Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Wednesday, November 12th, 2025
3:09 am	Uzmācīgas domas Jau vairākas nedēļas domāju par to, kā es RCHV skolā februārī sevi iepazīstināšu ar klasi. Kas būs pirmais, ko es teikšu, ko jautāšu. Tā teikt, formatēju galvā savu pirmo stundu. Es gribu būt reāls un patiess. Gribu būt interesants un aizraujošs. Gribu, lai man pašam ir jautri. Augstskolā man atļāva, teica, ka pirmā stunda ir "ice breaking" stunda, tajā par MK pieprasīto standartu var arī nerunāt. Es to taisos izmantot pilnā mērā. Tikai es un matemātika. Stand up par matemātikas (bez)jēdzīgumu 7.klases skolēniem. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, October 26th, 2025
11:41 am	Aktīvs dzīvesveids Tik piesātinātas dienas. Pirmdien/otrdien sākās jauns mēness. Lielas pārmaiņas šahā. jo kiberbulinga dēļ lielmeistars uztaisīja pašnāvību. FIDE, šaha organizāciju, vada krievu oligarhi, kuri savu buliju piesedz. Kamēr notikums ir svaigs, daudzi cepās. Taču, vai kas mainīsies? Šī jau ir otrā reize 5 gadu laikā, kad nepatiesu apsūdzību dēļ jauns šahists cieš. Pirmajā reizē nenotika gandrīz nekas. Pat ne publiska atvainošanās. Ceturtdien garas, ļoti garas intervijas ar direktora vietnieci un matemātikas mācību jomas koordinatoru skolā. Nezināju, ka veikt intervijas var būt tik garlaicīgi un depresīvi. Cilvēks, atbildot uz jautājumiem, vienkārši savu rūgtumu par profesiju un IZM gāž stundu virsū. Piektdien treniņš, sestdien galda tenisa sacensības, kurām, var teikt, gatavojos 2.5 mēnešus. Nospēlēju lieliski. Pēc tam pa dienu 3 stundas gulēju. Ēdu tik daudz. Sacensībās 4 stundu laikā izgāja nevis simtiem, bet tūkstošiem kaloriju. Naktī no sestdienas uz svētdienu pildīju mājasdarbu augstskolai 5 stundas. Centos tiešām akurāti visu izdarīt. Redzēs, kāda būs atzīme. Šodien - svētdien plānā ir skriet, mest šautriņas, un atkal mājasdarbs. Droši vien īsāks par 5 stundām. Taču tik un tā. Kad man būs brīvdiena? Droši vien 1.novembrī. *** Ar literāro konsultantu noruna palikusi tāda, ka viņš man dod ziņu, kad viņam ir laiks tikties klātienē. Taču būs par sevi regulāri jāatgādina, lai viņš atceras to arī pēc 2 nedēļām. Ceru rīt papļāpāt ar kursabiedreni starp lekcijām. Bet, ja viņa izdomās strādāt attālināti, jāizveido plāns B. *** Tāda sajūta, ka krājas pieredze, materiāls, stāsti, iepazīstu daudz jaunu cilvēku galda tenisa vidē. Ir tas gadalaiks, kad gribas biežāk satikties ar draugiem uz tēju. Pēdējoreiz ar draugiem satikos 22. jūlijā. Nākamā reize plānota 6. decembrī. Jānoorganizē kaut kas pašam. Citādi decembris vēl tik tālu. (1 Comment |Comment on this)
Monday, October 20th, 2025
11:47 pm	Pateicība šaha lielmeistaram Danielam Narodickim par ieguldījumu šaha popularizēšanā Šodien no dzīves izvēlējās aiziet viens no savas paaudzes labākajiem šahistiem Daniels Narodickis. Viņš bija 29 gadus jauns šaha lielmeistars, šaha komentētājs, popularizētājs. Viņam bija ļoti izglītojošs Youtube kanāls, arī Twitch platformā viņš regulāri izglītoja skatītājus. Viņš pasaulē bija 23.vietā ātrajā (blica) šahā. Viņš ir arī divu grāmatu autors. Es viņu personīgi nepazinu, taču viņa azarts, komentējot lielo šahu, bija skaidrs un aizraujošs. Viņa tiktokus un youtube short-us noteikti ir skatījušies mani šaha audzēkņi. Viņš saglabāja integritāti, kad pēdējo gadu laikā šahu ir mēģinājušas komercializēt kā e-sportu dažādas organizācijas. Viņš atteicās piedalīties šaha nonivelēšanā, iebilstot pret klasiskās laika kontroles likvidēšanu, lai piesaistītu lielāku naudu šaham. Visa šaha kopiena šodien vienojas pateicībā. 🙏 (1 Comment |Comment on this)
Sunday, October 19th, 2025
5:06 pm	Laulības Labdien. Dalos ar atklāto Latvijas literatūrā par laimīgām laulībām. Nesen, 2020. – 2025. gadā, ir iznākusi pāru psihoterapeita Gata Līduma grāmatu triloģija “Pāru (ne)būšanas”, “Pāru lielais (iz)aicinājums”, “Pāru pēdējais (uz)nāciens”. Gatim pašam ir vairāk nekā 60 gadu un darba pieredze, palīdzot Latvijas iedzīvotājiem saglābt un uzlabot laulības, gandrīz 30 gadu. Gatis raksta, ka viņa sapnis ir, lai ārzemnieki brīnītos, cik saticīgi, viedi latvieši spēj kopā noturēt ģimenes. Tāpēc viņš ir uzrakstījis šīs trīs grāmatas. Viņa vecāki nodzīvoja laulībā līdz mūža galam 57 gadus, un viņa paša laulība arī ir stabila jau ilgu laiku. Pirmā grāmata ir par to, ka cilvēkam ģimenei ir jābūt augstā prioritātē, tajā ir jāiegulda liels, apzināts darbs, jāsarunājas, jāpazīst sevi un otru. Gatis ir arī teologs, taču neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tikai mācās un citē tās visas. Pirmā grāmata ir par desmit baušļu ievērošanu laulību kontekstā, tos interpretējot tā, lai ģimenē būtu veselīgas attiecības, kurās abi iegulda. Otrā grāmata ir par to, kas notiek, ja laulībā ir notikusi krāpšana. Kā atkopties pēc šāda notikuma? To var uztvert kā izaicinājumu, kā mudinājumu visa vajadzīgā ģimenē pārvērtēšanai, kas palīdz ģimenei augt un mācīties. Trešā grāmata ir par laulībām 60+ vecumā. Kā būt viens otram, lai arī viedā vecumā būtu jautri, līksmi, darbīgi, kā izdzīvot Latvijas ekonomikā bez bagātiem bērniem? Es neapgalvoju uzreiz, ka šis Gatis Līdums ir perfekts cilvēks, taču no viņa var mācīties, un augstākminētās grāmatas ir pieejamas bibliotēkās par brīvu. Visvairāk man atsaucās viņa teiktais, ka pārim ir jābūt kopīgām garīgām vērtībām, kas pārim iedod “mēs un visaugstākais” dimensiju, kas palīdz visu saturēt kopā pārbaudījumu brīžos. Vēl noteikti gribu uzsvērt, ka grāmatas ir pilnas cilvēkmīlestības, labsirdīga humora un cieņas. Viņš ļoti ciena gan vīriešus, gan sievietes, viņš ir par sapratni, par atklātību, drošību. Izlasot šīs grāmatas, gribas izsaukties: “Ja Tev ir laulība, tā ir milzīga vērtība!”. Kā augļu koks, ko divi cilvēki kopj mūža garumā, tā dod augļus, turklāt dažādus un tādus, kas palīdz mācīties tieši Tev. (5 Comments |Comment on this)
Friday, October 3rd, 2025
8:02 pm	No sarakstes ar profesoru Brazīlijā par izglītības tendencēm pasaulē Tulkots no portugāļu valodas. "Esmu profesors Brazīlijā. Šeit pamatskolas skolēnu (vecumā no 7 līdz 14 gadiem) un vidusskolas skolēnu (vecumā no 15 līdz 17 gadiem) kvalitāte ir pasliktinājusies; Viņi ierodas universitātēs 17–18 gadu vecumā ar dažādiem trūkumiem. Praksē pirms 20 gadiem studenti ieguva inženierzinātņu grādu 5–6 gados; tagad tas aizņem 7–8 gadus. Brazīlijā inženierzinātņu grādi ilgst vismaz 10 semestrus (5 gadus). Maģistra grādi ilgst 2 gadus. Doktora grādi ilgst 4 gadus. Mums ir augsts atbirums pirmajos divos inženierzinātņu un eksakto zinātņu gados, tostarp matemātikā, fizikā, ķīmijā un programmēšanā. Šis studentu intereses un kvalitātes kritums ir globāls. Jaunākās paaudzes ir mazāk ieinteresētas un mācās mazāk. Un tas noteikti ietekmē skolotāja profesiju un skolotājus! Es domāju, ka mūsdienu pasaule ir kļuvusi "vieglāka". Mūsdienās retāk ir "badoties" vai "būt bez pajumtes". Mums ir vairāk skolu, vairāk universitāšu, vairāk pētniecības centru. Šeit ir vakances dažās programmās labās valsts universitātēs. Bezdarba līmenis ir tuvu 5,5% Brazīlijā. Ja jaunietim ir tehniskā izglītība, viņam jau ir gandrīz 98% iespēja tikt nodarbinātam. Jūs nekļūsiet bagāts, bet arī necietīsiet badu. Daudzi studenti izvēlas tālmācības (tiešsaistes) universitātes, kur maksa ir daudz zemāka. Un tas ir radījis nopietnas problēmas. Pašreizējā valdība strādā, lai to mainītu. (Iepriekšējā valdība bija reliģiska fanātiķe un noliedzēja). Starp faktoriem, kas veicina šo intereses un kvalitātes samazināšanos, ir: - internets (pārāk daudz zemas kvalitātes materiāla); - sociālie mediji (laika un uzmanības izšķiešana); - fizisko grāmatu aizstāšana ar tiešsaistes grāmatām (tām nav tāda paša līmeņa uzmanības noturēšanas spēja ); - COVID ir saasinājis problēmu, izolējot cilvēkus