Grūti. Nepat nebiju domājusi ka man tik ļoti var sabojāties garastāvoklis tikai no tā, ka sīkbērns atsakās ierīt zāles.
Pulverītī iejauktu saldējumā - vienreiz apēda. Pulverītī vienureizi kondensētajā pienā - apēda. Šorīt kondensētajā pienā - atteicās un vienkārši ar runāšanu mēģināja, bet norīt nevarēja. Skābs esot.
Gribās pieri sist pret sienu, bet no tā nevienam labāk nepaliks :(
Kā lai bērnam iemāna skābas zāles?

The Elizabeth Tower

aiz uteņa bija ar žogu apvilkts dārziņš, kuru es braucu potenciāli aplūkot. tāds diezgan šmekains, bet bērniem tur bija visiem vienādi skūterīši, iekšā esot baseins. Eins, protams, sāka aurot, ka vajag mājā, līdzko ieraudzīja/izdzirdēja to krāsaino ņigu ņegu.

http://www.brunette.brucity.be/mat/Marolle/VisiteMl.htm

pārbraucām mājā, ēdam makaronus ar sviestu.

Pareizi teikts - pirms met ar akmeni, pagūglē.
Gribēju kārtējo reizi pavīpsnāt par tiem narkomānu bankas klientiem, kuri mēdz sastāties uzkrītoši garā rindā pie oranžā bankomāta, izliekoties neredzam blakusstāvošos SEB un DNB bankomātus, kuros šie naudu var izņemt tikpat lēti, pagūglēju un secināju, ka pats neesmu ne par matu attapīgāks, jo nebiju paskatījies, ka čangaļu un pseidougru banku bankomāti arīdzan ir savstarpēji draudzīgi, kas ir visai muļķīgi no manas puses, jo tieši šo abu uzņēmumu kartes lietoju.

Varu uzdāvināt dāvanu karti Jūrmalas viesnīcā Baltā pūce. Vakarā siera plate + dzēriens un brokastis. Jāizlieto līdz piektdienai, 14.03. Anyone?

FFS, it's 27 already. I'm drowning in time, and my lifeboat is far from being ready to deploy (the solution, of course, is to work harder).

fuckyouworldquotes
“Compassion hurts. When you feel connected to everything, you also feel responsible for everything. And you cannot turn away. Your destiny is bound with the destinies of others. You must either learn to carry the Universe or be crushed by it. You must grow strong enough to love the world, yet empty enough to sit down at the same table with its worst horrors.”

— Andrew Boyd

šodien biju Hemā, lai nopirktu Einam zīmodziņus. tur izrādījās kaķbarība lētāka nekā parastajos lielveikalos. zvērs ēd kā psihs.
atpakaļceļā utenī no izmesto kaudzes pacēlu biezu vintage krāsojamo grāmatu. tagad visu pēcpusdienu būs miers no abiem.

Ja es kādreiz sajukšu prātā un izlemšu uzrakstīt savu autobiogrāfiju, tad man nav ne mazākā priekšstata, ko tur iekšā rakstīt, jo vairāk tāpēc, ka tas nevienu nahuj neinteresē, bet par vāku man pilnīgi viss ir skaidrs.

Vienā jewtūbes video Krišnamurti stāstīja, ka labāk būtu ar mieru nomirt nekā strādāt 5x8 h nedēļā, kas esot šausmīgs ieslodzījums. Es jūtos tāpat. Vienīgi neesmu ticis pāri prognozējamajam līdzcilvēku spiedienam, kas sekotu pēc šādas filosofijas izziņošanas.

Nē, 5x8 varētu darīt ko tādu, kas man ļoti patiktu, bet, par nelaimi, nevaru iedomāties neko tik ārprātīgi patīkamu, ko gribētos darīt dienu no dienas gadiem ilgi un par ko kāds būtu gatavs samaksāt. Pats fakts, ka par kaut ko tev maksā, jau padara šo "kaut ko" diezgan negaršīgu. Tāpēc, thx gd, man nav bērnu, jo tādā gadījumā justos vēl vairāk piesiets.

Jā, es saprotu, mazs bērns ir milzīgs prieks un laime, un, iespējamas, ka arī baigais enerģijas avots, bet, kad iedomājos par visu to čakaru, tad labāk ne šajā dzīvē, nepatīk riskēt tā.

ierasties
Saule spiid logaa, putni chivina, var vien kreklos staigaat, kaiminjiene rosaas iekaartojot daarzu, apkaart skraida sunji, staigaa panki. Kakjis gulj blakus gultaa, ar kjepu aizsedzis acis.
Vakar neticeejaas un pat arii ne ljoti gribeejaas iebraukt aptakalj Eiropas Savieniibaa. Izkaapju Berliinee. Sajuuta, kaa skatiitos notiekosho filmaa. Viss paziistams, valoda saprotama. Un filmas, ne es-te-un-tagad sajuuta. Iebraucu pilseetaa un sajuuta, ka driiz braukshu prom.
kaut kur atminjaa ir mosheju minareti, luugshanas, postpadomju valstis, bailes no krievu armijas, ukrainju nacionaalistiem. Nesaprashanu kur luugties. Apmulsums, kad simpaatiska viirietis glaasta. Glaasta vienkaarshi taa pat, bez seksualas intereses. Ka apskauj.
Pirmo (vai arii pilniigi noteikti vienu no ljoooooooooti retajaam) reizi prasiiju noslauciit spermu. Nez vai tamdeelj, ka vairs romantisku juutu pret vinju vai laba kopdziives piedaavaajuma, baudiijuma nekaada, lai gan pavisam tehniski un no pieredzes, puisis kaa partneris gultaa ir visnotalj liimenii. Nu taadaa labaa. Un arii saderiiba reiz bija.
Fonaa veel ir pavisam nopietns preciibu piedaavaajums no austrumu valsts, kuru es apsveru. Un kruutis taadas, kas ljoti atgaadina buushanu staavoklii. Par to mediteejusi gan veel neesmu, vai patiesi esmu jebshu vienkaarshi veetrainaaks cikls.

kur veel cilveekiem var rasties veelme celjot laikaa un citaam planeetaam?! Te pat uz Zemes ir tik daudz un dazhaadi, ka maz neliekas

vispār Krima ir/bija viena no manām sapņu vietām.
kaut kad cibā pat savācu grāmatu "stāsti par krimu" , tā gan galīgi nepavilka.
tagad kolēģe iemeta ar linku, kur Sevostopole:
http://nefadin.livejournal.com/197995.html

Heavy Metal ĢIT
Es vakar biju uz teātri. Lai arī baigi smagi, jo ļoti personīgi, bet tomēr kopā beigās nospriedu, ka labs sanācis. Pat pārsteidzoši labs.
Ir gan lietas, par kurām es domāju pavisam savādāk, bet ir arī lietas par kurām ir ļoti labi, ka beidzot kāds skaļi runā.
Iesaku aiziet. Labprāt uzklausīšu citu viedokļus.
Jo pastāv aizdoma, ka nesaistītam cilvēkam "viss tas" izskatās pavisam citādāk.

Nākamā izrāde 12.martā.

šī mūzika bija fonā viģikam, kurā ilgus gadus atpakaļ kāvos. sajūta kā kāda "runā" sadaļa draugiem.lv - "gruzīga, bet jauka"

https://www.youtube.com/watch?v=RkEXGgdqMz8

Dafuq did I just read? ...Lībija - Sīrija - Ukraina...

Būs man mācība nespiest uz nezināmiem linkiem? Protams, ka nē. Bet izskatās, ka šis raksts nav atsevišķa pērle - visa tā lapa ir viena milzīga pērle. I need eye bleach.

Britu zinātnieki izlēma, ka esmu šāds te puisis:

Vata = 14.3%
Pitta = 52.4%
Kapha = 33.3%

Pitakapa. Saskaņā ar Vēdu gudrībām, kuras ir briesmīgi gudras, es esmu pitekantrops.

nenormāli gribas paņemties ap kādu mūzikas inst. vslabāk harmoniju vai klavieri kādu. šodien gandrīz izdevās nozagt tampuru no vienas supersmalkas un dārgas meditāciju vietas.

es laikam palikšu Indijā. mēģināšu iemācīties zīmēt naudu un būt bez attiecībām.

wunderkind piezvanīja. mazliet pazīmējos kameras priekšā, pataisīju grimases un viss notiek. šovakar laiks piemērīt šmotkiņas.

Es sveicināta, vecuma demence.

Pirmo reizi pa šiem gadiem esmu aizmirsis uzrakstīt rēķinu par vienu nelielu, bet tomēr darbiņu.

Nē nu var jau būt, ka tā nemaz nav pirmā reize, un par tām citām es pat neesmu nemaz atcerējies.

Pastaiga pa elli
"Kad patiesība meliem līdzinās,
Tad jāsargās, ka neizrunā lieku."

Dante

pēkšņi esmu tik laimiga, ka esmu brīva meitene

interesanti, vai kāds no piedraudziņiem vēl dzīvs?

iz dziļi empīriskām dzīlēm
Krūšu galiņi ir pirmie, kas reaģē uz to, ka telpā nav diez ko silts. Zosāda uzmetas tikai pēc tam. Mhm. /Aiziet apvilkt praķīti/

?
Un filmu vēlmju ziņā šodien ir vēlme skatīties šausmenes, kaut ko uz " Hellriser" un "Silent Hill" pusi, tikai trūkst ideju, ko tieši meklēt, jo šķiet, ka visas tamlīdzīgās jau esmu redzējusi.

Kādam būtu kādi ieteikumi?

Garšīgais, piemirstais
Nu labi - putraimu biezputra ar sacetu speķīti un sīpoliem mūsmājās nav aizmirsta. Ik pa laikam top.
Gogelmogels - svaigs olas dzeltenums saputots ar cukuru arī ir obligāts katrā lauku ciemošanās reizē.
Baltmaize ar cukuru vairs nerullē - ne baltmaizei vairs TĀ garša, nedz cukuram.
Tikko atcerējos - uz pannas cepta rupjmaize ar virsū uzrīvētu sieru.

pasaki kaut ko vienkāršu, bet foršu!

#signs of spring
sapnī redzēju, ka pērku maksimā mokasīnus, kautkādus šitādus.
(ilgi nevarēju izlemt, ņemt melnus vai brūnus)
tas laikam nozīmē, ka drīz pavasaris.

: cilvēkam vajag suni
ejot pirtī, pavisam veiksmīgi saaukstējos, un no pasaules paslēpos senču mājā, ieritinoties ar kaķi un suni pie pasaulē milzīgākā televizora ekrāna un the hunger games - catching fire. ir tā, ka gribas nospļauties un izveikt "dots devējam atdodas" gājienu - palikt te vairākas naktis un uz telefonu neatbildēt. jā, tā būtu atmaksa ar uzviju (tagad pipars uzleca uz rokām un sāka laizīt man seju, - nu, kā var negribēt palikt? - nevar parakstīt)

man.ir.ļoti.sāpīgas.paģiras.
uztaisīju ap kaklu šalles kunkuli Bovijam kur ielīst.
šodien mēs mazliet spēlējamies.

un vēl man šķiet,ka es vairs nekad nesocializēšos ar jauniem cilvēkiem //tas ir tik sarežģīti ,
no tā ir lielākas paģiras ,nekā no alkohola //

Lai manas acis neredzētu smagu darbu, ir jādzer :D

es aizmirsu pašu interesantāko - sapņa sapiņķerējumu.
redzu interesantu stāstu, kura galvenais varonis (blakus man) ir jauns kungs. sapnī pamostos un stāstu dzīvesbriedim - lūk, man bija sapnis un tur tas jaunais kungs līdzīgs māsīcas brālēnam. atkal pamostos, nodomāju, cik jocīgi sapnis sapnī un ar sevi vienojos, ka nu nebija līdzīgs tam rada gabalam, bet vienam kolēģes draugam. līdz beidzot pamodos pa īstam un vairs neatcerējos jaunā kunga seju, bet gan tikai uzvārdu - Vītols. viņš bija paīsa auguma, apaļu, labsirdīgu seju, platām plaukstām un pleciem, uzklausošām acīm.
es tādu nepazīstu, bet viņš valda manā trīspakāpju sapnī. lieliski.

nom, nom, nom
Beidzot sāku izprast to, kāpēc runā, ka grūtniecēm ir dīvaina gaume uz ēdieniem. Manas šībrīža gastranomiskās vēlmes sastāv no:

saldējuma,
skābētiem kāpostiem,
saldējumam uzberamajiem, kraukšķīgajiem šokolādes gabaliņiem,
banāniem,
ceptiem tomātiem,
paprikas
un kādas liesas gaļiņas.
Ā! Un marinēti šampinjoni arī būtu tīri laikā.
Vislabāk, ja to visu varētu samiksēt kopā un noskalot ar milzu krūzi karsta kakao (Bail pat iedomāties, kas notiktu vēderā).
Ā, un vēl kādi lociņi arī derētu.

Iešu iečekot ledusskapi, lai aiztaisītu to ciet un nobārtu sevi, ka jābeidz taču rīt. Lai gan zinu, ka neriju un, ka šādas tieksmes ir tikai dabiskas.

Šodien vismaz kāja jūtas kabāk. Apnika vakar mocīties no sāpēm, metu visus traumataloga padomus pie malas un ķēros pie efektīvām un sen zināmām tautas metodēm- sadurstītām kāpostu lapām uz sapampušām vietām. Izklausās smieklīgi, taču ar daudz lielākiem panākumiem, nekā ūberdārgā smēre, kas man bija parakstīta, bet no kuras jēga kā no ūdens. Vismaz varu daudzmaz pastaigāt.

Kaut kā tā.

