Japāņiem ir apzīmējumi dažādām atpazīstamām, bet vārdos nenosaucamām parādībām.
tam, kā saules stari izlaužas caur koku zariem (komorebi)
un tam, kā tiek diskriminētas un pazemotas sievietes darbavietās grūtniecības laikā un pēc bērna piedzimšanas (matahara)
šodien bijām pie kaimiņiem, viņu telei sākās dzemdības un piedzima melns bullītis, 45kg, milzīgs, visu redzējām, vidējais bērns tagad ir bullēna krustvecāks, deva vārdu un visādi citādi bija ļoti aizkustināts.
un tas viss pēcpusdienā, kad pa dienu, visu laiku taisot ēst un tikai drusku palasot ārā, nodomāju - nu tā tā dzīve paiet, un NEKAS nenotiek. ha ha, notiek gan!
Klau, cibiņi, varbūt no pieredzes varat ieteikt kādu foršu radošo meistarklasi? Manai brāļameitai ir vārda diena nākošajā dienā pēc manas dzimšanas dienas un ienāca prātā, ka varbūt būtu laba doma kopā ar abām brāļa meitām aiziet uz ko tādu. Lai ir kaut kas kopīgs interesants piedzīvots.
Sitam, kaujam mazos ežus, Metam podā izvāram!
esot par saimnieci jāņu svinēšanai, ir daudzas jaukas lietas. bet visjaukākā ir trauku mašīna. un to es bez jokiem.
protams, arī naktī staigāt pa mežiem, ruļļoties uz ruļļiem, dziedāt, spēlēt viktorīnu, un tad beigās - kad visi jaunieši guļ - diviem tādiem saimeniekiem piesēst uz soliņa pie mājas pus6 no rīta. forši forši.
Vakar ar velo braucu pa Rīgu, kad man priekšā uz veloceliņa, izmisīgi rokas vicinot metās mormoņu misionāri, cenšoties apstādināt. Vispār jau izmisuma pakāpe ir saprotama, pagānu svētku otrā diena, apokaliptiski tukšā galvaspilsētā.
Neapstājos :D
Uztaisīju rabarberu kūku. Protams, ka vēlu. Un diezgan labu - tādu sulīgu un paskābu, tieši kā man garšo. Tik garšīgu, ka šo rakstot man ir pilna mute ar siekalām. Ko par to saka mans kuņģis?
🤯 🐉🐲🐦🔥☄️🔥🌚
Vai tas bija tā vērts? Iespējams.
Šonakt atkal gulēšu pussēdus.
Bet bāc, ja man būtu vesels kuņģis, tas tāpat vairs nebūtu vesels, jo es vienkārši nevaru noturēties pretī rabarberu, ķiršu un citronu kūku vilinājumam. Saldskābs vai maigi svaigs ir labākās garšas universā.
Šodien veikalā "Labais" priekšā stāv viens pusmūža kungs, kuram pēc labākajām tradīcijām ir šorti, sandeles ar zeķēm, un kaut kāds strīpains krekls, kas sabāzts biksēs. Mani vairāk pārsteidza groziņa izvēle. 1L apinītis - tīri ok, der, un tad sākās pāris nākamās preces. Bezalkoholiskā alus bundža un ledenes. Kungs norēķinājās ar karti, bet izskatījās, ka viņš to dara vai nu ļoti reti, vai arī pirmo reizi, jo kur un kā viņa jāpikstina viņš īsti nezināja, līdz pārdevēja neparādīja.
no ieraksta Cibā pirms 20 gadiem:
"būt nesabiedriskam arī ir labi - vismaz neviens nepiesienas iedzert alu"
Kādreiz, sen, staigāju pa rajoniem, pētīju un prātoju, kā cilvēki dzīvo, un kā ir dzīvot tādā vai šādā mājā. Skatījos, kādas lustras un aizkarus (jo to varēja no ielas saredzēt) cilvēki ir izvēlējušies, un iztēlojos, kā tas ir, būt tādam, kurš tādus izvēlas, un kā ir tādiem aksesuāriem sadzīvot. Pārsteidzoši liela dažādība, tik daudz noskaņu, varēju sajust, kurās mājās kādi cilvēki ir, kā tie sadzīvo, pēc tapetēm mērot. Pusaudzība gan arī deva pa vadiem, gribējās augstceltnes ar atsvešinātību piedzīvot, pie Botāniskā Dārza piemēram, un ciemošanās Mežaparka elitārajos, bet kulturālājos apartamentos atstāja mani aukstu un apmulsušu.
