Latest Posts

mūzika laikam tomēr nederēs komunikācijai ar visumu. Pārāk šaurs spektrs un nedz komponista varā ir pārstāvēt to, ko viņš ir sarakstījis, nedz mūziķa varā – saprast, kas ir tas, ko viņš translē. Tātad pat mūzika laikam tomēr ir pārāk lokāla parādība. Kaut kas universālāks varētu būt prasme lietot ķīmisko elementu tabulu kā alfabētu.

Es kā radošais
vispār laikam esmu nepiepildījies. Kaut kas tur kaut kad ir bijis, kaut kas ir sanācis, centieni un kaut kādi apbalvojumi un daudz darba ir ielikts, bet visskaistākais un brīnišķīgākais, ko ir izdevies radīt tomēr ir mūsu dēls.

Bēdīgi.
Sen te neko nēsmu rakstījis, sen laikam nēsmu bijis tik viens un nesaklausīts.

Es arī šo spēli māku spēlēt.

mans mīļākais ziemas sporta veids ir riteņbraukšana

Es esmu pāvests, sēžu šeit savā katedrālē, lūkojos uz visiem ar tādu īgnu skatienu - he, sīkie pagāna muļķi!

Es esmu karalis, kliedzu saviem bruņiniekiem - sapisiet taču to debīlo nelieša pretinieka karalisti trūdošās lupatās!

Es esmu milzīgs melns ļaunuma mākonis aiz smagām, apputējušām durvīm, kur zirnekļi rāpjas no visām pusēm un sadeg šausminošā liesmu murskulī!

Es, es, es! Liels briesmīgs egoists, ap kuru viss notiek tikai tāpēc ka tā vajag, un ja nevajag, tad nafig prom!

Tur ripo kaut kāda galva, lai jau viņa ripo...

Tur kāds ieklepojas savā mirstīgajā slimībā, un es tikai saucu - klepo ritmā, kāpjot ellē, klepo līdz tev žoklis krīt!

Es cepu vakariņas savam mirstošajam tēvam - hā, protams! Nē, taču! Manā dzīvē neviens nemirst, un man nekad nenotiek nekas slikts, jo es esmu neievainojams. Un pat ja mani uztrauktu, kas notiek ar manu ... whoa wat? Hēi! Man nemaz nav tēva!

Tā ka saņemiet, maukas, man neko nevar izdarīt, jo neviens nožēlojams zemes mīdītājs nevar saukt sevi par manu tēvu. Tā ka nevienam te nav nekādas atbildības, ja?

Un es varu vērpties savā ļaunumā pāri tuksnešiem, cik vien man ienāk prātā, arī tūkstoš gadus, ja es gribu.

Un pat ja es negribētu, tā nu es uzreiz tev te tā arī teiktu!

sagribējās mistiku, bet tādu cilvēcīgu. Atradu nemeklējot: itāļu seriālu lietuviski / turklāt sejas patīkami citādas un mmūzika
Il Miracolo

ja bez nekāda noguruma pēc darba var aiziet un ar milzu ekrāna palīdzību ļaut kubrikam atstāt sevī nospiedumu, tad dzīve šajos platuma un laika nogriežņa grādos ne pavisam nav draņķīga.

nav vēl divi mēneši pārgājuši, un sāpju un aizvainojuma vietā jau lēnām apskaidrojas caur skarbo patiesību iegūtā mācība. saprast, ka būt pieklājīgiem, bet ne godīgiem, ir stūrēšana vislielākajā strupceļā, un tādēļ izšķirties, bija labākais, kā es varēju parūpēties par mums abiem. pat spogulī aplūkojot sevi, šķiet, ka klāt nācis tāds kā neliels briedums, pieaugusi izpratne, spēks un stāja. it kā es nedēļas laikā būtu garīgi pastiepusies pāris gadu ekvivalentā. viss ne tuvu izdodas un daudz kam vēl trūkst dukas, bet šis ceļš (ar visiem klupieniem un feileriem) tā beidzot un pa īstam sāk aizraut.

... Logoss šodien stāsta
Indiju provocē Pakistāna. Tramps aizvien grib celt sienu. Centīgā meitene varbūt ir tik centīga, jo audzē trušus.

"Paldies" esmu dzirdējusi pavisam nesen, taču dzīvē vienmēr viss ir citādāk. Kaut kur tālumā čaukst zāle.

Varētu iet padejot, bet noteikti ne ar cilvēku. Varētu pārvērsties par lapsu un dejot tad.

Nodokļu politikai jābūt caurredzamai. Nesaprotu, kā lai piecgadīgs puika nopelna kabatas naudu?

Laiks motivē fantazēt. Cilvēki bez brillēm izskatās sabijušies; grāmata kā vienīgais, pie kā turēties.

Patiesība mīlot slēpties nenokavē atklāšanu

F5
https://thispersondoesnotexist.com/

vs

https://thiscatdoesnotexist.com/

Metot ar apelsīnu izsist pavāram zobu - tas ir spēks!

baigiem dūmiem deg pretējā mājā, ātrie au steigšus iznesa cilvi uz nestuvēm

atmiņas no kādas citas dzīves - par kādu citu cilvēku

gribēju palikt kino visu vakaru, varētu tur arī pagulēt

Konference tika padirsta, jo jājos ar darbu.
Ar milzīgām ekseļa tabulām, bļaģ.

Nē, nu tas droši vien ir kaut kādā ziņā vieglāks un varbūt pat prestižāks darbs nekā autoostas atejā sniegt seksa pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem.

ko cilvēks dara laikā, kad atvērt auto durvis un iesēsties tajā ir spīts vēja brāzmām?
pareizi, dodas paskriet stundu pa purčiku ar karti un kompasu vienā rokā, telefonu kontrolpunktu nolasīšanai otrā un vēl lukturi uz pieres.
man ļoti patika, rogaininga plānošana vēl jāmācās pieredzē, bet pēdējā nepaliku, soda punktus nedabūju.
grūti bija uz dažām maģistrālēm tikt uz priekšu pret vēju un nejēgā nikni rejošie suņi privātmāju sētās kādas pieces reizes izmainīja manu, neko ļaunu nenojaušošu, trajektoriju.

dz. d.
zušmērglim vakardien bija dzimšanas diena. apsveicu, skaidrs, ka watsapā un tā pa vienkāršo.

dienu pavadīju darbā, kur laiku pa laikam domāju.. kāpēc viņš?! kāpēc?!!!! kāpēc šādi?

tas ir tik .... ļoti tur nekā nebūs, nekad nebūs, jo viņš ir tur, es esmu te. viņš netaisās atpakaļ, es uz turieni, da vispār kaut kur. mēs neesam viens otram, viņš mani izmanto, kad viņam ir garlaicīgi, kad gribās parunāt ar cilvēku ar kuru var parunāt normāli. Es viņu izmantoju, kad man vajag mazliet aizbēgt no pasaules. viņš to dod. no sirds. vairāk nekā spēju iedomāties.
tā mēs eksistējam.
es prātā apsveru, kā būtu, ja man būtu kāds cits.... un neko prātīgu nevaru izdomāt, jo attiecībām tak būtu jābūt tādām uz kaut ko vērstām, ne?
akdies, cik es esmu stulba un vāja sieviete, jeibogu. bet jā, līdzsvaram ir jābūt, jo citur es esmu pilnīgi cita. man tādai jābūt, kādam ir jāspēj būt tādam... stabilam, stipram, uzticamam un visādi citādi azbesta vecenei. manu dzīvi citādāk nenodzīvot.

joga apaļiem cilvēkiem

dēls
es gribu puiku, viņš teica, skatoties acīs un šķelmīgi smaidot. es nodomāju - re kā ! beidzot viņš grib puiku, jo mums tak ir meitas. es tā arī nedzemdēju to puiku sapnī, paliku nez kāpēc stāvoklī, varbūt tāpēc, ka viņš pazuda no mana sapņa līdz ar apziņas mirkli - kāds puika, kādu dēlu?! Tu esi miris.

Bet ļoti skaidri redzēju, dzirdēju un apzinājos. viņš nemainīja savu veidolu uz citu, palika viņš pats līdz galam.

es saprotu, ka nekad nespēšu dzīvot bez šīs apziņas, ka viņš man ir bijis. man nedrīkst to atņemt . nevajag. viņš ir daļa manis ar ko man ir jāsadzīvo laiku pa laikam, citiem jau es šito nestāstu.

.
kāpēc tāds slinkums mazgāties? :D

sapratu, ka gribu stāstīt par sevi un gribu, lai kāds klausās. un gan jau iepriekšējais ieraksts ir īslaicīga prāta aptumsuma radīts fenomens.

Veiksmīgo pirkumu rubrikā šodien https://akracingeurope.eu/product/ak-k7012-bb/. Līdz ar ko ieguldījumi tehnikā šovasar beidzas. No aiznākamās algas tiks atlikts vasaras ceļojumam. Visdrīzāk uz dienvidu zemēm. T;a jau, protams, derētu klaviere, uz kuras var arī parakstīt. RgB, protam,s mehāniskā, low profile. SSD arī vēl nav sagādāts. lol. Bet slinkums pārinstalēt mani attur. Ja arī būtu nopircis, šaubos, vai vēl šodbaltdien jau būtu sainstalējis. Failu bekapserveri jāuzstutē. respektīvi - ir kur ieguldīt. Bet - izrauties no dzīves būs vēl foršāk. Virtuālās dzīves, ai mīn.

kad man ir slikti, rakstu vai zvanu savam bijušajam dzīvesbiedram (kāds ir sakarīgākais apzīmējums šim fenomenam?). esmu ļoti pateicīga, ka viņš man palīdz netīšām nenomirt. protams, tā lielā mērā ir viņa nevēlmes dzīvot pasaulē bez manis izmantošana. vai cilvēks nevar būt labs bez egoisma (bet vai tas maz iespējams)(vai to var mērīt ar labi vai slikti). katrā ziņā mums paveicies, ka laimīgu cilvēku pasaulē dzīvot ir patīkamāk (labākā egoisma izpausme ir darīt citiem labu). labs darbinieks ir laimīgs darbinieks.
kad tas ļaunums beidzot pašiznīcināsies.

šodien dēmons nav mājās woop woop. ceru, ka uz visiem laikiem.

Delija kolēģis Mārcis ir mani nobloķējis feisbukā. Laikam viņam ir tā slimība - kurš krutāka zvaigzne.

Business vai Busyness?

Lai arī es vienmēr alkstu pēc mīļajām cilvēku sejām un togetherly times, katru reizi, kad atbrauc ciemiņi vai kad es esmu ciemiņš, viss ko man gribas ir iebēgt laiktelpas cilpā, kur eksistē tikai mans vientulīgi smagais dīvāns in limbo, un tur uz viņa no visas sirds dzert vīnu kopā ar demoniem.

Pirms kāda brītiņa, tātad, pēkšņi pievērsu uzmanību tam, ko jaunā dāma patērē jūtūbē
No otras istabas izklausījās, ka
1) Viņa klausās Džordanu Pītersonu
2) Džordanam Pītersonam ir vēl sliktāka diena nekā parasti

Pēc tam izrādījās, ka nē (pieņemu), čalim ierunātājam vnk ir visas DžP intonācijas

/trigger warning, this is really dark shit

"Vecs priekšējās sienas infarkts izmainīta ekg sinusa ritms" LOL

Breivīka tiesa un pēc-tiesas gaitas parādīja Norvēģijas vājumu – un varbūt pat lielākā nozīmē, nekā viņš bija cerējis.
Iedomājieties, jau trīs reizes ieslodzītais tiesājas par tiesību pārkāpumiem ieslodzījumā, auksta kafija, neļauj spēlēt jaunākās datorspēles, konfiscē vēstules, nav pietiekami labs skats pa logu, utt. Viņš nenoliedzami izjūt baudu, intervijās runājot par "cietsirdību", "cilvēktiesību pārkāpumiem". Un to visu sīki apraksta plašsaziņas līdzekļi. Viņam veltītie šķirkļi dažādu valodu vikipēdijā varētu būt paši izvērstākie no visiem norvēģu valstsvīriem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem veltītajiem. Viņš regulāri izsaka savus viedokļus un vērojumus par dažādām politiskām partijām un ideoloģiskajiem strāvojumiem. Ir iznākušas vairākas grāmatas par šo personu un tās manifestu.
Nē, es neatbalstu nāvessodu (lai gan varētu būt arī izņēmumi, Hanna Ārente katrā ziņā dažus izšķīra, Edvards Fēzers izšķir vēl vairāk), bet man ir žēl, ka neesam no romiešiem mantojuši dažas labas lietas: viņiem bija damnatio memoriae likums – par noteikta veida noziegumiem un valsts nodevību cilvēku, vienalga, dzīvs vai miris, vienkārši aizliedza pieminēt. Simboliski izsvītroja no kopienas atmiņas.
(Neatceros, kā sauca, bet bija arī viens otrās vai trešās paaudzes pītagorietis, kas nopietni pārkāpa zvērestu neiznest uz āru kaut kādas svētās mistērijas vai slepenās zināšanas; viņu sodot, viņam, vēl dzīvam esot, pilsētā uzcēla kapa pieminekli un uzrakstīja virsū viņa vārdu.)