26 v. 27
Man visu laiku liekas, ka man ir 27, kaut arī ir 26. Vakar iepazīstoties, pat pateicu, ka man ir 27 un tikai nakts vidū no sapņiem mani izrāva pārsteigums, ka esmu samelojusi uz augšu. 26 ir daudz foršāk par nāvīgajiem 27, kas ir vēl vairāk kā 30, vai ne. Visi apkārt runā, ka tūlīt būs 27, ārprāts, ārprāts, kur ir mans Ferrari. Pielipa. Fui. Vai arī tiem, kuriem nav vēl 27 - ka tad, kad es būšu veca, t.i., 27, noteiktu būšu precējusies un man būs pirmais bērns. Vēlāk gan būtu šausmīgi. Tas gan, tas gan. Tā kā man ir 26, es pilnībā piekrītu un pat jūtu, ka tad, kad būs 27, tad gan būs ārprātīgi un šausmīgi. Klik un viss. Tev ir tik un tik gadu, ej un pierādi pretējo.

"a movie doesn't come on a single reel, it comes on several"
ŠOKS ir tas, kas cilvēkus padara nespējīgus spriest. ŠOKS!!! ir tas, kā tautu nobīda uz pārmijām. Un arī visa tā Ukraina un visi tie sūdi, kas tam vēl sekos, ir/būs ŠOKS!!! Štatos pēdējais labais šoks bija 2001. gada septembrī. Mēs šeit esam pārblīduši no garlaicības un esam gatavi tam, lai arī mūs piemeklētu ne vairs estrādes zvaigžņu plastisko operāciju vai neplānoto grūtniecību, bet gan vienu foršu sociālo/politisko pārmaiņu ŠOKS!!!!

Sistēmu administratora sieva prasa vīram:
- Kāpēc Tu nekad nestāsti kā tev darbā gāja?
- Nu ko tur stāstīt? Vakar, piemēram, sadega barošanas bloks...
- Nabadziņš, tad jau ēdis nemaz neesi, tūlīt kaut ko uztaisīšu...

Nav nekā vienkāršāka, kā atrast adatu siena kaudzē:
1. sadedzinam sienu
2. Novelkam magnētu pār pelniem....

ārā izskatās pēc patīkama pavasara..

Brrrrriesmīgs virsraksts tēvēnevemtā - katrās 10-15 minūtēs Latvijā izcērt hektāru meža.
Pisec. Pēc gadiem 2-3 būs žopa, ne?

Davaj parēķināsim?
Latvijas platība ir ~64 000 kvadrātkilometru, ja pareizi atminos no skolas.
1 kvadrātkilometrs ir kvadrāts (vai jebkuras formas tāda paša izmēra laukums), kura katra mala 1000m - tātad, 1 miljons kvadrātmetru.
1 hektārs ir kvadrāts (vai jebkuras formas tāda paša izmēra laukums), kura katra mala 100m - tātad, 10 000 kvadrātmetru.
Izdalot 1 000 000 ar 10 000 sanāk akurāt 100. 1 kvadrātkilometrs = 100 hektāri.

Tiek apgalvots, ka meži aizņem apmēram 45% no Latvijas teritorijas. Pieņemsim, ka statistika dirš, un ka ir 35%.
35% no 64 000 kvadrātkilometriem ir cik? Pāreizi, 22 400 kvadrātkilometri jeb 2 240 000 hektāri.
Pa vienam katrās 15 minūtēs.
Vajadzēs cik stundu lai visus nocirstu? 560 000 stundu. 23 333 dienu un vēl drusciņ. Nepilnus 64 gadus. Ja mežs tomēr ir 40%, tad drusku virs 70 gadiem.

Parasti cērt 80-100 gadus vecus kokus.
Ko varam secināt? Ka vajag mums samazināt ciršanu un/vai palielināt atjaunošanu. Visur var dzirdēt, ka Latvijas lauki aizaug - no worries, tur būs mežs. Ja mežu pēc ciršanas neesi atjaunojis, tālāk cirst nespīd (vismaz pirms dažiem gadiem bija tādi noteikumi). Stādīšanas talkas notiek visai intensīvi.
Vai ir problēma? Jā, ir. Vai jāsatraucas? Jā, ir. Bet situācija kopumā ir labāka, nekā varētu likties. Un jā, arī svaiga kailcirte pieskaitāma mežam, jo tā tiks atjaunota un iekļausies kopējā ciklā.
Bet likt tik debilus virsrakstus... Lōģiski, ka pilsētniekam hektārs liekas kas milzīgi liels, bet dabā jau nekas tas īpaši nav.

Un, galu galā, ja arī tos 10-15 gadus nedrīkstēs mežus cirst, kamēr izaugs tie koki, kas tagad stādīti - toties būs daudz smuku jaunu mežu.

Ā, vēl daži cipariņi. 2012.gadā Latvijā kopā atjaunoti 35 200 ha meža. Cērtot katru hektāru 15 minūtes, gadā kopā nocērt 35 040 ha.

Darbā ir ļoti garlaicīgi - es sēžu visos forumos, kas nav nobloķēti, skatos filmas un lasu grāmatas. Ik pa laikam man atmet kādu darbiņu, bet tas ir maz. Es pati tiešām vēlētos daudz vairāk strādāt. Ja mani paņems sastāvā (sastāvs ir tiesnesis, tiesneša palīgs un tiesas sēžu sekretārs), tad gan man beidzot būs ilgi kārotie daudzie pienākumi.

Privātajā sfērā ir tā, ka vienu puisi pametu, šķiršanās bija ļoti sāpīga mums abiem, un tagad esmu kopā ar citu puisi, bet tur viss ir ļoti nesaprotami. Es jau vēlētos cerēt uz to labāko, bet tai pašā laikā cenšos sevi apstādināt un necelt gaisa pilis. Par draudzenēm un ballītēm, kā jau iepriekšējos ierakstos teicu, sūdzēties vairs nevaru. Atguvu seno 12. klases draudzeni, saglabāju kontaktus ar vēl pāris cilvēkiem.

Vispār.. mana dzīve iet uz augšu, es pašlaik jūtu eiforiju. Tikai man bail, ka tā ir tā depresijas pazīme, nesaprotamā laime. Depresīviķi nemaz nav visu laiku negatīvi cilvēki, viņiem ir mānijas epizodes un ir depresijas epizodes. Vispār, kamēr darbā darīt nav ko, palasīju grāmatu par psihiatriju, tā kā kļuvu vēl nedaudz gudrāka šajās lietās.

Vakar noskatījos "Veronika grib mirt". Skatījos ar smīnu, jo cilvēkiem, kas veidoja filmu, nav nekādas nojausmas par miršanu. Kaut tas, cik maz tablešu viņa vispār sarijās vai psihiatra absolūti neprofesionālā attieksme utt. Kāds cilvēks teica, ka grāmata ir labāka. Nezinu, man Koelju vispār neliekas labs. Esmu lasījusi "Alķīmiķi" un "11 minūtes", no abām gandrīz neko neatceros, nav nekādas pēcgaršas.

Šīsdienas pērle - 13 Wonderful Old English Words We Should Still Be Using Today

1. Ultracrepidarian (n):"Somebody who gives opinions on subjects they know nothing about."
2. Snollygoster (n): "a shrewed, unprincipled person, especially a politician.
3. Zwodder (n): "a drowsy and stupid state of body or mind."
4. Philogrobolized (adj): "conveys a hangover without ever having to admit you've been drinking."
5. Grufeling (v): "To lie close wrapped up and in a comfortable-looking manner; used in ridicule."
6. Clinomania (n): "an obsessive desire to lie down."
7. Hum durgeon (n): "an imaginary illness; also "the thickest part of his thigh is nearest his arse."
8. Quomodocunquize (v): "to make money in any way that you can."
9. Fudgel (v): "pretending to work when you're not actually doing anything at all."
10. Snecklifter (n): "a person who pokes his [or her] head into a pub to see if there's anyone who might stand him [or her] a drink."
11. Ergophobia (n): "the morbid fear of returning to work."
12. Famelicose (adj): "constantly hungry."
13. Groke (v): "to gaze at somebody while they're eating in the hope that they'll give you some of their food."

Manīts leitestos pie 15.

Kafka un pavasaris. ne tā, ka lasītu Kafku, bet viss tas nāk atpakaļ, saulīte izgaismo visādas draņķības. nesaprotu to, kā cilvēki var slīgt tik bezgalīgi glumā komformismā.

banaļnika un mistikas sajaukums ar proporcionālām variācijām

Remember what the doormouse said,
feed your head. 

Redz, Joņevam gan labi. Pietiek uzrakstīt un izdot vienu grāmatiņu un publiskajā vidē jau tiec dēvēts par rakstnieku.
Man nav nekas pret Joņevu vai viņa grāmatu, man tā tiešām patika, bet pats princips ir jocīgs. Ir cilvēki, kas visu mūžu raksta dzeju, bet nekad neko nav publicējuši. Tad sanāk, ka viņi nav dzejnieki?

dienas vidus. nāk miegs. nenormāli īstenībā. ņemot vērā, ka dzeru kefīru šodien, tēja nu tiešām neprasās.

pārdomas par to, kas ir kas.

formāts pareizais dzīvei kaut kā iestājies. vakar speciāli izbraucu ātrāk no mājām, lai tiktu uz dejām, braucu tramvajā, skatījos uz cilvēkiem, klausījos mob.tel sarunas no malas, interesanti vispār, ko nu kurš risina un kā.

tad lēnā solī nācu atpakaļ tās 2 pieturas, kuras speciāli aizbraucu tālāk, laiks bija, pastaigāties gribējās :)

un domāju, bija reiz sajūta, ka šis viss ir jau senā pagātnē. kāda viņa bija toreiz, kad pirms vairāk kā 15 gadiem, maisiņā kurpes ielikusi, skrēja uz dejošanu, visbiežāk skrēja vai ātri gāja, jo bija vēl tik daudz jāpaspēj izdarīt.
toreiz viņa kaut kā nedomāja, nekala lielus dzīves plānus, bija patiess prieks par to mirkli, par iespēju un spēju dejot, par deju partneriem. toreiz pasaulē bija jautājums - nez, es viņam vispār patīku? īsti jau nerisināju, kaut kā nevajadzēja. viss notika pats no sevis. jā, nu bija jau arī kāju trīcēšana un sirdsklapes dēļ kāda. bija apjausma, ka viņš ir tas ko vēlos. tieši viņš. fakts.

vēlāk viss aizgāja kaut kā tā... mīlestība, kopdzīve, ģimene, tad jau bērni un rutīna. viss bruka toreiz, viss bija slikti. ne tikai man, aŗī viņam būtībā. neprasme runāt un saprast, ko tad īsti vajadzētu darīt vispār.

un vienā dienā tas beidzās.

it kā pavisam vienkārši.

vakar dejojot piefiksēju, ka esmu aizmirsusi kā ir ļauties dejot, apmēram 4x man tika pateikts - nedomā. un es vairāk kā skaidri jutu, ka tas man vēl būs jāiemācās. nedomāt un ļauties lai vada. sajūtas. jānoķer, jāsaprot kā tad īsti bija tajā brīdi, kad tas notiek.

pagaidām man ne vienmēr sanāk, bet kad sanāk, priecājos iekšēji.

un jā, man ir ļoti foršs deju partneris, ir viegli saprasties, sadejoties. tas priecē. vispār no sirds ir kaifs skatīties, ka arī otram deja nozīmē netikai soļus izpildītus noteiktā secībā, bet arī emociju gammu, kurai nelīdzinās nekas cits.
tādi nu tie ļaudis tur visi laikam, tāpēc jau tieši tur :)

prātuļa sanšajā
gar logu aizšļūca olimpiskā sporta centra koši raibotais autobuss, kuram visu krāšņumu vidū, uz sāna arī rakstīts sauklis -

būtu jau nu sasprindzinājuši savu gramatiku vēlmazliet un uzrakstījuši tās zvaigzenes (ha sanāk gan tur viena zvjozda dzimī uz riņķi), vai gājuši poētisko taku un vārda dzimst vietā likuši uzlec (ļoti sportiski, turklāt)..  bet nu pie esošā manas gara acis redz sporta zāli, pilnu grūsnu dūdu, kuras viena par oturu sportiskāsk spiež ārā bērnus.

Šīs saulainās dienas pavadām ļoti aktīvi, daudz daudz daudz pa āru. (Vakar pa dienu ārā bijām vairāk nekā telpās.)

Tad nu P pa dienu plīsiens ir jau pirms pusdienām un vakarā čučēt vēlas arī agri.

Kad nācām no rotaļlaukuma, garāmejot mūsu ģimenes auto, P gauži raudāja un prasījās mašīnā un braukt. "Nu labi - ja nevar ar mašīnu - moš` pabraukāsimies ar vilcienu tā kā tētis?" (aptuveni tā varētu tulkot to, ko viņa mana vervelēja pēc atteikuma).
Pārnācām mājās - paprasījās čučēt.

Skatos Delfi galeriju par to, kā Rīgas klubiņos sievietes svinēja sieviešu dienu. Un atkal neredzu nevienu skaistu sievieti. Visas tā sapucējušās, sakrāsojušās, safrizējušās, izgrūdušas krūtažu u.t.t., bet nekā es tur neredzu. Viss tik mākslīgs, nekā patiesa. Visas tik ļoti cenšas būt oriģinālas, bet patiesībā ir pilnīgi vienādas un taisītas pēc viena parauga. Atšķiras tikai krāsas un drēbju savienojumi, bet vispār diezgan drūmi. Zinu jau, ka problēma ir arī manī un varbūt tikai manī, bet šitas novērojums nav pirmoreiz. Un nav runa tikai par šāda žanra publiku. Un taisnības labad to varu teikt arī par vīriešu dzimtas 'locekļiem'. Mans skaistuma ideāls laikam ir kautkur ieputināts kautkādā Arktikas kupenā.
Novērojums.. Tagad acīmredzami modē ir spilgi sarkana lūpu krāsa.

grāmata
Man vienmēr politika likusies mega booorings, bet tagad sāku lasīt Kisindžera "Diplomātiju" un tā, ka vajadzēja pat pirms miega vakar palasīt. Bet varbūt tas tikai tāpēc, ka viņa uzvārds man liek domāt par bučiņām.