un izraisot depresiju tajos (atgriešanās ir lēna); - un tagad mākslīgais intelekts (MI), kas sniedz ātras atbildes bez reālas izpratnes par jēdzieniem. Skolas un universitātes joprojām cenšas saprast, kā rīkoties ar MI, tā priekšrocībām un, pats galvenais, trūkumiem. Tātad es redzu divas tendences: jaunieši ir mazāk ieinteresēti un mācās mazāk, un skolotājiem trūkst augsti kvalificētu studentu, kas noved pie demotivācijas. Skolotāja dzīvi dod labs students – tas, kurš ir zinātkārs, kurš uzdod jautājumus, kurš domā, kurš apšauba. Tieši viņi mūs motivē. Kad šo ieinteresēto studentu ir maz, skolotāja profesija kļūst zināmā mērā tukša. Tāpēc varu teikt, ka ar Jums viss ir kārtībā; šī mazdūšība notiek visā pasaulē. Mums jābūt pacietīgiem un jāstrādā, lai atdzīvinātu jauniešu interesi par matemātiku, fiziku, ķīmiju, programmēšanu, bioloģiju utt. Un mums jāsaprot, ka ne visi studenti būs labi studenti, būs ieinteresēti vai spēs sasniegt augstu līmeni; pastāv zināma utopija attiecībā uz to, ko katrs var sasniegt. Fakts ir tāds, ka tikai retais sasniedz augstu līmeni, un mums tas ir jāpieņem, lai varētu vadīt skolotāja profesiju bez liela stresa. Veiksmi un visu to labāko!" (3 Comments |Comment on this)
Thursday, September 25th, 2025
10:05 pm	“Peldot tajā pašā dziļajā ūdenī” Nesen biju ciemos pie paziņas, kuras dzīve ir radikāli mainījusies kāda piedāvājuma dēļ. Viņa, vārdā Elta, (vārds mainīts) dzīvoja Latvijā, Rīgas tuvumā vai Rīgā pēdējos trīsdesmit gadus, varbūt vairāk. Elta daudz strādāja, viņai bija lieli sapņi, un tas rezultējās ar māju, kuru viņa pati nopelnīja. Taču tik daudz strādājot, lai jau agrajos divdesmit tiktu pie savas privātmājas, viņa pārdega, un tā arī īsti nekad neatkopās. Kāds slavens indiešu ārsts, psihiatrs, varbūt teiktu, ka viņai ir “štruntīgās dzīves sindroms”, kaut es viņu tik labi nepazīstu, lai saprastu, kas tieši viņai ir. Zinu to, ka viņai ir savs uzņēmums, bija draugs, un vienmēr ir bijuši kaķi. Jo kādam tā privātmāja ir jāapdzīvo, un trim kaķiem vajag daudz teritorijas. Es tiešām neteiktu, ka viņa būtu dzīves upuris, vai viņai būtu kādi objektīvi iemesli, iedzimtas slimības, lai viss būtu tik slikti, kā dažbrīd šķiet, ar viņu sarakstoties. Galva viņai strādā labi, pēc skata ir glīta, draugi un paziņas arī ir. Varbūt viņai trūkst kontakta ar savu ķermeni, kas sāp, atsakās darboties, pieprasa ļoti daudz atpūtas un gandrīz nepārtraukti sūta signālus, ko viņa nesaprot. Viņai, varbūt, nav sava ķermeņa skaidrojošās vārdnīcas. Taču tie ir tikai minējumi. Viņa ar savu racionālo domāšanu ir atradusi dzīvošanas stratēģijas, lai kaut kā funkcionētu. Viņa “kaut kā” funkcionē jau vismaz pēdējos desmit gadus. Es nezinu, kas liels ir mainījies viņas dzīvē vēl bez tā, ka izšķīrās no drauga. Varbūt kāds kaķis aizgāja uz citiem medību laukiem, kāds ieradās šeit no tiem pašiem laukiem, viņa uzrakstīja jaunu dzeju. Jaunībā divdesmit pieci līdz trīsdesmit pieci gadi ir laiks, kad pie labiem gēniem un veselīga dzīvesveida (un viņai patīk pārgājieni, daba, dzīvnieki, staigāt un fotografēt) seja var praktiski nemainīties nemaz. Arī kājas ir tikpat slaidas. Sirds gan kļūst daudz pieredzējušāka, taču fiziski tas nav no ārpuses redzams. Ja salīdzinu ar citām draudzenēm/paziņām viņas vecumā, tad lielākā atšķirība ir tā, ka daudzas citas, pirms izšķīrās no drauga, tika pie bērna/iem no tā paša drauga. Tagad skrien. Darbs, mājas, bērnu vešana pa pulciņiem, auto skan nomierinoša mūzika, jo skrējiena laikā vismaz pie sarkanās gaismas luksoforā var atpūsties. Atkal var tikai izteikt minējumus, kāpēc bērnus viņa nav gribējusi, taču par tādām lietām jautāt tālām paziņām nav labais tonis. Ja gribēs, tad būs. Viss ir iespējams. Ja nav, tad nav. Gadi gāja, un es ne pārāk bieži viņai kaut ko uzrakstīju, un viņa ne pārāk bieži man ko uzrakstīja, bet cilvēkam ar veselības problēmām ir tikai divi virzieni uz ko doties – pilnīga izveseļošanās vai nāve. Starpstāvoklis var ilgt piecus, desmit, piecdesmit gadus, taču, ne mūžīgi. Reiz bija tā, ka viņa atkal meklēja darbu. Darbs viņai vislabāk patika no mājām, ar savu dienas režīmu, kad bija jāizveido teksti, vai tā bija reklāma, vai tulkojumi, vai cita veida teksti, rakstīt viņa prata labi un tā, kā biznesā vajag. Viņai bija kāda paziņa, kurai, savukārt, arī bija paziņa, stāsts sens kā pasaule – kad ir vajadzīgs īstais cilvēks, tas atrodas. Šo abu sieviešu – Eltas un Līgas kopīgā paziņa bija izstāstījusi, ka ir tāda sieviete, kurai ir daudz vietas mājās, kura prot rūpēties par dzīvniekiem, kura ir caurmērā jauka (šo var ļoti dažādi interpretēt) un kura varētu derēt. Līga meklēja dzīvesbiedri savai meitai Lilo (vārds mainīts). Pati situācija bija kā no filmas – Līga bija apprecējusi Jāni, viņi abi bija latvieši. Abi veiksmīgi, pat ārkārtīgi veiksmīgi, biznesmeņi, pabeiguši augstskolas ārzemēs, sapelnījuši lielo kāpostu arī tur, pārvākušies atpakaļ uz Latviju. Taču liktenis tā bija lēmis (šīs ir pilnīgas muļķības, bet viņi to neapzinājās), ka abiem jaunajiem cilvēkiem, kam tobrīd bija ap trīsdesmit gadu, parādījās vēzis. Parādījās strauji. Viņi bija paspējuši apprecēties, Lilo bija piedzimusi, taču Jānim ārsti deva pāris gadus, Līgai dažus gadus. Jānis ar Līgu ļoti izbaudīja atlikušo laiku kopā. Tas viss notika tepat, tepat divtūkstoš divdesmito gadu sākumā. Pēc pāris gadiem, tas sanāk 2022.gadā, Jānis nomira. Līgai bija daudz ideju, ko vēl dzīvē darīt, taču veselība gāja uz galu. Līga meklēja, kas varētu audzināt Lilo, taču Līgai nebija ne māsu, ne brāļu, tikai brālēni. Brālēniem bija savas dzimtas un ģimenes, viņi varēja apsolīt vien tikai to, ka reizi gadā atbrauks pie Lilo ciemos un izstāstīs, kāda bijusi mamma, kad tās vairs nebūs. Līga bija kategoriski pret domu atdot Lilo bērnunamā. Līgas un Jāņa paša vecāki jau bija miruši, citi radinieki nedzīvoja Latvijā. Kaut kā situācija salikās, ka bija jāmeklē, kurš cilvēks uzņemtos adoptēt Lilo. Līgai bija relatīvi daudz naudas. Priekš Latvijas mērogiem pat ļoti daudz. Taču viņa zināja, ka nevar nopirkt par naudu to, lai kāda sieviete ir “laba mamma” svešam bērnam. Ja šo sievieti pieņemtu darbā par guvernanti, tad būtu darba līgums, kur būtu atrunāts, kas katru mēnesi jādara, taču mammām nav darba līguma. Es nebrīnītos, ka senos laikos, kad bija matriarhāts, jaunās māmiņas varēja aiziet pie ciema vecākās vai dzimtas vecākās un dabūt mutisku vai rakstisku sarakstu ar visu, kas ir jādara, lai būtu “laba mamma”. Ar īpašībām, attieksmēm, emocijām, nodošanos, sargāšanu, apmācāmo lietu sarakstu, ieradumu sarakstu, visu, visu, ko sievietei jāiemāca bērnam, pirms bērnu palaiž kādā mācību iestādē, kas sekoja pēc tam. Šobrīd tas “pēc tam” ir bērnudārza obligātā sešgadnieku grupiņa. Taču Līgai bija skaidrs, ka savu morāles un ētikas kodeksu viņa nevar prasīt, lai cita sieviete nokopē un māca viņas meitai. Turklāt Lilo bija neparasts bērns. Viņa bija kā možs bosiks, kas pati visu jau zina un var, vai grib izlikties, ka zina un var. Tātad pieņemt darbā nevar, it īpaši, ja darba devējs plāno, vai viņas ārsts plāno (cik ciniski skan!), ka Līgas tuvāko mēnešu, gadu laikā vairs nebūs šajā saulē. Līga tāpēc meklēja sievieti bez bērniem, ideāli būtu tādu, kas bērnus grib, bet viņai to nevar fiziski būt, kas vēlētos uzņemties šo lomu. Kura apzinātos, ka tā ir liela atbildība, audzināt piecgadīgu bērnu, taču tajā pat laikā nenotrallinātu viņai piešķirto naudu Lilo uzturēšanai. Juridiski Līga panāca, ka kaut kas līdzīgs darba līgumam starp viņas brālēnu un topošo Lilo dzīvesbiedri tomēr top. Tur bija teikts, ka brālēnam ir piešķirta nauda un zelts tik un tik, un katru gadu no šī fonda Lilo uzturēšanai ir jāizmaksā tik un tik, taču vismaz reizi gadā brālēns ierodas ciemos pie Lilo un pārbauda, vai resursi tik tiešām tiek