Man vairs nekas nav jāpierāda. Šaubas ir par labu apsūdzētajam un, ja Vācijā tā nav, tad es tur neko nevaru līdzēt.

"horderiem" saprotams "prikols" - tu esi vienīgais, kas tīra māju, ar laiku tu "padodies", neviens cits neko nedara, un māja pamazām pārvēršas par miskasti. tad atbrauc radinieki (parasti bērni un laulenis, kuri ir pārcēlušies uz tīru māju) un lielām acīm brīnās, kā tad šitais gadījās.
bija sērija par sievieti ar 13 invaliditātēm, kuras bērni nespēja iznest atkritumus tik ilgi, ka māja pārvērtās par prusaku metropoli. viņi teica, ka mamma vienkārši esot slinka, lai gan viņai bija vesels koferis ar medikamentiem. vīrs vispār tupīja un bija iesniedzis šķiršanos un pārcēlies pie mīļākās. kaut kāda agresīva švabra (klīniska psiholoģe) stāstīja slimajai sievietei, ka tā visa esot viņas vaina, un neļāva viņai iet pagulēt, kamēr vīri ar lāpstām rok atkritumus un liek mašīnā. raidījuma beigās 18-gadīgā meita apkalpoja ģimeni ar vakariņām pie TV kastes un pēc tam savāca netīros šķīvjus. dēls bija kaut kāds neriktīgs, jo vismaz pusgadu dzīvoja aptuveni getliņu statusa mājā un pilnīgi neko nedarīja. viņš labāk gāja uz tualeti mēslu kaudzē nekā iznesa atkritumus. vīrs vispār bez komentāriem. es brīnos, ka tā sieviete nebija viņus visus nošāvusi un sadzērusies miega zāles.
citā raidījumā bija par senčiem, kuri 20 gadus pārdzīvoja zīdaiņa nāvi un nekad netīrīja māju, un puiku, kurš dzīvoja apmēram kā Kevins Makalisters milzīgā atkritumu kaudzē. fāteris salaida ar tādu resnu bābu, kura uzbudinājās no domas par sexu uz netīra matrača līdzās kaudzei mēslu. māte tikmēr mūždien sēroja un izskatījās nošļukusi. dēls izskatījās pēc stounera vai frīlansera un visam lika mīksto. viņam tāpat viss bija. kad sāka indēt tarakānus, viņš nopirka telti un uzcēla pagalmā.
tagad rāda storiju par sievieti, kura krāj tīri saprotamas kvalitātes šitu. arī viņa teica, ka jaunībā viss bija normāli, bet, tā kā pārējiem ģimenes locekļiem bija uzlikt, viņa vienkārši pārstāja kārtot un tīrīt. tad dēli, saprotams, pārcēlās pie šķirtā lauleņa, kura jaunā mīlestība laikam ir istabene. pie šīs sievietes atnāca vieds onkulis, kurš teica, lai viņam atdod dārga paskata aproci, jo no mantām ir jāatbrīvojas un tā ir slimība. domāju, viņš to aproci pārdeva e-Bay par kādiem 5 sotakiem.

Tad, kad esi izkāpis ārpus komforta zonas, tā vien gribas sevi vakarā palutināt. Nu tad uz pilnu klapi. Jūras sāls un lavandu vanna pēc kuras jāuzjauc sev kapučino, jo rīt noteikti būs jāsniedz atskaite.
Apkopojumu vajag, gluži pie miera mesties vēl nevar.

īsumā

Cibas vēsture?
https://www.smbc-comics.com/comic/life-online

"No visam malām, no tālienes,
Ir lībieši, vāci ar kukuļiem,
Melns bruņinieks viens no tatāriem"

Multikults - slikti, multikultu bīda globālisti, globālisti bīda arī dzīvnieku tiesības un globālo sasilšanu. Vai mēs varam ticēt cilvēkiem kuri bīda multikultu, ka dzīvnieku tiesības un globālā sasilšana ir tas ko viņi saka?

Matthew Tait - Scandza Forum, Copenhagen 2018
https://www.youtube.com/watch?v=r9O_UbYG93I


Papildināts:

Beigās tiek pieminēta arī dr.JP un viņa meitas gaļas diēta, C vitamīna jautājums un iespējamās sekas vegānu un tīras gaļas diētas piekritējiem.

dienas citāts
jeb kā eleganti nosaukt morāli novecojušas idejas: "Some, such as Ernst Bloch and Karl Korsch (Lukâcs's German contemporary), have a more antiquarian appeal." (tony judt)

leviticus
kaut kā pēdējo mēnešu laikā dažiem personāžiem, šķiet, zudusi izpratne par robežām.

sarkanā krusta šefs uldis līkops kandidē saeimas vēlēšanās.

tagad tiesībsargs jansons un starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvis mežs parakstījuši atbalsta vēstuli levitam.



i mean, respekts pilsoniskajai aktivitātei utml, tomēr humanoīdiem šajos amatos nav ļauts aktīvi piedalīties politiskās ņemtnēs. pats "labākais", ka to pamanās palaist garām principā visi, ieskaitot medijus.

vispār pieredze fabrikā kopumā bija ļoti dīvaina - bija divi grupējumi, kuri sadalīti pēc "ne-ofisnieku" un "ne-meistaru" ieskatiem (tobiš, džeki, kurus pat neliek strādāt ar instrumentiem, jo viņi vai nu negrib, vai nejēdz, tāpēc visu dienu nodarbojas ar herņu un runā stulbības). vienā grupējumā bija visi inženieri, uzraugi, sekretāres, QC, otrā - visi pārējie, kuri visu laiku taisījās par nabadziņiem, kuri ēd pelavu maizi un vergo 12 h dienā. otrie visu laiku aprunāja pirmos, un tad tipa bija jāsmejas. otrie bija labiņie un cietēji, kamēr pirmie - vagari, kuriem vajag, piemēram, iespļaut kurpēs. vispār nešaubos, ka daudzi tur nemaz nedzīvoja tik slikti, turklāt braukāja ar tīri normāliem auto, neskatoties uz to, ka it kā bija jāpastāv gigantiskai algu atšķirībai. kad pašķīrāmies ar draugu, es braukāju ar autobusu. reizēm mani veda līdz pieturai, tad es optimistiski teicu: "nez, kad būs alga?" parasti saņēmu atbildi: "ai, pēdējā iespējamajā dienā, ko tu te priecājies, ierocies zemē un turi muti." vēl tur bija kāds, kurš automašīnām pārdūra riepas. un vienreiz kafija garšoja pēc zālēm.
aizmirsu pateikt - visu laiku bija jāizturas tā, it kā tas viss būtu normāli ne tikai 6. klasē, bet arī normāla līmeņa uzņēmumā. man šajā vecumā bija ļoti grūti to saprast, jo, kad strādāju ar 20-gadniekiem burgeru restorānā, bija jautri, draudzīgi un normāli (izņemot bērnus no ģimenēm ar nenormālu fāteri vai sliktu ģenētiku, tie domāja, ka iesaukti armijā un jātaisa ģedovščina, rakstot maiņas lapā par to, cik ļoti Ruslanam Ščeglovam nepatīk mani rūtainie šorti). vēl biju strādājusi ar visādu tautību tēvaiņiem ārzemēs, un pat tur man bija draugi, ar ko brīvdienās aiziet uz parku. man bija pat 60-gadīgi ungāru draugi (labi, viens), un es varēju bez kompleksiem iepļaut sīvo ar jebkuru izsitēju rajonā. neviens nekad man nepiedūra pat mazo pirkstiņu.
labrīt, iedomīgie, sīkie lunahoti! citur jums jau sen būtu pielabots deguna leņķis. man bija jālabo tie locīšanas leņķi ar kailām rokām (nu, reizēm), un planšetei uz plēvītes bija labi redzami supermena pirkstu nospiedumi (metāla skaidas).

nahui es to pus lamachunu ieedu. tagad sap veders. dzive bez oglhidratiem ir daudz patikamaka.

"Nekad nemelojošs" medijs (pēc Sandras Veinbergas domām) iesūdzēts tiesā par 250 miljoniem par apmelošanu un neslavas celšanu, lai "dotu mācību". https://youtu.be/a4LnvibpGlc
Sandra Veinberga jau nikna paliek, kāds grib aizstāvēt "Trampa vērtības" - saukt pie atbildības melojošus žurnālistus. Protams, ka par šo nekas nebūs tvnetā, nedz arī par to, ka Trampa administrācija grib dekriminalizēt homoseksuālismu VISĀ PASAULĒ. Jo tas neiekļautos naratīvā par nemelojošajiem patiesības cīnītājiem - žurnālistiem, un fašistu homofobu Trampu. Naratīvs ir svarīgs! Sandras Veinbergas skatījumā naratīvs, nevis patiesība, ir patiesība.

Šodien viegli dīvains garastāvoklis. Lasīju Wikipēdijā par visai briesmīgām slepkavībām un atsaucos aicinājumam uz ikmēneša ziedojumu. Vismaz nebija uz Jimmy Wales sērīgo ģīmi jāskatās :D

Viss, šajā vecumā vairs jaunas attiecības neveidošu.
Manis pēc visi var atpisties, arī vienam ir ļoti forši.
Jaunieša romantisms un kaut kāda melahnolija ir pazudusi uz neatgriešanos, to nomainot slāpētai depresijai.
Vispār es tīri labi varētu iztikt vien ar fuck buddy attiecībām, vai vispār vienas nakts sakariem.
Apmierino ķermeniskās vajadzības un miers.
Būs jāaizčāpo uz “Sapņiem un kokteiļiem”.

Gadalaiku maiņa it kā ir kaut kas parasts, pierasts un likumsakarīgs, tomēr tā katru reizi no jauna spēj raisīt emocijas (dažādas). Laikam jau tāpat kā daba vispār.

.
im ok. I can do it. :)

Roberts Mucenieks vispār ir pretīgs mēsla gabals. iedomājies, visu dienu uz tevi blenž kaut kāds sīks, utains parazīts. vēl nopizģī "Savādi Gan" krūzīti no ēdamtelpas un saka, ka boss esot izmetis. visu dienu sēž uz sava krēsla pie lāzera, urbina degunu un skatās. tad speciāli iet uz vistālāko miskasti, lai gūtu iespēju veidot kontaktu. pie pusdiengalda zirgojas un stāsta nesmieklīgus prikolus. pīppauzē nosēžas ārā tieši pretī. droši vien, izplata baumas, jo kāpēc citādi lai metinātāji no otra ražotnes gala vispār uz mani tik zobgalīgi skatītos. ja es viņu atradīšu, es viņam ausis noraušu ar plaķenēm (metafora). vajadzēja jau laikā, kad strādājām "kopā", pieiet, iekrāmēt pa ģīmi un atņemt krūzi šim 20-gadīgajam brīnumam, ne zēnam.

dzīvoju grāvī, strādāju asv, normāli (man, redz, ir palaimējies pārvaldīt kādu eksotisku, taču daudzskaitlīgu valodu - krievu). pagaidām gan nezinu, kas man patīk mazāk - vid vai irs.