Mūsu kaimiņi ilgu laiku bija kāds pensionēts pāris - Nellija un Zigfrīds. Viņu mazbērni bija mani īstākie bērnības draugi, ar kuriem mēs sirsnīgi draudzējāmies un tikpat sirsnīgi ik pa brīdim plēsāmies un naidojāmies. Un tad pēc kāda laika atkal tikpat sirsnīgi salabām. Nellija bija smalka kundze, kurai piemita kaut kas no pirmskara Latvijas laiku elegances, viņā bija kaut kas aristokrātisks. Tas, cik skaisti viņa bija iekopusi savu dārzu, atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka laikam pat pirmā vēlamā profesija - kļūt par dārznieci, man radās tieši viņas iespaidā. Viņas vadībā mēs kādreiz kopā ar viņas mazbērniem lasījām jāņogas un vārījām ievārījumu, es arī dabūju tādu mazu burciņu, ko pēc tam aiznesu savai mammai. Nellija bija mazliet atturīga, bet ļoti jauka sieviete un nekad neizturējās pret mani nejauki, viņa vienmēr bija ģērbusies ļoti akurāti un viņai bija mazliet sirmi, cirtaini mati līdz pleciem. Viņai bija skaista un moderna virtuve ar baltām flīzītēm, reizēm viņa mēdza cept vafeles tajā padomju laiku vafeļu pannā. Kas visu darīja īpašu - pirms tam viņa iepilināja mīklā kaut kādu šķidrumu no mazas caurspīdīgas pudelītes, ko viņa bija dabūjusi no radiem ārzemēs - laikam no Vācijas, pēc kā visā virtuvē izplatījās burvīga smarža. Ar tagadējo prātu es saprotu, ka tā, visticamāk, bija vaniļas esence.
Es tikai nupat sapratu, ka viņa, iespējams, ir atstājusi visai lielu iespaidu uz mani. Tas, kā viņa ietekmēja manu uztveri. Jo viņai bija sakārtota māja un sakārtota vide un tas man likās kas tāds, uz ko man gribējās tiekties. Tāda klusa elegance. Un ar viņu es laikam pavadīju daudz vairāk laika - vēl jo vairāk - jēgpilna un piepildīta laika, nekā ar saviem īstajiem vecvecākiem.
DELFI. Varas pozīcijā esoši pieaugušie nedrīkstēs veidot intīmas attiecības ar nepilngadīgiem jauniešiem
DELFI. Goda ģimenes bez maksas varēs nodot azbesta šīferi
Es esmu savās bērnības mājās laukos. Ir silta vasaras diena, visi citi ir kaut kur aizbraukuši, tur esam tikai mēs ar suni un varbūt kaut kur pie jumta korēm ielīduši un siltumā sauļojas kaķi. Vējš purina lapegļu rindu aiz mājas, ābeles dārzā un piemājas mežus. Tas brīdis ir kā viena gara, gadiem ilgstoša izelpa. Suns vispirms izskraida visas malas, lai izostītos, tad izvārtās zālē, bet beigās viņam piemetas zūmiji. Un kas tie ir par zūmijiem laukos, kur ieskriet var nevis sētā, sienā vai mēbelēs, bet tikai pļavā vai mežā, vai uz iebraucamā ceļa! Manām ausīm jāpierod pie tā, ka tikai kaut kur pavisam tālumā var dzirdēt vien atsevišķas mašīnas, bet citādi te ir tikai vēja šalkas un putnu dziesmas, un mūsu soļi uz zemes ceļa. Smaržo pēc svaigi pļautas zāles un malkas grēdas pie šķūņa. Varbūt vēlāk es to sporta pēc paskaldīšu - es dievinu malkas skaldīšanu, un man šī darba ļoti pietrūkst. Garšo pēc zemenēm, kuras tikko saulē sasilušas atradām dārzā. Uz brīdi ieejam mājās un vecajā kafijas automātā uztaisām kafiju "ar putiņām". Tad sēžam ārā - es uz sola, bet suns blakus zālē - un es dzeru vienlaikus gan šo kafiju, gan to, kuru dzēru ar vecmāmiņu, rakstot bakalaura darbu, vakaros ar māsu un pusdienlaikos, kad visi tāpat kā šodien jau bija aizbraukuši savās gaitās, bet es tikai sāku dienu.
Šodien atkal bija mūzikas diena. 10-15 dziesmas.
Vēl guļot sapņoju, ka esmu Derils no “The Office” un piedzīvoju to pēdējo deju, ko viņi dejoja, kad viņš beidza strādāt Dunder Mifflin. Earth, Wind & Fire - Boogie Wonderland. Īstenībā lieliska dziesma. Pēc kādas 10., 15. reizes, kad man galvā uz riņķi bija noskanējis piedziedājums, gan palika neomulīgi.
Vidus dziesmas es neatceros (ja neskaita TBBT theme song), bet tās bija lielākoties patīkamas un laida vaļā. Nu, vai es varēju tās palaist.
Bet pēdējā dziesma bija gandrīz kā apskāviens no pagātnes - Muse - Blackout. Tā vietā, lai šovakar mēģinātu pazust, es pasēdēšu ar tēju, acīm ciet un to dziesmu.
Un būšu pateicīga, ka zāles strādā.
Esmu slimojusi jau apmēram mēnesi. Lai gan, ja man kāds jautātu, kad tieši tas sākās, gribētos atbildēt, ka tas vienmēr tā bijis. Neko vairs neatceros. Spēja domāt un fokusēties atstājusi čatu, izmetusi datoru pa logu un nodedzinājusi visas SIM kartes. Es nezinu, kas šis ir, bet zinu, ka esmu vienā no savas dzīves līdz šim zemākajiem punktiem.