She

turizm ņepraiģot

veci babuļi

Šajās dienās lasīju par senākiem laikiem teritorijās no mūsdienu Polijas līdz Kaukāzam, cik maz es vispār ko atceros no vēstures. Kas tik tur nav noticis, un jādomā, vēl nenotiks. Cik reizes katrs zemes pleķītis ir mainījis pārvaldniekus, cik reizes pilsētas ir iznīcinātas līdz akmenim un iedzīvotāji izkauti, cik reizes karapulki ir mainījuši sabiedrotos.

Bet vispār interesanti, kā pagrieztos notikumi, ja savulaik hans Batijs nebūtu notinies mājup kandidēt vēlēšanās. Un ja paskatās kartēs, cik tālu tie bija izpletušies.

Jau kādu laiku man ir sajūta, ka vēsture ir viena aizraujoša padarīšana, īpaši lasot par kādu tēmu un saprotot, ka es par to nezinu faktiski neko. Domājams, arī vidējais cilvēks zin tikpat maz, nu varbūt kautkādus preses tiražētus notikumus par samērā nesenu pagātni un arī tad triju pirkstu līmenī.

ķibeles
Lūcija laikam no manis ir pārmantojusi talantu satraumēties visnejēdzīgākajos veidos. vakar sēdēja savā ikeas krēsliņā un niķojās un niķojoties viņai ir slikts paradums strauji krist uz sāniem. rezultātā viņa kaut ko izdarīja kaklam vai plecam, visu vakaru žēli raudāja tupēja man klēpī un nevarēja pakustināt galvu uz kreiso pusi. naktī arī viņai bija sāpīgi, bet no rīta jau varēja redzēt, ka paliek vieglāk (smērējām ar traumeel).
šodien katram gadījumam aizbraucām uz bkus, bet jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņai ir stipri labāk, es viņu knapi noganīju pa to traumpunktu. daktere pat klāt neķērās, noklausījās mūs, uzlika vates/marles "šalli" un palaida mūs mājās.

Я совсем не плохой, может быть, даже хороший

#13
Es domāju, ka mīlu. Es nejūtu.

Neaizmirsti līdzjūtību,
mēģini mest nost to savu ego.
Viegli ir teikt, bet ir jāmēģina.
Esmu atpakaļ Māstrihtā. Šis pavasaris BŪS... BŪS. Emociju piepildīts būtu minimāli teikts.

šodien esmu super agresīvs.
mēģinu agresiju ielikt kaut kā darīšanā, piemēram sienu caurumošanā, bet nu ir diezgan traki.
ja ir kāds, kurš vēlas tik nosists, droši var pierakstīties rindā.

un gaiss
Sinepes un gaiss.

Laurence Anyways (2012)

Man vajadzētu filmas, kuras varētu iedot noskatīties mammai. Vēlams tādas, pēc kurām rodas paliek tāda pozitīva un iedvesmojoša pēcgarša. Varbūt varat padalīties ar idejām? :)

par nejaušības lomu dzīvē
Pašā Francijas karaļa Anrī II (''Henri II de France'') valdīšanas sākumā, tālajā 1549. gadā Luvrā nopietni saecējās jau sirmais zobenu cīņas meistars Klods de Agērs, Vjennas barons no Šastelas (Claude d'Aguerre, Baron of Vienne le Chastel) un jaunais uzdzīvotājs metroseksuālis Žaks de Fontēns, Fandijas senjors (Jacques de Fontaine, sir de Fendille) - vārds pa vārdam, savstarpēji apvainojumu un lamas, līdz kungi sakāvās kā prasti bauri krogū, svētdienā pēc baznīcas. Un neviens tā īsti nezina, vai d'Agēram kāja paslīdēja, vai kas cits, taču de Fontēns ar trāpīgu aperkotu notrieca baronu zemē. Kāds kauns! Gan par to, ka rokas palaida - kā zinām, jeux de mains, jeux de vilains, tb dūres vicina tikai bauri, - gan par to, ka viens no karalistes pēriem ar pārsistu degunu pa zemi vārtījies. Abas konfliktējošās puses apspriedās ar radiniekiem un vasaļiem, līdz vienojās, ka tā lietu nevar atstāt un jātiekas duelī - Tas Kungs dos uzvaru tam, kurš nepatiesi apvainots - un vērsās pēc atļaujas pie karaļa (kā reizi valsts vara bija sākusi aktīvi ierobežot smēķēšanuduelēšanos. Taču karalis, vells tāds, ņēma un klaji ierobežoja pavalstnieku izvēles brīvības, aizliedzot kungiem krustot zobenus. Neko darīt. Tak brīvi pilsoņi brīvā valstī dzīvoja: abi kungi, izmantojot Šengenas zonas sniegtās pārvietošanās priekšrocības, devās uz netālo Sedanu, tai laikā vienu no varenākajiem cietokšņiem Eirōpā, kas mudžēt mudžēja no hugenotiem (ticības kari vēl nebija sākušies, taču kungi jau trina zobenus, lai ieviestu valstī etniskoticības tīrību, izkaujot katoļus, tb uz karaļa ediktu šiem bija nospļauties. Duelim zaļo gaismu deva Sedanas senjors, Buijonas hercogs Robērs de la Marks (Robert IV de la Marck, dit Fleuranges, duc de Bouillon, seigneur de Sedan).
Agrā rīta stundā, kad saules stari tikko kā sāka iesildīt sulojošos vīna dārzus, cīņas arēnā, kuru ieskāva uz ātru roku sanaglotas tribīnes, viesnīcu numuriņi ar dubultpodiem, un pulcējās ieinteresēto skatītāju pūļi, ar lielu pompu ieradās zeltsarkanajās dzimtas krāsās tērpies pasākuma iniciators Klods d'Agērs. To pavadīja viņa sekundants Fransuā de Vendōms, Šartras vidams (François de Vendôme, vidame de Chartres) un 200 bruņās kaltu vīru goda eskorts (gadījumam, ja pretiniekam ar godu tā pašvakāk). Pārģērbās jau laikus uzslietajā teltī un, tēju malkojot, sāka gaidīt pretinieku. Pūlis pamazām piepildīja tribīnes, savstarpēji apspriežot jaunumus, vērojot vējā plīvojošos goda viesu karogus un pakalnā uzslietās karātavas (ordālijā zaudējušais tika atzīts par noziedznieku un tā sodīšana tālāk nonāca bendes pārziņā). Viegls satraukums un paaugstināts asinspiediens, t.s. mandrāža. Vai arī smalka psiholoģiska spēle pretinieka sanervozēšanai, jo Žaks de Fontēns nerādijās...
Beidzot vidams, nikns kā lapsene, jo pajukušas ieplānotās rīta medības, devās pie tiesnešu kolēģijas iesniegt protestu par pretinieku komandas nesportisko rīcību. Jau tika sākts spriest, kuru neierašanās gadījumā jāatzīst par zaudētāju, taču tad taurēm skanot, viss zaļibaltā tērpies, Nevēras hercoga un 30 karakalpu pavadībā iejāja Fandijas senjors. Kamēr abi džentlmeņi pārģērbās bruņās, publika kaismīgi aizpildīja tootalizatora kuponus un slēdza derības, bet tad jau sākās oficiālā daļa. Abi pretinieki svinīgi zvērēja, tipa, man ir taisnība, esmu goda vīrs un tīrs savos nodomos kā bāreņa asara, bet mans pretinieks ir derdzīgs saskaņietis un Kremļa aģents blēdis bez goda un sirdsapziņas et cetera, un nu cīnīšoties godīgi, paļaujoties tikai uz To Kungu un savu zobinu. Tad atbildētājam piedāvā ievērtēt arsenālu, no kura Neveras hercogs tam izvēlas labu pusotrrocinieku. Otru tādu pašu saņēma d'Agērs.
Arēnas centrā svinīgi iznāca herolds ar palīgiem, un sava senjora vārdā vispirms piekrasīja klusumu - lai pat mušu lidojam varētu dzirdēt! - noskaitīja dalībnieku vārdus un titulus, aizliegumu tiem kā palīdzēt ar svilpieniem, ūjināšanu, taurīšu pūšanu, bungu rībināšanu un tiesnešu apsaukāšanu. Bungu rīboņas pavadībā arēnā iznāca abi pretinieki, naidīgi viens uz otru lūrēdami un nicīgi caur ķiveru vizira aizsargrežģi spļaudami zemē. Tad katrs skūpstīja sava zobena krustveida rokturi, vienu reizi noskaitīja Ave Maria un cīņai sveiks! Herolds svinīgi pasludināja olimpiskās spēles ordālijas sākumu: Laissez les aller, laissez les aller, laissez les aller, les bons combatans!
Pirmais uzbruka d'Agērs, apbērdams pretinieku ar cirtienu sēriju un kāpinādams tempu: viņš labi saprata, ka nav te ko airus žāvēt, bet jāsakauj pretinieku sprinta tempā tūdaļ, izmantojot savu pieredzi un labāko prasmi, jo ja lļaus cīņai ieilgt, gandrīz divas reizes jaunākais pretinieks sirmo bruņinieku gluži vienkārši nokausēs. Cirtienu krusa spieda d'Fontēnu pie ringa iežogojuma virvēm, bet viens solis aiz tām nozīmētu sakāvi. Vai pēdējā brīdī Fandijas senjors apcirtās ap savu asi, voltā aiziedams no uzbrukuma līnijas un no sāniem ar zobena smaili uzškērzdams baronam bruņu neaizsargātā dibena vaigu. Vienā mirklī bikšu stara bija smaga un silti lipīga no asinīm - d'Agērs saprata, ka viņam atlikušas vairs sekundes, - barons meta savu zobenu pretiniekam sejā un, kamēr tas izvairījās no lidojošā asmens, divos lēcienos pārvarēja distanci un tuvcīņā kailām rokām notrieca to zemē. Tālākais it kā vienkārši: barons norāva d'Fontēnam no galvas kasku un ar to, kā kasteti, sāka dauzīt pa pretinieka galvu. Taču še tev nu bija - Fandijas senjors kā bruņurupucis bruņās ievilka galvu kirasā - nevis šahs un mats, bet tikai pats. Uzvar it kā ievainotais d'Agērs, taču d'Fontēns sveiks un vesels, tūdaļ būs gatavs pārņemt iniciatīvu savās rokās. Noturēt viņu piespiestu pie zemes kļuva aizvien grūtāk, d'Agēru, kura spēki zuda līdz ar katru zaudēto asins šalti, pārņēma izmisums...
Bet tad notika kas negaidīts: titulētie vai vienkārši bagātie skatītāji tribīnēs tā bija pārņemti ar ainu, uzgūlušies margām, cenšoties ieņemt labāku skatu punktu, ka tribīnes neizturēja: ar briesmīgu krakšķi viena pēc otras sāka līzt atbalsta sijas un viss Maximas"kāršu namiņš" sabruka putekļu mākonī, vienā lielā ļaužu, kliedzienu un atlūzu jūklī. Arēnu pārņēma panika: vieni kārpījās ārā no gruvešiem, otri skrēja palīgā, trešie zvanīja uz 119, ceturtie skaitīja lūgsnas...
Neviens vairs nepievērsa īpašu uzmanību duelantiem, ko uzreiz izmantoja vecais kara vilks, vairs ne pārāk paļaudamies uz To Kungu. Viņš gluži vienkārši pagrāba sauju smilšu, ko ietrieca pretiniekam acīs. D'Fontēns, zaudējis redzi, vairs tikai vāri pretojās, bet barons guva iespēju izraut dunci un pielikt pretiniekam pie rīkles:
- Atdod man manu godu! Atzīsti sevi par zaudētāju?!
- Jā, - gārdza Fandijas senjors, - tu esi goda vīrs, man nebija taisnība!
Tā bija bezierunu kapitulācija. Ordālija beigusies. Pēc sekundantu ziņojuma tiesneši svinīgi (cik nu svinīgi varēja nu jau krietni apdriskātajai un satraumētajai auditorijai to pasniegt) pasludināja Klodu d'Agēru, Šasteles baronu par uzvarētāju un goda vīru. Herolda palīgi norāva zaudētājam bruņas, bet pašu izmeta ārpus ringa kā kartupeļu maisu.
Tāds nu šis stāsts. Sākās ar sīkumiem, noritēja saspringti, histēriski un nervozi, ar savstarpējiem apvainojumiem un briesmīgu naidu, bet beigas izšķīra negaidīta nejaušība. Kā parasti.

( bruņinieks )

English: A dog.
Swedish: What?
English: The dog.
English: Two dogs.
Swedish: Okay. We have: En hund, hunden, Två hundar, hundarna.
German: Wait, I wan't to try it too!
English: No, go away.
Swedish: No one invited you.
German: Der Hund.
English: I said go away....
German: Ein Hund, zwei Hunde.
Swedish: Stop it!
German: Den Hund, einen Hund, dem Hund, einem Hund, des Hundes, eines Hundes, den Hunden, der Hunden.
Finnish: Sup.
English: NO.
Swedish: NO.
German: NO. Finn, you go away!!
( ... )

Makaroni ar viskiju. Pusdienas

pamodos, saldi pagriezos uz otriem sāniem, iedomājos uzmest aci pulkstenim un jau pēc 6 minūtēm biju trolejbusa pieturā.
aizgulēties ir viena riebīga sajūta.

