Latest Posts

Kā ziediņš bez saules -
Tik drūms ir mans prāts!
Kur remdēšu sirdi,
Ko žēlabas māc?

Wiki Loves Monuments
Tehniska rakstura piezīmes.
( ... tālāk ... )

Goymany

Apmēram tik pat daudz cik vidēji saņem rapefugee bērnu varotāji.

Par to mīlestību, kurai nav sejas
"Jāatsāk rakstīt", es visu laiku domāju, bet nekad nesaņemos, jo grūti piespiest sevi kaut kādai refleksijai. It kā viss ir puslīdz normāli, bet tas normālīgums ir tik trausls, ka šķiet - jebkura lieka doma to tūliņ atkal iznīcinās. Un sev pašai rakstīt es nemāku - tas liekas tā uzspēlēti, it kā nu man tur būtu baigi unikālās domiņas, ko sargāt un nevienam nerādīt. Nav man tādu. Turklāt šeit vienmēr ir tā lietderības ilūzija - varbūt kāds noies garām, izlasīs, varbūt kaut kur norezonēs. Pat ja tas būs kaut kāds vientuļš un rūgulīgs nūģis, ar ko mana snobiskā persona nekad nevēlētos asociēties - no tā būs bijis vismaz kāds labums.

Pēdējās naktīs atkal šķiet, ka dzīvoju nedz sev, nedz citiem noderīgu dzīvi un kaut kas būtu radikāli jāmaina. Šī nolemtība, protams, nav racionāla, bet tas maz ko maina. Es pagājušā nedēļā biju Mežakaķī - man ir ārkārtīgi bail no krišanas, tāpēc norāvu tur mērenu panikas lēkmi. Apmēram astoņu, deviņu metru augstumā tur tāds šķērslis - plakana, nostiepta trose apmēram pēdas platumā, kam jāpāriet pāri, nekur nepieturoties. Protams, tu esi iekarināts karabīnēs un reāls risks tur ir niecīgs, tomēr tā ilūzija, ka jālavierē bez nekāda atbalsta punkta rokām, vienkārši paralizēja mani. Likās, ka katrs nākamais solis būs pēdējais - mans balanss bija vārīgs, ķermenis sasprindzis, plaukstas miklas, ausīs džinkst. Es neelpoju, vienkārši ievilku elpu un vairs nespēju izelpot. Kaut kā tomēr nokļuvu otrā pusē. Tiklīdz biju tikusi pāri, es izplūdu histēriskas asarās līdz aizdusai. Pēcāk gan iestājās ļoti atsvaidzinošs miers uz brīdi - es tik sen nebiju jutusi īstas bailes. Nevis ikdienas stresu un visu to vienmuļo šņagu, kas perifērijā nospiež, bet gan īstas, fizikas bailes. Vai es to gribētu atkārtot? Protams, ka nē, bet man ir prieks, ka tomēr tur biju. Es gan to visu sāku rakstīt, lai atsauktos uz to iracionālo nolemtību. Respektīvi, arī tur, gauži raudot, es labi zināju, ka manas bailes ir diezgan stulbas - statistika neliecina, ka daudzi būtu nositušies Mežakaķī. Es zināju, ka risks ir minimāls un manām bailēm nav jēgas - tās man tikai traucē. Es arī zinu, ka tā iluzorā nolemtība man tikai traucē, un tomēr esmu bezspēcīga tās priekšā.

Man ļoti patīk mans darbs. Es jūtos labu cilvēku ieskauta, es daudz ko tur iemācos - gan sociāli, gan intelektuāli. Dažkārt gan domāju, kas tad ir tas mūsu pienesums pasaulei. Man tas ir svarīgi - tu vari būt talantīgākais programmētājs ar milzīgu autonomiju savos pienākumos, tomēr ja tavs uzņēmums apdrukā krūzītes, tad tavs pienesums šai pasaulei ir apdrukātas krūzītes, un vienalga, cik tas ir meistarīgi izdarīts un kam tas vēl pa ceļam palīdzējis. Mēs rakņājamies transakciju datos. Mani fascinē tas, cik daudz ir iespējams pateikt par cilvēku, cik negaidīti viegli paredzēt tendences vai noteikt to, kurā dzīves fāzē atrodies, spriežot tikai pēc tava bankas konta izraksta. Mani gan biedē viss tas, ko ar šo informāciju var iesākt. Cik iespaidīgi ir saprast un paredzēt cilvēku, un tas pats par sevi man nešķiet nekas slikts, taču cik daudz sliktu lietu gan ar to var iesākt? Google - pasaulē varenākā reklāmas aģentūra - jau it kā mums visiem rāda piemēru tam. Protams, es liekuļotu, sakot, ka man ir svarīgs tikai šis morālais pienesums pasaulei - nu nē, man arī patīk normāla alga un uzticība, kas man ir izrādīta. Taču laiku pa laikam tāpat šīs domas kaut kur fonā noviz - kāds gan no tevis ir labums?

Es darbā šobrīd slēpjos no visa pārējā. Slēpjos no Kauguriem un dīlošanas ar tēva nāvi. Mani ik pa laikam kaut kas sažņaudz no iekšpuses, es nezinu, kas tas ir, bet tas ir kaut kas nepanesams - es aizvien jūtos vainīga viņa priekšā. Arī par to visu, kā ir tagad. Par to, ka vēl neesmu nomenedžējusi pelnu ierakšanu un urniņa joprojām stāv pameta pieputējušā Kauguru dzīvoklī, kuru nevaru saņemties apmeklēt. Un arī tas ir kaut kāds bezpriģels, jo es to vietu nebūt neasociēju ar šausmām, pat pretēji. Es zinu, ka tur katrs kvadrātmilimetrs ir man tuvs un pazīstams, visa čerņa, ko tās sienas, ir sevī jebkad ietvērušas, man ir pazīstamas cauri visām iekšu iekšām. Tieši no tā es baidos visvairāk. No tās konfrontācijas. Un tikai atlieku un atlieku, un atlieku.

Šodien apraudājos no tā, ka Filips Šuvājevs kaut kad nomirs. Viņš atkal padzīvojās pie manis, spīdzinādams ar savu mīļumu. Rudenī apritēs 10 gadu, kopš tas spalvu kamolītis pie mums pieklīda, pavisam maziņš un nepasargāts. Nezinu, vai viņam ir imprints uz manu seju, vai vienkārši esmu kaķu vārdotāja, taču katru nakti, ko viņš man strīķējās klāt, kamēr gulēju, man likās, ka itin nekas kopš tā rudens nav mainījies. Arī tas, protams, tikai spieda uz tā paša smeldzīgā nerva kaut kur starpribē, kuru jūtu ikreiz, kad domās atgriežas tētis vai jebkas no bērnības un visām mīlestībām, kas bijušas un aizgājušas, izraudamas - es ļoti atvainojos - gabaliņu no manis. Es iztēlojos, ka tā mīlestība bez sejas - vienalga, vecāki, mājdzīvnieki vai romances, - ka tā ir ārpus laika, spēcinoša un mierinoša, nu tāda, pie kuras vienmēr patverties, kad viss ir hujova, bet kaut kāda sava neiroloģiskā meikapa dēļ es tās priekšā spēju sajust tikai un vienīgi savu vainu.

Nu īsāk sakot, darbā ir labi, bet citur es jūtos kā tāds kretīns. Es lažoju, pieviļu sevi un citus, lai gan par to pat pārsteidzošā kārtā pārāk vainīga es nejūtos. Es ticu, ka varētu pilnīgi visu atrisināt ar normālu komunikāciju, bet citreiz arī tas šķiet par daudz prasīts un vieglāk ir būt kretīnam, nevis atvainoties un paskaidrot, kāpēc nevari parunāt un izpildīt apsolīto. Tas viss gan ar papildu darbiem saistīts, nevis ar privātām lietām tik daudz. Privātu lietu jau nemaz nav tik daudz šobrīd. Draugi varbūt dažkārt izbesās, taču tāpēc jau viņi ir draugi, ka visu saprot tāpat. Un romances manā dzīvē šobrīd nav. Tas nekas, ka nav - es diezgan pieduros šai brīvībai no citu cilvēku vēlmēm un iecerēm. Arī tas ir stulbi, jo gan jau tāpat atnāks balta, uzliesmos un kirdik man būs kad vismazāk to gaidīšu, taču šobrīd man šķiet, ka īsta mīlestība mani atradīs tikai tad, kad no vecākiem un mājdzīvniekiem, un radiem un draugiem, un bijušajiem bojfrendiem spēšu tādā - es vēlreiz atvainojos - enerģētiskā līmenī sajust, ka viņi man ir piedevuši. Piedevuši visu, visu, pie kā mani jebkad būtu bijis iespējams vainot. Arī to, ka paši varbūt dažkārt bijuši ībļi.

"Kad kultūra pazaudē saskarsmi ar traģisko, tās neveiksmes jātraktē kādā citā veidā, kas diemžēl ved pie pašapmāna."

Gribēju iet peldēties, bet ieskatījos rīklē dzīvai gliemenei, šogad to ir pilna upe. Nebija jau nemaz tik baisi, bet tā upe ir kā dzīva zupa - pilna visādu dzīvnieku, bet es esmu sabliezusies un privāta. Kad peldu, līdakas man glaužas gar kājām, un man tas liek justies awkward. Ja iztēlojos, ka līdakas ir puiši, tad sanāk tikai tādi, kuri jau ir auksti.

Eižens uzskata, ka Širmaņa "Pīkstīte" ir kā latviešu "A hat in time"

Bija laiks, kad tenisa bumbiņas bija neaizsniedzams deficīts. Bet visu kaut ko mētāt gribējās. Tad nu talkā tika likta gumijas līme, no kuras, viļājot to plaukstās, tika taisītas tādas bumbiņas, ap 5 cm diametrā. Atsperīgas, labi aizvietoja tenisa bumbiņas, un, ui, kā sāpēja, kad ar tādu ievilka.. peintbolisti sapratīs.

Iekšējais 'pilsoņu karš' starp 'Zemenes ar cukuru un pienu' un 'Zemeņu ievārījums'.

Eiropas lielvalstis, izņemot Lielbritāniju, vakar nodeva Ukrainu. Kāpēc lai mēs ticētu, ka mūs nenodos?

pa stikliem eju kā pa dimantiem
tad kā pa rubīniem

Šogad Līgo vakars un Jāņi veiksmīgi pavadīti slimnīcā. Vājpiena biezpienu bez sāls laikam būšu atēdies ilgam savas dzīves posmam.

interesanti, ka vienīgais piedāvājums piedalīties Lampā man bija uz diskusiju par mākslīgo intelektu kā žurnālistikas nākotni, tipa, es esmu eksperts tajā, ka cilvēki manā profesijā nav vajadzīgi?

p.s. uz saulgriežiem saņēmu bezdarbnieka pabalstu, šoreiz 666.6 eiro, es tiešām nesaprotu, kāpēc tā summa katru reizi mainās, pagaidām pieaug, nestrādāt kļūst aizvien izdevīgāk

Es kaut kā nesaprotu, kāpēc lai manam Instagramam vajadzētu 1000 sekotāju. Manam feisbukam ir 350 sekotāju un 1000 draugu, bet varētu būt vēl vairāk, ja man nebūtu apnicis katru dienu "šalom, šalom, bjūtifūl leidī senf me your boobs!"
Vai "how are you, you alright, everything alright"
Vai "you did not reply within ten days, so i block you"
Bet tā jau ir tur kruti akounti. Piemēram, cilvēks, kuram ir cirka trupa, visādi ārtisti, sātanisti, dīpvebisti un mēmu burvji.

Fanīgi ka viss tas aktīvisms kinda makes you actually hate faggots.

218 (jāņu naktī gulēt aizgāju skaidrā)
dzīvojot prom no rīgas un draugiem, es lēnām pārvēršos par to sēni, par kādu esmu piedzimusi būt. es jūtos labi šajā mierā, bet nezinu, vai drīkst. garās brīvdienas pavadīju bez paģirām, gandrīz bez interneta, toties ar daudz vēja, jūras, putniem un pastaigām. atgriezusies civilizācijā, skatos draugu instagramus, un pēkšņi sāk likties - bet kā tad tā? kā es tā drīkstēju nebūt tur? kā es tā drīkstēju atkāpties no tās savas rīdzinieces identitātes, atkāpties no bāriem, rīta gaismām, ielām un asfaltiem? un pēkšņi man bail, vai nav tā, ka es bēgu no kaut kā un neļauju sev būt šai skaļajai, aktīvajai būtnei, kas varbūt es īstenībā esmu. bet varbūt neesmu? dzīvojot mierā, es ilgojos haosa un baidos, ka bēgu. dzīvojot haosā, es ilgojos miera un baidos, ka grimstu. es droši vien esmu kaut kur pa vidu, bet man nav skaidrs, kas tad tur īsti pa vidu ir.

jāņu naktī braucām pa dziļiem laukiem un skatījāmies uz tiem ugunskuriem, un tas bija tik skaisti. apžilbinājām āpsi - es pirmo reizi to redzēju dzīvē. tad mūs ar mirdzošu skatienu pavadīja lapsiņa. sapņojām par to, kā pie mūsu mājas degs milzu ugunskurs, pie tā sēdēs draugi un tumsā smaržos jasmīni. šobrīd man šķiet, ka es gribu šo dzīvi. bet kā lai es zinu, vai šī gribēšana ir īsta? vai es tiešām esmu piedzimusi par sēni, vai arī sēnīgums vienkārši ir vieglāks, jo neko no manis neprasa? kā lai es atšķiru patiesību no sava prāta radītiem māņiem?

par fudbolu
luiss suaress visā krāšnumā

"Nākotnes sekām piemīt dīvainā iezīme turpināties bezgalīgi."

wonders of enrichment/UK [current year]

Demonstrācija praksē (kurš var izskaitīt visus nēģerus?).

