“Zudušo bērnību meklējot”
Viņa man liek justies kā vidusskolā, kad man bija draugs, ar ko tusēties.
Mēs gājām uz parkiem, lēcām pa maliņām. Runājām par nindzjām un to, ko darīsim, kad izaugsim. Viņam bija jau savs dzīvoklis, un man tas šķita ļoti forši.

Kaut kas, ko varētu nosaukt par tusēšanos un laba laika pavadīšanu. Klausījāmies mūziku, viņš stāstīja par spēlēm, ko spēlē, un saviem draugiem.

Man tādi draugi, kas dzīvo tuvu, tuvu ir bijuši laikam divas reizes. 1. - 6. klasē un tad 11.klasē.

Tik daudz kontaktu bijuši internetā. Cilvēki braukuši pie manis ciemos no dažādām Latvijas vietām, es braucu ciemos, taču tāda normāla draudzēšanās ar cieņu, abpusēju izpratni, man bijusi tikai divas reizes ar tiem, kas tepat.

Kad ir tik interesanti, ka ar otru cilvēku vari darīt teju jebko. Spēlēt cūkas uz kārtīm, volejbolu, klausīties mūziku, visikdienišķākās lietas, un visu laiku atrodas par ko runāt.

Vai ir tik daudz prasīts, lai draugiem būtu darbs, attiecības, ģimene un sakarīga atpūta?

Lai satikšanās būtu par to, kas dzīvē sagādā prieku?

Tie draugi, kas darbojas kā katalizatori. Kuri nevis mani iepriecina, bet ar ko mijiedarbojoties vienmēr Abiem paliek jautri un droši, un silti.

Tik daudz cilvēku, kas centušies būt par maniem draugiem, man stāstījuši par kaut kādu straglu – vai nu glābt pasauli no homofobiem, vai glābt Zemi no plastmasas, vai glābt no varmācīgiem vīriešiem, vai nu tikt galā
ar despotiskiem priekšniekiem, vai vispār atrast darbu, kur izmantojama gan sirds, gan intuīcija.



**

Ir cilvēki, kuri ir atraduši savu jēgu dzīvei. Un ir gatavi parādīt, kas viņuprāt pasaulē ir skaists. Jā, vienmēr daudz kas varētu būt labāk, taču daudz kas jau ir ļoti, ļoti skaists, jāprot tikai ieraudzīt un novērtēt.

Cilvēki, kas ir pateicīgi par visu, ko viņiem sabiedrība devusi. Par to, ka viņi piedzimuši Latvijā. Ka viņiem ir abas rokas un kājas, un galva strādā.

**

Vai tiešām dzīvē vissvarīgākais ir tas, ko kāds par Tevi ir padomājis un vēl Tevi aizvainojis ar to, ka nenovērtē Tavu unikalitāti?

Vai tiešām Tavas mietpilsoniskās problēmas ir tā vērtas, lai par tām stāstītu, tā vietā, lai atklātu savus sapņus un to, ko jau dari, lai tos realizētu?

Ja Tev būtu piecpadsmit teikumi dienā, kā Tu tos iztērētu? Vai priekš tam, lai tad, kad no rokām izkrīt maize, nolamātos? Vai, lai pateiktu tuvākajam, ka mīli viņu? Pateiktu komplimentu?

**

Man tieši tāpēc Viņa patīk, ka vismaz cenšas. Stāvēt pāri savam maziskumam. Ir normāli gribēt nejusties vientuļi. Ir normāli dot, jo dodot gūtais neatņemams.

Mēs esam cilvēciski, kad esam ievainojami. Mēs esam laimīgi, kad raudam prieka asaras. Mēs esam ģimenē, kad Tev saka “Tu esi īsts draugs”.