Latest Posts

stulbais karstums

par fudbolu
starp citu, korejieša mejena čoja tradicionālisma stilā ieturētās ilustrācijas
( kā lai to labāk pasaka )

Vispār, ja man liktos, ka cilvēki ir uz pusi tik godīgi pret sevi un citiem, cik viņi ir ētiski, tad es varbūt šim ētiskumam arī vairāk noticētu.

cibas sajūta
Ar šo es nekādi negribu apgalvot, ka apzināti stāstīt tālāk par citu cilvēku zematslēgas ierakstiem ir kaut kas labs un pieņemams, jo es tā nedomāju, bet tomēr man nav īsti saprotama visa tā ņemšanās ap ētiskumu cibas sakarā; tādā nozīmē, ka tu automātiski pieņem, ka, ja kaut ko esi palicis zem atslēgas, tad tas tur arī paliks, un nepastāv nekāda iespēja, ka kāds kādam par šo ierakstu pastāstīs (nerunājot jau par visādām nejaušām iespējām pašam kaut ko izlasīt, kādas taču nepastāv), un, ja tā tomēr ir noticis, tad ir pamats nenormāli cepties un justies niknam un aizvainotam. (es gan arī tā justos, ja uzzinātu, ka kāds ir runājis ar citiem par maniem ierakstiem, bet man vispār nevajag daudz, lai es justos apvainojusies, un sajūta ir sajūta, tu vari otru izprovecēt uz kašķi, un beigās būt nenormāli apvainojies par to, ko tas otrs tev ir pateicis), bet kopumā man tomēr liekas, ka internetā ierakstītas lietas ir un paliek internetā ierakstītas lietas, pat ja tā ir ciba. (ar to es drīzāk gribu pateikt, nevis, ka ir ok stāstīt, bet gan, ka tā ir abpusēja atbildība). Un gan jau, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc mēs rakstām cibā, nevis privātā papīra dienasgrāmatā vai word failā. Un kaut arī ir lietas, par kurām tu tiešām nekad negribētu, ka tās nonāk ārpus to dažu cilvēku redzesloka, kam konkrētie ieraksti bijuši redzami, principā, man šķiet, ka lielākā vai mazākā mērā ciba tomēr ir tiekšanās pēc komunikācijas, tai nav obligāti jābūt vārdiskai un tiešai, drīzāk tā ir tiekšanās pēc sajūtas, ka kāds “zinās”, un, protams, ka tas ir reizē ļoti biedējoši. Var jau būt, ka tā vienkārši ir mana pēc būtības neuzticēšanās cilvēkiem, bet par tām lietām, par kurām man tiešām ir sajūta - šito neviens nedrīskt uzzināt nekādā gadījumā, es izklikšķinu arī lielāko daļu savas frendlistes, atstājot pāris cilvēkus, kurus es pazīstu arī dzīvē un kuriem uzticos, tādējādi tiekot pie “izstāstīšanas” sajūtas un reizē jūtoties droši. Un tas nenozīmē, ka es automātiski pieņemu, ka mani zematsleģas ieraksti mierīgi varētu tikt atstāstīti citiem, un man tas liktos pilnīgi ok, ja man tā liktos, es visus ierakstus liktu kā publiskus. Man vienkārši šķiet, ka pašam vairāk padomāot, kam ko radīt un ko nē, ir vieglāk dzīvot, bet nu, protams, var jau pieņemt, ka es tikai meklēju sev attaisnojumus.
Un tā drīkstēšana vai nedrīkstēšana ar kādu kaut ko pārrunāt man arī liekas ļoti neviennozīmīga, tāpat kā vēstuļu un privātu sarunu pārrunāšana. Reizēm taču mēdz gadīties, ka tās lietas vienkārši ir ļoti satraucošas, nu, vismaz man tā ir, es, piemēram, mēdzu ļoti pārdzīvot vai noskumt arī par lietām, kas uz mani tiešā veidā neattiecas, un tad man liekas, nav nekas tik briesmīgs tajā, ka rodas vēlēšanās ar kādu šo pārrunāt. Katrā ziņā man tie mēdz būt gandrīz vienīgie iemesli, kāpēc es varu kādam pastāstīt par citu cilvēku zematsleģas ierakstiem. Bet man arī liekas, ka te tāpat kā saistībā ar lielāko daļu lietu neeksistē tādi “pareizi”un “nepareizi” noteikumi, manuprāt, ir svarīgi domāt par to, kas tā par situāciju, kas tie par cilvēiem, kam es to stāstu un taml.

Bet var jau būt, ka man vienkārši ir nopietnas problēmas ar ētiskuma izpratni, spriežot pēc tā, ka es par šo savu attieksmi esmu saņēmusi visai daudz nosodījuma (patīkami apzināties, ka es dzīvoju tik ārkārtīgi ētiskā sabiedrībā, ja tā padomā). Bet jā – es jau šo principā nekad neesmu slēpusi, so, nav taču mani jāpiedraugo, ja tā ir problēma.


Vēl jau varbūt, ka es tagad mēģinu izlikties baigi drosmīga, jo man pašai bieži, rakstot komentārus, ir šermuļaina sajūta – nez, kurš vēl to varētu nejauši uzziet, jo nu, skaidrs, ka man arī ir lietas, par kurām es ļoti negribētu, ka tās nejauši kļūst pieejamas visiem vai kādam konkrēti.

Bet "BrainStorm invites to the show in Novosibirsk, Russia on 20.04.2014"

Vienkārši Иииз-юююм-енки, ne veči

http://www.youtube.com/watch?v=UK_rys0xurU

laba brīvdiena ir tā kurā bez steigas pāris stundas var dzert kafiju un klausīties WASP saulītē.
laba brīvdiena ir tā kurā laiks nesteidzas.
laba brīvdiena ir tā kurā puse grāmatas paskrien garām pat nemanot.
šodiena ir laba brīvdiena.

ībļi: http://csglobe.com/florida-makes-grid-living-illegal/

Naktī taču P tā kā parādījās T. Nekas īpašs gan - 37arbišķiņ. Un slīkoņklepus. Toties acis vairs nebija aizpampušas un aizlipušas.

Riktīgi indifirenta viņai tā slimošana.

Akkungs, kā asinis uzsit saskaņas centra reklāmas

"Rimi" atlaides bērnu drēbēm, sapirkos veselu maisu laukiem, lai nav katru nedēļu visu jāvadā. Īpašs prieks man, protams, ir par dzeltenu pidžamu, uz kuras attēlots ļ. koncentrējies lauvēns ar knupi mutē.

PRIECĪGAS LIELDIENAS!
Laba dziesma mājas vākšanai :)

Mātes autoritāte bērnībā balstījās uz to, ka viņa prata indiski grozīt kaklu (Indijas klasiskajā dejā to laikam sauc par sundari neck) un uzcept neiespējami garšīgus kartupelīšus. Omas māsa Eļa tāpēc, ka stāstīja par velniem un spokiem. Anniš tētis - jo vienmēr plēsa jokus. Jāņonkulis - jo cēla mājas. Vijastante man likās skaistākā sieviete pasaulē, kad Jāņu naktī pie ugunskura dziedāja "mīlu mazo Lulū, sapņoju par tevi vien" by Ilmārs Dzenis. Tētis laikam ar to, ka spēlēja kultūras nama grupā bungas. Es par to aizdomājos tāpēc, ka rīt satikšu krustdēlu un kaut kas taču ir jāizdomā, lai es atstātu iespaidu uz mūžu. Taču īsti nezinu, kas atstāj iespaidu uz piecgadīgiem puikām. Ā, pagājšvasar viņš bija sajūsmā par manu draudzeni, kas kaila peldējās upē un tēloja nāru, viņš pat aiz sajūsmas pats ieskrēja peldēties, lai arī pirms tam teica, ka auksti un bailīgi. Kkā tā ja. Līdz šim mans lielākais success laikam bija pirms pāris mēnešiem, kad divas stundas meistaroju viņam safīra kroni, jo viņš paziņoja, ka gribot valdīt pār vecākiem un vecvecākiem.

Gauja un klusais okeāns kādā skaistā sestdienā

Lieldienu vasara. Jā, šajā ziņā varu tikai priecāties par klimata pārmaiņu tendenci. Pirmo tauriņu gan pat šodien neesmu vēl pamanījis, tā teikt, turpinu novērojumus.
Priecīgas Lieldienas, lai ko jūs šodien svinētu!

Es nedzeru Bonapartu
Tu iemīlējies. Netīšām, protams, kā vienmēr. Viņš nāca un nāca pie tevis, līdz pielipa pavisam. Jūs bijāt jauni un skaisti un sašņaukušies un samīlējušies un vieglprātīgi, līdz kļuvāt smagprātīgi viens pret otru, jūs sitāt caurumus virtuves rūpīgi liktajā riģipsī ar dūrēm, ar āmuru, jūs sitāt viens otram pa seju un sirdī ar dūrēm, ar āmuru. Tu gāji ik dienas uz Tvaika ielu ar sainīšiem, 3. trolejbusā tevi pētīja visas tās alkohola un vielu, un rūgtu, garu ziemu veidotās sejas, tu naktīs sēdēji uz tramvaja sliedēm un kliedzi viņa vārdu, un zināji, ka esi viņu jau zaudējusi, bet tu neatkāpies, jo tu taču nekad neesi pakļāvusies saprāta diktātam, tu neatkāpies kā driskās sakautā Napoleona armija, bet cīnījies, mēģināji viņu pielīmēt blakus tur, tajā vietā, no kuras kādas lielākas šķēres par tavējām viņu jau bija izgriezušas.
Tu biji Napoleons, viens pats uz savas salas, stūrgalvīgs, vēl sev spējīgs iestāstīt, ka mīlestība nav tikai pārejoša sirds slimība, bet spēks, kas ir stiprāks par vielām, Tvaika ielām, antidepresantu saujām un visu to citu, ko nezini nosaukt vārdā, bet tas spēks bija stiprāks tikai par tevi.
Tu joprojām esi Napoleons, blāvs, dziestošs, tu pulcē savas armijas atliekas un ar vīna pudeli maršē pretī pavasarim, kurā varbūt atradīsies kaut kas, ko iekarot, pirms spēki tevi pamet. Tu joprojām lieto viņa izteicienus, jo tev taču tik viegli pielīp izteicieni, patiesībā taču tu visu mūžu tikai aizstāj viena bijušā frāzes ar cita bijušā frāzēm, viņi kļūst par bijušajiem, pirms kļuvuši esoši, jo tev nekas nepielīp, tu esi Napoleons, spējīgs tikai iekarot, ne saglabāt.
Tev bija cilvēks, bet viņš nomira, un viņa dzīvais līķis joprojām staigā ielās, dzer bāros un nu jau vairs nezvana tev naktīs, gaudodams kā Stenlijs Kovaļskis; bet tu arī nomiri, un tagad tev jāpiedzimst no pelniem, vai dzirdi, citādi tu paliksi ilgi tikpat nomirusi ar savu vīnu un frizūru un manierēm un savu Bobu Dilanu, sēdēdama vakaros viena pati kaņepē, lai nebūtu jārunā ne ar vienu, ko tu pazīsti, sēdēdama vakaros ar telefonu, šturmēdama numuru sarakstu, lai varētu parunāt ar kādu, ko tu pazīsti.
Tu esi sagrauta kā Berlīne četrdesmitpiektajā, un tev tas jāatzīst, jāredz un jāsāk celtniecība, pirms uz gruvešiem nav sākušas plaukt puķes.

