Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Sunday, September 14th, 2025
2:19 pm	Par matemātikas līmeņa salīdzinājumu 1985. un 2005.gadā MI Can you compare overall level of mathematics among high schoolers in Latvia in 1980s and 2000s? 1980s Latvia (Soviet period) Strengths: Uniformity: The Soviet system was centralized, so all students followed essentially the same rigorous program in math. Depth in core topics: By grade 10–11, almost all students had seen algebra, geometry, trigonometry, analytic geometry, and an introduction to calculus. Proofs were emphasized strongly. High achievers well-supported: Math Olympiads, circles, and specialized schools in Riga gave advanced students excellent training, comparable to the best in the world. Strong technical pipeline: Students graduating from secondary school had a solid base for engineering, physics, and applied sciences. Weaknesses: Rigid and formal: The teaching style was authoritarian, with less room for creativity or alternative approaches. Little focus on applications or statistics: Real-world problem-solving, probability, and statistics were underdeveloped. Equity issues: While the baseline was high, rural schools sometimes had less-qualified teachers, and Latvian-language schools sometimes received fewer resources than Russian-language ones. Overall: The average high school graduate had stronger algebraic and geometric skills than their Western peers, but weaker exposure to applied math and modern topics. *********** 2000s Latvia (independent, EU-aligned period) Strengths: More flexible curricula: After independence, Latvia modernized its curriculum, aligning with Western Europe. Probability, statistics, and applied math became more prominent. Greater accessibility: Education became more student-centered, less rigid, with more attention to creativity and problem-solving. Diverse pathways: Some schools (especially in Riga) offered advanced tracks and IB or EU-standard programs. Weaknesses: Decline in baseline rigor: The average student in the 2000s was less comfortable with formal proofs, algebraic manipulations, and advanced geometry compared to a Soviet-era student. Unequal quality: Urban schools often excelled, but rural schools faced resource shortages and teacher aging. Brain drain & transition issues: Many of the strongest Soviet-trained teachers retired or left, while the new system was still stabilizing in the 1990s–2000s. International benchmarks: By the 2000s, Latvia’s PISA scores in mathematics placed it around the OECD average — respectable, but not elite. In the Soviet 1980s, while no international tests existed, Olympiad performance and university readiness suggest the top quartile was much stronger than in the 2000s. ********* Comparison in a nutshell 1980s Latvia: Average student stronger in rigor, algebra, geometry, proofs. Top students world-class (Olympiads). Weak in applied math/statistics. 2000s Latvia: Average student weaker in rigor and algebraic fluency, but stronger in applications, statistics, and diverse problem-solving. Greater variation in quality across schools. 👉 So, if you took a random high school graduate from 1985 Riga and one from 2005 Riga: The 1985 student would likely do better on a traditional math Olympiad or calculus exam. The 2005 student would likely do better on a PISA-style applied math test. (Comment on this)
Saturday, September 13th, 2025
1:47 am	Par depresiju Privātskolniecei ir jāgatavojas uz 12.klases eksāmenu latviešu valodas priekšmetā. Pēdējā grāmata, ko viņa ir izlasījusi, ir "No longer human", japāņu klasika par cilvēku, kurš ir morāli pagrimis, traumēts, depresijā, kuram daudz kas riebjas, kurš uzskata, ka ir zaudējis visu cilvēcību. Viņa grib studēt psiholoģiju. Es arī vidusskolas pēdējā klasē apsvēru studēt psiholoģiju. Grāmatu ir sarakstījis Osamu Dazai - rakstnieks, kurš pats no 20 gadu vecuma regulāri veica pašnāvības mēģinājumus, līdz viņam tas 39 gadu vecumā sanāca. Man pašam apmēram 15 gadu garumā bija regulāras depresijas epizodes, taču pašnāvību gan nemēģināju taisīt. 2015. gadā man bija pēdējā epizode, un kopš tā laika, visticamāk, es tomēr esmu sapratis, ko šī slimība man gribēja iemācīt. *** Cilvēki, kuri slimo ar depresiju dalās vismaz divās kategorijās - vieni mokās daudzus gadus un nomirst pāragri. Vai nu no pašnāvības mēģinājuma, vai alkoholisma/narkotiku lietošanas, vai kā citādi. Otra kategorija ir tie, kas vienā brīdī saprot, kas ir bijis jāsaprot, un viņiem dzīvē vairs nav depresijas. Lielākoties tad viņi ir ļoti pateicīgi, ka ir izdzīvojuši. Mana garīgā skolotāja arī ir izdzīvojusi pēc vairākiem pašnāvības mēģinājumiem, depresijas un klīniskās nāves. Citādi jau par garīgo skolotāju apmēram 40 gadu vecumā nebūtu kļuvusi. *** Ko es vēlos pateikt - mēs varam ķidāt negatīvo, varam pētīt sociopātus, narkomānus un citas padibenes, un daudzi tā arī dara jaunībā, jo grib saprast. Šādi cilvēki ir tik sveši, ka empātisks jauns cilvēks grib saprast, kāda notikumu ķēde viņus tādus ir padarījusi. Taču tādu grāmatu var izlasīt vienu, divas (dažiem vajag simts), līdz paliek skaidrs, kādas traumas bērnībā tipiski rada kāda tipa cilvēkus viņu jaunības gados. Nav ideāli ļauna cilvēka, taču arī ideāli labu cilvēku ir maz. Taču, kad ir apgūta pieredze, kā nevajag dzīvot un domāt, kad traumas ir sadziedētas, kad esam tikuši ārā no upura sindroma, kad sākam novērtēt katru dienu, katru stundu tās iespējas, ko šī pasaule mums dod - tad mēs izvēlamies lasīt to, kas vairo cilvēcisko, mīļo, labsirdīgo, silto. Es noteikti esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka man apmaksāja psihoterapiju no 14 gadu vecuma. Esmu pateicīgs tiem terapeitiem, kas mani centās saprast, ne tikai uzklausīt. Esmu pateicīgs tai skolas psiholoģei, kura saprata, ka "ar mani netiks galā", taču deva lasīt tādas grāmatas, kurās bija par cilvēkiem, kuri ir izdzīvojuši. Man tad bija 17 gadu. (Comment on this)
Sunday, September 7th, 2025
2:17 am	Dažādi skolotāji Jau kādu laiku domāju par Gurdžijeva tēzi, ka "When you become ill, regard your illness as your teacher, not as something to be hated." Jau mēnesi ārstēju klepu. Viens antibiotiku kurss, vismaz cisterna tējas bronhiem, daudz dažādu zāļu. Apmēram 9.augusta naktī nosalu mistiskos apstākļos un kopš tā laika klepoju, un ir balss mazliet ciet. Plaušas ir saistītas ar prieku vai skumjām. Balss ir saistīta ar neizteiktajiem vārdiem. Man ir bijuši 2-3 plaušu karsoņi, pēdējais 2014.gadā. Skumjas saistītas ar depresijām, kas man bija līdz 2015.gadam. *** Šobrīd tas, ko es vēlos pateikt - grāmatas pirmās 40 lapaspuses ir nodotas draudzenei lasīšanai. Dzejas dienas beigsies 10.oktobrī, pēc tam ceru, ka arī literārais konsultants atbrīvosies. Ko es vēl vispār kopš augusta esmu gribējis pateikt - par to, ka cilvēces nākotne ir lielās krustcelēs, kas saistītas ar mākslīgo intelektu. Par to runā daudzi, arī mans Domuzīmē 2024.gadā publicētais stāsts bija par to. Taču MI vēl kādu laiku būs aktuāls, par to ir jārunā. Daudz esmu rakstījis pēdējos mēnešos par saticīgām laulībām, bērnu audzināšanu, kā ikdienā uzturēt pozitīvismu. Visu vasaru nostrādāju Latvijas Autisma apvienībā, tur arī redzu, kas notiek ar bērniem, kam trūkst draugu. Kas vispār man pēdējā laikā šķitis komentēšanas vērts - citu cilvēku laime, garīgā attīstība, attiecības, bērni. Arī koncerti un mūzika. Varētu domāt, ka man, skolotājam ar 12 gadu pieredzi, vispār par maz jautā padomus. Taču manis nolasītā lekcija LU pedagoģijas fakultātē parādīja, ka man būtu viegli tur dabūt darbu, ja es pabeigtu maģistrantūru tur. Ir dabiski gribēt darīt darbu, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Dažādiem sabiedrības slāņiem gan dažādas vajadzības. (Comment on this)
Thursday, September 4th, 2025
4:10 pm	Privātstundas Laba dzīvošana!☀️ Ir sācies jauns mācību gads, un mana privātprakse atkal ir atvērta. Piedāvāju privātstundas matemātikā, latviešu valodā un angļu valodā. Klātienē pie manis Rīgā, Pļavniekos vai attālināti discord/zoom. 20 eiro par 60 min. Mācu visa vecuma bērnus un arī pieaugušos. Sagatavoju eksāmeniem un iestājpārbaudījumiem ģimnāzijās. Man ir 12 gadu pieredze privātstundu pasniegšanā. Brīvie laiki: Trešdien 20.00 - 22.00 Ceturtdien 14.00 - 20.00 Piektdien 14.00 – 22.00 (Comment on this)