Darbiņa dilemmas
Ja, sēžot savā būcenītī, turu aizvērtus logus, pēc apmēram pusstundas sāku gārgt skābekļa badā. Es labi panesu siltumu, kas nepārsniedz mana ķermeņa temperatūru, t.i., līdz 36,6 grādiem. Taču gaisa klātbūtne manai eksistencei ir būtiska.
Savukārt, ja turu logu atvērtu, jau pēc 1o minūtēm sāku vibrēt līdzi vīriņiem, kuri tieši zem mana loga urbj asfaltu. Vibrēju un nevaru lāga trāpīt pirkstus uz klavieres.

Šis ir laimīgais mirklis, kad vīriņi piesēduši uzpīpēt. Dariet to ilgāk, mīļie cilvēki, lūdzu!

Sandra Veinberga vēlas mums pavēstīt, ka valstij vajadzētu paaugstināt nodokļus uzņēmējiem, bet zemo nodokļu politika ir "nepietiekama intelektuālā kvota". https://www.tvnet.lv/6714157/ka-atskirt-stulbeni-no-parejiem

Bija drausmīgi karsts, un ir vēl joprojām. Man patīk manas vecās lupatas, tāpēc sāku troļļot kaut kādu emo, kurš fotografē sporta apģērbu un tuneļauskarus. Es viņam teicu: "Gribi redzēt manas botes? Nerādīšu, jo tu esi par jaunu un slimu, lai novērtētu īstas Puma botes."
Tad es pabeidzu savu CV un nelikos ne zinis. Šodien obligāti jāpiestellē sinķiks, time remaining : one day and a half.

Šajos Jāņos vilku divas minikleitas. Cibai jau pohui, kas tur - uzvilkt minikleitu, bet es minikleitu nebiju vilkusi divus gadus maybe.
kleitas ir putekļi, galvenais, ka ir apakšveļa ar Betmena logo.
biju arī zaļumballē - zem kleitas pavilku džinsus. no sākuma man bija rūtaini legingi ar caurumiem, bet tad es sapratu, ka nāk miegs un sals nav ēvelēti skābie kāposti ar jaunajiem kartupeļiem.

Jāņi bija labie, bijām ar kaķi, kurš izlīmējās pa koku, jo tādus ikdienā neredz. Pēc tam jaunais cilvēks negāja ārā, rauj šo, cik gribi, izklājās pa deķi un kliedza kā aizkauts. Arī atpakaļceļā notika mašīnas piegānīšana, tikai šoreiz mums jau bija zīdaiņu paladziņš.

You can work alone for years, it’s actually the only way to work if truth be told; but there always comes a moment when you feel the need to show your work to the world, less to receive its judgement than to reassure yourself about the existence of this work, or even of your own existence, for in a social species individuality is little more than a short piece of fiction.

// Michel Houellebecq, The Map and the Territory

Atradu, kur ir problēma. Mulsināja mani tas viss, visu rītu būros cauri sarakstiem ar Vlookup, meklēju, kur vaina, bet beidzot atradu!!! Varbūt izdosies beidzot tikt vaļā no kādas daļas ar pienākumiem. Klusībā man bija bažas, ka varbūt es pati kaut kādā aptumsuma brīdī esmu kaut ko galīgākajā grīstē salaidusi, bet laikam tomēr nē.

Man darbā ir jauna kolēģe ar uzvedības traucējumiem un smaidīšanas vietā viņa vienmēr smejas, es nezinu vai tas ir pietiekams iemesls lai man viņa besītu, bet tas ir iemesls kāpēc man viņa besī.

labrīt, mīlulīši

kā vispareizāk tulkot angliski 2 līmeņu jeb divstāvu dzīvokli?

To be yourself is all that you can do
Sižeti no sapņiem

*24.06 Otaku un dažādu meiteņu raksturu saiets (Yandere, Tsundere, Dandere, Kuudere) - psihodrāma sievietēm par to, kā viņas jutušās iemīlēšanās laikā, jaunības laikā, kādas ilgas un cerības bijušas, kādas traumas tajā laikā iegūtas. Arī pārģērbšanās un lomu spēles.

*25.06

Sapnī bija vesela filma. Tur bija par kādu jaunu zēnu, kurš bija piedzimis kā meitene. Viņš ļoti vēlējās būt zēns, ģērbās, izturējās, lietoja apsējus un vīriešu smaržas.

Šis zēns bija gejs savā prātā, un ejot iepazīties 17-19g vecumā, arī attiecīgi ģērbās un izturējās. Viņa vecāki bija nesaprotoši, tipiski amerikāņi. Zēns paslepus tikās ar vecākiem vīriešiem, kurus arī mānīja(neatklāja), ka vēl nav pilnībā zēns.

Filmā komiskumam bija Arnolds Švarcenegers, kurš bija viens no šiem vīriešiem ap 40, kurš tikās ar galveno varoni. Sākumā it kā seksam un izklaidei, taču vēlāk, lai pasargātu šo galveno varoni, lai palīdzētu ar informāciju veikt dzimummaiņu, lai palīdzētu atrast darbu.

Jaunā zēna vecāki bija ļoti atviegloti, ka viņu bērns beidzot tiekas ar vīrieti, lai arī vecāku, jo domāja, ka zēniskā uzvedība liecina, ka bērns būs lesbiete. Taču izrādījās vēlāk, ka bērns turpina gribēt, lai viņu sauc vīriešu dzimtē, lai viņu uzskata par geju, kaut tam ir neattīstījies/androgīns meitenes ķermenis.

Tā nu filmas laikā varonis pārvācās pie Arnolda spēlētā tēla, lai būtu drošībā no vecāku pārmetumiem. Sāka strādāt vienkāršus darbus, lai spētu sevi uzturēt un nebūtu jānodarbojas ar prostitūciju.

Filmas beigas sapnī, cik bija sajūta, bija veiksmīgas. Jaunais zēns izķepurojās, nesāka lietot alkoholu vai narkotikas, lai aizmirstos, un veica dzimummaiņu.

***

Ņemot vērā Arnolda pozitīvo attieksmi realitātē pret LGBT

https://en.wikipedia.org/wiki/Arnold_Schwarzenegger_and_LGBT_rights

Es pat nebrīnītos, ka šāda filma tiešām vēl tiktu uzņemta realitātē, tikai Ārnijs ir mazliet par vecu, lai tēlotu 40 gadīgu vīrieti.

Soriit man atgrieza valjaa pagajsgad sasjuuto peedu un iznjeema divus stikla gabalinjus this is the last time i ll abandon you

upd vienaa dienaa divas slimniicas beernam sapampa seja un aizpampa acs no oda visi rij ripas

Citās ziņās
Ejot uz darbu, novēroju vidējā latvieša vasaras kostīmā tērpušos džentlmeni, no kura puses atskanēja ļoti avangardiskai elektroniskajai mūzikai līdzīgas ritmiskas skaņas. Gribēju jau būt patīkami pārsteigts par šī vīra mūzikas gaumi, bet tad izrādījās, ka tā bija viņa uz katra soļa čīkstošā pidaraska.

A Night In The Life
Labā ziņa: man laikam tomēr ir ciešs miegs.

Sliktā ziņa: no rīta konstatēju, ka kaķis pievēmis man gultu.

Klau, Emīl
Klau, Emīl.

Ja Tu šo lasi, tad gribu Tev pastāstīt - ceļš no Vecpiebalgas, tas kas vijās gar Tavu veco skolu, ideāli iekļaujas Tevis rakstītā Melanholiskā Valša ritmā. Un zinu, ka Tev grūti to iedomāties, jo savas dzīves laikā Tu nezināji, kas ir asfaltēts lielceļš vai kruīza kontrole un 95 km/h. Bet, ja Tev izdodas pārcelties uz mūsu dimensiju, tas ir labākais veids, kā saulainā pēcpusdienā savienot manu un Tavu gadsimtu.

Ja kas, es esmu gatavs Tev asistēt, tik dod ziņu.

R

kupāti izrādās ir gruzīnu nacionālais ēdiens.

svinēju jāņus* ideālā vietā, ideālāku nemaz nespēju iedomāties (cilvēki izdomājuši tikt pie dzimtas mājām, bet, tā vietā, lai nopirktu, well, māju, nopirkuši bijušo kultūras namu izmirušā ciemā**). taču pirms tam gribēju braukt uz jūrkalni, jo nekad tur neesmu bijusi, un te iezīmējas kāda jokaina tendence - ikreiz, kad cieši nolemju braukt uz jūrkalni, uzrodas kāds neatvairāms piedāvājums, tak bail to jūrkalni nekad tā arī neieraudzīt :/

*pre-jāņus, jo m., kā vienīgais nedzērājs kafenē tiek kopā ar indiešiem nežēlīgi ekspluatēts, un 24. jau no sešiem rīta taisīja sagataves, kamēr pārējie drošvien mocījās ar pohām. solidarizējos ar viņu, drukājot ekstrasensus-detektīvus, bet zin kā, strādājot svētkos, nav sajūtas, ka strādā pa īstam. patīkama sajūta.

**https://www.facebook.com/nonestart/

nav jau tik salda tā dzīve
Ar terapeiti daudzas sarunas tika aizvadītas, runājot par to, kas ir mīlestība starp diviem cilvēkiem. Secinājām, ka šis termins man ir daļēji svešs un noderētu daiļliteratūras palīdzība, lai nedaudz atsvaidzinātu šo domu. Tā arī darīju. Lasīju Trīs draugus. Mēģināju saprast kas ir tās sajūtas. Kaut kāds priekšstats tagad ir radies.

Kādu mēnesi jau kā pie terapeites vairs mani soļi neved. Tāpat arī neved iekšā sociālajos tīklos un citās vidi degradējošās vietās. Šīs visas izmaiņas noved pie tā, ka sāc ieklausīties cilvēkos apkārt, mēģinot saprast kāpēc viņi ir šeit un kādēļ tā rīkojas.

Tā nu es, mēģinot sev palīdzēt cik spēka, esmu nonācis neapskaužamā situācijā. Viena sieviete/draugs, ar kuru vienmēr varējām pasmieties par dzīvi un netikumiem un pēc tam aiziet katrs savās nakts lietās, tagad man grauž sirdi ārā. Pavadot arvien vairāk laika kopā brīvdienās un vakaros, nebiju piefiksējis, kaut kādas radikālas izmaiņas sevī, jo viss šķita ikdienišķi un nepiespiesti. Tad nāca diena, kurā viņai sanāca nedaudz samelot. Stāstīja, ka ir pie mammas, bet bija ar manu labāko(?*) draugu izbraukuši ārā. Tur pa vidu vēl bija mini romāns, tāpēc tāda drāma. Bet tajā brīdī man šķita, ka kāds plēš man krūtis pušu. Es nebiju dusmīgs vai aizvainots. Man fiziski sāpēja.

Tad nu es šobrīd rotēju starp simtiem domu ko darīt. Bet, ja atklāti, man šķiet, ka labāks cilvēks ar ko pavadīt dzīvi kopā nav. Un jā, sasaistot ar sākumu, man ir sajūta, ka daļa sirds ir pie viņas.


*Tiks pārcilāts citā reizē

Update: Ja jautāsiet, kāpēc par to nerunāju ar viņu, teikšu jums tā – viņa un cilvēku attiecības/tuvība ir termini kas vēl tiek apgūti un man ir bail, ka viņa neaizbēg pavisam prom. Ir jau bijuši gadījumi, kad viņa labāk izvēlas pazust nekā runāt.

Jāninen
Nu tie Jānineni bija interesanti. 23:49 piektdien ielidojām Sporta Burāšanas Centrā ar Hallberg-Rassy keču, stundu vēlāk mājās vanna, pēc tam taisījāmies uz Saulkrastiem, bet aizmigām.
Pēc tam uz Valgu, tur ezers, pirts līņi, ugunsinstalācijas. Pēc tam pieņemtais lēmums par agro došanos uz VVĢ, kur pa ceļam no Igaunijas uz Gulbenes ceļa ieraudzīju Rasbainieka dibenu izslietu augstāk par galvu, ibo lasīja puķītes, un vīrs cienītais drūmi pīpoja mašīnai aizmugurē.
Pēc tam Ezers un Māja. Un mierīgi skaists vakara turpinājums un ugunskurs un siers un viss dikti labi.
P.S. No badmintona maratona sāp viss.
Tagad sagatavojos tjoščas vārda dienai un sēdēšu Saulkrastos un strādāšu no turienes!

Varbūt atminaties, nesen lsm meklēja jaunu kultūras sadaļas redaktoru. Jaunajā amatā tika Dzintara Čīčas dziesmu tekstu autors, kurš iepriekš darbojies dažādos dzeltenas ievirzes izdevumos. Te, manuprāt, uzskatāms apliecinājums pārmaiņu vektoram: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/viriesa-vertejums-par-feminisma-izstadi-euro-femmes.a323495/?fbclid=IwAR2BP9djESJflej1JALwgCttXqbQkhZcDnKW2lHmlEi6YjQHfQXUteVum60

(mans mīļākais heštāgs #visiempohujparkultūru)

: ost
vai es jau teicu, ka big little lies ir ļoti labs saundtreks? pilnīgi pirmo reizi ieslēdzu spotifaju televizōrā.

Aizeju no rīta virtuvē un apjūku. Kurš traukus nomazgājis? Laikam rūķi.

Kas var būt trakāks par 1gadnieku, kurš tikko iemācījies staigāt, un ceļ no zemes augšā visādus musorus un bāž mutē?

3gadnieks, kurš apzināti VĒLAS celt visus musorus no zemes augšā un bāzt mutē, un spēlēties, un izklaidēties.. FML.