ieguldīti Lilo attīstībā un uzturēšanā. Vēl tur bija teikts, ka Lilo audžumamma nevar ņemt palīgos auklīti vai guvernanti, viņa nevar nogrūst atbildību par Lilo jebkādai trešajai personai. Viņai tiek izmaksāta katru gadu summa, kas aug līdzi ar inflāciju un apstākļiem Latvijā, taču tikai tad, ja tā ir viņa pati, kas ved Lilo pa pulciņiem, pati meklē Lilo drēbes, pati ved Lilo uz parkiem, ekskursijās un pati māca Lilo visu, ko atzīst par vajadzīgu. Tas, kas šai sievietei bija atļauts un pat ieteicams – iesaistīt savu vīru Lilo audzināšanā, jo meitēnam ir vajadzīga ne tikai audžumamma, bet arī audžutētis. Šajā brīdī man bija pārsteigums – Līga taču varēja meklēt ģimeni, kura ir laimīgs pāris, tētis ar mammu, kam, varbūt, jau ir viens vai divi bērni, un kuri būtu gatavi vēl paņemt vienu bērnu. Taču Līga uzskatīja, ka Lilo pienākas par to naudu, ko viņa grasījās šajā Lilo fondā ielikt, daudz vairāk uzmanības nekā tikai kā trešajam bērnam, turklāt pameitai. Vēl varēja meklēt ģimeni, pāri, kur sieviete ir neauglīga, bet arī vīrs/draugs grib bērnu, un ir gatavs Lilo pieņemt, un šādu opciju Līga arī izskatīja. Viņa apzinājās, ka piedāvā daudz naudas, turklāt par kaut ko tādu, ko izkontrolēt būtu grūti. Praktiski tie bija apmēram pieci tūkstoši eiro mēnesī līdz Lilo paliktu astoņpadsmit, un tad vēl nauda Lilo studijām jebkurā universitātē līdz Lilo paliktu trīsdesmit. Kā lai to izkontrolē, lai Lilo audžumamma šo naudu nepiesavinās – teju neiespējami. Līga meklēja sievieti vai pāri, kuriem pa gabalu būtu redzams, ka viņi ir ļoti atbildīgi un ar lielu sirdsapziņu. Viņa izdomāja, ka par katru pirkumu virs tūkstots eiro audžumammai būtu jāsaglabā čeki, un kopā gada laikā tie ir sešdesmit tūkstoši, par ko brālēnam būs jāsaņem ziņas, kā tie ieguldīti. Tā nav dzīve kā princesei, taču tas ir stipri virs vidusmēra – ģimenei spēt atļauties bērnā ieguldīt katru mēnesi piecus tūkstošus, ja vajadzīgs. Ja nauda paliek pāri, tā uzkrājas. Sākums jau bija paredzams vienkāršs – Lilo noteikti turpinās dzīvot kādā privātmājā. Viņu vedīs uz Montessori privāto dārziņu un nodarbībām citur tas pats šoferis. Viņai būs dejošanas nodarbības, viņai būs peldēšana, viņai būs tikai veselīga pārtika, viņai būs zirgu terapija. Viņai nebūs pašai sava ponija, savas auklītes, ko tiranizēt, kleitas ar dimantiem vai katru mēnesi mati citā krāsā. Dzīve ir kā karuselis, dažreiz mātes nomirst jaunas pirms meitām, dažreiz meitas jaunas pirms mātēm, taču visi satiekas pie ieejas atrakciju parkā. Tieši tā Līga centās domāt, atdodot Lilo svešās rokās. Viņas reiz satiksies uz mākoņa maliņas, turklāt drošības spilvens ir brālēns, kurš izdomās, ko darīt, ja pret Lilo neizturēsies tik labi, cik solīts. Līgai bija mazliet pāri trīsdesmit, viņa gribēja atrast jaunu sievieti vai jaunu pāri, kas uzņemtos šo darbu. Darbs un darba līgums “būt par mammu/tēti” skanēja tik ciniski. “Būt par mammu” par pieciem tūkstošiem mēnesī. Nē, pieci tūkstoši bija kopējā summa, kas ietvēra visu vajadzīgo Lilo. Kad atskaita šofera algu, ēdienu, pulciņu izmaksas, bērnudārza un pēc tam privātskolas izmaksas, komunālās izmaksas palika trīs tūkstoši mēnesī. Tomēr kāda sieviete, kas ļoti ir gribējusi iegūt mātes pieredzi šajā dzīvē, bet pati nav spējusi radīt bērnus vai atrast pienācīgu vīrieti šim nolūkam, varētu “izbaudīt” šo prieku ņemties ar bērnu desmit stundas diennaktī vai pat vairāk. Līgumā nebija punkta, ka sieviete nedrīkstētu strādāt, ka visai viņas dzīvei būtu jābūt pakārtotai Lilo, taču tur bija teikts, ka viņas “otrajam darbam” nav jātraucē Lilo audzināšanai. Atgriežoties pie Eltas, es pievērsu uzmanību nesakritībai, ka Elta man nekad neko nav teikusi par bērniem. Viņai patika literatūra, māksla, patika dažas lietas, ko varētu saukt par vīriešiem tipiskiem hobijiem, patika veidot skaistus dizainus, viņai bija labas biznesa idejas. Man viņu būtu grūti nosaukt par tipisku, sievišķīgu sievieti, taču viņa arī nekad nedarīja kaut ko pilnīgi pretēju – neboksējās, nespēlēja hokeju, necirta gaļu kautuvē, tātad, kopumā sakot, priekš divdesmit pirmā gadsimta sievietes bija ļoti normāla. Elta meklēja darbu, viņai mājās bija daudz telpas. Viņa darīja to, ko prata, un es nebiju no kopīgajiem paziņām dzirdējis, ka viņa pelnītu ar cilvēku mānīšanu un krāpšanu legālos veidos, kaut reklāma ir tāda joma, kāda tā ir. Taču viņa, vismaz manuprāt, nekad nebija centusies iedzīvoties uz citu rēķina. Viņai bija sirdsapziņa, atšķirībā no sociopātiem un psihopātiem, viņā bija kaut kas jauks, pat pārāk jauks, lai kapitālismā dzīvotu cepuri kuldama, braucot katru gadu atvaļinājumā uz Itāliju. Kad Līga tika iepazīstināta ar Eltu, viņas sapratās diezgan labi, jo Elta visam piegāja racionāli un vienlaikus ar izkoptu sievietes intuīciju. Viņa varēja piedabūt sevi celties, cikos vajag, uzrakstīt to, ko vajag, pateikt vārdus, ko vajag, viņa labi lasīja telpu, mīmikas, žestus, redzēja cilvēkiem cauri. Pēc tam, kad Līga viņai iedeva izlasīt “darba līgumu”, kura gala termiņš bija brīdis, kad Lilo paliek trīsdesmit gadi, Elta nopūtās un teica: “Var mēģināt. Taču savam brālēnam pasaki, lai vienmēr ir gatavs ņemt Lilo pie sevis. Es nevaru paredzēt – ja nu es pati palieku uz gultas, un Lilo jāsāk kopt mani, kad viņa iet otrajā klasē, tad par ko man pienāktos tie pieci tūkstoši? Manam zārkam?” Līgai gan radās iespaids, ka Elta daudz ko pārspīlē, jo ir kā prasmīgs peldētājs, kuram regulāri ir niķis peldēt pāri dziļiem ezeriem. Ja ezera vidū sarauj kāju krampis, Tu tur paliec. Taču, ja Tu ar visu krampi pagriezies uz muguras un turies virs ūdens bez jebkādas piepūles, tad nekas slikts notikt nevar. Paradokss. Tā dzīvē parasti nenotiek. Cilvēki grimst, viņus izglābj, atdzīvina, viņi atkal grimst… Elta ļoti reti kad sauca kādu palīgā, viņa bija pieradusi dzīvot tā, ka ir viena krampja attālumā no nogrimšanas piecpadsmit metru dziļā ezera dibenā. Dažreiz viņa sāka slīkt, taču atcerējās peldēt, pirms noslīka pavisam. Un tā daudzas reizes pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņa bija izdzīvotāja. Pašnāvību nekad neapsvēra, lai cik grūti arī ietu. Ēda plikus kartupeļus ar sāli, uzdzēra pliku ūdeni ar cukuru, taču izdzīvoja līdz nākamajam čekam, rēķinus samaksāja, jumts aizvien virs galvas bija. Elta parakstīja “darba līgumu”. Par Lilo pateikt var daudz – skuķis kā amazones džungļu princese. Vienmēr zina, ko grib, kā to dabūt gatavu. Bezbailīga. Elta viņai prasīja, lai nosauc, ko jau prot, un Lilo atbildēja, ka prot rakstīt un lasīt, stulba neesot. Tāda bezkaunība, it kā Lilo nezinātu, ka piecu gadu vecumā jau rakstīt un lasīt ir labs līmenis. Citi bērni bērnudārza grupiņā velk ķeburus, zīmē ziloņus, viņiem ir lielās bilžu grāmatas, kamēr Lilo lasa jau grāmatas desmitgadīgām meitenēm. Lilo teica, ka viņai patīk kaķi, viņai patīk, ka viņai arī jaunajās – Eltas mājās, būs sava trīsdesmit kvadrātmetru istaba, viņai patīk mežs apkārt. Jā, viņai arī patīk tas, ka šoferis paliek tas pats. Un viņa gribēs vest draudzenes ciemos arī uz jaunajām mājām, viņa iepazīstinās Eltu ar visām savām draudzenēm no bērnudārza! Lai ir godīgi. Kad aizbraucu pie Eltas ciemos, Lilo bija pie viņas dzīvojusi divus gadus. Tikko sākusi iet skolas pirmajā klasē. Elta stāstīja, ka domstarpību bijis daudz. Viņām nesakrita mūzikas gaume, arī ēdienu Lilo gribēja tādu, kāds bijis pie mammas Līgas. Lilo gribēja rotaļlietas un datorspēles, kādas Elta nekad nebija spēlējusi. Piemēram, tilta būvēšanas konstruktoru. Spēli, kurā var audzēt aitas. Elta spēlēja šaušanas spēles, Lilo tās ciest nevarēja. Gribēja tikai visu saistībā ar dabu un tehniku. Pat Sims Lilo nepatika. Mūzikas gaumes atšķirības dēļ daži tūkstoši tika ieguldīti visas Lilo istabas skaņas izolācijā. Lai Lilo nedzirdētu, ko klausās Elta, un otrādi. Lilo