Saturday, August 30th, 2025
4:28 pm	Par sportu Latvijā ir ap: 300 aktīvu bridža spēlētāju 1000 aktīvu galda tenisa spēlētāju 1000 aktīvu šaha spēlētāju (mājaslapa nestrādā, pēc atmiņas no 2025.g sākuma) 400 aktīvu šautriņu metēju Lai sāktu spēlēt sporta kāršu spēli bridžu, noteikumus var apgūt apmēram 2 mēnešos. Taču jāspēlē ir pāros, tāpēc pārinieka atrašana ir sarežģīta bieži vien. Varu ieteikt sākt kopā ar draugu/draudzeni mācīties noteikumus un iet spēlēt kopā. Bridžs trenē atmiņu, koncentrēšanos, plānošanu. https://bridge.lv/ Galda tenisa noteikumi ir pavisam vienkārši, taču acumērs, ātrums un izveicība ir atkarīga no iepriekšējās sagatavotības. Cilvēkiem, kas skrien, ir lielas priekšrocības, jo 2 stundu treniņš ir līdzvērtīgs noskrietiem 15-20km. Turnīri iesācējiem notiek Rīgā regulāri. Galda teniss trenē redzi, reakcijas ātrumu, izturību. Raketes cena no 70 eiro. https://lgtf.lv/#/ Šahs ir labs ar to, ka noteikumus var iemācīties pašmācībā internetā, arī spēlēt var https://lichess.org/ par brīvu. Šaha turnīri ar ātro laika kontroli iesācējiem arī ir gan internetā, gan Rīgā. Šahs trenē plānošanu, koncentrēšanos, pacietību, atmiņu. https://www.sahafederacija.lv/ Šautriņu mešana ir interesanta ar to, ka trenē koncentrēšanās spēju un pacietību. Lai arī šis sporta veids bieži tiek uzskatīts par bāru un krogu spēli, šogad pasaules čempionātā balvu fonds ir mērāms vairāk nekā miljonā britu mārciņu. Lai arī sākt spēlēt ir viegli, jo pietiek ar mērķi un šautriņām, ceļš no pilnīga iesācēja līdz spēlētājam, kurš zina, ko dara, var prasīt 1-2 gadus. Mērķis maksā sākot no 40 eiro, šautriņas no 40 eiro. Latvijā īpaši maza konkurence šautriņu mešanā ir dāmām, Latvijas reitinga listē ir tikai ap 60 dāmu. https://www.latviadarts.com/ Šos visus četrus sporta veidus esmu spēlējis vai nu profesionālā, vai amatieru līmenī Rīgā, tāpēc varu arī atbildēt uz jautājumiem, kur un kas notiek. Šī raksta mērķis ir informēt vecākus, kādas iespējas bērniem ir Rīgā trenēties. Visos minētajos sporta veidos pazīstu trenerus, varu iedot kontaktus. (Comment on this)
Wednesday, August 27th, 2025
11:29 pm	Blackout days - Cik var vāļāties pa gultu, jāēd rīta brokastis 12.15! - Ļauj man vēl pagulēt. Sapnis bija tik labs. Pat Tu tajā biji. - Es esmu arī šeit! - Nu jā, bet sapnī mēs bijām Norvēģijā, fjordos, guļbaļķu namiņā, mums bija kamīns un viss nodrošināts. - Un ko mēs izdarījām sapnī, lai pie tā visa tiktu? - Mani pieslēdza tikai tad, kad bija jau kamīns un aiz loga sniga sniegs. - Taču šeit Tevi pieslēdza, kad Tu izvēlējies piedzimt savas mammas vēdērā. Tur arī bija silti un viss nodrošināts. - Ja es tur būtu palikusi, neko nebūtu iemācījusies. - Tad ko Tu vēl sapņo par Norvēģiju? Celies un dzer manis uztaisīto kafiju, Tev darbā drīz sapulce Zoom! - (Neartikulētas skaņas), ceļas un nopūšas. (Comment on this)
Tuesday, August 26th, 2025
2:38 pm	Sieviešu līnija Mani audzināja vecmāmiņas māsa 1987. - 2005.gadā. Viņa bija latviešu valodas skolotāja. Arī es iestājos 2009. gadā uz latviešu valodas skolotājiem. Gribēju rakstīt un mācīt citiem novērtēt skaistu literatūru. Topošā sieva mani pameta 2010.gadā, jo es negribēju strādāt citu darbu - tikai pedagoģiju. Un rakstīt. Tas bija viens no iemesliem. Tagad, 15 gadus vēlāk, aizvien studēju pedagoģiju. Aizvien rakstu. Gaidu, kad A. Eipurs būs atpakaļ no atvaļinājuma, lai kritizētu manus jaunākos tekstus. Tūlīt dzejas dienas, varbūt līdz oktobrim būs jāgaida. *** Ģimenes ārstei novēlu priecīgu 1.septembri, viņa "Mani bērni jau izauguši". Labs vecums, 47 gadi, bērni jau lieli, mazbērnu vēl nav. Divas reizes gandrīz tiku pie meitas šajā dzīvē, taču abas reizes tas bija gandrīz. Tad nospriedu, ka bērnu man nebūs šajā dzīvē. Sapratu, ka 40+ gadi, daudzām jau ir bērni. Meitas esmu auklējis, zēnus nē. Tāpēc 2023.gadā strādāju par auklīti 4-6 gadīgiem zēniem. Lai iemācītos arī zēnus audzināt. Ja nu manai nākamajai sievai būs puisītis no iepriekšējām laulībām. *** Var jau jautāt, kurai sievietei vajag, lai nākamais vīrs prot bērnus auklēt? Tas ir tikai bonus. Manas paaudzes sievietes ir tik daudzas emigrējušas. Kāda tur var būt runa par lielu izvēli. Jāprot pielāgoties, jāprot viss. Gan radiatoru salabot, gan bērnu uz nodarbībām aizvest un pārbaudīt, vai ir sausas kājas. *** Kā teica ministre: "Ja dzīve būtu tik vienkārša kā matemātika!" (Comment on this)
Sunday, August 24th, 2025
12:31 am	“Albatross” Parādi man labāko sevis versiju – mierīgu, darbīgu, gandarītu, ar dzīvi apmierinātu! Parādi savu autentisko es – aizrautībā par mākslu, skaistumu! Tu vienmēr gribēji būt ceļā - autobusā, vilcienā, lidmašīnā pie loga ar lielu grāmatu rokās. Ceļš veda uz Varšavu, Vīni, Liepāju, Leipcigu, Jelgavu, ceļš kā metafora pārmaiņām. Rādi man ceļu, kad visi vējrāži saplīsuši! Ved mani pāri jūrai, pāri okeānam, aiz ledus sienas, kur milži mīt! Kur lielas bites stropus kokos sacēlušas, kur kazlēni ganās un vilku nav! Notici, ka Tu ved mani pa pareizo ceļu! Kā kaķene, kura rāda migu ar kaķēniem, lai cilvēkam liktu saprast, ka četras mazas mutītes grib ēst un dzert, rādi man ceļu uz laimīgo zemi, lai liktu man saprast, ka jāaudzē spārni, ar ko arī man pārlidot pāri sienām! “Tu patiesībā esi ļoti skaists cilvēks!”, par Tevi teica lielā skolotāja. Vai tāpēc Tu citus par salauztiem putniņiem saukāji, lai nejustos vientuļa? Vai tāpēc juti citiem līdzi, jo neticēji, ka kāds spētu just līdzi Tev? Kā Tu varēji justies lieka, ja biji tā vaduguns tik daudziem? Saka, ka nepateicība ir pasaules alga. Tad negaidi pateicību no cilvēkiem, bet gan no eņģeļiem. Runā ar sevi, ja citi ar Tevi nerunā. Mīli sevi, ja citi Tevi nemīl. Cienī sevi, ja citi Tevi aizmirst ceļmalā bez naudas mājupceļam. Atver sirdi pārpasaulīgajai mīlestībai un Tev vienmēr būs laba kompānija. Vai Tevi kāds suns, kaķis vai meža gars ir pievīlis, nodevis? Vai lakstīgalas apvainojušās un pārstājušas dziedāt? Pacelies augstāk, šo pašu principu lieti cel godā arī uz visu pārējo gaišo un skaisto dzīvo realitāti! Mums ir viegli cienīt un mīlēt to, ko saprotam, tāpēc ir citi, kas saprot mūs, mums tikai jāiemācās viņu valoda! Tu gribēji palikt, es aizlidot Taču ceļu aizvien rādi Tu. (Comment on this)
Monday, August 18th, 2025
4:36 pm	“Gājputnu sajūta” Manā kursā augstskolā ir jauniete, kura ir autiskajā spektrā, un viņas puisis arī. Viņa daudz ko stāsta, kā viņiem iet. Abiem ap 22 gadu. Viņa man raksta, ka viņi šajā rudenī ir izdomājuši būt mīļāki. Kā viņi to panāks – viņi viens otram atstās uz ledusskapja līmlapiņas ar komplimentiem katru nedēļu. Abi ies biežāk sēnēs. Abi spēlēs badmintonu pļavā. Visvairāk jauniete teica, ka grūtības ir ar psihodrāmu. Viņas puisis negrib to spēlēt, jo tad daudz raud, un viņš jūt pašpārmetumus, ka pats nav stabils. Viņš grib būt harmonijā, grib būt stiprais plecs viņai, taču nav viegli. Viņš tad lasa daudz grāmatu, noslēdzas. Klausās mūziku. Nenāk ārā no savas istabas. Taču viņi ir saderinājušies, un tā nevar. Tāpēc jākļūst mīļākiem. Jaunie cilvēki pilni cerību. Paņem skalu, un tur ir teikts, ka pieņemšana ir augstas vibrācijas. Viņam jāmācās pieņemt sevi. Katrā cilvēkā ir iekšējais bērns, kurš drīkst justies nedroši. 