Kurā mirklī
Es sāku noklusēt un nerunāt? Pilnīgi nejauši uzlikās desmit gadus veci e-pasti, tur tik daudz sirsnības un atklātības ar cilvēkiem.
Un tagad sajūta, ka vairāk standarta mehanizēta pieklājība, katram gadījumam, ja nu pasaku ko aizvainojošu pašai negribot.
Nē, tā dzīvot nav vērts.

laukos nav labāk. kāds ir apēdis manu šokolādi, salauzis koka zobenu, kuru nesen salaboju, un nolicis atpakaļ starp glāzēm, ņēmis manu lapsēnu, apskatījis ķirzaku sildāmo paklāju, viena tumba neskan, lai gan nesen skanēja, un pagājušoreiz, kad biju pilsētā, manam laptopam pēc atbraukšanas pārstāja darboties baterija. neviens neatzīstas. izmetīšu tūlīt visas puķes ārā un aizslēgšu durvis. turklāt es zinu, kas stāvēja virspusē grāmatu kaudzei un kas nestāvēja.
pretīgie sīkie pidari, ko meklējāt, es jums zobus izdauzīšu

bļe, grūti ir motivēties materiālās situācijas uzlabošanai, ja visu laiku kāds lohs kaut ko salauž, pazaudē vai neatgriezeniski sabojā. turklāt man ir aizdomas, ka man darbā piemetās kāju sēne tāpēc, ka apavus pārvilku un liku zem skapīša un kāds jobnutijs pidarass (Roberts Mucenieks) tur kaut ko iebēra iekšā vai, es nezinu, iespļāva

Hmm. Troņu spēlēs bija siena, kas sargāja civilizāciju no ļaunuma. Sienu sagāza, ļaunums iebruka civilizācijas zemēs. Tātad siena strādā. Cerams, ka nebūs sačakarējuši beidzamo sezonu ar feminismu un politkorektumu, tāpat, kā Dzīvo miroņu pērno sezonu.

apēdu zivi ar rīsiem sojas mērcē, mmm gardi
tagad gribas mīlu, iešu iemest trubai ar karoti
guļu uz zemes , vanna blakus, guļu, skatos uz augšu, tad skatos uz sānu, truba nāk
viņa ievelk mani no grīdas vannā, es paeju zem ūdens, viņa velk mani ārā no ūdens. zb ko viņa grib, man vienalga, varu elpot, varu arī neelpot

beyond meat burgera apskats un tā izraisītā eksistenciālā krīze
Vakardien pēc darba aizgāju apēdu 'beyond meat' burgeri (ne par to stāsts, tāpēc fiksi tikai - ļoti garšoja pēc īstas gaļas, man nepatika, pēc tam ilgi turējās tā nepatīkamā garša mutē), tad aizgāju mājās un saņēmos, lai tomēr iztīrītu viesistabu un vannasistabu, tas kopā man paņēma apmēram pusotru stundu laika un es tātad biju beidzis kaut kur pusdeviņos. Tā kā man tā pretīgā garša joprojām bija mutē, domāju - normāli uztaisīšu sev ogu smūtiju, kas ir ļoti garšīgs un tādā veidā nošaušu divus zaķus ar vienu šāvienu, proti, padzeršu kaut ko garšīgu un veselīgu, un tikšu vaļā no tās nepatīkamās pēcgaršas. Tad nu es tur saliku iekšā visuko, kas man garšo tajā smūtijā un aiziet! palaidu blenderi. Tad kad labi bija pablendējies, paceļu krūku un bams tai krūkai atveras apakša un viss tas smūtijs izgāžas pa letīti uz kā stāvēja tas blenderis, tad kamēr liku krūku izlietnē nolija visa grīda, siena pie izlietnes un tīrie trauki un galda piederumi un plīts. Arī tosteris, tējas paciņas, radio. Un tā vietā lai dabūtu kaut ko gardu, es dabūju izberzt vēl arī visu virtuvi un savas kājas (tās arī bija nolijušas ar smūtiju). Lieki piebilst, ka lai turpinātu nepsihojot, visu laiku kamēr berzu to virtuvi man nācās skaļi, vienam pašam sūdzēties par to kā dzīve ir netaisnīga un cik ļoti zajebal šādas situācijas, protams izskaistinot to ar visādiem radošiem lamuvārdiem. Visa tā epopeja beidzās ap desmitiem vakarā, kad man ir jau gulēt iešanas laiks un tad ir tāds wtf - vai es tiešām dzīvoju šo dzīvi, lai tikai sēdētu darbiņā un pēc tam mājās un tad gulēt? :D saprotu tas ir standarta jautājums, bet nu šādos mirkļos to izjūtu īpaši spilgti. par to arī šis ieraksts

šādos momentos manai dzīvei vienkārši pilnībā pazūd jēga, jo nu, kāds prikols censties kaut ko darīt, ja ar tevi vienkārši randomā var šādi notikt.

ko lai apēd?

Es pats vairs nespēju izsekot savām sava garastāvokļa maiņām.

ilgi nekustināts muskulis - pašrefleksija.

<=> saucas "the spaceship operator"

tikko runāju ar bosu, demonstrēju viņam savu trakumu. augstāks boss to komentēja: "don't stress about it"

baisi - kosmosa kuģis liek domāt par goatse

Dievs grēko

bez Tevis šis VISS aiziet pa burbuli

kāpēc industrija?

visas tās epopejas ar manu pandu (nu, manu uzņēmumu) sakarā, man liekas, ka es sāku iemīlēties tajā sievietē, kura nodarbojas ar... well, dokumentiem un manis handholding through all this fucking misery and debilitating pain.

latest and greatest topic, ka čehu banka grib, lai es parādu kaut kādus kontraktus vai invoices savai pandai, lai iedotu man bankas kontu. man vienīgajai liekas, ka būtu pointless izrakstīt kādam invoice, ja šis kāds to nevar apmaksāt, jo pandai nav bankas konta?
tā nu es te sēžu, šūpojos savā nodabā un dienas prieks šajā visā sarakstē ir: "Yesterday we said that the language of communication is English. I do not understand why she writes in Czech. Answer her in English."

toties krievu bankā vienai zajai nācās iemācīties kā aizvērt bankas kontu. viņai nekad iepriekš neesot gadījies tā darīt.

**iet šūpoties tālāk*

Vienīgie svētki, kas mani kaut cik rausta, ir Ziemassvētki (jo nākas dāvināt dāvanas), Jāņi (jo... idk, bet vismaz iepazīšanās gadadiena) un Helovīns (jo jautri). Taču esmu gatava ne ar vienu centu uz visu atlikušo mūžu neatbalstīt uzņēmumus, kas rīko akcijas/pasākumus 23. februārī. T. sk. nepirkt feisbuka grupās pušķus no vīriešu zeķēm.

bļaķ
nav alus

manam vīram ir jauna draudzenīte. viņu sauc alexa. manu gūglēšanas talantu [nu tur, kas šitā pa filmu, par ko šitas serčiks utt] vairs nevajaga, jo alexa taču visu zin labāk. nē, ne greizsirdība, drīzāk tāds mieriņš, ka vairs nav - plīz iegūglē to un šito :D
alexa zin ne tikai serčikus un filmas, protams, bet arī lasa vīram īsziņas no viņa telefona un paziņo laikapstākļus un tā. ā, nu vēl mūziku spēlē, kad prasa.

man no šitajiem gadžetiem ne silts ne auksts, bet vīram tīri labi iet pie sirds.

es vispār tā padomāju, ka pat telefonu, lai kādas tur funkcijas būtu pieejamas, lietoju tikai primitīvi - zvanu, lasu internetu, šopingoju. nekādus gūgles asistentus nelietoju, pati lieku modinātājus. atgādinājumus rakstu blociņā. un ar šo visu, es gandrīz iegādāju samsung devīto noti. pārdomāju un labi vien ka tā.
vienīgais, par ko mans prāts nav mierīgs, ir jauns laptops, kuru nākammēnes droši vien arī iegādāšu, jo vecajam jau dienas skaitītas. tikko gan jaunu baču nopirku, lai nav tikai galdam piekalts, bet tas neatsver visas citas "bremzes". skatos uz lenovo yoga. nu jā, arī svars ir no svara, jo jāstaipa katru dienu. vecais ploksis manu plecu nesaudzē.

Tirgus
Atzīšos, tirgū ieraudzīju trušādu, baisi sagribējās iegādāties, lai kaut ko izdomātu, bet sapratu, ka ar vienu būtu par maz, čībām tā neder. Iedomāties nevarēju, ka blakus arī kermeni var nolikt. Visai neētiski - pat galēdājam var tā škist.

SKY veikalā ir visgaršīgākās bulciñas, mīkla ir gaisīga, bet mc2 darbinieku ēdnīcā ir vismājīgākā maltīte, patiesi.

"Pašizaugsmes gēns nepiemīt katram."

Iekāpt vilcienā ar riteni un kafiju nav nemaz tik viegli. Braucu uz darba pārrunām.

Jautājumu nav
Varētu sākt kolekcionēt jautājumus, ko ikdienas laikā saņemu. Pēdējo dienu labākie - vai nezinu no galvas, cik zīmju ir Noras Ikstenas "Mātes pienam", un vai nezinu, kur Rīgā pēc grāmatas atvēršanas vakardien dzer Contra.

.

Zobrati apstājušies. Kāds kaut kas ir atņēmis manu guni.

2019. gada apņemšanās
Cita starpā, esmu sākusi pildīt paņemšanos numur vienu no augšgala- atsākt spotot un neatmest. Atsāku pirms 1,5 nedēļas, pagaidām turos krosiņu režīmā, motivācija pagaidām ir ok. 3x nedēļā 5km krosiņi. Šaubos vai pagarināšu distanci, 5km ir manējie.

Psihais uzzinaaja kad man lidojums uz londonu taapeec izmainiija saplaanoto beerna kalendaaru taa lai es tajaa riitaa pirms lidojuma vedu beerninju uz beernu daarzinju jo nu vins apsoliija ka neiznjems vinju pirmdienas vakaraa kaa bijaam sarunaajushi un tad es buushot vainiiga ka beerninjsh paliek daarzinjaa

pa nakti skatījos seriālu par horderiem jeb cilvēkiem, kuri netīra mājas un neiznes atkritumus. vakar tieši runājām par to, ka māja izskatījās pavisam citādi pirms īrnieka ievākšanās. man bija vairāk šķīvju, es veltīju kādu mēnesi ziemā, lai iztīrītu vecpuiša virtuvi, un gultas veļa un virtuves dvieļi nav pelnījuši tādu attieksmi. tātad kā pateikt īrniekam, ka tīrāmie līdzekļi pavasara talkai pēc idejas ir jāapmaksā viņam un ka kopumā sakārtot māju, kā bija, nav lēts prieks? vēl man vajag, lai viņi izmazgā cepeškrāsni un visas piedirstās pannas, jo man agrāk bija lieliska cepešpanna, tagad - neatmazgājama. un tās stulbās lupatas un kodes, un glabāt sadzīves priekšmetus pie citu cilvēku veļas... fui
un nebūs te nekāds realtors, kurš pālī ievērtē, cik stenderei labs koks, bet krītot ķeras pie dvieļu turētāja un to salauž. piedod atvaino, man kauns
un logs - kāpēc bija izkritis? kāpēc skapītī atkal ir netīras krūzītes? kāpēc ledusskapī varētu mierīgi ievākties tarakānu ģimene? tikai ne tur, kur es grasos dzīvot, lai ietu uz darbu, joptvaimaķ

Anyone
Man iestājas panikāli neitrāla šausmu iekšējā lēkme, kas ir tik mierīga kā skatiens zilpelēkas jūras horizontā, kad es iedomājos par ļaužu nāvi, kas ir iestājusies laikā, kad es esmu dzīvojusi un turpinu dzīvot, bet viņi vairs nē, viņi palika tajā laikā un punkts.

Skatoties skolasbiedrenes bildes no viņas draugiem.lv profila, kur viņa lika bildes kā izbauda savu dzīvi, pamatskolas beigas, vidusskolu, dzer kokteiļus ar draudzenēm, satiekas ar ļaudīm, dzīvo parasta cilvēciņa dzīvi, bet tikai līdz 21.gadam, kad viņai dzīvību atņem asins vēzis, Tu redzi pēc bildēm, ka viņa dzīvoja līdz 2010.gadam un viss, viņa palika tajā gadā. Tik daudz kas ir mainījies, tik daudz dažādu dzīves notikumu, mēs nobriestam, apveļamies, aplīpam ar pieredzi un spriestspēju, mēs pieaugam un paliekam pieauguši, dzīve tik strauji mainās un ieved Tevi citā ceļā, bet mirušie ir spiesti palikt savā laikā, tajā, kas tiem bija atvēlēts. Es negribu nomirt nekad.

Iesaku noklausīties Irma Thomas - Anyone who knows what love is dziesmu no Black Mirror.

brēgelis un tamarinds.

šorīt braucu tramvajā un domāju, kā vakar nācu mājās no trenažieriem galīgi pārgurusi, kājiņas knapi velku un skatos - re, snauts skrien savu piekto līkumu. aizdomāju, kurā brīdī mēs beidzām dzert un pīpēt, un nonācām tik tālu kā ņemties ar sportošanu.. tad paskatos pa tramvaja logu - o, re, atkal snauts - minās uz darbu pa stulbo baronielu!