Mātes autoritāte bērnībā balstījās uz to, ka viņa prata indiski grozīt kaklu (Indijas klasiskajā dejā to laikam sauc par sundari neck) un uzcept neiespējami garšīgus kartupelīšus. Omas māsa Eļa tāpēc, ka vienmēr stāstīja par velniem un spokiem. Anniš tētis - jo vienmēr plēsa jokus. Jāņonkulis - jo cēla mājas. Vijas tante man likās skaistākā sieviete pasaulē, kad Jāņu naktī pie ugunskura dziedāja "mīlu mazo Lulū, sapņoju par tevi vien". Tētis laikam ar to, ka spēlēja kultūras nama grupā bungas. Es par to aizdomājos tāpēc, ka rīt satikšu krustdēlu un kaut kas taču ir jāizdomā, lai es atstātu iespaidu uz mūžu. Taču īsti nezinu, kas atstāj iespaidu uz piecgadīgiem puikām. Ā, pagājšvasar viņš bija sajūsmā par manu draudzeni, kas kaila peldējās upē un tēloja nāru, viņš pat aiz sajūsmas pats ieskrēja peldēties, lai arī pirms tam teica, ka auksti un bailīgi. Kkā tā ja.

Dzimtajā mazpilsētā aizgājām uz pilsdrupām Lieldienu sanākšanā piedalīties.
Izlamājos ar vienu mātīti, kura bija lepni atstājusi savu "nepaklausīgo" divgadīgo mazuli raudošu pāraudzināties pašā to vidū. Paspēju sīci noķert tieši pirms nomaucās no stāvas sienas uz akmeņiem. Tā bāba, stāvēdama labu gabalu tālāk aiz stūra, pļarkstēja un tik kaut ko nevērīgi no tēmas "pats vainīgs" izmeta.
Mani nervi neturēja, aizrādīju.
Viņa atmeta - ko mani māci, re kāds mans pusaudzis uzaudzis (norāda uz manis iepriekš pamanītu resni).
- Jā, viņam ir liekais svars...
- Tu paskaties pati uz savu anoreksiju! Un ko tu vispār, pusaudze, mani māci bērnus audzināt!!!

Totāli debīla dirsa! Ja es nebūtu viņas bērnu noķērusi, varētu slimnīcā ar bāriņtiesu skaidroties.

Toties prieks dzirdēt, ka izskatos 2x jaunāka. Mīlīgi.

Lieldienas svinam, ja?
 

Pēc vakardienas dārzeņkopības un ugunskura kurināšanas darbiem un šodienas olu krāsošanas rezultāts uz rokām un sejas akurāti tāds, ka man atliek tikai kā Skārletai aizbildināties, ka es tak tikai vienu reizi izjāju bez cimdiem. Un arī bez burkas, kā rādās, ja ņem vērā, ka deguns izskatās pavisam citā krāsā, kā viss cits. Papus brīdināja, ka man iedegšot arī jostiņa tajā vietā, kur krekls un džinsi, veicot brīvās kustības, lāga nevar satikties.
Priecīgas Lieldienas, starp citu.

jūtos briesmīgi
Kurš mani tik ļoti necieš, ka jāpanāk šitāda nesmuka apstākļu sakritība. Aizkaitinājums liels, tāpēc ir dubultslikti. Cilvēki tiek aizvainoti negribot.

Blaze it n praise it draugi

Жириновский про Латвию 12.02.2014
https://www.youtube.com/watch?v=pBpjwiw-0OQ

Jūs spējat aptvert 15. gadsimtu? Man te sūknē ārā kg, un tie skaitļi ir jocīgi.

Man saujā bendzīns! :D
Tāāāds izbrauciens... Nu TĀĀĀDS... Ideāli gluds grants ceļš virzienā Dundaga-Ventspils. 15. km ventiņu virzienā un - liktenīgs trāpījums vienīgajā nelīdzenumā. Rezultāts? Pārsists benzīna filtrs, mašīna uz ceļa bez izredzēm to iedarbināt.
Toties forši pasauļojāmies +25 grādu karstumā, izbaukājāmies ar evakuatoru un atbrīvojām kabatas no nebūt ne liekās naudas. :D

Bet vai pie tā apstāties? Nu nē! Šodien - otrais mēģinājums, tikai šoreiz pa gludākiem ceļiem. :)

Lietuviešu versija "Никогда мы не будем братьями"

http://www.youtube.com/watch?v=jj1MTTArzPI

Gruzīnu "We are Ukrainians"

http://www.youtube.com/watch?v=-2SIPfovHQY

Priecīgas Lieldienas visiem!;)
"Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī."

Samīlējamība
Kaut kāda nesalīmējamība starp brīžiem, kad jūtos daudzmaz normāli, lai ko tas arī nozīmētu, brīžiem, kad jūtos apreibusi, un brīžiem, kad jūtos kā izlietots, izmests prezervatīvs, kas, maigi pielipis pie atkritumu tvertnes maliņas, trīsuļo pavasara saulītē.
Trīcrokas, bezmiegs, neēst. Klīniskā meitene. Patiesībā tādu brīžu, kad justos daudzmaz normāli, nav, ja nu vien pēkšņi medikamenti un kafija uz brīdi nonāk līdzsvarā.
Man jāiet uz darbu, un te neder trīcrokas, bezmiegs, neēst.
Nezinu neko.

kas ir permakultūra?
uz šo jautājumu mēs atbildēsim pēc svētkiem, bet Lieldienu politsprediķa vietā izvilkums no Šveika 11. nodaļas, kura patlaban atvērta četrās valodās.
______________________________________
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! — aicināja Šveiks. Rīts jau klāt.
— Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Šveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.
— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!»
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Austrijas ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?
— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no ministranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!» — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
—   Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Šveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo?
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.
______________________________________

Mana vājība ir krievu vīrieši ar skumjām acīm.

es laikam esmu beidzot kļuvusi pavisam veca - ieslēdzu TV un nevis ar antropoloģisku sajūsmu skatīju tur notiekošo, bet vnk nespēju saprast, kas tas par sūdu. Slēdz kuru kanālu gribi, visur kaut kādas šausmas - bērnu multfilmas, pārraides, raidījumi, mūzikas kanāli, filmas. Pie 'dzīvokļa jautājums' izslēdzu un ļoti sapriecājos, ka nedz man kameras tajā pusē jāstāv ar plastmasas nagiem bakstot lattelecom dāsnās dāvanas, nedz scenāriji jāraksta tupām filmām un ka beigu beigās es varu vnk ņemt, to visu izslēgt un nelikties ne zinis.

Šonakt sapņoju, ka Jāzeps Vītols ir LU rektors un staigā apkārt koši sarkanās zeķubiksēs ar vēl sarkanākām augstpapēžu kurpēm. Vairāk tādu rektoru gribētos.

Man nepatīk brīvdienas.
Tādas brīvdienas kurās tu kaut kur aizbrauc mani padara nervozu. Šaubīgs trauslums un bezjēdzīgs tukšums. Vai tas ir ko nozīmē pieaugt kā vīrietim - apjaust kas tavā pasaulē dod spēku?

cik muļķīgi. zemapziņa ir muļķīga. un sapņi ir muļķīgi. un vēlmes ir muļķīgas.

Sangvinika.

Esoteric
Esoteric ir brīdis, kad gars iemiesojas matērijā, ar skaļu un izjustu baudas un šausmu kliedzienu.
Lai vai cik varbūt stereotipiski par doom metal grupu, bet tiešām - tā ir tā you are doomed sajūta. Tu gribi būt nolemts matērijas ciešanām, tas ir tieši tas, kāpēc esi nācis uz šejieni, bet reizē tā ir un paliek šausmīga traģēdija.
Šī grupa mani pilnīgi negaidīti aizveda šamaniskā ceļojumā, tik ļoti izteikti tas nebija vēl gadījies, lai gan līdzīgi ir bijis, piemēram, ar to, kad nejauši uzkūlos Auļu koncertam krastmalā un iemīlējos uz mūžu. Laikam seminārs ir atstājis uz mani lielāku iespaidu kā domāju agrāk.
No mana nedataisīta svētku režisora viedokļa viņi perfekti izmantoja tās spožās gaismas, kas koda acīs, liekot vairāk novērtēt tumsu, kā arī novēršot uzmanību no acīm uz ausīm.
*
Es lidoju pa tumsu uz vēl lielāku tumsu, un tai piemetās forma kā nežēlīgs audzējs. Iekritu matērijā un jutu, ka tā ir kā vēzis, kas beigu beigās mani sagraus un saraus gabalos kā tumšās matērijas cīņa ar tumšo enerģiju par pievilkšanos un atgrūšanos. Mēs jau zinām, ka atgrūšanās būs uzvarētāja un saraus mūsu pasauli gabalos, tumšos, aukstos, pamestos atomos. Un tad tās būs beigas, mums vairs nebūs nekā, pie kā turēties, un mēs atkal uznirsim augšā, gaismas okeānā, no kura esam nākuši.
*
Smiesimies un miegsim acis, un teiksim - tas bija to vērts, un pētīsim cits cita rētas...

K'pēc?
Tavas bailes mani sāpina. Kam Tu gribi samelot, ka Tev vienalga viss? Neticu...kas par muļķībām afekta stāvokli...vietā nevietā minēt.

Kaitīgas pazīšanās stūris dolami.

Drifteris, nu, uz redzēšanos.

Kas tu nemāki?

Ezotēriskais koncerts
Gāju ar lielām ekspektācijām par kreācijām, kā teiktu mans Koks.
Saņēmu. Koncerts ļoti patika. Savu pašu ezotēriskāko pieredzi aprakstīšu otrā blogā.
Patika Doomed - basa špidrilka jocīgi uzvedās, bet grupa man patika. Ģitārvokālists vispār gāza gar zemi, sen nebiju jutusies tā uz kādu, kas uz skatuves. Kusu, kad viņš pāris reižu paskatījās tieši uz mani :D Mūsu tur bija tik maz, ka tas nebija nekāds brīnums. Kad viņš kratīja pačku turpat metra attālumā no manis pie Esoteric, man bija jāvaldās, lai kā tizla grūpija nemestos viņam virsū, un es laikam valdījos tāpēc, ka nevēlējos tikt izmesta no kluba. Koka māsa man iedeva kaut kādu šausmīgu dziru, no kuras viena pamatīga malka es jutos kā apdolbījusies. Tiesa, puse no apdolbīšanās bija doom metal ritms.
Otrā grupa, kuras nosaukumu es neatceros, man īpaši nepatika, lai gan slikta nebija, bet nepaķēra. Tās laikā es rakstīju apdolbītas īsziņas par savām iedomām par laimi un to, kā visam dzīvē būtu jābūt.
Isole mani iepriecināja, es iepriekš tādu grupu nezināju. Doom man patīk, bet šis nav stils kurā esmu ļoti iedziļinājusies un nav tā, ka pārvaldītu visu, pie tam doom ir visai daudz grupu. Nav kā ar neoklasiku, kurā es zinu tiešām visu ziedu. Patika daudzbalsīgais vokāls, ļoti perfekti dziedāja.
Un tad... tas, ka es aizgāju no Esoteric beigām bija tāpēc, ka es gandrīz sprāgu gabalos aiz emocijām. Tiesa, ja es neietu prom tad, kad aizgāju, nāktos gaidīt pēc tam līdz nākamajam nakts transportam. Taču tas būtu sūds. Man vienkārši likās, ka es nomiršu, ka mans gars atdalīsies no manas miesas. Tas bija pa daļai alus, pa daļai tas malks šņabja ar ābolu sulu, pa daļai palēnināta sirdsdarbība, un liela, milzīga daļa totālas sajūsmas, kas manai vājajai sirdij nāk par ļaunu tikpat daudz, cik sāpes un ciešanas.
Es tiešām nezinu nevienu cilvēku, kas tā uztvertu mūziku kā es. Nezinu nevienu, kam mūzika skanētu visā ķermenī, visā esamībā, un kam mūzika izteiktu visu, jebkādas emocijas, notikumus un būtību.
Esoteric ir brīdis, kad gars iemiesojas matērijā, ar skaļu un izjustu baudas un šausmu kliedzienu.

huļi jūs man oliņu saplēsāt?