22 gadu vecumā attiecībām ir vislabākais laiks, jo var atļauties sevi kārtot un revidēt. Vēl jāstudē, vēl jāstrādā, vēl nav par bērniem jārūpējas. Viņa tāpēc ar pedantisku rūpību viņam regulāri atgādina “Es Tevi mīlu, kāds Tu esi! Ar visu to, ka Tu mēdz iegrimt aprakstos par vecām lidmašīnām, skatīties video par inženieriju līdz naktij un nenākt ar mani dzert tēju. “ Ir grūti, kad ir vāja impulsu kontrole. Kāds dzer kafiju par daudz, kāds runā vienā laidā par politiku, kādam raustās kreisās acs plakstiņš. Nervu sistēma gļuko. Viņi abi daudz cenšas. Par spīti visam! Viņš regulāri mājās nes ziedus vai sacukurojošos augļus. Viņiem pie sienas stāv skaisti pašu zīmējumi ar smalkām līnijām, ar kurām viņi saista viens otru. Šajā rudenī viņa grib lielu kvantu lēcienu. Šis gads ir beigu gads. 2025= 2+2+5= 9, un visam vecajam, nelietderīgajam ir cikla beigas, atceries, kas Tu esi. Augustā ir vasaras beigas. Pieliekot vislielākās pūles visvājākajā Tava emocionālā ķermeņa vietā, var iegūt visvairāk informācijas un radikāli uzlabot savu dzīvi. Tāpēc viņai to vajag. Viņa grib iet pārgājienā, viņa grib jūru, viņa grib mežu, viņa grib sajust vienotību ar Māti Dabu. Viņa šajā rudenī vilks svārkus daudz biežāk. Viņš grib izgatavot jaunus dzinējus ar trosēm, ar zobratiņiem, kas griež mehānismu, kas ir atspulgs kam daudz lielākam. Viņš izgatavos reālistisku lidlauka modeli ar visām iekārtām, kuras varēs ieprogrammēt ar cikliskiem norādījumiem. Viņam ir grūti. Viņai ir grūti. Smadzenes mainīt divdesmit vienu dienu, tad vēl simt vienu, atcerēties pateikt paldies, nevis tikai pamāt ar acīm. Viņi mācās iekļauties sabiedrībā. Viņš uzstāda sintezatoru un spēlē vecas melodijas, izliek emocijas. Nomierinās. Viņa mazgā veļu un dzied. Mājā ir troksnis. Vakarā klusums un svecīte deg. Viņu dzīvoklī paliek arvien labāk. Saprāts sāk gūt virsroku pār instinktiem ielīst dziļi savā alā kā kurmim, kad visa ir par daudz. Viņa man saka, ka sevi mainīt vajag pa maziem gabaliņiem – katru smadzeņu rajonu mazlietiņ. Kvantu lēciens ir kā espresso. Nav nekāda lēciena. Autisti neesot atlētiski. Viņa smejas. Tās esot atrunas viņas humora gaumē. Iedomājies, viņa uztver visu burtiski! Vajagot sasniegt apgaismību, kad Tu esi pilna gaismas un vieduma, kad Tevī ir iekšējais miers un Tu vienmēr spīdi kā jāņtārpiņš jaungada naktī! Viņa bieži raud, bet nekad nav noraudātām acīm. Viņai nekad nav notecējusi skropstu tuša. Arī riņķu zem acīm nav. Mati saņemti copē, viņa ir bijusi no rīta skriet un pēc tam dušā, tagad jau ir ar mani kopā lekcijā. Mums lektore stāsta par mākslas terapijas dziedinošo iedarbību uz bērniem ar invaliditāti. Es dažreiz apbrīnoju viņu. Dažreiz man skauž. Viņa savu inženieri ir atradusi. Pat ja tas ir piņņains puisis ar biezām brillēm, kurš nedejo. Avioinženieris skan cēli. Tāpat kā skolotāja. Taču skolotājai maksā divreiz mazāk. Kas maksā? Viņa var sev maksāt, cik grib. Man ļoti patīk jaunie pāri, kas ir nostājušies ar abiem mugurkauliem stabili uz pašizaugsmes ceļa. Griba ir vajadzīga. Saņems tas čalis pirmo piecu tūkstošu algu, sajutīs vilinājumu nopirkt jaunas iekārtas un detaļas un uz nedēļu par saderināto aizmirst. Garāžā tāpēc pie sienas ir viņas bilde, kurā redzams, kā viņa komentē vienu no modeļiem, ko viņš viņai parādīja attiecību sākumā. Mēs pārtiekam no saviem sapņiem. Ja Tavā sapnī ir Tavs vīrs, un Tu esi viņa sapnī, un jūs svinat kopā visus panākumus, tad viņš uzbūvēs jums divvietīgo lidmašīnu, un tajā būs vieta jums abiem. Bet pagaidām viņi ir trešā kursa studenti LU un RTU, un abi lido ar lidmašīnām, ko vada citi. Veiksmīgu pacelšanos. (1 Comment |Comment on this)
Friday, August 15th, 2025
2:11 am	Medus Tas notika laikā, kad Širdi Sai Baba bija savas miesiskās dzīves otrajā pusē. Tajā laikā arī piedzima slavenākais Indijas matemātiķis Rāmānudžans, un dzejnieks Tagore tikko bija pabeidzis skolu. Taču varbūt tas notika tad, kad kāds cikls bija tikko sācies un daudzi centās neaizmirst to, kas bija zem gruvešiem. Vēl Nikola Tesla nebija viesojies Indijā pie sava skolotāja Svami Vivekānandas, vēl pusgadsimtu Indija bija zem Britu jūga. Vieta, kurā bija iespējams viss. Laiks laukos, naturālajā saimniecībā, kopjot lopus, miera laikā. Atceroties to laiku, gribas iesaukties, bet kur tad politika? Kad cilvēce varēja nerēķināties ar politiku? Kad vēl nebija uzceltas pilsētas? Vai arī, kad vēl nebija neviena varaskāra cilvēka? Taču mēs koncentrējamies uz stāstu, kurš rit cauri gadsimtiem, kuram ādas krāsa, reliģija, valsts piederība un kastas piederība ir sekundāras vai pat marginālas lietas. Ar milzīgu pateicību uzlūkojot vismazāko zāles asniņu, ko govs ar raupjo mēli apēd. Šādā mītiskā laikā piedzima divas mazulītes, un tās mēs ieraugām bērnu pieskatīšanas namiņā netālu no upes. Aukle rosās pie drēbīšu izžaušanas, paralēli vārās ēdiens. Mazulītes bija sarunājušas piedzimt vienā vietā un laikā, gluži kā iekāpt vienā vilcienā uz galastaciju “Mokša”. Viņas raudāja, ēda, čurāja un smējās, smaidīja un māja ar rociņām, ieraugot taureņus. Taču tas, ko viņas prata vislabāk, bija izlikties, ka viņas ir ļoti parastas un vienkāršas. Viņām bija paveicies piedzimt braminu kastā, taču tik un tā kā sievietēm dažas iespējas tajā laikā un vietā viņām bija liegtas. Sēžot uz mākoņa maliņas viņas gan bija izplānojušas visu sīki, jo sīki. Ir apstāklis, kas vienlaikus visu ierobežo un visu padara dzīvu – brīvā griba. Viņas divatā ieradās, lai būtu meitenes, jaunietes, sievas, mātes, vecmāmiņas, lai piedalītos lūgšanās, lai uzturētu savu dzimtu tīru. Viņas gribēja censties panākt, lai cikla beigās piedzimtu bērni, kuri būtu bez dēmonisko enerģiju klātbūtnes. Viņas varēja transformēt, transmutēt un rezonēt, skaitīt mantras un lūgšanas, taču, ja viņu mazbērni ķildojās, tad tā bija viņu atbildība. Viena cikla laikā izveidot gaismas dzimtu bija diezgan titānisks uzdevums. Kam to vispār vajadzēja? Dievcilvēks no putekļiem atšķiras ar to, ka pēc izvilkšanas cauri melnajam caurumam no viņa paliek pāri tik daudz, lai atjaunotu Monādi. Putekļus nav jēga stiept uz turieni. Indijā svētie bieži dzīvoja simts gadus. Arī tajā laikā. Viņu mērķis bija iedot savu mācību savām meitām tik fundamentāli, ka viņu mazmeitas to dzirdētu dzidrā un vienkāršā valodā, kas pat pilnīgi citā realitātē skanētu viņu dvēselēs kā gongs uz rīta lūgšanām. Sievietes Indijā dzemdēja bieži, un tāpēc mācībai bija jābūt koncentrētai, lai tās pietiktu visiem dzimtas locekļiem. Cikls kā pamats mītiskajai pasaules uztverei. Kali juga beidzās. Satja juga kā spoži vārti gaidīja, kad cilvēki būs gatavi tos atvērt. Tik daudzi dažādi guru Indijā ir runājuši par sievietes lomu sabiedrībā. Mazulītes saprata, ka viss tāpat ir atkarīgs no līdzcilvēku vidējās apziņas. Savās mājās, savā ciematā viņas ātri parādīja, ka ir centīgas, dievbijīgas, viņu klātbūtnē it kā nejauši notiek brīnumi. Taču viņas zināja, ka Indijas citos štatos tāpat cilvēki dzīvos pēc savām parašām. Viņiem būs citi guru, citi svētie. Viņi atbrauks ciemos uz svētkiem, klanīsies, bet paliks uzticīgi saviem elkiem. Tur atlika tikai pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Tev ir divas rokas, mēle un kājas, lai būtu īstajā vietā, teiktu īstos vārdus un darītu, pirms Tev prasa, nojaušot, kas vajadzīgs. Latviešu valodā ir divi vārdi “necilvēcisks” un “necilvēcīgs”. Pirmais apzīmē parastajam mirstīgajam pārmēru grūtu darbu, prasības pēc varonības, visu savu intelekta, drosmes, gribasspēka spēju sakopošanu leģendāriem darbiem. Otrais vārds apzīmē ļaunumu, cietsirdību, nežēlību. Katra varonība sākas ar izglītību un rakstura kaldināšanu. To pirmos piecus gadus dara katra bērna māte. Lai ko iemācītu, pašai ir jāseko ideālam, ko gribi iedot bērnam. Mazulītēm bija vieglāk, jo viņām bija atmiņas no “skaistajām zemēm”, kurās cilvēkveidīgas būtnes dzīvoja citā realitātē pēc citiem likumiem mierā un saticībā. Tomēr visi bērni pie upes spēlējās kopā. Visus noganīt nebija iespējams. Kāpēc vispār censties, ja tāpat tikai veiksmīgu sakritību virkne novestu pie mērķa? Jo šī virkne sākas ar disciplinētu, regulāru rīcību. Tavējo. Tā viņas mācīja un runāja, un cilvēki nāca skatīties, kā viņu ciemats uzplaukst, jo cilvēki pateicībā nesa dāvanas, bet viņas tik teica: “Mīliet savus bērnus tāpat kā jūs mūs pielūdzat, praktizējiet Sai Babas no Širdi mācību, jo kalpojot savām ģimenēm, jūs kalposiet dievam”. Par laimi cilvēki tajā laikā Indijā bija pateicīgi, un to uztvēra kā dieva dāvanu, kad kāds avatārs, guru vai svētais vīrs bija piedzimis tieši viņu ciematā. Viņi svinēja svētkus biežāk, sajuta rāmumu sirdīs, pateicās saullēktā un saulrietā. Varbūt kāds teiktu, ka viņi bija dažādās pakāpēs nabagi, salīdzinot ar aristokrātiju Eiropā, taču patiesībā bija tieši otrādi. Viņiem nebija iespēju un vilinājuma iedzīvoties uz otra rēķina, spekulēt, mahinēt, viņus nekārdināja Mamona spīguļi. Jā, varēja pielīst Britu varai un uzkalpoties, lai saņemtu dažādus