Latest Posts

es neesmu mīkstā attiecībā uz lietu un negaisiem, bet tomēr no Babītes dīķa nevedu bērnu uz riteņa atpakaļ līdz centram. negaiss sākās drīz pēc tam, kad bijām ieradušies peldvietā. vēl kādu stundu nosēdējām zem kokiem, gaidot, kad pāries. tad pilnīgi slapji iegājām apžāvēties vienos ciemos un pēc tam braucām uz Zolitūdi pa pašu labumu, kad mežā tur viss zibeņoja, brīkšķēja un gāzās. uz ceļa bija sakrituši koki. bērns neko - tīri omulīgs sēdēja krēslā absolūti slapjā togā.

71.diena.
Briežiem ragi sāk pārkauloties. Tā samtainā ādiņa atmirst un tur apakšā ir kaula rags ar spiciem galiem. Vairs nemaz tik mīļi neizskatās. Tā ādiņa kā tāda asiņaina lupatiņa plīvo baltos ragos. Traks skats. Un viņi kļūst ar vien lecīgāki. Man nav ne jausmas, kā tas būs, bet, piemēram, visi citi brieži, kam vēl ragi nav pilnībā pārkaulojušies, momentā bēg prom, tiklīdz pārkaulojušais briedis pamāj ar saviem radziņiem. Vēl viena briežu ziņa ir tā, ka viens mazais briedis ir palicis bez mammas. Nezināmu iemeslu dēļ. Viņš ir tik nenormāli maziņš un izskatās tik nenormāli bezpalīdzīgs. Diez gan šausmīga sajūta un tur neko nevar izdarīt, jo tā ir daba. Putnu ziņās - no bezdelīgu ligzdas izkrita vai tika izmesti, nezinu, divi mazuļi, tikko izšķīlušies, vispār pēc embrijiem izskatījās. Nav diez ko iedvesmojošs dienas sākums. Pagāja diez gan ilgs laiks, līdz es izsvēru, kur mirušos likt. Jā, daba atlasa, tik vienkārši un brutāli. Vispār kkā, sākot domāt par variācijām, paliek nedaudz bail no dabas. Izskatās ļoti skaisti, bet tikai tad, ja neko nezina par visām tām variācijām, kas atsijājās, dodot spēkus un vietu labākajām.

Man vajag vairāk!

10 000 ljē jūras dzelmē.
citi slīcina savas bēdas alkoholā,
es - dzelžos.


literatūra palīdz aizmirsties.

aizvakar pa 4. stāva logu izkrita kaķīt's. bija pie ārsta gan vakar, gan šodien, sadotas kaut kādas zāles, tagad nevar saprast, vai apātisks medikamentu vai traumas dēļ

aknu un nieru rādītāji slikti, nez, vai izdzīvos

Nerātnais Nu nū
Šodien pirmo reizi dzīvē abi skatījāmies teletūbijus, es biju šokā, cik viņi šausmīgi gari: viena sērija - veselu stundu, kurš tad to var izturēt!

ar rīgas bomžiem nu jau sazinos bez vārdiem - tērbatas ielas madāmai vakar cigareti iedevu bez prasīšanas un šodien samājāmies.

Augusts būs psihs mēnesis, visās šī vārda sliktākajās nozīmēs...

drip of blood
“I think art is the only thing that's spiritual in the world. And I refuse to forced to believe in other people's interpretations of God. I don't think anybody should be. No one person can own the copyright to what God means. ”

“The imagination is precious. Don't lose it. Don't lose the child in you.”


“I view my job as being someone who is supposed to piss people off. I don't want to be just one-of-the-guys. I don't want to be just a smiling face you see on television presenting some vapid kind of easily-digestible garbage.”

― Marilyn Manson

Šajā karstumā sanāk dzert vēl vairāk šķidruma, rezultātā man tagad ir tāāādas piena upes, ka esmu pat sākusi taisīt piena banku.
šodien sataisīju veselu lērumu ar burciņām, jāņogu džems, ķiršu ievārījums un nedaudz arī no krūmu mellenēm. Skatos skapī, sāk izskatīties, ka mēs jau ziemai gatavi esam. :>
Rīt gan vizināsimies uz Saulkrastiem, Helmei būs tusiņš ar citiem mazbēbīšiem viņas vecumā.

Izēdu pusbļodu melleņu, uzlabojās redze - pamanīju, ka pirkstu gali ir lillā.

To, ko es kādreiz mocījos Photoshopā stundām ilgi, Corelī var izdarīt 5 sekunžu laikā!! Šī patreiz ir noderīgākā lieta, ko esmu izvēlējusies apgūt! /uzsitu sev pa plecu par turēšanos pie lēmumiem

Stay pancake
MikroTik - un rūteris pārvēršas no «uzstādi un aizmirsti» par «ko šodien vēl varētu paregulēt».

Bācītājs Maļķis
Izglābu no pusbeigtā vecā telefona vispretīgāko melodiju, uzliku priekšniecībai:


MIDI formātā (nokonvertēju no šejienes) gan izklausās smieklīgi, netur līdzi 2003. g. izlaiduma kantainajam vilnim.

^zīmēt un zīmēties.

varbūt rītvakar pēc futbola sanāks uz četriem baltiem krekliem (filmu, ja!) aiziet.

I have become what i have always despised. how come is that!

vecmeita
sēžu un stāstu vienam no kolosālajiem draugiem kā man iet un kas man jauns un saprotu, ka izklausos pēc totālas vecmeitas.

makaronu mašīna viņai esot. tfu bļa. pelmeņus viņa sataisījusi, pati priecajas kā bērns. būtu ko jēdzīgu padarījusi, kādu veci atradusi vai ko vērtīgu, a ta... viss tāds kā zilzeķei.

bļa.

nu neko. esmu veca un neinteresanta. nožēlojami.

piezīmes par biskvītu
uz 1 standarta pannu atsevišķai ripai vajag 2 olu biskvītu
ja cep pa kārtām, labāk vairāk kā 2 porcijas 1x nejaukt

- Viņš neaizlidos? - bažīgi jautāja kāds onuklītis, skatoties, kādos ātrumos mans dēls skrien pa ielu.
- Nē, pagaidām viņš nelido, pagaidām viņš tikai ieskrienas, - es cienīgi paskaidroju.

Nu totāls bezspēks & nevēlēšanās, ko darīt. Pēc svelmes šim tak vajadzētu atsvaidzināt...

Varbūt kāds no cibiņiem dzīvo Raunas ielas nepāra padsmitajos numuros? Ārzemjradi atsūtījuši mazus foto, kur māja vēl nav zem jumta. Blakus arī nekā tāda, ko šodien atpazīt. Tikai vēlme salikt pa plauktiņiem dzimtas vēsturi, bet liecinieku tepat uz vietas vairs gandrīz neviena

:)
Sveiki!
Ko es meklēju? Izolētu istabu Rīgas centrā vai pietiekami tuvu tam. Istabas lielumam nav nozīmes, jo ļoti ērti jūtos sērkociņa kastītes lieluma telpās - tā mājīgāk. Galvenais, lai ir sava vieta, kur pārlaist naktis, pasapņot vai reizēm uzaicināt kādu labu draugu uz tasi tējas. Protams, lieli prieki būs par foršiem kaimiņiem.
Kas esmu es? Strādājoša, jauka jauniete ar māksliniecisku dzīves uztveri un nelielu bohēmas piesitienu pelēkajai ikdienai.
Ko es piedāvāju? Vienmēr laicīgu rēķinu apmaksu, tīrību un savu kompāniju reizēs, kad tā būs vēlama. Un vēl man ļoti patīk mazgāt traukus.
Īpašās prasības - vēlams, lai īres maksa kopā ar komunālajiem pakalpojumiem nepārsniegtu 170 EUR robežu. Bet, protams, tiks izskatīts ikviens variants.
Mana e-pasta kastīte dikti priecāsies par ikvienu vēstulīti: the_darkness6@inbox.lv
:)

esmu sasniegusi jaunu rock bottom - klausos Backstreet Boys. bet palīdz kaut kā. i don't fucking know.
gribu kaut ko sadedzināt, kādu piekaut (kādu ļoti konkrētu meiteni), plēst škīvjus, stiklus and so on. es gribu ārdīties. es gribu nejust. es gribu mieru.

207., 208., 209. un 210.gada diena
( bildes un teksts lasīšanai )

es gribu uzrakstīt ne tikai par lietu, bet arī par šo karstumu, no kura esmu nogurusi, bet zinu arī to, ka ziemā nākšu pie šīm dienām un pie šiem vārdiem sildīties.

es šodien daudz ko izmetu miskastē. daudz arī priecājos, jo aizsūtīju cv un jau drīz vien man piezvanīja. man ļoti noderētu jūsu īkšķu paturēšana rīt ap trijiem pēcpusdienā, ja vien tas nav par daudz prasīts! tas ir, par sevi es jūtos pārliecināta - jautājums ir tikai par to, vai man pašai pie viņiem patiks.

pašā vakarā biju paskriet, jo šķita, ka pēc lietus būs vieglāk. bija grūti par spīti tam, ka izmēģināju veco labo, bet sen aizmirsto taktiku, t.i., es nomērķēju skatienu uz kādu tālumā esošu māju vai koku, vai cilvēku, un tad centos to sasniegt. sākumā man tas izdevās, bet jau drīz vien man nācās apstāties un noliekt galvu uz leju, lai vispār paliktu pie samaņas.

tagad es esmu nogurusi no visiem šiem "es" vairāk kā no jebkādas skriešanas. tagad es lasu kādu grāmatu, kuras vāciņi ir tieši tādā pašā krāsā kā palags, ar kuru esmu apsegusies, un šī jaukā sakritība sniedz man savādu mierinājumu. es gribētu, lai būtu tik kluss, ka kaut kur tālumā var saklausīt vēja zvaniņus. aizvilkto aizkaru dēļ ir tumšs un ir sajūta, ka ir vēsāks, bet tā ir tikai tāda mānīga sajūta un tikai ieslēgtās naktslampiņas dēļ. šo istabu sienas vēl ilgi būs piesūkušās ar visu šo lipīgo tveici.

tagad, kad šo rakstu, pret monitoru nepagurdams sevi triec naktstauriņš. liekas, ka neko daudz nevaru izdarīt tā labā. varu vienīgi samazināt monitora gaišumu uz mierīgāku, vieglāk izturamu gaišumu.

Here is a little thought
Man reizēm šķiet, ka iemesls, kāpēc apkārtējie cilvēki nav mēģinājuši manas problēmas izprast, bet turpina stingri turēties pie savas nostājas un pārmet man par "nepareizu" jeb neapzinīgu dzīvošanu, ir bailes pašiem "aiztikt" savus fundamentālos dzīves jēgas principus. Jo, ja viņi varbūt sāktu saskatīt, ka manas bailes un diskomforts varētu būt racionālas un ka mana pretestība ir kas vairāk kā tikai izvairīšanās no tā, kas man būtu jādara, tad apstāklis, ka manas problēmas lielā mērā ir eksistenciālas un tās skar jautājumus par dzīves būtību, varētu sākt viņiem pašiem, ja ne gluži apšaubīt, tad vismaz sākt domāt par dzīves būtības jautājumiem. Un tās nav domas, kuras cilvēki labprāt domā pirms aizmigšanas vai sēžot uz poda. Es nezinu, kā ir citiem, bet man pašam agrāk katra ilgāka "eksistenciālo domu sesija bieži vien beidzās ar panikas lēkmi. Ja, dzīvojot vidē, kur gandrīz viss balstās uz informāciju un kontrolētiem/paredzamiem procesiem, sāk rasties jautājumi, uz kuriem nav atbildes un no kuriem izriet visa pārējā dzīve, parādās "zuduma sajūta". Es nezinu, kā ir citiem, bet man pašam šī sajūta ir bijusi"viena no visbiedējošākām un nepatīkamākām sajūtām, kādu jelkad esmu izjutis un kuru, kad dzīvoju normālu dzīvi bez regulārām panikas lēkmēm, labprātīgi nekad nevēlējos izjust un no kuras centos izvairīties.

Kopš piedzīvojām virpuļfigviņzinko pirms trim gadiem, kad kaimiņa mūžvecie skujeņi vējā tika nesti mums garām horizontālā stāvoklī, bet otram kaimiņam paveicās daļēji-tikai viena priede ielūza sētā, otra pārkārās pāri, kopš tiem laikiem man negaiss ne īpaši. Un šodien tā sarkanā uguns un pamatīgais spēriens sabiedēja pamatīgi. Katrā tādā reizē atceros, ka jāapmeklē apdrošinātājs. Un saldā ēdiena arī nebūs, jo upenes krūmā, bet ārā joprojām līņā. Jāatver vēl viens aliņš

gribu iemācīties programmēt programmas.