Tikai masteriem nav bail būt neviena nesaprastiem un pamestiem. Es gribu šajā dzīvē kļūt par masteru. Svaigēšanu es atmetu, bet šo praksi es nedomāju vairs atmest.

Kur var Rīgā nopirkt SIM kartes adapteri. Karte maza, vajag lielu :] Tā aiziet un nopirkt, nepasūtot interwebos.

Nimfomāni skatīšos Štutgartes kino. Turklāt, piektdien Bonobo būs Štutgartē. Vēl viena iespēja palaist garām konci. Atēnas,Rīga, Štutgarte - jau kains piemeties,ka nevienā pilsētā tā arī nenokļūstu koncī. Varbūt pierunāšu un tomēr aiziesim. Vai arī Bonobo dzīvai mam nav lemts.

par vakardienu. nu jā, par dejām :) par to, kā deja ar otru cilvēku parāda tevī tās lietas, ko tu ikdienā nemani sevī tik ļoti. dzīve padara tevi par spējīgu uz daudz vairāk, nekā pats domā.

bet fakts. man ir ideāls deju partneris.

paldies, kosmoss!!!

Alise ielaikoja manu bildi Feisbukā. mēs sen neesot tikušās. neesam gan.

satiku Kraukli. tāpat vien pasūdzējos par to, ka man nav seksa. viņš piedāvāja palīdzēt. kad es noraidīju piedāvājumu, viņš teica, ka saprotot mani - arī viņam esot bail no tā, ka mēs atkal varētu satuvināties.

Man nepatīk neievērot plānu, man nepatīk čakarēt, bet, kad darba devējs klaji ignorē norunas, tad nekas cits neatliks kā ņemt slimības lapu. Viņi zin, ka man ir bērns, kur lai es bērnu lieku, ja man ieliek maiņu tieši tad, kad esmu skaidri uzrakstījusi, ka tajā dienā strādāt nevaru. un atbilde uz manu sašutumu bija "mums nav neviena cita, ko ielikt". nu tad tiekat galā paši, man ir gana atsaucīgs ģimenes ārsts un viegli simulējama kaite. un arī pāris kolēģi, kuri būs ar mieru iesaistīties šajā afērā. parasti es tā neiespringtu, bet man šomēnes beidzas līgums un gribu, lai to pagarina vēl uz 3 mēn (šāda noruna bija ar šefu), bet, ja es tagad tā izdarīšos, tad tik pat labi viņi mani pasūtīs d ar visu manu pagarinājumu.

in other news, tv tikko saka "tā pat kā Kaligula iecēla savu zirgu par senatoru, tā arī rīkojas Putins ar Krimu" wtf lol rofl omg tūt tūt

#patīk
karl lagerfeld's guide to life. ārkārtīgi mīlīgs blogs.

Jautājums dročītājiem.

Vai jums ir neērti vai jebkāda kauna sajūta, kad pretī nāk persona, par kuru dročījot ļaujaties seksuālajām fantāzijām?

Nu, tā, ka vienā dienā jūs nodročījat tā, it kā, nu, jūs jau sapratāt kas, un pēc tam tā persona nāk pretī, un jums ir jāsasveicinās.

:D

Level 2 jautājums: vai pišot kādu, jums ir bijis tā, ka iztēlojaties, ka tas būtu kaut kas cits, un to citu satiekat, bet par TO neko nesakāt? :D

Level 3: Bet ja pasakāt? :DDD

(...)

Level 10: dzeltenajā presē nopērkat rakstu, lai uz vāka publicē jūsu atzīšanos: kad drošīju, fantazēju par A. Kad pišu B, fantazēju par C.
Ko?

Atlika tik pasūdzēties, ka skrubinās un bumsījās tikai pa labo pusi, ka naktī draugam pārnākot mājās un uzliekot roku, jutām TĀDUS spērienus 5-6cm virs nabas, starp ribām. Pirmo reizi tik augstu un tiiiik spēcīgi. Tas man liek domāt, ka bērns bij ieņēmis pareizo pozu vismaz ar galviņu uz leju. Bet mums jau vēl laika daudz, par agru par to satraukties.

Es nezinu, kā es to paspēšu. Es nezinu, kā es to samaksāšu. Bet es diezgan droši zinu, ka man to vajag - kalnus. Sniegu, kalnus, svaigu gaisu.

Telefonu ārpus uztveršanas zonas. Mieru.

Nākamnedēļ.
Nākamā nedēļa ir riktīgi piemērota romantiskām pastaigām ar sekojošu alus dzeršanu uz soliņa pie jūras, vērojot saulrietu. Pavasaris tomēr.

kaut kas jāieraksta
* Annai šodien 10 mēneši
* vakar biju L satiku A un L. nebija nemaz tik slikti
* ļoti daudz iešanu un darīšanu šonedēļ
* rīt atkal piemērīšu "pusauto"
* svētdien bija 21 grāds (pus4 pēcpusdienā), vakar ap 17 tikai. tikai! līdz piektdienai sola sauli un siltumu, bet pēc tam varot pat sniegs uznākt.
* sestdien grillējām
* svētdien biju ar 6 puikām baseinā Makša dzimšanas dienu svinēt. Sestais puika bija opis. S uzstāja, ka vajag vēl kādu pieaugušo līdz un mums par lielu pārsteigumu opis piekrita. vispār viņam laikam kaut kāda čakra atvērusies - pats ņemas ar Annu, vienmēr piesakās izpalīdzēt, ja vajag ar sīkiem kaut ko nomenedžēt. man laikam ir beidzot opis, kas iesaistās un palīdz. cik nu es viņam, ko lūdzu, bet fakts kā tāds. viņš TIK forši ar puikām pa baseinu ņēmās. rādīja kā no tramplīna uz galvas baseinā lekt. un tālo niršanu. tam bariņam neko vairāk arī nevajadzēja. visi bija sajūsmā. opis pat pa caurulēm šļūca! Maksis vislaik cerēja, ka viņš iesprūdīs :D un pa viļņiem. ahh - es patiešām vēl nespēju noticēt, ka mēs tik jauki pa baseinu padzīvojāmies.

Bet dzimtajā miestā esot daudz afišu, ka profesionāls fotogrāfs runās par fotogrāfiju.
Profesionāls? Hmmm...
A ko stāstīt, vēl joprojām nezinu.

#12
Palika tikai sajūta, ka gribēju kaut ko gudru uzrakstīt. Darba rīta cēliens pārrakstīja visas emocionālās pārdomas.

Vajag ielikt somā zīmuli, papīrs ir.

Atbraucaam tomer uz nodarbibu un pat atstaju vienu pashu. Skolotaja gan ta ka drusku steidzaas saakt kaut nemaz nekaveejaam un neparasija, vai ir pampers un kaa vinha prasa uz podinju. Noliku podu taa lai var redzeet, bet M neredzeja kur tas ir (man skiet vinja meedz ciesties liidz maajaam). Ja neskaita tizlu liigumu un maksas kaartiubu laikam vairaak tomeer patiik, vismaz pati M bija samera prieciga par braukshanu.

Das Wort des Tages
tvâpulis ein schläfriger, übernächtiger Mensch; ein ungeschickter, kopfloser Arbeiter.

Šī vārda abas nozīmes ir cieši saistītas: "samiegojies cilvēks" pilnīgi noteikti ir arī "neveikls darbinieks, gluži kā bez galvas."

rīta informatīvajā suarejā uzzināju, ka islandiešiem ir savs sobrikets Vilhelmam Iekārotājam — Vilhjaulms Bāstards.
tā jau ir a' tiem medāļiem: no vienas puses kanstitūcijas garants, no otras — tukšsirdīgs bezdzimumloceklis.

tā tumsa tā ļaužu daļa, kuriem vajag kara
***

Grāmatu lasīšana


P. S.
Bet kurš gan atbildēs, ka nelasa... Vajadzēja taisīt divus pollus vienā ierakstā - vienu atklātu, otru anonīmu.

jāaiziet nopelst par godu itādai brilijantspožai dienai, ja vēl būtu mīnusi un sniedziņš... bet par mīnusiem, man ir optiskās basēna brilles, tiesa gan - nenēsāju, līdz ar to basēnā ir mierīgs pusaklums.

vēl par mīnusiem ir tā, ka uz vecumu nepako citu, kā par klimatu nevar paņerkstēt, jo viss ir tik absurdi bezjēdzīgi un netverami sapinies, te vārdiem nav vietas - pāri paliek tīra pieklājība un 7 nāves grēki (tos vajadzētu godīgumam CV ierakstīt).

bajzevej - kādam nav brīva istaba rīgos, ar kulturāliem kaimiņiem, ko man izīrēt?

debt.lv
Ou, paskat, cik jauki - "Mitrofans Slobodjans" uzcirtis Latvijas parāda pārskatu. Nezinu, cik precīzi ir tur redzamie dati, bet jebkurā gadījumā varētu norādīt uz tādu vienkāršu sakarību:

"Kopējais ārējais parāds" ("Latvijas valsts kopējais publiskā un privātā sektora ārējais parāds") ir lielāks par "Iekšzemes kopproduktu" ("Visu saražoto preču un pakalpojumu pievienotā vērtība kādas teritorijas ietvaros gada laikā"). Tas nozīmē, ka, vidēji rēķinot, katrs cilvēks, kuru tu pazīsti, kuru redzi uz ielas, kurš sēž mentu vai e-Maxima busiņā, ir parādā gadu verdzības. Viens gads visu mūsu produktīvās dzīves "pieder" baņķieriem.
Bet pat bez visa parāda cilvēki jau ir valsts vergi - nerunājot nemaz par to, cik lielā mērā viņi ir vergi tīri garīgi. Pat ja ikviens saprastu, kā darbojas šīs sabiedrības mašīna, cik lielā mērā cilvēku apziņa ir atslēgta, un visi atgūtu absolūtu apziņas skaidrību - tik un tā paliktu tas gads verdzības un tā pastāvīgā verdzība valstij. Bet reāli cilvēki ir hibernācijas stāvoklī, ziemas miegā, stand-by režīmā, kur visi procesi tiek novadīti mašīnas uzturēšanai. Protams, ne apzināti. Citādi tā mašīna drīz vien nedarbotos. Bet vergi turpina jūsmot par savām rotaļlietām, par savām ekrānu pasaciņām, par bērnišķīgām ilūzijām - vai par pupiem, pimpjiem un bankas kontiem. Bet mašīna turpina vilkt cilvēkus aizvien dziļākā bezspēcībā, aizvien spriestnespējīgākā aklumā. Turklāt vietā tiek piedāvātas fiktīvas realitātes interpretācijas, kuras ļauj vergiem domāt, ka viņi ir gan brīvi, gan izglītoti - pat reāli kompetenti pasaules kārtības jautājumos. Tāpēc nekas īsti negrasās mainīties - izņemot to, cik lielā mērā tie indivīdi, kuri tos kloķus rausta, var uzstāt uz savu nu jau leģitīmo varu pār to lopu/zīdaiņu baru, kurš pilnībā atteicies no atbildības saimniekot savu dzīvi.

Apollo: " Nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā dažviet Latvijā var izveidoties biezākā sniega sega šogad un šajā vēl nosacīti ziemā."
Ohoho, viņi jau paredz sniega īpatnības 10 mēnešus uz priekšu!

Kviecošā cūka Denijs Fils vairs nav mans favorīts. Nav jau ari baigi bijis, bet katram sevi cienošam mazam un stilīgam gōtiņam jātur kompī viņa diskogrāfija. Uj kā tā šobrīd šķīst! ;D

Un tad viņš nāk ar savu taisnību kā ar cirvi. Es eju pretī ar savējo kā ar pletīzeri (to, kurā bēra ogles un vicināja ap galvu pirms sāka gludināt).
Tā, lūk, ir īsta runa. Mēs saprotamies.
Tagad tik jāpakāpjas malā un jālūkojas izrādē.

Es izskatos pārliecinoši. Smiekli nenāk, smaidīt gribas. :)

Nr.201
Mani māc nelāgas aizdomas, ka teiciens: "kā sāksi nedēļu, tā arī pavadīsi" ir vērā neņemams. Piemēram: vakar no rīta, pilsonis - celtnieks, ar draugiem iemalkoja alu no mazā divlitru plastmasas ķobīša, jautri čaloja pa visu vilcienu  un visādi citādi izpaudās. Šorīt šis pats pilsonis sēdēja stūrītī viens un skumji dzēra kafiju un izskatījās dzīves sagrauts.

A' kopumā? - es nudien sāku nopietni apsvērt ideju rakstīt grāmatu par savu dzīvi, tas būtu labākais traģikomēdijas paraugs vēsturē!

VISS IR KĀRTĪBĀ!
Šķiet, ka dzīvespriekam vnk trūkst sūdu. Ne gluži sūdu - to jau pietiek -, bet gan apziņas par sūdiem. Tad nu, ja cilvēkiem pie kājas verdzība, krāpšana un viss šitas gaiss, kuru elpojam un kurā kustamies, tad varbūt mīla kļūs karstāka, draudzība - cietāka, naidība - cienīgāka, kad starp mājām ripos tanki, kad laupīs un spīdzinās brāļus, kad nebūs ne gāzes, ne ūdens, kad darbosies tikai valsts radio, lai meli neizirst.