Χριστός Ανέστη!
Sveicu visus kristiešus, kā arī Lutura maldu mācības sekotājus, shizmatiķus u.c. apmaldījušos.

Laukos. Un visu dienu laukaa. Visas dienas.

Velc ārā mušpapīru, mušas tAvĀ varā.

Pamodos no rīta un pusnomiegā ļoti smaidīju. It kā komunikācija, ar kādu par "ceļos, jau ceļos, jā", bet nav jau neviena un, pat ja būtu, tik smaidīga celšanās man nav bijusi.

Nāve zaudēja savu dzeloni. Nāve pati nomira. Nāves vairs nav.

klausos radio Judaica, tur skan System of a Down

Man atslēga ir iekārta atsperītē un kabata caura, karājas zem ceļa.

Vienīgais, kas man nepatīk, kad palieku pie kāda pa nakti ir tas, ka no rīta man jāapģērbjās atkal vakardienas apģērbā.

No rīta citas emocijas un savādāks iekšējais stāvoklis, kas, respektīvi, tiktu izrādīts apģērbā.

jums, kristiešiem, labi, a es ar saviem olimpa dieviem varbūt arī gribu svētkus
"artemīda ir piecēlusies", "dionīss ir salāpījies", "zeus - mardi gras of bestiality", etc!

Piektdien bija Lauras. Vārda diena tika svinēta praktiski visu dienu. Svētku programmā pārsvarā stopēšana uz Rikavu. Sākās ar minimal techno tramvajā. Pēc tam viens aliņš pie brokastīm uz Doles hesburgera un tad sākām stāvēt. Neviens neņēma, tapēc tankštellē uzprasījāmies paši. Ok, Salaspils derēs. Salaspilī pauzīte un tad mūs fūrē paņēma turks. Ne bū, ne bē nesaprot. Ne angliski, ne krieviski. Brauca uz Tallinu. izprašņāja mūs ar perversīgiem žestiem. Kkur pie pēdejā krusta izlecām ārā.
Mazliet atpūtāmies pie "veikala". Un tad mūs paņēma līdz Tīnūžu aplim (?). Un no tā fūre līdz .. Jēkabpils mahimai.
Tur pauze, atkal alus, ekskursija pa pilsētu un tad virzījāmies uz Rēzeknes pusi.
Aiz dzelzseļa mūs paņēma lidotājs. Vidēji uz 140 km/h, līkumos mazliet lēnāk - uz 120. Un no instagrammetā krusta mūs aizveda līdz galamērkim Rikavā.
Tā kā no iepriekšējā vakara visu dienu biju puspaģirains, tad vietējais alus bija pēdējais piliens. Nemēģināju ar to izārstēt nogalinošas galvassāpes, bet paņēmu ibumetinu un atslēdzos.
Toties nākamā dienā pavisam citas sajūtas. Pastaiga pa dabu ar fotoaparātiem, katram savs - ziepītis un spogulenes - Zenīts un D40 Nikōns.
Tad pēc pagāniska azaida (jo vietējie pirms baznīcas gaļu neēda, bet kas ta mums..) muz izveda atkal uz krustu. Un tad pa mazam gabaliņam.
Ar divām mašīnām līdz Teiču rezervāta purvu skatutornim un pēc tam 3,5h pastaiga ap 6 km. Līdz mūs paķēra gandrži līdz Rīgai. Atlikušos apmēram 60km aizveda gandrīz lidz mājām - līdz Akmens Tiltam.
uztankošanās @Rimi un beidzot mājās.
Dažas bildes jau safeizbūkotas. No manas puses - tagad jāskrien uz darbu, kur iedošu attīstīt un ieskenēt filmiņas.

Aug jau nātres un zemenes.

par gaumi
Šķirojot piezīmju kaudzes un metot ārā visu lieko, uzdūros pirms gadiem 10-15 pierakstītam citātam, gan bez avota norādes (kas saprotami, jo nav jau fakta apraksts, bet tikai doma, pie tam visai apspriežama). Lapiņu izmetu, bet pašu citātu nolēmu saglabāt - moš kādreiz uznāks vēlme par to padomāt:

"Aristokrātiska sabiedrība, atšķirībā no demokrātiskās (buržuā) sabiedrības, jau no pirmssākumiem orientēta uz gaumes hierarhiju, kas pati par sevi liek nemitīgi orientēties nevis uz modernāko, dārgāko, bet kvalitāti, nemitīgi uz to tiekties. Filtrācija šajā sabiedrībā nenotiek pēc izglītības vai ienākumu līmeņa (tērējamās naudas apjoma), bet pēc gaumes un kvalitātes. Demokrātijas galvenā problēma ir tur, ka nauda nespēj atšķirt kvalitāti. Piemēram, jūs ieejat veikalā, kur plauktā blakus diskam ar ģeniālu filmu ir nopērkams totāls draņķis, un abas filmas maksā vienādi. Bieži pat draņķis maksā dārgāk, jo patīk lielākajaii sabiedrības daļai, kuras gaume ir neizkopta. Masu kultūra ir stabilizējoša, vienojoša sistēma kā kanona režģis. Kad personas individualitāte nav izveidojusies par personību, tai daudz vieglāk un komfortablāk dzīvot un izpausties šāda stabilizējoša režģa ietvaros, jo pati robežas noteikt tā nespēj."

Vakardiena bija patiesi izcila. Īpašas pateicības hederas_sievai par sava pagalma atvēlēšanu mūsu aizdomīgajai kompānijai. :)

ФАШИЗМ – ЭТО ОЧЕНЬ ПРОСТО
Невское время (СПб.). – 1995. – 8 апреля (первопубликация).
http://butavka.livejournal.com/1500044.html

Gaišas un priecīgas Jums Lieldienas! :)

Pogas blūzīte.

Pārtraukumā iešu uz katedrāli... Drusku sakrājies...

Pilnīgi padirsta skaista diena. Brīvdiena. Vēl. Viss. izčakarēts.

Es atkal jūtos kā students, kam galvā kaķi, bet kalendārā dedlaini.
Bet nu jau divas naktis guļu pie puspavērta loga. Pēc tā es biju dikti noilgojusies.

Man patīk uzlīmītes uz smejmūna datora.

Es zinu šo to par atsvešinātību. No otras puses -- ne visu. Tātad, pats esmu -- kā kuru reizi.

Būs, būs mums šodien mazs lieldienu zaķēns. Gaidu rindā uz op.

satīra
manas mīļākās vietas, protams
А Гребенщиков на самом деле Вокищнеберг
un
жизнь и карьера бетонщика на карьере