Šodien piketā garām gāja džeks ar vienu kāju
un uz mums šāva ar savu kruķi

keep me next to you
''nu parādi, kur tev kas liekas, jo man šeit skatoties nekā nav :) ''
checking done un veiksmīgi. so to say.

Joprojām nav plānu atvaļinājumam, kurā nemaz īsti nevelk doties. Ta kā jā, un ta kā nē.
Varbūt tāpat sanāks - te iebraukt pastrādāt, te atkal brīdi nerādīties, because i can.
ekh.

beidzot līst.
par to, ka puķes jālaista naktī, jo tas citādāk uzņem veldzi.



Mes nebūtu kopā slinki, mēs darītu daudz un interesanta.
mēs joprojām nesaprotam, kāpēc katram sava istaba.

jūlijs
manam blodziņam šodien deviņu gadu jubileja. tikpat cik manam veģetārismam (tas gan nesākās konkrēti šajā datumā, bet kādā citā, vēstures miglā tītā, 2005. gada dienā). apmēram trešdaļa no manas dzīves cibā un neēdot gaļu. nezinu, kāpēc man šobrīd šīs divas lietas tā salikās kopā.
foršs negaiss bija. un foršs DIY falafels arī.

Garfield

Šodien nopirku vairākas jaunas bikses, jo vecās vairāk neder. Pedējās nedēļās domāju tikai par savu svaru, un esmu kļuvis tik smags, ka pa naktīm galīgi neguļu. Vienīgais, kas mani mierina ir Laba Daba, zināms, ka šogad esmu nolēmis debitēt futbola čempionātā un varbūt arī izcīnīt kādu medaļu, šajā sakarā par dārgām naudām iegādājos Brazīlijas izlases kreklu, pieredze rāda, ka tā ir gandrīz puse no uzvaras. Komandu esam jau nokomplektējuši (visi, izņemot mani un Juri būs profesionāli futbolisti) vienīgais, kas vēl vajadzīgs būtu kruts trenneris, viņam būtu jāzin visas fiškas un protams jāprot skaļi bļaut uz tiesnesi, tas gadījumā, ja sataisam sūdus. Varbūt varat kaut ko ieteikt?

Pedeja nedela darba

Zvanīju tētim. Viņš bija skrienošs. Mamma teica, ka viņam vienmēr skrejamais. Es teicu, ka man arī.
Un tas vēl ir tikai sākums.

Varbūt, ka šovakar uz lidostu bračkam pretī braukšu ar autobusu. Mh...

un varat minēt, ko es darīšu tagad...
ar šo derētu sev svinīgi apsolīt tomēr necept tās kūkas pirmsdarbadienu vakaros....

toties tagad man ir sarkans vīns un žāvēta vista

It kā tak normāli komentāri, bet uz mailu nenāk.

šodien ļoti konkrēti gribējās sūtīt dirst VISU pasauli...

Salīdzinājumā ar vakardienu (http://klab.lv/users/zimbabve/947123.html) ir zināms progress. Paspēju aizbraukt uz baseinu, nopeldēties un tad ietrāpīt negaisā un vēlreiz izmirkt līdz pēdējai vīlītei atpakaļceļā. Sāk izskatīties pēc tradīcijas.

Pēc vakardienas gāziena, šitais tikai tāds sīks lietutiņš. Bet svētīgi gan. Un bez pērkona, ja neskaita pāris niknus rūcienus ap pussešiem un pirms tam stundu ilgo kanonādi pamalē. Tiesa, ir pazudusi puse interneta, nez, tam sakars ar pērkonu vai sagadīšanās?

kāds atpazīst?

Ko dzīve mums māca: pacietību un vēlreiz pacietību....
Ko mācamies mēs?! : pilnīgi neko....

29. jūlijs 2014
(jaunākais augstāk)

19:34: wordpress.com vakarā nestrādā, pēdējā laikā tādas problēmas ir viņiem.
18:57: priekšpusdiena Rīgā karsta, bet pusdienlaikā pērkona negaiss nodzina grādus uz +20+21.
-----------
Turpinājums no 28. jūlija .

Divi nosacījumi

1. jādodas ceļā šo piektdien. uz Eiropas dienvidiem. ceļa izdevumus es sedzu 100%. palikšanas izdevumus 100%, ja dos. ja nedos, tad līdz 50%.
2. atpakaļ kaut kad nākamās nedēļas sākumā vai vidū.

nu?

better than ever
Kā es varēju aizmirst, ka būt vienam ir augstākā ekstāze un labsajūta? Vieglums, laime un VISS ir saskaņā, pārsteidzoši! Tik viegli būt laimīgam! Tik viegli... Tad varbūt TAS ir nepanesamais esības vieglums- otrs cilvēks?

Vienu reizi piededzināju mannu, vienu reizi. "Kaut kā maigi" katliņu dabūt tīru nav iespējams, nācās brutāli izberzt; tiesa, nekādas putras vairs tajā vārīt nevarēs, tikai pliku ūdeni.
Šis te vienkārši par katliņu. Bet tikpat labi varētu būt metafora.

konversācija
Vispār... var jau būt, ka cilvēki tiešām sāk domāt, ka esmu nojūgusies, kad jūsmīgi runāju par to, cik kaut kas ir skaists, kāds iedvesmojošs un kā viņa enerģija apgaismo pārējos. Tagad tas sāk izskatīties pēc jaunības maksimālisma? I mean, viss, ko saku, ir patiesība, un es tiešām tā domāju, bet... varbūt jāatrod labāks veids, kā sevi izpaust. Vakar konstatēju (vispār ne tikai vakar), ka, ja runāju lēnām un domāju par vārdiem, ko teiktu latviski, tad ZINU tos arī angliski. Saruna būtu daudz sakarīgāka, ja tā darītu vienmēr. Un mācīties paskaidrot, ko ar ko es domāju. Minēt piemērus. Un atcerēties, ka atbilde NAV jāsper ārā trīs sekundes simtdaļu laikā. Man ir laiks apdomāt atbildi, tad arī rezultāts būs kvalitatīvāks, cilvēki sapratīs, būs konekts un pašai prieks.

Vakar kaut kas atvērās vai arī arī kaut kas aizkrita, jo atvaļinājuma pirmspēdējā diena, tāpēc sanāca visādi skaisti nobraucieni. Skaisti un stāvi!

( Četri kadri )

Tā jau var arī nosalt!
Labi, ka bija velocimdi – vismaz rokas siltumā.

Vajag drusku pie jūras padzīvot.
Nu kaut vai pie dīķa.

bļa
viņš nepāriet, kad man vajag!

p.s. uz mājām gribu .... vai ciemos ... hmm

p.p.s. vai vienu alu .... vai abus

Ārā ir ārprātīgi skaisti. Tikai kaut kā nebūt es joprojām esmu pilnīgā dirsā. Un neapēju iziet no mājas bez iemesla, jo lielākais sarūgtinājums ir nespēja dalīties ar kādu skaistumā, ko redzu. Un arī, kurš tad iet ārā viens pats? Laikam vajadzētu atmest šo "netikumu," paņemt riteni un apbraukāt visas skaistās, neredzētās, neiepazītās vietas. Jāsaņemas.

44

Man ir jauns dators! Vareesu atkal aktiivi socializeeties. :)

FOCUS. 26 zemās grīdas tramvajos un 150 trolejbusos esošajos monitoros starp citiem klipiem tiek demonstrēts arī video ar informāciju par to, kā jārīkojas, ja transporta līdzeklī atrodas smakojoša persona. Klipā tiek aicināts zvanīt policijai un demonstrēts, ka policija ierodas un smirdošo pasažieri izraida no transporta līdzekļa.

Melanholija
šodien būsim kaķi
murrāsim un glaudīsim
spodrināsim un spēlēsim
Kaķos


šodien būsim pūkainas
nadziņus ievilksim
bužināsimies un mīlēsim
Sevi


Šodien būsim draudzenes
saliksim ķepas kopā
dosimies pasaulē
Meklēt

/2012. jūnijs, Krāslava/

kūns un popers, merry poppings
ārkārtīgi lēna paradigmu nomaiņa man diafilmas stilā aizņirbēj gar acēm kafejnīcā Gauja, kad sarunā ar čomu (kā nepārliecināts Čomska ģeneratīvists, kā knapi pārspējams satīvists, kā sangvīnisks lingvīnists ar nelielu grādu un pašiecelts lokālo burtliču kāralis) dvesu tādu skaņvirteni: varbū tomē tā rakstībs izgdrošn bi jevoļucionārs gļuks? ēnas, kas sadedzina bibleōtēku. kruķis, kas sapiš sapiens:u. drošība, balstīta bailēs.
lietus līst pār lietām. putekļi, tiš.
der tīš, das tiš, ōlavjū, tiš

vispār derētu paprotestēt. besī karš, tātad vajag paprotestēt. reku es protestēju

vēl līst
Esmu viena, mājās, pie datora. Ieklausos. Baigais klusums! Bērni noteikti KAUT KO DARA TĀDU! Un tad attopstos, ka nav jau viņu mājās. Interesantā sajūta un tā.

Par sauļošanos
Uz ielas redzēju anomālu parādību - dāmīti, kurai ķermenis iededzis konkrēti brūns (laiks karsts, drēbīšu virsū maz), bet seja uz pusi gaišāka. Tad nu tagad domāju, kā tas ir dabūts gatavs?

mēs ar A. izkārtojām uz pannas savu variāciju par auzu pārslu cepumu tēmu tieši tobrīd, kad ieducinājās pērkons. es tieši vēl nodomāju, cik vienādi sanāk viņas mīklas pikucīši blakus maniem šķībajiem. saskatījāmies ar tādiem "un tu tiešām to gribi?" skatieniem, bet izskrējām ārā baskājainas un atbildi nesagaidījušas. savādi, kā reizēm lietus zina pareizo brīdi. katra lietuslāse kā apliecinošs "jā". tāda dziedinoša sirds terapija. tāda veida lietus, kad vienlaikus kādam jāpasaka gan tas, cik daudz viņš tev nozīmē, gan turpat līdzās arī jāatvadās. es tobrīd, lietū stāvot, izlemju, ka nekad negribu pārstāt ilgoties. es nolemju būt tāds sīks vēja nests puteklītis, ko Tu negaidīti ieelpotu. es nolemju, ka vienkārši gribu, lai Tu manis dēļ nošķaudies.

vēl mani dzīve ir pārliecinājusi negulēt ar cilvēkiem, kuri mani nemīl.

bet es nedz nosodu, nedz apskaužu cilvēkus, kas dara citādi.

tie trakie ziloņu aizstāvji atkal plosās. jābeidz strādāt un jāiet mājās. tie vājpratīgie taurētāji taču nav vairs izturami.

uzliku drosmei šo:
https://www.youtube.com/watch?v=Ui7e2bIO6mY

un segloju kumeliņu
(mīļie cibas dievi dzirdiet, miedzu jums ar aci)

a lietuss ta nepāriet
johaidī!!

vienreiz jau tur ierados, kā izlijusi žurka, otreiz negribas

Reklāma Ģertrūdes ielas smukumsalona logā: "Zīdaini tonējošs krēms".

Ģe Gevara? Vam huja! {во мхy я}
vakar zvana čoms un prasa, kā tur īsti bija jeb kā es domājot — vai lielajam Ģē diakritika jāliek augšā kā jumtiņš vai apukšā kā komatiņš, un vai es atceroties, ka hotlainā šī vekdōra diskusija esot novedusi pie autoritatīva avota, kas paziņo, kas un kā, no kā draugs arī ņēmies spēka un ņēmies, un ņēmies, un akurāt vakar cehā akkal diskusija uztūkst par tēmu, un kåds [ideøts] liek priekšā zvanīt man, un es akurāt esmu izpsihojies laukā no sava kokosrieksta par kādu citu kā-ir-pareizi-jājautājumu, dievs jau nav mazais bērzs.
un kā tu domā, uz ko es liku:?
-augšā/apukšā:jumtiņš/kumatiņš

consumer erotics
vai playboy, fhm u.tml plaša patēriņa vīr. dz. mērķaud. orientētos žurnālos publicēto kailo sieviešu attēlu funkcija ir vēlmes socializācija, atspoguļojot un veidojot hegomonisko seksualitātes modeli?

