Friends
(Recent Entries)
(Archive)
(Friends)
(User Info)
Jun. 6th, 2026
08:28 pm - #6 Es, rēta, izlikos, ka dzīstu.
Gaidu, kamēr nožūšu pēc tējas dzeršanas un savas otrās dīvaini sanākušās rabarbermaizes ēšanas.
Vienmēr kaut ko samainu vai nu receptē, vai izmantoju citu pannu kā šoreiz, un sanāk kas neparedzēts. Tuvu iecerētajam, bet mazliet dīvains. Šodien izcepu plātsmaizi, kam vajadzēja cepties 35x40 cm metāla pannā, 20x20 stikla pannā. "Kāda starpība?" es nodomāju. Pēc vairāk kā stundas (!) man sanāca kūka ar ļoti biezu, dīvaini brūnu biskvītu un superņammīgu, bet biskvīta biezumam mazliet par plānu, sulīgu virspusi.
Īsti nekad neizdodas arī noslīpēt tās receptes, jo pēc pāris reizēm (vai biešu pastas mērces gadījumā - uzreiz) apnīk cept vienu un to pašu. Varbūt ir ok pamēģināt, apmierināt ziņkāri un kaut ko jaunu iemācīties. Varbūt vecmāmiņas vecumā man beidzot sanāks ar pirmo piegājienu.
Nākamnedēļ gribu pirmo reizi mūžā izvārīt arī vistas vai cita dzīvnieka zupu. Par šo es īpaši raustos, jo zupas šķiet tik sarežģītas - katrai sastāvdaļai ir savs vārīšanās laiks, nekad neesmu vārījusi kaulus, nu, tur daudz var noiet greizi. Labprāt piezvanītu par šo tantei, jo viņa noteikti māk pēc vecmāmiņas receptes izvārīt lielisku zupu, bet mazliet bail. Neesmu uzturējusi labu kontaktu ar nevienu, kurš nav tieši blakus, un par to ir kauns. Un tad "zvanu tikai tad, kad kaut ko vajag". Viņiem varētu likties, ka man ir vienalga, bet vienkārši nav pieticis spēka. Vai arī tas ir tikai attaisnojums. Nezinu.
Draudzene (un internets) teica, ka buljons varētu palīdzēt veseļoties un iedot vajadzīgo, bet vienu pašu buljonu es toč nedzeršu, lai arī cik veselīgs tas nebūtu.
Ar sevi ilgi diskutēju arī par sporta zāles abonementu. Lai arī daudz slimoju un pa vidu ir tikai dažas "veselās" dienas, man ir aizdomas, ka kaut cik regulāri jogas vai citi atslābinošie, stiprinošie treniņi arī varētu palīdzēt. Mazāk stresa, sastinguma, veselīga slodze. Bet tās finansiālās saistības mani baida, ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kas notiks ar darba lietām.
Vakar koncertā gan uz vienu brīdi izdevās atkal pieslēgties sajūtai, ka es dzīvoju tajā pašā pasaulē, kurā citi. Ka arī es visu varu. Varu saņemties, varu izdarīt, esmu pietiekama. Tas, kā dzīvā mūzika uz brīdi noslauka prātā iebrauktās sliedes un ļauj pievienoties pavisam citai, tīrai, spēcīgai pasaulei, ir tik maģiski! Iešu uz koncertiem vēl. Varbūt tai tantei, kas aiz mums tualetes rindā runāja par "mūzikas terapiju" bija taisnība.
Love will tear us apart. Music will put us back together.
07:46 pm
Izrādās, kā tagad nav iespējams pasutīt, lai piegadā alu uzreiz uz mājām, jāgaida sešas stundas. Tā nu vienas alus bundžaa vietā es tagad esmu iztrejtarējusi puspudeli mājas aveņu vīna, ko nopirku Bīriņos. Tā kā es nedzeru īpaši bieži, jūtos viegli noreibusi.
Čatā ar brāļiem pateicu, kā esmu ar mieru esošajam izraisītajām piemineklim, lai tikai tas būtu uzlikts. Bet viens brālis grib papildus rotājumus, otrs grib vispār pārtaisīt. Kaut viņi par mūsu dzīvo mammu rūpētos tikpat cītīgi kā par to pieminekli.