Nekustamo īpašumu saimnieku izklaides
Ja atmiņa neviļ, šie bija visgarlaicīgākie jāņi manā mūžā. Biš pasēdējām ar kurratu-poļu krustojumu (kurwatiem?), sabetonēju trotuāru, pārkrāsoju gandrīz visus logus mājā un noskatīju otru garlaicīgāko autiņu uz planētas.

nesatiekamies uz jumta
neredzam zvaigznes
esam nolekuši no saviem augstumiem
mēs
kā bez mēness

mnegrimstam savos okeānos
nepeldam savās jūtās
esam atstājuši savus krastus
mēs
kā bez mēness

es vairs nezinu, kā pierunāt iet uz dārziņu

Brīvdienās aizbraucu uz laukiem svinēt brāļa dzimšanas dienu un saulgriežus. Brālis jau bija paguvis aizbraukt uz spēli, tā nu mēs viņa dzimšanas dienu (un saulgriežus) svinējām bez viņa klātbūtnes divatā ar mammu. Un neslikti nosvinējām. Neskatoties uz to, ka es laukos ierados ap sešiem vakarā, apmēram uz vienpadsmitiem mēs bijām parunājušas ar mammu, padzērušas tēju, uzēdušas vakariņas un kūku, es paguvu izravēt pāris vadziņas dārzā, paklausīties dziesmas saulgriežu noskaņā, ar mammu turpat pa virtuvi drusciņ pie tām uzdejot un iet gulēt. Un no rīta mamma mani pamodināja un es izgāju laukā rasā muti nomazgāt. Tā nu man vajadzētu šogad kļūt dikti daiļai. :D
Savukārt Jāņus es pavadīju Tērvetē, kur zaļumballi spēlēja otrs mans brālis. Tur satikos ar veciem cīņubiedriem, satiku sen nesatiktu paziņu, ar kuru mēs pirms gadiem desmit arī bijām kopā Jāņus svinējušas, bija forši. Vienīgi atpakaļ tomēr bija pailgi jābrauc, citreiz tomēr Jāņi jāsagaida kaut kur tuvāk Rīgai vai kaut kur tur, kur pēc tam var ātri ielīst migā un čučēt. Bet tā jau nekas.
Sapratu, ka es atkal laikam gribu paņemt rokās basģitāru un kādreiz savam priekam tomēr uzspēlēt un uzdziedāt arī publikai. Un vēl dažas labas apņemšanās apajutu Jāņu naktī, tā ka nu lai man izdodas tās īstenot. :)

par romantiku:

svētdien vakarā nevarēju izlemt, vai atbildēt, vai nē uz JBJ (Jūzerneims Bez Jūzerneima) ziņu, atliku lēmuma pieņemšanu.
šodien ielīdu Her appā, pasvaipoju. nopūtos.
aizgāju atbildēt JBJ uz ziņu. nekā labāka piedāvājumā šobrīd nav.

Update
Klausos Aphex Twin un priecājos par ar kriptovalūtām nopelnīto naļiku. Pēdējā laikā daudz lasu un klausos sociālistu saturu netā. Ja es nebūtu fašists, es būtu sociālists.
Esmu uzsācis veidot pirmās dziesmas savam solo projektam, jo smiltis69 ir aizņemts ar hrenviņzinko. Izskatās, ka ar darbu arī viss būs ok.
Citos jaunumos: mana mīļākā ebrejiete aizbrauca uz Baltkrieviju, par to gan esmu nedaudz bēdīgs, bet nu labi, gan jau, ka atbrauks atpakaļ. Vakarā pirms viņa aizbrauca mēs sūcāmies viņas istabā, kamēr fonā skanēja neo-nacistu podkasts, nezinu, kā jums, bet man tas liekas ļoti jauki.
Labi, peace chill yoohoo

"vai dzīvība nav labāka kā barība?
vai miesa nav labāka kā drēbes?"

Paldies

pieneņu vīns
Likteņa plīvuros ietīta vieta. Tikpat viegli un maigi pagaidām pieskaras, kā tas šī rīta vējš, kas dzenāja sauli prom no manas ādas.

Ķengaraga veloceliņš, īstnībā, ir superīgs, vienīgais, smieklīgas beigas: līgans nobrauciens un... krūmi.

Ļoti nāk miegs, bet māsa ir vannas istabā kopā ar manu piekļuvi zobubirstei un sejas nomazgāšanai.

Jūtos tik mierīgi un labi. Dienu pavadījām ar abām māsām, es varēju parūpēties par mazāko un nedaudz arī otru, un tas liek justies tik silti. Tā vispār ir viena no manām mīļākajām sajūtām - kad citi kārtīgi aprūpēti guļ un es vēl kaut ko savā nodabā padarbojos. Vispār aprūpet citus un pavadīt kopā laiku ar cilvēkiem, ko mīli, šķiet tuvu dzīves jēgai.

iz bērnības
Skatos "Īsa pamācība mīlēšanā". Es arī esmu piedzīvojusi rumulēšanos. Tiesa, nedaudz modernākā versijā, bet tomēr...

:(

Emiilija un trifelju frishkas
Em pirmo reizi nogarshi trifelju frishkas. Pagriezgas pret Mikjeli un sajuusminaati reportee:
Mikel, this is like.. this is like fries, cheese, and heaven!

Kad ilgaaku laiku esmu klausiijusies led zeppelin un beyonce tad turaidas roze naak kaa svaigs veejinjsh par odzeem <3 https://m.youtube.com/watch?v=w-dELMxCxLk

Ulvim Urtānam priekšlaicīga dz.d. dziesma no PLACEBO

ULVIM mūsu četrpadsmitajā satikšanās dzimšanas dienā 10/11/07/2019
Paldies arī Madarai Nīgalei
ulvs un decembris  - paldies par visu!

'Pushkin belongs to Ethiopia because his great grandfather, Abraham Hanibal, was born of Ethiopian parents on Ethiopian soil'

Pēc atvaļinājuma stadija. Kas man tagad jādara? A, kur man rīt jābūt? Jāpalūdz kolēģiem, lai atsūta precīzu adresi, ir piemirsusies citādi.
Kā lai no tādas burvības vispār pamostas.. Maģiski skati piedzīvoti. Un paņemti līdzi kabatā līdz nākošajai reizei, kas ir pēc nepilna mēneša.
Biku jāpašiverē, lai atkal saceltu pekas gaisā un pārtiktu no jūras vien. Šoreiz gan mēģinot noķert nāras vai pļavu fejas, kas kalpotu kā mūzas.

Gribēju un dabūju. Jūrā izplunčājāmies, pirtī nomazgājāmies, stāstos pie ugunskura jaunus cilvēkus iepazinām un ar nestandarta jūras puķu zirņu vainagu galvā spēkus sasmēlos.
Šodien gan pa ilgu iemigu pie ūdens un vakars ir sarkanīgos vēža toņos.

kviikends
Paarkraasojaam E veco vellapeedu sarkanu, tagad Mikj var lietot. Nekaads baigi kvalitatiivais darbs nav, bet nu veel divus brauceejus jaaiztur (Mikj un N), redzees, vai peec vinjiem vispaar buus kas lietojams. Turpmaak tomeer jaameegjina vairaak gender-neutral vellapeedus iegaadaat.

Sveetdien bijaam uz mazo Si kalnu. Peec tam izkaartu meeli gribeeju tikai atlaisties ar graamatu un viinu. N (15kg) + soma + mantas tomeer ir juutams svars.

Jaanjus nesvineejaam nemaz. Lai gan - Si kalna haikoshanu P ieluugumaa bija nosaucis par Solstice hike, taa ka varam ievilkt kjeksiiti.

ULVIM

PLACEBO – BOSCO – 19 AUGUST 2015

 

 

I LOVE YOU MORE THAN ANY MAN

BUT SOMETHING'S GETTING IN THE WAY

I DO YOU HARM BECAUSE I CAN 

FOR THE SECOND TIME TODAY

VICTIMS WE ARE NOT OF HAPPENSTANCE

BUT YOU'RE A VICTIM ALL THE SAME

STUCK INSIDE A CIRCUMSTANCE 

WITH YOUR CONFUSION AND YOUR BLAME

AND WHEN I GET DRUNK 

YOU TAKE ME HOME AND KEEP ME SAFE FROM HARM

WHEN I GET DRUNK, YOU TAKE ME HOME

I ASK YOU FOR ANOTHER SECOND CHANCE 

BUT THEN I DRINK IT ALL AWAY

AND I GET BELLICOSE WHEN YOU REACT 

FOR THE FRUSTRATION AND DISMAY

I WAS SO DELICATE WHEN WE BEGAN 

SO TENDER WHEN I SPOKE YOUR NAME

BUT NOW I'M NOTHING BUT A PARTISAN 

TO MY COMPULSION AND MY SHAME

AND WHEN I GET DRUNK

YOU TAKE ME HOME AND KEEP ME SAFE FROM HARM

WHEN I GET DRUNK, YOU TAKE ME HOME

YOU KNOW, I'M GRATEFUL, I APPRECIATE

BUT IN…

SW
Starp citu ja lasa T. Zāna SW turpinājumu, tad šķiet ka lieladmirālis Trouns ir jūtami sakarīgāka persona par vienu otru dumpinieku

izrādās, ka mana ome pieraksta katru telemārketeru zvanu, cikos, kurā dienā un par kādu produktu. pagājušogad viņai laikam ir zvanīts 32 reizes. wtf.

Labie cilvēki Botširkas pašvaldībā atzīmējuši Vasaras saulgriežus, svinību programmas ietvaros bagātinoties ar afgāņu tautas deju dejošanu.

Paradīzē nebūs aknu. Bet etilspirts būs.

To es uzzināju izlasot rakstu oar paģirām rīgas laikā, briseles lidoatas delayed reisa telpā.

Interesantas brīvdienas, visos veidos ne tādas kā iedomājos. Bet izdzīvoju ar velo Londonas satiksmē, gan jau paveicās, jo anyways aizmirsu, uz kuru pusi jāskatās, vai mašīnas nebrauc virsū.
Biju diezgan sabijies, vai nesačakarēšu lietas ar partneri, funny how things that have been said long time ago stick with you. Ar to es domāju, ka esmu dzirdējusi daudzas versijas par savu veselo saprātu. Guess I have grown or it wasnt true in the first place.
Sapratu arī, ka draugs nepaliks LV, tas ir tikai laika jautājums. So jāizdomā, ko es iesākšu ar šīm zināšanām.

Mana bērna māte mēdz teikt: "A tu zināji, ka viņa ir pieķērusies Tomam un uzskata viņu par tēti?" Agrāk mani tas aizskāra. Bet tad es aizgāju pie ekstrasenses un uzzināju, kas notika citā dzīvē un kāpēc man neuzticas kā tēvam. Es piedevu. Bet runājot par viņas pātēvu, viņš manu meitu citā dzīvē pakļāva un tāpēc arī viņa pašlaik nerunājot, jo viņa domājot: "Ko? MANĀ mājā? Atkal viņš?" Es zinu, ka mana amazone reiz sadumposies pret viņu, tāpēc mana sirds ir mierīga. Man, savukārt, ar viņu nekādas karmas neesot. Es neesmu viņu pakļāvis. Bet, ja viņa kādreiz lūgs manu palīdzību cīņā pret tirānu, es vienmēr būšu pieejams.

Agnese saka: Kad cilvēks ir realizējies, kad viņam ir attiecības ar dabu un pasauli un viņa dzīve ir radoša un interesanta, viņš satiek sev partneri, kurš arī to atspoguļo un ar kuru ir labi un interesanti un viegli un patīkami. Well, es nezinu par sevi, bet Viņa ir realizējusies, magnētiska un ar attiecībām ar dabu. Biodeja uzlabo karmu. Un mums kopā ir ļoti brīvi, viegli un patīkami.

swdening
Lūk rezukltāti, kad tu sāc dot mežonīgiem, stulbiem pērtiķiem teh hooman raits - viņi pat nesaprot kas tas ir:


Tas tā, lai lohi saprastu cik pateicīgi visi tie nigras ir par jūsu neldzīgo welkomunizmu.

stāsti pie ugunskura
Mežrozīte ir vilktrīceklis. Kāpēc? Iedomā, kad vilks ieskrien mežrozītes krūmā, kas par kaucienu sanāk. No tā mežrozītes arī tiek dēvētas par vilktrīcekli.
Vilks bīstas mežrozītes.

ICFP 2019

TODO=581 POS=(11 24)
+------------------------------------------+
|##############............################|
|##############............################|
|##############............################|
|##############.........%..################|
|##############.........%..################|
|##############......%..%..################|
|##############..%%%%%..%..################|
|##############......%..%..################|
|##############.....%%%.%..################|
|##############.....%%%%%%.#######...######|
|##############.....%%%....#######...######|
|##############....%%%%%%..#######...######|
|......########....%%%%%%..########....####|
|......########...%%%%%%%%.########....####|
|......########....%%%%%%..########....####|
|......########.%%%%%%%%%..####........####|
|......########..%.%%%%%%..####........####|
|......########..%..%%.....####........#...|
|......########..%..%%.....####....##......|
|......########............######...#......|
|.   ..##########....#......#####...#...###|
|    ..##########....#......#...#...#######|
|##  ................#......#...##...######|
|##  ..       .......#......#...##...######|
|##  .      > .......#......#...###..######|
|##  .        .......#......##.......######|
|##       %   .......####............######|
|##    %%%%%%........####..........########|
|##  % %%%%%%%%%.....####.....#############|
|## %%%%%%%%%........######################|
|##  ..%%%%%%........######################|
|## %%%%%%%%%........######################|
|##   .%%%%%%....##########################|
|##     .%%%.....##########################|
|##     .%%%.....##########################|
|##.    .%%%.....##########################|
|##.    .%%%.....##########################|
|##......%%%.....##########################|
|##......%%%.....##########################|
|##......%%%.....##########################|
|##......%%%.....##########################|
|##......%%%.....##########################|
|##..............##########################|
+------------------------------------------+
BOOSTS=(#S(BOOST :TYPE F :POS (14 38)) #S(BOOST :TYPE F :POS (5 36))
        #S(BOOST :TYPE L :POS (17 29)) #S(BOOST :TYPE B :POS (16 24))
        #S(BOOST :TYPE F :POS (13 23)) #S(BOOST :TYPE X :POS (9 23)))

The Coffin Ships ir viena no pirmajām Primordial dziesmām, ko dzirdēju. Atceros, ka pirmajā reizē likās, ka es tajā burtiski pazūdu uz dažām stundām - ģitārrifi, kurus savā prātā dzirdu atkal un atkal un dziesmas atmosfēra pārņem iztēli.