Okei, tā droši vien nenotiks. Esam pārāk tuvu ideālajai verdzības sistēmai, lai šitā atmodinātu cilvēkus. Kas gan to Lielo Teātri spēs iztraucēt? Kaut kāda saujiņa "trako" "sazvērestību riekstu"? Phe... turpiniet, lopi. Turpiniet...

nu kaut kā tā
Your feelings depend not on what you see, But how you see it. What you see, is your destiny. How you see it, it's your attitude....

par lietām, ko politiķi nerunā
ždanoka aizskāra interesantu tēmu - ar ko kosova atšķiras no krimas ;)

nu protams, kosovas atbruņošanā no atomieročiem nebija 5 pasaules kodollielvalstu garantiju - asv, krievija, anglija un vēlāk francija un ķīna - nebija kosova arī atomieroču
nebija krimā arī kaušanās, šaušanās un masu deportāciju, i labi, ka tā

bet tā kaut kā savādi līdzinās, jā ;)

emigrēju uz citu lietotājvārdu - grizzly_bear - ja nu kas. šo izdzēsīšu vēlāk šodien. 

esat laipni aicināti šo profilu atdraugot un piedraugot jauno. apņemos arī rakstīt vairāk kā pēdējā laikā.

Jēj, velosezona atklāta! Velobrauciena ātrums tāds pats kā rudenī. Ķermeņa svars tāds pats kā pirms sezonas pabeigšanas.
Fukken õsom.

šis ir jaunais žurnāls, agrāk biju gan jackalope, gan billy_elliot, gan vēl visādi. izrādās, jackalope vilkās jau no 2010tā gada. būtu interesanti saprast, cik ilgi es šeit esmu, bet nevar, jo visus iepriekšējos profilus neglabājis dzēsu ārā. pirmo reizi piereģistrējos, laikam, ap 2008~~ gadu (2007?)

Garfield

pavasaris, bļe


А какой цветок вы?

Ja zirgs saplēš savu jauno vakarkleitu, vai zirgs ir plēsējs?

āāāāāāāh tās sāpes. pirmo reizi piedzīvoju trenniņus, pēc kuriem ir tāādas "paģiras"... kustības nozīmē ārprātu. trenniņš ik pa dienai, trešā diena pēc trenniņa ir vissliktākā, tātad plānoju, ka vēl nedēļas divas pastāvīgā diskomfortā, kamēr pieradīs. ko tikai pret apātiju nemēģinās. tik un tā labāk kā dzert un cīnīties ar vēlmi skatīties sienā 24/7. tā visa esot tikai iekšejā ķīmija.

Es vienu nedēļu varētu pamēģināt. Tikai vai tik daudz krāsu man skapī vispār ir!
http://rus.tvnet.lv/wo_men/zhizn/252326-top10_strannih_no_zhivuchih_sujevjeriy_mira/page/9

Fenomenāls, bet mīļš - piecos no rīta, pamodies, ieslēdzis gaismu un izrāpies no gultas, es joprojām guļu un tēloju beigtu, un viņš sāk mani glaudīt.

Tā viņi (Simis un Kristīne, meitene no 6.elementa) aizgāja rozīgi zilā āgenskalna rītausmā.
Atstājot stāstus par mākslu, konceocijām vs sajūtām, keramiku un atmiņām, to cik līdzīgas izrādās latvija un igaunija, par jūrascūciņām, kuras praktiski visu vakaru tulkoju kā papagaiļus.
Es nezinu vai viņu kādreiz satikšu un paģiru zupas iecere izplēnēs, kur tālā nākotnē tāpat kā sarunātā šaha partija ar amsterdamas Dagmāru. Tas nav svarīgi.
Dažkārt cilvēki tikai ar savu klātbūtni ieeļo kādu ierūsējušu detaļu apziņā.

Labrīt.

1918. gada 3. janvāris, trešdiena
Tikai +2, vējš, dienas vidū sākās stiprs lietus.
Sliktā laika dēļ Vasja neieradās, tā kā nodarbojos tikai ar Ņusju. Manis pašas nodarbes neiet uz priekšu: tikko kā pabeidzu tikai pirmās nodaļas trešo apakšsadaļu. Pusdienot devāmies pie Ļenas, bet pēc tam abas ar Ņusju drīz vien sākām ģērbties.
6½ devāmies uz ģimnāziju, un ieradāmies tur, kad vēl neviena no malas nebija. Mazliet pastaigājāmies un atgriezāmies, taču ļaužu tik un tā bija maz. Ņusja devās uz kora mēģinājumu, savukārt es paliku viena. Sēdēju viesistabā un jutos ļoti neomulīgi. Vakars pagāja briesmīgi garlaikojoties, jo nebija neviena pazīstama. Pavadīju lielāko daļu laika ar m-me Novodvorku, mazliet pastaigājām pa gaiteni ar priekšnieci, taču pēc tam, deju laikā, sēdēju praktiski viena. Garastāvoklis bija šausmīgs: jutos absolūti vientuļa un pamesta šīs jautrības pārņemtās publikas vidū, un pati uz sevi niknojos, ka nemāku atraisīties un iekļauties ļaudīs. Bez tam man šķita, ka Olga Aleksandrovna Grimailo un priekšniece, kuras abas vakara sākumā bija ļoti pretīmnākošas un jaukas, uz vakara beigām no manis norobežojās, lai gan pati nu domāju ka tas no manas puses tikai tukšs aizdomīgums. 1 devāmies prom Nakšņoju pie Ļenas - pirms gulētiešanas kādu stundiņu papļāpājam.


Ņižnijnovgoroda, 1918. gada janvāris, Gogoļa iela

skaisti parunājos
podā tika nolaista dziļumbumba :D

* * *
bonus sticker

Kāpēc tur, kur ir tik skaista daba, vienmēr jābūt tik sasodīti daudz čūskām? Sorry Kostarika, 22 indīgas čūsku šķirnes (no 139 kopā) - manas pēdas, diemžēl, nevarēs tevi skart.

Ceramics / Semiotics

ar vēlmi piedirst savu twitter kontu ar teikumiem, kas izrauti no konteksta, reizē nāca arī vēlme izveidot savu interneta ateju. tieši laikā. nevaru vairs savu domu plūsmu paturēt pie sevis. nekontrolējama verbālā caureja. mani twitter sekotāji varētu tikai sūroties par to, cik es piediršu viņu twitter'a fīdu. beigu beigās man sekotu tikai māsas, un arī - aiz tīras žēlastības. man nav ar ko runāt. varbūt ne tik ļoti, ka man nav ar ko runāt, bet gan (ne)vēlēšanās kādam izkratīt sirdi un uzticēties. man pagaidām pietiek ar domu, ka kāds šo lasa un vienkārši saprot. tas arī viss, kas man pašlaik vajadzīgs. pfū. pārsteidzoši labi palika. bet vispār. pie visa šī varētu būt vainīgas manas pēdējās attiecības. ja tās tā vispār var nosaukt. domāju, ka diviem intravertiem cilvēkiem nebūtu tik grūti satuvināties, ņemot vērā, ka viņiem jau ir kaut kas kopīgs. bet, ak, kā gan es kļūdos. interesanti, ka cilvēks, kurš ir gan tev iesācis rakstīt, gan uzdevis svētīgo jautājumu, kurš pēc tam ļauj taviem draugiem teikt: ''jā, uz ballīti ņemšu līdzi savu draudzeni'', beigu beigās pats arī visu izbeidz. un tas viss notiek mazāk kā 3 nedēļu laikā. man tas, patiesībā, izraisa pamatīgu apjukumu. tik ātri izbeigt attiecības un teikt, ka neesam līdzīgi (man gan no sākuma teica, ka redz visas draudzenes domā, ka nesaderam, bet beigās izrādās, ka nevis draudzenes to teica, bet pati). bet ja tik ātri saprata, ka esam atšķirīgi, tad kā to nevarēja saprast (un nevarēja noskaidrot) jau pirms attiecībām. beigu beigās visa iesācējs dzīvo tālāk savu skumjo dzīvi, bet visa pretī ņēmējs dzīvo ar zemāku pašvērtējumu, nekā sakumā, savās pārdomās par to, ko darījis nepareizi. lai arī tika norunāts saglabāt draudzīgas attiecības, meitene regulāri par visu pārmet (attiecībā pret to, ko es daru)un par visu jūtas aizvainota. nu arī vairs ar mani nerunā. man vienmēr ir, ko teikt tikai pēc kāda laiciņa, kad esmu par to kārtīgi padomājis, kā tas ir arī šoreiz. padomāju un sapratu, ka viņai būtu jābūt pēdējam cilvēkam, kuram šajā situācijā būtu jāuzvedas kā upurim. šo visu es pateiktu pats, bet es neiešu atvainoties un zemoties (jau kuro reizi) par to, kur viņa ir vainīga. tas man jau ir piegriezies. vienmēr justies vainīgam par visu.

pārlasīju, ko esmu uzrakstījis. ja es būtu pieagušais, tad nodomātu, ka šo visu raksta sirsdēstu nomocīts vidusskolā ejošs muļķis. nu, tālu no patiesības jau nav. nākamreiz jācenšas rakstīts kaut kas tāds, kas interesētu pašu.
starpcitu, visu šo rakstot nāca prāta kāds rokās samīcīts citāts no kādas, manuprāt, jaukas, bet nejēdzīgu vannabiju sačakarētas, grāmatas. jautājums veidojās šāds:"why do i and everyone i love, pick people who treat us like we're nothing" un kaut gan arī jautājums tikai daļēji atbilst manai dzīvei, atbilde izriet šāda: "we accept the love we think we deserve". jā, nu tik tiešām. vēl pie tam man vēl vairāk ir iepatikušies The Smiths un nu klausos arī Keaton Henson. traki.

reizēm es runāju un brīnos par to, ka vārdi nāk ārā no manas mutes teikumiem nevis tumšās matērijas lēveriem

Failure
Smoking Umbrellas
Another Space Song
Enjoy The Silence (Depeche Mode)

Klausos un revidēju mūzikas folderi, lai izmestu sūdus.
Ārā lido:
ASC - Nothing Is Certain
Carbon Based Lifeforms - The Path
Carbon Based Lifeforms - Interloper
Flunk - For sleepyheads only
Mars Volta - The_Frances The Mute
Mars Volta - De Loused In The Comatorium
Miss Kittin - i com
Mr.Oizo - Analog Worms Attack
Recondite - On Acid
NIOWT - Loverboy
NIOWT - Niowt
Telex - I Don't Like Music
Tool - Aenima
Tool - Lateralus
Vector lovers - Vector lovers

Potenciālākos kandidātus pat nav drosmes klausīties

A ziniet- man iet labi. Tas nekas, ka māte "piedalās"- tā es to saucu.
Un arī saprotu viņu- dzīvot ndesmit gadus barā, pierast, tad atkal un atkal ik pa laikam zaudēt to bara sajūtu- daži ārzemēs, kāds taisaulē, kāds precās/šķirās...

Un tā vien šķiet, ka man ir izkritusi tā "laimīgā" loze, kam jāvelk tās ragavas uz mežu.

Par to, kas atliek.
Ukrainas okupācijas un 16. marta/ 9. maija priekšvakara iespaidā pēdējā laikā aizvien vairāk nosliecos par galēji nacionāliem uzskatiem. Mēs nedrīkstam pieļaut Krimas scenārija atkārtošanos šeit. Jā, mēs esam EU un NATO, taču Latvijas dēļ neviens britu vai franču kareivis neies mirt, ja, teiksim, Daugavpilī ieradīsies "pašaizsardzības vienības", es ceru, ka neviens latvietis vairs nedzīvo pretējās ilūzijās. Viss ir tikai mūsu pašu rokās.

Integrācijas politika Latvijā 20 gados ir bijusi neefektīva un nav sasniegusi savus mērķus. Tas tā magi sakot. Jā, manā izolētajā sociālajā telpā, ir daudz pozitīvu piemēru ar super jaukiem, Latvijai lojāliem (vismaz ārēji) krievu jauniešiem un jaunietēm, kas latviski runā reizēm pat labāk par etniskajiem latviešiem, piemēram, no Madonas vai tālākiem laukiem. Taču aiz šiem izglītotajiem, brīvību mīlošajiem un patiesi novērtējušiem cilvēkiem vienmēr ir "rodņa", kas ir citādāka, ar pretējiem uzskatiem. Ar viņiem es netiekos, par viņiem mēs nekad nerunājam, jo tas radītu abpusēji neizdevīgu plaisu attiecībās, taču tas nenozīmē, ka viņu nav. Mēs vienkārši izvēlamies noklusēt neērtos radiniekus un viņu prokremliskos uzskatus.

Un tā vide ir bīstama, klaji naidīga un apdraud neatkarīgas Latvijas ideju. Kādreiz jaunības ideālismā es tiešām ticēju integrācijai un ka mēs varam dzīvot kopā vienā zemē, runāt dažādās valodās ģimenē, bet publiskajā telpā vienā un tajā pašā valodā. Mums būtu vienādas vērtības un laimīga dzīve mūsu kopīgajā valstī. Daļa manis joprojām tam gribētu ticēt, bet tas būtu brīnums, kas realitātē nekad nenotiks.

Ir jārīkojas, soli pa solim un sistemātiski jāvirza politika uz nelojālu krievu ieceļošanas ierobežošanu (uzturēšanas atļauju tirdzniecība), tad jāierobežo kremliski mēdiji un jāveic izmaiņas likumdošanā, kas veicinātu nepilsoņu emigrāciju (protams, ne jau lopu vagonos, zem automātu stobriem), taču jārada ekonomiski viņiem ārkārtīgi neizdevīga telpa, kad viņi paši izvēlētos nopirkt biļetes un pamest Latviju. Visbeidzot, valstij jāatpērk par kadastra vērtību viņu īpašumi un jāaizliedz jebkādas nelojālas izpausmes, valstiskas vai nevalstiskas organizācijas un jāuzceļ 5-6 NATO karabāzes šeit, vienlaicīgi modernizējot Latvijas armiju.