Bet nevienu nevar izglābt, ja viņs negrib tapt izglābts. Tāpēc mammai, visticamāk, tā arī nāksies dzīvot bez siltā ūdens turpmāk. Ja viņa visas savas vēlmes izsaka tikai divatā ar mani, tad nu tā ir viņas izvēle.
12:23 pm
"What I keep coming back to: saying "I need help" directly is an act of care toward the other person. It means trusting them enough to be legible. It means not making someone work to find the request. Clarity can be warm. Not making someone guess is its own form of respect."
(uziets reditā)
12:38 am
Šodien vienkārši atguvu enerģiju vienatnē. Pamazām atgriežos pati savā ādā.
Pēc nedēļas vecākajai brāļa meitai izlaidums devītajā klasē- kā skrien laiks. Diez, ko tagad dāvina uz izlaidumu? Es biju domājusi aploksni ar naudu un skaistu kartīti. Bet varbūt tomēr vēl papildus arī kādu grāmtu? Bet tas tajā gadījumā, ja tikšu no darba, viņai izlaidums piektdienā desmitos. Agrāk taču izlaidumi bija sestdienās, kopš kura laika tos rīko darba dienās? Tāpat tās eglītes ar obligāto vecāku piedalīšanos darba laikā? Kurš strādājošais vecāks vispār uz tādām tiek?
Jun. 5th, 2026
11:33 am
nu re, beidzot ko ieciboju, un tad visas sarunas tikai par puķēm
09:07 am - #5
9.08
Pamodos agri, jo vakar uzrakstīju tikai vienu no pieciem tekstiem. Smadzenes vienkārši atteicās strādāt tālāk. Bet rīta un termiņu iespaidā, šķiet, diezgan labi uzrakstījās vēl divi, kas tagad gaida apstiprinājumu.
Lai nosvinētu, ēdu vakar uztaisīto ļoti rabarberīgo un mazliet rūgteno drumstalu kūku ar saldējumu un ķiršu tēju.
Domāju par to, kā zāļu apjomā, kuras šobrīd dzeru, vispār var pateikt, kas ir simptomi un kas - blakusparādības. Tagad laikam atceros, kāpēc atmetu zāles iepriekšējo reizi. Šķiet, ka arī līdz galam neuzticos ārstiem, jo tik bieži ir bijis kaut kas nepateikts, līdz galam nenoskaidrots vai pat ignorēts, ka neesmu droša, vai viņi tiešām pievērš uzmanību. Esmu sākusi pati ļoti aktīvi komunicēt, jautāt un atgādināt par simptomiem, un arī tad manī ieklausās katrs ceturtais ārsts. Es ļoti cienu profesiju, bet, šķiet, arī redzu, ko tai nodara tā milzīgā slodze un atbildība, kas ārstiem ir jāpanes.
Suns gultā saritinājies kliņģerī šņāc un nemaz negaida, ka kaut kur tik agri viņu vedīšu. Šķiet, šodien jau bija divās čuru pastaigās, lai gan es tajā agrā rīta reibumā īsti pat nepiefiksēju, ka un cik reizes izvedu viņu ārā.
Vakar vakarā viņam ļoti smuki sanāca nokomunicēt, ka viņam vajag tieši ārā, nevis ēst. Parasti viņš sāk man ļoti entuziastiski uzbāzties, kašņāties un laizīt muti, kad viņam vajag vienu no diviem. Tad es pajautāju "tev gribas ēst" vai "tev gribas ārā", mēģinot provizoriski pirmo jautāt to, kurš man liekas ticamāks. Ja viņš atbildot vēl vairāk satrakojas un sāk griezties ap savu asi, es zinu, ka vajag. Bet ko darīt, ja pasaki vienu, tad otru, un ir ļoti līdzīgas intensitātes reakcija? Virtuve ir pa kreisi, bet ārdurvis pa labi. Vakar es nostājos durvīs un prasīju viņam parādīt virzienu. Un viņš ļoti smuki arī parādīja, lai gan ir rīma un mani pārsteidza, ka, pat ja viņam vajag čurāt, viņš neizmanto iespēju vispirms padiedelēt ēdienu. Mana suņu mātes sirds par šo bija ļoti lepna.