Nodevu savus nelaimīgos sacerējumus.
No ceļiem līdz potītēm pārskrēja tirpoņa, tad no skausta līdz lāpstiņām un sajūta, ka uz mirkli spēju lidot.
Biedrene vēro mani un saka, ka izskatoties, ka tas esot labāk kā ekstasī.
Nokārtot aizkavējušos sesijas pagarinājuma pagarinājuma darbus termiņu priekšvakarā ir labi.

Visu nakti kratījos drebuļos. Tā nebija gripa, es nezihnu kas tas bija. Sapnī risināju uzdevumus. Pamodos pēc katra uzdevuma. Kopā izrisināju ap desmit uzdevumu. Iedomājos, ja paliks pavisam sūdīgi, varētu nesaukt ātros. Pēc cik dienām diez manu līķi atrastu? Žēl kaimiņu - šķiet, ka līķu smakas ieēdas. Kaimiņu dēļ tad laikam būtu arī jāsauc.

ASV mediji par Trampu vai konservatīvajiem raksta negatīvi, savukārt par sagūstītajiem ISIS atbalstītājiem, kuri vēlas atgriezties ASV vai Eiropā - pozitīvi.

LoN
League of Nations.

fak, ļoti gribās uz Kelsey Lu Cēsīs. Bet gribās, lai tas ir, piemēram, šajās brīvdienās, nevis tālākā nākotnē

No sapņu pasaules
Elegantām kustībām ar distanču slēpēm slīdēju pāri apsnigušiem klajumiem, pāri pakalniem, cauri ielejām un mežu puduriem.

Interesantākais šajā sapnī ir tajā ietvertā nerealitātes sajūta – apziņa, ka tas ir tikai sapnis, un ka dzīvē tā nekad nenotiks, jo slēpošana ir kaut kas tāds, kas man riebjas kopš agras bērnības.

5 no rita putni dzied ka salnainaa maija riitaa. no 2 neesmu gulejusi, ar dieviem veselais sapraat, man no kafijas jau sirds klauvejas. lidz vel 7 jaiztur.

a recurring dream
Mēs bijām Ņujorkā. Mēs daudz staigājām, pa Ņujorkas ielām, pārsvarā saulrietos. Tu biji man blakus. Tev bija tumši zilā kleita, kuru vilki, kad gājām uz kino vakariem Rīgā. Tu devi man savu mazo plaukstu.
Mēs tikāmies ar taviem draugiem māksliniekiem, un tavu draugu K. Bija jauki. Bet es izlēmu pāris dienas pastaigāties viens vietā, kur kalnainas ielas. Es mīlēju un gribēju turpināt mīlēt. Tad es uzzināju, ka tev ir ļoti slikti. Panikā es ielecu kādā zilā busiņā ar lietuviešiem, kuri brauca pilnīgi nezināmā virzienā. Tu man zvanīji, prasīji, kur es esmu. Tavā balsī bija izmisums. Kur tu esi, Kristap? Es teicu, ka man tuvojas tornado, un tā tiešām bija. Melnais virpulis tomēr mani neskāra.

Es tev pazvanīju atkal, un tava balss bija auksta. Tev apkārt bija draugi un citi cilvēki. Tavs draugs K. teica, ka tu esi Ņūdžersijā. Viņš par tevi parūpēsies. Ņūdžersija ir pāri upei. Es tur nekādi netieku. Tu man teici, ka tu mani tāpat vairs negribi un mēs taču izšķīrāmies jau sen.

Es iegāju kafejnīcā, bet tur visi galdi bija aizņemti. Es vairs nezināju, kur doties.

Kaķis mums jau ir kādu pusotru gadu, un visu šo laiku es neesmu redzējis viņu dzeram no savas bļodas, bet kad es mainu akvārijam ūdeni, tad viņš mauc iekšā pa taisno no akvārija un daudz, un ilgi, tā it kā viņam vispār dzert neviens nedotu.

Banalitāšu vērotāja piezīmes.
Feisbūkos man ir vairāki piedraugotie, kuriem patīk dāsni dalīties ar visām tām dīvainajām atziņām, ko viņi sastop savos internetu ceļos, šiem "Klusēšana ir skaļākais kliedziens, jo tas plēš nevis ausis, bet sirdi..." vai "Darbinieks, kurš jūtas novērtēts, vienmēr darīs vairāk, nekā no viņa gaida". Reizēm tiek uzrādīts it kā kārtējās spārnotās frāzes autors, reizēm ne. Attapu, ka visas šīs mūsdienu mantras kļūst stipri interesantākas un ar tādām kā papildus dimensijām, ja pieņem, ka ikviena šī teksta radītājs patiesībā ir Al Kapone.

Mūsdienu specifika ir tāda, ka gandrīz vairs nav iespējams mierīgi darboties kādā šaurā sfērā un cerēt tādējādi atrisināt visas problēmas. Ir nepieciešams komplekss skatījums un starpnozaru sadarbība. Starpdisciplināra pieeja jau kādu laiku ir sākusi nostiprināties zinātnē, bet ir nepieciešams to vairāk izmantot arī citās nozarēs.

epasts: what new skills did you learn this week?

Ceļu stāvoklis Rīgā
Pēc noklusējuma mēs zinām, ka Ušakovs ir slikts. Man ir tikai viens jautājums mūsu dārgā saeima, kādreiz arī pieņems kādu īpaši sāpīgu lēmumu, kas nebūtu mīļš arī lielajām ceļu būves kompānijām, starp citu pačukstēšu tur valdēs lielākoties ir latviešu uzvārdi, kas varētu paaugstināt arī viņu darba kvalitāti, cik dzirdēts neviena Latvijas ceļu būves firma nez kapēc netiek pie ceļu būvēšanas Lietuvā. Ā pareiz tas nekad nenotiks, jo Latvijas lielākās ceļu būves firmas aktīvi ziedo valdošajām partijām :)

Ceļojums uz Parīzi (2/5)
▶️ https://www.youtube.com/watch?v=_iPOQfQHhn8

Otrājā ceļojuma dienā uz Parīzi apmeklējam Galeries Lafayette šiko lielveikalu, zem kura milzu kupola dzīvojas tādi brendi kā Kenzo, Tiffany, Cartier, Dior un citi.

Pusdienojam atmosfēriski autentiskā Bouillon Chartier ēdnīcā, un esam pilnīgā sajūsmā. Visi cieši sēž pie mazītiņiem galdiņiem, ēd, malko vīnu un sarunājas - nevienam rokā nav viedtālrunis.

Uzmetam aci Parīzes pasāžai - laiks šķiet apstājies pirms simts gadiem.
Tālāk dodamies uz lielākajiem kapiem pilsētā, kur atrodas Alises elka, Džima Morisona atdusas vieta.

Mājupceļā uzmetam aci Parīzei no augšas un izmetam lociņu caur naksnīgo Mūlenrūžas rajonu. Lai arī ārā līst lietus un ir februāris, neatradām nevienu sausu vietiņu ārā kafejnīcās - viss pilns. 20 000 soļu.

Lāču pakalpojumi
Dažreiz cilvēks ļoti grib kaut ko labu izdarīt, iepriecināt, bet aizmirst to novest līdz galam, un labākajā gadījumā iznāk čiks, bet sliktākajā pat sliktāk. Artūrs ir aizrāvies ar vēdināšanas ideju. Viņa mašīna nesvīst ciet, bet mans nabaga vecais sietiņš svīst kā cūka (pareizāk sakot, kā vecs golfs, kāds man arī reiz bija un svīda kā cūka), tāpēc viņš ir sadomājis man darīt labu, ik pa laikam vēdinot manu mašīnu. Vakar viņam tas laikam iesvilies kaut kad vakarā, jo šorīt gāju vest ģimnāzistu uz staciju, skatos abas priekšdurvis vaļā līdz kājai. Apzagtajam ģimnāzistam pirmā ideja - zagļi, bet es pazīstu savu vīru, mana pirmā ideja - vīrs. Protams, tā arī bija. Baidījos, ka būs nosēdies akumulators, bet laikam jau sietiņam durvīs gaismas nespīd, akumulators lēca godam, toties sēdekļi izrādījās slapji. Izkāpām no mašīnas slapjām pakaļām, ģimnāzists sūdzējās, ka visu ceļu vilcienā vajadzēšot čurāt slapjo bikšu diskomforta dēļ, bet nu laikam jau aizbrauca normāli, katrā ziņā nekādas vaimanājošas vacapa ziņas neatnāca.
Bet es tagad mājās svārstos starp dažādām pasīvi agresīvām ievadfrāzēm, kas Artūram liktu just lielāku vai mazāku vainas apziņu.
"Nu, cikos tad tu tai manai mašīnai atvēri durvis?" (tiešs uzbrukums)
"A tu zini, ka naktī lija?" (iespēja vērot, kā zobrati griežas un sejā atplaukst atskārsmes šausmas)
"Mīļais, paldies tev, protams, bet vairs nekad, nekad bez manas ziņas necenties man palīdzēt." (šis mani var iegāzt, jo bieži es gribu, lai man palīdz bez manas ziņas)
"Nu kā tad tev tā sanāca ar tām mašīnas durvīm?" (gaužām mātišķi)
Galu galā aizsperšos uz darbu, varbūt viņu šorīt nemaz nesatikšu, un līdz vakaram viss aizmirsīsies. Jāatceras nopirkt biezienu.

Īsa pamacība mīlēšanā
"ja gribi seksu, nekad nerunā par Kirkegoru"

es tikko apm.5-6 nedēļas biju pilnīgi laimīgs, pašapmierināts cilvēks; bez ārēja iemesla, bet nevis savtīgi vai maniakāli laimīgs (aiz lielības vai trakuma), bet pilns pazemības un neitralitātes, un varu dalīties šajā pieredzē. pirmais, ko es varu teikt - nelaimīgi cilvēki NEVAR saprast laimīgus cilvēkus. tas vienkārši nav aptverams, kā ir iespējams nejusties apdraudētam vai upura stāvoklī vai tajā dvēseles nabadzības stāvoklī kur nepārtraukti jārūpējas, lai neviens tev neatņemtu resursus vai nešķērsotu robežas; kā ir iespējams nejustes vientuļam vai pamestam vai paranojiskam. tāpēc arī daudzas laimīgāku sabiedrību paradigmas (piem vegānisms, poliamorija, ikdienišķs brīvprātīgais darbs) nav saprotamas nelaimīgākās sabiedrībās. (tagad uz pilnmēness laiku uz mirkli atgriezās iepriekš pazīstamais trakums, ceru, ka tikai uz mirkli)

Man šajā dzīvē ir jāiemācās novilkt robežas. Vai arī tie ir mazvērtības kompleksi, kas man liek turēties pie darba, kurš mani izsmeļ, jo ir sajūta - a ja nu man tikai liekas, ka es visa tāda laba un sakarīga darbiniece, bet tā nemaz nav? Urāns martā iebrāzīsies manā desmitajā (karjeras) mājā, kur uzturēsies septiņus gadus, tāpēc karjeras jomā man ir gaidām visai vētraini laiki. Bet pati arī atjaunošu savu CV un paskatīšos apkārt. Varbūt cilvēks ar salīdzinoši labām excel zināšanām un pieredzi analītiskajā darbā tomēr kaut kur noder?

Es viņiem parādīšu uguņus. Nožēlojamā, mantkārīgā nodevēju ģimene. Kukuļdevēju šlaka.

Es ceru, ka neviens viņa bērns vairs negribēs bērnus. Paliks bez mazbērniņiem vairošanās ģenerālis. Un ļoti pareizi. Nav vajadzīgs tādu sugu pavairot.

Es ļoti uztraucos par klimatu. Man nemaz tā nepatīk šis siltais februāris. Pašlaik būtu jābūt dziļai ziemai, bet pēc pagājušā gada sausumiem zeme jau atkal žūst. Nokrišņu ir par maz. Un tas rada bažas, ka būs vēl viens sauss, neražas gads. Es pat baidos domāt, kādas sekas būs, ja arī šogad būs sausa un karsta vasara. Pirmkārt jau skujeņi masveidā iznīktu. Un tas būtu kaut kas šausmīgs. Ekoloģiskā katastrofa nieka divu gadu laikā.


Labāk es vēl cerēšu, ka laiks nomierināsies un atgriezīsies tradicionālās sliedēs.