Spotify discover weekly man šorīt par to atgādināja.

Primordial - The Coffin Ships

LR2
šobrīd atskaņo vakar Bauskā notikušo Līgo vakara koncertu.

Iesaku! Dziemas kora/solista izpildījumā skan fantastiski, kā viemēr.

/Skaidrs, ko ir vērts pasūtīt no LR fonotēkas.
Jo, šos ierakstus, atšķirībā no DzSv ierakstiem neviens CD formātā neizdos...

Suns!

Šķiet, ka šī ir viena no reizē visintensīvākājām, reizē atbrīvošākajām un reizē sievieti spēcinošākajām ainām, ko es kino esmu redzējis. In your face Tarantīno mizogīnisma deklamētājiem.

Patricia Arquette filmā True Romance

https://www.youtube.com/watch?v=qqfDcrg3if0

divdesmit pirmā rītā nokavēju autobusu uz mākslas vēstures eksāmenu. nostopēju fūri, šoferis kā reiz brauca uz maskačkas pusi, un vienā brīdī uzlika Kino - Gruppa Krovi. tajā mirklī es izlēmu, ka tā ir zīme, ka man vispār ne par ko vairs nevajag uztraukties. eksāmenā man ielika teicamu atzīmi. jāņos pēc laivu brauciena dabūju iesnas, pāris stundas vēlāk vispār vairs nevarēju paelpot. jo vairāk centos elpot caur muti, jo lielākā panikā kritu par to, ka degunā nav vispār nekādas gaisa plūsmas. tagad man pa degunu vienkārši gāžas asinis un es jūtos nožēlojami. es vispār nekad neslimoju vasarā.

atbilde
ir te:

"Cilvēki ar zemāku IQ kvotu mēdz būt reliģiozi un sociāli -konservatīvi. Nelaipnāki pret apkārtējiem, ārpus viņu komforta grupas. Turklāt – viņi visi ir ļoti agresīvi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Dumjiem cilvēkiem ir bailes, jo viņi daudz ko nezina un nesaprot. Labāk, lai viss paliek tā, kā ir. Visas pārmaiņas (pēc viņu domām) noved pie klapatām. Ātri domājoši cilvēki strauji piemērojas jauniem apstākļiem. Turpretī grūtgalvīši to nespēj. Zinātniski ir pierādīts, ka dumji cilvēki (īpaši vīrieši) biežāk reaģē agresīvāk pret apkārtējiem, nekā caurmēra līdzpilsoņi. Pieņemu, ka arī šo rakstu tīmeklī eskortēs rupjības un citi apsaukāšanās verbālie elementi, kas raksturīgi šai neintelektuālajai duraku grupai.
...kas ir šis maģiskais „caurmēra vēlētājs“, kur mūsu varas vīri tā respektē? Tas ir nobijies, neizglītots cilvēks, kas katru dienu patērē Kremļa un kristīgo fundamentālistu aģitāciju. Viņš tic Lieldienu zaķim, svētajai Marijai un apgalvojumam, ka viena dzimuma cilvēku kopdzīve ir posts un nelaime arī visiem pārējiem."

https://www.tvnet.lv/6714157/ka-atskirt-stulbeni-no-parejiem

/nebalsoji par "kopdzīves likumu" - idiots. Labi, ka LV pagaidām ir tikai 60 oficiāli (SV atzīti) idioti ;)
gaidam saraksta turpinājumu...

Vienai ģimenes relikvijai pieaugušas kājas. Pat neatceros precīzu grāmatas nosaukumu.
Latvijas 20 gadi? Latvijas valsts 1919-1939?
Pabieza grāmata ar daudzām valsts ierēdņu fotogrāfijām un atskaiti par padarīto.
Varbūt kāds zina precīzu nosaukumu un izlaiduma gadu?

nepastāstīju, ko es redzēju robotu izstādē. bija priekšpēdējā diena, un pie robotiem veidojās rindas, jo sevišķi pie tiem, pie kuriem bija jāiet pa vienam un kas uz kādu pus minūti simulēja kādu virtuālu kosmisko ekspedīciju. pirms tam bijām aprunājušies ar dažiem robotiem, kas slāvu akcentā izčerkstēja kādu piedauzīgu jociņu vai komplimentēja izskatu, vaicāja par šašliku jāņos un atbildēja uz bērnu jautājumiem "kā tevi sauc"un "cik tev gadu". iestājāmies rindā uz vienu tumšo telpu ar aizkariem, kurā bija jāiet pa vienam. rindā gaidījām kādu stundu, bet tā kā apkārt bija daudz visādas pīkstoņas un projekciju, bērni gaidīja visai pacietīgi, palaikam viens vai otrs izgāja no rindas, paskatījās apkārt citus eksponātus un beigās arī sagaidīja savu pus minūti nothing speciala. bet īpašu šo gaidīšanas laiku padarīja priekšā stāvošais pāris, pie kuriem palaikam pierotēja agrīna pusaudžu vecuma bērni - nezinu cik viņu beigās bija, bet visi arī gaidīja uz to pašu atrkaciju un bija atnākuši līdzi katrs savam vecākam uz Tinder date. iespējams vienu no pirmajiem - to es secinu pēc tā, cik alkatīgi vīrietis glāstīja plānajā vasaras kleitiņā tērptās sievietes pakaļu ikreiz, kad viņu bērni aizklīda vai aizgriezās, un beigās arī tad, kad viņi bija turpat. viņš - ap 40, kamuflāžas šortos pāri celim, wifebeaterī un uz pleca uztupinājis viņas ne pārāk smago sieviešu somiņu. viņa - puķainā vasaras kleitā, kā jau teicu, ar copīti, šķita nogurusi un izbesījusies. spalvainā vīrieša roka atkal un atkal spēcīgi berzās starp sievietes pakaļas vaigiem mana dēla acu augstumā. bet viņu tādas lietas sevišķi neinteresē, tāpēc sajūsmu vairāk izraisīja tālāk rindā stāvošajā robotu gīku publikā, kam visu to dīko stundu nebija īsti nekā cita, ko darīt, kā noraudzīties uz priekšāstāvošo mugurām un noklausīties visai skaļo sarunu:
- Indra? Indra? Tu gribētu arī lidot kosmosā?
- Nē, ne pārāk.
- Indra, tu negribētu lidot arī ar mani.
- ..
- Indra, nāc ar mani iekšā, lidosim abi kosmosā.
- labāk palaižam bērnus...
- viņiem vēl jāstāv otrā rindā, bet mēs ar tevi tikmēr... Indra!
- es paskatīšos, kur viņi ir...
- nevajag, nāc es tev kaut ko pačukstēšu
(skūpsta. dziļi, ar mēli)
- Indra, kur tu vēl gribētu, lai es jūs aizvedu?
- ...
- Mēs varam atkal visi kopā šitā (bāž roku dziļi, aktīvi berzē, liekot saprast, ka biļetes bijušas dārgas)
Pienāk bērns, saka, ka grib ēst.
- ja tu gribi ēst, vari iet prom tūlīt pat!!! kas tev ir? ko var dīkt?
bērns aiziet.
- kāpēc tu tā?
- bet ko tad mēs te esam atnākuši darīt - ēst vai lidot kosmosā? pastāsti labāk, kādi roboti tev patīk?
- ...
- tev patīk roboti? labāk roboti vai kosmonauti? kur tu vēl gribi, lai es jūs aizvedu.

Indra tikai stāv ar taisnu dejotājas muguru, ļauj vienai spalvainajai rokai turēt savu somu un otrai ātri ložņāt pa to visā garumā. jo laika nav daudz un jātver mirklis.

viena pateicība Beinarta klīnikai ir. no viņiem uzzināju, ka visus Rīgā nozaudētos dzīvniekus ieliek mājas lapā
http://www.ridzivnieki.lv/atrastie-dzivnieki/visi/

Māja ir pilna ar kaut kādiem gnīļiem no Aizkraukles, kuri iet šķūnī tikai tad, kad es izeju pēc brillēm, bet malku šašlikam nejaudā paprasīt piemest. Ai, besī justies savās mājās tā kā nezin kādā lauku zaļumballē.

tieši šorīt, apetīte briesmīgi liela, pārāk daudz garšīguma..
grūti rakstīt par pašcepto mēlinorij brauniju, austerēm ledusskapī un ķiplokmaizēm, kas jau manā vēderā.

lai arī ugunskurs tačkā šogad izpalika, pirts bija lieliska!

patiešām satraucoša diena!

Es saprotu, ka daudz ko nesaprotu. Bet varbūt ir ok, ka alkoholu vairāk pirks Igaunijā. Varbūt Latvija varētu izcelties ar ko citu, kā lētu alkoholu. Varbūt Latvija varētu turpināt ierobežot alkohola pieejamību.
Varbūt tomēr varētu arī ratificēt Stambulas konvenciju un pieņemt Dzīvesbiedru likumu.

jūs arī sākat savu dienu ar to, ka jūsu landlady osta sienu un pēc tam iesaka neslēgt durvis?

Ko Tu dzīvē dari? Es ķeru mušas.
Dziedniece, kamēr Kai ar draugu spēlējās apkārt, iesūknēja man apziņā caur krūti, vai sirdi, bet noteikti caur ķermeni, mušu. Tā mani meklēja un, kad es, pasaules enerģijas koordinātēs stāvēju, sajuzdama, ka nāk kāds, kas mani meklē, mēs viena otru nopeilējām, un muša lidoja kā nekustīgs ķermenis uz manu nekustīgo ķermeni, visai pasaulei griežoties un traucoties. Pirms mūsu abu nekustīgie ķermeņi bija ietriekušies viens otrā, es mušu paņēmu rokā. Tik vienkārši un precīzi. Es varētu būt stāvējusi un ķērusi mušu ar vaļā muti, bet man vajadzēja to noķert ar roku. Tieši tāpat viss, kas man ir vajadzīgs, un viss, ko meklēju, meklē mani mani un tam vajag mani. Tā īpašā uzmanības kņudoņa un asums ir tas, kas nostāda mūs uz vienas trajektorijas. Es varu būt muša vai cilvēks, atkarībā no situācijas, un tas viss der un ir labs.
Pēc šīs pieredzes es redzēju dēla emocijas kā krāsainas dzirksteles varavīksnes viļņos no viņa plūstam. Uz mani, uz draugu, uz puķi. Arī manas jūtas dzirksteļoja tikpat spoži. Arī drauga varavīksnes plūda turpat. Pulsā, ar šļakatu, uz domas vēja, aizrautības staros izgaismotas.
Bija jāiet, bet es gribēju vēl citas prasmes iemācīties. Iekšā bija silta krāsns un gaiši aļģu baseini. Dēls ar draugu, vērodami zemūdens radību, bija aizmirsuši palikt sausi, tāpēc palikšana palika iespējama, kamēr tiem izžūst drēbes.

Nakts vidū pamodos, jo biju nosapņojis, ka kāds manā dzīvoklī rāpjas iekšā pa logu. Piecēlos un, drošs paliek drošs, gāju vērt logus ciet, bet, tā kā visi logi atradās vēdināšanas stāvoklī un pavērtā loga šķirbiņa izskatījās par mazu, lai pa to ielīstu cilvēks, nospriedu, ka tas ir lieki, un gāju atpakaļ gulēt. Ka es dzīvoju 5. stāvā un tādā augstumā neviens pa logiem ij nedomā rāpties iekšā, prātā neienāca. Varbūt nākamreiz.

Izgāju vakar pusdeviņos uz stundiņu, pārnācu šorīt precīzi sešos. Bija sirsnīgi svētki.

Iedošu rubli tiem, kas uzspridzinās Google serverus, vēl rubli par Facebook serveriem, 2 rubļus par Microsoft serveriem, un tad rubli par katru no Googles, Facebook un Microsoft birojiem. Viņu noteikti ir daudz, es droši vien izputētu.
Cerams, kādi nenormālie ar šahīda jostām to paveiks par velti.

Pietiktu arī, ja globāla kataklizma iznīcinātu visu IT infrastruktūru.