Gaidu, kad klients apstiprinās ierakstu, lai varu to ielikt kanālos. Ja tagad aiziešu gulēt, tas būs pusdienlaika ieraksts. Varbūt tas arī ir OK.
Bet vispār arī rīta klusums ir ļoti jauks.
Jun. 4th, 2026
08:36 pm - #4 Rabarberu drumstalkūka un gruži
Vakar pēc alerģijas zāļu iepirkšanas domāju, ka šodien varbūt maģiski jutīšos labāk. Šķavas, tekošais deguns un visas niezēšanas tiešām ir beigušās. Bet kakls nodedzis sarkans (kas gan baigi nesāp, jo man ir tas alerģiju sīrupiņš), kājas kļuvušas par pudiņkājām, mazliet reibst galva. Realitāte tāda mazliet vatēta.
Tā kā pirms dažiem gadiem pieņēmu liktenīgo lēmumu par pašnodarbinātību, tagad man ar tādu vates galvu būs jāraksta. Kopumā šodien vajadzētu paspēt uzrakstīt kādus piecus ierakstus. Ja vēl uzrakstītu vienu e-pastu, vispār būtu lieliski, bet es jau par tiem pieciem šaubos.
Lai tas ritētu vieglāk, atnesu datoru uz virtuvi un mēģināšu rakstīt, kamēr cepas rabarberi.
Grūti vispār.
05:28 pm
Fotografēšanās ar Ričardu Gīru ir kargo kulta izpausme?
12:28 pm
tik reti rakstu, bet visu laiku gribas. joprojām mēdzu domāt "postos".
bet tad nesanāk piesēsties, vieglāk ielikt bildi instagramā (ka man šorīt pirmais peoniju krūms viss uzplaucis!), bet biju vakar uz Kvadrifrona "es esmu tas, kas paliek pāri". par to jau jāieraksta tomēr.
nebija tik slikti, kā likās. bija pat labi. negribas spoilot, ja kāds nav redzējis, bet gaumīgs darbs ar paralēlēm, pretmetiem, šaubām.
atkal nosolījos ierakstīt biežāk.
bet jā, saplaukušas peonijas, katru rītu eju dārzā skatīties, vai nav aizmeties kāds kabacis (viņi pat ziedējuši vēl nav).
bērni aug lieli, vidējais jau izskatās pēc skolnieka, vecākais jau sit durvis dažreiz sejā, jaunākais runā gudrībās.
Jun. 3rd, 2026
06:32 pm - #3
Vakar daudz biju ārā. Vakarā atkal pēkšņi sāka tecēt deguns, tad aizkrita ciet (abi kopā?). Šķaudīju. Un tas mani iepriecināja, jo sapratu, ka man, visticamāk, atkal ir vasaras alerģiskais rinīts. Un to ārstēt ir daudz vieglāk nekā vīrusu saslimšanas, kuras saķer katru nedēļu.
Noķēru ārsti, dabūju zāles un nosūtījumu pie alergologa.
Nopirku arī kuņģa skābes zāles, jo vakar vakarā vienlaikus ar to šķavu lietu arī sāka dedzināt kuņģi no načos vakariņām. Pa nakti atkal apdega rīkle. Tas ir vnk episki, cik daudz lietu vienlaikus var noiet greizi vienā ķermenī.
Tagad turu īkšķus, ka zāles palīdzēs.
KOK strādā, AD arī, šie, cerams, arī, es turpinu vazāties pie ārstiem un kādu dienu varbūt atkal jutīšos labi lielāko daļu dienu. Nu, vai vismaz pusi laika?
Bet tieši tagad gan es iešu nosnausties, jo vakarnakts gulēšana ar vaļā muti, kamēr pakrūtē deg ugunskurs, īsti neļāva atpūsties.