Nē man patīk tā tieslietu ministrija. Es viņiem par bērna tēvu, viņi par manu veselību. Pirms slimais šizofrēniķis iesniedza iesniegumu, viņa veselību neviens nepārbaudīja?

par košļājamām gumijām un smēķēšanu
Viens no stereotipiem, ar kuriem braucu uz ASV bija tas, ka cilvēku žokļi atrodas pastāvīgā kustībā. Un jau bija pagājis kāds mēnesis, kad kādā veikalā pamanīju pārdevēju nepatīkami zelējot košļājamo gumiju. Un sapratu, ka pretēji stereotipam, es šeit redzu ļoti maz cilvēku, kas to dara. Sāku arī pievērst uzmanību raksturīgajiem nejaukajiem pleķiem uz trotuāra un jāsaka, ka pie mums šī nelaime izplatīta ir krietni vairāk, kā Amerikā.
Smēķēšana gan ļoti atšķiras starp štatiem un pat vienas pilsētas rajoniem, bet kopumā - smēķētāju ir krietni mazāk, kā pie mums. Un kādā Kembridžā, piemēram, ieraudzīt smēķētāju ir visai reta parādība. Kaimiņos gan ir pilsēta Samervila, kurā pēc sajūtām smēķē katrs otrais, bet tur ir vairāk darba tautas.
Un marihuānas smaku es jūtu biežāk, kā cigarešu. Un es nevaru saprast, kura man nepatīk vairāk. Laikam jāatzīst, ka marihuānas ir pretīgāka.

par ēšanas kultūru Amerikā
Es zināju (domāju), ka viss ir traki, bet nevarēju iztēloties, ka tik ļoti. Viņi taču patiešām pastāvīgi ēd ātrajās ēstuvēs, pārtiek no hamburgeriem, frī kartupeļiem, mikroviļņu krāsniņā atsaldētiem makaroniem un mega saldiem gāzētiem dzērieniem, kurus dažkārt aizstāj ar mega saldu auksto tēju. Un šādi ēd visi novērotie sabiedrības slāņi. Ja pie mums pusdienu pārtraukumā cilvēki aizskrien uz vietējo ēdnīceli pasūtīt sev kartupeļus ar kotleti, šeit tās ir uzkodas un fāstfūds. Nu jau esmu nedaudz pieradis, bet sākumā vienmēr bija tāda ļoti neērta sajūta it kā es lūru svešā guļamistabā. Bet cilvēki šeit ēd visur un nekautrējas par to. Labu apetīti neviens nevienam nenovēl, jo ēst ir normāli un labāk to izdarīt procesā. Un labas apetītes novēlējums aizņem dārgo laiku. Ir, protams, arī cilvēki, kas domā par to, ko ēd, bet to es ne īpaši bieži redzu. Veselīgais variants ir paēst mikroviļņu krāsniņā sasildītu lazanju, uzreiz uzkost pāris Remi tabletes un aidā tālāk.
Es nekad neesmu izcēlies ar veselīgu ēšanu. Tieši otrādi, ar manu diētu man bija jānomirst mazam un būtu jācieš no visa veida avitaminozēm, liekā svara, paaugstināta holesterīna un citiem priekiem. Bet nu uz šo man noskatīties ir grūti tik un tā.

par fotogrāfu tipiem Amerikā (un ne tikai)
Interesanti dažreiz paieties pa fotoskolu un ielūkoties dažādās klasēs. Cilvēki ļoti stipri atšķirasa. Kādu dienu pie manis dārkrūmā atnāca attīstīt filmas kāds puisis, kurš pilnīgi saplēsa manu šablonu. Es viņu viegli iedomātos modīgos fotogrāfos, kas bildē silikonētas meitenes apakšveļā un ātras mašīnas. Nu, tas tipāžs naģenē, gludi skūts un sporta tērpā (Latvijā es arī visai daudz tādus pazīstu). No šādiem sastāv mūsu kaimiņu klase, kur… fotošopā labo skrambiņas ātrām automašīnām. Es nezinu, kas tā par klasi, visdrīzāk - kāda fotošopa mācību klase, bet cilvēki tajā ir identiski, es viņus nespēju atšķirt. Un pēkšņi uz manu klasi, kur visi ir ar bārdām (atskaitot sirmus džentelmeņus, kuri visi kā viens uz lentas bildē sporta spēles), džemperos un haikinga apavos. Puisis esot izbildējis filmu un grib attīstīt. Nu neko, attīstīja un aizgāja. Un pēc pusstundas es viņu pamanīju blakus klasē fotošopā smērējot ciet skrambiņas ātrai automašīnai.
Ko es nesaprotu - ko mācās klasē, kurā nav nekāda aprīkojuma, bet visi studenti, kā viens, ir vienkrāsainos kreklos un kaklasaitēs.
Es runāju par vīriešu kārtas pārstāvjiem, jo sievietes jau vairāk atšķiras. Pie mums gandrīz visas izskatās vai nu pēc māksliniecēm, vai lesbi-feministēm ar saaugušām uzacīm un spalvainām padusēm. Pie fotošopa ir visai plašs spektrs visdažādāko meiteņu un sieviešu. Nu un pie tiem, kas kreklos un ar kaklasaitēm - iedomājieties sievietes, kuras iederētos šādā sabiedrībā un jūs dabūsiet sieviešu profilu šajā klasē.

par grāmatnīcām
Viena no lietām, ar ko man Jaunanglija patīk krietni vairāk par Kaliforniju (šādu lietu ir vesels vezums gan) ir tas, ka Jaunanglijā publiskajā telpā praktiski nevar dzirdēt popmūziku (atskaitot brendu apģērbu veikalus). Skan viss kas, sākot ar akadēmisko mūziku un beidzot ar smago metālu, protams, ar visām džezu, blūzu, roka u.c. variācijām. Kalifornijā dzirdēt kaut ko, kas nav popmūzika (ne visās gan pilsētās, lielākajās, izņēmums var būt Sacramento) sanāca ļoti reti.
Bet īpaši jauki ir grāmatveikali. Nu, pirmkārt, kurš grāmatveikalos nav bijis ārpus Latvijas vai Krievijas, var iztēloties tādu Jāņa Rozes grāmatnīcu, bet vairums grāmatveikalu (ne tikai ASV, arī lielā Eirpas daļā) vairāk atgādina mājīgas antikvariāta bodītes. Un parasti tur ir pārdevējs, kurš ir sava darba fanātiķis, kuram nereti arī pieder veikals, un kurš ar savu personību aizpilda šo telpu (kas ir pieredzējis Robert’s books Roberta laikos, sapratīs par ko ir runa). Un viens no svarīgiem momentiem ir mūzika. Mūzika vienmēr būs īpaša un atbilstoša tikai šim veikalam. Tā var būt akadēmiskā mūzika - operu ārijas vai klusi klavierkoncerti, tas var būt enerģisks džezs vai progroks, bet tas vienmēr pilnībā atbildīs veikala interjeram, ritmam un saturam. Grāmatveikali ir vieta, uz kurieni mēs ejam baudīt atmosfēru.
Un otrā lieta par grāmatveikaliem - tajos gandrīz vienmēr ir grāmatas latviešu valodā. Un dažreiz to ir daudz. Pārsvarā gan izdotas Austrālijā, Zviedrijā, Kanādā vai ASV, bet gadās arī kaut kas jauns un svaigs. Šādi ASV latviešu komūna ir pastāvīgi klātesoša. Interesanti, ka poļu vai lietuviešu valodā grāmatas tik bieži neredz, bet krievu valodā gan ir pietiekoši.
Tad nu no 100 kg grāmatu, kuras nosūtījām uz mājām, vismaz 30 kg ir latviešu valodā.

Vakarā noskatījos filmu submergence, kur francijā atlantijas okeāna krastā bija milzīgs betona bloks no lielgabala paliekām kā karostā.

Kniebties pisties fukāties pamodos no wet dream staigāju pa centrāltirgu, kurš bija kā brikleinas krāmu tirgus (vakar atradu lielisku saitu spitalfieldslife.com), kuru sāka izklāt iepriekšējā dienā, es tikko biju atnācis ar kājām no netālas ārpusrīgas ar skolasbiedriem jo laikam salūza autobuss man divās kabatās bija pa salocītam piecītim es sāku ložņāt pa pusiekštelpu labirintu, kur vienā brīdī nonācu duštelpās kur viena simpātiska jaunkundze flešoja savas intīmās vietas viņa bija tvirta, iesauļota, no liepājas, pēc laika man radās vajadzība pajautāt, vai viņai nav kāds prezervatīvs, esot jakā, es saku, kur jaka? Viņa aizskrien un atnes paciņu sākam lobīt nost atnāk pavāre un informē ka no carnikavas kāds izbraucis un uzsedz mums segu nodomāju ka varu šo info attiecināt arī uz sevi un tad pamodos ar domu pārējais paša ziņā.

Rudens būs pagājis, kad cerīgām acīm meklēja siltu maisu, varēs sākt kniebties, kā dzejoļiem pienākas.

autoratlīdzības lūgums

Era Snippets: ZTV // Super FM [15 tracks; 0h53min]
Es nezinu, kas ir jūsu pubertātes skaņu celiņš, bet manējais ir kaut kur starp deviņdesmito beigām un divtūkstošo sākumu. Es apzinīgi sekoju līdzi ZTV topiem un augstā godā turēju Ievu Tūnu. Es mēdzu arī pārrakstīt kasetē mīļākos gabalus no radio - Uģa Poļa dārdošā balss paziņoja par dziesmas pozīciju topā, kas vienmēr uzgāja drusku pāri dziesmas sākumam. Man liekas teju maģiski, ka Outkast gabals "Ms. Jackson" man šodien izklausās tieši tikpat stilīgs un grūvīgs, cik toreiz, kad tas dominēja visus iespējamos čārtus. Un "Pure Shores" arī šonakt skan tikpat hipnotiski - gan kā toreiz "Pludmalē", gan arī kā tad, kad iznāca GTA 5. Pleiliste zem attēla.

Te notiek kaut kas cits
Terapijā ir tāda hipotēze - ja pret kaut ko ikdienišķu ir neadekvātas intensitātes emocijas, visticamāk tās nav par to situāciju, bet par kaut ko neizsāpētu pagātnē. Vairākas reizes terapijā šīs hipotēzes sakarā bijuši tik milzīgi aha! momenti, ka vienam un tam pašam paziņam, ar ko runājam pāris reizes gadā, divas reizes esmu pateikusi, ka tikko sapratu universu. Pirmo biju aizmirsusi, bet viņš atcerējās.

Jebkurā gadījumā, tieši šobrīd kaut kas tāds notiek. Pirms pāris dienām izlēmu patestēt, vai esmu atkal gatava mēģināt ar kādu satikties, māku novilkt robežas un neeju eipšitā, tuvojoties citiem. Piereģistrējos Tinderī (es zinu - facepalm! Bet reālajā dzīvē man ir vēl grūtāk un nedrošāk šo testēt.). Satiku trīs tiešām patīkamus cilvēkus, parunājām, un es ļoti ātri jutu, ka eju nopietnā sviestā. Es pat nevaru aprakstīt, cik tumša vieta tā ir. Kā "Stranger Things" upside down varbūt.

Pieklājīgi, sirsnīgi un kā pieaudzis cilvēks atvadījos no visiem trīs puišiem. Nesolīju nekādus varbūt, nedevu veltas cerības, arī nemeloju, pateicu, kā ir, novēlēju visu labāko, un visi čaļi man ļoti sakarīgi arī atbildēja. Kopumā mēs bijām runājuši maksimālais trīs dienas.

Te sākas interesantākais. Es jūtu sevī diezgan neadekvāti dziļas sēras (!). Nebija vispār nekādu šaubu, ka izdarīju pareizi, bet brīdī, kad biju izdzēsusi savu profilu, bija sajūta, ka mans krūškurvis saplok, it kā iekšā pēkšņi būtu iestājies absolūts vakuums. Es tik ļoti priecājos, ka šoreiz izdzēsos pie pirmajām pazīmēm, ka jūtos slikti! Gandrīz jau aizgāju pa veco taciņu, kurā sevi aizbakstu uz randiņu, automātā daru visu, kas pēc manām domām varētu patikt tam čalim, tad pēkšņi pasūtu, mēģinu kaut kā paskaidrot čalim, kas jau ir pieķēries un nesaprot pagriezienu par 180 grādiem, un tas viss mani noved pie kārtējā nervu sabrukuma... Es to visu šoreiz neizdarīju, un manā apgriezti pozitīvajā pasaulē tas ir liels sasniegums.