nezinu pat ar ko sākt, bet es vakar biju gaiziņā. jā, iespējams, ka tas skan diezgan ikdienišķi, kurš gan nav bijis gaiziņā, bet es turp aizbraucu ar riteni. iespējams, ka pieredzējušiem braucējiem tas ir nieks, bet man tā bija milzīga avantūra, jo ar riteni braucu regulāri, bet nekad nepārvaru tik milzīgus attālumus, jo kopumā bija jānobrauc aptuveni 80 kilometri(iespējams, ka arī mazliet vairāk), kas nav ļoti daudz, bet nav arī maz, ņemot vērā to, ka man bija salauzts ritenis(nebija bremžu un vispār citādi sliktā stāvoklī)un es pati neesmu fiziski spēcīga būtne. ceļu sāku 7.00, lai nokļūtu uz šosejas, kas no mājām atrodas nu ļoti krietnu gabalu, taču tas paskrēja nemanāmi, jo šo posmu pārzināju ļoti labi un izbaudīju ierasto rīta dabu. braukt pa šoseju nebija sarežģīti, no rīta praktiski nebija satiksmes un arī ceļa segums nebija tik šausmīgs(ir tomēr ļoti jauki braukt pa asfaltu, nevis grants segumu). pirmais pieturas punkts bija jaunkalsnava, kas ir diezgan jauks ciematiņš, vismaz daudz jaukāks kā tas, kuram blakus dzīvoju es. tur atradās rekonstruēts bērnu laukums un sporta laukums, ne visos lauku ciematos ir tādas ekstras. nākamais punkts bija veckalsnava, ko gan īpaši neatceros, iespējams tāpēc, ka no ciemata palicis vien tikai nosaukums, dažas mājas un kāda veca rūpnīca. jāpiemetina kaut kas par vidzemes dabu. lai gan es dzīvoju mežā vidū un tik tiešām esmu pieradusi būt tik tuvu dabai, braucot uz gaiziņu tā bija it kā tieši tāda pati, kā jau visur latvijā, taču mazliet citādāka. augstienes, mazie pauguri, bezgalīgi apstrādātie lauki, kuros jau izauguši graudi, mazās upītes, tas viss ir tas, kas it kā ir visur, taču tur tomēr atšķīrās no ierastā. varbūt tas tāpēc, ka es apzinājos, ka esmu tālu no mājām un dabai šeit noteikti jābūt citādākai, bet tās bija tā brīža izjūtas. tālāk sekoja otrais grūtākais ceļa posms, vairākus kilometrus līdz bērzaunei ceļš bija vienos kalnos. sākotnēji tu redzi divus kalniņus un tu domā, ka viss nebūt nav tik traki, tu nobrauc no viena, uzstum savu riteni otrā, bet tad tu redzi, ka tālāk seko vēl pāris. nemitīgā riteņa stumšana augšup ļoti nogurdināja, taču galu galā es nonācu līdz bērzaunei. bērzaune mani ļoti iepriecināja ar savu sakārtotību, tā bija visur - uz ielām, aiz žogiem, pie ievērojamākajiem apskates obektiem, visur. ciematā atradās rekonstruēta baznīca, pašiem savs mini pilskalniņš, arī visi cilvēki bija ļoti atsaucīgi un ar prieku pastāstīja kā nokļūt līdz gaiziņam. varbūt tā tiem ir ikdiena. varbūt katru dienu kāds cilvēks tiem prasa kā nokļūt līdz gaiziņam, taču radās sajūta, ka esmu pirmais cilvēks uz zemes, kurš tiem ir vaicājis par gaiziņu. varbūt man tikai izlikās. tad sekoja ceļa grūtākais posms - ceļš līdz pašam gaiziņam. tie bija aptuveni 16 kilometri, akmeņains grantsceļš, nepārtraukta riteņa stumšana, pilnīgs spēku izsīkums. vienu brīdi es jau vēlējos aizmest riteni, iet ar kājām, gan es izdomātu kā nokļūt atpakaļ, taču kā par brīnumu es saņēmu visu savu motivāciju un devos uz priekšu. ceļa malās pavērās skaistākie skati, kalni, kuri apauguši ar bērziem, kuri aiz ziemas segas noliekušies un tagad it kā apsedz pašu kalnu, kalns, kur ganās govis. sākumā gan domāju, ka tie ir kādi eksotiskāki zvēri, jo, nu, šķita mazliet sirreāli, ka parastas govis tik bezbailīgi varētu lavīties starp kokiem kalna galā, taču tās bija govis. mazās upes, kaudze ar kārkliem, kuri ziedēja (vieglāk teikt, ka tie bija pūpoli, bet tad tie nebūtu īsti pūpoli). iespējams, ka visu manu sajūsmu mazliet sabojāja tas, cik daudz izzāģētu mežu es turpceļā redzēju. es nedomāju, ka būtu pareizi iznīcināt pirmējo dabu pie šāda objekta, jā, kopšana noteikti ir vajadzīga, bet šī vienkārši ir latvijas valsts mežu izpārodšana (par to vēstīja zīmītes). un grandiozās mājas, kas atradās faktiski līdz pašām gaiziņam. vairākas viesu mājas, viena par otru vēl krāšņāka. man tomēr nepatīk, ka cilvēki būvē savas mājas vietās, kur.. nezinu. nevajadzētu. savas ekskluzīvās mājas var celt arī jūrmalā.
un tā nu es nonācu gaiziņā. ar pēdējiem spēkiem uzkāpu virsotnē, apsēdos, kur manām acīm pavērās viens no skaistākajiem skatiem manā dzīvē. milzīgi mežu masīvi, kas mijās ar pļavām, kuri atrodoties tālāk pārvērtās tikai par zilām svītriņām, kas mazliet saplūda ar horizontu. sajūta, ka esi sasniedzis šo visu pats saviem spēkiem, sajūta, ka atrodies vienā no skaistākajām vietām latvijā, tu, mazais cilvēk, tagad atrodies augstāk par visiem. šīs sajūtas bija neaprakstāmas. neapšaubāmi, arī izveidotā dabas taka ir pievilcīga, taču nekas to neaizstās to, kādu skatu sniedz pats gaiziņš. un, izstaigājot visu, paveroties uz visām četrām debespusēm, tu neatradīsi vienādus skatus. viss būs tik dažāds un netverams. kā jau daba. jā, žēl par to, ka pašā virsotnē uzbrauca liels skaits motociklistu, kas ignorēja aizliegumu braukt virsotnē, žēl par izveidoto slēpošanas trasi (man tomēr nepatīk iejaukšanās, slēpošanas trases var veidot arī citur), par kādu izmesto pudeli, bet tas paliek otrajā plānā. es nevaru aprakstīt to, to nevar iemūžināt, mani iespaidi, fotogrāfijas, nekas nespēj sniegt to sajūtu un baudījumu acīm, kādu tu iegūsti, atrodoties tur, virsotnē, gaiziņā.

Lielā pavasara tīrīšana
Vai zinat kādu, kas man to paveiktu? Logi, sienas, grīdas, putekļi un cits no plauktiem? Neliels 2-istabu dzīvoklītis Purvciemā.
putnelis @ inbox . lv

siltais laiks uz ielām atnesis ilgos un nežēlīgos šnabju karus autdora reklāmu vidē
pagaidām uzvar absolūts, "ieraugi bijušo jaunā gaismā", wish i wrote it

Priecīgas lieldienas. Jau 4 no rīta cīnos ar Rottenieka vīrusu.fuck

Vakar sports, karatē pasākums ievelkas pa ... 4,5h. Daudz. Slikti. Uz laukiem neaizbraukts.
Priecē, ka Federers pieļauj maz `nepiespiesto` kļūdu, uzvar Džokeru.
Skriešana. Kreisā kāja iet kreizi, labā pēda atsaucas. Ak. Mošķim `vienkārši` smagi. Kāpostu tīteņi ir lie-lis-ki.
šodien ķip svētki. Diez kur ir uzvaras saucieni no gavētājiem?

Nu re, esmu Stradiņos. Guļu palātā un kaut ko gaidu.

par neikdienišķo
Man somā ir divas olas, kas krāsotas ar zīda kaklsaitēm, un 3 āboli no vecāku dārza. Esmu ceļā uz Rēzekni.

pamodos agri. izlobījos no ziemas.
sastādīju puķītes pie vectētiņa kapavietas. man viņa tik ļoti pietrūkst šodien.
laikam kaut kas ir gaisā, jo vakar arī Samira raudāja, asaras iemīcīdama lavaša mīklā, kad stāstīja par savām mājām, par sauli, kas daudz dāsnāka par mūsējo, par visiem mīļajiem, kas palikuši tur un šajās dienās poš viņas brāļa līgavu kāzām.
tagad sastādīšu sarakstu ar dziesmiņām, kuras klausīties, riteņojot cauri siltai tumsai. protams, priecāšos par ieteikumiem!

tā sajūta, kad pamosties, un ārā ir gaišs un saproti, ka pēc 15minūtēm izlido tava lidmašīna. nedzirdēju modinātāju. gaidu, kad mamma uzliks naudu uz kartes, lai varu nopirkt jaunu biļeti. Lidošu šodien uz Viļņu un tad ar autiņu uz rīgu. Priecīgas Lieldienas maķ tvaju

Kamēr jūs te visi griežat vaigus pret sauli un ierokaties līdz elkoņiem melnzemē, ā, un vēl krāsojat olas, cepat gaļu un reibstat no pavasara, es trešo dienu speru zemes gaisā par to lielo netaisnību, ka nav iespējams dabūt ne legāli, ne nelegāli oriģinālliteratūru par konkrētu tēmu. Nav, un viss. Tas nozīmē, ka būs jāizmanto atsauču atsauces, kas nav smalkais stils, ja. Nu, labi - var pirkt amazonē un gaidīt 2-3 nedēļas, kamēr atceļo uz LV, vai arī vienu rakstu par 30 dolāriem. Tādas vaļības man nav. LV bibliotēkas, ziniet, soc. zinātnēs.... uz šķūnīša arī rakstīts malka, bet iekšā хуй. Ibio.

Es vismaz esmu pelnīju šo, vai ne, vai ne? (Tie ģitāru solo, āāāā!!!)
Bruce Springsteen & Tom Morello - The Ghost of Tom Joad

mans Jēzus ir dzīvs
Man pašai ir neforša saaukstēšanās, bet pagājušā naktī lūdzu par daudzu cilvēku prieku šajos svētkos. Un man pašai arī ir liels prieks - par Jēzu, pa Viņa upuri un augšāmcelšanos, par uzvaru pār grēku un nāvi, par augšāmcelšanās spēku, kas mājo manī.
Sajaucu dievkalpojuma sākuma laiku un ierados pusstundu agrāk. Un tik un tā tas ir priecīgi.

Lai ko jūs svinat, lai jums priecīgi!

šodien biju pirmajā klātienes record store day (iepriekšējos gadus vien izmantoju internetveiču atlaides) samērā nopietna izmēra veikalā, 10 minūšu gājienā no mājām.
gāju pēc joy division pirmā EP, dinosaur jr singlu kolekcijas un botch pirmā albuma.
ierados pie veikala 20 minūtes pirms atvēršanas un sapratu, ka 400 cilvēku jau rinā priekšā. beigās tiku tikai pie botch ieraksta.
samērā muļķīgi pēcāk atnākt mājās un konstatēt, ka eBayā joy division albumi jau tiek sisti gaisā.

ja būs iespēja vēl citu gadu apmeklēt klātienē, tad laikam mīļā miera labad jāmet līkums lieliem veikaliem, kur pārdod ansambļa 311 albumus.

1918. gada 12. februāris, pirmdiena
Atkusnis!
Līdz pusdienām [privāt]stundas un latīņu valoda. Pie Ļenas sabiju visai maz, jo bija jāsteidzas uz pirmo lekciju, taču izrādījās, velti skrēju: Tihomirovs neieradās un mēs bijām pilnīgi brīvas. Mājup doties sanāca reizē ar Budakeru, kurš atal sūdzējās par Vasju. Ak, Kungs! Par ko tās mokas, un no kurienes tas Vasjā ir?! Ne viņš spēj mācīties, ne normāli uzvesties un, galvenais, nekāda aprunāšanās viņu nespēj ietekmēt.
Pārnācu mājās šausmīgi sliktā garastāvoklī, tāpēc darbi nekādi nepadevās. Izmazgāju matus, tad atluikušo vakaru sēdēju pie latīņu valodas, taču tā padevās lēnām un bez intereses. Klīst baumas, ka vācieši jau pavisam tuvu Kijevai. Ak, kaut nu viņi pēc iespējas ātrāk atnāktu un atbrīvotu mūs no šiem šausmīgajiem lieliniekiem.

Ļaudis baidās, ka pirms aiziešanas lielinieki uzsāks inteliģences grautiņu, daži pat nosauc konkrētu datumu, 15. februāri., kad tas paredzēts Nedod Dievs! Ap sirdi ļoti skumji un smagi!!!

draugi, kur lai es dabūju Kastaņedu latviski onlainā? Principā, kādas e-grāmatas vai kas tāds..nav kāda krātuve zināma? Ļoti gribas latviski ko palasīt

Lieldienu brinumi!
Neminesu kada ar darba pienakumu pildisanu saistita sakara, bet pirms dazam dienam izteicu velmi, lai ari mana konta atlikums butu 1 200 000.
Un re - sodien sanemu e-pastu no kada mistera Rodzera Smita, ka mani gaida konts ar tiesi 1 200 000! Protams, man tikai jasazinas ar vinu un jasamaksa "komisijas maksas" par "formalitatem".

Un stasta vel, ka velesanas nepiepildas^^

pluustoshie
Saraizeejos, ka hostam nepatiktu, ka jau otro reizi vairaaku dienu amplituudaa mainu, parcelju un atkal mainu ierashanaas laiku. Epastaa pierakstiju atvainoshanos. Man atbildeeja:
changing plans is a sign of well-being!