Sapnī redzēju, ka centos novaldīt nelielu čūsku, turot pie galvas, lai viņa man neiekostu, bet viņa pārāk gribēja man iekost un tad es izšķaidīju viņas galvu ar veļas ziepju gabalu. Vēl es redzēju Elzu un kaut ko par Mandelas efektu, un es pajokoju, ka draugi var aiziet (domājot: nomirt), bet uzreiz attapos, ka vārdiem ir spēks un izlaboju sevi ar piebildi: "Nevar, nevar draugi aiziet. :D."

lauki
"Var izvilkt cilvēku no laukiem, bet nevar izvilkt laukus no cilvēka"

esmu dzīvs piemērs:
dodu priekšroku šlāgerim, nevis "nopietnajai" mūzikai, un mēdzu klausīties LR2,
sautēti kāposti ar desiņām, cepti kartupeļi ar speķi/sīpoliem un alu gūst virsroku par suši ar baltvīnu,

;)

vispār sākotnēji šī bija iecerēta kā slepenā mēteļa iekškabatiņa, kas paredzēta manām tievēšanas piezīmēm. līdz šim man ar visu to lietu iet tā, it kā es nesaprastu man uzdotā jautājuma būtību un runātu riņķī un apkārt vien, izvairoties no atbildes.

taču šorīt patiešām uzkāpu uz svariem. pēc ilgākiem laikiem. svētki nosvinēti godam, tā tas saucas. saku sev, ka bēdāties es drīkstētu tad, ja es būtu patiešām centusies, ieguldījusi lielākas vai mazākas, tomēr pūles. šorīt man vienkārši nav attaisnojuma. ir vienkārši viens liels "celies taču un ej, un ko tu vēl gaidi".

par iešanu runājot... aizvakar ieviesu viedpulksteni. pagaidām draudzējamies. patīk, ka tas iepīkstas un iemirgojas ziņa "tā turpināt!" mirkļos, kad cītīgi lipinu soli pie soļa. un viņš ir tāds smuki gaišroooozā. :}

svinēšana UK
tā kā 3dienniekam "Straumēnos" jūtos nedaudz par vecu (nepanesu lielas ļaužu masas), tad izvēle bija neliela.
Vispirms par pasākuma atcelšanu paziņoja Bostonas tusiņa organizatori (atteica telpas), pēc tam stafeti pārņēmusī Mansfielda nesavāca pietiekami daudz gribētāju, lai atmaksātos organizācija.
Attiecīgi, tāpat kā pērn, palika Nottinghamas DV rīkotais pasākums.
Mājas gatavots siers un maize, sautēti kāposti ar desiņām, "Bauskas" alus un dziedāšana/dejošana dzīvās muzikas pavadījumā (bez ugunskura) - paldies Mārim un komandai par organizāciju, Egīlam un komandai par mūziku!
Tautas bija vairāk nekā pērn, veidojas jauka lokālā tradīcija.

/btw nopēlums DV vadonim A.Sinkam - DV īpašumi gan Nottingham, gan Derby (un ne vienīgie) tika pārdoti, abos miestos nākas īrēt telpas Ukraiņu klubos.

turpinot tēmu
"Varbūt vienkārši pienācis laiks atzīt, ka viss, par ko sapņoja mūsu senči, uzskatot to par ārkārtēju Jāņu nakts ekstru un reizi gadā pieļaujamu greznību, jau sen ir kļuvis par ikdienu - sākot no pieēšanās ar dažādiem gardumiem, izdancošanās, beidzot ar gadījuma mīlas sakariem, kuriem mūsdienās nudien nav nepieciešams gada īsākās nakts skurbums."

https://nra.lv/viedokli/arno-jundze-9/284332-gads-griezas-uz-otru-pusi.htm

paļīgo, paļīgo
Priecīgas visiem!

Nedzeru alu, nelecu pāri ugunskuram. Vēl joprojām..
Mani laiskie rīti, kad nav jāskrien uz darbu, kad nav jākrāso seja, kad vienkārši ir brīvdiena - uzvārīt ūdeni kafijai, dzert to no krūzes uz kuras skaidri un gaiši rakstīts, ka tā ir paredzēta tējas dzeršanai, paskatīties kā dzīvo citi iekš sociālajiem tīkliem, mēģināt rakstīt dzeju.
Tad Izdzert vēl vienu kafiju.

Meita aug un viņā aizvien vairāk izspaužas mans raksturs. Man drīz būs sirmi mati.

Uz Lietuvu neaizbraucu, bet nospiedu, ka man patīk Viņa ieraksts. Mīlestībai pret viņu nav ne gala, ne malas, bet es to pati savām rokām iznīcināju. Viss.

Kādu gultu pati saklāju tagad, tādā jāguļ, kā saka mana māte.

Man vienmēr ir patikusi šī sajūta svētku nākamās dienas rītā - klusums! Viss apstājies, trokšņu nav, cilvēki guļ (izguļ reibumu?), satiksmes nav.

http://klab.lv/users/runcis/2017/06/25/

.."ja cilvēks ievērotu teicamu dienas kārtību, viņš katru rītu sāktu ar atvainošanās vēstulēm" (A.M.Smits. Draugi, mīļākie, šokolāde.)

Tie, ar migrēnu, mostas tad,kad pēdējie līgotāji tiek dzīti no zaļumballes, kas notiek parka estrādē, ar skanīgu un jautru "Projām jāiet!".

Otro rītu pēc kārtas mostos uz saullēkta laiku.
Laukos savādāks miegs.

Sēžu krogā, dzeru alu
Redzu jau to drīzo galu
Glāžu ķēde neapstājas
Ēnas man zem acīm krājas
Vismaz māku teikt to dzejā
Saimniek, nes to mucu lejā
Nepaklūpi tik uz kāpnēm
Pietiks mums ar savām sāpēm
Zini jau, ka esi bende
Pašam mirt būt' baigā šķende
Smej un lej, tik never ciet
Kur tad vēl es varu iet?

kas ir pats neforšākais.. ja būtu iespēja, es to darītu vēlreiz.

pamainītu divas lietas, bet mestos tajā visā bez plāna. atkal.

un atkal mazliet sāku tuvoties tam vecajam hedspeisam, jo joprojām nav skaidrs, kā "normālā" dzīvē var kaut ko paveikt. kas man nahuj traucē?

:(
https://www.youtube.com/watch?v=oK7nXIO_PAw

some people say my lovw cant not be true :D

https://www.youtube.com/watch?v=RaRtXYSszsA

braucot gar veco dzīvokli, Simo salūza sirds, un viņš gribēja "mājās". mēs uzkāpām augšā, un mums visiem salūza sirds.

Visums
Reizēm viņš skatās uz mani ar tādām lielām, smaidošām acīm it kā es būtu viņa mūža mīlestība. Viņa visums. Centrs. Vienīgā.
Un ir tik labi un silti to sajust. Un piemānīt sevi, ka tā būs vienmēr un, ka šis skatiens nekad nezudīs.

Esmu tik izsista no sliedēm.. kā nekadnekad agrāk.
Ir bijis juceklis dzīvē arī lielāks, taču vienmēr ir bijis pavediens vai kas tāds.
Šoreiz ir palicis mazāk pārliecības nekā parasti, taču no otras puses - vairāk par to kā redzu.

Esmu liels haoss
izgāzta kafija, sasitas glāzes, aizmirsts solījums, iekšējs pagrimums
emociju amerikāņu kalniņi tepat, pusstundas laikā


es nekad nebūtu domājusi, ka diploms prasīs no manis tik daudz.
esmu viena vairāk kā jebkad. un atkal - no otras puses - beidzot.

Atšķirīgās seksualitātes
Cik tās tiešām var būt dažādas. Aizvakar sanāca karsta ballīte, kuras beigās paziņoju, ka eju guļamistabā un drīkst man tur pievienoties jebkurš no ballītes. Tas izsauca mērenu šoku, bet, mani pazīstot, tikai mērenu. Kādu brīdi domāju, ka būs jāiet gulēt, tad tomēr ieradās viena meitene, kas ir ļoti jauniņa, bijusī kristiete, izskatās šaumīgi kautrīga, bet... nu, man jau vienmēr bija licies, ka viņā ir kaut kas pat ne mežonīgs, bet gluži plēsīgs. Viņai bija niecīga pieredze, bet pirmajās 30 sekundēs viņa bija mani sakodusi līdz zilumiem un padarījusi tik slapju, ka jutu uz ciskām. Pēc tam atzina, ka ļoti patīku viņai. Varēja jau vārdus aiztaupīt, tas bija redzams. Jutu, ka cilvēks darbojas tīri no sajūtām, ļaujot ķermenim runāt un paust savas vēlmes. Gluži fantastiski, un to ļoti labi papildināja viņas burvīgais, pat īsāk neapcirptais kažociņš, kā dabiskuma simbols.
Pēc tam saskāros ar pretējo. Vecāka sieviete, ko sen jau pazīstu, ar konvencionāli ideālu ķermeni, slaida, trenēta, plika no zoda uz leju, kā tagad ir modē, bez mazākās pūciņas, un ar tādām ietrenētām, reizē padevīgi maigām un iztapīgām, reizē pavedinošām, gandrīz vai profesionālām kustībām. Visa tik kopta un smaržīga, ka es diemžēl notēloju, ka esmu piedzērusies un pārgurusi un tūliņ izrubīšos.
Tas man ir klupšanas akmens, meklējot pārus. Viņi bieži vien ir tādi seksa profesionāļi, pieredzējuši tik daudz, tik kopti un gludi, un smaržīgi, un tik šausmīgi, šausmīgi garlaicīgi savā mākslotībā, ka man tūliņ uz vietas gribas bēgt. Noķert kādu maz pieredzējušu, bet dabiski kaislīgu skuķi, un labāk pašrocīgi samaitāt.
Katram savs, es zinu, ka daudziem tieši tā glancētā iztapība un vēlme pakalpot, vai arī ietrenētā vulgaritāte, kad tu zini, ka tas pats neķītrais jociņš jau ir teikts 1000 cilvēkiem pirms tevis, patīk.
Man neder nekādi. Es gribu, lai otrs ķermenis reaģē tieši uz mani, lai elpa aizraujas pa īstam, lai gurnu kustības ir saskaņotas ar manām, bet reizē savtīgas - jā, egoistiski savtīgas, bet lai es jūtu, cik mežonīgi šis cilvēks vēlas gūt baudu tieši kopā ar mani, nevis ka tā ir tāda jau sen atstrādāta spēle, kas spēlēta kopā ar miljonu citu. Varbūt traucē tas, ka es ļoti labi lasu cilvēkus, un izteikti ātri vienmēr atkožu manipulācijas un tēlošanu. Tā profesionālā attieksme man patiktu no seksa darbinieka, bet ne citādāk.
Droši vien ir cilvēki, kurus tieši tas uzbudina, vai kuri neredz šo spēli, bet man tas atgādina maniakālu vēlmi izpatikt, gandrīz nedomājot par savu baudu, un man vajag, lai cilvēks domā arī pats par sevi. Es neuzskatu, ka seksam ir jābūt galvenokārt došanai. Ir jādod, bet ir jādomā arī pašam par savu baudu, un maniakāla, izmisīga vēlme patikt un būt labai man nosit noskaņojumu.
Tāpat pāāk liels maigums. Ja āda ir tik gluda, pieskāriens trausls un viegls, skūpsti kā tauriņa spārnu pieskāriens, man tas uzdzen zosādu. Pašu pārsteidza, cik ļoti. Es tiešām gribu mežonību, iekāri, dabisku atļaušanos pieprasīt, kaislīgu nepacietību. Tajā var būt romantika, jūtas, mīlestība, jā, protams, bet tam ir jābūt kaut kam spēcīgam, turklāt jāaizrauj elpa uzreiz. Kādas nākamās reizes var arī būt lēnākas, ar spēlītēm un novilcināšanu, bet ne pirmā. Pirmajā es gribu uzreiz just, cik ļoti mani iekāro. Tik ļoti, ka nevar gaidīt.

.
it`s Archer & Bonaparts time.

Jāņi ar Dionīsu
Svinējām svētkus kopā ar Dionīsu, nevis latviski. No sākuma jā - ar vainagu pīšanu, latvisku ugunsrituālu, dziesmām... bet tas viss bija tikai ievads. Tālāk devāmies mežā beidzot īstā, pilnā mana stila rituālā. Ar tērpiem, milzīgu gatavošanos, visādām smaržām un eļļām, un rituālo dzērienu, protams, pa pliko un visādi citādi maģiski. Šoreiz es taisīju 100% tā, kā es arī tos rituālus gribētu. Ar peldi mēness gaismā, un beigās ar uzaicinājumu, ka drīkst nākt pie manis guļamistabā, kas tik vien grib. Nāca arī. Perfekts vakara un Dionīsa rituāla noslēgums.
Es nebiju spējusi sev iestāstīt, ka es tiešām varu pa savam darīt, un ka cilvēki neaizbēgs, saķēruši galvu. Izrādās, ka ir kam patīk, un ka tiešām kopā jūtamies labi. Es atkal jūtos mazliet tā, ka nespēju noticēt. Ne tikai tai pieņemšanai, bet tam, ka var būt tik labi. Tā kopā, just atbalstu, būt jautrībā, justies brīvi. Kaut kur bija tas viss pazudis, bet izskatās, ka vismaz uz brīdi esmu tikusi atpakaļ tādās sajūtās, kas atgādina komūnas laika kopību.
Maģija atnāk, kad esam gatavi. Tā ir, lai cik tas netracinātu. Tieši tad viņa strādā, kad iekšā ir sakrājies tas lādiņš, gatavs sprāgt. Cik skaisti būtu, ja strādātu agrāk, vēl pirms izmisums liek domāt stulbas domas. Tomēr varbūt tad es nemācētu saņemt. Nezinu.
Skaisti.

https://www.youtube.com/watch?v=sJjJ_Zo0CBY

Rīga tik kolosāli tukša no cilvēkiem. Varētu izbaudīt šos svētksu galvaspilsētā. Bet nē - divās nedēļās būs jātiek no Sofijas līdz Sarājevai.

Pa starpām darbiem, darbiņiem, pastaigām un saulesvannām šajās brīvdienās drīz būšu izlasījusi Zvirgzdiņa "Fon Mērkatces kunga memuārus". Man patīk. Bet visu laiku pūlos apspiest dežavū un meklēt atšķirības no Marģera Zariņa.

got stood up again so im spending 23-24 holiday home alone playin vidya, getting drunk, and cheering dead friends. like always.