(mākslas darbi kā institucionalizēts diskurss stāv atsevišķi, pers. reprezentācijas soc. tīklos arī, citi masu mediju attēli ir kaut kam ilustrācijas. kā mulsinoša marginālija paliek tikai kaķīšu un kucēnu bildes....)

cik labi,ka man virs galvas dzīvoju es.
grūti būtu kādam citam šādās dienās,kad man gribas pagriezt skaļāk traviatu un dziedāt līdzi

nu kad bļin beigsies tas negaiss ???

skoltā, skoltā, a tā drīxt?
Rainis ar garo eņņ

bites bez matiem
Tā kā meitenei mīļāko grāmatu var būt vairāk kā krūšu, un puisim mīļāko grāmatu vairāk kā bārdas uz sejas, tad es esmu pasākusi cilvēkus iztaujāt par viņu mīļākajām grāmatām.

Šodien man paveicās ar pavisam burvīgu eksemplāru, kas atklāja veselas desmit mīļākās grāmatas. Jūtos kā ieguvusi lielo laimestu.

jē

vakar vēl trinām mēles un spriedām, ka, ja runa ir par to 'vairāk nekā
draugi' dzīves daļu, tad vienlīdz spēcīgas jūtas vispār īsti nevar
pastāvēt. bet zinet, tas viss ir sūds.
atbilde it kā visiem zināma - sākumā galvenais būt mierā ar sevi. bet man labpatīkās kaut kā pa savam pārfrāzēt, respektīvi, pašas galvenās un arī visloģiskākās attiecības ir Tev ar savu dzīvi! un arī vienīgās, kur novērojama TIEŠI proporcionāla kaisle, aizrautība un patika. ja tu mīli savu dzīvi, viņa mīl tevi. ja tu nešaubies par savu dzīvi, viņa nešaubās par tevi.
hujakts~!

nu, paceliet rociņas, kam nav pavisam nekādu iebildumu salīt?

wārds dat matteŗ [emtī vī nis]
EU
panācja
EU
izdarja
EU
piķoragāja
EU
siturūtu karš utule

labs rakurss
Dzīvesstils ir atbilde cilvēka vēlmei atrast kolektīvu apstiprinājumu savai rīcībai, šādā veidā apkalpojot to sevis daļu, kas nevēlas uzņemties individuālu atbildību, bet vēlas justies atzīta un izredzēta.

no jūsu pašu pieredzes - kuras vietas Jūs ieteiktu apskatīt Indijā? :)

arī Tu, random cibiņ, neslinko - nobalso!
Ē, nu kas ir? Nevar saņemties sabalsot 100000?
Ar runām Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē?
Petīcija joprojām gaida Tavu balsi:
http://www.avaaz.org/ru/petition/Sovet_Bezopasnosti_OON_Priznat_Prezidenta_RF_Putina_VV_voennym_prestupnikom/?chilufb

India

es tā pamazām šo bodīti atgriezīšu pie tekstuālajām saknēm, tas ir, sirsnīgu notikumu un to izsaukto reakciju pierakstīšanas, jo galu galā tviteris ir domāts tam, lai frīstailā repotu un ietu kosmosā, vai ne. klausos future islands koncertierakstus, viņš tur tā traki un enerģiski lēkā, es arī sāku kustināt rokas līdzi, un tikko ar kolēģi izgājām pagalmā, jau bijām ļoti salijušas, salijām vēl vairāk un tad savos slapjos tērpos klausījāmies mūziku telefonā un vienkārši dejojām kā trakas. 

Sestdienas turnīri Ūķos.

   Divu no RU tulkotu postu apvienojums ( zem viena nogriežņa. 76 bildes *800 )

lietus?

lietus?

Es kaut kā pēdējā laikā pieņemu nepareizus lēmumus par rīcību saistībā ar laikapstākļiem. Iznācu no pasta, skatījos, ka laikam tūdaļ gāzīs, a rokā man ūdensnedrošs priekšmets. Līdz mājām desmit minūtes ko iet — nav daudz, bet, ja gāziens būs, tas būs spēji un daudz. Paminstinājos pie pasta durvīm, paspēju jau attaisīt iepakojumu un aptaustīt priekšmetu, bet gāziena kā nav, tā nav, tikai dažas lāses. Tā kā sāk drusku stiprāk, bet arī ne visai pārliecinoši. Varbūt tomēr paspētu līdz mājām? Sāku spert soļus nākamā ar pajumti aprīkotā patvēruma virzienā. Paminstinājos tur un raudzījos, kā sāk līt drusku stiprāk, pagaidīju vēl, bet īstā gāziena nebija. Atmetu ar roku un devos lietū. Mājas sasniedzu slapjš, toties atveldzējies un par ikdienības sīkumiem atslābis.

Mūžīgais sasalums.

hima laji
ainavu architekti ir puiši ar lieliem pupiem un izpratni par jēdzienu kontrasts divos slāņos.
vēl daļa ir lasījusi Itenu. pirmās divas lappuses.

nolemtība & shit
parasti, ja es blogoju katru dienu, nav labi. es vai nu pārvēršos par troubled teenager vai.. nav labi.
bet es visu laiku runāju par kaut kādu mistisku atgriešanos pie saknēm, tā kā varbūt vajag.
manas saknes šobrīd cep braunijus un pirms stundas uzvaras parkā pilnīgi slapjā blūzē taisīja lietus ūdens upītes. jauki. atceros, kā mēs to darījām bērnībān (i grew up with 2 brothers, none of whom where mine - atnāca manā atmiņā), tikai tad vairs nelija un bija gumijnieki. ar basām kājām ir labāk, bet uzvaras parkā nav kur rakt.
bet vispār es sāku rakstīt par nolemtības sajūtu - vienam aiziet, otram atnāk. tieši šodien cilvēkam, kuru intervēju, teicu, ka gada laikā esmu daudz ko gan par sevi, gan pasauli iemācījusies - tieši tā. pašai grūti noticēt, jo es tādai mainībai neticu, bet vispār prieks.
vienā brīdī tu saproti, ka nav jāatsakās no labām lietām, ka arī tad, kad ir labi, var izdarīt labāk. un tad tu saproti, ka citiem, kas, iespējams, ir piedzimuši ar šo sajūtu, tā laika gaitā ir aizpeldējusi. tad ir dīvaini.
nedari pāri sev un citiem.

dzīve ir jauka, jo muskuļi vairs nesāp(lai es domāju, ka šodien būs trakāk) un nogāza lietus nav karsti. Tātad varēs iet skriet. Ju-hu-hū!

ļoti daudz problēmu rada lietu nedefinēšana. ja cilvēks sev nav definējis to, ko sevī ietver jēdziens "laime", tad, iespējams, arī brīžos, kad viņš ir sasniedzis šo "laimi"", pats sev šķiet nelaimīgs, jo nav izvirzīts definējums

Gāž.
Mums arī beidzot!

Mans windows negaidīti sāka klaigāt ka šis neesot ģēnijs. Nu, to nu mēs arī tāpat zinājām. Līdz elementārai attapībai tālu, kur nu vēl ģēnijs!

ja varētu tik ļoti nenogurt,
ja ķermenis neprasītu ēst
un cigaretes joprojām uzmundrinātu, bet tās šķiet vairs nelīdz,
bet ir vēl nedaudz kafijas un laika
un jāizdara darbs, kurš nejēgā apnicis, jo pa lielam izdomāts, tik noformējums atlicis un dažas sūras detaļas

pērkonā klausos grupu "Pērkons".

Es mīlu to, kas notiek ārā...
Brings back sweet memories. Diāna mēdza lūgt, vai var pie manis pārlaist negaisu.

Es mēdzu negaisa laikā iziet laukā, aizskriet līdz mežam un dejot.

Bet šoreiz man pietiek ar mīļotās grāmatām un atmiņām par pavasari.

- dieviņš dusmojas, tāpēc tik karsti

- dieviņš dusmojas, tāpēc līst

viņa liek mammai iziet ārā, jo pašai bail no pērkona, un paskatīties, vai lielajā mucā līst lietus ūdens. stāv. ar labo roku iekrampējusies durvju rokturī, kreiso bailēs pie sejas pielikusi, kustina kāju vienā ritmā kopā ar durvju šūpināšanu. tad tālumā dieviņš iešauj zibens šautriņu, un vecmamma mammai kliedz :"TĀLĀK GAN NEEJ! NĀC ATPAKAĻ!"

tagad norūpējusies tipina pa māju, ver vaļā visas durvis, man uz galda uzliek "vēslule tev" (mazajos kristiešu bukletiņos vienmēr ir kļūdas, šeit aizmirsuši svītriņu uzvilkt) ar jeruzalemes pastmarku un "NĀCIET PIE MANIS" zīmogu. iekšā kā skolotāja atkal ar sarkano pildspalvu uzskricelējusi "Izlasiet no Sākuma līdz Galam".

- tu to iepriekšējo izlasīji?
- nē.
- nu izlasi. visu laiku jūs tos sūdus skatāties un lasāt, neko labu nevarat, neko labu...

õ! atklāju, ka man biksēs ir caurums.

"vasara" šveices kalnos
nolīdu pieliekamajā pie gaļas un siera, un klausos Guns'n'Roses Novembra lietu, jo neko citu tādā sūda laikā klausīties nevelk. kopš šeit ierados, ir max bijusi kopā 1 nedēļa saules. lietus, sniegs, lietus, migla, krusa, lietus. labi, ka vismaz mums darbs iekšā nevis kā puišiem, citādi būtu obožemoi. viņi trīs visu laiku vazājas apkārt lietusmēteļos un biksēs, un dubļos, pilnīgi žēl paliek dažreiz skatīties

pēc šī patiešām vajadzēs kā minimums 2 mēnešus siltumā un pludmalē, lai atkoptos
plezīrs, šļopkas un silts ūdens. vasara man beidzot cerams būs rudenī

zīmīšu sarakste ar kolēģīti:
-Ja līs, kad būs jāiet mājās, tad ir dupsī! Man spīdēs cauri svārkiem apenītes!
-Tas nekas, varēsi čurāt biksēs un neviens to nezinās.

vakar šī pati kolēģe tīrīja mellenes un lapiņas salika citas kolēģes krūzīte nosaucot tās par "vēstulītēm".
nezinu kādēļ tas mani uzjautrina šajā žarā galviņa saspiedusies. atnesiet man zontjiku.

liels un dzīvs un nebaidos
beidzot.

tagad es atkal jūtos kā cilvēks.

skrēju pie lietus un gandrīz ar seju pa priekšu nozvēlos pa slapjajām pagalma kāpnēm savā sajūsmā, elpa aizrāvās, dzīvība atgriezās. ar katru brīdi arvien vairāk.

pagalmā smaržo citādāk, nekā apkārtējās ~pļavās, saldāk un tālāk, tie sastādītie augi nav tik spēcīgi savā izelpā, pavisam cits raksturs. pāri ielai nopļautā placītī, kur iebrienu, rūgti smaržo kaut kas, ko uzreiz neatpazīstu, un saplūst ar karstas zemes un ūdens pilienu satriekšanās smaržu, ko, savukārt, nevar neatpazīt vai sajaukt ar kaut ko citu. lietus lāses ir tik brīnišķīgi aukstas un neregulāri krītošas kā ķircinoši pieskārieni, dušu ar šo pilnīgi nevar salīdzināt, dušā nav dzīvības. īstais brīdis ir tad, kad sāk pūst stiprs vējš, lietus vēlreiz pieņemas spēkā un kļūst auksti, āda tausta vēju un smiltis, no slapjajiem matiem ūdens tek acīs un aizmiglo skatu, plaušas pilnas ar smaržām, ausis pilnas ar pērkona, vēja un pakšķu skaņām, nekam citam vairs nav vietas. tas ir tas brīdis, no kā pasmelties, caur kuru atgriezties. ne no kā nav bail un nekas nevar uztraukt, jo nekas lieks man nevar tikt klāt caur klātbūtnes visaptverošumu.

ja kas..
atp ir atvēris savu profilu spotifajā:
http://open.spotify.com/user/atpfestival.com
attiecīgi te beidzot parādījušies arī shellac un kas tik vēl ne, kā pirmīt nebija.

Skatos instagramā viena basketbolista sievas bildes, un domāju - ja jau Kambala uzrakstīja, visis boleri jājas apkārt, kad izbrauc tūrē, tad cik ticami, ka šīs sievietes boleris to nedara?

Un tāda tā dzīve ir? Tu to zini, samierinies, un dzīvo ar to tālāk. Jo labāk ir tā, nekā nekas.