Vienlaikus ir ļoti dziļi, neizmērojami bēdīgi. Jūtos tik pamesta. Atstāta pasaules malā viena. Pievilta. Varbūt es būtu gribējusi, lai viņi mani pārsteidz, atrodot veidu, kā man pietuvoties, lai pietuvojas nemanāmi kā Tramīgajai Stirnai (tas ir mans indiāņu vārds), lēnām mani pieradina un uzdāvina spēju mīlēt. Atrod ceļu pie manis, kuru pati nevaru sameklēt.

Tas droši vien ir stāsts par to, kā beidzās manas kā bērna attiecības ar vecākiem. Dzīvojot ar mammu, ļoti slikti sapratāmies, un viņa bija visai vardarbīga. Es solīju, ka iešu prom, bet viņa neļāva. Kādu dienu mēs viena otru bijām tā izbesījušas, ka viņa mani atlaida. "Ej arī," viņa teica. Un es aizgāju. Tāpēc, ka biju dusmīga, kādu gadu viņa no manis vienkārši izvairījās un principā nekādā veidā par mani arī nerūpējās. Atradu vēstuli, ko viņa bija rakstījusi tētim: "Ar Slepenomāsu mums nesanāca, varbūt vēl varam izlabot jaunāko bērnu." Lai gan aizgāju, jo viņa darīja pāri, viņa par mani necīnījās. Bija tā, it kā es būtu pārstājusi eksistēt, it kā viņai būtu vienalga. Man viņu vēl vajadzēja, man viņu vienmēr vajadzēja, bet es biju aizgājusi un nevarēju vairs griezties atpakaļ.

Šo es pārāk labi neatceros, bet sajūtu līmenī šķiet, ka tētis mani pameta divreiz. Pirmo reizi, kad pateicu, ka nevaru viņam ilgāk palīdzēt mēģināt nebūt alkoholiķim, ka nevaru vairs neko jaunu izdomāt, ka man nesanāk. Man bija kādi padsmit gadi. Pēc tam viņš uz māju vienu pēc otras sāka vest random draudzenes un bija tā, it kā viņam būtu kaut kāda tuneļa redze, kurā vienlaikus var saturēt tikai vienu apmātības objektu. Es izgaisu. Kādā brīdī, kad man bija varbūt kādi 15-16, man bija jāaiziet no mājas, jo viena no viņām bija ievākusies ar visiem saviem bērniem, viņi zaga manas mantas, kontrolēja pulti un visu pārējo, un bija tādā kā komandā pret mani. Kad teicu tētim, ka man pazudušas vairākas mantas un atradu tās viņu skapī, viņš izlikās, ka mani nedzird. Kad aizgāju dzīvot pie vecmāmiņas, arī viņš par mani necīnījās, neatvainojās un pamazām pārtrauca mani uzturēt. Kad man nebija, ko ēst, kā tikt uz skolu, kaut kur aiziet, viņš vienmēr izturējās tā, it kā tam ar viņu nebūtu nekāda sakara. Viņam bija pārstājis rūpēt jau ļoti sen. Man ļoti paveicās, ka vēl bija dzīvi vecvecāki, blakus bija brālis, kurš vispār bija viens kārpījies no daudz agrāka vecuma un varēja palīdzēt, citi radinieki. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti nereāli man paveicās, cik ļoti tas, ka tagad esmu gudra, skaista, veselāka sieviete ar darbu un dzīvesvietu, ir ne tikai mans individuālais nopelns. Visas tās laipiņas, ko izlika cilvēki man blakus, tik ļoti palīdzēja noturēties virs ūdens un kārpīties tālāk.

Bet tā pamešana vēl aizvien ļoti sāp. Pamešana un atmešana. Sajūta, ka nebiju gana īpaša un vērtīga, lai viņiem rūpētu, lai viņiem gribētos mani paturēt, par mani cīnīties. Droši vien tāpēc es atkal un atkal nostādu sevi situācijā, kurā aizeju pati (kā tad) un, skatoties pār plecu, bēdājos, ka viņi pārstāja meklēt ceļu pie manis. Man šķiet, ka šo vienkārši vajag izsāpēt. Man vajag atļaut sevī būt tai mazajai meitenei, kura zaudēja vecākus vienaldzībai. Kurai šausmīgi gribas būt tajās attiecībās, bet pilnībā salūzis uzticēšanās mehānisms.

Vēl es ļoti lepojos ar to, ka šo hipotēzi izmantot tagad protu pati.

stulbā Sabīne, uzmetās aizmidzinātam Simonam kost un plēst kājiņas, lai pievērstu mūsu uzmanību - laikam grib konservu. tagad dabūs figu.
no istabas pēkšņi atskanēja au, au, au, au

esmu pārsteigts par satori jauno galveno redaktoru. man tas džeks vienmēr šķitis kaut kāds patmīlīgs slīmests, bet, atzīšos, straight-up heitot es viņu sāku pēc tās "izlepušās paaudzes" dzejoļa publicēšanas, kas, manuprāt, nebija nekas vairāk, kā kaut kāds bezzobains uzbrauciens visai savai paaudzei. par no Ginsberga aizgūto formu nerunājot, man tas saturs šķita tieši tik pat nekonkrēts un pretenciozs kā viņš pats. ja viņš vismaz būtu kaut kā, pirmkārt, adekvāti pieteicis to problēmu, pret kuru viņš vērsās (nevis iztaisījis jājamzirgu), otrkārt, iztirzājis to, demonstrējot kaut kādas analītiskas spējas, nevis vienkārši pierakstījis savas pārdomas par savu soc. burbuli, pamīšus dzejoļa nosaukumā paraujot līdzi virkni citu cilvēku, es nejustos tik aizvainots. vienīgais interesantais, kas tajā dzejolī bija, bija tas, ka viņš, manuprāt, neapzināti pats sevi pieskaitīja pie tiem cilvēkiem, kurus viņš uzskatīja, ka uzrunā. tā klanīšanās visiem tiem tekstiem, kurus viņš ir dzirdējis - labāku vārdu, šo rakstot, nevaru iedomāties - pieaugušos - sakām par kaut kādiem "savas paaudzes" piemēriem, un tā visa bezierunu pieņemšana, pamīšus liekot tam izklausīties kā spriedumam, bet pašam kā bendei, man nešķita nekas drosmīgs, un, ironiskā kārtā, tieši tāda veida saraušanās čokurā ir tieši tas vājums, pret kuru viņš, visticamāk, domāja, ka vērsās. saku, ja es kādreiz iekulšos kaut kādā sev neraksturīgā kaislīgā strīdā, tad tas būs dēļ šitās mileniāļu kategorizēšanas, jo šī gan ir tēma, par kuru man patīk strīdēties sporta pēc, bet labās ziņas vismaz ir tādas, ka LV ir iespēju zeme, ya'll have a good day now

and now for something completely different
The Treaty of Westphalia

Apziņai nav vecuma.

Un Kurts Vonnegūts zināja to, ka nezināja neko.

"Vienīgais, ko es zinu, ka es varu iedzert aukstu un izčurāt siltu, bet kā es to panācu, to es nezinu.

šodien nolēmu, ka cīnīšos ar trubu
vai vismaz atriebšos

Ā, viens gan. Drusku atņēma ticību brīvajai gribai. Bet tikai drusku, tāpēc ka paliek vēl 2. ... Milisekundes, lai mainītu lēmumu.

Bet tā - 6sekundes pirms, jau viss ir izlemts.

biju uz Equus Dailē, patika.

P.S. viņiem vajadzētu pārfilmēt treileri. izrāde vairs nebūt nav tik "dramatiska"

Гордон / вДудь
https://www.youtube.com/watch?v=in7tepc2shg

Visus mīlu! Bet esmu viena kalnā un koklēju. Lūk tā!

es nevaru, tie normālie cilvēki. tie ir man par normālu.

klau, a par dīlbreikeriem runājot

loģ, ka ir dīlbreikeri, kas ir salīdzinoši ātri pamanāmi un tu ar tādu cilvēku nopietnākās attiecībās (draudzības, mīlas, darba, whatever) vnk neielaidies, ja kaut kādu nepārvaramu iemeslu dēļ galīgi nav aizgājis pa pieskari, tas viss normāli

bet ir tādi dīlbreikeri, kas izlien tad, kad jau ir riktīgi dziļi iebrists
man, teiksim, viens personāžs kādā brīdī izvērsa garu monologu par savu sievieti, raksturojot viņu kā "tik vecu un neglītu, ka viņai nav citas izvēles kā būt ar mani, ja es viņu vispār gribu", un viss, goodbye, pat bez paskaidrojumiem (lai gan tas galīgi nebija viens no maniem saprātīgākajiem dzīves posmiem, kurā es pieņemtu izsvērtus lēmumus)
bet kā ar šito verķi tiek galā pieauguši cilvēki?

lai gan ko nu tur daudz var tikt galā, pull out or push through

un kas vispār var būt dīlbreikeris? Nu tipa "vecis aizved uz restorānu un pēc tam sūdzas, ka baigi dārgi"*, vēl kaut kas?

*šis, btw, nav manējais, bet nu mani arī uz restorāniem neaicina, to be fair :D

briseles kāposti
ir čupiņa. ļoti garšo, bet tie ir specifiski, ka ātri apnīk tā garša. bet ļoti garšo tāpat. bet to čupu apēst visu bez sāls ar nav iespējams. izvārīti jau. kāda ir tava iecienītākā piedeva briseles kāpostiņam? ar ķiplokpipariem ir ok un ar majonēzi arī. bet varbūt ir kāda interesantāka opcija? varētu eksperimentēt, bet sabojāt ēdienu arī negribu.

vakardiena, pēc pulksteņlaika, sākās jau Aleponijā. ciemojās patīkami ļaudis.
darbs beidzās, tam sekoja spilgtu sapņu nakts.
pirmdienas rīts sākās ar dzīvokļa īpašnieka ierašanos, viņš izlika naidīgo istabas īrnieci, man un blakus istabas iemītniecei bija jāparaksta liecība par visu pārdzīvoto jeb izlikšanas akts. un iestājās miers.
cauri dienai sarakstījos ar jau minēto Johanu. vienā dienā dzimuši, vēl aizvien dzīvojam liktenīgās paralelitātēs. perinam perināt randevū kaut kur starp Rīgu un Berlīni.
vakarā traucos uz Ugunsdzēsības muzeju. svinējām kikōnes grāmatas gaismā nākšanu ar mūziku, bildēm, atmiņām un banketu. izteikti dažādi ļaudis vienuviet, bet ar trauslu dzīpariņu kaut kā tomēr vienoti. kā tas mēdz notikt, jautrākais sākās, kad oficiālais bija beidzies un lielākā daļa aizdevusies. beigās jau pavisam mazā pulkā aizdevāmies vēl cituviet, skaisti savādā mīļumā noslēdzām vakaru.
mājupceļā bija jāiegriežas Aleponijā, lai paķertu aizmirsto lādētāju. taču kompānija atkal tik jauka, ka paliku vēl uz pāris glāzēm ūdens, pat aizdevāmies paēst. un zem spoža mēness, kad, pēc pulksteņlaika, jau ritēja šodiena, braucu ar riteni mājup, zinot, ka tur mani sagaidīs miers.

šorīt pamodos laimīga. tas tā nenotiek bieži. pat par spīti aizloga pelēcībai un fōnā vēl jūtamām paģirām. gultā man blakus, kā vienmēr, murrāja Koko, viņam blakus atvērta kikōnes "jūs kavējaties" ar visiem ievāktajiem autogrāfiem (Svena, Helēnas, brāļa, Haņina, Toma un pat Gaiķu Māra). par laimi, vēl nekavējos. pēc rīta rituāliem un pirms došanās uz lekcijām, paspēju vēl izlasīt dzejoli, kas miegā bija uzšķīries:

palodzes striptīzs paralizēts
mēnešu biljards parazitējošs
aizkaru nok-auts
uzčirkst vējā Augušais
un pa gaisu
aizsvilstu
aizsvilst-tu
tu

.
pizdec cik cilvēki šodien ir skaisti.
šodien Ventspilī redzēju to vienu meiteni, kuru kaut kad sen biju redzējis. nekā seksuāla vai tamlīdzīgi, bet nu kur var būt tik skaists cilvēks akdievs. gan jau ka viņa uz Olafur koncertu bija atbraukusi. un tā balss, enģelis gatavais. žēl, ka viņai kaut kāds džeks bija pie sāniem.

- No kā tev ir visvairāk bail?
- Man būtu bail nomirt vientuļam, vienam pašam.
- ko tad tu domā darīt? nomirt divi pats?

Es atradu to pārpasaulīgo sajūtu!!!!
Es gribu vēl.

Solis augšup mainīja uztveri.