labumus, taču tas laucinieku apziņā bija kā Indijas piesmiešana, mātes Indijas zaimošana. Viņu dzīve pagāja darbā, lūgšanās, svētkos, bērnu audzināšanā, apdāvinātākos sūtīja skolās un universitātēs. Tu varēji gribēt daudz un palikt gribot, bet varēji visu mūžu slavēt dievu par to mazumiņu, kas Tev ir, un Tev tika dots vēl un vēl – veselīgi bērni, pienīgas govis, labsirdīgs vīrs, saticīga vīramāte, labvēlīgas draudzenes un paziņas, sakoptas ielas visā apkārtnē, ražīgi lauki… Cikla beigas zīmīgas ar to, ka iespējas grēkot dažādos veidos strauji palielinās, kamēr lūgšanu nami tiek nojaukti un to vietā uzceļ lielveikalus ar precēm, kurās nav prānas. Mazulītes to redzēja un izdomāja triku. Viņas materializēja skaistu karafi, kurā uzglabāt vīra un sievas savstarpēji radīto dievišķo enerģiju, ģimenes nektāru. Ar šo nektāru tad iezieda gan topošās māmiņas vēderu gaidību laikā, gan pašu jaundzimušo pēc dzemdībām, lai daudzkāršotu gaismas aizsardzību. Tomēr šajā visā bija kāds āķis, un tas bija tāds, ka šāda artefakta darbībai bija jābūt saskaņā ar visiem kosmiskajiem likumiem, ar planētas Zeme pašas vēlmēm, ar gaismas skolotāju norādījumiem un, galu galā, brīvo gribu. Karafe bija tikai viena. To nodeva tai mazmeitai, kura parādīja vislielāko centību rakstura izkopšanas mācībās. Pēc tam šī mazmeita nodeva karafi tālāk nākamajai mazmeitai. Tā saglabājās gaismas dzimtas pēctecība. Tā sākās ar plānu uzreiz pēc cikla beigām, jaunā cikla sākumā, radīt gaismas dzimtu, kas spētu saglabāt savas kalpošanas tīrību. No vienas puses, Indijā visa Braminu kasta bija izveidota ar līdzīgu mērķi. Ar apkārtceļiem, ar paklupšanu dažādos grāvjos, ar ātras baudas vilinājumiem bramini regulāri nogāja no ceļa, daži atgriezās, daži visu dzīvi palika ejam asuru ceļu. No otras puses, šī visa bija liela spēle, un mazulītes bija iemiesojušās, lai pamēģinātu ko jaunu un kvalitatīvu. Lielo ciklu beigās mazie cikli garumā saīsinās, un jauni, radoši veidi, kā uzstrādāt darmu šiem jautrajiem ļaudīm no skaistajām zemēm bija parocīgs veids, kā pārliecināt skeptiķus, ka planēta Zeme ir tā vērta, lai tajā veiktu ģenerāltīrīšanu utilizācijas vietā. Pat tad, kad Tu atceries, kas Tu esi, pat tad, kad ar katru elpas vilcienu ieelpo litriem tīras universa gaismas, Tev ir jāspēj par šo pieredzi runāt, rakstīt, to nodot citiem, kam vēl nav tik smalkas jušanas. Tev jāsaprot cilvēki, lai būtu par Avatāru. Tieši to mazulītes mācījās, esot ceļojumā vienas dzīves garumā Indijā. Triks ar karafi kuru katru paaudzi varēja ciest strupceļu, jo tikai kalpošana ģimenē varēja uzpildīt to. Laba runāšana par savu vīru, laba darīšana savai sievasmātei, patiesa interese par saviem otrās pakāpes brālēniem. Pajautā dievam, kā Tu šodien vari izdarīt kaut labu, un viņam būs miljons pareizu atbilžu. Viss sākas ar vārdu. Runā ar savu patieso būtību, runā ar savu dvēseli. Uzdod bieži jautājumu arī citiem, ko Tu vari viņiem labu šodien izdarīt. Arī viņi ir mīlestības iemiesojumi. Indijā Rietumi nespēja pilnībā pārņemt kultūru nekad, un tas pasargāja daļu jauno cilvēku. Viņi tāpat, pat cikla beigās, meditēja, spieda sarkano punktu uz pieres, slavēja Situ, Sarasvati un citas mātes. Arī latviešiem kādreiz bija dažādas mātes – Zemes māte, Vēja māte un citas, taču Rietumi pārņēma kultūru tik pamatīgi, ka palikušas dažas. Un tā pienāca cikla beigas. 2015. gadā, septītajā paaudzē pēc mazulītēm, nāca šajā Saulē meitenīte, kam viņas vecmāmiņa nolēma nodot tālāk karafi. Visas Indijas dievbijīgās sievietes sešas paaudzes pirms viņas bija sargājušas valsts godu, valsts, kurā sieviete tiek cienīta, atbalstīta, godāta, aizsargāta. Viņa arī bija braminu kastā. Viņai bija labākā izglītība, ko vecāki un vecvecāki spēja nodrošināt. Viņu viņas dzimta mudināja dziedāt, dejot, būt radošai, spēlēt teātri. Viņai bija draugi un sarunu biedri, kas paaugstināja viņas apziņas līmeni. Viņa prata draudzēties ar zēniem, saglabājot distanci un pašcieņu. Viņas vienaudži viņu cienīja par sevis nešanu ar grāciju, ar labvēlību, ar līdzjūtību. Viņai bija visas iespējas izvēlēties savu profesiju. Viņa sekoja intuīcijai un jau agrā bērnībā zināja, ar ko kalpos sabiedrībai. Viņai nedraudēja, ka vecāki iebilstu pret precībām, jo vecāki paļāvās uz meitas sirdsskaidrību. Viņa aiz cieņas pret vecākiem un savu dzimtu tomēr vienmēr iepazīstināja savus sarunbiedrus ar saviem radiniekiem. Viņai nebija bail, ka viņu kritizēs viņas izvēļu dēļ. Viņai bija brīvība studēt citā pilsētā, iegādāties savu auto un savu Zemes gabalu. Viņa nebija avatārs kā mazulītes, taču skaidri apzinājās savu misiju, saņemot karafi. Viņa zināja, ka tas ir liels gods, jo viņai bija gan māsas, gan citas radinieces, kuras arī varēja tikt izvēlētas gaismas dzimtas lāpas nešanai. Dažreiz viņa klausījās mūziku par daudz, un tad stingrais tēvs norādīja, ka ir jāmācās. Dažreiz viņa pārmēru ietekmējās no tā, kas bija populārs internetā, un tad tante viņai norādīja, ka Indijā ir ajūrvēda, diētas var sameklēt tur, vai doties uz konsultāciju pie speciālista, nav jāskatās Tik-tokā. Un vispār, mīļais bērns, diēta desmit gadu vecumā?! Dažreiz viņas vectēvs uz viņu sakliedza, kad redzēja, ka viņa atkal jau skatās telefonā, nevis mācās, ada vai lasa svētos rakstus. Dažreiz kāds radinieks ģimenes saietā uzliek viņai roku uz pleca un jautā: “Ko Tu vari ieteikt? Man ir problēma ar savu meitu…” Viņai, desmitgadīgai meitenei, ir jāspēj sniegt atbilde, jo viņa ir izvēlēta par gaismas dzimtas turpinātāju. Viņa nevar runāt to, ko nedara pati. Viņa nevar runāt to, kam netic pati. Viņa nevar runāt to, ko nejūt kā patiesību. Viņa var runāt tikai tad, kad caur viņu runā kāds cits. Viņas augstākā daļa kā minimums. Viņas mīļākā gaismas skolotāja. Viņas kopējā gaismas pieredze, ko uzkrājusi viņas kosmiskā dzimta daudzu iemiesojumu laikā. Kāda milzīga atbildība. Sakrāt karafē nektāru tik daudz, lai būtu ar ko sargāt nākamo paaudzi. Turklāt atstāt tādu ietekmi uz savu vīru, lai arī viņš vairotu šo nektāru. Rādīt viņam labo piemēru, kā to māca Sai Baba. Viņai šobrīd ir tikai desmit gadu. Viņa ir piedzimusi fantastiskā laikā, kad galaktiskā rītausma tuvojas galaktiskajai dienai, un Brahma gatavojas jaunu visumu celtniecībai. Mazulītes piedzīvoja daudz skaista ceļojuma uz planētu Zeme laikā. Viņas piedzīvoja Satju Sai Babu un Sai Babu no Širdi. Viņas redzēja, kā laika upe ietek pati sevī, taču šoreiz mazas straumītes veido jaunus ceļus gaismas audumā. Viņas sajuta gandarījumu par visu to mīlestību, ko viņu ierašanās sekmēja ļaužu sirdīs. (Comment on this)
Wednesday, August 13th, 2025
12:12 am	Dark side of feminine sexuality https://www.youtube.com/watch?v=ffvRhsViyIQ Principā es šo zināju, taču biju aizmirsis, ka pornogrāfijas industrija veiksmīgi strādā uz sievietēm. Šis video ir par to, ka mūsdienās erotiskā literatūra sievietēm ir tik ļoti mainstream, ka tā ir pārsaukta par romantisko literatūru. Meitenes/sievietes, kam ir Atkarība no kā tāda lasīšanas, netiek uztvertas nopietni, kamēr vīriešiem atkarība no pornogrāfijas skatīšanās tiek uzskatīta par reālu problēmu. Cik saprotu, video autore ir no ASV. *** Es pieņemu, ka iemesls, kāpēc par šo nekur nerunā, ir feminisma propaganda, kas apgalvo, ka pornogrāfiskas literatūras lasīšana sievietēm neesot nekas slikts. *** Mani nepārsteidz tas, ka sievietes lasa lubu literatūru lielos daudzumos. Tā tas bija arī pirms 30 gadiem. Taču tas, ka seksa ainas šajās grāmatās vairs nav jāpiedomā, bet tās aprakstītas detalizēti, un ko tādu var brīvi nopirkt grāmatnīcās, un pie tām grāmatām nav 18+ uzlīmes, tas gan pārsteidz. Var domāt, ka vanilla seksa ainu apraksti neko sliktu nedara, taču tā ir fantāzija, un jebkāda fantāzija, kas jaunam cilvēkam nojauc saikni ar realitāti, pēc tam rada problēmas ģimenes veidošanā, iepazīstoties, un tā tālāk. Nekad nebiju iedomājies, ka iemesls, kāpēc meitenes tinderī cer atrast miljonāru, ir nevis meksikāņu ziepju seriāli, bet šādas grāmatas, ko noteikti jau sen var nopirkt par mazām naudiņām internetā un lasīt kindle lasītājā. *** (8 Comments |Comment on this)
Tuesday, July 29th, 2025