Laiks mums vēl atļauj šādi rīkoties un veidot šādu politiku. Krievijai vēl jāpabeidz iesākatais Ukrainā, Gruzijā, Moldovā un tad drīz arī būs kārta Baltijas valstīm. Līdz tam mēs vēl varam sagatavoties.

Ceru, ka Latvijas politiķi atvērs acis un nāks klajā ar šādu programmu. Ja nē, tad domāju tas man būs jādara pašam un jāiet politikā. Es nevaru pieļaut atgriešanos PSRS. Ne pēc tam, kad praktiski visa sava apzinātā dzīve ir nodzīvota brīvā zemē.

P.S. Jau iepriekš atvainojos, ja ar šo ierakstu kaut nedaudz aizvainoju vai aizskāru tos dažus gaišos krievu tautības cilvēkus, kas ir Latvijai lojāli un mīl šo zemi tik pat ļoti, cik es. Es tā negribēju.

kopš es atgriezos Latvijā, ar mat. sazināmies ļoti, ļoti reti. daļēji tas ir saistāms ar to, ka viņš dzīvo mājā bez dušas un bez interneta, tāpēc vēlos vakaros mēs saskaipot īsti nevaram. māja gan ir vismaz 100 gadus veca, tā ir pavisam netālu no Amstel stacijas, un tai pretējā pusē ir lielisks etiopiešu restorāns, kur mēs reiz aizgājām pieci cilvēki kopā un ļoti, ļoti pārēdāmies. turklāt viņa mājas iekšpagalmā aug viens no vecākajiem kokiem Amsterdamā, kā arī māja ir vājprātīgi auksta. kaut kā šie visi iemesli sasaistās ar citiem iemesliem, un mat. mājās nav interneta, jo viņš grib sēdēt un lasīt grāmatas sveču gaismā, nevis nodoties feisbuka valgiem, tāpēc mēs sazināmies tikai caur internetiem telefonā no viņa puses, resp., whatsapp. pārsvarā tas ir tā, ka mēs viens otram sūtam selfijus no konkrētām vietām un laikiem, kuros tajā brīdī esam (krogs, bibliotēka, darbs, sabtransports ir parastās vietas), kā arī reizēm viens otram atstājam balss ziņojumus: viņš man lasa priekšā avīzes, es reizēm ūjinu un lasu Borhesa stāstus.
bet nu šodien mēs beidzot izdomājām, ka ir jāsazvanās, tāpēc izdomājām, ka mēs beidzot telefoniski caur skaipu sazvanīsimies. mēs nebijām runājuši kopš novembra beigām, tāpēc puse sarunas bija vienkārši spiegšana. mat. ir mans soulmate un, iespējams, vienīgais cilvēks, kurš mani var iedzīt histērijā aptuveni piecu minūšu laikā. man diezgan bieži liekas, ka, ja es būtu vīrietis, es būtu mat. nebūdami nekāds pāris, mēs esam iekļuvuši skolas gadagrāmatā kā most likely to grow old together, kā arī mēdzām šķirties reizi mēnesī, kas parasti vienkārši nozīmēja to, ka mēs mēģinājām divas dienas nerunāt, lai pēc tam dzertu lētāko sangriju un spēlētu paslēpes manā istabā. bet tas tā. 

Jack Penate - Be The One
Did we really, did we really fall in love?
Be the one, be the one

I knew you should be the one, I knew you could be the one
I knew you would be the one, be the one, be the one

https://www.youtube.com/watch?v=MvNqXc7JSL0

Tas vēl drusku pārdomājot pagājušās nedēļas drāmu ūdensglāzē :)

mīļo sīrupiņ
kāpēc dzert vīnu un bučoties līdz rītausmai ir tik viegli un forši, bet domāt un strādāt līdz rītausmai nav viegli un forši, un nāk miegs? Mjau.

“1. push yourself to get up before the rest of the world - start with 7am, then 6am, then 5:30am. go to the nearest hill with a big coat and a scarf and watch the sun rise.


2. push yourself to fall asleep earlier - start with 11pm, then 10pm, then 9pm. wake up in the morning feeling re-energized and comfortable.


3. erase processed food from your diet. start with no lollies, chips, biscuits, then erase pasta, rice, cereal, then bread. use the rule that if a child couldn’t identify what was in it, you don’t eat it.


4. get into the habit of cooking yourself a beautiful breakfast. fry tomatoes and mushrooms in real butter and garlic, fry an egg, slice up a fresh avocado and squirt way too much lemon on it. sit and eat it and do nothing else. 


5. stretch. start by reaching for the sky as hard as you can, then trying to touch your toes. roll your head. stretch your fingers. stretch everything.


6. buy a 1L water bottle. start with pushing yourself to drink the whole thing in a day, then try drinking it twice.


7. buy a beautiful diary and a beautiful black pen. write down everything you do, including dinner dates, appointments, assignments, coffees, what you need to do that day. no detail is too small.


8. strip your bed of your sheets and empty your underwear draw into the washing machine. put a massive scoop of scented fabric softener in there and wash. make your bed in full.


9. organise your room. fold all your clothes (and bag what you don’t want), clean your mirror, your laptop, vacuum the floor. light a beautiful candle.


10. have a luxurious shower with your favourite music playing. wash your hair, scrub your body, brush your teeth. lather your whole body in moisturiser, get familiar with the part between your toes, your inner thighs, the back of your neck.


11. push yourself to go for a walk. take your headphones, go to the beach and walk. smile at strangers walking the other way and be surprised how many smile back. bring your dog and observe the dog’s behaviour. realise you can learn from your dog.


12. message old friends with personal jokes. reminisce. suggest a catch up soon, even if you don’t follow through. push yourself to follow through.


14. think long and hard about what interests you. crime? sex? boarding school? long-forgotten romance etiquette? find a book about it and read it. there is a book about literally everything. 


15. become the person you would ideally fall in love with. let cars merge into your lane when driving. pay double for parking tickets and leave a second one in the machine. stick your tongue out at babies. compliment people on their cute clothes. challenge yourself to not ridicule anyone for a whole day. then two. then a week. walk with a straight posture. look people in the eye. ask people about their story. talk to acquaintances so they become friends.


16. lie in the sunshine. daydream about the life you would lead if failure wasn’t a thing. open your eyes. take small steps to make it happen for you.”
Sixteen Small Steps to Happiness (via prettypaperquotes)

FOLLOW ME FRIEND LIVE WITH ME…

KASJAUNS. Bijusī radiogeiša Adamss spridzina ar savu tērpu!

Latvijā arī par vienu noziegumu nevar sodīt divreiz? Ja tā, un šis anonīmais vēlāk izrādītos īstais vainīgais, dīls ir lielisks. Es arī ņemtu.

https://www.youtube.com/watch?v=7I_PDLi_7Co

ak, un mana filma būs tāda, kā man gribas.

Šodien satiku sievieti-vampīru un sievieti-pūci.

Mēs ar sievieti-vampīru ejam pie viena ģimenes ārsta. Es viņu satiku jau iepriekšējā reizē uzgaidāmajā telpā, un šodien viņa atkal bija klāt. Ejot pie ārsta, es iedomājos, ka tik nesanāk viņu satikt atkal, jo mani ļoti nervozē situācijas, kad svešinieki, kuri nav likušies ļoti patīkami, bet kuri ar mani ir kontaktējušies, tiek atkārtoti redzēti. Lūk, gaidīju savu rindu pie kabineta kopā ar citiem, šķirstīju kaut kādu tamborējumu žurnālu, un tad viņa ienāca, kājas šļūkādama, elsdama un uz spieķa balstīdamās. Uzmetu viņai skatienu, sasveicinājos korīti ar pārējiem, jo tā te ir pieņemts, un tad ieurbos jo dziļi tamborējumos, cerot, ka viņa mani neatpazīs. Badīgi nopētījusi potenciālos upurus (mēs bijām 3), tante-vampīrs nosēdās blakus nobriedušai sievietei un, daudz negaidīdama, metās sūkt asinis. Viņas upuris burtiski izčākstēja pāris minūtēs, teica tikai "aha, jā, mmm…", kamēr tante klāstīja savu viedokli par politiku, aktuālajiem notikumiem un vēl visu ko. Es, piemēram, pagājušajā reizē dabūju zināt, ka dakteris esot ļoti labs, un visiem viņš patīk, viņas kaut kāda draudzene esot izpētījusi uz viņa diploma viņa dzimšanas dienas datumu un taču atnākusi tajā dienā, un dakteris jautā: "Kas par vainu? Jūs jau tikko bijāt!" "Nekas, dakter, es jums tortīti atnesu!" Un to es dabūju klausīties, kamēr vairāk kā stundu sēdēju rindā pēc sava pieraksta laika. Nu, skaidrs. Nav nekāds brīnums, ka tik lēni iet, ja jau te visas tantes nāk tikai apsveicināties ar foršo dakteri. Pēc laba brīža šodienas upurim tomēr paveicās, jo pienāca viņas rinda. Es ciešāk iekrampējos žurnālā un burtoju par stabiņrakstu un provansas stilu, aizvien izmisīgi cerot, ka tante-vampīrs mani neatceras, jo vai tad asinssūcēji atceras savus līdz sausai krakšķēšanai izžmiegtos, sakaltušos ādas maisus? Tante pasēdās man tuvāk, palūdza žurnālu no stenda, mazu brītiņu to šķirstīja, kaut ko pie sevis klakšķināja, parādīja man bildi ar Kārļa tiltu, skaļi par to sajūsminājās, bet, tā kā visapkārt valdīja klusums un tikai izmisīga žurnāla lapu čaukstināšana no mana kakta, tad viņa ilgi neizturēja, aizšļūca līdz māsiņas kabinetam, paņēma savas recepšu zāles un it vingra, kā jau pēc labas maltītes, devās savās dienas gaitās.

Pēc tam tramvajā es redzēju sievieti-pūci. Viņa izskatījās šitā - ( … )

ak šī labvēlība,
kura jāiemācās

i don't mind it, i don't mind at all
it's like you're the swing set, and i'm the kid that falls

Nimfomāne I
Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.

Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.

Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.

Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?

Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.

Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.

Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.

Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.

P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš?

Noskatījos Nymphomaniac I un II un nesaprotu par ko komentētāji cepās.
Laba filma.
Vienkārši savādāks skatījums uz dzīvi.

evolve
We have become very good over the last hundred years or so at teaching our children. We have developed remarkably efficient systems for mass education that have brought learning and opportunity to ‘the people’. Indeed we can look back proudly at a system that helped to fire the industrial age. We have, however, become wedded to our own success as a society and become complacent – to an extent, falling into the classic trap that lies in wait for anything successful, which is to enjoy the benefits and let the system take care of itself. As a result our system for mass education has remained largely unchanged. (..) From the first mass education systems of Victorian times up to today the system and the thinking behind the system have changed little, so in many ways schooling is becoming less and less relevant.

//Richard Gerver, Creating Tomorrow's Schools Today: Education - Our Children - Their Futures

un vēl - izrāde "voiceks" man dažādos veidos atgādināja sapņošanu.

seksopataloganatoms

šonakt sapnī nomiru, un tad nekādi nevarēju sev to paskaidrot, tādas terry pratchett raganu otrās un trešās domas
vispirms lidoju lidmašīnā, maziņā, kur ir tikai pilots un vēl es, un bija tik briesmīgi bailīgi un labi reizē
tad piekritu lidot vēlreiz, vēl augstāk, bez sprādzēšanās un kabīnes, vienkārši sēžot uz ārējās malas un turoties
un tad mēs sākam lidot un es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka vispār nav bail, ka es pat neko nejūtu,
un tad mēs nosēžamies un es klīstu apkārt un nesaprotu
un tad es saprotu, ka esmu nomirusi tā lidojuma laikā, bet neesmu sapratusi
un es nekā to nevaru sev paskaidrot, pat tad, kad esmu sapratusi

ļoti skaists sapnis
visu to slāņu dēļ

emilia reggio
Fundamental to the Reggio Approach is the image of the child as rich in potential, strong, powerful and competent. We consider every child as a gifted child who needs a gifted teacher. Children with disabilities are fully integrated into the structure and are spoken of as ‘children with special rights’ (!!!)

Education should occupy public spaces and not solely be within the walls of the institution. Reggio schools are set within the city and visible to the city.

Education must come to be recognised as the product of complex interactions, many of which can be realised only when the environment is a fully participating element.

The image of the teacher in Reggio is one of a learner, enthusiastically seeking new knowledge, rather than imparting received knowledge and information. In Reggio, research is not regarded as an activity that occurs solely in academic institutions and university departments. Instead, the educators speak of the ‘normality of research’ and regard it as part of the day-to-day life. (..) The role of adults in supporting children’s creativity as researchers is to provide interesting resources and situations that engage the children’s attention and prompt further exploration and investigation. They also act as a resource with knowledge, skills and expertise that children can access as required.

Children’s theories – the starting point for long-term projects – are developed through group discussion, and children are supported to master the skills of listening and negotiation. Self-esteem and self-awareness are fostered through valuing individual opinions, respecting the knowledge children already have, welcoming doubt and uncertainty, and developing children’s skills in asking good questions of themselves and others.

//Pat Brunton, Linda Thornton, Understanding the Reggio Approach: Early Years Education in Practice

Sovakar fantastiks vakars...
apsēžos uz balkona, aiveru acis, ieelpoju un ieklausos...
Gaiss smaržo pēc lietus, pirmajaiem zaļajiem zāles stiebriem, sniegpulkstenīšiem un dzestruma... Tālumā dzirdama jūra un ūdens piles notekcaurulēs...
pasakaini...

beidzot saņēmos vienam no Lielajiem Darbiem. pirms tam izdomāju vēl reizi pārbaudīt dedlainu. dedlains tomēr pēc nedēļas, nevis rīt. ar labi padarīta darba sajūtu varu doties pie miera.