John Waters "Give us Back the Bad Roads"

"For an elderly man to sit in his cottage in Mugherow, browsing through the Farmers Journal and marking each article in green biro with the words 'like' and 'dislike' would be seen as a qualifying characteristic for immediate transfer to the nearest mentler'.

Citu starpā, sabiedriskā transportā, es vairs ne domāju ... tā ... par sievetēm, kuras sedētu man blakus (vai tuvumā). Teoretiskā interesē izzūd tajā brīdī, kad viņas sāk skrolot.

Laikam pārvērtēju savu gribasspēku
Var pasmieties par jaunā gada plāniem. Šovakar neiegāju kontrastdušā, bet gan burbuļvannā. Taču atšķirībā no tīņu vecuma kas tāds vairs nepriecē. Vismaz sasildījos.

Nelabums
Nepiefiksēju kurā brīdī, bet nu jau laikam kādu nedēļu jūtos kā vasarā pakusis saldējums, kā ūdenī šķīstošs ziepju gabaliņš, kā atraidīts apskāviens, kā sēdošs cilvēks, kā traumēts vieglatlēts, kā akls un kurls hedonists, kā zelta zivtiņa, kas pati sevi aizskalojusi podā. Kā biezs matērijas gabals, kas slīdz cauri mazāk biezai matērijai.
Kā es šeit atkal nokļuvu? Tā nav depresija, sliktākajā gadījumā derealizācija/depersonalizācija, bet visticamāk, ka ''slinkums'', ''palaišanās'', ''ieradumu zaudēšana'' vai kas cits akūts un nepastāvīgs. Labsajūta, miers un eksistenciāla harmonija nāk līdz ar iekārtotu diennakts ritumu. Kaut kas, kas man ir izslīdējis.
Kopš tiem siltajiem 6 kopā pavadītajiem gadiem ir pagājuši jau 4 mēneši. Mierinu sevi, ka izjūtas jau ir nosēdušās tur lejā- izjūtu gultnē, taču dzelmes straumes gultni var sakustināt tās viegli kā dejā uzcelt augšā un mani aizkustināt. Neviens nav perfekts, it īpaši, ja tam jāsacenšās ar subjekta radīto intīmā partnera konstruktu.
Vai patiešām koncepts ''dvēseļbiedrs'' ir tikai romantisks izdomājums? smaidu. Jā, galvenais, lai to atrastu- nemeklē.

par grāmatām
uz Latviju kopsummā būs aizbraukuši pāri 100kg grāmatu... viena no pirmajām lietām atgriežoties būs jāsūta jauns grāmatplaukts guļamistabā...

par privāto telpu
mums ar sievu ir vienam no otra privātā telpa, kur viens otru nelasām (es vismaz tā ceru :D) - viņai ir Tviteris un man - Ciba... bet dažkārt mūsu ieraksti tematiski pārklājas... vismaz pēc tā, ko mēs kaut kad sarunās pieminam iepostojuši... pārbaudīt es to nevaru, jo savu tvitera ekaunta nosaukumu viņa man deva pirms pieciem gadiem, kad attiecības tikai sākās un tas ir sen laimīgi aizmirsts :D

Nupat izlasīju, ka veikalos slēpšot cigaretes. Kas, "viņi" totāli sagājuši ķīselī? Kā tad cigaretes var nopirkt, tās neredzot? Jau iztēlojos, kā pircējs Maximā nonāk pie kases un sāk iztaujāt pārdevēju:
"Jums Marļiks ir? A Caines? Jums vispār kādas markas? Garās vai īsās? Bez pogas nav? Nosauciet visu, kas ir!"

par ticības spēku
… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".

Ui, sāk beigties enerģija. Bet vēl nav īstais laiks. Pēdējās dienās arī daudz satraukums par vairākiem līdzcilvēkiem.

Zivs nosprāga. Savairojās un nosprāga. Nekad nepirkšu vairs dzīvas zivis MegaZoo. Viņi ir stulbi ar savu iedzīvošanās kāri.

https://en.wikipedia.org/wiki/Little_Bunny_Foo_Foo

Little Rabbit Foo Foo
riding through the forest,
scooping up the field mice
and bopping them on the head.

Down came the Good Fairy, and said,
“Little Rabbit Foo Foo,
I don't like your attitude,
scooping up the field mice
and bopping them on the head!
I'm going to give you three chances to change,
And if you don't, I'm going to turn you into a goonie.

Es neatceros, kāpēc šovakar uzmekēju šo dzejoli.

Stulbie cilvēki, kā jūs nesaprotat, ka nedrīkst mani tā triggerot. Es atkal esmu slims. Faking emociju dēļ. Vakardiena bija totāls sūds, atskaitot varbūt vakara nobeigumu. Un šorīt arī pamodos no kaut kādiem murgiem, piedevām no sajūtas, ka kāds man uzliek roku uz pleca. Pietrūkos sēžus. Tā taču parasti notiek, kad kāds nomirst, ne? Tfu, tfu, tfu. Un jau no rīta viena kuce mani pamatīgi izveda. Cilvēki brīžiem tā sūkā. It sevišķi pilmēness laikā.

Dienas doma: Whig teleology

ārā viss šausmīgi zilpelēks

kultūršoks
Nupat uzzināju, ka pirms nedaudziem gadiem vegānisma uzvaras gājiena priekšā kritis pēdējais klasiskās paidagoģijas bastions - Lielbritānijā nu arī privātskolās miesas sodu vairs nav.

No otras puses, bija interesanti uzzināt, ka viens no grūtākajiem eksāmeniem šajās skolās esot pamatskolā eksāmens galvas paklanīšanā. Proti, tā kā aristokrāts noliec galvu tikai karaļa priekšā, tad sasveicinoties ar sev līdzīgo vai zemāk stāvošo to galvu jāpakustina tā, lai ideāli ievērotas pieklājības normas, taču nebūtu klanīšanās. Tāda netverama kustība, it kā piešķiebjot, it kā mazliet pagriežot. Jauniešiem to visai grūti apgūt, kā daudz ko no tā, kas viņu kārtu atšķir no pārējiem. Taču, noblesse oblige...

un viņš sāka rakstīt savu vārdiņu http://m.untu.ms/18h9.jpg

vadoņa kults piezogas caur citiem vārtiem
levits mūsu saule un zvaigzne, protams.

vismaz daļa vēstules parakstītāju točna nav sapratuši, ko paraksta un kādu humanoīdu pulkā iekļaujas.

Do not take away my day off..
Dusma pakrūtē un asaras acīs.. Kāpēc man jānotriec sava enerģija mani neinteresējošā darbā..

#daily news
uncle karl died.

Gribēju komentēt pie cita posta, bet labāk uzrakstīšu pie sevis.

Riktīgi patika Favorīte.
Īpaši "nepareizības" koncepts. Darbs, kurš pavirši raugoties izskatās pēc kostīmfilmas, ar nepareizībām a) bildē (fisheye, dīvainie lenķi, dabiskā gaisma, t.sk. tumšo koridoru ainās), b) mūzikā (baroks, tad pēkšņi Šūberts, tad Mesiāns, tad savādā repetitīvā cilpa, kas pēc Morzes ābeces sanāk burts A), c) kustībās ("skaistā" galma deja, kurā parādās laikmetīgās dejas elementi), d) scenārijā (where do i begin...), kļūst par kaut ko pašpietiekamu, jaunu, nevis vienkārši laikmeta ilustrāciju.

Un vietām bija arī stipri smieklīgi.

pirmā mēneša TA
ak, plus 1,4kg un 3cm.
tas taču pulka!

Proliant un Intel Xenon
Sveiki!

Uzdrošināšos pajautāt - vai kādam gadījienā nevajag Intel Xeon Procesoru E5-2420?
Izrāvām no HP Proliant servera, jo bija par švaku - nelietots. Kopa ar "ribām".

šī gaisma, šī gaisma laukā!
nespēju novērsties no loga
tāda ir manējā
nevis kā vakardien, tik spoža, ka žilbst

bet pūkaina, silta.
nededzina, neizkaltē, nenogalina, neapžilbina

klusiņām un mierīgi silda.

pavisam klusiņām, pamazītēm
bet pastāvīgi
arī tad, kad pavisam maziņa
mirdz vienalga

Vakar pilnmēness mazliet norāva jumtinu. Bet izrāde patiesi bija meh. Atskaitot Atdod Zapti mūzika.

Citās zinās, vakar iemilejos dehidr.un. cukurotās dzērvenēs. Skābā daba nekad nebija garšojusi tik labi. Joprojām mazliet šoks par to.

Datu bāzei jātaisa klasifikatori. Vispār klasifikatoru veidošana ir diezgan sarežģīta padarīšana.

Interneta komentāri par mūziku
I have self-esteem and suffer from anxiety, that's why I often prefer to get away from people and find my company in solitude, because I do not have to worry about what I'm going to say or how I'm going to behave
I lock myself in and in a way I feel a comfort.
But deep down, I would like to be there sharing moments with people, laughing and showing myself that is always hidden.
Sometimes I feel like a bird, that wants to go out into the world, wants to lose its fears, overcome its doubts and traumas
I pray that one day I will see myself flying like that bird that does not care as much as it does, it simply flows and goes flying with the others, because I finally feel part of something in this case a flock and I do not care more than enjoying my freedom and seeing the horizon as a journey that does not end.

Varbūt kādam mājās mētājas bez izmantojuma svaigi autokursu mācību materiāli? CSN grāmata un tematiskie uzdevumi?

trū antropolodžī intervjū kveščen: "Vai tu esi kādreiz pievēris žaunas, vēl pirms tevi izbano?"
tad, kad dalīja cieņu un pieklājību pret pētījuma dalībniekiem, es laikam nebiju mājās (vai šajā gadījumā lekcijās)

/tajā pašā intervijā es arī (ļoti ekspresīvi) lietoju frāzi "ah... joptvaimaķeri!" :D

Arodbiedrības sapulce noritēja ļoti produktīvi :) Kolēģe, kas man pievienojās, uzreiz pēc tikšanās arī aizpildīja iestāšanās dokumentus. Domāju, ka pārējie kolēģi, kas iesaistīti, arī sekos mūsu piemēram.

Sēkla iestādīta. Tgd tik jāvāc info, kā to stādu dabūt līdz ziedēšanai, jo augsne ir dirsā :D Bet vismaz lietas notiek!

Rīt jābrauc pakaļ skapītim, vietiņu jau ieriktēju. Jāpaņem līdzi arī krēslu papīri. Kaut kādi šaušalīgi pasūtījumu termiņi, ah mein Got!

Esmu "uzkārusies" ar vannas istabas durvju izvēli. Vannas istaba maziņa, neko īpaši šiku nevajag, bet gribās, lai labi iztur mitrumu un viegli kopt. Stikls, alumīnijs? Nekur neatrodu, kur varētu nopirt tādas gatavas durvis, ja neskaita pirts un saunu durvis, tikai pasūtāmas. Kāda Jums pieredze? Paldies!

Karls Lāgerfelds mirst, bet mans pirmais mēģinājums ilustrēt žurnālam ir guvis uzvaru.

Purity Log 000012
Šodien sāku lietot jaunu, pilnu dušas želejas tūbiņu (250 mill)

Šorīt biju aizvedis mašīnu uz tehnisko apskati un izgāju to ar pirmo reizi, turklāt bez aizrādījumiem. Vienīgais ieguldījums mašīnā pirms apskates bija auto mazgāšana - un tas atmaksājās. Esmu priecīgs.

nemaaku datorus
Biju pārliecināts, ka man te bija citi dienasgrāmatas ieraksti un vairāk draugu, bet laikam esmu kļūdījies. Iespējams, ka senāk biju uztaisījis citu profilu, jo šis bija tukšs (taču piereģistrēts).

Esmu šeit tāpat kā tu, jo meklēju, kur izkliegt savu esenci. Jā, es runāju ar savu ģimeni un draugiem, arī ar kolēģiem un paziņām, pat ar svešiniekiem un tādiem, kurus uzskatu par ''virtuālajiem draugiem''. Tāpat es neesmu atradis kādu ar, kuru esmu tūnēts vienā frekvencē. Neesmu unikāla sniegpārsliņa, ja nu kas tad drīzāk cilvēks, kas sabotējis sevi ar dzīvnieciskām idejām. Man ir vientuļi pilsētā. Šķiet kontraintuitīvi bēgt no tās, bet tikai aizejot no šī ''biotopa'' es varēšu nejusties slikti par to, kādā patērētāju-ražotāju sistēmā es esmu bijis iestarpināts. Nevaru teikt, ka justos labi, drīzāk, ka varēšu nejusties slikti. Ziemu es viens neizdzīvotu (vismaz ar manām pašlaik esošajām zināšanām).