1:46 pm	Vai viegli būt Cēsu Valsts ģimnāzijas direktoram 2025.gada vasarā? https://ir.lv/rubrika/viedoklis/par-izglitibas-sistema-notiekoso.219728 (Comment on this)
Sunday, July 13th, 2025
10:05 pm	Siliņi. Triptihs. Iesākumā bija sapnis par profesionāla mākslinieka dzīvi. Es viņus iepazinu, kad viņi tā realizācijā bija tikuši jau ļoti tālu – līdz pat Jaņa Rozentāla mākslas skolai. Viņi mācījās otrajā kursā. Tas nozīmē, ka viņi no piecu gadu vecuma bija zīmējuši jau divpadsmit gadu gandrīz katru dienu. Mani ar viņiem iepazīstināja klasesbiedrene, kura pati ar ilgām un skaudību uz visiem, kas bija tikuši iekšā Rožos, nolūkojās. Viņa, mana klasesbiedrene Anna, pati pārdeva ziedus pēc mācībām un apmeklēja visus kultūras pasākumus, ko vien varēja atļauties. Varbūt pat labi, ka es viņus iepazinu, kad viņi jau bija viens otru atraduši. Viņus sauca Jānis un Ieva Siliņi. Viņi viens otru sagaidīja mākslas skolā. Varbūt tas bija prozaiski, bet abi iestājās bērnu mākslas skolā ar mērķi kļūt par gleznotājiem. Abiem bija tas lielais spīts, kas parasti pamatā ir lielām darba spējām. Abiem paveicās ar vecākiem, kas atbalstīja viņu centienus. Redzot, cik ļoti Ieva cenšas un ar aizrautību pilda mājasdarbus, Jānis arī vairāk centās. Sākumā Ieva to uztvēra kā zēnisku izrādīšanos, taču pamatskolas vecāko klašu laikā viņi atrada kopīgu valodu, atrada viens otru par motivējošu faktoru un sāka draudzēties. Labā ziņa bija tā, ka abu jauniešu vecāki arī labi sapratās un atbalstīja viņus. Abas mammas bija nospriedušas, ka šīs attiecības nāks viņu nākotnei par labu, un tām tika dota zaļā gaisma. Pēc četru gadu intensīvas mājasdarbu pildīšanas, skatēm, plenēriem, ārzemju ceļojumiem, konkursiem, bērnu izstādēm, es viņus satiku. Viņi bija sazīmējušies kopā. Katram savs stils, jo Ieva gleznoja teātri, atrakciju parkus, svētkus, dabu, pilis, balles, kamēr Jānis gleznoja zirgus, suņus, vilcienus, rūpnīcas, ostas. Kā darba diena ar svētdienu – Ievai patika svētki dabā, kamēr Jānim patika veclaicīgu darba centru attēlošana. Vietas, kur vienmēr ir bijis darbs – ostas, stacijas, tirgi, amatnieku kvartāli. Arī eksotiskas darba vietas kā polārā stacija ar suņu pajūgiem. Latvijā var apprecēties sešpadsmit gadu vecumā ar vecāku atļauju, un viņi pēc tam, kad bija pietiekami daudz sāls kopā apēduši, skiču sadedzinājuši, izkliegušies, pārvarējuši kautrību, turējuši viens otra roku mēnesnīcā, bijuši izjādē naktī pie jūras, un vispār pieredzējuši trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumā tik daudz ko ar vecāku gādību, apprecējās, jo tas atviegloja dzīvi ārzemēs. Arī septiņpadsmit gadu vecumā, kad bija jāņem numuriņš ar divguļamo gultu. “Dod muguru!”, Ieva sauca. “Ņem!”, Jānis atbildēja. Viņi apsēdās ar mugurām kopā Gaujas krastā un zīmēja dabu. Blakus, Cīrulīšos, Ievas vecmāmiņai bija vasarnīca. Ja Tu esi mākslinieks, Tev vienmēr ir ko pie dabas darīt. Katrs ziediņš, strautiņš kļūst citādāks. It kā Tu redzētu divsimt krāsās, nevis ierastajās varavīksnes septiņās. Viņi gribēja daudz, un, tikpat labi, var teikt, ka mazumiņu. Lai var arī pieaugušā vecumā iztikt ar gleznošanu. Lai nav jāstrādā reklāmā, dizainā vai vēl citur, kas saistīts ar komerciju. Lai ir autarķija. Viņi gan bija naski un pārdeva visu, ko radīja, jo krāsas, zīmuļi un otras, audekli, pat benzīns līdz dabas objektiem, viss maksāja naudu. Viņi lika miniatūrus darbiņus ss.com portālā. Brauca uz ārzemēm ar somām, kurās bija mazas, astoņi reiz desmit centimetru, glezniņas. Dažreiz arī veidoja pastkartes ar tušu. Kad viņiem paliks astoņpadsmit, viņi noteikti brauks uz Milānu, Itāliju gleznot ielās. Tas tur bija atļauts, ja ieguva pašvaldības licenci. Sestdienās Milānā notika mākslas tirdziņš “Fiera di Sinigaglia” no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tur varēja daudz ko pārdot, tā stāstīja viņu mentori Rožos. Konkurence, protams, liela, taču iespējas vienmēr ir. Taču tas viss ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. Viņi abi bija sākuši dedzīgi zīmēt piecu, sešu gadu vecumā, un viņiem piemita talants. Pat ja daudzās bērnu mākslas skolās uzņem tikai pēc ceturtās klases, viņi bija vecākiem izlūgušies jau agrāk. Piemēram, ir bērnu studijas gleznošanai un zīmēšanai kā BJC “Daugmale” jau no piecu gadu vecuma. Ātrāk vai vēlāk vecākiem nākas meklēt privātās nodarbības, grupu nodarbības, kamēr pienāk laiks iet īstajā mākslas skolā. Taču visvairāk var iemācīties tieši piecu līdz divpadsmit gadu vecumā, kamēr parastajā skolā vēl nekā pārāk grūta nav. Trīspadsmit gadu vecumā daudziem arī sākas pubertāte un hormonu vētras, dumpinieciskums un gražošanās. Meitenes pavada laiku, skatoties Youtube pamācības kā klāt kosmētiku, kādu oriģinālu apģērbu sakombinēt, ko jaunu izdomāt, lai būtu interesanti. Zēni grib citus pārspēt, grib būt savā bariņā cienīti un atzīti. Taču Jāņa un Ievas vecāki, pēc iepazīšanās savā starpā, nosprieda, ka daudz ko varētu atvieglot, ja bērniem ļautu savā starpā dzīvoties visu laiku. Viņi grib vienu un to pašu – būt laimīgi, attēlojot to, kas tiem sirdī, fantāzijā, kas ir svarīgs. Lai to panāktu, ir ļoti daudz jāstrādā vecumā, kad citi spēlē datorspēles, leļļu māju vai iegādājas pirmo sunīti. Profesionālā māksla pieradina bērnu pie darba jau pirmsskolas vecumā. Citādi nekā nav. Ar pliku talantu var dabūt bērnu konkursā pirmo vietu, pieaugušo atzinību, bet šajā mākslīgā intelekta laikmetā pat maģistra vai doktora grāds no mākslas akadēmijas negarantē itin neko. Jāprot pārdot savi darbi. Jābūt daudziem kontaktiem ārzemēs. Jāmeklē maksātspējīgi klienti. Jāglezno pēc pasūtījumiem. Varbūt jāizveido Youtube kanāls, instagram konts un vēl pats gleznošanas process jāstraumē Twitch.tv platformā. Jāseko līdzi laikam, jo nauda ir jaunajā. Ar savu vecāku domāšanu dzīvot nedrīkst. Jāslavē sava māksla. Dzīvot, dzīvot, lai ir nauda krāsām, kad sistēmai vairs neinteresē, kas ar Tevi notiek. Kamēr esi bērns, Tevi atbalsta. Kad esi jaunietis, arī vēl mazliet. Kad Tev ir pāri divdesmit pieciem, Tev jāspēj sevi uzturēt. Tomēr viņi bija pusaudži. Pat ja apprecējušies un ar skaidru trajektoriju. Varbūt tieši tāpēc Ieva gleznoja Tivoli parku, vasaras svētkus, meitenes ar košām kleitām un matu lentām. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadus zīmējot tad, kad citi pēc bērnudārza vai sākumskolas atpūtās. Jānis arī bija zīmējis ļoti daudz, taču bija ar lielāku pašpārliecību par sevi. Viņš ticēja, ka viņam vieta atradīsies. Ja vajadzēs, viņš iemācīsies visas lielās valodas – itāļu, franču, spāņu, angļu, lai varētu vest savas gleznas pa visu pasauli un tās pārdot. Kaut kur uz šīs planētas taču ir jābūt cilvēkiem, kas spēj divdesmit pirmajā gadsimtā atļauties iegādāties gleznas?! Īstas gleznas, nevis to izdrukas uz krāsainā papīra. Tātad es viņus satiku, kad pats biju vienpadsmitajā klasē ģimnāzijā, un viņi 2.kursā Rožos. Vieni no viscītīgākajiem un vispieaugušākajiem jauniešiem, ko pazinu. Es pabeidzu skolu un mācījos tālāk. Viņi pabeidza bakalauru mākslas akadēmijā un aizbrauca studēt maģistrantūrā mākslu Itālijā. No tā laika ir palikušas bildes Feisbukā. Viņi aizvien ir kopā. Jo bez mīlestības viss ir mazs. Ir vieglāk darīt smagu darbu, ja to mīli. Ir vieglāk ceļot pa pasauli, ja autobusā vienmēr blakus sēž cilvēks, ko mīli, kas Tevi mīl. Tik daudz kas viņu dzīvē ir bijis iespējams pateicoties viņu vecākiem, kas viņiem apmaksāja meistarklases, kamēr citi futbola treniņos spārdīja bumbu, vai zēni kopīgi spēlēja Playstation mājas ballītēs. Viņiem bija bērnība – pirmie pieci gadi, agrā jaunība - seši līdz septiņpadsmit gadi, pieaugšanas gadi - septiņpadsmit līdz divdesmit pieci, un pirmā lielā izstāde, pirmie lielie čeki par pārdotajām gleznām agrajos divdesmit. Taču tāpat kā aiz profesionāliem sportistiem stāv apņēmīgi un turīgi vecāki, arī te ļoti daudz kas bija vecāku un radu nopelns. Ja kāds trīspadsmitgadīgs zēns Tev atbildētu, ka brīvajā laikā mācās itāļu valodu, jo pēc dažiem gadiem Itālijā pārdos savas gleznas, vai tas būtu neiespējami? Kāda man zināma meitene skolas laikā mācījās vācu valodu, un patiesi pēc augstskolas aizbrauca strādāt uz Vāciju. Viss ir iespējams, tikai ir ļoti daudz jāmīl un jāstrādā. Ievas un Jāņa gadījumā bija stingrs ceļš. Viņš, Viņa un viņu kopīgi radītais. Svētā trīsvienība – vīrietis, sieviete un viņu kopīgi radītais. Māksla, projekti, dzīve, draugi, piedzīvojumi. Vakari uz ezera ar eļļas krāsām sešpadsmit gadu vecumā ar drošības vestēm, vakari uz ezera trīsdesmit sešu gadu vecumā bez drošības vestēm. Cik Tu savā dzīvē ieguldīsi, sev ticēsi, tik būs. Nepiedzimi apņēmīgiem un turīgiem vecākiem, vecāki nomira Tavā bērnībā, būs grūtāk, taču var. Kaut ko vienmēr var. Jo darbu darot ar mīlestību, ar sekošanu līdzi laikam, ar pašvērtību, darot to, ko vajag sabiedrībai, darot godīgi, Tev panāks pretī, Visums sadosies rokās, un mēneša beigās benzīnam uz nākamo plenēru naudas pietiks. Tiekamies plenērā! (Comment on this)