Ko es daru šonedēļ?
Esmu atbraukusi uz svešu pilsētu, lai piedzīvotu ko aizraujošu jeb man ir tas gods vadīt vienu no Ginessa bāriem šajā pasākumā -----> http://www.cheltenham.co.uk/fixtures/the-festival/

Stresins tāds ne pa jokam

Ja piecas potes pret kārtas pret trakumsērgu likās horror,tad ko gan es darītu, ja būtu jāizbauda 30 potes? :D Pēc potēšanās kaut kā aizvilkos mājās, iekritu gultā ap septiņiem vakarā un gulēju kā nosista līdz deviņiem rītā. Tad te nu bija! Pašas bīstamākās huiņas, kā likums, notiek vistuvāk mājām.
- - -
Ilgi domāju,kas ir tā graudainā figņa ar ceptiem dārzenīšiem iekš LIDO. Izrādās, ka kuskuss. Tagad vairs nevaru iedomāties savu skapi bez kuskusa pakas, jo tas ir ģeniāls fastfood studentiem!
- - -
Aglonas bazilika fotogrāfijās skolas mācību grāmatās izskatās pārāk liela. Domāju, ka tai jābūt lielākai nekā Kauņas kristus augšāmcelšanās baznīcai, bet še ku reku to vēl mazāku padara mazā Soviet trīsstāvu bloķene turpat aiz baznīcas.
- - -
Kļocka,šmakovka,gangnamstils,miniatūrs zagss,gaišais brālis no krūkas,"jaunie prot tikai pīpēt,ne dejot". Viesošanās kāzās latgales rajonā noteikti paliks atmiņā.
- - -
Rakstot kursa darbu,rīgas vidusskolēni atbildes atsūta labi ja viens no 15, kamēr latgales reģiona - 1 no 5 :) Latgales reģiona skolēni raksta, ka priecājas aizpildīt anketu, bet rīdzenieki ņēma un aizrādīja par pieļauto gramatikas kļūdu, kas radās anketas sastādīšanas brīdī. Sučkas^^
- - -
Nekas nevar aizstāt foršu vasaru. Pērn bij riktīgi feina.

Redz kur mazs video rulītis par to kā uztaisīt šņabi
http://youtu.be/SeAZNz0av6M noteikti kādreiz pamēģināšu

cilvēks paņem, jo zina, ka var
es varu!

galu galā cilvēkam ir neērti atteikt otram

man liekas, plāns ir skaidrs, vasaras beigās jālaiž ar iļju savergot nauda un pēc tam uz štatiem.
tik vienkārši

Mēs ar apriņķa priekšnieku.
Nav labi vairs ar to Krieviju, galīgi nav labi. Arī iepriekš nebija labi, taču tagad vispār kaut kas pilnīgi traks notiek - no rītdienas tur ceļ minimālo cenu šņabim. Ja agrāk minimālā cena puslitram bija 170RUB(~3,40EUR), tad no rītdienas būs jau 199RUB(~4,00EUR).

Visādi citādi interesants, valstiski regulējams parametrs "minimālā cena šņabim".

vēl tikai 1 darba diena. un tad 2 nedēļas atvaļums. saule, jūra, "sardīnes". skatos uz nobukoto māju bildītēm un nevaru vien sagaidīt.
un pirms lidošanas vēl mēģināsim beidzot noskaidrot, vai pa vēderu dzīvojas "jūlijs" vai "jūlija" :)

esmu tikusi līdz lažiņai, bet nāk miegs. visu pārējo izdarīju. ar riteni pret kalnu nogādāju Eiženu Ingmāram uz darbu 16.00, kur viņš palika līdz darbdienas beigām, un pati kūlos tālāk ar 3 transportiem uz privātstundu - jeb, kā teica pikaczu, loģistikas armagedons.

Esam pārvākušies, no šodienas ir arī internets. Pārvākšanās vienmēr ir kā jaunas dzīves sākums, tāpēc esmu nolēmis šo to mainīt un turpmāk dzīvi aprakstīt no gaišās puses.
Pāršķirstīju žurnāla Latvju Teksti šī gada pirmo numuru. Pagājušā gada prozas apkopojumu veidojusi Dace Rukšāne un šim rakstam izvēlējusies šādu nosaukumu: dzeņa vēders latviešu prozā 2013. gadā, pirmajā rindkopā šo metaforu vēl pārfrāzējot -- [..] pagājušais gads [prozā] ir krāsains kā augļu konfekšu turza. Es nezinu, kā lai precīzi pasaka to, ka, rakstot savu tekstu, ir jābūt ļoti augstprātīgam pret to valodu, kas ir bijusi līdz šim, īpaši skatoties uz tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Tālāk ir, piem., Ilzes Jansones raksts ar nosaukumu Oda cilvēcībai. Man nepatīk šāda virsrakstu veidošanas tehnika, bet es saprotu, tas ir gaumes jautājums (lai gan nedrīkst – esmu jau redzējis par to aizrādām – lietot, piem., x diskrētais šarms). Bet šis nav gaumes jautājums, nu, kas tie par tādiem sūdiem, kāds vēl dzeņa vēders!
Viss pārējais teksts par pagājušā gada prozu izskatās kā atstāts pastulbām draudzenēm -- ko raksta autore ir gaidījusi no grāmatas un ko sajutusi, to lasot. Vārdu sakot, kaut ko tādu var sliktākajā gadījumā publicēt kāda laikraksta iknedēļas dzīvesstila pielikumā. Nav taču vairs tālu kur atkāpties, šis ir vienīgais specializētais literatūras medijs valstī. Saprotiet, kā var uzrakstīt kaut ko tādu: „žurnālā ik mēnesi izlasot, tāds hihi-haha vien sanāk”, vai arī „kopējā grāmatas noskaņa man šķieta ārkārtīgi skumja – vientulība spiežas laukā pa visiem pakšiem”, nemaz nerunājot par to vietu, kur viņa ir zvanījusi draudzenei, kura viņai ieteikusi meditēt, lai lasītu Zeibotu utt. Ļoti slikta teksta labs paraugs, palasiet!
Un tad vēl tas seksisms: visu vīriešus (izņemot Paulu Bankovski) tekstā, kad piemin autoru, sauc uzvārdā (Zeibots, Eipurs, Zebris, Skujenieks utt.), bet sievietes vārdos (Inga, Nora, Ilze, Ieva, Gundega), izņemot divas, kuras sauc vārdā un uzvārdā.
Turpat blakus lielisks Andas Baklānes raksts par dzeju 2013. gadā. Nesen kaut kur te netālu jau teicu, ka man patīk, kā viņa raksta, arī šeit tas tā ir. Kāds ir raksta nosaukums, vaicāsiet? „Dzeja 2013. gadā”. Izcils nosaukums.

Tik jauki uzzināt patiesību. Forši. Esmu naiva, bet mana intuīcija tā izglābusi x10. Ha ha. hahaha. feeeeiiiiiil.
FAIL

vakara kafija
nedaudz sagribējās zīmēt, mošk līdz tam šovakar arī tikšu (prokrastinācija visu lietu māte), bet tikmēr uz rūtiņu papīra rēķinu šos matemātikas piemerus (bez nekāda iemesla, 66 vai maģijas)

2,116:2= 4711:3= 7,14:6= 3960:3= 3348:5= 3348:5= 4711:3= 829:4= 288;7= 3426:2=

2,116:2= 4711:3= 7,14:6= 3960:3= 3348:5= 3348:5= 4711:3= 829:4= 288;7= 3426:2=

ciparos tomēr kkas ir, viņos var pazust, tāda maza pasaulīte, kurā viss ir sakārtots un savērpts, bet tai pat laikā šķiet, ka aiz viņiem kkas slēpjas.

nu tā, ka atrisini algebras grāmatu un atrodi eju uz slepeno ss pagrabu mārtiņa kapos. dinkš dinkš

Šodienas:
+
.Jūtos jau saaugusi ar riteni. Pāris pieturas šovakar ar sabiedrisko likās tīrākās mokas. Vēl tikai jātiek pāri robežai, kad braukšana ar riteni aizņem tik daudz laika + nogurums. Pirms ziemas mani tas tieši otrādi - uzlādēja. Bet līdz tam vēl neilgs laiks & viss būs vecajās sliedēs :)
.Tomēr pie plusa likšu... Dabūju daļu algas, kas praktiski jau iztērēta. Kopš ieviesu fin.pārskatu liekas arvien skumīgāk skatīties,ka tik ļoti svaidos apkārt ar naudu. Vismaz šon tiku vaļā no viena sīkā parāda... Vēl 2 priekšā & tad varēšu ķerties klāt lielajiem...
.Piespiedu kārtā sāku dzert vitamīnus. Pēc konsultācijas ar farmaceitu - nebija dārgi & laikam jau sen vajadzēja, ņemot vērā, cik "veselīgi" es ēdu.
-
.Par spīti tam, ka ar S. bijām vakariņot ārpus mājas bez mīļā aliņa, mājās gan tika nopirkts "pirms miega"
.Pavisam noteikti neiešu gulēt laicīgi ("robeža" ir ap 22viem)

Dažas lietas nemainās, drīz Tori Amos redzēšu un dzirdēšu un varbūt satikšu Royal Albert Hall Londonā.
Iepriekšējās reizes bijā Stambulā, Varšavā un pilsētā ar tik nesmuku vārdu Zabže.
Sajūtas gaidot tādas pašas kā pirms 15 gadiem...

Фильм об американской выставке 1959 года в Сокольниках
http://valkorn.livejournal.com/816987.html

Es to izdarīju. Jūtos x, lai neteiktu y.

un mazliet seksa pirmdienas īvningā
liekas ir normāli performēt rimdžobu un negaidīt to atpakaļ. kādēļ ar blowdžobu jābūt savādāk?

Iet laiks
un kļūst skaidrāk redzams, ka esam svešinieki, kuri tikai uz brīdi satikušies.

Confession bear
Es dodu naudu tikai tiem bezpajumtniekiem, kuri izskatās, ka ir apstākļu spiesti ubagot. Kur ir skaidri redzams, ka tikai šmigai, pat ja suņi blakus, eju garām...

wow, forša diena! foršs trenniņš!

Pārsteidz sevi pats:
Pirms dažām dienām sašļuku, apzinoties, ka man nav neviena drauga vai ex, ar kuru būtu pazīstama vairāk kā 8gadus, bet tagad sēžot ar Simi sapratām, ka pirms 10 gadiem kopā beidzām augstskolu, bet draugi bijām jau stipri pirms.
Tagad varu parunāt par patiesām vērtībām ;)

Mēneša izaicinājumam palikušas divas, ne vieglākās dienas. Šovakar 115 pietupieni, 180 presītes un 62 kāju celšanas + vēl stāvēšana uz elkoņiem 110 sek. katru reizi kad stāvu uz elkoņiem sarunājos ar sevi un gaidu kad salūzīšu, bet vēl izturu, trīcu un cīnos ar sevi, lai nepadotos. Un jāatzīst, ka tādam īstam sportistam ir liels gribas spēks, jo visu jau var sasniegt tikai jātiek pāri sev. Jādara vairāk nekā var un tad var vairāk, un ir vairāk ko varēt.
Viena no mierīgākajām darba dienām pēdējo mēnešu laikā, kaut arī man darāmā pietiek, pārējie kolēģi varēja nedaudz izlaisties un arī manam darbam nebija nekādu steidzamo deadlainu. Viena no garākajām pirmdienām.
Jāatzīmē, ka katrs velo brauciens mājup paliek arvien patīkamāks, jo laiks ar vien sirdij tīkamāks.
Krēslainas nokrāsas un jau tīri silts.
Taga uz gultu un grāmatā pazīstamus burtus pameklēt.

Šovakar 17-19 Rīgas debesis bija kā ceļu satiksmes negadījumus sragdveidīgajiem izraisoša izstāde. Kaut kas neredzēts un vārdos neaprakstāms.

māsa: nu tā, jā, bet veca gan tu neesi
kaķ: nu tas tikai laika jautājums

no visa tā čakara ap spaisu man tik ļoti patīk, ka cilvēki pīpo preci no Dune universuma :DDD gaišreģi bļin

- kur es šodien nonākšu?
- nu, nezinu.
- slimnīcā *ievelk prāvu dūmu*

tas brīdis ir pienācis, mans dators vairs nevelk superkūlo fotokameru un telefonu klipiņus.

Un rīt es varētu filmēties mūzikas videoklipā, bet laidīšu šo iespēju garām, jo...
jo man nav dzīves, johaidī, ir tikai akadēmiskā!

Neizmantotās iespējas.
Skatos, ka tomēr dizgan kusli cilvēki izmanto unikālo iespēju solidarizēties ar ukraiņiem. Reti sanāk redzēt ko no sērijas "solidarizējos ar ukraiņiem, neizņēmu karoti no tējas krūzes, izdūru sev aci" vai "mans kaķis solidarizējās ar ukraiņiem, saplosīja cepuri. Ar lentu." Pie vēstniecībām arī vairs nestāv. Laikam jau piekusuši.

Nespēju pārstāt domāt par 13- stāv mājas dzīvokli 9. stāvā, ko 13 gadu vecumā redzēju. Tik dzīvs. Un es tur dzīvoju ar savu ģimeni, un es sevi redzēju, un tagad man sāp. Skaudra vīzīja.

Cik labi man gāja pagājušajā semestrī, tik sūdīgi iet tagad. Un nevis vienkārši slikti, bet galīgā mežā, purvā, vārdu sakot, ir vakars uz ezera.
Man ir totāla pavasara depresija.

upgrade
Iešu mācīties šahu... mēģināšu, ja sanāks būšu dikti kruta...