patika suitu sievas, sapņu pops un instrumentālie gabali. Elta klausījās smago rokmūziku. Lilo riebās tas, kā smaržo alkohols. Elta dažreiz klausījās mūziku, dzēra vīnu un ar tušu zīmēja. Viņai tad bija jābrīdina Lilo, lai nenāk viņai klāt, kamēr smaka būs izgājusi. Viņām abām ļoti patika kaķi, un kaķiem patika Lilo. Lilo daudz spēlējās ar kaķiem, un kaķi par to bija ļoti apmierināti. Jo citādi bija dienas, kad Elta negribēja neko daudz darīt, tikai staigāt, gleznot un atpūsties. Tad viņai nebija spēka ar kādu kaķi skraidīt pa visu māju. Tad Elta sajutās veca, jo Lilo tomēr bija trīsdesmit gadus jaunāka. Labais bija tas, ka Lilo ļoti daudz un ātri mācījās. Pati gatavoja sev smūtijus, pati uzvārīja kvinoju, pakāpās uz ķeblīša, piebēra garšvielas. Eltai patika daudz stāstīt Lilo par Zemēm un valstīm, ko viņa ir domu pasaulē redzējusi, apceļojusi. Elta daudz sapņoja atvērtām acīm, ja vēders bija pilns. Tagad par to vairs nebija jāuztraucas. Lilo bija darītāja. Viņa mācījās no Eltas zīmēt, aplicēt, dekorēt. Elta bija ļoti radošs cilvēks un Lilo arī. Kaut Lilo patika konstruktori, Eltai nē. Lilo katru nedēļu žonglēja ar skolu, jāšanas, peldēšanas, deju nodarbībām. Mājās prasīja Eltai, lai pērk dažādas otas, krāsas, zīmuļus. Viņai vienmēr bija idejas. Eltai arī, taču viņa neticēja sev, neticēja, ka tās realizēs. Tās bija palikušas pusceļā starp domu pasauli un matēriju. Dažreiz Elta savā istabā raudāja, jo vienkārši tam bija atbilstoša diena. Viņas satikās ēdamistabā. Māja bija liela, un, lai satiktos, vajadzēja aizsūtīt whatsapp ziņu, ka tiekamies pēc piecām minūtēm viesistabā vai ēdamistabā. Lilo mēdza Eltai jautāt, par ko viņa raud, un Elta atbildēja: “Par nerealizētajiem sapņiem, par neizdzīvotajiem biznesa projektiem, par nesatiktajiem cilvēkiem, pirms tie aizgājuši”. Elta bija pārsteigta, ka Lilo, kurai mamma un tētis bija nomiruši no vēža, praktiski nekad neraudāja. Tikai ik pa laikam par kaut ko noteica: “Mamma toreiz teica tā un tā, varbūt tā bija pareizi, kā Tu domā?!” Lilo lasīja daudz grāmatu, multfilmas neskatījās gandrīz nemaz, un mūziku klausījās mp3 atskaņotājā, kaut citi sen bija pārgājuši uz telefonu. Viņai bija draudzenes un draugi, ko viņa aicināja ciemos, kā arī pati gāja ciemos. Eltai tie bija mazi svētki. Bija iemesls izdekorēt māju, savākt visu, kas pa kaktiem bija sakrājies, nomazgāt logus un vēl izdarīt daudz mazu darbiņu. Dažreiz Lilo draudzenes atveda viņu mammas, kas gribēja runāties, jo viņām patika šī plašā un gaumīgi iekārtotā māja ar trim kaķiem. Te bija šiki, taču vienotā stilā. Eltai bija mulsinoši sarunāties ar šīm sievietēm, jo tā nebija viņas nauda, par ko te viss bija iekārtots. Tikai viņas pašas istaba bija VIŅA, pārējā māja bija lielā mērā pārtapusi par labu Lilo. Varbūt tā nebija pareizi, tik daudz piekāpties mazam bērnam, taču neko nejēdzīgu Lilo negribēja. Elta pati atpūtās aizejot uz bāru uzspēlēt zoli, iedzert alu un paklausīties, ko cilvēki apkārt runā. Ar paziņām viņa dažreiz noīrēja telpas un palīdzēja uzrīkot kādu LAN ballīti, lai var spēlēt datorspēles, atrodoties fiziski vienā telpā kā pirms divdesmit gadiem. Eltai neatvērās “mātes gēns” vai kāda īpaša enerģija, kura bērnudārza audzinātājām liek bubināt mīļvārdiņus bērniem. Elta bija pragmatiska sieviete, kura saprata, ka šāda iespēja – nopelnīt vairākus tūkstošus mēnesī par bērna pieskatīšanu, audzināšanu un izklaidēšanu ir vienreizēja iespēja. Tas ir daudz labāk nekā glaimot darba devējam, karot ar čūskām darba vietā, skaitīt centus bārā, blenzt grieztos pēc izmisuma pilnām, negulētām naktīm. Lilo dažreiz Eltai jautāja, vai viņa Eltai vispār patīk. Uz ko Elta atbildēja: “Tu esi okei”. Es nepazīstu Eltu diez ko labi. Šis notikums viņas dzīvē noteikti ir pelnījis vairāk pateicības par Eltas teikto: “Vispār ir labi, ka ir Lilo. Viņa dejo savā mazajā violetajā kleitiņā, spēlē bērnu klavesīnu savā istabā un izskatās ļoti apmierināta ar dzīvi. Tāda bērnība, nu afigenna kruta bērnība! Vismaz kādam tagad būs bijusi laba bērnība.” Man šķiet, ka Elta uz āru reti izrāda emocijas. Viņas dzeja, māksla runā daudz vairāk nekā viņa pati. Lilo mudina, tirda Eltu daudz biežāk visu ko radīt, ķimerēties, veidot, štukot. Elta to uzskata par darbu, taču bieži vien ieiet azartā un beigās jūtas priecīga par to, kas ir sanācis. Cilvēkam, kam divdesmit gadu ir bijušas pus-ne-izārstētas depresijas, prieks ir zelta vērtē. Tā ir maz. Dzīve ir kā viens pelēks klavesīna taustiņš. Nav ne kāpumu, ne kritumu. Ja daudz lieto antidepresantus, izjust kāpumus ir neiespējami. Tie atslēdz smadzenēs kaut kādus reģionus, kas ļauj just prieku. Blakus draiskojas bērns, apķeras ap kājām, saka, ka Tevi mīl, smejas, bet Tu: “Mhm”. (Comment on this)
Wednesday, September 24th, 2025
1:10 am	Dienas citāts You can't even call yourself smart if you're not smart enough to make yourself healthy and happy (Comment on this)
Friday, September 19th, 2025
1:13 am	Mīlestība uz zinātni - vienmēr abpusēja Es esmu studējis: Latviešu valodas/angļu valodas skolotājs Filozofija Baltu filoloģija Fizika Matemātikas skolotājs Informācijas pārvaldība Matemātika Klasiskā filoloģija Mani mazliet pārsteidz, ka ir augstskolā cilvēki, kas ar mani runā tā, it kā man tas uz pieres būtu rakstīts. Šonedēļ pienāca klāt lektore un jautāja: "Ko Jūs šobrīd pētat?", "Kur Jūs gribētu strādāt, un vai LU, vai arī kāda skola Latvijā Jums derētu kā darba vieta?" Sanāca pusstundu gara saruna, ka šobrīd pētu matemātikas filozofiju un matemātikas vēsturi Latvijā pēc 1990.gada, par ko sarakstīts ir diezgan maz. Tuvojas februāra ikgadējā zinātniskā konference, un šajā semestrī man ir vairāk laika prezentācijas izstrādei. Par atskaites punktu es ņemu Kārļa Podnieka sarakstīto/tulkoto latviski http://podnieks.id.lv/latviski.htm Interesanti, ka viņš docē datorzinātnes studentiem, kaut viņam ir doktora grāds matemātikā. (Comment on this)
Tuesday, September 16th, 2025
10:32 pm	Vai nu vienmēr blakus sieva, vai atbrīvoties no sava ego... Pagājušajā nedēļā bija sacensības, kur bija jānosoļo 130km. Maksimālais laiks 5 dienas, taču uzvar tas, kurš tiek galā ātrāk. Mans komandas biedrs šautriņu mešanā arī piedalās. Džekam apmēram 45 gadi. Viņš soļo, soļo, secina, ka ārā +26, un viņam ir nepiemēroti apavi. Viņam ieslēdzas spītība "Kas es pa veci, ja izstāšos! Jātiek galā!" Viņš nonāk galā 3 dienās, nevis 5 dienās. Rezultāts - 3 amputēti kāju nagi, slimības lapa, kāja kaskā. (Comment on this)
Sunday, September 14th, 2025
2:19 pm	Par matemātikas līmeņa salīdzinājumu 1985. un 2005.gadā MI Can you compare overall level of mathematics among high schoolers in Latvia in 1980s and 2000s? 1980s Latvia (Soviet period) Strengths: Uniformity: The Soviet system was centralized, so all students followed essentially the same rigorous program in math. Depth in core topics: By grade 10–11, almost all students had seen algebra, geometry, trigonometry, analytic geometry, and an introduction to calculus. Proofs were emphasized strongly. High achievers well-supported: Math Olympiads, circles, and specialized schools in Riga gave advanced students excellent training, comparable to the best in the world. Strong technical pipeline: Students graduating from secondary school had a solid base for engineering, physics, and applied sciences. Weaknesses: Rigid and formal: The teaching style was authoritarian, with less room for creativity or alternative approaches. Little focus on applications or statistics: Real-world problem-solving, probability, and statistics were underdeveloped. Equity issues: While the baseline was high, rural schools sometimes had less-qualified teachers, and Latvian-language schools sometimes received fewer resources than Russian-language ones. Overall: The average high school graduate