Vai to viegli pieņemt? Viegli sadzīvot? Apzināties? Nolikt to malā? Dzīvot it kā normāli?

tātad. man šķiet, ka esmu sapratis, kas bija tā dīvainā sajūta, par kuru nesen rakstīju.

cik man zināms, visās - UN ES SAKU: VISĀS!!! - frontēs kāds man dara kaut ko aiz muguras, kas ne vinemēr ir obligāti ar pozitīvu nozīmi pret mani.

izrunājām ar mammu visu zināmo ģimenes koku; kāja uztūkusi; ārā nepiedienīgi līst bet es jau apaļu stundu kavēju mēģi, un es nevaru saņemties braukt ar riteni, lai arī cik plēvēs būtu ietinusies.

Sommer gut, alles gut.

Bez komentāriem

aleluja
Kaifs! Kaifs! Kaifs!
Uzpīpēt negaisā!
pat mazliet vēsi sametās, bet jaku tomēr pat mūsu visai vēsajā birojā vilkt negribas.

.brīnišķīgi!
tas tur, aiz loga

uh, sāka gāzt lietus, uzreiz ir vieglāk elpot. es tikai iedomājos, ka nez kas notiek ar maniem tomātiem uz palodzes. bet citādi ir labi, ka noskalo karstumu. vakarā gan gribēju doties uz jūru, tagad nezinu, kā būs.

visu laiku domāju par viņu. par viņu. visu laiku. domāju.

Smagana jutīga. Man būs 34 zobi vai nebūs?

Ķīšezers garšo kā soda.

Mežaparkā atkailināju krūtis, jo nebiju pārģērbusi "peldkostīmu" un kļuva nepatīkami. Cilvēku nebija, zibeņoja, lija.

klau, manam dārzam nupat jau pietiek!!!!!

tāds writer's block, ka pilnīgi nopietni gūglēju padomus, kā ar tādu cīnīties. kaut kad droši vien jāatzīst vien sev, ka tā ir tāda prasta prokrastinācija, jo pirmais padoms allaž- nahrenizē internetu un blenz sienā, tiek pilnīgi ignorēts.

un tad, kad man ir šāda sajūta, vienmēr aizpeldu saldenās domās par seksu. domā ideju, domā ideju, un atkal viņa nevainīgi pārtapusi par skaistu fantāziju, kuru nudien nevar pierakstīt.

līsti. izlīsti idejas, debestiņa.

urā, lietus!

Galvā kaut kāda putra, diviem cilvēkiem no rīta pateicu labvakar, trešajam paspēju pārlabot uz labdien. Sāku skatīties nodarbības šai nedēļai un pieraksts sākās ar "Wēk 3".
Franču birokrātija atkal uzdarbojas - trīs mēnešus mēģinu atjaunot nozaudētu (un pēc tam atrastu, bet to man konfiscēja) carte vitale (pie visiem dakteriem ejot vajadzīga utt.). Izrādās, ka viss esot kaut kur mistiski apstājies un jāsāk pa jaunu, teica, ka mēģināšot organizēt steidzamības kārtā, bet nu visdrīzākais, atkal tas būs kāds mēnesis pusotrs. Pff.

needs more effects

Itālijas dienvidi
Augusta otrajā pusē plānojam 10 dienas pavadīt Itālijā. Sākumā plānojam divas dienas Romā un tad tālāk vēlamies laist uz dienvidu pusi. Ko jūs ieteiktu mums redzēt, apskatīt, apēst, satikt, kur gulēt, kur peldēties, kur pastaigāties.

Intereses: daba, staigāšana, kāpelēšana, peldēšana, vēlamies izmēģināt snorkelēšanu, kajaki, laivas, kuģi, salas, nedaudz pludmales, garšo garšīgi ēst un dzert. Lielajās pilsētās uzturamies tik vien, lai iepirktos, paballētos un apskatīto obligāto tūrisma minimumu.

bet iedomājieties, man nepatīk peldēt. pat ne šitajos te grādos.

Zibensizlādes kartē: http://www.lightningmaps.org

Rādās, ka būs lietus; prieks, ka gan mitrenes, gan kaktusi dabūs kādu lāsi :)

spirķiku nevar sagādāt. iespējams, ka ne ātrāk kā pēc mēneša. varbūt... a man varbūt jau tagad spirķīku vajag? nu tur aveņu liķieri gatavot un tā...

raujiet ārā štepseļus kiddos

nolīs un būs dubaks ārā, 22 grādi - teica kolēģis, pa logu vērdamies

Tūliņ tūliņ līs. Nevaru pagulēt lielā karstuma dēļ. Jātiek vaļā no vecajām tapetēm, ne tikai tām, kas uz sienas. Čurkst virtuve un pakrūte.

novērojumi 2
Vīrieši vairāk ievēro sīkumus, nekā sievietes.
Iespējams, ka tas tāpēc, ka sievietes laika gaitā viņus tā ir izdresējuši un pašas palikušas trulākas?

Pēc teju 24h ar raudošu bērnu uz rokām (uz 25min izgāju līdz dr un bērns noraudājis visu laiku), nakts bija salīdzinoši mierīga. Nu no pus4 atkal sākās stenēšana un gorīšanās, tādā pusmiegā. Un tagad bērns guļ kā no 10.

angļu valodā "resnas ciskas" ir "fabulous thighs"

aizver skābekli
kondicionieri, mikrovilņu krāsnis, burgeri, kōlas. plastmasas ēdieni, plastmasas gaiss, plastmasas cilvēki.

Ar Bertu bijām pie pediatra, kurš secināja, ka Berta vesela un sabiedrībā laižama.  

Talka novakarē
Ceturtdienas pievakarē ap 19:00 pārvedīšu mantas no Āgenskalna uz Pētersalas ielu un priecāšos, ja kāds varētu atnākt palīgā. Visvairāk iepriecinātu muskuļoti puskaili vīrieši ar personīgo auto, bet ne mazāk novērtētu jebkuru izlīdzošu roku pāri.

das ist aktuell ņūz
Латышский историк Каспар Зеллис — о влиянии украинских событий на латвийское общество

В свое время Каспар Зеллис подробно исследовал устройство и содержание латышских страхов. Зародившись в далеком 1940 году, они по сей день самым прямым образом влияют и на жизнь самих латышей, и на нас. Нынешние события в Украине мощно встряхнули жизнь всего нашего региона. Как они изменят самочувствие Латвии?

– На Латвии украинские события отражаются весьма существенно — хотя бы потому, что сегодняшняя геополитическая ситуация создает глобальную цепь отношений народов и людей, — объясняет Каспар Зеллис. — С одной стороны, наши люди живут как будто бы своими обыденными заботами, но уровень политизации общества со времен Майдана и крымского кризиса заметно вырос. Люди активно интересуются Украиной и стараются понять, что там происходит. Во многом из страха, что подобное может повториться здесь.
— Боятся, что нападет Россия?
— Если говорить примитивно, то да. Хотя, по–моему, боятся больше тумана, который окружает эти события. Все же видят, что объявления войны как таковой там нет, а есть «братская» и очень навязчивая помощь России, которую та не признает. Это держит людей в напряжении, а политические клоуны с удовольствием играют на нем. Сегодняшняя российская политика дает козырной туз политическим маргиналам и помогает им поддерживать рознь между разными этническими группами в стране.
— Если провести параллели, Латвия в 1940–м выбор имела, но не воспользовалась им. Теперь одни поддерживают Улманиса — сдал страну, зато людей сохранил, другие считают его предателем за то, что не позволил народу сопротивляться.
— По–моему, решение Улманиса по 1940 году давно уже и в историографии, и в общественном мнении Латвии признано ошибочным. Потому что его идея не потерять людские ресурсы была опровергнута массовыми депортациями и красным террором и нанесла латышам большую культурную травму. Потому что, когда в 40–м надо было воевать, им не дали санкций правительства. Национальное самосознание народа было бы гораздо здоровее, если бы ему дали возможность защищать государство. Но не дали, поэтому сегодня многие готовы принять даже такую версию, что в рядах гитлеровцев они воевали за свою свободу.
— Почему же тогда национал–патриоты поклоняются Улманису?
— Не все. Улманис — личность многогранная. И когда говорят об улманисовских временах, то имеют в виду тот отрезок истории, когда Латвия была успешной и процветающей, — социальная память избирательна.
— Как вы относитесь к идее, что история повторяется каждые 100 лет и в 2014 году мир ждет некое подобие Первой мировой войны?
— Эта теория далеко не нова — она родилась во времена Ренессанса. Ученый Джамбаттиста Вико в своей теории о вращении истории предполагал, что события разных циклов совпадают. Но эту теорию отвергли еще в XVIII веке. Сегодня мы имеем столько информации о прошлом, что сами можем убедиться в том, что никакого повторения событий нет. Хотя при желании можно найти параллели. Как в одном из романов Умберто Эко, где, просчитав правильно телефонную будку, можно было обнаружить ее сходство с образом Богородицы. Всегда в истории найдутся какие–то общие моменты, потому что природа людей не меняется. Меняются только декорации, ландшафт истории…
— Массами так же легко манипулировать, как раньше?
— Я думаю, гораздо легче, чем раньше! Новые технологии дают большие возможности. Например, мой друг из Америки, историк, профессор. Он наполовину украинец, был в Украине и старается следить за событиями там. Но говорит, что плохо понимает, что там происходит. Потому что, как только появляется информация, за ней следует дезинформация — с любой стороны. То, что там происходит в действительности, я полагаю, мы узнаем далеко не скоро. И узнаем с позиции той стороны, которая победит.
— Узнаем ли вообще?
— Узнаем, но доживем ли до этого? Мы же видим, информация о Второй мировой до сих пор политизирована, мифы Первой мировой до сих оспариваются. Сейчас к ее столетию появилось особенно много новых книг и теорий, которые противоречат всем известной концепции победителей. Концепция о вине Германии теперь оспаривается многими историками.
— Никто как будто бы не сомневался в том, что в Первой мировой не было ни правых, ни виноватых. Война, все участники которой одинаково пострадали — не пойми зачем и почему.
— Ну конечно, хотя сегодня историки взялись переоценивать в ней роль Австро–Венгрии и России. Но если смотреть на Первую мировую сегодняшним взглядом, она стала неожиданностью для многих. Хотя ее никто не хотел, за неделю вся Европа оказалась в огне. В этом плане, пожалуй, можно провести параллель с тем, что Европа переживает сейчас. Небольшие стычки между русскими и украинцами случались даже в Риге во время митингов в поддержку Майдана. Люди получают информацию из разных источников и придерживаются разных точек зрения.
Да и ситуация с «боингом» делает людей в разных странах еще более чувствительными к проблеме. Они почувствовали, что происходит в Украине, только когда там погибли их соотечественники. И власти разных государств рассматривают санкции не в зависимости от происходящего в Донбассе, а в зависимости от результатов расследования гибели самолета.
— Так опасаться третьей мировой? Одно время казалось, что она легко может вспыхнуть в любой момент.
— Она всегда может вспыхнуть в любой момент и при более мелких конфликтах. А может и не вспыхнуть. Когда шла война в Югославии, казалось, что мировой не избежать, но конфликт завершился и ничего там больше не случилось. Другое дело, что для этого надо делать все возможное.
— А Латвия сейчас чувствует себя защищенной?
— Во всяком случае, больше, чем раньше. В 1940–м мы были маленькой одинокой страной, сейчас мы член Евросоюза и НАТО. Это делает нас и больше, и наглей, и даже наша политика становится более активной. Я думаю, в случае чего, наши партнеры не смогут наплевать на договоры. В 1940–м Европа отвернулась от нас и увидела, что из этого вышло. Повторить подобное с ее стороны было бы безумием.
Латвия стала проводить более активную внешнюю политику, а с нею становится сильнее и общественность. Но наша проблема в том, что значительная часть жителей страны живет в российском информационном пространстве — это другой взгляд на события, они, конечно, не поддерживают латвийскую активность. И эта пророссийская информация клином врезается в латвийское общество. Она раскалывает уже и нелатышей, настраивает друг против друга русских и украинцев. Рознь становится все больше и больше.
— Некоторые надеялись, что русские и латыши, наблюдая тот ужас, что творится сейчас в Украине, сблизятся и не захотят его повторения здесь. А вы как считаете?
— Я бы тут не разделял людей по этническому признаку — на русских и латышей. В отношении Украины люди делятся в зависимости от источников информации, которой они доверяют. Очень многие мои русские знакомые не подходят под эти критерии «русских». Как–то один мой белорусский друг, историк, рассказывал, что люди в Белоруссии одобряют режим Лукашенко, потому что смотрят белорусские каналы. Когда я спрашивал: а с ним–то что? — он отвечал: «А у меня «Евроньюс». То же и с жителями Латвии. Восприятие мира зависит от того, какие телеканалы люди смотрят. Надеяться, что украинские события здесь, у нас, всех сблизят, значит выдавать желаемое за действительное.
— Что интересно — с одной стороны, подавляющее большинство русских Латвии поддерживает позицию России в отношении Украины. С другой — я не встречала таких, кто хотел бы присоединиться к России. И даже когда Кравцов предложил протестовать против натовской базы с перспективой создания отрядов самообороны и явлением ополченцев, его никто не поддержал. Может, из этого все–таки вырастет в Латвии единое гражданское общество?
— Мы и в понятие “гражданское общество” вкладываем разный смысл, считая, что это одинаковое восприятие политики, истории, единые ценности и т. д. А гражданское общество на том и построено, что оно разное, но опирается на единые, неизменные базовые ценности, которые сближают всех. И на их основе можно искать компромиссы, выслушивать другие точки зрения, а не сажать за них в тюрьмы, не убивать. Почему западный мир считает события в Украине антицивилизационными — при всей разности своих взглядов, люди не понимают, как можно не пускать спасателей и наблюдателей на место катастрофы, давать о ней неверную информацию и пр. Мы все должны учиться смотреть на такие вещи шире. На днях известный российский историк Марк Солонин написал в своем блоге, что проблема не в том, кто сбил самолет. Главное, что Россия проигрывает в этом конфликте самое важное для нее — репутацию. И я не знаю, как это отразится, например, на восприятии русских.
— 23 года мы жили в одной стране, но имеем диаметральные взгляды практически на все. А объединяет нас разве что активность, с которой мы бежим отсюда.
— Я бы не сказал, что мы по–разному смотрим на все. Разве что на политику языка и гражданства. Есть еще споры, была ли в 1940 году оккупация. Относительно сближения позиций, проблемы ценностей мы больше говорим, чем делаем. Политическая ответственность, права человека — все это остается для нас лишь словами. Тем более что политикам разрозненность общества выгодна — легче манипулировать.
— О Майдане у нас тоже мнения разнятся — до противоположных. Одни восхищаются тем, что люди вышли на улицу и в корне изменили свою жизнь. Другие говорят: вот идиоты, сидели б молча и не было бы сейчас никакой войны. В Латвии Майдана не будет?
— Думаю, не будет, хотя он бы не помешал. Но я бы не был так спокоен по этому поводу, ведь и на Украине никто в феврале не думал, что произойдет со страной в считаные недели. Может произойти и в Латвии. Например, г–н Гапоненко играет с идеей автономии Латгалии. Очень рискованная игра, которая возбуждает обе стороны…