Kas lieliski tagad, kad ārā ir karsti - mums iekšā visu laiku ir vēss. Ne man, ne sunim vairs nevajag vasarā mocīties mūsu pannas dzīvokļa vidē. Ja gribētu, mēs tagad varētu pat ēst ziemas sautējumus! 😀
***
Fuck. Izmērīju temperatūru. Tomēr 37,5, kas nozīmē, ka tā vai nu nekad nebija, vai vairs nav tikai alerģija, lai arī bija visas pareizās deguna, mutes augšpuses un acu niezēšanas. Ārste gan teica, ka alerģijas uzliesmojumi var arī “palaist” laikam vīrusus/infekcijas. To kursu tāpat izdzeršu, bet nu bāc. Manu ārsti tik bieži nemaz nevar dabūt rokā, cik bieži es saslimstu.
03:47 pm
Besī lasīt feisbukā visus tos priecīgos postus, kur jūs stāstāt, kā esat kaut kur iestājušies, kaut ko pabeiguši, kādus jaunus diplomus un grādus saņēmuši. Beidziet vienreiz mācīties un sāciet kaut ko darīt!
Jun. 2nd, 2026
04:22 pm - #2 Es palikšu nomodā!
Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu.
Liekas tik sarežģīti un nogurdinoši:
- saģērbties un sataisīties iziešanai no mājas,
- saprast, kā tikt uz pirmo lokāciju, kur man jābrauc,
- neaizmirst, ko man tur vajag un nezaudēt pārāk daudz laika apmulsumā vazājoties apkārt ("bet ja nu te ir vēl kaut kas, ko esmu aizmirsusi/nezinu, ka man vajag"),
- tikt uz pārējām trīs lokācijām (lai gan šaubos, vai uz kaulu iegādi tirgū paspēšu, tā ka divām),
- saglabāt mieru cilvēkos, sabiedriskajā transportā, veikalos,
- izturēt visas domas un jūtu uzplūdus, kas publiskās vietās ir īpaši kaprīzas ("bet kur iet mana dzīve?!", "kāpēc esmu viena?!", "ko lai es daru ar X, Y, Z?"),
- izdomāt, ko ēst, jo kādā brīdī drīz man noteikti atkal gribēsies ēst, bet viss ēdiens liksies pretīgs.
Viens no iemesliem, kāpēc droši vien ir forši būt bagātam, ir iespēja visus tādus mazos krikumiņus atdot darīt kādam citam. Lai gan es nezinu, kā es tad paliktu nomodā un ko īsti darītu.
Ja godīgi, šorīt arī domāju, ka absolūti nav pārsteidzoši, ka no rīta negribu celties un vakarā nevaru aizmigt. Viena no galvenajām lietām, kas ļauj man atbrīvoties un justies tā, ka ir nodzīvota jēgpilna diena, ir pietiekami dziļa kopābūšana ar citiem cilvēkiem. Bet man reti ir kopābūšanas plāni, es parasti neizeju pat pastrādāt kafejnīcā (jo uzmini nu - man ir grūti saņemties!) un pret savām patiesajām vajadzībām esmu uzbūvējusi visai pasīvu un izolētu ikdienu.
Nekas. Es varu atrast iespējas būt kopā ar cilvēkiem arī tad, ja nekas liels nav ieplānots. Es varu turēt acis vaļā.
Un, lai arī lēni, smagi un ar apnikuma rūcienu, es varu saņemties iziet no mājas vismaz lai nopirktu kādu daļu no lietām, kas šobrīd ir vajadzīgas.
12:47 am
Šodien jaunākais brālis aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Reizēm man liekas, ka es esmu neredzama. Un reizēm es jūtos kā suns, kuram sit pa galvu ar pātagas kātu.
Mamma šodien lūdza mani palikt ilgāk, jo viņai vajag manu palīdzību ar darbiem.
No vienas puses - es izjūtu pienākuma sajūtu pret mammu. Bet es gribu mieru.
Jun. 1st, 2026
06:42 pm
Gribu uzrakstīt testamentu, lai pēc manas nāves nestātos spekā likumiskā mantošana. Vēl es gribu uzrakstīt nosacījumu, lai mani kremē un manus pelnus izkaisa. Negribu gulēt mūsu dzimtas kapos. Un lai mans jaunākais brālis pēc manas nāves nenāk uz manām bērēm.