Monday, July 7th, 2025
1:34 am	https://www.youtube.com/watch?v=1d925iMSuLY Quo vadis? Tikko noskatījos video par to, ka cilvēki vairs nespēj caurmērā just laimi ne par mazajām, ne lielajām lietām tādā apmērā, kā tas bija pirms 20 gadiem. It kā video ir par viedtālruņu kaitīgo ietekmi, taču tā ir kompleksa problēma, ka ir sabiedrības daļa, kas tiek notrulināta ar tik-tok, YouTube un citu interneta drazu, kas nevis izglīto, bet nosit laiku. *** Ja cilvēki ir mazāk empātiski, nelaimīgāki (vienalga, cik ir naudas) caurmērā, tad jā, tehnoloģiju nekontrolēta lietošana ir tur pie vainas. Taču katram cilvēkam ir brīvā griba lietot vai nelietot. Pirms tas ir kļuvis atkarīgs. Tad ir jāiet uz Anonīmajiem Tik-tokistiem uz 12 soļu programmu. Jātaisa detokss no telefona, interneta, visām viedierīcēm. Protams, televizora arī. *** Redzot šo video, man ir prieks, ka cilvēki par to runā. Tāpat kā populāri ir būt veģetārietim, drīz būs populāri lietot podziņu telefonus bez interneta. (Comment on this)
Friday, May 16th, 2025
3:03 pm	Draudzība Retajā situācijā, kad ir vajadzīga māte, der jebkura labvēlīgi noskaņota māte. Tā mazā kaķenīte tika pie suņu mammas, kurai savu kucēnu nebija. Taču bērni patīk arī suņu mammām, tāpēc kaķenīti viņa pieņēma, audzināja un vienmēr aizstāvēja. Tas notika kādā dārziņu mājā, kurā dzīvoja vecmāmiņa, kuras bērni bija sen izauguši. Viņa baroja suneni un kaķenīti, veda tās ārā. Kopā devās pie upes, kurā abi dzīvnieki peldējās. Modernais laikmets paver iespēju dzīvot vasaras mājiņā arī ziemā. Ir kaķis un suns, ir balss ziņas whats-app no radiem otrā Latvijas galā. Ir mazāk vientuļi. Vecmāmiņai bija jaunības grāmatu saraksts, kas jāizlasa. Vēl seriāli par zinātni, ko viņa skatījās Netflix. Taču visvairāk viņai patika vērot pārējās divas mājas iemītnieces. Kaķenīte bija jauna un draiska, kamēr sunene četrus gadus vecāka. Viņām spēlēties sanāca maz, jo, ja kaķis sāka joņot pa māju, sunene sāka riet, ka tā nu nevarēs. Tad nu vecmammai bija pašai jāceļas kājās un jāripina kamoliņi, jāsviež auduma bumbiņas un plīša pelītes, lai kaķenei būtu izkustēšanās. Kad tā notika, sunene nerēja, jo viss bija drošībā – viņas barvede pati bija iniciējusi rotaļu. Vecmamma dziedāja mazpilsētas korī, devās uz tās centru ar autobusu, lai peldētos baseinā. Dzīve bija komfortabla, viņai pašai arī bija draudzenes. Viņa centās saprast, ko lai mācās cilvēki redzot, ka kaķis ar suni draudzējas un kopā iet ārā. Var teikt, ka tas parāda, ka dzīvniekiem ir daudz vairāk vienojošā. Suns ar kaķi abi ir siltasiņu dzīvnieki, ar četrām ķepām, abi dzīvo pie cilvēka. Viņu attieksme gan ir dažāda, jo suns pamet cilvēku reti, kaķis – vienmēr, kad savu misiju izpildījis. Arī cilvēkiem – dažādas tautības, rases, orientācijas, reliģiskās pārliecības, tik un tā ir daudz vairāk vienojošā. Jautājums ir par fokusu. Sunene ar kaķeni dzīvoja vienā teritorijā pie vienas vecmammas. Visi cilvēki dzīvo uz vienas planētas. Svarīgs ir mērogs, taču draudzība paliek. Arī kaķene konkurē ar suneni par cilvēka uzmanību, tāpat kā bērni dažreiz izjūt konkurenci par savu vecāku uzmanību, taču uzmanība ir ierobežots resurss cilvēkam. Ir būtnes, kas vienmēr ir visur un tagad, tām uzmanības pietiek visiem. Varbūt kaķis mūs par tādu būtni uzskata. Vai motivē par tādu kļūt. Draudzības slēpjas arī pacietībā. Dažreiz ir jāgaida ļoti ilgi, kamēr otram pienāk “es gribu spēlēties” garastāvoklis. Vai var gribēt, lai pensionētai vecmāmiņai šis garastāvoklis pienāktu divreiz dienā? Labi, ka kaķi un suņi ļoti ātri izaug. Taču, vai mēs paspējam izaugt tiem līdzi? Sešpadsmitgadīga kaķene ir vecāka par vecmāmiņu un viedāka arī. Vai tiešām pa šiem sešpadsmit mēs no kaķa neko neiemācījāmies, kamēr kaķene kāri skatījās, kā mēs adām, lasām, gatavojam ēst, klausāmies radio, pļāpājam ar draudzenēm, guļam te uz vieniem sāniem, te otriem, dodamies ārā apskaut Māti Dabu? Lai paliktu uz vietas, ir jāskrien ātri, lai dotos uz priekšu - divtik ātri, to sauc par iešanu līdzi laikam. Mūsdienu kaķi ir lieliski adaptējušies un nespēlējas ar plastmasas rotaļietām, aizvien pieprasa dzīvu cilvēka roku. Ko tas pasaka par mūsu bērniem – tie gan bieži samierinās ar planšeti. Dzīva cilvēka roka un sirds – tās ir vajadzīgas, lai kaķis paliktu ilgstoši. Robotam nevajag kaķi, jo tas “neko” nedod, tikai ēd, prasa smiltiņas, turklāt kļūst agresīvs, ja viņu nepaglauda. No robota viedokļa kaķim nav jēgas, ja nav peļu. Cilvēki “nevar” atļauties bērnus, tāpēc tiem ir “vismaz” kaķi. Tas nodrošina rokas un sirds uzturēšanu siltu. Ar aukstu roku kaķi neglauda. Ir cilvēki bez sirds, kam ir suņi, jo, lūk, suns sargā māju. Sunim cita funkcija. Suns var kost un riet. Kaķis no cilvēka, kura mājoklī regulāri viesojas zagļi, vienkārši aiziet. Neomulīgi tādā vidē dzīvot. Cilvēks pats pieļauj sevis apzagšanu, nerūpējoties par savu fizisko, mentālo un garīgo teritoriju. Cilvēkam var nozagt mantu, naudu, laiku, veselību, pat laimi. Tomēr daudzi kaķi uzupurējas un paliek pie nelaimīgiem, laimes apzagtiem cilvēkiem. Dažbrīd šķiet, ka kaķis cilvēkam daudz ko piedod. Vecmāmiņa aizlasās grāmatu, aizmieg četros no rīta, kaķim visa rutīna izjaukta. Suns tikai pacietīgi guļ pie gultas un regulāri aposta viņu. Ja cilvēks daudz guļ uz gultas, tad parasti ir slims. Sunim laba loģika. Kaķim gan ap pusdienlaiku ir apnicis gaidīt, kaķene ar ņaudēšanu uzmodina vecmāmiņu un liek tai iet iebērt barību. Vecmāmiņa sapņoja, ka pasaulē notikusi miera konference. Sanākuši kopā visu valstu valodnieki un atraduši, ka ir tāda valoda pasaulē, kurā vārds “pasaule” ir tas pats, kas “miers”. Visi nosprieda, ka jāmācās šī valoda un tās kultūra, lai iestātos pasaulīgs miers un mierīga pasaule. (9 Comments |Comment on this)
Saturday, May 10th, 2025
10:35 pm	“Par meiteni ar kastaņbrūnajiem matiem” Vai sievietei vajag simt iemeslu, lai iemīlētos? Sākot ar staltu stāju, glītu smaidu, dzirkstošiem smiekliem, pārliecību par sevi, vienotību vārdos un darbos? Kāpēc jāsarežģī dzīve, ja var vienkārši baudīt? Un tad sākas – “bauda rada ciešanas, atkarību”. “Bauda nāk no zemākajām pasaulēm, ar to mūs kārdina dēmoni. “ Jebkurš kontakts ir bīstams, jo komunikācija ar otru cilvēku nozīmē, ka Tu ar viņu sadarbojies kaut kādā mērā. Ja sadarbojies, tad piekriti viņa veidam, kā viņš/viņa ar Tevi sarunājās. Ja piekrīti, tad tā ir zaļā gaisma citiem rīkoties tāpat. Tu gribi kaut ko ilgtermiņā, kaut vai uz nieka 20 gadiem, taču otrs cilvēks grib, lai Tu viņa dzīves kvalitāti spētu uzlabot šeit un tagad. Tu dod makšķeri ar lietošanas instrukciju, Tev pieprasa furgonu ar zivīm. Tās pasaules, ko mēs varam radīt, saliekot savu potenciālu kopā, ir skaistākas par Parīzi. “Labāk saliksim kopā bankas kartes un dosimies tad uz Grieķiju. Tur vismaz ir silts un garšīgi salāti”. Tāda pilnīga aversija. Labāk tad iet pārgājienā apkārt iekšējai bezgalībai, nekā neko nedarīt. Viņa teica: “Es esmu slinka, bet ne tik slinka! Ir vēl cilvēki, kas ir slinkāki par mani!” Es biju slinks un atbildi noklusēju. Slinkums dzīvot, ka tikai garšīgs siers mutē, un alga kontā ienāk solītajā dienā. Kāpēc pūlēties, ja Saule uzlēks arī bez manas rokas pielikšanas? Iedomājies, kas notiktu, ja visiem būtu 5.30 jāceļas un pusstundu jāmeditē, lai uzlēktu Saule. Citādi viņa vienkārši nelēktu. Slinkums, saproties. Debesīs jākāpj augstu, Saulei daudz gadu. Darbā izdara pēc iespējas mazāk, jo slinkums. Basto dzīvi, jo dzīve ir