Esmu pateiciiga par vinja vieglumu un par ideju citam skatiijumam uz pluustoshiem plaaniem. biju jqu iesaakusi sevi shaustiit

Runājot par [nealgoto] darbu
Jūs jautājat — mēs atbildam ar pretjautājumu:



P.S. Frendu grupas un postēšana komūnās + vēl pāris fiškas un gļuku labojumi — jau drīz ar nākamo apdeitu, iespēja veidot pollus — sorry, nē, veselais saprāts ir svarīgāks, iztiksiet.

apvainojies uz visu pasauli :(
- atkal jau kārtējais aparāts uzteicis savu dienestu - jau trešais boileris apm. 7.5'os gados -
- cik ļoti es es esmu nogurusi no šitiem, lv nopērkamajiem, sūdiem, bez kuriem diemžēl ikdienā nekā -
- ledskapis un vešene man ir sprīdīša vecumā - 18gadīgi rukā kā tanki -
- no de atceļoja ar mani : labi un kvalittīvi - tāpat visādi citi turpirktie sīkumi - viss kalpo perfekti -
- kamēr tas, ko esmu te iegādājusi ir vismaz vienreiz nosprādzis -
- tuvu bimbienam ibio - CIK var johaidī! -
- jums ražotājiem ko šķiet, ka tāds mammis, viens pats cīnītajs, to tiešām regulāri pavilkt var? -
- bļ!@##$ (un es nelamājos - nekad, ja tiešām nav kamols kaklā) -
- jau trešais boileris, pa vidu divi apkures katli, ntās sulas spiedes, blenderi, datori utt. un citi sīkumi (un tos, kas mazi un zemās cenās - tos pat nepieminu)... -
- ha - protams tak klāt rēķinam: iebrucis jumts un vēl tak ugunsgrēks, kad virtuve nosvila - b@#$%$ viss - viss! nepilnos 8os gados! -
- visu pārējo pat nerēķināsim -
- ibio tu tur augšā - tev tas tiešām jautri šķiet? -
/karoče Leo salūzt uz kādu laiku - riktīgi asaras un lauziens... bās dusmīga esmu, ļoti/

p.s - niknumā iztērēju visu bpilerī atlikušo silto ūdeni - nomāzgāju traukus un izberzu visu, ko varēja izberzt... rīt (šodien) braukšu nafig prom uz Saulkrastiem un nedomāšu par problēmu kārtējo - tāpat neviens meistars brīvdienās nestrādā... Sprīdītis lai iztiek ar to kā ir - man dusma un pofigs un riktīgs raudiens...

p.p.s. atrubos no visiem tīkliem un telefoniem - tā būš labāk - tā šķiet - visim...

Burvīgus Jums Lieldiensvētkus!

dienas pavadam, blandoties apkaart, visa sala izbraukaata un izstaigaata krustu skeersu, galvenais - MILZU KAKTUSI un MILZU KIRZAKAS

ir siikas celjojuma grutiibas : apmetusies pumpaam un kasos (odi ? skudras ? alergija ? saule ? saals ?), peda sagriezta (akmens ? stikls ?) un gribu drusku maajaas (3 raksti gaida)

bet sobriid ir baltviins un olive spread uz rupjmaizes sausinjiem, pelikaans uz seetas, laiva pagalmaa

Vernon Frazer
The Sane

are always with us,
the poor

bastards
that we are.
The sane

appease us,
try, to please us,

their patience,
our patience.
The sane

try their balanced
lives to balance

the rage
with which we eat
our skins.

Their
condescending kindness

is the madness
we measure with
our attacks.

The sane
are always
with us, the poor

bastards

Vakar biju mājās piecos no rīta, šodien tikai trijos.

Šodien (nu jau vakar) sanāca forša pastrādājamā diena. Man vispār pavasara darbi patīk, nu, ne pa zem rakties, bet zemes virsas sakopšana no rudens un ziemas sūdiem ar rezultējošos ugunskuru.
Ābeļdārzā laikam šogad varēs pat zāli izpļaut pilnībā, galdenais, neielaist. Tas nozīmē vismaz 5-6h kopējo pļaušanas laiku vienā piegājienā vai biežāku braukāšanu pļaut. Bet nekas, man tas process ir sava veida meditācija.

Un viss jau būtu labi, bet viena otra lieta tomēr izskatās tik baigi safakapota, ka vairāk nevar. Nezinu, kā es šito atrisināšu, jo visu laiku būt pa vidu divām frontēm nav manā gaumē.

Vakarā izkūru pirti, tipa visiem, bet pašam sāka tā sāpēt galva, ka iedzēru divus ibumetīnus un izrubījos. Pamodos pēc pāris stundām, protams, pirtī netiku. Jau otro nedēļu izkurinu un palieku bez pirts. Malkas žēl, ibio.

Nezinu, kas ir ar tām galvassāpēm pēdējā laikā. Ceru, atvaļinājums palīdzēs.

Es seezhu uz solinja brixtonas baaraa apskaavusi somu in dzhina glaaziiti jo neviens no time garajiem chiselled muzhikiem man nepieveersh uzmaniibu in Massa draudzeejas ar kaut kaadu bezsmadzenju radiijumu. Taapat kaa Fernando pessoa es zinu ja visi Mani meegjinaajumi buut par sociaalu buutni paliek aiz durviim.

Es vēl saprastu, ja būtu kārtējais treniņš pēc manas šodienas lieliskās atpūtas. Bet nekā, mazais rakaris tagad spīlējas pa diagonāli man te un plēš mani pušu. Sāp taču nenormāli!
Tiklīdz es samierinos ar vieniem pekstiņiem, tā vietā nāk jauni! Labi, ka līdz trešdienai nav tālu! (mhh, tad sāksies pavisam jauni pigori, jau tagad zinu :D)

aizej uz interviju, dabū darbu, iesniedz atlūgumu - viss vienā dienā.
zinu, ka visu varu pati, tādēļ vēl vairāk varu izbaudīt, ka mani atbalsta.
mīļš zina, ka nedrīkst pārāk daudz, bet šad tad izbaudu, ka varu neko nejautāt, pati nemeklēt un vienkārši būt pasakot , lai izlemj manā vietā. viens otru papildinam, relaksējam
un iedvesmojam.
(^______^)

patīk, ka man patīk sava dažādā dzīve. socially awkward with a hint of complete weirdness / great communicator with ability to adjust easily

could you tell him i made the headlines
on the obituary notice

i know the ring is fake
but she waits me home
and likes the same things

miinvail emiilia uzlabo mūžseno programmēšanas vidi, ieviešot trīs (!) izvēles līdzšinējo divu vietā, proti:

Y/N/F?

Kas ir F, protams, varat minēt paši.

cursoe
aiz neko darīt pavisam biš iemetu aci "Naked and Afraid" - tv šovā, kur divus dalībniekus izmet plikus kkur amazones,džungļos, vai āfrikā, vai kur nu tur, katrs var ņemt līdzi vienu priekšmetu, un jāizdzīvo 21 diena. fuflo, ne ta fuflo, bet aizdomājos, ka, interesanti, cik ilgi es izdzīvotu kkādā anticivilizētā vietā bez nekā - man šķiet, ne pārak ilgi

Tēvs, part II.
(imagināri uzdod jautājumu S.Kalnietei, kas viņam ļoti "simpatizē")
- Sakiet, jūs atbalstāt nacionālās vērtības, bet ar sociālu ievirzi? Ā, ja? Hm.. tad jūs esat?


:D

Tēvs @ his finest.
-Atjautības uzdevumu gribi?
-Nu, davaj...
-Tavai mājai ir četras sienas, visas četras pavērstas pret dienvidiem. Kādā krāsā ir lācis?
-...

***
Ciba ir tukša, varbūt visiem iet pārāk labi. Tajā skaitā arī man.

Varena diena, nudien varena. Satiku sen neredzētu draugu, zamoķīju soy decaf latte par 18 centiem, labs skidons. Visu dienu turpināju savu pursuit track pista projektu, paēdu sēmenes, notīriju velo, biju pie jeņķu vēstniecības aplūkot masīvo ASV karogu. Izbraucu ar velo gar mārupīti no bieriņiem līdz ietekai, ļoti interesanta padarīšana, sasmērēju velo, atradu pat vietu, kur es dzīvošu gadienā, ja kļūstu par bomzi. Tad biju post-metāla (?) koncertā ādmiņu ielā, kur redzēju 2 grupas, pirmā bija varena, nosaukumu nepateikšu, bet meitene vokāls, un otra grupa, kaut grupas redzēto seju sastāvs bija daudzsološs, bija pilnīga huiņa, kā bērni, kas spēlējas ar pedāļiem. Tik skaļi, ka ausis jāaizspiež, tās aizspiežot, huiņa vēl augstākā līmenī. Vakars noslēdzās atpūtinot ausis Čomskī ar glāzi aukstas tomātu sulas.

Bildīte iepatikās.
( sabiedriskais transports )

Wheel of Time
Huh?
Izrādās sanācis tā, ka šobrīd lasu pagājušajā gadsimtā izdotu grāmatu, kas svaigi nominēta šī gada Hugo?
Tagad bez noskaņojuma skatīties cauri gadiem - bet tiešām, nezināju, ka mēdz nomiēr arī šādi, visu 15 grāmatu megablāķi kopā..... GRRM eposam tak pēdējās divas bija atsevišķi, Nu ko, vismaz pieturos pie regulāri piemirstā principa ' kad nav ko lasīt, pārskatīt Hugo/Nebulas nomināciju sarakstus'

Nē, grāmatas nav sliktas. Arī tagad pie septītās vēl nav sākusi cīnīties vainas apziņa par vēlmi pamest pusratā vs vainas apziņa par to, ka nelasu kaut ko labāku. Pagaidām ir tīri labi, pat labāk par pirmo/pirmajām divām.
No otras puses... Nezinu, vai šī nu ir sērija, kuru es kādam īpaši censtos rekomendēt. Nekā tāāāda jau nav. Bet, cik nu saprotu, tā nominācija vairāk tāds kampaņas rezultāts.

pirmais vakars ar zemesvēžiem. vakar tirkšķa vēl nebija.

Rīt cerams nevajadzēs no skapja izvilkt jaunu plecu, jo esošajam viss atkal būs labi un jauki :D

Sacensības bija lieliskas, jo tagad ir nenormāls nogurums. Gandrīz 10h nonstopā kapāts, labā ritmā. Pozitīvi, ka palikam 3. vietā savā klasē un 8. vietā kopvērtējumā no tām daudzajām laivām, kas startēja.
Negatīvais protams ir tas, ka palikām tikai 3. vietā savā klasē un nespējām nokost čehus (somus nokost tāpat būtu bijis nereāli). Pēdējiem 30km pietrūka spēks. Lai arī vairāk tehniskā upes daļa paņēma padaudz spēku un laiku. Vismaz laiva ir vesela, lai arī akmeņi bija daudz.

Toties kolēģim būs jauns aira kāts. Kārtīgs zars ir krietni izturīgāks par karbonu. Kolēģis pēc tam gan kādu brīdi bija arī reāli pissed off. Pa lielam jau tāpēc, ka rezerves airis bija gandrīz 2x smagāks. Gan jau tas ietekmēja arī rezultātu.
Vismaz prieks bija, ka pēdējos 15km spējām aiz sevis noturēt labāko kajaku divnieku. Kā parasti bija taktiskais, ka pirms pārnesiena vajag kapāt un tad lekt laivā un braukt prom. Nostrādāja.

