Cenšos nolikt Lauvu gulēt:
- Hei. Pēc divdesmit minūtēm kariete pārvērtīsies par ķirbi. Un jau pēc 10 minūtēm zirgu sāks izdvest pīkstošas skaņas.
Tās "nemest neadresētus sūtījumus" uzlīmes uz pastkastītēm tiešām strādā?
Nupat izcēlu no savas pastkases kādus 2 kg spama, sāku domāt, ka kaut ko varbūt tomēr jādara lietas labā.
Tāda sajūta, ka kaimiņos ievācies kāds manjaks. Vispirms atskan ļoti skaļš Šūberta "Ave Maria" ieraksts, tad tiek ieslēgts zāģis.
Man liekas, vairāk vajadzētu runāt par to, ka "Kāpa" ir lieliska filma mātēm un dēliem. Daudz vairāk. Es, piemēram, to vispār nezināju, līdz beidzot nenoskatījos, par laimi, kopā ar Lauvu.
Lauva gan piedzīvoja nelielu uzjautrinājuma un aizkaitinājuma miksli brīdī, kad Pols sāka kliegt uz māti un es to nokomentēju ar: "How do you dare to use my spells against me, Potter?!?" labākajā Rikmena interpretācijā, uz kādu vien esmu spējīga.
Gizmo pēdējā laikā uzvedas atipiski. Neņaud un nekaujas! Guļ vēl vairāk nekā parasti, ēd maz. Varbūt viņam sāp zobi (viņš daudz siekalojas). Varbūt vienkārši vecums (17 gadi, hm hm).
Šodien beidzot saņēmos un piezvanīju uz klīniku, pieteicu konsultāciju.
Pēc tam aizgāju uz parasto Gizmo slēpni, čamdu... Bet kaķa nav! Nupat vēl bija!
Viss skaidrs - Gizmo ir noklausījies sarunu, sametis savu iedzīvi mazā, baltā sainītī un aizmucis no mājām. Par veterinārārstiem viņam ir briesmīgas atmiņas - pirms nepilniem diviem gadiem viņam izoperēja sarkomu, kopš tā laika Dino Zoo klīnika Krasta ielā viņa acīs ir kas sliktāks par Būhenvaldi vai Jozefa Fricla pagrabu.
Beigās atradu nabaga savārgušo bēgli saļimušu blakus skapī.
Visā ziņā man dikti negribas, lai šogad būtu kā pirms diviem gadiem, kad mēs aizbraucām ceļojumā, bet atgriežoties Gizmo bija jau galīgi sanīcis. Šogad gribu braukt pie Vācijas safari lauvām ar mierīgu sirdi.
Es, pasarg dievs, neuzprasos uz kompāniju, pati ar sevi jūtos visai labi, bet nelieli apsveikumi sakarā ar neticamo faktu, ka esmu vispār tik tālu - līdz atvaļinājumam - izdzīvojusi, gan netraucētu ;)
Neticami, bet fakts - projektiņam viss pa lielam no manas puses gatavs, šodien beidzamā darbadiena pirms 2 nedēļu atvaļinājuma.
Vēl jo neticamāks ir fakts, ka man nav vispār nekādu plānu.
Varētu kā pirmo ieplānot padzerties ūdeni, jo ar visiem darbiem esmu izkaltusi kā Tuksneša suns no "Lotes".
Vai kāds/kāda no Jums ir mēģinajis samazināt (shrink) peldkostīmu? Kā Jūs to darījāt un kādi bija rezultāti?
Ja jūs zvanāt, bet es neceļu, tas var nebūt nekas personisks. Pilnīgi iespējams, ka es vienkārši dejoju pie sava jaunā korejiešu ringtona un esmu aizmirsusi, ka telefonam pastāv arī zvanu funkcijas. ( ... tālāk ... )
Daži vārdi par kleitu jeb "bīsties no saviem sapņiem, tie var piepildīties".
Tātad, visu pagājušo vasaru sapņoju par šo te kleitu https://www.aboutyou.lv/p/cream/kle
Diemžēl izrādījās, ka biju sajaukusi datumus, pasākums tikai šodien, tāpēc vakar vakarā ieliku kleitu veļasmašīnā, veļas maisiņā, uz saudzīgo režīmu, izmazgāju, izžāvēju, šorīt uzvilku un... turpat noģību. Jo kleita bija sarāvusies!!! Par izmēriem 3. Pareizāk sakot, sarāvusies bija tikai virskārta, odere bija saglabajusi iepriekšējo izmēru un formu. Šobrīd pat neizskatās nemaz ne tik slikti, bet, ja tā turpināsies, pēc 1 vai 2 reizēm es vairs tajā neietilpinašos.
Jautājums filozofisks: kāpēc viss, ko es dzīvē tik ļoti iekāroju, beigās izrādās kaut kāds pilnīgs sūds?
Es, bažīgi: - Mīlulīt! Ko Tu dzersi brokastīs - tēju vai kafiju?