Latvietim galvā ir putra, bet čeham gulašs.

Ja es esmu latvietis Čehijā, kas galvā ir man?

Jau otro dienu lasu par PayPal un šop-polisijiem, un jūtos te kā ar putru, te kā ar gulašu.

birojā bija ienākusi priekšnieka sieva ar zīdaini un brīdī kad priekšnieks turēja to bēbi viņš paskatījās uz mani ar to "džeks-džekam" skatienu to kurš reizē pauž bezpalīdzību un lūdz sapratni ar to skatienu ar ko sencis uz mani skatās kad māte uz viņu dusmīga un arī skatienu ko renārs man velta kad viņa māte kliedz uz viņu klausulē.

Due to the changes la la la... the answer will be known after 15th of August.
Nu jā... rukājam tālāk bez brīvdienām, a ko citu vēl? Nu jau vairs neko.

besī
ja vīriešus sauc par džekiem.

peldētavas


„….Noderīgu peldētavu trūkums Rīgā. Vasaras siltajā laikā turīgākās aprindas meklē atpūtu un atspirgumu Rīgas Jūrmalā vai citur ārpus Rīgas. Bet lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa, sevišķi strādnieku aprindas, pēdējie pēc grūtiem dienas darbiem fabrikās vai citās iestādēs, mēģina atrast atspirdzināšanos peldoties gandrīz vai katrā vietā, kur ir kaut cik viņu nolūkam noderīgs ūdens, lien tik iekša un mazgājas. Sekas daudzreiz bēdīgās…… Viena tikai vēlēšanās, lai ko darītu, kam tas nākas, apgādāt Rīgu ar piemērotām peldētavām….”,

„…bezmaksas peldētavas atklātas Daugavā un viņas pietekās vairāk vietās. Par peldētāju ērtību maz gādāts. Peldētavu tuvumā nav pat nekādu glābšanas rīku…”.

http://www.rigasaustrumi.lv/Dokumenti/faili/tourism/Turisms_Rigas_peldetavas.pdf

šitā nav zebra, bet melnā cūka II
Kaut kas nav, kaut kas nav lāga. Viss iet uz leju un melnās strīpas sajūta neatkāpjas ne mirkli, vien pieaug un iekšpusē plēš pušu. Es nesaprotu, kas kosmosā nogājis greizi, es visu cenšos darīt kā nākas, bet rezultāts atkal tāds pats - slikts. Nekas no plānotā neizdodas, viss nāk klamzīgi un greizi, nē, ar karstumu tam nav nekāda sakara, man tuvam cilvēkam ir gauži un es nevaru palīdzēt. Jo vienīgā man prātā ienākošā un redzamā palīdzība būtu atriebība, turklāt tāda riebīga. Kā lai palīdz otra vietā, kā lai piedod otra vietā? Kā lai noberž tos melnumiņus no savas sirds, kas ne tuvu nav kā dimanta oliņa, kur nu.

vista vai ola?
Vienaldzība kā vērtības jeb nozīmes atņemšana realitātei ierobežo un padara vāju un nepieciešami paštaisnu - ārēji cietu, iekšēji šķidru, trauslu un jēlu.
Kad tunelis ir visaptverošs, tad tā gals un gaisma tajā ir viena godīga knābja cirtiena attālumā.
Vai varbūt tevi spiedīs, bet arī tad jāprot ļauties.
Cinisms Cains Lupus Homini Homo Ēst

biju tikko skolā. filozofiem neklātiene ir likvidēta, kas nozīmē, ka eju vai nu uz klātieni un strādāju kaut kādus sūdu darbiņus, dzīvoju no rokas mutē un vecākiem uz kakla vai arī turpinu dzīvot kā līdz šim - all fun and games, varbūt pat ar kaut kādu progresu, bet ne tajā virzienā, kādā vēlos.

oskars nebrauc un paziņoja, ka nav atbildīgs par manām histērijām un krievs piedāvāja iet strādāt masāžas salonā.

Paklausījus drusku to karnevāljaunatni, kur tie Kaupera puikas darbojas.
Nē, nu, nav jau slikti. Bet, kā kādreiz bija modē izteikties, tiek tomēr nozagts ticamības moments, ja atminas kaut vai Prāta Vētras sākumus un pirmos hitus - tur maksimālisms pa visā malām laukām līda, nu jaunieši tak, tad te tāda līšana kastītēs vien izskatās - relatīvi mierīgas, pārspīlēti dziļas dziesmas, nu, tā kā Prāta Vētrai tagad piestāvētu. Tas protams, nav sūdīgi, bet nav jūtama nekāda veida individualitāte. Ielieciet saundpajetus vai kādu citu hipstergrupu un būs tas pats. Pieņemu, ar laiku viss pazudīs un saplūdīs vienā putrā. Žēl.

Un ar pārspīlēti dziļām dziesmām es arī nedomāju neko sliktu. Panaivu pusaudžu gadu dzeju jau laikam visi ir mēģinājuši rakstīt, bet tas viss, tas viss viena klišeja ir, kur pantu no panta neatšķir; Tu lasi un domā, vai būs šitā vai tā, bet beigās vienalga viss ir nekā. Nav sejas un prāta, ilgā pieredzē krāta; nebūs teksti un jēga, bez vilnas ir brēka.
Nu no šitā arsenāla, īsāk sakot.

.
sāp galva un vissirslikti. pirmo reizi manā strādāšanas laikā bija ienākusi pavisam, pavisam lielā vadība pastāstīt, kā ar mums ir problēmas un viss pret mums atduras. juristi esot burta kalpi. ko neteiksi.

Почитала ОМД из любопытства к жизни в ЮАР, наткнулась на очередной день с "правильным питанием"(дни без мультиварки вообще бывают?), и узнала, что оказывается есть какая-то диетная школа под названием "секта", которая за деньги учит людей таким радикальным секретам как "курица с салатом" и "овсянка". А вы наверное уже знаете про это новое народное увлечение?

via rawinrussian
http://odin-moy-den.livejournal.com/1611356.html

Tie "pārdzīvojumi" šķiet totāls feiks - ja cilvēks tiešām pārdzīvotu, tad visādos veidos censtos labot, vērst par labu situāciju. Nevis nolaistu rokas un gadītu, kad atkal es pieslīdu pie kājām uz zelta paplātītes. Man vispār ticamības moments ir aptuveni "0" līmenī.

Nejauši satiku veikalā savu draudzeni no koju laikiem - vienu no foršajām savām istabiņas biedrenēm. Viņai oktobrī būs bērniņš - un izrādās, ka otrai draudzenei jau gada sākumā piedzimis bērniņš. :) Vispār - viena no tām lietām, kuras es gribu atpakaļ savā dzīvē, ir - vairāk komunicēšanas ar tiem foršajiem cilvēkiem, kurus savā dzīvē esmu sastapusi. Un viņu ir daudz. :)

Runājot par karstumu - redzēju, kā kāds Džeka Rasela terjera saimnieks izmeta līkumu gar tuvējo dīķi, lai viņa nabaga suņuks varētu pabradāt pa slapjumu un vismaz tādā veidā kaut mazliet atveldzēties.

Rīt sāksies četru dienu atvaļinājums.

Šī ir viena no tām dienām,kad cigaretes ir par īsu un grāmatas nelasās. Telefonam ļauju izlādēties,lai neviens nevarētu sazināties ar mani,jo gribas atcelt visus plānus.

pilnmēness?
eju atjaunoties ZS - rītā medicīna un personāldaļa ;)

kādreiz bieži piedalījos pirmās palīdzības sacensībās kā cietušais jūs nespēsiet noticēt cik bieži džeki uztraukumā stāsta par hokeju.

viss jau būtu tīri jauki vispār, ja tik bieži nepaliktu nelabi pašam no sevis.

apātisks nogurums. iespējams pms, iespējams karstums vai arī viss kopā. neko negribas darīt, nekam nav spēka. tikai tām trim kodēm virtuvē.

es reiz nostopēju divus mācītājus un arī richardu leperu.

: i know what i want for christmas
es zinu, ka ir slikti ticēt reklāmām, un, principā, jebkurš slavinājums ir sava veida reklāma, bet, i mean, come on, kā gan lai tu savaldies pēc izlasīšanas par philosophy's purity made simple mask efektiem?

Episko sapņu nedēļa turpinās - šonakt iestājos Viļņas universitātē.
Man šķiet, ka mana frustrācija ar pašreizējo lietu kārtību mana darba jomā un personīgajā dzīvē tiek kompensēta sapņu valstībā,
kur man ir romāns ar rokmūziķi un maģistra studijas Viļņā.

Ādamam bij' 7 dēli un visai vājas zināšanas par kontracepciju

28 grams; why are you surprised nigga?
https://www.youtube.com/watch?v=da64Ys6SliY
ja viņš pīpē ik dienas. labs rezultāts.

tālāk nezināmajā
paldies visiem līdzjutējiem, disketi nolasījām. fonā skanot zvaigām, protams. iepriecināju ļaudis. tas patīkami. tagad nākamais uzdevums šajā kvestā - kas ir .dwg fails un ar ko viņu ēd.

Dorothy Black
Pirms neilga laiciņa gleznoju pasūtījumdarbu ar jauno pāri laivinieku brīvdienās un strādājot vienmēr klausījos fonā Depeche Mode, jo atklāju, ka man pa rokai ir visi vecie albumi un tā ir ļoti laba strādājamā mūzika. Tad nospriedu, ka būtu forši, ja cilvēki gribētu pirkt manus darbus kaut vai tādēļ vien, ka tie ir tapuši, piemēram, klausoties "Some Great Reward". Un fani grieztos pie manis ar lūgumu "Uzgleznojiet man kādu "Black Celebration" ainaviņu! Un es atbildētu: "Melns ir visskaistākā krāsa!" Nu katrā ziņā šogad manos darbos tā ir modē. Un, protams, tumši zila. Tam nav nekāda sakara ar depresiju! Tā izcili izceļ visu pārējo. Mmm, samtaini melns kā mecotinta...

es vienreiz nostopēju divus mācītājus un arī richardu leperu. un kuldīgā ir tik šauras ielas ka es ieskrēju logā tas notika kristīgās nometnes laikā.