Dabas ritmos ietinies
Mosties, jūra pa degungalu staigā.
Iebridu apskalot pēdas. Pastaigāju gar jūras malu, nekas vairs nesāp.
Guļu uz akmens un zīmēju ērmus mākoņos. Pāri aizslīd jūras zirdziņš.
Netālu bars ar gulbjiem brokastu galdu klāj. Skudras, mušas un citi sīkaļas, saskrējuši mani pakutināt. Un es atļauju. Kamēr kļūst neizturami smieklīgi.

brīžiem viesnīcā sanāca paskatīties BBC ziņas. ja godīgi, man liekas, viņi tur Lielmiestā un vispār uz salas ir tik nenormāli sajukuši prātā, ka gribas pārcelties atpakaļ, lai varētu vēlreiz demonstratīvi to huiņu pamest.

bet nu. darbs ir darbs. la darbs tomēr. dod naudu.
ceturtdien workshopā nenormāli izbesījos un noguru. Garijs mani uzmeta sadzert un aiziet uz Cinnamon, esot slīms mazais nabadziņš. tad nu aizgāju un noblandījos vismaz 10 km pa Camden / Islington, nu tur. attapos vecajā, labajā The Winchester. tur deva to lielisko sidru un kaut kādu ļ gardu paiku. vēl tur izblandījos pa barčikiem. viss norm.

piektdien, kā jau rakstīju, pamodos un sapratu, ka ņehuj neiešu ne uz kādu workshop, bet ofisu. tur urba un āmuroja. izvilku Mattie un Priekšnieku uz korejiešu ēstuvi pa dienu. Priekšnieks pēc tam pagrozījās un aizgāja uz workshopu. es viņam teicu, ka arī iešu, bet man vajag drop by the hotel. atbildēja ar: "get an afternoon snooze before the party! I wouldn't blame you." aizgāju ar kājām uz viesnīcu (ap stundas gājiens cauri visai City). pagrozījos un gāju uz Radisonu, uz workshopu. pa ceļam sapratu, ka visu ienīstu, negribu neko. pablandījos kā tāds pazudis jēriņš un nejauši atradu skvēriņu. piesēdu uz soliņa, klausījos mūziku, čatoju telepurķī, mierīgi. aizgāju uz to mega ballīti tajā beach bar. tas bija vēl lielāks facepalm nekā man likās, ka būs. neko, iedzēru pāris negaršīgus kokteiļus, apēdu kaut kādu halloumi un ananāsa iesmiņu. atradu DrN, uzpisos ar tērzēšanu, visādi iztērzējāmies, vēl tur kaut ko. kad DrN aizgāja tērzēt citur, ekskjūzoju sevi uz dāmistabu un aizlaidos uz tūbiņu, doties uz Canada Water, kur angār-pagalm-hipijnīcā mani jau gaidīja Marlīne.

vakar toties bija jāstrādā no lidostas. sāku rītu ar ananāsu sulu un sidru. sidrs palīdzēja savākties, kaut ko pastrādāju. tad jau bija tur jāņemas pa lidostu. un beidzot eventually ļāva tomēr lidot mā.
jūs pat iedomāties nevarat, cik pārlaimīga es esmu būt atpakaļ Prāgās. un SpB par laimi bija Gabinkas maiņa.

tagad laikam apdarīs darbus un aizies kaut kur aktīvi pabūt Prāgās, vot!

laikā no trešdienas rīta līdz, lai vai cikos es vakar aizgāju migt, es biju gulējusi kopā ap 11 stundām un pseidopasnaudusi stundu lidmašīnā. also, ceļojums uz 3 naktīm - līdzņemamā bagāža visa vienā mugursomā. jūtos sasniegusi personīgo packing nirvānu.

Secīgums.
Nekad man nav bijusi tik spēcīga SECĪGUMA sajūta.

Spēlēju Postal 2: Paradise Lost. Biju palaidis garām faktu, ka 2015., pēc 10 gadiem, iznāca šis sīkvels. Nostaļģijas avēnija. Kvalitatīva izklaide.

Spēlēju Postal 2: Paradise Lost. Biju palaidis garām faktu, ka 2015., pēc 10 gadiem, iznāca šis sīkvels. Nostaļģijas avēnija.

Un vēl tagad tās spuldzes skrien

Nopirku bulciņas, siera bumbas un 8 saldējumus - tas būs mans svētku mielasts. Alus un limpenes man jau ir.

Eu, skukas nāve bija inscinēta? Katrā ziņā pauls to nezina.

pēdējās divas nedēlas es beidzot esmu tik tuvu ūdeniem, ka varu peldēt ik dienu. vislabāk ir ezeros, peldēt un neatskatīties. un naktis ir siltas, un rīti ir mīlīgi. es kādu laiku pabūsu te. cerams, pietiks visam spēka. arī tiem pārbraucieniem un naktīm svesās vietās.

Vecāķos zem saulessarga sēž skuka un skatās uz mani nenovēršoties.

Uz Kūcvālu es nebraukšu, pulveri es nelietošu, un, ja būs kāds konflikts, varēsi vainot tikai pats sevi. Uz Devilstonu gan varētu, ja būtu vismaz 50 eiro un kāds atbildētu uz sludinājumu par transportu. Vispār man ir bail no dzērušiem vecpuišiem.

Nekāds "sorī, ka nesagriezu dilles." Ārā ļoti skaisti smaržo pēc puķēm. Es gribu sajust smaržas.

Vīriešu stendaps, kur nodirš "sievietes", ir kaut kādu aborta atlieku pašnāvības spriedums, jo tādi "vīrieši" tikpat labi varēja palikt klīniku atkritumu tvertnēs - viņu mātes neesot cilvēki.

Noignorēju visus, rakstot maģistra darba pieteikumu. Gandrīz apraudājos, cik ļoti man bija pietrūcis akadēmiskās rakstības.

da troof
We are talking about the primary means by which Christianity spread, which was definitely not the sword given that Christianity spread among people who were on top at every turn, starting with the Romans and extending to almost all of the barbarian tribes. Most of those people converted spontaneously even though they were the ones wielding the sword.

Now of course this is not the same as saying NO Christian ever attempted to enforce his religion on others either through violence or by other means, but that's neither here nor there, because as i said the main point Fredoras are trying to make is that there's nothing intrinsically valuable about Christianity in and of itself. From their perspective, it is impossible that anyone ever decided to become Christian because they found the religion attractive in some way. But the only alternative to a spontaneous conversion is an enforced conversion and for most of its early history Christians were in no position to enforce anything on anyone, which is where the Fedora narrative falls apart. Arguing that Christian authorities imposed themselves on people centuries AFTER the fact is disingenuous because it says nothing about the means by which the religion spread in the beginning or any intrinsic value within the belief system itself regardless of its exclusionist perspective in regards to other faiths, not the least because pagans weren't any different, witness the treatment of Christians themselves during the first centuries of their existence. Even an "open" religion like Hinduism felt the need to suppress a competing tradition like Buddhism. Once a religion becomes part of the main cultural identity of a nation, competing faiths are seen as a treat to the established order. That's true for every tradition and singling out Christianity as being unique in this regard is the height of hypocrisy, not the least because Fedoras themselves, despite all their "enlightened" pretensions would love to do nothing else but squash systems of beliefs that are contrary to their own, which is exactly what happened whenever atheist regimes took power.

Viena cilvēka absurdā tirānija savā neglītajā kapā. Jāēd tikai trekna huiņa, jāiet uz poda ar cīgu un vēl jāsaplēš pašam savas lietas, jo depresija augstu kotējas industriālajā subkultūrā. Mērglība!

Kurīsi istabā - nonāksi slimnīcā, un es nekad neiešu tevi apciemot, varēsi droši mirt nost.

Par lietām
Nupat pamanīju kādu mulsinošu nejaušību. It kā nepietiktu ar to, ka man mašīnā pastāvīgi līdzi ir elektriskā urbjmašīna/skrūvgriezis ar krietnu čupu maināmo uzgaļu, vēl tur ir viena no izritināmajām mērlentām – otra man allaž līdzi ir mugursomā, bet trešā – mājās, virtuves atvilktnē. It kā jau nu es baigi kaut ko mērītu vai urbtu, bet tomēr patīkami.

Kad pēdējoreiz biju Lietuvā 2017. gadā, man bija tāds prikols, ka redzēju ļoti daudz pilnīgi blondu, nenormāli bālu bērnu. Tā kā biju lietojusi reibinošas vielas, uztvēru šos bērnus kā spokus. Varbūt viņi arī bija spoki, tikai ar vielu palīdzību pievērsa sev uzmanību. Nekad, nekad nebiju redzējusi tik daudz blondu, tievu bērnu - kā tajā filmā, kur nolaidās kuģis ar viņiem un viņi, izliekoties par reāliem vietējo bērniem, hipnotizēja vietējos iedzīvotājus.
Bija pat tādas ainas, kur braucām cauri ciemam ar divām mājām un koka altāri, un lauka vidū vienkārši stāvēja tāds nabaga bērns, blonds, kaut kādās skrandās.

Šodien gribu uzvilkt kartupeļu maisu vai linu kleitu un taisīt kaut kādus meža rituālus. Kurš piedalās ar padomiem, var man zvanīt pa īsto vai telepātisko spoku telefonu.

Vakar Vecmīlgrāvja lielajā Rimi maza, blonda meitiņa sarkanā kleitiņā mani izsekoja un mammai teica: "Skaties! Reku spoks!"
Es viņai teicu, ka neesmu nekāds spoks. Man galvā bija kapuce, un mati bija priekšā acīm, bet bija ok, jo tādā ampluā ir daudz vieglāk izvēlēties produktus - neviens nepiepišas ar piedāvājumiem uz baņu un nemēģina man apēst smadzenes.

Vienreiz redzēju sapnī arī nefolku. Viņš nāca man pretī pa Vecrīgu kā kuršu bruņinieks un ar mani nerunāja. Es, savukārt, staigāju ar rokām sakrustotām uz krūtīm savā zaļajā vilnas mētelī un biju apmēram kā svētais spoks. Es neapvainojos, jo pēc tam satiku citu tēlu, ar kuru apmeklējām ballīti - pa pusei sapni, kur bija jārisina visādas mīklas. Tēlu personības ir noslēpums.

Ja visi mani kriminālnoziegumi būtu atklāti un es par tiem saņemtu reālu nevis nosacītu cietumsodu vai probāciju, tur būtu aptuveni 10 gadi cietumā.

Citā sapnī mēs ar chimeru un Vārnu (jo vakar braucu uz veikalu gar viņu hatu), un manu māti braucām ekskursijā kopā. Es izlikos, ka guļu, un pa logu skatījos visādus meža garus, miroņus, ķēmus un Skrīveru milzīgāko ķirbi, kas bija nolikts goda vietā pie pasta nodaļas. Rajona kaimiņi bija tik laipni, ka palīdzēja noslēpt manu paiconu, kamēr biju neadekvāti nogurušā stāvoklī, nu, kā reize uz miroņu skatīšanos pa logu.

Pirmoreiz šogad saņēmos ielīst ūdenī un nopeldēties.
Pirmoreiz šogad tiku pie ērces.

Uzskatu, ka saulgrieži ir godam aizvadīti.

Cita starpā 200 visu laiku labāko vieglatlētu sarakstos atrodams arī Uldis Tīrons - kāds talants izniekots, aiz slinkuma metoties filozofijā!

vakar braucot uz piejūras dāču, ceļā apēdu gandrīz kilogramu melleņu. šorīt braucot atpakaļ, pa vilciena logu redzēju stirniņu. idillisko latvijas vasaras sīkumu vērošanu pārtrauca draudzenes īsziņa ar jautājumu, vai priekš svinēšanas labāk nepirkt vienreizlietojamos traukus.

Es vienkārši šokā, ka bērnam kaut kas notiktu un tēvs pieprasītu sev pienākušos mantas daļu no bērna. Viņš nav normāls. Just saying.

bet jābrauc vien uz Pārdaugavu uzēst kāda cepta cūka

esmu pārcēlusies uz debesīm
kaķītis ķer sauleszaķīti, simoniņš spēlējas ar sienāzīti uz saulesbaterijām.
Eižens spēlē mainkraftu, un te ir tik daudz gaismas, ka es nevarētu aizbraukt uz vēl labāku vietu. es varētu kaut kur izbraukt, tikai lai varētu iet atkal atpakaļ.
Ingmārs vakar no Šveices atveda ūdenkliņģeri. mēs to apēdām naktī ar chavroux sieru, bērniem neatstājām.

Merkele uzskata, ka jāpretojas neonacistiem bez jebkādiem tabu. Jāpiebilst, ka pašreizējā "neonacista" definīcija ir "cilvēks, kurš nevēlas, ka viņa zemes kultūru pakāpeniski nomaina ar fašismam līdzīgo islāmu", tātad neonacisti ir visa nemusulmaņu pasaule - kādi 80% pasaules iedzīvotāju. Merkele uzskata, ka mums ir jāiznīcina 80% planētas iedzīvotāju, iespējams, pat ar gāzes kamerām ("bez jebkādiem tabu").

Inesis Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939-1941). – LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
1920. gadā likvidēja bruņniecības organizācijas [atņemot to īpašumus] un atcēla dižciltīgo titulus. Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu par pirmskara parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. - 8. lpp.

1920. gada 16. Septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu atzavināšanu (..) rezultātā vācietība Latvijā zaudēja 2 700 000 ha zemes. – 8. lpp.

Nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu un viņa nopratināšanas protokolu (..) No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. – 16. lpp.( ... )

Vispār es taka biju domājusi neko baigi nesvinēt, jo lol, nau laiks, varbūt līdz jūrai aizvilkties, bet vakar prispičilo sacept pīrāgus un sasiet sieru (lol, wtf), un tas viss sanāca tik lieliski, ka tagad man gribas braukt zaļumos ar to dalīties. Viss ir iespējams, I guess.

Šonedēļ ir uzskriets vairāk nekā citkārt - 65 km. Un arī temps pieaudzis. Taču nav itin ne mazākās vēlēšanās skriet kaut kur ar oficiālu laika kontroli, un kādam kaut ko pierādīt. Vienkārši prieks izkustēties. Cik tas ļoti uzskatās pēc manis! Un nākamnedēļ skrējiens uz jūru (un atpakaļ?).