had stronger algebraic and geometric skills than their Western peers, but weaker exposure to applied math and modern topics. *********** 2000s Latvia (independent, EU-aligned period) Strengths: More flexible curricula: After independence, Latvia modernized its curriculum, aligning with Western Europe. Probability, statistics, and applied math became more prominent. Greater accessibility: Education became more student-centered, less rigid, with more attention to creativity and problem-solving. Diverse pathways: Some schools (especially in Riga) offered advanced tracks and IB or EU-standard programs. Weaknesses: Decline in baseline rigor: The average student in the 2000s was less comfortable with formal proofs, algebraic manipulations, and advanced geometry compared to a Soviet-era student. Unequal quality: Urban schools often excelled, but rural schools faced resource shortages and teacher aging. Brain drain & transition issues: Many of the strongest Soviet-trained teachers retired or left, while the new system was still stabilizing in the 1990s–2000s. International benchmarks: By the 2000s, Latvia’s PISA scores in mathematics placed it around the OECD average — respectable, but not elite. In the Soviet 1980s, while no international tests existed, Olympiad performance and university readiness suggest the top quartile was much stronger than in the 2000s. ********* Comparison in a nutshell 1980s Latvia: Average student stronger in rigor, algebra, geometry, proofs. Top students world-class (Olympiads). Weak in applied math/statistics. 2000s Latvia: Average student weaker in rigor and algebraic fluency, but stronger in applications, statistics, and diverse problem-solving. Greater variation in quality across schools. 👉 So, if you took a random high school graduate from 1985 Riga and one from 2005 Riga: The 1985 student would likely do better on a traditional math Olympiad or calculus exam. The 2005 student would likely do better on a PISA-style applied math test. (Comment on this)
Saturday, September 13th, 2025
1:47 am	Par depresiju Privātskolniecei ir jāgatavojas uz 12.klases eksāmenu latviešu valodas priekšmetā. Pēdējā grāmata, ko viņa ir izlasījusi, ir "No longer human", japāņu klasika par cilvēku, kurš ir morāli pagrimis, traumēts, depresijā, kuram daudz kas riebjas, kurš uzskata, ka ir zaudējis visu cilvēcību. Viņa grib studēt psiholoģiju. Es arī vidusskolas pēdējā klasē apsvēru studēt psiholoģiju. Grāmatu ir sarakstījis Osamu Dazai - rakstnieks, kurš pats no 20 gadu vecuma regulāri veica pašnāvības mēģinājumus, līdz viņam tas 39 gadu vecumā sanāca. Man pašam apmēram 15 gadu garumā bija regulāras depresijas epizodes, taču pašnāvību gan nemēģināju taisīt. 2015. gadā man bija pēdējā epizode, un kopš tā laika, visticamāk, es tomēr esmu sapratis, ko šī slimība man gribēja iemācīt. *** Cilvēki, kuri slimo ar depresiju dalās vismaz divās kategorijās - vieni mokās daudzus gadus un nomirst pāragri. Vai nu no pašnāvības mēģinājuma, vai alkoholisma/narkotiku lietošanas, vai kā citādi. Otra kategorija ir tie, kas vienā brīdī saprot, kas ir bijis jāsaprot, un viņiem dzīvē vairs nav depresijas. Lielākoties tad viņi ir ļoti pateicīgi, ka ir izdzīvojuši. Mana garīgā skolotāja arī ir izdzīvojusi pēc vairākiem pašnāvības mēģinājumiem, depresijas un klīniskās nāves. Citādi jau par garīgo skolotāju apmēram 40 gadu vecumā nebūtu kļuvusi. *** Ko es vēlos pateikt - mēs varam ķidāt negatīvo, varam pētīt sociopātus, narkomānus un citas padibenes, un daudzi tā arī dara jaunībā, jo grib saprast. Šādi cilvēki ir tik sveši, ka empātisks jauns cilvēks grib saprast, kāda notikumu ķēde viņus tādus ir padarījusi. Taču tādu grāmatu var izlasīt vienu, divas (dažiem vajag simts), līdz paliek skaidrs, kādas traumas bērnībā tipiski rada kāda tipa cilvēkus viņu jaunības gados. Nav ideāli ļauna cilvēka, taču arī ideāli labu cilvēku ir maz. Taču, kad ir apgūta pieredze, kā nevajag dzīvot un domāt, kad traumas ir sadziedētas, kad esam tikuši ārā no upura sindroma, kad sākam novērtēt katru dienu, katru stundu tās iespējas, ko šī pasaule mums dod - tad mēs izvēlamies lasīt to, kas vairo cilvēcisko, mīļo, labsirdīgo, silto. Es noteikti esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka man apmaksāja psihoterapiju no 14 gadu vecuma. Esmu pateicīgs tiem terapeitiem, kas mani centās saprast, ne tikai uzklausīt. Esmu pateicīgs tai skolas psiholoģei, kura saprata, ka "ar mani netiks galā", taču deva lasīt tādas grāmatas, kurās bija par cilvēkiem, kuri ir izdzīvojuši. Man tad bija 17 gadu. (Comment on this)
Sunday, September 7th, 2025
2:17 am	Dažādi skolotāji Jau kādu laiku domāju par Gurdžijeva tēzi, ka "When you become ill, regard your illness as your teacher, not as something to be hated." Jau mēnesi ārstēju klepu. Viens antibiotiku kurss, vismaz cisterna tējas bronhiem, daudz dažādu zāļu. Apmēram 9.augusta naktī nosalu mistiskos apstākļos un kopš tā laika klepoju, un ir balss mazliet ciet. Plaušas ir saistītas ar prieku vai skumjām. Balss ir saistīta ar neizteiktajiem vārdiem. Man ir bijuši 2-3 plaušu karsoņi, pēdējais 2014.gadā. Skumjas saistītas ar depresijām, kas man bija līdz 2015.gadam. *** Šobrīd tas, ko es vēlos pateikt - grāmatas pirmās 40 lapaspuses ir nodotas draudzenei lasīšanai. Dzejas dienas beigsies 10.oktobrī, pēc tam ceru, ka arī literārais konsultants atbrīvosies. Ko es vēl vispār kopš augusta esmu gribējis pateikt - par to, ka cilvēces nākotne ir lielās krustcelēs, kas saistītas ar mākslīgo intelektu. Par to runā daudzi, arī mans Domuzīmē 2024.gadā publicētais stāsts bija par to. Taču MI vēl kādu laiku būs aktuāls, par to ir jārunā. Daudz esmu rakstījis pēdējos mēnešos par saticīgām laulībām, bērnu audzināšanu, kā ikdienā uzturēt pozitīvismu. Visu vasaru nostrādāju Latvijas Autisma apvienībā, tur arī redzu, kas notiek ar bērniem, kam trūkst draugu. Kas vispār man pēdējā laikā šķitis komentēšanas vērts - citu cilvēku laime, garīgā attīstība, attiecības, bērni. Arī koncerti un mūzika. Varētu domāt, ka man, skolotājam ar 12 gadu pieredzi, vispār par maz jautā padomus. Taču manis nolasītā lekcija LU pedagoģijas fakultātē parādīja, ka man būtu viegli tur dabūt darbu, ja es pabeigtu maģistrantūru tur. Ir dabiski gribēt darīt darbu, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Dažādiem sabiedrības slāņiem gan dažādas vajadzības. (Comment on this)
Thursday, September 4th, 2025
4:10 pm	Privātstundas Laba dzīvošana!☀️ Ir sācies jauns mācību gads, un mana privātprakse atkal ir atvērta. Piedāvāju privātstundas matemātikā, latviešu valodā un angļu valodā. Klātienē pie manis Rīgā, Pļavniekos vai attālināti discord/zoom. 20 eiro par 60 min. Mācu visa vecuma bērnus un arī pieaugušos. Sagatavoju eksāmeniem un iestājpārbaudījumiem ģimnāzijās. Man ir 12 gadu pieredze privātstundu pasniegšanā. Brīvie laiki: Trešdien 20.00 - 22.00 Ceturtdien 14.00 - 20.00 Piektdien 14.00 – 22.00 (Comment on this)
Saturday, August 30th, 2025