Ziniet, man pat uz Labu Dabu vairs negribās. Tas nebūs tā.

Kas nelas kopienu vajag tad lai ziniet ka mekleeju H. Lāksonenas "Kad gos smei" http://www.apgadsmansards.lv/lv/kad-gos-smei-2/ - man bija ekemplaars un vajag veel nu ljoti vajag

Gramata "Kad gos smei"
Labdien! Ļoti vajag H. Lāksonenas grāmatu "Kad gos smei" http://www.apgadsmansards.lv/lv/kad-gos-smei-2/ Esmu izmeklējusies gan Rīgas, gan ārpus Rīgas grāmatnīcās, interneta grāmatnīcās, ibook.lv, izdevniecībā. Varbūt kāds ir ar mieru pārdot savu eksemplāru? Esmu gatava kārtīgi pārmaksāt.

dzeru citronūdeni ar piparmētrām, pusdienām gatavoju vārītas sviestpupas un gurķu, tomātu un paprikas salātus sajauktus ar bezpiedevu jogurtu. nesen apēdu aprikozi un tas viss no dārza, izņemot citronu un jogurtu

interesanti, cik daudzi cibiņi regulāri brauc rītos no Ogres uz Rīgu? un cik no viņiem gribētu risināt 'pareizas' sarunas brauciena laikā? vai arī cik no cibiņiem dažreiz būtu ar mieru aizbraukt kaut kur tā, lai atpakaļbraucot būtu posms Ogre-Rīga no rīta?... nu, protams, lai risinātu 'pareizas' sarunas...

a to mazais dieviņš jau tā kā ir sācis piegriezties.

mājās kaķi, suņi.
sēžu savā lapenē un ēdu šašliku. gandrīz vai negribu nekur citur nekad vairs būt un vispār nevienu vairs nesatikt nekad. tā lai mūžīgi nevajadzētu nevienam ne pāri darīt, ne kādu nosodīt, ne arī dzert, lai tiktu ar to visu galā.

hmm, šodien piemēram kleitas manas vienīgās tuvās māsīcas kāzām. otrreiz, kad piedzīvošu kāzas būs tad, kad precēsies mans brālēns, jo uz jautājumu, kad tad es esmu ieplānojusi ''vīt gredzenus ar kādu sev mīļu cilvēku'', es atbildēju, ka visdrīzāk nekad. protams, tad man sāka borēt, ka es jau vienmēr izvēlos nepareizos un kā Māte Terēze savācus visas pabiras pie sevis. nu, maybe

bet vispār nav ko - kurš grib iet šovakar iedzert? pēc darbiem. ab dambī, dziesmusvētku parkā, čomskī vai jūrmalā, dajebkur, bet lai ir priecīgi un smieklīgi. tam taču vasara ir domāta. ledainus baltvīnus vai čotatavo. m?

zaķēns mežā ezi sauc kurganpalicismansdraugs
šāusmīgi nāk miegs, pagaidu dzīvoklī nevar izgulēties, spiež pat pašas personīgais ērtais matracis, un tas nav joks, arī Tārkais saka,ka viņam mugura no rītiem sāp.

jūtos viegli samulsusi - gan būvdarbu vadītājs,gan brigadieris saka,ka likt signalizāciju+apsardzes kantori esot lieka naudas izmešāna,jo tur tāpat vieni mudaki strādājot un reizēm pat uz vienu roku ar garnadžiem, utt utjp.
ka labāk esot uzlikt videokameru.
stundu stāvu domādama.

Pēdējā laika labākais literārais piedzīvojums: Želves "Meitene".
Žēl, ka tik īsa grāmata.

Ārkārtīgi kaitina dzeja, kas ir pārbāzta ar svešvārdiem, profesionālo žargonu un absurdi izmantotiem jēdzieniem. Diemžēl izskatās, ka tā šobrīd visvairāk tiek slavināta, jo zajebisnās abstrakcijas un 'vajag kārtīgāk ierakties'. Stulbi.

xxx
starp citu, skrjabina oriģinālā dziesma, afigennais hīts. būs jāatrod vēl ieraksti

***
Laiks un telpa ir viena dīvaina padarīšana. Esmu atpakaļ, bet kaut kā nepielec, ka esmu kaut kur bijis, it kā nekas nebūtu mainījies. Dzīve Rīgā turpinās. Parādās vēlme ceļot nepārtraukti, jo tā pat kā bernībā, tā laiks iet tik daudz reizes lenāk, jo viss, ko redzi, ir vēl neredzēts.

pēdējās dienas saule kutina neironus vairāk kā parasti, kas ir diezgan neizturami. nekad neesmu sapratusi visus tos cilvēkus, kuri šādā laikā (un laikam arī vispār) skrien uz pludmalēm, lai iesauļotos. kā gan cilvēks šādos apstākļos var justies komfortabli un priecāties par to, ka ir kļuvis super-brūns? siltums, kuru cilvēks saņem brīžos, kad tas aukstā ziemas vakarā ieritinas zem segas un sasildās, nav maināms pret to, ko saule sniedz vasarā. varbūt man vienkārši besī vasara. un šogad vairāk kā parasti. īstas ziemas taču nebija

leduskafiju taisu un dzeru litriem, pēcpusdienas pavadu ārpus mājām, vakaros pīpēju zāli un klausos radiohead, tune-yards, unknown mortal orchestra un mantu. tāda, lūk, vasariņa.

acīmredzot dienās, kad es neesmu birojā, kāds cits aktīvi izmanto manu datoru un tur mūždien savelk kaut kādas programmas, kaut kādus krāmus un kaut ko tamlīdzīgu, atstājot tādas pēdas aiz sevis. un tad pirmās stundas atpakaļ birojā parasti tiek pavadītas, dzēšot ārā kaut kādus krāmus un kārtojot galdu.

biroja dzīve.

bērnības trauma
Deviņu gadu vecumā, kad vecāki nebija mājās, paņēmu mammas apakšveļu, sapūtos ar viņas smaržām un sakrāsojos spoguļa priekšā.

Tas viss ietilpst normālas meitenes psiholoģiskajā attīstībā ( kā man mācīja LiepU bērnu psiholoģijas lekcijās), bet pēc tam mājās atnāca tēvs un mani sabāra. Un vēl pēc tam mājās atnāca māte un mani sabāra, kā arī nopēra.

Lūk, tā, jaunieši, rodas fetiši.

Vakar man stilbā iekoda bite vai lapsene, dzelonis nebija redzams, bet atrados netālu no zemesbitēm, tāpēc tas tomēr paliek kā variants. Nu neko. Pirmajā brīdī dikti sāpēja, tad uzmetās pirmais pampums (tas bālais, ar sataustāmām malām), bet pēc tam tikai sarkans, drusku piepampis un karsts. Niez un drusku sāp, bet ne neizturami. Gribēju noskaidrot, kāda man reakcija uz šādiem kodumiem un secinājums - ja iekostu sejā vai kur citur, tad noteikti uzreiz kautkas jāsmērē vai jādzer, jo pleķis tomēr ir kādi 7cm diametrā un gan jau mīkstāka āda vairāk pamptu.

Piektdien M pie jūras lapsene iekoda rokā, sestdien vairs tikai mazā koduma vieta bija redzama, tā ka viņai viss labāk.

Un, kad es gāju pirtī, pirtnieks kaut ko minēja par konkrētām lietām, ko cilvēks varētu gribēt sev izdziedināt. Un tad es izdomāju, ka vēlos izdziedināt savu nemīlestību pret sevi (tās paliekas), bailes. Meitene pirms manis pusstundu pēc pirts raudāja un pirtnieks viņai čukstēja ausīs tautasdziesmas. Es cerēju, ka es neraudāšu, jo tas būtu kauns. Bet arī - kauns ir nemīlestība pret sevi. Tad nomainījās pirtnieki un es savu pirtnieku nemaz neredzēju, jo bija pavisam tumšs. Tikai sapratu, ka viņu sauc Jānis un, ka viņš ir jauns cilvēks. Un pirtī bija liels karstums, mana sirds sitās kā negudra pat pirms pēršanās sākuma. Un es cerēju, ka nenoģībšu, bet centos uzticēties savam ķermenim un nemaz jau tik vājš viņš nav. Un tad beidzot varēja iet ārā un es knapi varēju nostāvēt taisni. Un tad Jānis mani iegremdēja upē uz muguras un lika atslābināt visus muskuļus, un grieza mani uz riņķi, es skatījos zvaigznēs. Un sajūta bija it kā dzirdot eņģeļu balsis.
Pēc tam es Ievai prasīju, lai man izliek kārtis par tēmu: kāds ir ātrākais un vieglākais ceļš uz to, lai visa dzīve būtu viegla un plūstoša kā šis festivāls un kā iemīlēt sevi. Un tur bija tādas kārtis kā: "Izmēģini kaut ko jaunu", "izzini ģimenes kultūru", "mīlestība dziedina bailes", "izvēlies" un "laimīgs pārsteigums". Es esmu tikai cilvēciska būtne, dievišķās matricas daļa un tikai vēlos būt laimīgs. Negribu iet pa daudzo cilvēku un savu iemīto taku pa ciešanām. Tas ir tas, ko es Avotam un eņģeļiem vēlējos pateikt, un, es domāju, viņi mani saprata. Un tad es satiku to hipiju, Santas draugu, kurš kā cilvēks mani ļoti iedvesmoja. Viņš arī ir diezgan sevi apzinājusies dvēsele, kas nebaidās no dzīves un mīl sevi. Es esmu gaismas nesējs, bet ļoti intraverts un tāpēc man daudz dzīves laika pagāja, pārvarot savas bailes no ārējās pasaules. Bet arī apzinos, ka mana gaismas versija ir unikāla un ļoti skaista. es gribu mīlestības festivālu enerģijas ienest pasaulē. Domāju, ka mēs kā cilvēce neejam uz iznīcību, bet uz vietu, kur visi visus mīl, izbauda mirkli, neraizējas par rēķiniem un sistēmu un izbauda mirkli. Mēs ejam uz poligāmiju, jo sapratīsim, ka, tā kā viss ir viens, nav jēgas sevi ierobežot pie tikai kādas vienas no tā paša viena formām (viena cilvēka).

kaķīti nolēmām audzināt pēc Montesori metodes. domāju, ka ir vērts ieguldīt. ja nu izaug kaut kas ārkārtīgi vērtīgs

:)

mīlu aģentūru konsekvenci ziņu rakstīšanā



Ar ložberi bruņotais kungs atklāj, ka ir no Rostovas Krievijā un sveicina kādu "Juļku", norādot, ka viņu mīl.



"Es jūs mīlu", norādīja Tatjana Oņeginam

svīst peža

Jā, tā izrādījās tīra patiesība. Spēlējot Ingress, tik tiešām sanāk nedēļas laikā redzēt vairāk nekā nez cik gados pirms tam. Esmu pabijis tādos Rīgas kaktos, par kuru eksistenci man nebija ne mazākās nojausmas. Kas priecē - ka vēl ir ļoooti daudz neapskatītu vietu, kas gaida mani!

man liekas, ka esmu sasniegusi nākamo līmeni visā šajā raw un smūtju lietā. man ir alerģija. tagad skatos visam šim dzīvesveidam pāri kā viedumu guvis traktorists

līdz trijiem rītā meklēju to vienu dzejoli, bet tā arī neatradu. nesaprotu, kurā grāmatā tas paslēpies un kāpēc es to jau sen neesmu iegaumējusi, ja jau man tas tik ļoti patīk. tā es arī pavadīju to laiku, kamēr noklausījos bērnības miliciju

a caring boyfriend
"labi, ka tu piedzēries un nosmērējies ar zemi. tu tā varētu darīt ikreiz, kad ej uz krogu, lai atvairītu vīriešus. man mierīgāka sirds, jū nov."