tāda skola, kurā jāmācās. Ja kaut ko ļoti vajag, paprasa mākslīgajam intelektam. Dabiskais intelekts nav interesants, jo jāpiepūlas atvērt vienu zinātnisko rakstu, tad otru, salikt kopā informāciju, konspektēt. Labāk, lai strādā robots. Tam vēl nav slinkuma. Cilvēki nevairojas, jo bērnu audzināšana prasa daudz darba. Cilvēki nepelna naudu, ar ko uzturēt bērnus, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki nekaļ savu laimi paši, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki, samierinoties ar nemīlamu darbu, protestē slinkojot. Slinkošana ir protests pret sistēmu pasaulē?! Cilvēki nedomā, jo arī tas ir grūti. Studentiem augstskolā uz krekliņiem uzraksti “Man ir grūti”. Viņi ar to lepojas, jo viņiem ir grūti, taču viņi velk savu grūtumu kā vezumu, bet tik un tā ierodas uz lekcijām. Ja Tev nav grūti, Tu melo. Visi žēlojas un visas ziņas ir sliktas. Ja Tev ir laba ziņa, nesaki to nevienam. Lielais brālis negrib dzirdēt Tavu labo ziņu. Mazais brālis man pačukstēja, ka Ogrē bija skaists koncerts. Par to nerakstīja nevienā ziņu portālā, un arī radio par to nebija. Tas bija tik skaists, ka bija pilnīgi slepens. Tikai izredzētie tur bija. Tie, kuriem nebija par grūtu aiziet līdz koncertzālei. Reiz dzīvoja divi brāļi, kuri radīja šo Visumu. Par Lielo brāli daudz runā, par to sacer dziesmas un to pielūdz. Mazā brāļa vārdu reti, kurš zina. Tas ir pārāk skaists, pārāk tīrs, lai to pieminētu ziņu portālā. To zina tie, kas ceļas 5.30 no rīta un meditē. Rītam laime mutē. Par ko bija stāsts – meitene ar kastaņbrūnajiem matiem aizmirsa pameditēt no rīta, Saule neuzlēca, un viņa aizgulējās, jo viņas pasaulē bija tumšs. Saprotiet, tumšs. Nu, kā peklē! Ir cilvēki, kuriem ir slinkums tikt vaļā no murgiem, tāpēc viņi brauc uz Grieķiju nomoda dzīvē. Par laimi, noteikts procents cilvēku ceļas no rīta un meditē, tāpēc Saule vēl ir. Cerība paliek, ka cilvēku skaits, kuri zina Mazā brāļa vārdu, palielināsies. To nodod no paaudzes paaudzē tie cilvēki, kuriem ir darba spars bērnus dzemdēt un audzināt. (Comment on this)
Friday, April 25th, 2025
8:38 pm	“Maijvaboļu maršs” Mazais Mārcis palicis skolā uz otru gadu. Vectētiņš viņu ilgi nebija redzējis un nu domā, ko viņam pateikt. Mārcim mācīties nepatīk nu nemaz. Patīk sportot, spēlēties ar kaķi, rotaļāties ar brāli un ēst saldējumu. Vectētiņš saprot, ka bārties nav jēgas, gan ņemsies saprātā ar laiku. Tomēr kaut ko pateikt vajag. Mārcim vectētiņš patīk, jo viņu ved pastaigās pa mežu, rāda kokus, sēnes, liek mācīties putnu balsis, un tad vēl šad un tad izvizina ar laivu pa ezeru. Vectētiņš sēž savā istabiņā laukos ar vecmāmiņu un lasa grāmatu, uzcirties uzvalkā un izejamās biksēs. Šodien ciemiņi. Tuvojas maijs, un Mārča vecāki ir mērojuši tālu ceļu no Liepājas uz Smilteni, lai apciemotu Mārča mammas tēvu un māti. Tur viņi paliks trīs dienas, lai atgrieztos tikai nākamajā pavasarī. Abiem vecīšiem ir laba pensija, pārtiku piegādā līdz durvīm, viņi prot samaksāt rēķinus internetā. Taču vectētiņš, pa telefonu uzzinot jaunumus pagājušā gada jūnijā par Mārci, ir domājis un domājis, ko varētu lietas labā darīt. Mārcim ir astoņi gadi, un viņš vēl tic brīnumiem. Vectētiņš, kā ierasts katru gadu, ar Mārci dodas pastaigā pa mežu. Ir nokusis sniegs. Mežacūkas laidušas pasaulē mazuļus un ar pārliecību tos sargā. Ir jāuzmanās kādai migai nepietuvoties pārāk tuvu. Pavasara putni čivina. Ir sācies talku laiks, kurā cilvēki apkaimēs apvienojas grupās un novāc drazu mežos, ceļmalās, pilsētās. Pēc pastaigas pa mežu viņi dodas uz laivu piestātni. Tur blakus arī būdiņa ar ekipējumu. Mārcim vienmēr jāvelk drošības veste. Ūdens ir auksts. Arī vectētiņš velk drošības vesti zem jakas. Tad viņi iesēžas laivā, un vectētiņš lēnām airē uz ezera otru krastu. Ir viena no siltākajām aprīļa dienām, kad vakarā ir tuvu divdesmit grādiem. Laiki mainās. Varbūt arī tāpēc par Mārci skolā neparūpējās, lai viņš nepaliktu uz otru gadu, savās domās spriež vectētiņš. Viņa laikā pagarinātajā dienas grupā turēja, kamēr pašu minimumu saprata. Vectētiņš ezera vidū sāk savu stāstu. “Mārci, klausies nu, kas notiek maija pēdējā dienā! : Trīsdesmit pirmajā maija dienā visas maijvaboles gatavojas parādei. Ir viņu mēnesis un mēneša pēdējā diena. Notiek pavasara uzvaras gājiens. Jaudā pieņemas viss zaļais, spīd saule, un daba mostas. Dzīvnieku mammas saskaita tos, kas ziemu izdzīvojuši. Lāči ir pamodušies un jau ieturējušies. Mazie susuri lien ārā no dziļajām alu sistēmām un atsilst pēc ziemas miega. Tajā pat laikā notiek gatavošanās svētkiem, kuros sumina tos, kuri rudens un ziemas laikā cītīgi apguvuši dzīves mācības, lai vasarā varētu atpūsties. Lāči, piemēram, mācās miegā. Viņi sapņos apmeklē lāču skolu, kurā viņiem stāsta, kā pareizi kāpt kokā pēc medus, lai nenogāztos. Citi dzīvnieki pa ziemu kļūst balti, bet pavasaros krāsaini. Viņi maina kažoku. Par godu visām šīm pārmaiņām maijvaboles katru pavasari sacer maršu un to nospēlē vienu vienīgu reizi gadā. To sauc par vienreizīgu pirmatskaņojumu. Katru gadu tas ir unikāls. Uz to ielūdz visus tos zvērus, kuri cītīgi mācījušies ziemas un rudens, pavasara laikā, kā arī vispār izdzīvojuši. Izdzīvot jau arī ir svarīgi. (Vectēvs pasmaida). Nu lūk, Mārci. Man šogad ir palaimējies, ka man jau ir divas biļetes uz nākamā gada maijvaboļu koncertu. Taču man pateica pirmā maijvaboļu vijole, ka mūs ielaidīs tikai tad, ja mēs rūpīgi mācīsimies. Es zinu, ka es atkārtošu vārdiņus vācu valodā un rakstīšu jaunības draugam uz Vāciju. Tad es vēl pildīšu Zviedru mīklu žurnālus katru mēnesi un enciklopēdijā meklēšu to, kā manā atmiņā vēl nav. No enciklopēdijas likšu savā atmiņā dažādas zinības. Enciklopēdijas ir labas ar to, ka tām nav dibena. Lai arī cik cilvēku no tām paņem, tajās zināšanas aizvien paliek. Tajās ir gana visiem. Ko darīsi Tu, lai tiktu koncertā iekšā?” Mārcis gribēja uz koncertu, taču grāmatas lasīt viņam nepatika. Viņš skatījās multfilmas planšetē, viņam patika atrakciju parki un visāda veida izklaides. Tāpēc viņš teica: “Nezinu”. Tad vectētiņš ķērās pie nākamā argumenta. “Klau, man būs dikti vientulīgi iet uz to koncertu vienam. Turklāt Tava vecmāmiņa šādu koncertu ir dzirdējusi jau vairākas reizes. Es ļoti gribētu iet ar Tevi! Turklāt tad mēs sarunātu ar Tavu mammu un tēti, ka jūs atbraucat gan aprīlī, gan maija beigās. Iedomājies, divreiz! Izņēmuma kārtā. Tētim tā būtu papildus klapata Tevi vest vairāk nekā trīssimt kilometru pie manis, taču es viņam mīļi palūgšu. Padomā labi, vai tiešām nav nekā, ko Tu vari man apsolīt pa nākamo ziemu iemācīties, lai es varētu teikt maijvabolēm, ka Tu būsi?” Mārcis gribēja to “izņēmuma kārtā”. Nu labi, jāizdomā kaut kas. Viņš varētu iemācīties atpazīt pulksteni. Viņš vienkārši nospiedīs uz sava rokaspulksteņa podziņu, lai mākslīgā intelekta balss pasaka, cik ir. Tad viņš skatīsies uz sienas pulksteni, kamēr sapratīs, ko rāda visi trīs rādītāji. Šobrīd viņš to neprot. Visi trīs rādītāji kā ātri skrienoši zaķi dzenas viens otram pakaļ. Tikai retu reizi tie satiekas. Vēl Mārcis varētu iemācīties skaitīt naudu, lai varētu pats aiziet uz veikalu pēc saldumiem. Veikals ir blakus viņa mājai, taču šobrīd mamma vēl viņam neuzticas. Jā, un saldējumu tad viņš varēs pirkt pats. Ja kāds onkulis vai tante viņam iedos monētu par labu uzvedību, viņam tā vairs nebūs jāatdod vecākiem, jo viņš pats mācēs nopirkt lietas. Tas būtu labi, jā, gan. To viņš pateica vectētiņam. Vectētiņš domās ievaidējās: “Kāds resgalis! Nemaz nezina un negrib zināt, ka dzīvē laiks pats iet uz priekšu, Tev deviņu gadu vecumā būs jāprot daudz, daudz vairāk!” Taču skaļi vectētiņš turpināja stāstu par maijvabolēm. “Mārci, zini, maijvaboles arī iet skolā. Tikai viņām atzīmju vietā ir lapiņas. Ja maijvabolēnam ir tukšums galvā un rokas grūšas, viņam dod sarkano lapiņu. Tas ir tas pats, kas Tev skolā burtiņš “S”. Ja galvā kaut kas ir, taču nav vēl sakārtojies pa vietām, viņš saņem dzeltenu lapiņu. Kas nozīmē “Uzmanies, Tu esi tikai pusceļā!”