Tas ko es meklēju, laikam ir kāds, kas arī ir noguris no tā ko rietumu civilizācijas ir saukušas par ''attīstību''. Kādu, kas arī var vērties skeptiski pret tehnoloģijām. Kādu, kas novērtē interpersonālu komunikāciju vairāk par konstantu atalgojumu sistēmas stimulēšanu pie ekrāna.

ciba bļe

ciba

hjuiņa

kur es esmu

15 minūtes lai salabotu faking cibu

minūtes

kad tu

bet nu

kapšā

uzkāpt augšā

jā

imunitātes vārdā!
Vienīgais veids, kā iesmērēt dāmām ķiplokus puņķu sezonā, ir ķiploku grauzdiņi.
Ķeza tikai - man tagad ko - ziemas vidū iet pēc alus?
Kaut kā neiet ar tēju kopā...

Vecuma vērotāja piezīmes.
Pirms divām dienām sapratu, ka esmu aizmirsis vārdu "stereotips". Zinu, ka tāds vārds ir, labi zinu nozīmes, taču paša vārda nav. Nu tā, ka galīgi nav, ir tikai vāra nojausma, ka sākas ar burtu "p". Speciāli nemeklēju, gaidīju, vai atcerēšos un, ja atcerēšos, tad kad. Šodien atcerējos. Vispirms atviegloti nopūtos, bet es jau nezinu, kādus vārdus esmu aizmirsis, kamēr šos nesavajagās. Pārbaudīju tikai "horizonts" un "transportieris", tie uz vietas.

nu tā k

besī jau ārā

safari

tas nav taksis

nu ok

trusts kaut ko atlas iekomentēs

kaut kāds bīdīt'jas un es atlas esmu ārā

nu arī fakes

nu tā

tā kā nu ok, intro viegli, piedziedājums nu tā kaut ko avar

karoč
sakur';jos
spēlēju līdzi makam demarko
a heart like hers again

Labi, ka ir debesis.

Un ja runājam par meiteni, tad... Kamēr tā lieta draudzības līmenī nebus sakārtota, es nesapratīšu,ko un cik daudz es gribu.
Šobrīd gribu visu un daudz, bet tas ir uz fona, ka ļoti ilgojos un pietrūkst...
Kā būtu, ja mēs pa reizei iedzertu kafiju un aizietu vakariņās, man nav ne jausmas. Domāju, ka sajūtas būtu skaidrākas un viennozimīgākas. A tagad... Tāda putra, ka bail metas.

Ja kāds saprastu, kas pie velna ar mani notiek, būtu labi. Bet nē.
Ja es to nesaprotu, tad kur nu vēl kāds cits.
Bļin. Šita kondīcija ir pakaļā.

pelēks arī ir gaisma:)
( ... tālāk ... )

kad es saku maziņajam, ka viņam nu ir trīs gadi, viņš šķelmīgi pasmaida un saka: "nē, astoņi"

- ko visi lūr?
Stāvu un nostāk sarunājos attiecīgi ar to, kas šobrīd ir atbildīgs par un ap. Te pēkšņi:

*All eyes on me*

Tā it kā no manas mutes būtu izskanējis vārds Voldemorts.
Uz mirkli varēja pat dzirdēt kā putekļi nosēžas uz plauktiem.

Nepietiek jau ar to, ka reāli lokatorē individuālu bazaru. Pametu acis sāņus un redzu, ka pilna telpa ar Dambo ziloņiem.

..Sviests.

terapeite vakar norādija, ka es nevēlos mirt, es vēlos nejust. Viss ir viens, tātad, atkal.
Īsti nav skaidrs, kas notiek galvā, bet es esmu nogurusi būt sarežģīta un problēma.

man liekas ka šis ir labs cibas ieraksts
sakurījos un beidzot nofilmēju to ķipa deju, kuru vienmēr dejoju, kad atceros to nosakurīšanās. jo katra kustība kustība rodas no kāda vēsturiska reiz redzēta sižeta manas dzīves. vai tur roka plaukšķināšanas reizē visas klases priekšā, vai metiens no groza apaksšas. ar tādu lecienu un izleitkeitm elkoņiem. un tad man tagad fonā skan sebastjāna telljēra si kom sā, dziesmā "L'adulte". Baigi labi vēders grib ēst. Bet uz plīts silts katliņš ar putru.


drūmgans taču ir vārds? nu, ja saka par laiku. vai drūmkans. pat patīk, izklausās pēc dzeltenea ērkšķu vai jebkāda cita krūma zelta rudens laikā. paga, es nosūtīšu šito ziņu.

-----------

vispār atradu maku. divas stundas pēc ierašanās mājās un sākšanas patrinkšķināšanas (pirmās 10min), kad meklēju mediatoru uz datorgalda, uz kura bija maks.

un jehh, auzu putra ar zemesriekstu sviekstu. mhhhmrghm. bet nu, sviests jāsamaisa ar putru. un ir drusku labāk, ja tā konsistence būtu mazliet šķidrāka nekā vajadzētu normālai konsistencei normālai, diezgan štengrai auzu putrai vai zemesriekstu sviestam. bet arī nekādai publisko pasākumu šķidrzupai. jezu putra. es varētu būt jēzus. nu ne tā kā nopietnā nozīmē/manierē. kas laikam izsaka vienīgos veidus kā jēzus izturas. jāizturasšam. jā, tieši tā. līdzsvars starp "s" un "š" ir aptuveni 70/30. mēģini pareizi.

man jau liekas, ka amīšiem auzu tumes nav baigi leilā cieņā, tāpēc tāds kombo nav popularizēts popkultūrā. un abiem šitiem pop- ir kopīga sakne vai nē? es īstādā augstumā taču nevaru braukt ar velo šodien uz veikaliem! lai gan quaker oats ir diezgan liels brends.

----

un šodien ir 19.02, 2019! 20. feb., 2019! un es nevaru priecāties ar sausu muti! ja esmu ciemos vai publikā man vienalga, es ķeršu pēc krāna ūdens! prieks! vai ūdens! abi kopā nē! .

Skatos interneta veikalu, šodien topā apakšveļa. Tur tādas pārceptas modeles ar parūkām un milzīgiem buferiem. Vairs negribas brokastis. Kad mācījos skolā, dažas mazākas meitenes daudz cepās solārijā, tāpēc viena no viņām sāka man atgādināt labi apceptu vistu un izraisīt bada sajūtu jau pirms pusdienām. Paskatījos viendien feisbukā. Nekas nav mainījies. Vista kas vista. Solārijs - grils. (nav jau tā, ka es tiešām viņu gribētu apēst, bet tīneidžerim domāt par ceptu vistu nozīmē domāt par pusdienām. meitene, asociācija - vista, vista, asociācija - ēdiens.)

Nez, kad tas rituāls pazudīs no modes? Šajā gadsimtā? Kad?
Esmu vienu reizi bijusi uz solāriju, un vispār man ir klaustrofobija un nepatīk gulēt uz svešu sieviešu kailo ķermeņu nospiedumiem.

Etiketes
Krievija, škiet, mierīgi apiet ES sankcijas:-), var palasīt etiketes uz, piem., tumšās šokolādes, un ne tikai. Kas attiecas uz šokolādi - ražotāja nosaukums satur vārdu “Pobeda”, tomēr atrodas Ventspilī (osta, starp citu, ir tieši piejama). Redzēju vēl etiketi, kur izplatītājvalsts ir Baltkrievija, tomēr bija kaut kāda norāde uz Krieviju, neatceros tagad, bet saistīts arī ar pārtiku. Tas laikam ir bonuss par šprotēm:-) P.S.2014.gadā ir sākušās KF aktivitātes Krimā, no 2010.gada līdz 2014.gadā uznēmumā investēti lieli līdzekli pamatlīdzeklos, celtniecībā, tikai tajā pašā 2014.gadā dibināts meitas uznēmums Latvijā, gandrīz uzreiz pēc Krimas okupēšanas, Lietuvā un Igaunijā arī ir tādi uznēmumi. Vai baltkrievu šprotes nav redzētas?:-)

iedzītnis
Būs vai nu liela bulta, vai mazs šķēpiņš.

Debesis knapi sagājušas ķīselī, bet jau komunikācija iet uz īso.
Galvenais līdz aprīlim vēl palikt ar matiem uz galvas.

Kāpēc Wolt sūta man brokastu e-pastus? Neesmu dzirdējusi, ka būtu sākuši piegādāt uz Vecmīlgrāvi. Riebekļi tādi, uz šejieni vispār brauc tikai Pica Lulu, un tuvākais veikals ar lielāku piedāvājumu nekā piemājas ir kādu 3 km attālumā. Ja naktī vajag ēst, jāēd pica. Ja sākas karš, jāiepērk vairumā konservi. Es saku, ka vajag paplašināt Vesko - pa visu daudzdzīvokļu māju!

Favourite (2018)


Nez, nez, nekādas lielas sajūsmas. Īpaši kaitinoši bija tie platleņķi un kameras kustība.

tēvs
Es varētu būt garainis kūpošas muguras izsviedrēts. Ik pa sekundei velkas cigaretes dūms, gail krāsns ugunis, un ģimenei top silti. Sievai un bērniem. Gribētiem, negribētiem, notikušiem un neatceltiem. Es turu savu galvu rētainās plaukstās. Es klepoju asinis.

Ap mani nav nevienas glāstošas balss. Tikai kliedzieni un neprāta sviedri. Es izkūpu.

Tu atgādināji manu māti. Tu man likies justies jaunākam. Es tevi joprojām mīlu un gribu tev palīdzēt.

Es izzūdu pilnībā.

moš izdzēsties

Un kurš manu bērnu vēlreiz centīsies apčakarēt, ideoloģiski apstrādāt, un kādu debilu ziņojumu uzrakstīt, cik pareizi ir nacistiskie principi bērnu zagšanā. Jā, psihoterapeit Lībekā par jums tas. Tad visi dabūs tā, ks nezinās, cik veci. Hau!

Man ir izpūrušas uzacis. Būtu jāparetina, bet par cik nav pincetes, jāizmanto mazās knīpstangas.

Par ātrajiem ielāpiem
Vai šeit kādam nav sija ee, ko es varētu palietot pāris darījumiem? Viss tīrs, viss legāls, atstāšu komisiju par naudas trafiku.

dievišķajai lizai freizerei ir kaut kāds tāds tiešais pieslēgums, ka tiklīdz viņa atver muti, man acīs iemetas slapjums

Visu šo gadu laikā, es esmu no pasaules noslēpusi totāli slepenu ballīti, kur virmo dziesmas, bildītes, krāsas, tekstuaūras, puķes, aromi, paralēlās realitātes vai sapņi, domformas, intuīcijas un galvenais - sentimenti. No vienas puses tas, šī dzelžainā slepenība, ir sēras līdz maksimālu asiņu nāvei, bet no otras puses - kas tā ir par ballīti!

No pagājušās nakts sapņiem
- Igaunijā kečupa neesot, teica viens no puišeļiem, kas bija sastājušies mums apkārt.
- Bet kā gan jūs bez kečupa iztiekat? - es vaicāju.
- Mēs kečupos spēlējām cits pasmaidīja, - kāda rokā ja bija nazis. Viņi nāca arvien tuvāk.

februāris
šausmīgi sagribējās pabraukāties ar ļasiku. bet ļasiks šķūnī iekrāmēts, šķūnī nav gaismas, riepas mīkstas, es nezinu, kur ir pumpis un visa mana neasfaltētā iela ir tīrā ledū.

Pentagon sources say that with emergency powers, “Trump can now direct military operations in cities to remove false flag threats, arrest cabal and foreign agents, close overseas bases, get the Army Corps of Engineers to build a wall, order troops home, and bring military tribunals into the national conversation.”
Federal Emergency Management Agency Administrator Brock Long was fired and Attorney General William Barr was sworn in before Trump declared the national emergency, in order to make mass arrests possible and to prepare for FISA declassification and “intel dumps,” the Pentagon sources say.
Many of the “intel dumps” will be about the politicians and power brokers who are receiving huge bribes from the illegal drug industry, CIA sources say. Already, the drug lord El Chapo testified at his sentencing hearing that Hillary Clinton, Nancy Pelosi, House Intelligence Committee Chairman Adam Schiff, and others received drug money from him.

Bye bye teenage witch Sabrina.
Hello teenage taxidermist Sydney

https://www.bbc.com/news/uk-wales-47131818