Mugura gan izskatās, ka jau ir atgājusi. Bet rokas pacelt uz aukšu tāpat vēl ir grūti.

zemes sajūta
Tikko uznāca milzīga vēlēšanās iziet ārā un apgulties, taustīt un smaržot zemi. Ļoti sen tā nebija bijis. Savu nepieciešamību būt kontaktā ar zemi es spēju gana veiksmīgi realizēt mājās, staigājot basām kājām un sēžot uz grīdas. Reizēm, īpaši, kad šīs sajūtas uznāk tik pēkšņi, tas liekas diezgan creepy, tipa es tikko nomainīju uzvārdu, jo sinestēzija jauno uzvārdu rāda saderīgāku ar manu vārdu, un es sapņoju par rakšanos pa zemi, līdz manas rokas ir melnas un netīras, pilnīgi bez jebkāda racionāla iemesla.

Sazin, varbūt, ja es nerakstītu, es patiešām arī raktos pa zemi, vai ar ļoti konkrētām šķērēm, par kurām man reizēm ir jādomā, un kuras es arī mammas dzīvoklī nesen atradu, būtu nogriezusi sev matus: mums taču visiem ir jāatrod veids, kā dīlot to tumšo, nemierīgo sajūtu, kas visu laiku tepat ir (lai cik tas nebūtu muļķīgi, par atsevišķiem lit. tekstiem man pat ir bijusi “racionāla darījuma noslēgšanas sajūta”, proti, es šito uzrakstu, bet pārējā laikā tu turi savas ķetnas no manis pa gabalu), lai gan, ja runa ir par prozu, moš man tomēr labāk iet un parakties pa zemi.

Pilnīgs vafeļpauris, mani noteikti izmetīs no šejienes. Es dzeru, es dzēru un dzeršu. Kamēr nosprāgšu. Vai kamēr negadīsies brīnums.
Pirmīt uz slimnīcas jumta izgāja uzpīpēt darbiniece; mēs viens otru sabiedējām. Velns parāvis.
Esmu totālā ķirsī, es nezinu, ko man darīt.

there's no app for that
a ko, cibas androīda aplikācijai ir tikai postēšanas funkcija? #žuks glaks ir informācijas tehnoloģiju ģēnijs

Nejūtīgi sirseņi klumpurē pāri. Zini, ka varētu dzelt, bet nedzeļ. Nav uz dzelšanu.

mans staigāja vakar 20km un skrēja šovakar pret saulrietu un pēc tam pa tumsu, īsti nezinu, bet kaut kādus 20+ km ar smaidu sejā caur pilsētu, putnu čivinājienu pilniem mežiem, apkārt ezaram un vieglām sāpēm ceļos pa dažnedažādiem segumiem (mazliet asfalta, daudz grantēti bedraini šķebinošo, mazliet zālāja un sūnu) bez provianta, izciliem apaviem, locītavām un, droši vien, arī skriešanas tehnikas. noskrēju bez piespiešanās 2h un 5 min. bet ar visu to skrējiena pēdējā kilometrā mazliet vilka uz ģenģerēšanu un tagad jūtos diezgan beigts. par 42 uz cietā seguma pat negribās domāt šobrīd.

šajās brīvdienās 3 izpeldējien-iemērcieni vēsās ūdenskrātuvēs.

phe
Tikai neraksti cibā, neraksti cibā...

Vēl filmas sakarā
Laikam visbriesmīgākais ir par saviem paridarītājiem domāt un fantazēt visu dzīvi, kamēr viņi par tevi nedomāja un nedomā vispār.

Es The Doors kostīmā pa Spīķeriem un Mežaparku šodien. Strausa ola iepirkta un uzvara olu kaujās šogad piederēs man. Hah.
Mazliet kokči un saule norietējusi, var doties uz mežu pēc sūnām. Es neko neatradu tikai lielu miskastes kaudzi.
Vēlā vakara olu krāsošana var sākties.

Jāierij ripa, jo pauris mazliet liek par sevi manīt.


p.s. kaķis šodienas pastaigā atkal atgrūda manu draudzēties mīlošo susuri. Nekas, ja varēja [var teikt] iemācīties zaudēt pašcieņu un iet pie siksniņas nacistu zābakiem, iemācīsies arī draudzēties ar citas plēsēju sugas pārstāvjiem. Absolutely nothing offensive as it might sound.

Pirmo gadu Lieldienās būšu darbā, nevis mājās, kopā ar mammu un opīšiem... ļoti skumji... ļoti ļoti... nebūs ne olu, ne dāvanu, ne svētku pusdienu... nekā.... :(
Jums gan, lai priecīgas...

Ko gan citu es varēju sagaidīt. Ak. es muļķis. Bet vismaz pa ilgiem laikiem smuki sevi notecināju. :)
upd. Un, protams, ka man tas noteikti bija jāizdara uz pirkstiem un tajā dienā, kad jāsitas ar senčiem ar olām. Cirvis. 'Problēmas ritenim ar ķēdi' tā tas tagad saucas. :D Šitas karstais laiks ir sasodīta sodība. <> un mani šķebina vikingi.

Skatos uz jauniņu Depu 'Šokolātē' klausos Niku Keivu, dzeru improvizētas Daikirī un domāju cik ļoti viena es esmu.

zem ķiršiem apēdām būlciņu
ziedonis|phonefoto

.
burvīga vakara dziesma. jau pāris dienas priecājos :) 

Topogrāfiskā idiotisma dēļ šodien sanāca tāaaaaa nostaigāties, ka tagad velk vēderu un muguru briesmīgi. Kāja arvuen sāp.
Un tā kā mums ir tikai mazs spogulītis, šodien viesnīcā ieraugot sevi pilnā augumā, gandrīz noģību. Es taču jau esmu milzīga! Krūtis uz vēdera fona izskatās kā parasts B izmērs :D omg, cik liela es būšu beigās?!!

aizminām uz koncīti
alina|phonefoto

"I am writing all this down as a lesson to me; but what I should do is to strengthen myself against myself. For I already knew my failing well; and that absurd need heedlessly to hand myself over to anyone whatsoever."

Miyata 750SR

↔
Varētu būt tādi vampīri, kas ēd nevis asinis, bet diņķīšus un tikai diņķīšus.

Rationalist put-downs: "I have great faith in your abilities, where faith is distinguished from evidence-based belief."

.
brokastīs atkal 3 km noskrieti, vakariņās 1,5 km nopeldēti. no pēdējā es varu dabūt daudz kaifa - ķermenis slīd pa ūdeni, ūdens slīd apkārt, no prieka murrāju. bet skrienot tikai čortojos par to, kā man riebjas skriet. nekad nav paticis. tātad jāatrod kaut kas, kas varētu iepatikties arī šajā procesā. un līdz 6d jāpamēģina noskriet arī 5 km. būtu forši savus puikus xrace milzonīgi nebremzēt un negribētos pēc 3 km apstāties ar tekstu 'nesiet vai mirstu!' :D

lieliski
krāsas bija par maz un norkāsojās tik mazliet, nemanāmi:)D

es nesaprotu kādiem spēkiem mani Doo pamodināja bez 20 sešos un mēs paspējām aizmočīt līdz Arsenālam, kur trakais Pjero ārdījās tik labi, ka pat aizmirsu par savām nāvīgajām slāpēm un sāpošo dibenu, man liekas kādas divas rindas uz priekšu un atpakaļ tantiņas ģība no mana fūzeļa, bet ja tās solistes ūdens glāze būtu bijusi man rokas stiepiena attālumā, es pat nezinu....pēc tam es sabučoju Janu, kas arī izskatījās dikti apmierināts ar veikumu un mani spēki bija galā

Naivās cerības nepiepildījās.
Pff, depresīvie ģimenes pasākumi, kur jātēlo jautrība un kur tevi neviens nedzird, jo kuru gan tas interesē, galvenais ir pastāstīt daudz, daudz, daudz sūdu. Nekad, mūsu ģimenē bērni nebūs tajā kastā, kur vecāki. Tas ir tik slimi. Vienīgais, kas mani aizkustināja bija Abavas rumbā lēkājošās zivis. Iedvesmojoši, kā tāda maza zivs sasparojas, lec un triecas pret straumi. Nekad agrāk šādu dabas parādību nebiju novērojusi. Labi, ka man nav nauda, jo tad es vnk piedzertos, lai nebūtu jādomā par miršanu un varētu mierīgi izgulēties. Tā vietā es tūlīt pat izsūkšu visus paklājus, dīvānus. Tīrība, saprotiet, attīrīšanās, ir no sliktām lietām jātiek vaļā pašam, lai cik bezcerīgi nejustos. Vienmēr pienāk rītdiena un vienmēr ir kkā jāturpina tālāk. Jāuzliek Rūtiņa uz sejas, tad visapkārt būs kkas silts un mīksts. Peace, yo.

ikdienišķā vardarbība darbībā
http://gramataselektroniski.wordpress.com aizcirsts ciet. violācija esot notikusi.
well, jū džast faking vaijaleitid mī.

Kad mazais kaķēns pieauga
Un ieraudzīja dzīvi.
Es viņam devu grāmatas
Un ļāvu justies brīvi.

Viņš Marksu, Gēti citēja
Un Palanjuku arī.
Ar Ikstenu bij' grūtības,
Bet tas nu gan nav svarīg'.

Es priecājos par dzīvnieku
Un viņa attapību.
Kaut visiem būtu zvēriņi
Ar tādu īpašību.

Prieciņš par vēl vienas apņemšanās izpildi - biļetes uz Izraidītajiem jau dabūtas & jāgaida pašu izrādi :) Ceru, ka ar to viss neapstāsies & kaut piespiedīšu sevi, bet apm 1x mēnesī kaut ko ir jāapmeklē!

Vienīgais, kas ar lielu blīkšķi ir izgāzies, ir mana finanšu uzskaite. Mēnesi cītīgi krāju visu čekus & katru dienu pierakstīju, kur aizgāja mana nauda. Bet nu sarunāju ar sevi, ka vnk piedomāšu & lieki nemētāšos apkārt ar naudu...

Srsly though, the new full-scale LGN is gorgeous. Too bad proper visualisation isn't implemented yet.

Šodien ir tā diena,
kad arī man nu jau sāk likties, ka ziema beigusies. Galu galā, vienubrīd až puskails pat biju izmeties, tēlojot daiļo dārznieku.

cik es smuki olas nokrāsoju, pašai prieks
īpaši glaunas karkadē vārītās

Izgājām ārā uz īsu pastaigu (jo nogurums māca jau kopš paša rīta), un nogājām 12 kilometrus.
Tagad uz plīts vārās "viss, kas ledskapī" zupa, un nogurums ir vēl lielāks.
Vajadzētu nokrāsot olas. Piesolījos tumsiņā iet raut bērzam lapas. Pa visu mežu nevienu bērzu neredzējām, jāapskādē būs pie mājas augošais.

Alone, angry, and drunk. When I'm synonymous with the brain growing on the other side of the screen, this won't have to be.
∴ Back to work?