4:28 pm	Par sportu Latvijā ir ap: 300 aktīvu bridža spēlētāju 1000 aktīvu galda tenisa spēlētāju 1000 aktīvu šaha spēlētāju (mājaslapa nestrādā, pēc atmiņas no 2025.g sākuma) 400 aktīvu šautriņu metēju Lai sāktu spēlēt sporta kāršu spēli bridžu, noteikumus var apgūt apmēram 2 mēnešos. Taču jāspēlē ir pāros, tāpēc pārinieka atrašana ir sarežģīta bieži vien. Varu ieteikt sākt kopā ar draugu/draudzeni mācīties noteikumus un iet spēlēt kopā. Bridžs trenē atmiņu, koncentrēšanos, plānošanu. https://bridge.lv/ Galda tenisa noteikumi ir pavisam vienkārši, taču acumērs, ātrums un izveicība ir atkarīga no iepriekšējās sagatavotības. Cilvēkiem, kas skrien, ir lielas priekšrocības, jo 2 stundu treniņš ir līdzvērtīgs noskrietiem 15-20km. Turnīri iesācējiem notiek Rīgā regulāri. Galda teniss trenē redzi, reakcijas ātrumu, izturību. Raketes cena no 70 eiro. https://lgtf.lv/#/ Šahs ir labs ar to, ka noteikumus var iemācīties pašmācībā internetā, arī spēlēt var https://lichess.org/ par brīvu. Šaha turnīri ar ātro laika kontroli iesācējiem arī ir gan internetā, gan Rīgā. Šahs trenē plānošanu, koncentrēšanos, pacietību, atmiņu. https://www.sahafederacija.lv/ Šautriņu mešana ir interesanta ar to, ka trenē koncentrēšanās spēju un pacietību. Lai arī šis sporta veids bieži tiek uzskatīts par bāru un krogu spēli, šogad pasaules čempionātā balvu fonds ir mērāms vairāk nekā miljonā britu mārciņu. Lai arī sākt spēlēt ir viegli, jo pietiek ar mērķi un šautriņām, ceļš no pilnīga iesācēja līdz spēlētājam, kurš zina, ko dara, var prasīt 1-2 gadus. Mērķis maksā sākot no 40 eiro, šautriņas no 40 eiro. Latvijā īpaši maza konkurence šautriņu mešanā ir dāmām, Latvijas reitinga listē ir tikai ap 60 dāmu. https://www.latviadarts.com/ Šos visus četrus sporta veidus esmu spēlējis vai nu profesionālā, vai amatieru līmenī Rīgā, tāpēc varu arī atbildēt uz jautājumiem, kur un kas notiek. Šī raksta mērķis ir informēt vecākus, kādas iespējas bērniem ir Rīgā trenēties. Visos minētajos sporta veidos pazīstu trenerus, varu iedot kontaktus. (Comment on this)
Wednesday, August 27th, 2025
11:29 pm	Blackout days - Cik var vāļāties pa gultu, jāēd rīta brokastis 12.15! - Ļauj man vēl pagulēt. Sapnis bija tik labs. Pat Tu tajā biji. - Es esmu arī šeit! - Nu jā, bet sapnī mēs bijām Norvēģijā, fjordos, guļbaļķu namiņā, mums bija kamīns un viss nodrošināts. - Un ko mēs izdarījām sapnī, lai pie tā visa tiktu? - Mani pieslēdza tikai tad, kad bija jau kamīns un aiz loga sniga sniegs. - Taču šeit Tevi pieslēdza, kad Tu izvēlējies piedzimt savas mammas vēdērā. Tur arī bija silti un viss nodrošināts. - Ja es tur būtu palikusi, neko nebūtu iemācījusies. - Tad ko Tu vēl sapņo par Norvēģiju? Celies un dzer manis uztaisīto kafiju, Tev darbā drīz sapulce Zoom! - (Neartikulētas skaņas), ceļas un nopūšas. (Comment on this)
Tuesday, August 26th, 2025
2:38 pm	Sieviešu līnija Mani audzināja vecmāmiņas māsa 1987. - 2005.gadā. Viņa bija latviešu valodas skolotāja. Arī es iestājos 2009. gadā uz latviešu valodas skolotājiem. Gribēju rakstīt un mācīt citiem novērtēt skaistu literatūru. Topošā sieva mani pameta 2010.gadā, jo es negribēju strādāt citu darbu - tikai pedagoģiju. Un rakstīt. Tas bija viens no iemesliem. Tagad, 15 gadus vēlāk, aizvien studēju pedagoģiju. Aizvien rakstu. Gaidu, kad A. Eipurs būs atpakaļ no atvaļinājuma, lai kritizētu manus jaunākos tekstus. Tūlīt dzejas dienas, varbūt līdz oktobrim būs jāgaida. *** Ģimenes ārstei novēlu priecīgu 1.septembri, viņa "Mani bērni jau izauguši". Labs vecums, 47 gadi, bērni jau lieli, mazbērnu vēl nav. Divas reizes gandrīz tiku pie meitas šajā dzīvē, taču abas reizes tas bija gandrīz. Tad nospriedu, ka bērnu man nebūs šajā dzīvē. Sapratu, ka 40+ gadi, daudzām jau ir bērni. Meitas esmu auklējis, zēnus nē. Tāpēc 2023.gadā strādāju par auklīti 4-6 gadīgiem zēniem. Lai iemācītos arī zēnus audzināt. Ja nu manai nākamajai sievai būs puisītis no iepriekšējām laulībām. *** Var jau jautāt, kurai sievietei vajag, lai nākamais vīrs prot bērnus auklēt? Tas ir tikai bonus. Manas paaudzes sievietes ir tik daudzas emigrējušas. Kāda tur var būt runa par lielu izvēli. Jāprot pielāgoties, jāprot viss. Gan radiatoru salabot, gan bērnu uz nodarbībām aizvest un pārbaudīt, vai ir sausas kājas. *** Kā teica ministre: "Ja dzīve būtu tik vienkārša kā matemātika!" (Comment on this)
Sunday, August 24th, 2025
12:31 am	“Albatross” Parādi man labāko sevis versiju – mierīgu, darbīgu, gandarītu, ar dzīvi apmierinātu! Parādi savu autentisko es – aizrautībā par mākslu, skaistumu! Tu vienmēr gribēji būt ceļā - autobusā, vilcienā, lidmašīnā pie loga ar lielu grāmatu rokās. Ceļš veda uz Varšavu, Vīni, Liepāju, Leipcigu, Jelgavu, ceļš kā metafora pārmaiņām. Rādi man ceļu, kad visi vējrāži saplīsuši! Ved mani pāri jūrai, pāri okeānam, aiz ledus sienas, kur milži mīt! Kur lielas bites stropus kokos sacēlušas, kur kazlēni ganās un vilku nav! Notici, ka Tu ved mani pa pareizo ceļu! Kā kaķene, kura rāda migu ar kaķēniem, lai cilvēkam liktu saprast, ka četras mazas mutītes grib ēst un dzert, rādi man ceļu uz laimīgo zemi, lai liktu man saprast, ka jāaudzē spārni, ar ko arī man pārlidot pāri sienām! “Tu patiesībā esi ļoti skaists cilvēks!”, par Tevi teica lielā skolotāja. Vai tāpēc Tu citus par salauztiem putniņiem saukāji, lai nejustos vientuļa? Vai tāpēc juti citiem līdzi, jo neticēji, ka kāds spētu just līdzi Tev? Kā Tu varēji justies lieka, ja biji tā vaduguns tik daudziem? Saka, ka nepateicība ir pasaules alga. Tad negaidi pateicību no cilvēkiem, bet gan no eņģeļiem. Runā ar sevi, ja citi ar Tevi nerunā. Mīli sevi, ja citi Tevi nemīl. Cienī sevi, ja citi Tevi aizmirst ceļmalā bez naudas mājupceļam. Atver sirdi pārpasaulīgajai mīlestībai un Tev vienmēr būs laba kompānija. Vai Tevi kāds suns, kaķis vai meža gars ir pievīlis, nodevis? Vai lakstīgalas apvainojušās un pārstājušas dziedāt? Pacelies augstāk, šo pašu principu lieti cel godā arī uz visu pārējo gaišo un skaisto dzīvo realitāti! Mums ir viegli cienīt un mīlēt to, ko saprotam, tāpēc ir citi, kas saprot mūs, mums tikai jāiemācās viņu valoda! Tu gribēji palikt, es aizlidot Taču ceļu aizvien rādi Tu. (Comment on this)
Monday, August 18th, 2025
4:36 pm	“Gājputnu sajūta” Manā kursā augstskolā ir jauniete, kura ir autiskajā spektrā, un viņas puisis arī. Viņa daudz ko stāsta, kā viņiem iet. Abiem ap 22 gadu. Viņa man raksta, ka viņi šajā rudenī ir izdomājuši būt mīļāki. Kā viņi to panāks – viņi viens otram atstās uz ledusskapja līmlapiņas ar komplimentiem katru nedēļu. Abi ies biežāk sēnēs. Abi spēlēs badmintonu pļavā. Visvairāk jauniete teica, ka grūtības ir ar psihodrāmu. Viņas puisis negrib to spēlēt, jo tad daudz raud, un viņš jūt pašpārmetumus, ka pats nav stabils. Viņš grib būt harmonijā, grib būt stiprais plecs viņai, taču nav viegli. Viņš tad lasa daudz grāmatu, noslēdzas. Klausās mūziku. Nenāk ārā no savas istabas. Taču viņi ir saderinājušies, un tā nevar. Tāpēc jākļūst mīļākiem. Jaunie cilvēki pilni cerību. Paņem skalu, un tur ir teikts, ka pieņemšana ir augstas vibrācijas. Viņam jāmācās pieņemt sevi. Katrā cilvēkā ir iekšējais bērns, kurš drīkst justies nedroši. 22 gadu vecumā attiecībām ir vislabākais laiks, jo var atļauties sevi kārtot un revidēt. Vēl jāstudē, vēl jāstrādā, vēl nav par bērniem jārūpējas. Viņa tāpēc ar pedantisku rūpību viņam regulāri atgādina “Es Tevi mīlu, kāds Tu esi! Ar visu to, ka Tu mēdz iegrimt aprakstos par vecām lidmašīnām, skatīties video par inženieriju līdz naktij un nenākt ar mani dzert tēju. “ Ir grūti, kad ir vāja impulsu kontrole. Kāds dzer kafiju par daudz, kāds runā vienā laidā par politiku, kādam raustās kreisās acs plakstiņš. Nervu sistēma gļuko. Viņi abi daudz cenšas. Par spīti visam! Viņš regulāri mājās nes ziedus vai sacukurojošos augļus. Viņiem pie sienas stāv skaisti pašu zīmējumi ar smalkām līnijām, ar kurām viņi saista viens otru. Šajā rudenī viņa grib lielu kvantu lēcienu. Šis gads ir beigu gads. 2025= 2+2+5= 9, un visam vecajam, nelietderīgajam ir cikla beigas, atceries, kas Tu esi. Augustā ir vasaras beigas. Pieliekot vislielākās pūles visvājākajā Tava emocionālā ķermeņa vietā, var iegūt visvairāk informācijas un radikāli uzlabot savu dzīvi. Tāpēc viņai to vajag. Viņa grib iet pārgājienā, viņa grib jūru, viņa grib mežu, viņa grib sajust vienotību ar Māti Dabu. Viņa šajā rudenī vilks svārkus daudz biežāk. Viņš grib izgatavot jaunus dzinējus ar trosēm, ar zobratiņiem, kas griež mehānismu, kas ir atspulgs kam daudz lielākam. Viņš izgatavos reālistisku lidlauka modeli ar visām iekārtām, kuras varēs ieprogrammēt ar