May. 29th, 2026
09:51 pm
Es vienkārši izslēdzu vakar telefonu. Pat ne lidmašīnas režīmā, pat ne Do Not Disturb, nē, pavisam izslēdzu, guļ uz virtuves galda tagad ar tumšu ekrānu kā tāda beigta pele slazdā. Gadiem ilgi tā nebija darīts, paņemt un izslēgt. Ieslēgšu pirmdien no rīta. Ziniet, ļoti laba sajūta - būt nesasniedzamam. "Bet, ja, nu, kaut kas notiek?" "Tad es par to uzzināšu pirmdien no rīta."
Pēkšņi vakarā ļoti daudz laika, nebija grūti 1.5 stundu gatavot.
May. 27th, 2026
11:41 pm - Izdegšanas dienasgrāmata #1
Tā kā plānoju tuvākajā laikā palielināt aktivitāti darba meklējumos, cenšos sākt aktīvāk domāt arī par komunikāciju sociālajos medijos. Komunicēt kā man patīk, bet laiku pa laikam parādīt arī kādu savu darbu, ar ko lepojos. Šodien gribēju dalīties ar rakstu, kas, šķita, varētu labi aiziet, jo biju tajā īsi intervējusi vienu sabiedrībā visnotaļ mīlētu cilvēku.
Tad es izlasīju rakstu. 🤦
Vispirms gribēju cilvēkam, kas publicē tekstus, jautāt, kurš idiots samainīja vietām raksta daļas. Biju uzrakstījusi tik dzīvu tēlojumu raksta sākumā, bet te lasu un tas ir tikai zem trešā apakšvirsraksta. Tad paskatījos savos Google dokumentos un secināju, ka tas idiots esmu es pati.
🤦 🤦 🤦
Un ka īsti nevaru ar to rakstu dalīties, jo ar to galīgi nelepojos - tas sanācis tāds plakans un nedzīvs, bez dvēseles vai stāsta, kuram lasītāju izvestu cauri. Vienvārdsakot, uzkonstruēts, jo tādi man pēdējā laikā (iespējams, vienmēr?) sanāk teksti, kuros jādomā par SEO, klienta vēlmēm, auditoriju un visām citām figņām, kamēr mani steidzina projvads un bailes no nenopelnītas iztikas.
Palika baigi bēdīgi. Man bija tik labs materiāls, pat relatīvi pozitīvas jūtas pret tēmu, lieliski kontakti, kurus palīdzēja iegūt paziņa, un beigās sanāca čušš.
Tagad skatos Clue, kad to rakstu cepināju. Nebrīnos, ka nekas labs nesanāca. Tas bija mēnesis, kad sāku lietot KOK, jo veseli trīs ārsti teica, ka tas ir vienīgais veids, kā samazināt asiņošanas apjomu, dabūt atpakaļ normālus dzelzs un feritīna līmeņus, novērst garastāvokļa svārstības utt... OK, sāku dzert KOK.
To jāsāk dzert ar pirmo mēnešreižu dienu. Es biju sacerējusies, ka šoreiz būs vieglākas mēnešreizes, bet nebija. Tās bija smagākas, sāpīgākas, pēc tām es saslimu un tad man bija reāli sāpīga nepatīkama ovulācijas nedēļa. Visu šo laiku simptomi, kurus ārsti solīja salabot ar KOK, vienkārši turpinājās. Lieki piebilst, ka lielu daļu manu balto apeņu var izmest.
Nu, un tādā sāpju, spēku izsīkuma un vispārējā kartupeļa stāvoklī es rakstīju rakstu, ar ko biju cerējusi lepoties. Un nelepojos. Un tagad es meklēju darbu, kurā man vairs nebūtu jāraksta, jo mums ar rakstīšanu, šķiet, viss ir cauri. "Vienīgā" problēma - es īsti neko citu neesmu darījusi. Negribētos savā vecumā arī visu sākt pavisam no jauna kā baristai vietējā kafejnīcā.
Un tieši tāpat kā es nezināju un turpinu nezināt, ka/kā uzrakstīšu katru nākamo rakstu, es nezinu kā izkulšos no visa šī sviesta.
09:43 pm
Dombrava nu mums būs iekšlietu ministrs. Wow.
Latvijā patiešām gandrīz ikviens var kļūt par ministru