P.S. Even drinking is pointless, LOL. All effects are gone in about half an hour (depending on the point of view, upgraded biochemistry either has this as a minus or as yet another plus); another piece of evidence that it simply doesn't work on me any more and I might just as well give it up.

kaimiņu būšana
sēdēju ar divām turku sievietēm manas mātes vecumā, ēdu, dzēru tēju, grauzu riekstus un semočkas, skatījāmies turku seriālus un klačojāmies. pizģets vakars pirms došanās uz LV. esmu tā pierijusies, ka knapi pa trepēm uzkāpu. :D

Noklausījos divas Baha svītas čellam. Tagad -- "Deep Purple"

23:27

Skanēs komiski, bet: mandomāt, ka krūtis man ir par lielu, lai vazātos apkārt ar tādiem dekoltejiem, kā es to daru;D Šodien uz ielas viens tēvocis sākumā teica "Uh tī!"(kad es gāju garām), bet pēc 2 sekundēm dzirdēju, kā viņš otram tēvocim priecīgi klāstīja: ja te būtu Amerika, tad viņu (tb mani) varētu iesūdzēt tiesā par seksuālu uzmākšanos!;D
Nē, selfija nebūs!;P

P.S. Ja o zlabodņevnom: no 10 olām 4 vārot saplīsa;/

( - - - )
Vārdsakot, kad man kādreiz nebūs citu rūpju pasaulē, tad pabeigšu iesākto medicīnu.

Es salutēju nezināmajam varonim, kas atbild par TvNet dienas anekdoti.
Malacis.
http://www.tvnet.lv/humors/anecdotes

laikam jāpievieno tautas ticējumiem
ja vakarā pikniks (vai cita veida vallīte) pie rasbainieka, nākamajā dienā nebūs gluži viegli.

Kolu uzbudina ledus gabaliņi.

Audekls un mizas
Nekur neaizgāju. Paliku pie iesāktās bildes. Cīnījos kā lauva, gandrīz jau gribēju padoties un vai nu atteikties piedalīties izstādē vai atmest gleznošanai ar roku uz visiem laikiem, vai arī mest miskastē šo konkrēto audeklu. Cīnījos, cīnījos, kamēr kaut kas sāka sanākt. Vēl jau neesmu pabeigusi, bet vairs nav tik bezcerīgi.
Un vēl tā olu krāsošana. Būtu žēl nenokrāsot, jo - neticami, bet fakts - KOPŠ JANVĀRA KRĀJU SĪPOLU MIZAS! Darīju to tāpēc, ka: 1) tas šķita pietuvinām pavasari; 2) parasti man Lieldienu priekšvakarā nav, ar ko nokrāsot olas. Ja es šovakar nenokrāsošu, visa krāšana būs veltīga.

Šodienas skrējiens izpalika - dodoties lejā pa trepēm, pēdējos sešus pakāpienus Emīlija noripoja. Meža vietā devāmies pie daktera.
Tagad ārstējamies ar saldējumu.

Skriešu rīt.

Gaišs rīts ar kafiju un foreļmaizītēm. Pirmais šīgada pikniks ar alu, grillētiem dārzeņiem (cukini, jūs atkal tiekat atzīti par ēdamlietu) un badmintonu ar bērniem. Vakar uzstutēju batutu un jauno aizsargtīklu. Sezonai gatavs!

sēžu, kaut ko graužu.
-mm, I love it.
-what do you love?
-[pauze] ..you.
sneaky kiss.

Noslēpums
Sargāsim savus tagadnes noslēpumus, no sevis nākotnē,
kurā mēs vairs nebūsim mēs, bet mūsu vietā jau kāds cits, kaut līdzīgs..
Tāpēc aizmirstam, aizmirstam!

yo guys, man ir jauna grupa. vakar Positivusa rīkotāji zvanīja. laikam spēlēsim, bet nu vēl nezinu.

ček us out šeit - https://thehairyarmpits.bandcamp.com/

A6
Pēdējos četrus vakarus ir ļoti skaista, silta gaisma.

Iepriekšējais ieraksts, kas bija ierakstīts, bet palicis cibaplikācijā arī bija par laikapstākļiem.

Vienu brīdi padevos panikai un skumjām, ka viss ir pakaļā. Pagāja mirklis un sapratu, ka īstenībā viss jau ir ok. Jumts virs galvas ir un netek, paēdusi esmu, nauda transportam, maksājumiem un rēķiniem ir. Tas nekas, ka nekam citam neatliek. Tas būs nākamais progresa solis. Mana iekšējā būtība neuztraukties par dzīvi tomēr nav salūzusi.

Kurpju lieta. Kur?
Meiteņu jautājums - Līzei vajag izlaiduma kurpes. Klieta būs fuksiju krāsas un 50. gadu griezuma. Kleitu mākslinice bilda, ka gauži labi izskatītos sūnuzaļas vai jūraszaļas kurpes. Un tagad, HHouston, we have a problem. Tradicionālajos veikalos pat parastu krāsu nav, kur nu vēl šādu. Un vispār nekā nav. Kurpes vajagdrīz. Jo kleita jautop, valsis arī jādej.
Lūdzu palīdziet! Kur tak kāds vietējo blaniku butīks, kurā ir visādu varavīkšņu krāsu kurpes Līželei. Nē, 12 cm papēži gluži nederēs, viņai ir stikla potītes. Man jau ir vienalga, cik maksā.

Jaunkundzei patika šāda tipa: http://www.gabi.lv/product.php?id=242687025

Cibas talantu šovs mazdārziņos
Šis ir novēlots ciešanu ieraksts. Izrādās, arī dažādu veidu baltvīnus nevar jaukt, jeb varbūt vienkārši mazāk jādzer. Bet novēlots, jo tagad jau viss labi - paģiras pārgāja, dabūju brokastis Āgenskalna Fazendā, kur, izrādās, atkal ir garšīgs ēdiens un nupat D. uzcepa debešķīgu Lieldienu biezpienmaizi.
Bet pikniks mazdārziņos bija diezgan košs notikums, jo īpaši man patika Penijas Leinas spožā ierašanās, jz. Au atbruņojošā dziedāšana un Karmenas brauniji. Un, protams, slavenais soms, kurš nemaz nav soms. Viņš kā Restorānu dienā uzradās, tā tagad ir visur, kur pulcējas ciba - domāju, ka viņam jau pienākas cibas vārds, lai nav jāsauc kā kaķi par Kaķi. Ir idejas?

Rachmaninoff

http://youtu.be/1dYzv8yzwTg

Par tēmu, ko darīt kad nav ko darīt?
Ieej koliņas burbulvannā :D

Kā krāso sarkanvīnā olas? Kāds nezin?

upd. Vārīju vīnā un pēc tam paturēju. Tumši violetpelēkas sanăca. Brūnā ola pat smukāka kā baltā. Karijā gan skaisti dzeltenas sanāca. Tik daudzas baltās saplīsa. Bet tā jau vienmēr.

Kad man nākamreiz krogā prasīs, ar ko man patīk nodarboties, teikšu, ka ar tamborēšanu un izpletņlekšanu. Tas, cerams, neizraisīs tik daudz jautājumu kā jebkura ierunāšanās par bērniem un man nebūs nākamās piecas minūtes jāatskaitās par savu ģimenes stāvokli un "kak vi dokatiljis do takoij zhiznji", lai gan tas viss, bez šaubām, ir nenormāli interesanti, es saprotu.

daudzlaims!

Un tagad, es ne tik daudz jūs, cik pats sevi šokēšu!

Es trešo nedēļu neesmu ēdis ne cūkgaļu, ne liellopu!

par godu laulības nedēļas jubilejai izmazgājām visus logus, aplasījām zālājā visu benčiku jūru no augšstāviem, iestādījām tajā pašā zālājā no tiem pašiem augšstāviem ar visām saknēm izmestu palmu, un tālāk jau viss kā pie zolīdiem pensionāriem.

( --> )

Es kaut kā visu laiku biju svēti pārliecināta, ka meita dzims pirms pilnām 40 nedēļām. Nu tur 38 ar astīti, 39 ar astīti. Bet to, ka viņa sēdēs puncī līdz pilnai 41 nedēļai, tas pat prātā neienāca. (kgan, ja viņa gulētu pareizi, visticamāk tā arī būtu)
Kopumā visi šie mēneši ir pagājuši diezgan dažādi, principā tāds normāls bija tikai otrais trimestris. Pirmais un pēdējais bija ļoti mokošs laiks. Cerams, ka nākamreiz būs nedaudz vieglāk. :)
Nu nekas, auniņa vietā būs mums vērsītis, būs nedaudz vieglāk man. Tētukam gan traki, divi vērsīši mājās būs. :)
Diemžēl daudzas lietas nenotika kā bija iecerēts, bet, pats galvenais, ka es to nepārdzīvoju, jo nav jau jēgas stresot par lietām, kuras es tāpat mainīt nevaru.
Nekas, ka māju vietā būt slimnīca, dabīgu dzemdību vietā būs operācija. Vismaz paliks siltā atmiņā visas tās lieliskās domas/idejas, ko biju sadomājusi, kā būtu bijis mājās.

Šodien laiks pasakains un iedvesmojošs. Tik iedvesmojošs, ka gandrīz 7 km lēnā garā nostaigājām visi četri, pļāpājot un ēdot saldējumus. Karlīna ratos čučēja kā cacumiņš, Krišjānis apkārt kā uzvilkta atspole - stumt ratus, mest akmeņus no tiltiem upē, skriet pa stadionu, runāt, runāt, runāt... Tā silti un labi.
Pēc tam gan knapi mājās pēdējos metrus vilkos. Pabaroju lēdiju un saldi nosnaudos kopā ar dēlu pusdienlaiku. Bet, nu, labi, šitāds spēku izsīkums nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka ir tikai 5.diena pēc dzemdībām.

Bet no rīta gulēju saules pielietā istabā, vīrs bija aizgājis skriet, un blakus man šņāca abi bērni. Vēroju viņus miegā un domāju - jā, tāda ir tā pilnības sajūta.

sveiciens chaikai

Dārza ziņas
Gulbis atlidojis. Vel nav skaidrs, ar sievu vai viens. Ne Ernests, lai gan, kālabad mēs nevarētu viņu saukt par Ernestu. Viņam tak taisni vēl nav vārda.
Redīsi izauguši šitik lieli (pirmās 2 lapiņas). Tur kur Božena Cirsle domājās pagājušo gadu rudenī iesējusi burkānus, tomēr nekas nav iesēts. Vai arī dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts. Tā kā pirmais variants rādījās ticamāk (man jau tas prāts kā trenkāts putnu bars, no tiesas, es jums saku), ņēmu un iesēju burkānus (šoreiz pa īstam). Un vēl kaut kādus sālātveidīgus augus ar nosaukumu Mizuna. Un vēl sīpolus iestādīju. Lai tas, kas saka, ka neesmu laba saimniece, pirmais met bumerangu, ko domājies!
Es savukārt domāju, ka tagad man ir tiesības ar padarīta darba sajūtu atkorķēt Kahetijas apgabala vīnu ar nosaukumu Sachino. Taisni nosaukuma dēļ nopirku.
Starp citu, jūs neticēsiet, Hodunsku māsas tīra istabu. Esmu gar zemi! Līze un Agņeška ar slotu un lupatu!