: wrapover power
un starp citu, esmu, dare i say it, ļoti izbrīnīta, ka veikalos nav sānos pogājamu bodiju izvēles. labākajā gadījumā ir uz newborniem, bet pēc 56. izmēra uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. kaut gan es vispār nevienu neatradu, tikai pogājamas jaciņas, bet gan jau kaut kur jau tomēr ir. citādi - visi velkami pār galvu! ja nebūtu h&m atrastā un tā, ko man draudzene atdeva, nez, kur viņa pirka, tad būtu arī jāvelk viss pār galvu. un - labi vēl uzvilkt. a novilkt? un ja čp? un ja čp naktī?
karoče, niša.
unē, esmu palikusi unimpressed no zilā un rozā krāsu sadalījuma (ir taču arī citas krāsas), kaut arī nav nekas pret nevienu no tām jebkurā citā kontekstā.

Nevaru īsti iebraukt, kāpēc man facebook rāda kaut kādu amerikāņu ieroču nēsāšanas tiesību aizstāvju lapu, jo neesmu tādu laikojis.

zumburalise sālīta kā kabata ar semušku juri no podkāju ciema selīnas radio lokācijas stacijas lēdurgas pienenes staipa {vēlīns grafīns} gaida siloģismu cik man grūti tikt galā ar bakterērijām cik bakainas ir to cakas tik silti paliek no ozola bubierī zīle rada savu staciju stulbā villaine atgrūžas batoni muļķis kas muļķis kas muļķis pat stāraste ciemā ienesa baktēriju tieši zem lū koka saistaidu biezoknī iedomājies ka pienācis stacijas pulkstenis apliet uguni palūgt pudeli uguns rudeni maini pret stabuli trūdu un gumijas vēlīnais selīns paticis ļoti dikti paticis daktila paciņas mēs arī viņu stacijā sitām lietām ugunīm pēdīgi apjucis veicina maiņstrāvu gandrīz kā rimbulis veidņu sastatņu budlozeru glumajos vēderos mitinās solidols diklofoss snaikstās pēc spailēm vaid no mielēm mēdās raidlaikā izmanto savu slacīto slaveno salokāmo slavu beirutas krustcelēs izvēmis dolārus gaidi ar soliņu padusē iesistu krustiņu padusē piesistu krustiņu tusiņu uz radiatora malas laicīgās mākslas radioaktīvās bulciņas krizantēmas uz karuseļiem veļ vaļus giljotīnas visas slacītas nav teikts pa prezbiterāņi tās salauza tas varbūt bija orators marcipāns gaida savu daktilu gaida dakti deg mati mēs runājam par galvanizāciju man deg mati tu dedzi no papardes zieda staipīgos rudzu laukos iznirst venēra tai ir mati tie tik ir mati tie ir rudzu pakulu auti bez pautiem pa prēriju gaidi mājās revīziju dziju atnes man nav karsti iedod lipīgu lipīnu dod man padzerties no bārkstainās baterijas beidz runāt niķību dod padzerties no marcipāna plikņa iedod padzerties no sēlijas baterijas dod man vienu triloģiju iedod padzert upi iedod bārkstainas plaukstas pielikt pie mutes iedod man pieckapeiku lai varu ja negribi tad nedaru iedod man sāli uz mutes iedod pa muti mutes bez butes bez sēlijas rododendrārija varbūt pat butāns bija vainīgs pie lijas tantes klupiena uz betona bluķa paklupa atsita galvu nogulēja līdz rītam kaimiņš atrada aizveda ar ātrajiem slimnīcā pēc dienas mira bites palika kur kurā tu varbūt runā ar pienu uz lūpām bet mana kaltēto ābolu vecmāmiņa nomira gultā slimīcas palātā ar revizora stikliem visapkārt kad nonāca moricā viņai lika izģērbties ielika baltā drānā un glūnēja dievam virsū ar pātaru stangām gaidi savā gultā kamēr tev motors lēkā gaidi čia sēklu no gaisa gaidi kad morics atnāks ar viengaņģi moci sacirtīs gabalos rosola bļodu sacirtīs pātagu grozu izdzers tavas smadzenes un atdos rotoru uz mizošanu atdos visas tavas čības un visus tavus ērmotos motornīcas grīdas vai arī vaboles palaidīs starp acīm skraidīt un raidlaiku laizīt tieši no rozešu stīpām varbūt dabos pa bološo galvu ar aci kāds kātu saliecis mēdās velc ārā tā ir zivs tā tiešām ir loms man patīk tavs māsīcas sarofāns tas ir sarkofāgs kurā guļ pieneņu liemeņi vai arī galvas minstināšana pieder pie lietas? to tiešām nevar zināt bez atļaujas nespļauj linos tie ir no ziediem pāršļākti un izlieto pienu atpakaļ laizīdams kamielis pa akmens grīdu rāpoja savus kamieļspalvas acetonus vārtīdams un es viņa dirsā spiedu sulu, jo viņš bija no zelta un diena ir izdevusies.

zajebala šīs te belie noči. nu toč zajebala. ar katru dienu kļūs labāk. tūdaliņ , tāgadiņ, lai pastalnieki danco.

Sapņoju, ka man no nekurienes uzradās ļoti dīvains bērns ar milzīgu galvu. Jau pirmajā dzīves dienā bērns skrēja un ēda gurķus ar rupjmaizi. Pagaršoja arī kaķu barību, kamēr pa tv gāja Toto "Africa". Es laikam esmu briesmīga māte. Beigas.

The Raconteurs pēdējā apļa rēvija
Ļoti krietns ieraksts.
(gribēju ar to arī pabeigt, bet vārdu uzplūdi)
Forši ir tā enerģija un kaisle, dusmīgs rociņš, kas nav kārtējais kļesik ruok rivaival figņa, ko dara daudzi mūsdienu jaunēkļi ar ierobežotu iztēli un apšaubāmu talantu. Nebūt nenolieku pēdējos, jo ir forši, ka pastāv milzīgs mūzikas baseins, kurā ik pa laikam akunutsa. Neesmu kursā vai tas ir čista Vaits vai tieši citi, vai viss kopā, bet banda skan ļoti klasiski, bet tajā pašā laikā svaigi, ar novelitātēm, visādām quirky idejām un, kā jau teicu, spraigumu. Man nepatīk savītuša vecu tēmu atspēlēšana. Apspēlēšana toties ļoti. Īpaši, ja ar iedvesmu un reālu vēlmi izspiest no akmens (teh rock) pēdējo sulu. Tā turēt, cāļi!
(varētu uzrakstīt vairāk, bet nahuj)
(Donvana "Hey Gyp" kavers zaibis)

man patīk tā jaunā Racounters dziesma, kur ir "oh, Nietzsche, where do you go"

socialist media [[[current year]]]

Ciba ir tik interesanta vieta! Pēdējos mēnešos esmu bijusi tik pārņemta ar rakstīšanu, ka nav pat īsti nācis prātā arī palasīt citus. Šonakt palasīju un wow, cik baudāmi! Cilvēkiem ir tik košas, izjustas, autentiskas dzīves un vārdi, kādos piedzīvoto izteikt!

Kad augu, mūsu mājās (vai varbūt visur) liels hits bija Annas Frankas dienasgrāmata. Es sāku rakstīt savu tikko kā iemācījos rakstīt un darīju to kā viņa.

Bet bija arī otra puse - dienasgrāmatu medības! Biju apsēsta ar māju pārmeklēšanu, lai atrastu brāļa, māsīcas, mammas dienasgrāmatas. Man pietika arī ar veciem tëta plānotājiem, ja varēju tajos atrast jebko īstu, personisku, intīmu. Tā vienmēr bijusi svarīgākā tuvības forma - zināt, kā tieši otrs cilvēks jūt un domā. Būt kopā dvēseliski. Tagad es vairs nezogu dienasgrāmatas un cenšos arī nespiest citus un sevi atklāties, bet cibotāju ieraksti lika atcerēties, cik ļoti, gandrīz perversi, bet bez nekāda kauna izbaudu iespēju ieskatīties citos un viņu dzīvēs pa atslēgas caurumiņu.

žagling don gud
totally haram
politisks žaglings

Latviešu ziņu lasītājiem ļoti patīk šie vīrieši, viņu gaitas, viņu viedoklis! Tie ir: Andris Kivičs, Intars Busulis, Markus Riva un Lauris Reiniks.

Gaismiņas un mīļi cilvēki
Šodien bija skaista diena. Ļoti vēlu pamodos, caur telefonu brokastoju kopā ar labāko draugu, vispirms māsa atnesa man saldējumu un bulciņas, bet vēlāk - es viņai. Lēni un laiski domājām, ko tādu foršu varētu sadarīt. Man ļoti gribējās kaut kur paairēties ar laivu, bet visas nomas tās dod tikai uz dienu. Pietiktu ar pāris stundām, ideālā gadījumā Zundā. Skatījām pasākumus, domājām šā un tā, izdomājām vienīgi to, ka ārā ir jāiet. Bija slinkums pašai likt seju, tāpēc ierosināju to izdarīt māsai. Viņai tādas lietas patīk un padodas daudzkārt labāk kā man. Viņai sanāca baigā seja - tā, ka man visu laiku gribējās pārprasīt, vai PATIEŠĀM neizskatos pēc klauna, jo neesmu pieradusi pie tāda kosmētikas kalna.

Un mēs vienkārši izgājām ārā, pavazājāmies, kaut kā nonācām pie māsas vecā darba ofisa, kam ir ļoti skaistas sienas, sabildējām ļoti skaistas bildes un gājām tālāk. It kā nekāds visvarens pasākums nenotika. Es redzēju brūnu kaiju, satikām daudz kaķu (viens no tiem man ieskrāpēja), pierunāju māsu iet čurāt random krūmos, lai nebūtu jāiet mājās (kas bija notikums pats par sevi, jo mana māsa nav krūmos čurājošais tips) un visbeidzot mēģinājām mūsu rajona diennakts veikalu - kafejnīcu, kas tomēr bija tik pilna ar dzērušiem, netīriem, klumburējošiem onkām, ka izlēmām iztikt.

Zinājāt, ka pirmajā Bridžitā Džounsā ir vismaz divi Ziemassvētki? Skatījāmies, dzērām tēju, nestrīdējāmies, smējāmies, tik jauki mierīgi. Kaut kā vizuāli tik mājīga tā filma un Ziemassvētki. Atcerējos, ka jaukākie brīži manā dzīvē notikuši tieši tā - ar mīļiem cilvēkiem un gaismiņām.

Kāds kāpņutelpā uz sedziņas nolicis nelielu vāzi un margrietiņām un citām smukām savvaļas puķītēm iekšā. Kāds acīmredzot ir rūpējies. Skaisti.

Lasīju rakstu, ka papardes zieds esot jāiet meklēt vienatnē. Protams, es to noraidīju.

Un tad vinš man jautāja, pasaki, ko tu domā. Un es domāji, ka tas viss ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Un nebija jau arī.

Tā tik bij dieniņa. Braukšana ar riteni, peldēšana, mīlēšanās, jautrība, atkal peldēšanās, iešana uz kino - pilns komplekts ideālam randiņam. Un viņa ir TIK seksuāli ekspresīva, es neko tādu nebiju redzējis. Viņa atgādina kaut ko no porno. Es viņu saucu par Desmitnieci. Viņa ir savējā, viņa ir mans draugs, es viņu saprotu un cienu. Viņa priecājās, ka šodien neaizgāja uz darbu. Katru reizi, kad mēs satiekamies, mēs pārejam jūtami citā līmenī. Tagad pirmo reizi parādījusies idea: Es gribu dzīvot ar tevi. Bet vai to vajag? Es nezinu, bet es gribu. Būt ar tevi kopā visu laiku. I've been thinking about you baby, living with me. Un vēl viņa teica, ka es esot ar kreizī piesitienu, bet viņai tas patīkot.

..ir kāds, kas dzīvo sarkandaugavā? šodien izgāju nelielā pastaigā pēc darba, atradu interesantas vietas pilnīgi negaidīti. vajadzēs atgriezties un aiziet tālāk. varbūt atrastos kāds ceļa biedrs?

Kaiminju onkuls kazahs hasans baro klainjojosos kakjiishus un sodien kad vins uzzinaaja ka sesjgadiigaa loreta nosperusi plastmasas bljodinju lai ietu paspeeleeties smiltiis pielika vinjai nazi pie riikles un tad visi berrni skatiijaas kaa policija aizved onkuli roku dzelzjos

Klausos beyonce

Mani beerni sodien ar koka zobeniem skjeela vilnjus bija karsh

Aizmirsti
Ar katru gadu es redzu arvien mazāku jēgu tām cilvēku attiecībām, piemēram, draudzībām, kas nav balstītas uz mīlestību. Kāda jēga tiem draugiem? Ar laiku tā pat liks justies Tev sūdīgi, iedurs dunci mugurā vai vienkārši sāks klusēt. Un ja nevilies viņos, tad vilies sevī.
Es jau zinu, par to dāvāto zirgu un viņa zobiem, bet būtu labāk aizmirsusi. Kā aizmirsi šodien....

le club des assasins

Godīgie draudzeņu komplimenti
Tev nevajadzētu krāsot matus. Ar sirmojošiem izskaties mazliet gudrāka, vismaz nekā parastā Austrumeiropas caca.

.
apgaismība un sirds atvērtība bļeģ.
Ej un ķipa ar vislabākajiem nodomiem un sirdsapziņu stāsti un dari, un tai pat laikā gribas vairumu nosaukt par vienkārši neattīstītiem, primitīviem, maziskiem, pašcentrētiem kretīniem. Kā vot tik daudz tādu ir tikuši līdz kaut kādām vadošajām un valdošajām pozīcijām vispār? Jā, protams, es zinu kā un kāpēc, bet tai pat laikā nu kāpēc viss ir tik ačgārni?