cikliskiem norādījumiem. Viņam ir grūti. Viņai ir grūti. Smadzenes mainīt divdesmit vienu dienu, tad vēl simt vienu, atcerēties pateikt paldies, nevis tikai pamāt ar acīm. Viņi mācās iekļauties sabiedrībā. Viņš uzstāda sintezatoru un spēlē vecas melodijas, izliek emocijas. Nomierinās. Viņa mazgā veļu un dzied. Mājā ir troksnis. Vakarā klusums un svecīte deg. Viņu dzīvoklī paliek arvien labāk. Saprāts sāk gūt virsroku pār instinktiem ielīst dziļi savā alā kā kurmim, kad visa ir par daudz. Viņa man saka, ka sevi mainīt vajag pa maziem gabaliņiem – katru smadzeņu rajonu mazlietiņ. Kvantu lēciens ir kā espresso. Nav nekāda lēciena. Autisti neesot atlētiski. Viņa smejas. Tās esot atrunas viņas humora gaumē. Iedomājies, viņa uztver visu burtiski! Vajagot sasniegt apgaismību, kad Tu esi pilna gaismas un vieduma, kad Tevī ir iekšējais miers un Tu vienmēr spīdi kā jāņtārpiņš jaungada naktī! Viņa bieži raud, bet nekad nav noraudātām acīm. Viņai nekad nav notecējusi skropstu tuša. Arī riņķu zem acīm nav. Mati saņemti copē, viņa ir bijusi no rīta skriet un pēc tam dušā, tagad jau ir ar mani kopā lekcijā. Mums lektore stāsta par mākslas terapijas dziedinošo iedarbību uz bērniem ar invaliditāti. Es dažreiz apbrīnoju viņu. Dažreiz man skauž. Viņa savu inženieri ir atradusi. Pat ja tas ir piņņains puisis ar biezām brillēm, kurš nedejo. Avioinženieris skan cēli. Tāpat kā skolotāja. Taču skolotājai maksā divreiz mazāk. Kas maksā? Viņa var sev maksāt, cik grib. Man ļoti patīk jaunie pāri, kas ir nostājušies ar abiem mugurkauliem stabili uz pašizaugsmes ceļa. Griba ir vajadzīga. Saņems tas čalis pirmo piecu tūkstošu algu, sajutīs vilinājumu nopirkt jaunas iekārtas un detaļas un uz nedēļu par saderināto aizmirst. Garāžā tāpēc pie sienas ir viņas bilde, kurā redzams, kā viņa komentē vienu no modeļiem, ko viņš viņai parādīja attiecību sākumā. Mēs pārtiekam no saviem sapņiem. Ja Tavā sapnī ir Tavs vīrs, un Tu esi viņa sapnī, un jūs svinat kopā visus panākumus, tad viņš uzbūvēs jums divvietīgo lidmašīnu, un tajā būs vieta jums abiem. Bet pagaidām viņi ir trešā kursa studenti LU un RTU, un abi lido ar lidmašīnām, ko vada citi. Veiksmīgu pacelšanos. (1 Comment |Comment on this)
Friday, August 15th, 2025
2:11 am	Medus Tas notika laikā, kad Širdi Sai Baba bija savas miesiskās dzīves otrajā pusē. Tajā laikā arī piedzima slavenākais Indijas matemātiķis Rāmānudžans, un dzejnieks Tagore tikko bija pabeidzis skolu. Taču varbūt tas notika tad, kad kāds cikls bija tikko sācies un daudzi centās neaizmirst to, kas bija zem gruvešiem. Vēl Nikola Tesla nebija viesojies Indijā pie sava skolotāja Svami Vivekānandas, vēl pusgadsimtu Indija bija zem Britu jūga. Vieta, kurā bija iespējams viss. Laiks laukos, naturālajā saimniecībā, kopjot lopus, miera laikā. Atceroties to laiku, gribas iesaukties, bet kur tad politika? Kad cilvēce varēja nerēķināties ar politiku? Kad vēl nebija uzceltas pilsētas? Vai arī, kad vēl nebija neviena varaskāra cilvēka? Taču mēs koncentrējamies uz stāstu, kurš rit cauri gadsimtiem, kuram ādas krāsa, reliģija, valsts piederība un kastas piederība ir sekundāras vai pat marginālas lietas. Ar milzīgu pateicību uzlūkojot vismazāko zāles asniņu, ko govs ar raupjo mēli apēd. Šādā mītiskā laikā piedzima divas mazulītes, un tās mēs ieraugām bērnu pieskatīšanas namiņā netālu no upes. Aukle rosās pie drēbīšu izžaušanas, paralēli vārās ēdiens. Mazulītes bija sarunājušas piedzimt vienā vietā un laikā, gluži kā iekāpt vienā vilcienā uz galastaciju “Mokša”. Viņas raudāja, ēda, čurāja un smējās, smaidīja un māja ar rociņām, ieraugot taureņus. Taču tas, ko viņas prata vislabāk, bija izlikties, ka viņas ir ļoti parastas un vienkāršas. Viņām bija paveicies piedzimt braminu kastā, taču tik un tā kā sievietēm dažas iespējas tajā laikā un vietā viņām bija liegtas. Sēžot uz mākoņa maliņas viņas gan bija izplānojušas visu sīki, jo sīki. Ir apstāklis, kas vienlaikus visu ierobežo un visu padara dzīvu – brīvā griba. Viņas divatā ieradās, lai būtu meitenes, jaunietes, sievas, mātes, vecmāmiņas, lai piedalītos lūgšanās, lai uzturētu savu dzimtu tīru. Viņas gribēja censties panākt, lai cikla beigās piedzimtu bērni, kuri būtu bez dēmonisko enerģiju klātbūtnes. Viņas varēja transformēt, transmutēt un rezonēt, skaitīt mantras un lūgšanas, taču, ja viņu mazbērni ķildojās, tad tā bija viņu atbildība. Viena cikla laikā izveidot gaismas dzimtu bija diezgan titānisks uzdevums. Kam to vispār vajadzēja? Dievcilvēks no putekļiem atšķiras ar to, ka pēc izvilkšanas cauri melnajam caurumam no viņa paliek pāri tik daudz, lai atjaunotu Monādi. Putekļus nav jēga stiept uz turieni. Indijā svētie bieži dzīvoja simts gadus. Arī tajā laikā. Viņu mērķis bija iedot savu mācību savām meitām tik fundamentāli, ka viņu mazmeitas to dzirdētu dzidrā un vienkāršā valodā, kas pat pilnīgi citā realitātē skanētu viņu dvēselēs kā gongs uz rīta lūgšanām. Sievietes Indijā dzemdēja bieži, un tāpēc mācībai bija jābūt koncentrētai, lai tās pietiktu visiem dzimtas locekļiem. Cikls kā pamats mītiskajai pasaules uztverei. Kali juga beidzās. Satja juga kā spoži vārti gaidīja, kad cilvēki būs gatavi tos atvērt. Tik daudzi dažādi guru Indijā ir runājuši par sievietes lomu sabiedrībā. Mazulītes saprata, ka viss tāpat ir atkarīgs no līdzcilvēku vidējās apziņas. Savās mājās, savā ciematā viņas ātri parādīja, ka ir centīgas, dievbijīgas, viņu klātbūtnē it kā nejauši notiek brīnumi. Taču viņas zināja, ka Indijas citos štatos tāpat cilvēki dzīvos pēc savām parašām. Viņiem būs citi guru, citi svētie. Viņi atbrauks ciemos uz svētkiem, klanīsies, bet paliks uzticīgi saviem elkiem. Tur atlika tikai pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Tev ir divas rokas, mēle un kājas, lai būtu īstajā vietā, teiktu īstos vārdus un darītu, pirms Tev prasa, nojaušot, kas vajadzīgs. Latviešu valodā ir divi vārdi “necilvēcisks” un “necilvēcīgs”. Pirmais apzīmē parastajam mirstīgajam pārmēru grūtu darbu, prasības pēc varonības, visu savu intelekta, drosmes, gribasspēka spēju sakopošanu leģendāriem darbiem. Otrais vārds apzīmē ļaunumu, cietsirdību, nežēlību. Katra varonība sākas ar izglītību un rakstura kaldināšanu. To pirmos piecus gadus dara katra bērna māte. Lai ko iemācītu, pašai ir jāseko ideālam, ko gribi iedot bērnam. Mazulītēm bija vieglāk, jo viņām bija atmiņas no “skaistajām zemēm”, kurās cilvēkveidīgas būtnes dzīvoja citā realitātē pēc citiem likumiem mierā un saticībā. Tomēr visi bērni pie upes spēlējās kopā. Visus noganīt nebija iespējams. Kāpēc vispār censties, ja tāpat tikai veiksmīgu sakritību virkne novestu pie mērķa? Jo šī virkne sākas ar disciplinētu, regulāru rīcību. Tavējo. Tā viņas mācīja un runāja, un cilvēki nāca skatīties, kā viņu ciemats uzplaukst, jo cilvēki pateicībā nesa dāvanas, bet viņas tik teica: “Mīliet savus bērnus tāpat kā jūs mūs pielūdzat, praktizējiet Sai Babas no Širdi mācību, jo kalpojot savām ģimenēm, jūs kalposiet dievam”. Par laimi cilvēki tajā laikā Indijā bija pateicīgi, un to uztvēra kā dieva dāvanu, kad kāds avatārs, guru vai svētais vīrs bija piedzimis tieši viņu ciematā. Viņi svinēja svētkus biežāk, sajuta rāmumu sirdīs, pateicās saullēktā un saulrietā. Varbūt kāds teiktu, ka viņi bija dažādās pakāpēs nabagi, salīdzinot ar aristokrātiju Eiropā, taču patiesībā bija tieši otrādi. Viņiem nebija iespēju un vilinājuma iedzīvoties uz otra rēķina, spekulēt, mahinēt, viņus nekārdināja Mamona spīguļi. Jā, varēja pielīst Britu varai un uzkalpoties, lai saņemtu dažādus labumus, taču tas laucinieku apziņā bija kā Indijas piesmiešana, mātes Indijas zaimošana. Viņu dzīve pagāja darbā, lūgšanās, svētkos, bērnu audzināšanā, apdāvinātākos sūtīja skolās un universitātēs. Tu varēji gribēt daudz un palikt gribot, bet varēji visu mūžu slavēt dievu par to