Sezonas atklāšana
"Jāskrien ir divdesmit pieci apļi. Apļus skaitām arī katrs pats. Gonga nebūs, jo gongs ir nozagts".

atradu, ka vakar rokās sadūrušies tie aveņu ērkšķīši.
nu neko.

Praktiski visa diena nogulēta un tik ļoti negribas neko darīt, bet vajag un mēģinu saņemties. Vakardiena Rīgā no paša rīta līdz šodienas rītam, nekad neko tādu vēl nebiju darījusi, vienmēr raizes par pēdējo vilcienu un šoreiz tik ļoti negribējās braukt mājās, ka nospļāvos un paliku Rīgā līdz rītam, bija jauki un Andrejsala 3 naktī arī ir ļoti skaista. Bet tagad....jātiek galā ar darbu tik ļoti, ļoti negribu.

Hehehehehehe.
Lēdija vaicā, kad es sākšu interesentus trenēt skvošā.

Maniem kaimiņiem ir interesanti hobiji, piemēram, vienos naktī ar ripzāģi iet zāģēt malku. Pāris gadus agrāk viņi to mēdza skaldīt ( laikam vēl zāģa nebija). Nevilšus nāk prātā aina no itāļu komēdiju klasikas, kur A. Čelentāno atveidotais varonis, kad gribējās seksu, bet nevarēja dabūt, gāja naktī skaldīt malku. ;)

vienmēr, vienmēr, kad kaut kas dzīvē sagriežas, man skan the cure.
un rītvakar visi svin Smita dzimšanas dienu, bet es netieku.
sasodīti žēl.

Mamma liek straadaat un Alvis nedod alu.

Laimība
Vakar laikam bija viena no laimīgākajām dienām mūžā! Saku laikam, jo nu kas zin, kas mani sagaida nākotnē!

дизайнер это не профессия, это сексуальная ориентация.

Šodien gandrīz visu dienu gulšņāju. Pa dienu arī sanāca aizmigt, tas ir vienkārši neticami. Tagad gan sāka atkal nedaudz pavilkt vēderu un muguru, bet ceru, ka tas nepāraugs par neko vērā ņemamu. Gribu tomēr vēl rītdien un parītdien pa mājām padzīvot, lai otrdien no rīta tad varētu doties uz slimnīcu un gatavoties trešdienas lielajam notikumam.

Šīs nedēļas sausais atlikums – 9 (deviņas) stundas kortā.
Un tas pie tā, ka vakar izkrita treniņš.

A вам слабо?

xxx

galvenais mēneša notikums kultūrā - british pathe publicē internetos 85 000 informācijas vienību lielu arhīvu
http://britishpathe.wordpress.com/2014/04/17/british-pathe-releases-85000-films-on-youtube
īsāk sakot, tas ir viseverestākais youtrubas kanāls, kāds vien var būt

Jēzus vienkārši neatradās īstajā laikā, īstajā vietā.

Vakar metot ārā makulatūru, atradu vienu Ziedoņa trioletu krājumu, pēc kura izlasīšanas tiku uzrakstījis pats savējo. Diez kur es toreiz dabūju zilzaļu zīmuli? Datēta ar 02.02.10.

Es skrēju viens pa rudzu lauku
Un it neviena nebijos.
Mans sirdī tāds kā mulsums iezagās,
Bet it neviena nebijos.
Tai rītā spēks bij manos kaulos
Un rudens vējš bija manos matos.
Es skrēju viens pa rudzu lauku
Un it neviena nebijos. /E.R./

Ņemšu šo te līdzi un došos lūkoties, cik ezeram tas viss liekas svešs.

Ko es varētu iemācīt budistiem?

Nu kāmdēļ viņi to dara? Kāpēc es to daru? Kāpēc visi to dara? Kam tas vajadzīgs, tas viss ir tik lieki, tik nepatiesi, tik, tik... cilvēcīgi? Es negribu būt cilvēks. Bet es gribu būt. Un Pugačova pie tā ir vainīga. Pie kā? Pie tā, ka es esmu pamanījies piedzerties divos dienā un īsti nezinu ko ar sevi tagad iesākt. Ir lietas pie kā nevar pierast. Ok, man vismaz ir tās sūda tabletes. Mans jaunais pudeles brālis. : D Nē, īstenībā nav smieklīgi nemaz. Nē, īstenībā ir gan. Pat ļoti. Nē, nav. Nē, ir. Anywayz (jebkurceļšž), SP Easter episode ir labākā lieta, kas ar mani ir notikusi šajos divos mēnešos. 7no10. :D Mēģinu turpināt ar Lost and delirious. Ak jel, es esmu tik sīkumains.

"Återträffen" / "Klases salidojums" / "The Reunion"
Venēcijas festivālā par labāko debiju apbalvota, par labāko 2013.g. zviedru filmu atzīta pašterapijas filma par inscenētu klases salidojumu, kurā neirotiska režisore saviem 35-36 gadīgajiem bijušajiem klasesbiedriem liek izspēlēt tās pašas psiholoģiskā un fiziskā terora lomas, kuras tie spēlējuši dzīvē pirms 20 gadiem. Upura lomā pati režisore un arī galvenās lomas tēlotāja Anna Odell.
Režisorei ir gatavs šablons un pieņēmums, ka šodienas pieaugušie ir tie paši draņķa bērneļi vai vēl ļaunāki, ja vien viņi nenožēlo grēkus. Bet atmetot politkorektumu no tā visa paliek vien upura varas uzurpācijas mēģinājums.
Vērot īsto klasesbiedru reakcijas uz manipulāciju šajā upurēšanas rituālā gan ir patiesi interesanti.

6/10

http://youtu.be/X9Dh43kVL1Q 

sabiedriskā apspiešana

pēdējās dienās dzīve ir skaistāka, nekā esmu pelnījusi.

Priesteris sēž augstā zirgā, skaita rētas uz rokām un definē pašdestrukciju.

Man liekas, es mierīgi varētu apzināti atteikties no liellopu un cūkas gaļas. Es jau vispār diezgan ilgu laiku gaļu necenšos īpaši ēst, neatceros, kad pēdējo reizi būtu to pati pirkusi. Protams, ja ciemos piedāvā, tad nedaudz uzēdu, tomēr man prieks, ka gaļas daudzums manā ēdienkartē samazinājies līdz minimumam. Skatos veģetārās receptes un pilnīgi siekala tek :) Kāda brīvi skraidījusi vista vai zivs pa reizi gan paliks ēdienkartē. Nez, varbūt tās pavasara pārdomas, jo pavasarī jau vispār varētu no salātiem un lapām vien pārtikt!

viens no item rītiem, kad der klausīt Robertam:
http://vimeo.com/12382991

Šādi es valkāju apavus - 3 sezonas pēc kārtas pohujā gandrīz vienus un tos pašus katru dienu. Dīvainā kārtā, tas absolūti neietekmē higiēnu.  

Izskatās, ka daļa no P neveselības izpausmēm ir alerģija. Vismaz acis.
Es jau rēķinos, ka man nespīd bērni, kuri var ēst visu un mīļot visus dzīvniekus.

Tikko teju aizmigušam bērnam uzmetu telefonu. Biomāte!

a man prieksnieks uzsauca divas privaataas dejas! taa, luuk, vajag! happy fucking birthday!

Uz pagjiraam man muuzhdien maacaas visaadas eksistenciaalas paardomas virsuu (par sevi, protams, citi un vinju probleemas nemaz neinteresee).
Izdomaaju kaadu frizuuru gribu
Un kaadu tetoveejumu/us
Taa ir, kad jaakrataas pa starppilseetu celjiem

Pikniks bija kolosaals, es pat ne reizen nekur nepakritu. Tieshaa un paarnestaa noziimee

Vispār, ja es tagad labi paēstu, būtu gatavs turpināt, jo tāda vakar-bija-iesildīšanās sajūta.
Bet jābrauc uz dārzu skatīties un vākt šausmas. Un pat rakt.

checkpoint: 1st book done

Vī, redzēju beidzot pirmo taureni! Zaļu!! :))

Pamanīju interesantu sakritíbu-kamēr esmu pie pilna prāta, viss ir labi

foa twuny tmrw
Svinu pēdējo vecajā skaitlī. Ielīgojam kopīgā tjūnītī:
"On a hot, sunny day,
Follow the shadows for rescue.
But as the day grows old,
I know the sun is gonna find you."
^.^

:)
Šorīt ar māsu jau bijām skriet, tagad mati izmazgāti, dodamies uz veikalu, tad jāapciemo tētis darbā :) 

drīkst lūgt piedošanu
Drudžains un bīstams zvaigžņu stāvoklis ietekmē arī mūs....dīvaini varbūt mani midzina nost, bet kāds... aizsedzoties ar afekta stāvokli vāra mulķības. Tests ar kleitu nostrādāja, zaķpastalai iestājās panika. Nu ko nevis mantas atdosi, bet lūgsi piedošanu vēl pirms vasarvētkiem.

mamma salauza kāju, pēc tam es arī.

KF Valsts Domes sveiciens pirms Klusās sestdienas: 

DELFI. Visticamāk, siltums atkāpsies agrāk nekā tika prognozēts iepriekš

:)
vakardienas rezumēēēēēē :)

nenormāli daudz bērnu, es pat neskaitīju cik tieši. meitai dz.d uz pilnu klapi, jo atbrauca visi. arī tie, kuri domājams neatbrauks :) prieks, ka tomēr atbrauca. Laiks ideāls priekš pirmās grillēšanas.

sīkie izslēdzās iekāpjot gultās pēc pirts. man deju nodarbība vakarā un šodien sajūta, ka tanks pāri pārbraucis. Bet visādi citādi - turpinās lieliskās brīvdienas :)

"Mig äger ingen" / "Es nevienam nepiederu" / "Nobody Owns Me"
"- Tēt, vai mēs esam komunisti?
- Jā, un mēs esam arī labākie draugi"

Nesentimentāls, tāpēc jo aizkustinošāks stāsts par proletārieti, dzērāju tēti, kurš sapņo par Kubu, un viņa meitiņu.
Skandināvu atturīgā maniere uzpērk kā vienmēr un Pēršbrants alkoholiķi tēlo ģeniāli, kaut tur diemžēl arī daļa paštēla klāt.

8/10

Briesmīgā tīņu pasaule

Labrīt

mazliet par kartogrāfiju
Klikš virsū:

bērniņš jau vairākas dienas prasa skatīties tikai Totoro, un noskatās arī - visu pilnmetrāžu. pēc visām tām bēbju multēm - mēs beidzot varam kaut ko skatīties kopā, un tas nozīmē, ka drīz varēsim viņam atklāt vēl daudz brīnišķīgu filmu un pat iet uz kino.

vakar biju uz vēl vienu Zachary Oberzan izrādi par viņa un Hjūstones sinhronajiem pašnāvību mēģinājumiem, varējām padalīties deprī. viņš palūdza, lai zāle viņam padzied karaoki, bet tikai to daļu, kur saka "je t'aime". un mēs dziedājām, bet viņš tur stāvēja uz celīšiem un raudāja.

pēc tam biju 'patusēt', bet nejutu no tā vispār nekādu prieku un gandarījumu. mājās ir interesantāk.