Kad es piedzimu, mani senči bija pavisam jauni un strādāja mazapmaksātus darbus. Mani pieskatīja vecmamma, un man bija smagas panikas lēkmes, jo es domāju, ka mamma nenāks mājās. Es tikai vienu reizi dabūju ar rokaspulksteni pa pauri, jo tēvs bija piedzēries, bet man atkal bija drudzis ar murgiem. Es nekad šitā nedzīvotu. No way, mon! Es saslimu no visa, man ļoti patika tā filma par zēnu balonā. Es pat jēlai gaļai nepieskāros. Tas noteikti bija emocionālās spriedzes rezultāts, jo man nav HIV, vecīt.
Tagad es gandrīz vispār nekad nesaslimstu, kopš sāku reizēm pīpēt zāli un runāt par emocijām n shit.

Es jums teikšu tā -
ja vīrietis vēlas bērnus, vīrietim ir jāveic izmaiņas savā dzīvē:
*jāpārstāj pīpēt iekštelpās, arī tualetē, jo mājā vai dzīvoklī visas telpas ir savienotas
*jābeidz visas savas nelaimes izgāzt uz ģimenes locekļiem
*ja nav naudas, tas nav iemesls neaiziet ar kājām uz jūru vai neēst vakariņas
*jāievēro higiēna
*jāsāk skūties
*jāatmet taa dīvainais emocionālā vampīrisma paveids, kur nedrīkst sarunāties par normālām tēmām
*jābeidz dzert katru dienu
*jābūt intelektuāli atvērtam sakarīgām attīstības iespējām
*jārūpējas par to, lai mājās neieviestos pelējums, jo tādas lietas nekad nav savienojamas ar mazu bērnu

Vispār tas attiecas arī uz draudzeni, jo arī draudzene grib dzīvot un neizskatīties pelēka un dehidrējusies no tā, ka visu laiku piepīpēts
Nu, un kaķis arī ir kā bērniņš

man ļoti patīk skatīties debesīs, bet reizēm man kļūst bail, ka putns iekakās man sejā.

pēdējā laikā šādas bailes izjūtu biežāk, nekā agrāk.

Daudz laimes iespejams noorganizet pasam, ipasi, ja uzticas profesionaljiem
Grotas ar kajaku un bez kajaka - snorkelet un lekt
bet ari hiking un biking pa gozo ir loti ok

Laime ir - iespeja aizbraukt kur gribi, panemt masinu un darit ko gribi, nu vismaz mana laime
Sii bija loti laimiga nedelja
Sievietes briviba ir protams materiala neatkariba bet ari speja braukt
Sitie izdangatie celji, visi saurie neizbraucamie un vientuljie un staavie un elpu aizraujosie briiviba un laime ir sai stuuree

šodienas neaizmirstules
1) samaksāju tesco par pienu un pepsi pašapkalpošanās kasē, kvartālu vēlāk sapratu, ka esmu aizmirsusi ielikt ratos, skrēju atpakaļ.
2) uzvilku I. kleitu, kura sader ar cepuri, jo šodien karsts, lai var paskraidīt pa pļavu un galva neizcepas, aizstūmos līdz pļavai, sapratu, ka esmu aizmirsusi viņas cepuri mājās.

pirmais ieraksts
vienmēr esmu gribējusi atrast veidu, kā publiskot savu pašapmierināšanos

šodien esmu horny jau no paša rīta. masturbēju, skatoties amateur pussy licking videos un mazliet double penetration. arvien vairāk interesē anālās lietas.
orgasms bija izcils. zināju, ka gribēšu vēl vienu.
atnācu atpakaļ mājās, ieliku butt plug. novilku drēbes. staigāju apkārt zīda krekliņā bez krūštura. mati un vējš rotaļājas uz ādas, krūtsgali visu laiku piebriest. nomazgāju logus, butt plug rada fantastiskas sajūtas.
spēlējos ar krūtsgaliem katru reizi kad ieraugu sevi spogulī. man patīk mans attēls. pieskaros savam klitoram cauri biksītēm. neko īpašu nedarot, esmu kļuvusi ļoti mikla.

gribu stingru, cietu objektu sevī. gribu sajust mēli starp savām kaunuma lūpām, gribu sajust, kā ar lieliem mēles vilcieniem tiek glāstīts mans klitors. bet šodien vēl tas nesanāks. kaut gan traks sekss bez saistībām būtu ļoti labi. bet šodien es arī gribu pati sevi izdrāzt.
un tam derēs arī vibrators. arī tad, ja vairs nestrādā baterijas.

butt plug un vibrators iekšā: diy dp.
es gribētu, lai to kāds redz. nākamo šodienas orgasmu pabeigšu pie loga.

Āpši

Lauzam un lauzam galvu, kā saorganizēt pārgājienu, lai izvairītos no bezjēdzīgas iešanas uz sabtransportu, neprasīsi tak nevienam Jāņos aizvest no mašīnas līdz startam...

Variants, ka mēs katrs ar braucam ar savu mašīnu un vienu noliek startā otru finišā man ienāca prātā pēc trīs stundu cirpšanas darbiem dārzā. Ir tulzna no šķērēm, bet ir arī risinājums, bet nu... saprāts, where art thou?

mēs visi atstarojam gaismu, reaģējam - mēness, krēsls, maizes gabals, glezna, kas palaiž attēlu pasaulē.
spīd saule, pikselis, telefons, plīts uguns un zvaigznes - tā ir otra, radošā puse.
tas varētu būt iemesls, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk pie kompja un telefonos sēdēt.

Turpinoties sapņu sāgai.. Šonakt, kas bija gada īsākā nakts, man liekas, pirmoreiz dzīvē (nerakstīšu visu garo situāciju) sapnī redzēju paliela, pagara auguma vīru ar bārdu, ļoti vienkārši ģērbtu, kas stāv pie koka un lūdz dievu. Aptuveni - Dievs, lūdzu, stāvi mums klāt, jo nāk tumši laiki, viss kaut kas var notikt..
Jutos ļoti izbrīnīta, jo parasti sapņos nāk visādi ļaunekļi. Bet šis bija skaisti.... Paveros pa lielu logu, tur kāds stāv un lūdz dievu, un parādījās trepes, pa kurām varēja aizmukt no mājas, kurā bijām iemaldījušies.
Viņš it kā sarunājās pats ar sevi, bet lūdza par visu dzīvo pasauli.

Drausmīga klientu apkalpošana bankā, laikam atkal kāda slāviete.

Interesanti, ko briti darīs ar nelegālajiem migrantiem un migrantiem kuri taisa problēmas pamatnācijai, pēc tam, kad būs izstājušies no ES. Un kur šie migranti liksies. Jo ja briti sāk no viņiem atbrīvoties neutilizējot, tad viņu virziens būs Francija, Vācija, Zviedrija un šī valstis jau tā netiek galā ar esošajiem migrantiem, vai tik nesāks pārdalīt arī uz mūsu pusi. Kādas nez šobrīd ir mūsu valsts parakstītās saistības ar ES.

vnm cerēju, ka domāšana paliks lēnāka, tgd, kad smadzenes strauji sākušas buksēt un drebēt, sajūta ir visai nepatīkama, bet nu nekas, vismaz zinu, ka diabēts pēc pilnas programmas manī ir apmeties uz neatgriešanos, oh, well.. beigas būs vēl ātrāk. tas labi.

Un es domāju par ko tā advokāte tu sapulcē spieda krojodīļa asaru. Par to kontiņu, bankā, kuru dikti bija vēlmīte uzņenties atvērt.

žēl, ka mana dzimšanas diena nav vasarā, es visiem prasītu, lai dāvina man dārgos, lielos ķiršus

Jēēe, zvērēns, kam alas izeja ir zem kaimiņienes šķūnīša, ir lapsēns. Kaimiņiene viņu redzēja. Kam vēl ir sava ekskluzīvā lapsa dārzā!?

brauciens uz narkopoli izvertās jaukā kruīzā pa maskačku. uzzināju arī vairāk par tā rajona braucēju kultūru un gājēju pārejām, kuras ir latentas, gandrīz kā Gruzijā.

The juice is loose and it's getting all over everything.

Mērāmies ar ērcēm - piecas gab. divreiz noejot pa pirms mēneša pļautu pļavu, visas noķēru pirms paspēja iekosties. Divas lielas, trīs mazas.

Huškevarna - aptuveni tā amerikāņi izrunā hūskvārna, vai saīsinājumā husis. Sākotnēji pat nevarēju saprast par ko runā, domāju kāds japāņu aparāts, kas pie mums nav manīts.

Noķēru pie mājas zalkti. Izjaucu vienu biotopu, vai savādāk sauktu par veco dēļu čupu, kur visāda dzīvelība bij iemitinājusies. Lai novērstu potenciālas nepatikšanas, kas rodās no sievietēm savienojumā ar čūskām, zalkti aizvedu uz laukiem. Kailgliemežiem sarīkoju genocīdu, skudras pašas iznīks, vai pārcelsies.

šogad dārzs sasējies no sevis paša. Zālājs pilns, mazie mārpuķīši, sīkās zilās, baltās un violetās, ir sūna un pelašķi un piparmētras, pavasarī parādījās kaut kādi pureņi un no kaimiņiem atnesušās dekoratīvās zemenītes - tepat zālītē! Un mazi jauni kociņi, pilns plūmīšu un bumbieru un lazdu, un avenāju, un etiķkoku. Dārzs kļūst vecs un sācis sparīgi ražoties. Žēl braukt ar pļaujmaškīnu virsū! Gribas ļaut tam augt savu dzīvi un aizaugt vieglā mežiņā.

Jau laikam ceturto reizi mana ienākšana kādā pirkšanas iestādē izraisa pārdevējos to piesardzīgo jautājumu un neskaidrību, adresējot vai nu man, vai kādam kolēğim, "Vai šeit kaut kas nedeg?", sajutuši kādu smaku, kas izraisa viņos fantāzijas par dūmojošām kabīnēm, degošiem plīša lāčiem, lellēm vai cigarešu paciņām, kas to lai zina. Tā kā esmu jau apradusi un vairs neapjūku šajās (bet tikai šajās) situācijās, vakar, kad bērnu lietu veikalā apkalpojošā persona man jautā atkal to pašu, vai es gadījumā nejūtot dūmu smaku, nekavējoties atbildu, ka tā esmu es, tas ir vīraks, degšana, pārkarsušas smadzenes, tās ir skaistās Serge Lutens smaržas. 

Akdievs es nebiju izlasijusi tai gleznai otraa pusee vins ir uzrakstiijis muusu pirmajos ziemassveetkos

kolēģes vakar teica - jums rīt būs mierīga diena.
šī rīta pirmā apmeklētāja nokrita (ar insultu). ātrie atbrauca zibenīgi un kundze palīdzību saņēma laicīgi. lai viņai drīza atveseļošanās.

Ciema veikalā impulsīvi iegādātā naktskleita ar jenotu - sirds zagli (!) varēja būt biš platāka uz krūtīm. Un tak M izmērs. Un tak ražots Turcijā pie brangām turku mammām, ne Ķīnā, kuru izmērus var reizināt ar 8.

un cik patīkami ir beidzot sajust vēsa gaisa dvesmu pie atvērta loga!
dodiet dažas dienas atpūsties, un tad jau atkal varat cepināt.

Acs
Vakar krustojumu pie sarkanās gaismas šķērsoja Zbigņevs Stankēvičs (civilā apģērbā). Ķiķiķi.

mīļzvēram šodien 2 gadi un cīsiņu torte jau brokastīs, hihī. visi novēl "Happy Barkday" un pabužina pie austiņas. :))

citādi - vēstuļrakstāmā sestdiena. rakstu cilvēkam, ar kuru nesen tikos klātienē, bet vēstulē skaidroju, ka tas tomēr ir kaut kas cits - tikties ar vēstules starpniecību. reizēm man pat liekas - kaut kas pavisam cits. vēstules, starp citu, esot vienīgais veids, kā vientulīgumu apvienot ar labu kompāniju. neatceros, kurš to teicis, un slinkums meklēt, bet man patīk, kā tas skan, un, manprāt, pateikt vēl precīzāk nemaz nebūtu iespējams.

es nezinu, kāpēc pamodos agri, (bija variants pamosties vēl agrāk un aizmīties uz saullēktu, bet līdz 2am kaut ko lūrēju),
kāpēc sataisījos tik ātri, kāpēc aizbraucu uz darbu satīrīt pāris lietas pirms brīvdienām,
kāpēc darbā vēl bija palikuši cilvēki no vakarvakara un atver man durvis,
kāpēc es šos cilvēkus nesaucu vārdā šo rakstot,
kāpēc es 5 minūtes satīrīju lietas un 10 minūtes meklēju kaut kur nosviestās austiņas,
kāpēc es ienākot vispār nepakāru austiņas aiz kakla,
kāpēc es pie velo stūres trīs reizes centos nopirkt autobusa biļeti uz laukiem,
kāpēc es noliku veļuku tur, kur es viņu noliku,
kāpēc mani izsvieda no autobusa un kāpēc es biju nopiricis biļeti uz 25. jūniju,
kāpēc es vēl mēģinu tikt uz laukiem ja es to baigi negribu
kāpēc es tagad šito rakstu autoostas uzgaidāmajā zālē ar papīriem klēpī
kāpēc es vakar pirms gulētiešanas ēdu kondensētajā pienā mērcētu keksu
un kāpēc kondensētais piens līst man bārdā
kāpēc es uz ziņām gribu atbildēt pēc iespējas ātrāk
kāpēc es tagad nepārlieku veļuku kaut kādā drošākā vietā
kāpēc tagad nāk miegs
kāpēc man nav labu nojautu
kāpēc lai kāds šo lasītu
kāpēc gan

kad reiz gulēsi tu grāvi
galvā izdrātēts ar mietu
atcerēsies kristāl dzidru džinu
debeszilās glāzēs lietu