ārprāc,kas notiek?! :) :) :)

Mums ir tas, kas mums ir. Man ir mandarīnu zupa. Bet es gatavošu spagetti, jo šis vārds šodien tīkami skan. Naivismam noteikti sastāvā ir kautrums, es rakstu savus pēdējos dzejoļus rindiņā, jo stabiņš ir poza, stabiņš ir seja un definīcija. Man nav. Man nav arī jūras, iedomājies, es pat nevaru krieviski pastāstīt, kā tā šalc. Toties nesen, kad beidzās festivāls un visi aizgāja prom, es pusnakti sēdēju un vēroju to trauslo spēku, ar kuru pieceļas zāle. Kaut kad Vija Vētra man lika dejot saulespuķi, kas seko saulei. Bet sekot kaut kam spilgtam ir viegli. Pamēģini vadīties pēc tā, kas pašam iekšā, tumsā piecelties.

naktī ziemas pilī dejot valsi

man bija tik skaists sapnis. nu tīra romantika. pārējais viss man ir realitātē, tad par to, kas nav atliek tikai sapņot. arī labi.
un nekas mani neatturēs no 2 kafijas krūzēm "vēlajos" rītos, arī ne +30 ārpusē.

ja mēs ļoti neiedziļinamies situācijā, tad tagad domājot es esmu laimīga. priekšplānā šobrīd galveno lomu tomēr nosaka prieks. blakustēliem nav tik stipra ietekme.

liekam jaunu bildi iekšā
kira_alendorfa

apjaust

kā lai nodzīvo dzīvi normāli, ja jāpamostas dusmīgam
oskars vēl nav izbraucis, jo viņa drauga sievai dzimst bēbis un viņam (oskaram), acīmredzot, dzemdības ir jāpieņem un bērns uzreiz jānokristī.
pagalmā man ir vecis ar moci un tā kā logs visu laiku ir vaļā, tad, protams, katru rītu mostos ar maigo motora murrāšanu. esmu nolēmusi veikt priekšdarbus - atstāt zīmīti, lai taču nopērk sev jaunu izpūtēju.
karstumam es neko sliktu izdarīt nevaru un īstenībā jau es vispār apzināti nevienam neko sliktu izdarīt nevaru, bet dažreiz ļoti gribētos.

letonika.lv iesaka
"atzimet ar kasiti"

vakardien pēc peldes, slapjiem matiem, mazā kleitē, pagalma šēzlongā uz īsu brīdi bija pat vēsi.

wakey wakey
wakey wakey
no

P. S.
P.S.

Atvēru logu, lai ielaistu svaigu karstumu. Jo par gaisu to nosaukt vairs īsti nevar ;-]
Un dzīve klusajā centrā liek būt mundram un možam jau diezgan agri no rīta, vismaz kādiem devieņiem. Pagalmā sāk dārdēt kravas mašīnas, urbji un kaut kādi belzēji. Remonts, respektīvi.
Tas vismaz aiz guļamistabas loga. Ja gulētu kabinetā, tad ikrītu nāktos uzklausīt bērnu klaigas.

Bet tas tikai tā, fōniņā.
Priekšplānā rit sīva cīņa starp virtuālo pasauli un vasaras jaukumiem. Pamatā izpēte. Vai nu flash draiveru pārinstalēšana, vai nu apmaldīšanās pierīgas mežos. Pēdējais notiek retāk, tāpēc ieem pirmāku vietu patīkamo nodarbju sarakstā.

Bērnība man ļoti patika bradāt pa mežiem, džungļiem, slīkšņām, gāršām, upēm, pussausiem dīķiem. Bet tas bija tik sen, ka jau esmu aizmirsis kā tas pareizi jādara. Un pareizi ir to darīt ar baudu. Ja reiz esi ieberzies, tad berzies līdz galam.

Rītvakar Hocico. Tik ļoti sen neesmu bijis @MP

Aizparītvakar LD. Tur VISPĀR neesmu bijis! Bet ļoti priecē fakts, ka būs lieliskākā kompānija ever. Tāpēc ceru uz ļoti ļoti pozitīvu pirmo pieredzi.

1915. gada 1. marts
No rīta abi ar Šuru mācījāmies. Pēc brokastīm spēlējāmies ar alvas zaldātiņiem. Atnāca ciemos tante Katja. Tētis pārnāca pusseptiņos, ēdām pusdienas. Pēc pusdienām es lasīju, bet pēc tam devos gulēt.

Vēl arī tas, ka tu saproti, ka vienīgā šīs pasaules "problēma", kas neļauj cilvēkiem būt laimīgiem, ir viņu naids pret sevi, bet pašmīlestība pēkšņi visu noliek savās vietās. Tu atzīsti savu dievišķumu un kļūsti par to, kas tu esi, dari to, ko tu jūti. Bailes no citu nosodījuma ir naids pret sevi. Bailes no citu negatīvajiem viedokļiem pret tevi ir naids pret sevi. Bailes izpausties radoši ir naids pret sevi. Bailes iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir naids pret sevi. Un tā varētu turpināt. Vismaz 90% baiļu, kas ir, ir naids pret sevi.

Pirmā burtnīca: 1915-1918

Redzēju mašīnu, kuras numurs sākās ar burtiem LSA.

Tagad matemātikas uzdevums:

LSA + 3 = ?

help help
ir vajadzībiņa strauji apstīties dažas disketītes. vai kādam draudziņam gadījumā nava retro datora iekārtas?

gulēju gultā un pēdas virspusē iedzēla lapsene. kā tā var gadīties.

Tā viņš ir, jūra un Ķīšezers ir peldami jebkurā diennakts laikā. Jeb, ja strādāsi līz 22iem un pēc tam gribēsi nopirkt skriešanas kedas un apliet kapos stādītos augus, tad ūdenī līdīsi pēc pusnakts. Skaisti. Cabo veras ciet, pēdējie apmeklētāji kavējas, un tu brien ūdenī tālu, tālu un pēkšņi, pašai par pārsteigumu, meties iekšā. Vakar es biju samērā stresains un nemīļš radījums, bet pēc peldes viss kā ar roku atņemts. Paliek tikai nogurums kā bieza vates sega.
Pie ar skrituļslidām braucajajiem rajoniem nu ir pieskaitāms arī Jaunmīlgrāvis.

cilvēks pamodās ap 6. es izdzēru vakar Tabakas namā sagādāto šķīstošās kafijas 1x paciņu un pēc kāda laika atkal aizmigu. cilvēks bija ļoti sadusmots.

Cilvēki atrod ceļu atpakaļ manā dzīvē. Es atkal redzu Hermu, kas sūdzas, ka viņu spiežot pie zemes, tā esot tāda sajūta, it kā kāds būtu uzminis tieši virsū, viņa neprot to izskaidrot, jo nekas nav atgadījies, dzīve ir tāda pati kā vienmēr: viņa iet iepirkties, pusdienās pie grāmatas notiesā svietmaizi ar kafiju, un tomēr tā ir melnā svītra, kas pati sevi ievilkusi viņas dzīvē, neprasot atļauju. Vēl man zvana sens draugs R., tas, kurš precējies un pārsvarā dzīvo Anglijā. Dažreiz man gribas viņam atbildēt uz viņa paša uzdoto jautājumu, kāpēc mums nekas nesanāca toreiz, kasd bijām tik jauni. Tu neko nesacīji, Tu neko nedarīji, un uzradās kāds cits, kāds, kas sacīja, kāds, kas darīja, kas negribēja laist mani vaļā. Vienmēr tā notiek manā dzīvē. Uzrodas kāds, kas negrib laist vaļā. Bet tā nav mana izvēle. Es palieku skumja un klusa, jo cilvēki, kuriem patiesībā būtu vajadzējis palikt, ir izšķīduši laikā, tā arī nespējot neko pateikt vai izdarīt. Bet tāda ir dzīve. Tāda vienmēr ir dzīve. Tā klusi vērpj pati savu stāstu. Un es nevarēšu nekad pa īstam izstāstīt, cik ļoti man trūkst laimes un prieka, kā es gribētu Tevi no rītiem noskūpstīt uz atvadām un sajust starp mums silto vasaras gaisu, pāris minūtes pirms svelmes tas būtu tik smaržīgs un svaigs, pāris minūtes, pirms diena mūs aprītu, aizejam katram uz savu ielas pusi. Tomēr dzīve aizvien ir filma par ko citu, kādu citu sievieti, ne gluži mani, kādu, kura iesmaržojas ar svešām smaržām, kuru nosaukums ironiski vēsta Love Forever, un dienas viņu aprij bez skūpstiem.

http://klab.lv/users/dzeina/2753613.html par šito. tbš, moču man nav bijis, tikai motorolleri, un tie paši īrēti. tomēr nav bijis no tiem neviena, ar kuru kāda meitene nebūtu vesta uz jūru. var jau starplaikos iegāzēt arī vienatnē, bet tas tāds onānisms, pa lielam.

nor
Un nevarēju un nevarēju atcerēties, ko man brālis atbraucot no Norges, un esot sasitis seju atgādināja. No sākuma likās, ka simpsonu krastijs, nē, tad sapratu.

Beetlejuice acis.

autobusā stāvēju un svīdu - no bezgaisa, no savām domām, no blakustāvošo elpām un ķermeņiem, no izlaistiem matiem
darbā pagaidām vēl sēžam pie atrautiem logiem, bet mums ir kodiškas opcija pavisam kritiskiem grādiem - tas pagaidām tikai mierina

plkst. 14:20 ievainojamā kolēģe izgāja pusdienās, es tikmēr ierubīju kondiškas - n e v a r u

nu?
un kurš vēl no jums darba dienu uzsāka ar peldi - man viss sanāca lieliski ;)

meanwhile, on the brigt side:

Nu vobšem man ir tāds kaimiņš, kuru pastāvīgi var dzirdēt aiz guļamistabas sienas, kurš, kā izklausās pēc visa, spēlē datorspēles dienu un nakti un runā pa skaipu ar saviem čomiem un visai kaitinoši skaļi smejas. Man ir lielas aizdomas, ka šad tad viņa posteni ieņem šamā bračka un dod vaļā tādā pašā garā, tikai bez tiem smiekliem - balss izklausās citādāka. Tātad, pagājušonakt, šķiet, šis bračka visu nakti spēlēja datorspēles un skaļi kaitinošī vāvuļoja un uz sitieniem pret sienu nereaģēja un tad pēkšņi vienā brīdī, viņš sāka klaigāt kā tāda skuķene un bēgt no kaut kā :D Tas bija tik smieklīgi, neatceros, kad es pēdējo reizi, ko tādu esmu dzirdējis. Un viņš to darīja vairākas reizes ik pa brīdim. Es nezinu vai viņam tur pa logu ielidojis sirsenis nelika mieru vai manas dusmas materealizējās šaušalīgā fantomā viņa istabā, bet tas bija varen uzjautrinoši. Populācija, bļe. Un šorīt kārtējo reizi idiotiskie kaimiņi apakšā lamājās tieši pie ventilācijas šahtas, tā, ka to visu varēja perfekti dzirdēt dušā.

zināmais nezināmajā. jeb būšot tā.
Ja jau es te civilizācijā iesaukta pie ātrgaitas interneta un salda š(l)ampanieša plusnaktīs, tad jau jāuzvedas kā Romā pieklājas.
Lai neaizaug zinību urgas mūsujūsuprātos, apkopoju jaunāko jauno mediju mākslās: astro-lolo-ģiskas ievirzes raidījums "Būs tā." . Atļaujos cerēt, ka TĀ tomēr nebūs.


Šajā pašā jauno mediju rubrikā ir jāpiemetina labas un ilgi gaidītas vēstis.
Lasītāju iecienītais blogs "Upene" vairs nebūs jālasa vecās piecgades bloga formātā.
Tagad Upenes redakcija arī izdod žurnālu, protams, ka e-žurnālu, kā jau tas gadsimtam piederas un manāmi spītē Santas Ančas Benjamiņas Mogulas izsviestajai prātulai, ka durkātā prese dzīvos un uzvarēs, jo ar modes/dzīvesstila žurnālu uz poda nepasēdēsi. Drosmīgie rīkojas!


Lai kur nu arī pasēdēdams, lasi, cilēciņ un priecājies un iedvesmojies no citāda smūtija receptēm un uzzini galveno par festivālu Positivus:
"Positivus ir noslēdzies! -interesantas sajūtas, burvīgi mākslinieki, apmeklētāji, kas piedomājuši pie sava izskata- ..ārkārtīgi skaistās gammās, tas viss ir pagājis, izdzīvots un devis jaunu elpu turpināt iesākto! domāju, ka daudzi, kas meklēja beetbox joprojām ir neizpratnē, kādēļ nebijām Positivus teritorijā.. gribēju padalīties par to, kā mums gāja-iesākumā drusku kalnā lejā, bet pēc tam tikai augšā!"

meow
Someone has to take initative in a relationship or it ain't going anywhere. My relationship is going straight to the catnip land.

hotābiča balzāms
vanavass, vanavakainds, vanavasanavabičs.
kippis/

abba

tāpat mūsdienās sērkociņu kvalitāte ir briesmīga.