mazumiņu, kas Tev ir, un Tev tika dots vēl un vēl – veselīgi bērni, pienīgas govis, labsirdīgs vīrs, saticīga vīramāte, labvēlīgas draudzenes un paziņas, sakoptas ielas visā apkārtnē, ražīgi lauki… Cikla beigas zīmīgas ar to, ka iespējas grēkot dažādos veidos strauji palielinās, kamēr lūgšanu nami tiek nojaukti un to vietā uzceļ lielveikalus ar precēm, kurās nav prānas. Mazulītes to redzēja un izdomāja triku. Viņas materializēja skaistu karafi, kurā uzglabāt vīra un sievas savstarpēji radīto dievišķo enerģiju, ģimenes nektāru. Ar šo nektāru tad iezieda gan topošās māmiņas vēderu gaidību laikā, gan pašu jaundzimušo pēc dzemdībām, lai daudzkāršotu gaismas aizsardzību. Tomēr šajā visā bija kāds āķis, un tas bija tāds, ka šāda artefakta darbībai bija jābūt saskaņā ar visiem kosmiskajiem likumiem, ar planētas Zeme pašas vēlmēm, ar gaismas skolotāju norādījumiem un, galu galā, brīvo gribu. Karafe bija tikai viena. To nodeva tai mazmeitai, kura parādīja vislielāko centību rakstura izkopšanas mācībās. Pēc tam šī mazmeita nodeva karafi tālāk nākamajai mazmeitai. Tā saglabājās gaismas dzimtas pēctecība. Tā sākās ar plānu uzreiz pēc cikla beigām, jaunā cikla sākumā, radīt gaismas dzimtu, kas spētu saglabāt savas kalpošanas tīrību. No vienas puses, Indijā visa Braminu kasta bija izveidota ar līdzīgu mērķi. Ar apkārtceļiem, ar paklupšanu dažādos grāvjos, ar ātras baudas vilinājumiem bramini regulāri nogāja no ceļa, daži atgriezās, daži visu dzīvi palika ejam asuru ceļu. No otras puses, šī visa bija liela spēle, un mazulītes bija iemiesojušās, lai pamēģinātu ko jaunu un kvalitatīvu. Lielo ciklu beigās mazie cikli garumā saīsinās, un jauni, radoši veidi, kā uzstrādāt darmu šiem jautrajiem ļaudīm no skaistajām zemēm bija parocīgs veids, kā pārliecināt skeptiķus, ka planēta Zeme ir tā vērta, lai tajā veiktu ģenerāltīrīšanu utilizācijas vietā. Pat tad, kad Tu atceries, kas Tu esi, pat tad, kad ar katru elpas vilcienu ieelpo litriem tīras universa gaismas, Tev ir jāspēj par šo pieredzi runāt, rakstīt, to nodot citiem, kam vēl nav tik smalkas jušanas. Tev jāsaprot cilvēki, lai būtu par Avatāru. Tieši to mazulītes mācījās, esot ceļojumā vienas dzīves garumā Indijā. Triks ar karafi kuru katru paaudzi varēja ciest strupceļu, jo tikai kalpošana ģimenē varēja uzpildīt to. Laba runāšana par savu vīru, laba darīšana savai sievasmātei, patiesa interese par saviem otrās pakāpes brālēniem. Pajautā dievam, kā Tu šodien vari izdarīt kaut labu, un viņam būs miljons pareizu atbilžu. Viss sākas ar vārdu. Runā ar savu patieso būtību, runā ar savu dvēseli. Uzdod bieži jautājumu arī citiem, ko Tu vari viņiem labu šodien izdarīt. Arī viņi ir mīlestības iemiesojumi. Indijā Rietumi nespēja pilnībā pārņemt kultūru nekad, un tas pasargāja daļu jauno cilvēku. Viņi tāpat, pat cikla beigās, meditēja, spieda sarkano punktu uz pieres, slavēja Situ, Sarasvati un citas mātes. Arī latviešiem kādreiz bija dažādas mātes – Zemes māte, Vēja māte un citas, taču Rietumi pārņēma kultūru tik pamatīgi, ka palikušas dažas. Un tā pienāca cikla beigas. 2015. gadā, septītajā paaudzē pēc mazulītēm, nāca šajā Saulē meitenīte, kam viņas vecmāmiņa nolēma nodot tālāk karafi. Visas Indijas dievbijīgās sievietes sešas paaudzes pirms viņas bija sargājušas valsts godu, valsts, kurā sieviete tiek cienīta, atbalstīta, godāta, aizsargāta. Viņa arī bija braminu kastā. Viņai bija labākā izglītība, ko vecāki un vecvecāki spēja nodrošināt. Viņu viņas dzimta mudināja dziedāt, dejot, būt radošai, spēlēt teātri. Viņai bija draugi un sarunu biedri, kas paaugstināja viņas apziņas līmeni. Viņa prata draudzēties ar zēniem, saglabājot distanci un pašcieņu. Viņas vienaudži viņu cienīja par sevis nešanu ar grāciju, ar labvēlību, ar līdzjūtību. Viņai bija visas iespējas izvēlēties savu profesiju. Viņa sekoja intuīcijai un jau agrā bērnībā zināja, ar ko kalpos sabiedrībai. Viņai nedraudēja, ka vecāki iebilstu pret precībām, jo vecāki paļāvās uz meitas sirdsskaidrību. Viņa aiz cieņas pret vecākiem un savu dzimtu tomēr vienmēr iepazīstināja savus sarunbiedrus ar saviem radiniekiem. Viņai nebija bail, ka viņu kritizēs viņas izvēļu dēļ. Viņai bija brīvība studēt citā pilsētā, iegādāties savu auto un savu Zemes gabalu. Viņa nebija avatārs kā mazulītes, taču skaidri apzinājās savu misiju, saņemot karafi. Viņa zināja, ka tas ir liels gods, jo viņai bija gan māsas, gan citas radinieces, kuras arī varēja tikt izvēlētas gaismas dzimtas lāpas nešanai. Dažreiz viņa klausījās mūziku par daudz, un tad stingrais tēvs norādīja, ka ir jāmācās. Dažreiz viņa pārmēru ietekmējās no tā, kas bija populārs internetā, un tad tante viņai norādīja, ka Indijā ir ajūrvēda, diētas var sameklēt tur, vai doties uz konsultāciju pie speciālista, nav jāskatās Tik-tokā. Un vispār, mīļais bērns, diēta desmit gadu vecumā?! Dažreiz viņas vectēvs uz viņu sakliedza, kad redzēja, ka viņa atkal jau skatās telefonā, nevis mācās, ada vai lasa svētos rakstus. Dažreiz kāds radinieks ģimenes saietā uzliek viņai roku uz pleca un jautā: “Ko Tu vari ieteikt? Man ir problēma ar savu meitu…” Viņai, desmitgadīgai meitenei, ir jāspēj sniegt atbilde, jo viņa ir izvēlēta par gaismas dzimtas turpinātāju. Viņa nevar runāt to, ko nedara pati. Viņa nevar runāt to, kam netic pati. Viņa nevar runāt to, ko nejūt kā patiesību. Viņa var runāt tikai tad, kad caur viņu runā kāds cits. Viņas augstākā daļa kā minimums. Viņas mīļākā gaismas skolotāja. Viņas kopējā gaismas pieredze, ko uzkrājusi viņas kosmiskā dzimta daudzu iemiesojumu laikā. Kāda milzīga atbildība. Sakrāt karafē nektāru tik daudz, lai būtu ar ko sargāt nākamo paaudzi. Turklāt atstāt tādu ietekmi uz savu vīru, lai arī viņš vairotu šo nektāru. Rādīt viņam labo piemēru, kā to māca Sai Baba. Viņai šobrīd ir tikai desmit gadu. Viņa ir piedzimusi fantastiskā laikā, kad galaktiskā rītausma tuvojas galaktiskajai dienai, un Brahma gatavojas jaunu visumu celtniecībai. Mazulītes piedzīvoja daudz skaista ceļojuma uz planētu Zeme laikā. Viņas piedzīvoja Satju Sai Babu un Sai Babu no Širdi. Viņas redzēja, kā laika upe ietek pati sevī, taču šoreiz mazas straumītes veido jaunus ceļus gaismas audumā. Viņas sajuta gandarījumu par visu to mīlestību, ko viņu ierašanās sekmēja ļaužu sirdīs. (Comment on this)
Wednesday, August 13th, 2025
12:12 am	Dark side of feminine sexuality https://www.youtube.com/watch?v=ffvRhsViyIQ Principā es šo zināju, taču biju aizmirsis, ka pornogrāfijas industrija veiksmīgi strādā uz sievietēm. Šis video ir par to, ka mūsdienās erotiskā literatūra sievietēm ir tik ļoti mainstream, ka tā ir pārsaukta par romantisko literatūru. Meitenes/sievietes, kam ir Atkarība no kā tāda lasīšanas, netiek uztvertas nopietni, kamēr vīriešiem atkarība no pornogrāfijas skatīšanās tiek uzskatīta par reālu problēmu. Cik saprotu, video autore ir no ASV. *** Es pieņemu, ka iemesls, kāpēc par šo nekur nerunā, ir feminisma propaganda, kas apgalvo, ka pornogrāfiskas literatūras lasīšana sievietēm neesot nekas slikts. *** Mani nepārsteidz tas, ka sievietes lasa lubu literatūru lielos daudzumos. Tā tas bija arī pirms 30 gadiem. Taču tas, ka seksa ainas šajās grāmatās vairs nav jāpiedomā, bet tās aprakstītas detalizēti, un ko tādu var brīvi nopirkt grāmatnīcās, un pie tām grāmatām nav 18+ uzlīmes, tas gan pārsteidz. Var domāt, ka vanilla seksa ainu apraksti neko sliktu nedara, taču tā ir fantāzija, un jebkāda fantāzija, kas jaunam cilvēkam nojauc saikni ar realitāti, pēc tam rada problēmas ģimenes veidošanā, iepazīstoties, un tā tālāk. Nekad nebiju iedomājies, ka iemesls, kāpēc meitenes tinderī cer atrast miljonāru, ir nevis meksikāņu ziepju seriāli, bet šādas grāmatas, ko noteikti jau sen var nopirkt par mazām naudiņām internetā un lasīt kindle lasītājā. *** (8 Comments |Comment on this)