Lauva, 5. klase, ļoti apmierināts: - Šampanieti. Ir pēdējā skolas diena!
Prokrastinēju, cenšoties atrast vannas dēli. Pirmo reizi par tādu dzirdat? Nu, lūk, te arī problēmiņa - nav ne jausmas, kā nosaukt to, ko man vajag.
Problēmas būtība - man dzīvoklī ir tikai viena izlietne, kas ir mūžam pilna ar traukiem. Līdz ar to visu veļu, ko jāmazgā ar rokām, es mazgāju vannā. Tas ir, bļodā, kas ielikta vannā. Un baidos, ka vienā jaukā dienā mans mugurkaulks šo izklaidi neizturēs un vienkārši ar krakšķi pārlūzīs uz pusēm.
Senos laikos mūsmājās bija burvīgs koka dēlis ar divām īsām, bet masīvām "kājiņām". Dēli uzlika uz vannas augšas, kājiņas to nofiksēja no iekšpuses, tad uz dēļa lika bļodu un vešerēja tā, ka šļakstēja vien.
Man vajag kaut ko tamlīdzīgu. Nu, vai varbūt kādu vieglu, bet izturīgu un nemirkstošu soliņu vai tabureti, vai pakāpienu, uz kura uzlikt bļodu, lai... Nu, jūs saprotat.
Esmu caurskatījusi medicīnas preču veikalus, bērnu veikalus, beidzamais atradums - kāpnes, ko "Var izmantot, lai iekāptu vannā vai jebkurā citā situācijā" (diemžēl šo es neizdomāju, tā tiešām ir rakstīts https://220.lv/lv/majai-un-remontam/san
Kādas konstrukcijas šādam nolūkam tiek izmantotas Jūsmājās?
ps - nupat atradu speciālu "pakāpienu treilerim" https://220.lv/lv/sports-turisms-un-atp
- Sakiet, kundze, kāds viņš bija kā bērns? Jūsu dēls? - pie pusdiengalda ciemiņš ziņkārīgi iejautājās.
- Mazs, - viņa atcirta.
Latviešu repā man laikam visvairāk patīk, ka tas var mani sasmīdināt. Un sasmīdināt ne tikai tāpēc, ka smieklīgs, bet tāpēc, ka asprātīgs. Piemēram,
"Rādās pravietiski sapņi
pēc kuriem nekas nenotiek"
// vismazāk laikam patīk mūžīgais peregars, bet nu tas ir tikai mans gļuks //
Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.
Pēdējās dienās lasīju kādu grāmatu, kas vispirms man ļoti aizrāva - lieliska ideja, spraigs sižets, jauki galvenie varoņi, bet, jo tuvāk beigām, jo skaidrāks kļuva, ka nu ir ziepes. Jo personāžs, kam acīmredzot ieplānota galvenā romantiskā mīlētāja un pasaku prinča loma, uzvedas kā klasisks narciss, sievu sitējs vai skolas huligāns. Viņš pat nebija nekāds leģendārais, bīstamais ļaundaris, kā varbūt bija iecerēts, viņš bija vienkārši mazisks un sīkumains divkosis, kas zaudēja prātu pie mazākās iedomātās vai reālās nepakļāvības savam trauslajam, uzpūstajam ego. Tāds liels liels sarkans sarkanas lielais sarkanais karogs. Ja man būtu iespēja pārrakstīt, teiksim, finālu, viņš noteikti ietu bojā izšķirošajā cīņā ar lunātiķi, kas ievārījis grāmatas centrālos sūdus, kamēr pārējie, notraukuši pāris pieklājīgu asaru, dzīvotu ilgi un laimīgi.
Kāpēc es to visu tik gari rakstu? Jo pēc tam, kad biju sīki un smalki izplānojusi, kā es šo visu pabeigtu, es negaidot sajutos tik labi!
Un nolēmu, ka turpmāk tieši tā arī darīšu ar visiem stāstiem, filmām, seriāliem, lugām utt, kuru draņķīgi, idiotiskie nobeigumi mani dzīs taisni kapā: es tos pārrakstīšu savā galvā. Un viss, lieta darīta.
Man ir vēl viens šokējoši slikts atrisinājums iesprūdis galvā nu ja ilgāku laiku, bet tagad tas ir tikai pāris dienu vai, augstākais, nedēļu jautājums, un es izdomāšu, kam tur patiesībā vajadzēja notikt. Un tad gan viss būs taisni lieliski!
Nepopulārs viedoklis, bet man patīk šodienas laikapstākļi. Tiešām patīk! Gaiss vairs nav šausmīgi sauss un putekļains, un mati sačirkojušies līdz perfekcijai.
Katru reizi, kad gribas nopirkt kaut ko jaunu, piemēram, no drēbēm, jāsakārto vienu plauktu. Un tad uzreiz ir skaidrs, ka vienīgais, ko vajag nopirkt, ir vairāk atkritumu maisu.
Atbildot uz vakardienas jautājumu: "ko darīt, ko darīt". Elementāri!
Navigate: (Previous 20 Entries)