. Tas ir tavs burts “T”. Ja maijvabolēns ir sapratis, kā aizlidot un izdarīt vajadzīgo, tad saņem zaļo lapiņu, kas atbilst Tavam “A”. Taču, ja viņš kaut ko prot ideāli, tad saņem lapu, kas ir visās varavīksnes krāsās. Tādas lapu ir ļoti maz, taču tās maijvaboļu skolas direktors pats ar jāņogu krāsu ieziež un izsniedz mazmazītiņas. Tas ir Tavs burts “P”. Lūk. Maijvaboles Tevi laidīs iekšā koncertā tikai tad, ja Tev nebūs burtiņu “S” uz liecības nemaz. Taču, ja Tev būs tikpat S, cik P, tad arī tiksi iekšā. Vai saprati?” Mārcim nepatika šis viss. Visi tie pieaugušie ar savām prasībām un noteikumiem. Viņam tas viss riebās. Viņš nesaprata, kāda ir jēga zināt to, no kā nav nekāda labuma. Kas ir litri, ja var teikt “mazā pudele”. Kas ir patskaņi – nekas pats neskan, tāpat cilvēki mutes virina! Tas viss ir vienas mocības, izpatikšana pieaugušajiem. Protests Mārcī auga ar lielu joni. Viņš nomurmināja “Sapratu” zem deguna, bet tik skaļi, lai vectētiņš to dzirdētu. Visa diena lupatās! Mīļais vectētiņš nostājies pieaugušo pusē, sajucis prātā. Mārcim gribējās raudāt, cik netaisnīga ir pasaule, ka te nevar vienkārši darīt to, ko gribas. Aiziet uz tādu diennakts bērnu rotaļlaukumu, no kura nekad nav jāiet prom. Vienkārši uzsliet telti blakus tam rotaļlaukumam un tur dzīvot. Lai tur arī kafejnīca būtu, kur dod ēst. Un tad vēl maza mājiņa ar dzīvojamo istabu un televizoru. Taču privāto rotaļlaukumu vajag obligāti. Tad viņš tiem klasesbiedriem, kas viņam dara pāri, neļautu tur iet. Braucot tajā aprīlī mājās, Mārča mamma pamanīja, ka Mārcis nav tik priecīgs un labi atpūties kā parasti pēc šī brauciena. Viņa redzēja Mārča sejā riebumu, sapīkumu un dusmas. Viņa centās prasīt Mārcim, kas noticis, bet dabūja caur zobiem izgrūstu “Viss ir labi, liec mani mierā!”. Nobraucis atpakaļ uz Liepāju, Mārcis gāja vakarā gulēt. Sapnī viņš redzēja maršā maijvaboles, lakstīgalas, sienāžus, mazus bebrus, kuri ar ķepiņām sita bungas, kā arī varžu kurkstēšanu kā marša pamattoni. Taču pa priekšu maršam gāja mazs lācēns uz divām kājām, kuram ap kaklu bija apsiets plakāts ar burtu “P”. Burts zaigoja kā varavīksne, it kā būtu ziema un tas būtu atstarotājs. Lācis klunkurēja apņēmīgi, it kā būtu ilgstoši trenējies darīt to, kas viņam nedabisks, taču nu kļuvis par automātisku iemaņu un padodas viegli. (Comment on this)
Thursday, April 10th, 2025
2:32 am	“Lūgtā viese” “Jā, tad kur mēs pagājušo reiz palikām?”, es ielēju vēl mazliet tējas. Viņas skropstas bija biezas un dabīgas. Kā dubultie vilnas aizkari tumši sarkanbrūnā krāsā. - Mēs runājām par autismu un kaķiem. - Hmm, vai starp tiem ir jebkāds sakars? - Bērnus nomierina kaķa glaudīšana, taču kaķi uzbudina, ja viņu glauda. Kaķis kā termofors tad var pārsprāgt un visa saglaudītā enerģijā mežonīgā kaķī tad kūpēs pa visu platību. Kā izlijusi verdoša tēja. - Tad jau sanāk, ka kaķu terapija tomēr bērniem ar autismu nav piemērota? - Kaķi nav domāti, lai ar tiem kādu ārstētu. Kaķi paši izvēlas, vai gribēs ārstēt vai sist ar ķepām. Tā ir brīvās gribas mācība, ka kaķi ir neparedzami, tāpat kā daudzi cilvēki. Ir jālasa kaķu žestu valoda un ķermeņa valoda. Tad varēs saprast, kad attālināties, pirms būsi dabūjusi ar ķepu. - Tomēr daudziem cilvēkiem ar autismu ir mājās kaķi, jo tie ir daudz paredzamāki par cilvēkiem. Turklāt to vajadzību skaits ir mazāks. Tos ir vieglāk padarīt apmierinātākus. Tie dzīvo tagadnē. Iedomājies, mana māsa – viņai ir labs darbs, vīrs, veselība, labs izskats, taču viņa man zvana un saka, ka sapnī redzējusi klasesbiedreni, kura viņai sākumskolā darījusi pāri. Viņa pamodusies un raudājusi. Un visa diena čupā. Nelīdz ne garšīgā rīta kafija, ne vīra apskāviens izejot no mājās, nekas nelīdz. - Kaķiem arī ir ķermeniskā atmiņa. Ja viņiem bērnībā dara pāri, viņi to visu mūžu atceras. Tikai par to neraud un sapņos neredz. - Tad jau sanāk, ka kaķu zemapziņa ir iekārtota citādāk? - Varbūt. Kaķiem ir raksturs, kurš arī izveidojies bērnībā. Kaķu psihoanalīze ir maz pētīta nozare. Cilvēkiem patīk pētīt pašiem sevi. Gan viņi vēl tiks līdz kaķu psihiatrijas grāmatai. - Vispār daļa ir jau tikuši. Ir kaķu antidepresanti sen jau izgudroti. Cilvēkiem tikai trūkst naudas tos iegādāties, tāpēc viņi kaķi ar depresiju atdod atpakaļ patversmē. - Ar laiku valsts apmaksās ne tikai cilvēku antidepresantus, bet arī kaķu. - Tādā valstī būtu labi dzīvot, taču tas nav vienīgais kritērijs. - Nu ja, suņu post-traumatiskais sindroms ir labi pētīts, taču tāpat cilvēki mēdz būt par slinku tos vest pie terapeita. Kāpēc lai ar kaķiem būtu citādāk? - Cilvēks vispār tikai šī gadsimta otrajā pusē sāks aktīvi pievērsties savas emocionālās inteliģences izkopšanai, līdz ar to domās ne tikai par bērnu un vecvecāku pašsajūtu, bet arī kaķu un suņu, kurus jau sen sauc par ģimenes locekļiem, taču ne vienmēr par tiem tik ļoti arī rūpējas, kā pats gribētu domāt. - Tu saki vai ceri, ka tā būs? Šobrīd velk uz to, ka aiz okeāna zemē drīz izgatavos kaķa kopiju ar mākslīgo intelektu, kura nekož un kurai nav vajadzīgas smiltiņas, taču ir perfekti atdarināts pūkainais kaķa kažoks. - Kaķim bez dvēseles nav arī deviņu dzīvību. Labi, ja šādus replikantus varēs pārkausēt. - Tā jau būtu kaķa metāliskā, mehāniskā atdarināšana, kurai ar īsto nav nekāda sakara, vien ārējais apveids. - Tā ir šī laika sērga – “cilvēki visu vērtē pēc ārējā apveida”. Pat darbā pieņem to, kam ir smuka seja plastisko operāciju dēļ. - Kaķis noteikti nepieņemtu darbā cilvēkus ar sagraizītām un pēc tam sašūtām sejām. - Kaķi piemānīt nevarētu. Cilvēks smaržo vai nu pēc laba un vesela cilvēka, vai slima. Smaržu nokopēt ir ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami. - Jā, kadru atlases daļā vajag pieņemt kaķi. Lai aposta potenciālos darbiniekus. - Ja pats priekšnieks smird pēc cigaretēm, tad uzņēmums ir likvidējams. - Priekšnieks neprot citādi tikt vaļā no stresa, viņš nav kaķis! - Kaķim pie astes, ka priekšnieks dumjš – jālikvidē un viss. - Jā, kad iesniedzat savu biznesa projektu bankā un gribat ņemt kredītu, meklējat pēc risku analītiķa ar vismaz uzvārdu “Runcis”. Ja jūs šis cilvēks neaposta, neņemiet tajā bankā kredītu. Ejiet prom. - Ja cilvēks laizītu katru savu dvēseles netīrumu kā kaķis savu kažoku, tad gan pasaulē būtu beidzot miers! - Un ko Tu citu domāji? Mums te 10 000 gadu kaķi rāda piemēru, un mēs mēslos aizvien dzīvojam. - (Abi smejas un vēl ielej sev tēju). (1 Comment |Comment on this)
Monday, April 7th, 2025
6:43 pm	Skolbūšana Lasu grāmatu par Jāni Menci senioru "Dzīves svinētājs - Jānis Mencis". https://www.zvaigzne.lv/dzives-svinetajs-janis-mencis.html Daudz kas būtu labi, taču tā sabiedriskā dzīve skolotājam, ak, vai. Sapulces tādas un šitādas. Kvalifikācijas celšanas kursi, pavisam obligāti, IZM paģērēti. Piedalīšanās dažādos svinīgos aktos, ekskursijās. Uzstāšanās radio un televīzijā. *** Kad tad vispār paliktu laiks sev un ģimenei? Turklāt viņš ir uzrakstījis tik daudz grāmatu. *** Grāmata interesanta, viņš tiešām bijis ģeniāls skolotāju skolotājs. Izgudrojis gan testus, gan "datora priekšgājēju" - programmējamu kaseti. Visvairāk piesaista tā doma, ka viss jāmāca vienkārši, cik vien vienkārši var. Jo matemātika ir domāta visiem, nevis tikai cipargalvām. Vēl patīk viņa patriotisms, ka viņš pratis daudz dziesmu, deju, mācījis vīrišķību un galantumu zēniem. Bijis akurāts. *** Taču kur tad paliek tās 6 valodas, ko es augstskolā apguvu - tās nevar aizmirst tikai tāpēc, ka Latvijas skolēniem vajag matemātiku. Jāatrod laiks visām sešām. Jāatrod laiks rakstīt vēstules tajās valodās, satikties ar ārzemniekiem. Sazināties ar tulkotājiem un valodniekiem. Toties tirgus ir tāds Latvijā, ka visvairāk vajag matemātikas privātskolotājus, ne vācu vai franču valodas. (Comment on this)
Sunday, March 30th, 2025
3:20 pm	Matemātikas mācīšana ar ķermenisko (kinētisko) metodi Lūdzu aizpildīt aptauju par matemātikas mācīšanu ar ķermenisko metodi. Aptaujas aizpildīšana aizņems aptuveni 6 minūtes. Tajā ir 10 īsi jautājumi. Lai to aizpildītu, varat atcerēties, kā jutāties matemātikas stundās 6. klasē. Metode, kā aptaujas video redzams, tiek lietota sākumskolās. Šī aptauja man palīdzēs izvērtēt, vai rosināt arī Rīgas skolām atvēlēt vietu pagalmā/sporta zālē, kur mācīt mazu daļu no matemātikas stundām. https://forms.gle/QFCyqdwVCoRWDMNp9 (3 Comments |Comment on this)