Piketā piedalījās aptuveni piecdesmit motobraucēji, kuri vēlējās godināt Ukrainā mirušos ar klusuma mirkli.

fakit!
vakar peec darba sadomaaju, ka vareetu uz vien' moolu aizbraukt, esot atlaides un taa. un vispaar, kaada paartika arii neskaadeetu maajaas. izveeleetais mools ir otrpus pilseetas, braucot no mana darba. pa celjam sazvanu ritu, pierunaaju, ka vajag, un mees nolemjam tikties tur. kad es veel tikai pusceljaa, rita jau zinjo, ka esot tikusi galaa un pat veiksmiigi noparkojusies, uz ko man neliels izbriins, jo paarkings tur ir milziigs, kaa ta nenoparkoties?! mhmm! jo tuvaak moolam tiku, jo lielaaka apskaidriiba [kaa taadai zhirafei] - tachu holideji lokaalie! pilns ar cilveekiem! tas ir, kaa kaads dzhunglju vaartus buutu tikko atveeris! loogjiski, ka man ar paarkingu tik labi neveicaas, preciizaak, vispaar neveicaas. norinjkjoju zigzagaa apmeeram minuutes cheespiecas, izbesiijos, zvaniiju ritai un teicu, ka jaabrauc iedzert, jo shitaaten bez nerviem tachu var palikt. un taa mees viena otrai astiitee devaamies uz krogu.

bet shodien, tikko darbaa ierodoties, mani sagaida ar zinju, ka triis manas meitenes no recepcijas esot vakar vakaraa notriektas ar mashiinu ejam paari ielai pie luksafora pie zaljaas gaismas, tepat pie viesniicas [meitenes dziivas, bet divas ir slimniicaa, vienai operaacijaa gaidaama]! ahujekj! man vienkaarshi ir dusmas! shitaadi te degjeneraati ir pelniijushi publisku nomeetaashanu ar akmenjiem liidz naavei. jo nav nevienam tik ljoti jaasteidzas shai dziivee. nee, es nesaku, ka es esmu uuber pareizaa brauceeja. bet es tomeer ieveeroju noteikumus. un es vienmeer [VIENMEER] skatos sev apkaart tuveejaa raadiusaa. to man shii valsts jau sen iemaaciija - turi acis plashi valjaa, kad brauc, jo te ir pilns ar debiiljiem, un tu nezini, no kura stuura viens taads ambaalis izleks ar savu jaunaako reindzhroveru un uzsviediis ar visu hondu pa taisno pie dieviem.
dusmas man uz vieteejo dziives uztveri. vinjus neuztrauc nekas, jo vinji paljaujas uz allahu. vinjiem ne no kaa nav bail. juutuubs pilns ar video, kaa jaunieshi, tepat kamieljos, arii saudaraabijaa, izpildaas ar mashiinaam uz celjiem. viens otru filmee un publicee, pat tad, ja draugs shaadaa paargalviibaa mirst. debiili, debiili cilveeki..

Tā, atdevu jaunāko darbā. Pirmajā dienā bija jāiet vecākiem līdzi, jāparaksta darba līgums. Tā nu šodien manā kontā jau 7 nostaigāti kilometri. Svari rāda patīkamu skaitli - 80. Un vairs tikai trīs brunči bez jostiņām. Pat paspēšu. :)

Grūti būs kļūt par neatvairāmu sievieti, ja esi slinka.
Nevar būt skaistas acis, kas ne reizi nav raudājušas.
Nekas un nekad nebūs skaists no visiem skatu punktiem.

“Tu no priekšas spraud?”
-“Jā, es vienmēr no priekšas spraužu.”

“Nu, no pakaļas jau arī dažreiz var. Skatoties, cik daudz izdzer."


Kolēģi par USB porta atrašanās vietu.

Man šodien mugurā ir kleita, kuras drēbe ir riktīgs vintāžs - vecāki to nopirka kādā 90.gadā. Kleitu gan es no tās pašuvu vien pirms pāris gadiem. Bet - gods kam gods - audums tiešām ir superīgs - neburzās, ir viegls, patīkams, elpojošss. Un pat krāsa un raksts nav morāli novecojuši - balti - gaiši zila ar diezgan abstraktiem puķu rakstiem.
Bet rīt paredzēts lidojums. Un iepriekšējais mazais caurspīdīgais maisiņš, kur salikt šķidrumus, saplīsa. Jādabū jauns - ceru, ka grāmatnīcā vai drogās ko tādu varēs atrast.

Virtuves grīda gan pēc krāsošanas izskatās dīvaina - it kā uz grīdas būtu izliets kakao ķīselis - drausmīgi spīdīga un brūna.

Vispār tā ir pavisam jauna līmeņa pieredze pa īstam, dzīvē redzēt, kā Photoshop'ā cilvēku padara tievāku, mazāk krunkainu un tā tālāk. Patiešām neticiet nekam, ko redzat glancētos žurnālos vai uz reklāmu stendiem. Tam nav nekā kopīga ar realitāti.

Čomskis
Jautājums maniem pseidointeliģentajiem dzērājdraudziņiem: tas Čomskis jau nobankrotējis, vai vienkārši ietur "pamestības" stilu? Kādus pārsimt m tālāk man bērniņam angļu valodas kursi - kā reizi nospriedu, ka Čomskis varētu būt gana laba vieta, kur ar grāmatu un bairīti sagaidīt brīdi, kad mazo jāved mājās. Bet, kad vakar garāmejot aci uzmetu, izskatījās, ka "райком закрыт, все ушли на фронт", tb pagalmiņā galdiņu nav, viss noputējis un pamests izskatījās. Durvis neraustīju.

Klangkarussell ir kaut kas tik labs, tieši tikai šīs vasaras mūzika. Pagājšgad biju apsēsta ar Gramatik.

Mākslu esmu paslēpusi no sevis un paslēpusies no mākslas. Tāpēc, ka pat gleznojot ainaviņas plenērā, no miesas uz āru velkas draņķis un ķeskas.
Man nekad mana gleznotspēja nav asociējusies ar kaut ko skaistu, tikai ar to, ka šajā meditācijā es vienmēr nokļūstu tur kur man ir bail un nepatīk.
Kopš septembra neesmu uzzīmējusi neko. Līdz tam biju ārkārtīgi radoša(4 skiču bloki gadā). Iedvesma ir, bet es to slāpēju.
Tagad sajūta, ka vajadzētu aizbraukt un mātes ainavas uzgleznot.
Nevienam neieteiktu pirkt manas gleznas, jo mākslinieks darbā atstāj savas izjūtas no darba tapšanas laika. Manējās ir riebīgas, jo man vienmēr ir riebies,
ka ir talants un ka es varu gleznot. Daba apveltījusi ar talantu, kurš man nepatīk. Būt par mākslinieku arī ir baigi stulbi, jo mēs redzam VISU. Mākslinieki ir izklaidīgi,
bet tie redz to, ko redz aklie. Fuj, ka visu mūžu jādzīvo tik jūtīgam un nevar atslābt.
Bailīgi, ka viņš teica - tu vari negleznot, bet tu nevari no tā aizbēgt, vienalga bērniem un vīram tevis pietrūks, jo tu bieži blenzīsi punktos, satedzot citas lietas.
Varbūt atgriezties, bet varbūt vēl cīnīties un pierādīt, ka viņam nebija taisnība.

mistresses and cervantess



A. Švābe, Latviešu tautas tiesiskie uzskati [Latvieši II, rakstu krājums, V&R, 1932, R.]

lai gan matu mazgāšana ar rudzu miltiem manī izraisīja zināmas bažas (izklausījās visai mīklaini), es tomēr noriskēju. Un tagad esmu mērenā sajūsmā! Ir! Un ir lieliski! http://blog.kanelstrand.com/2014/02/testing-diy-shampoos-rye-flour.html

tādas slow motion dienas. tukšums izejošajos e-pastos sakrīt ar tukšumu ienākošajos. tādā ziņā vismaz viss ir godīgi. reizēm es jūtos kā tāda kosmonaute, kurai bijis dots uzdevums pieskrūvēt svarīgu skrūvīti, bet kaut kas ir nogājis greizi un tagad es aizlidoju arvien tālāk melnumā, kas mani apņem no visām pusēm. bet tad es pamanu, cik skaisti viss ir, un mana sirds iebrūk pati sevī. noskatījos The Triplets of Belleville. maģiski. man nepietiktu izsaukuma zīmju, lai izteiktu sajūsmu! visas tās sīkās mežģīņotās detaļiņas, kas sakusušas kopā vienā veselā. un es atkal esmu mazāk viena uz šīs pasaules. bet sapnī redzēju kādu savu pasniedzēju. pazinu viņu pēc melnās bītlenes. tā vien šķiet, ka viņš vienmēr valkāja tādas melnas bītlenes. es tolaik biju tā meitene, kurai bija ļoti nepieciešama sajūsma, lai sevi motivētu uzrakstīt visas tās esejas. man bija 19, es sēdēju pēdējā solā, bieži grauzu pildspalvas un padarīju sevi par apsmieklu, runājot par lietām, kurās man tādas īstas skaidrības nemaz nebija. lai nu kā, sapnī viņš kaut ko rakstīja uz tāfeles, auditorijā sēdošajiem muguru uzgriezis, un es pamazām kritu panikā, jo sapratu, ka nevaru salasīt burtus. ka tā vispār nav valoda, ko es zinātu.

Vilcienā arī vairs nepamet tā sajūta par vīnogu ķekariem, kurus nogriež ar līku nazīti un suliņa dažreiz
notek caur pirkstiem, tik lielas un sulīgas ogu virknes. Grieķijā nākošnedēļ sāksies un Džons saka,ka šogad manis pietrūks, jo ir dzīvas pagājušās
ražas sajūtas.

Viņi gāja,nosmērējās, laistīja viens otru ar ūdeni, stiepa, vilka, aizmiga siestā, peldēja jūrā.

Par to, ko var un nevar ietekmēt.
Ciemošanās man nenovertējami nāca par labu. Viss, kas līdz šim nebija pārgājis, nu ir pārgājis. Šodien blakus lietām, kas ir jāizdara, esmu vēl apņēmusies izlemt, vai vēlos turpināt terapiju. Tā kā mums bija pauzes aprīlī un tagad, tad ir skaidrs, ka nekādas vajadzības man nav. Viss, ko es tur stāstu ir tas, ko es jau simtkārt esmu izmalusi savā galvā. Es to zinu, tas nav nekāds daily relevation. Tagad ir tikai jāizvēlās pareizi argumenti un jāiepin tie pareizajos vārdos. Ir doma teikt, ka situācija ar pabalstiem vēl nav nokārtojusies (kas ir patiesība), tādēļ šobrīd man nebūtu visai finansiāli viegli doties uz Hamburgu (arī patiesība, ja es arī izdotu šobrīd naudu, tad lai dotos mājās vai kaut kam tādam, naudas jau tā maz), plus visai iespējams, ka šajos apstākļos (ja vēl nekas nesanāk ar pabalstu, ko es, ļoti cerams, uzzināšu rīt) man drīzumā būs jāiet strādāt, kas būs rīta maiņas un ilgtermiņā arī nesanāks nekāda terapija, jo man piedāvātais laiks ir tikai un vienīgi no rītiem. Visādi citādāk, Ēriks, kad tu reiz pārstāsi plānot! Ja līdz šim vēl nebija gana apstiprinājumu un pierādījumu, tad nu mūsu izcilais lidojums to pavisam noteikti pierādīja (cik maz dažreiz ir mūsu spēkos izlemt, ja lidosi uz Birmingemu, tad lidosi).

06:00 pamodos un likās,ka jāiet pie traktora satikties ar Džoniju, lai brauktu uz vīnogu laukiem vākt ražu.
tad apjēdzos,ka esmu Rīgā,mājās. Bet pa nakti karstumā miegs bijis tikpat grūts kā Grieķijā.

Dzēru kafiju ar Marlboro dārzā un tā gribējās tagad būt vīnogulāju laukā un griezt pirmos milzīgos vīnogu ķekarus
ar mazo nazīti un vēlāk siestā aizmigt baltā istabā kailai aiz logu slēģiem,kas ļauj patverties no saules.
ticiet man,ja šitādas vasaras turpināsies, arī Latvijā drīz nami greznosies ar logu slēģiem. Mamma savai mājai jau tagad uzlikusi ar pulti vadāmas āra žalūzijas un arī mājas klimata kontroli. Superīgi, ka augustā dažas dienas padzīvosim pie mammas.

pirmajā septembrī ir mūsu ģimenes biļete one way uz Deutschland. (mazliet trīc)