Ziniet, kas ir sūdīgi? Sūdīgi ir tad, kad tev nav ar ko iet uz Arcade Fire koncertu. Arcade Fire, for fucks sake! Visi klausās kaut kādu trešu. Pirkšu nafig biļeti nost. Pofig, ka 61 tugriks.

rīgas pasakas, latviski
sazipots disks šeit

rallijs,jopcik
par kaut kādu kļūdu mums piešķīra 1 h soda. tā mēs būtu nr. 8 no visām 557 ekipāžām :/

Ņirgājos pati par sevi.
Mūsu attiecības ir jau tādas, ka gandrīz pateicu mātei, ka man ir puišdraudziņš. Bet sekundi pēc šīs domas, viņa sāka savu veco dziesmu par to, ka slikta redze arī ir tīra psihosomātika un patiesībā viss ir manā galvā. Nolēmu nedalīties ar vēl vairāk sensitīvas informācijas.

Atcerieties, jo labāk jūsu mātes pārzina jūsu dzīvi, jo vairāk viņas var to ietekmēt.
(Manus padomus nekad nevajag ņemt nopietni.)

turpinot par pedagoģiju
adme.ru nesen bija dīvaino uzdevumu izlase . Daži man īpaši iepatikās.
( uzdevumi )

Dienas notikumi ienesa savas korekcijas vakaram. Nekas no rīta plānotais vakaram nav izdarīts,
Galva sāp, bet tas ir dēļ saspringtās dienas

Ir arī sausais atlikums plāns A un plāns B.

no kurienes ir radies tas: "Bla, bla, bla..."?

Nez', kā tur ar vēsturi un pārējām lietām, bet man sanāca rast atbildi:
vairākas reizes nepārtraukti pateikt lab', lab', lab', lab', lab', lab'...
(var arī ilgāk, tad labāk sanāk:-))

pavasaris gaisā, vēl tikai jāsagaida pēdējais sniegs:-)

Kāpēc Latvijas standartu sistemātiskā kataloga satura apskate ir maksas pakalpojums?

Šodien visu dienu slikta dūša, atraugas kā uz vemšanu, apēst īsti neko nevar, tik slāpst ellīgi. Un velk vēderu. Un mazā vēl boksējas. Iešu čučēt. Jā, 20.

Īsāk sakot. Es nespēju nejust, tik labi kā citi šķietami to spēj. Es jūtos ļoti ievainojams. No savas puses. Man ļoti sāp. Viss, ko es savā dzīvē esmu darījis, kopš sāku sevi kā cilvēkus apzinātes, ir bēdzis. Alkohols, narkotikas, mīlestība, 'draudzība', viss viens. Kāpēc 'draudzība' nevis draudzība? Tāpēc, ka mīlējis es noteikti esmu un mīlu vēljoprojām un ļoti, bet patiesu draudzību piedzīvojis neesmu, un ņemot vērā visu, kas notiek ar mani un manu dzīvi, tā nav tikai mana problēma. Lai vai kā, šīvakara mākslinieki būs PJ Harvej un Megadeth. Romantika un sāpes iet roku rokā. Un ne tā kā tu domā. Un maz ticams, ka arī tā, kā es domāju. Un vēl mazāk ticams, ka balzams + marihuāna + alus + kalvadoss ir atbilde uz jebko. Kāpēc tad es esmu šeit un daru to, ko es daru. Es tāds esmu bijis vienmēr (nu vismaz no ~3 gadu vecuma es sevi tādu atceros (ciemiņi atnāk, bet es apsēžos zem galda, apdiršos un saku: "jūs man nepatīkat!") un acīmredzot vienmēr esmu bijis pārāk vājš, lai varētu darīt savādāk. Un ja nu kāds grib saprast un nesaprast, tad nē, es 3 gadu vecumā nebiju alkholiķis. Tas tā. Bet es arī īsti nekad neesmu sapratis, ko savādāk varu darīt, lai nenonāktu pretrunā ar sevi, jo man ir principi, kurus mainīt es nespēju, nevis tāpēc, ka nevaru, bet negribu. Vienalga vai tas mani laicīgi vai nelaicīgi iedzīs tur, kur es tāpat nonākšu. Lai vai kā jautājums ir tāds, vai iet un ar tēti kopā skatīties kautko tādu, kas man riebjas un ir tāls un svešs ir slikti? Protams, nē, saka tauta. Tu gribi būt draugs. Bet viņš neklad nav bijis mans draugs, tikai vienmēr ir gribējis tāds būt. Un attiecībā par patieso draugu, kas izrādījās pavisam nepatiess, šodienas jēdzīgākā atziņa bija, :"Man viņš nav vajadzīgs, es viņam ne tik." Ha. To laikam sauc par lielo izvēli. Bet es jau izvēlējos sen. Pareizāk sakot, man lika izvēlēties. Lai vai kā, šonedēļ manis nav un pēcāk manis nebūs nemaz.

trešdien, 12. martā, 19.00. dailes teātris. finita la comedia. izrāde gandrīz izpārdota.
savāciet, lūdzu, kāds no manis vienu biļeti. laba vieta - 12. rinda, 31. spots.
teātris atpakaļ nepieņem, cilvēks uz izrādi netiek.

true detective fināls varēja būt arī iespaidīgāks, lai neteiktu vairāk.

klubošana rēzeknē
ir grūti aprakstāma. nomaļā autostāvvietā novietoto adult entertainment klubu lagūna, pa kura logiem bija redzami ādas dīvānu pusloki, bet taksists norādīja, ka tur pulcējas nelaipni cilvēki treniņtērpos, nesaņēmāmies apmeklēt. tāpat zanzibāru, pie kuras aurojot spietoja bydlo, un arī ne klubu xs, kurš atrodas dzelzceļa stacijai pieguļošās spēļu zāles dibentelpās. neveiksmīgs bija arī mēģinājums doties uz 80to gadu diskotēku kultūras namā - nīgras krievvalodīgās no tā pa vienam vien uz mašīnām vilka savus piedzērušos tēviņus, no iekštelpām skanēja elles troksnis, bet jau priekšnamā, spirtotai jezgai pa vidu, uz trepēm sēdēja sieviete basām kājām.. nedaudz labāk bija viesnīcā latgale, kur izdevās izvairīties no 14 e ieejas maksas un nodejot lēnu deju diskogaismu rotātā tumšā telpā; laukumā starp nokrautajiem, nolietajiem galdiem kā tādā klases vakarā pieaugušajiem līgojās dažāda vecuma pāri, kuru harmoniju jauca milzīgs tēvainis ar kailu, krunkainu galvu, agresīvi taranēdams mazu, ūsainu vīriņu. 

forever alone.
nāc, un dziedini manas skumjas!

jo es nezinu kā man būt.

nav jau tā, ka būtu tikai slikti, bet par to labo gandrīz vai kauns rakstīt, nav īstais formāts
/lai gan labā, protams, kā vienmēr varētu būt vairāk, ja paskatās tā procentuāli

pārsteigums
( ... tālāk ... )

69 no 365.. jeb pirmais taurenis un meiteņu vakars
( teksts un bilde )

pirms kāda laika nodomāju, ka robeža starp 'pagriezt otru vaigu' un iemācīties 'iestāties par sevi' un neļaut apbižot ir trausla. acīmredzot vēl daudz jāmācās

šorīt pieturā satiku nedaudz jocīga skata jaunieti. lādzīgu, ja spriež pēc tā, ka viņš sargājoši plaukstās turēja mazu radio ar garu, spožu antenu un klausījās Kristīgo rādio

Sirreālā sajūta, kas rodas pēc gariem nomoda posmiem, kuros ir nācies iztikt bez nepieciešamās atspirdzinoša miega devas, ir savādi patīkama, neparasta. Viss kļūst nereālāks, mazāk ticams un vairāk līdzinās sapnim. Emocijas ir citādas; situācijas, kuras parastos apstākļos likās nepatīkamas, bīstamas vai sarežģītas, tiek uztvertas nevis kā šķēršļi, kuri jāpārvar, bet gan kā mazliet ērmots teātris, kurā notiekošais vairs neuzrunā personiski, tu vēro no malas kā skatītājs zālē, kurš ir atlaidies ar samtu pārvilktā krēslā un skatās visādus kumēdiņus, laiku pa laikam kaut ko piekomentējot, ja tāda nepieciešamība rodas.

Prieksh draugiem man ne sūda nav zheel :D

Šodien filmas pārsvarā par dzīvnieciņiem. Viena par troļļiem Norvēgijā, otra - par sniega cilvēkiem Krievijā.

Mēs visi esam brīvi zvēri

Pirmā diena bez Andija birojā nolauzta - debesis nav sagāzušās, zeme nav iebrukusi, viss kārtībā. Atskaitot faktu, ka viņš man ir atstājis tik nesaprotamus, neizskaidrojamus norādījumus, ka bezmaz vai nevaru saprast - koķetē? Jutos kā tāda idiote šodien, rakstot visiem tādus pusjēlus ēpastus ar aptuveno domu - ēm, man te priekšnieks atstāja piezīmi, ka man ar jums par kaut ko jārunā, bet es te īsti nezinu par ko.
Pēdējās divas nedēļas apetīte arī tāda kā zilonim - visu laiku gribu tikai kartupeļus, maizi un čipsus un sāļos riekstus. Sestdien apēdu 2000 kaloriju vērtu kasti ar Indijas riekstiem cukurā. Man likās, ka uz pavasari jābut otrādi, būtu jākāro viss tāds viegls un gaisīgs, bet še tev. Ceru, ka tas tā pārejoši, savādāk bikses sāk spiest mazliet.

Tas pretīgais, mānīgais optimisma un pozitīvisma burbulis sāk izšķīst.
"Vai, viss tik super, viss tā patīk!"
Ir tā kā ir, skaisti vai riebīgi.

Ziniet ceturdien būs publicēts Simja raksts par mākslu (neizdošanos, vilšanos un galu galā par izdošanos)
To mākslu var mierīgi aizstāt ar attiecībām vai mīlestību, sauciet kā jūtat, un lasīt to tādām acīm vai abām reizē.
Un tas būs ļoti precīzi un daudz izskaidros.

Dažreiz kad šķietu esam galīgi neaizsargāta, pēkšņi attopos ieskauta ciešā draugu žogā un tad visi pavasara vēji pūš pāri un var paraudzīties apkārt daudz drošākām un skaidrākām acīm un sagaidīt tos, kas vēl ceļā.

man te bija tāda neiegrožojama ideja ielikt sludinājumu, ka apsveikšu 8.martā sievieti(-es) kā pienākas.

bet, redz, iegrožoju!!! :)

vasaraa..
Labprāt vasarā pastradātu kādā Grieķijā vai Spānijā... būs jāmēģina kaut kas

Viņai jābrauc atpakaļ.
Viņai jāstāda savas puķes
jāpriecājas par tām,
jāiet uz jūru,jālasa avīzes.
Viņa man vēl tik daudz ko nav iemācījusi.
Viņai jāatgriežas.
Jāstāsta un jāiepazīstina.
Viņa man nozīmē tik daudz, tik daudz.
Un pie viņas vienmēr pieglausties varēju,
aplikt savas rokas un cieši samīlēt.
Viņa, viņa,kas rūpējās par visiem citiem.
Nē, viņai jāatgriežas ,jo ir laiks parūpēties par viņu.
Viņas puķes jāstāda,lai viņa priecājās.
Jo viņas prieks ir mans prieks.

Un tagad par AuKsto MāGslu
Noskatījos: http://filmix.net/komedii/86161-tetushki-2013.html
Ievērojama ar to, ka filmēta Rīgā, ka piedalās daži latviešu (vai LV krievu) aktieri (vai tie, kas iedomājas, ka ir aktieri) un ka filmā spēlē 3 Jefremovi:
tētis

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%95%D1%84%D1%80%D0%B5%D0%BC%D0%BE%D0%B2,_%D0%9C%D0%B8%D1%85%D0%B0%D0%B8%D0%BB_%D0%9E%D0%BB%D0%B5%D0%B3%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
un 2 viņa dēli
Ņikita

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%95%D1%84%D1%80%D0%B5%D0%BC%D0%BE%D0%B2,_%D0%9D%D0%B8%D0%BA%D0%B8%D1%82%D0%B0_%D0%9C%D0%B8%D1%85%D0%B0%D0%B9%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Nikolajs

http://www.kinopoisk.ru/name/1822426/

Ak, jel, piedodiet, ka tik vēlu, bet es ar savam lauku malkas zāģēšanas talkām esmu palaidusi garām visādas interesantas lietas. Nu tad ar nokavēšanos:
Vata:32
Pitta:55
Kapha:49
Bet laikam jau es tur ar to testu esmu kaut ko salaidusi dēlī, jo pēc bildēm spriežot (http://media-cache-ak0.pinimg.com/736x/a7/6d/9b/a76d9bb74bfb4c6bd8ffc06d667230ce.jpg) esmu čista kapha. Da man jau 12 gadu vecumā bija pupi lielāki kā dažai manai družkai až 40 gados;/ Diez ko šitie (kaphas) ēd? Speķi gan jau ka nedrīkst?;)

Roku darbs - pa īstam
Vakar savām mīļākajām Mango džinsām saplēsu rāvējslēdzēju :( Šodien uzzināju, ka to nomainīt, maksā 20 EUR. Nu jā, welcome to Ireland, kur jebkurš darbs ar rokām, tiek pienācīgi atalgots. Tagad ir dziļas pārdomas un vēlme apskatīties konta izrakstu, vai tās džinsas nemaksāja zem 20 EUR. Bet tik labi man izskatās...