mana jaunā dzīve būs futoni un tofu

turklāt tieši Barselona taču taisījās kļūt par car-free pilsētu
kafkaesque nightmare for drivers:
https://www.citylab.com/transportation/2017/01/barcelonas-car-taming-superblocks-meet-resistance/513911/

duckgame pirms brokastīm

vasarā nemana TĀS šalles.

cik vēl teroraktiem jānotiek, lai aizliegtu mašīnas pilsētās?

Paradox of Tolerance: a tolerant society must protect its own existence if tolerance is to exist in the world. If tolerating intolerance results in the destruction and disappearance of tolerant society, then that tolerant society has a right to self-protection – in the form of refusing to tolerate intolerance.

Simoniņš neguļ, viņš rezumē "cepu cepu kukulīti": lieeelu ņam ņam ņam

tā kā Eiženam šodien paliek jau 6 gadi, aizvedu viņu uz mediju seansu par bēgļiem un karu "Diena, kad mans tēvs pārvērtās par krūmu"

man jāraksta par visiem festivāliem, bet auklīte būs atpakaļ tikai tad, kad festivāli beigsies

Simoniņš speciāli sita galvu pret sienu vēl tad, kad tikko rāpoja. tagad viņš sit galvu pret zemi par katru sīkumu, kas viņam nepatīk, vai vienkārši tāpat vakaros pirms miega. nostājas četrrāpus, atvēzējas un sit pats savu galvu, un skatās acīs manu reakciju.
aizvakar viņš apvēmās no raudāšanas par to, ka es iegāju wc.

pēc tam kad vētra visus kokus bija jau aplauzusi un aplikācija solīja tikai 30% pērkona iespējamību, mēs nolēmām atmīties mājās pa "tumšo gaismiņu". Pa lielam tāpēc, ka Simo vilka mūs aiz rokas pie riteņiem, viņam vēl bija par maz piedzīvojumu šai dienai ar karsēšanos, mērcēšanos un krusu kokteiļa ledus gabaliņu izmērā.
brauciens bija fantastiski atsvaidzinošs, un, kad uzbraucām uz Vanšu tilta mazais bērniņš sauca savu pirmo iemācīto mašīnas nosaukumu "Limo! Limo!, jo pie "Saules akmens" tantes krāsainās kleitās precējās un dzēra kokteiļus pie limuzīna.

veloceliņš, miedziņš, pīrādziņš
akvaparciņš

- nāc lejā brokastīs, Eižen
- pagaidi, es apstādināšu
- tas ir televizors, to nevar apstādināt

šī bija fantastiski laba diena, mēs no mājas izgājām tikai līdz veikalam.

atkal nupat piečakarēju cilvēkus. visu vakaru mocījos dilemmā, biju apsolījusi braukt uz Enguri, bet man negribas braukt uz Enguri! man ir sakravāta soma un nopirktas 3 autobusa biļetes 9:20.
bet man negribas ar bērniem pa taisno no gultas sperties uz smirdīgo autoostu, kratīties karstumā, zīdīt busā... es vienkārši gribu lasīt grāmatu naktī, piecelties, cik vēlu vien var, lēni brokastot, parakstīt un iet ēst pusdienas kādā no Rīgas restorāniem. ja man būtu atvaļinājums, es dotos ceļojumā uz Rīgu, nevis... uz Enguri. un man ir atvaļinājums.

šis nav vienkārši augusts, šis ir laiks, kurā googlēt ar pulti vadāmas rotaļlietas un lego light brick, pirkt vienreiz lietojamus traukus, tortes krēma krāsvielas, papīra virtenes un zobu bakstāmos ar karodziņiem.
vakar pirmo reizi mūžā aplīmēju pinjatu.

izspiedu vienu tekstu, mazliet atguvu pašapziņucieņu.
(ne jau par saturu, bet par iekļaušanos termiņā, jo pēd. laikā es tikai to vien daru kā piečakarēju cilvēkus un prasu piedošanas)

ciemos bija draugs no Taivānas, kam mīļākais ēdiens ir "rimi" berlineri ar zapti, jo tie atgādina bērnības lēto baltmaizi.

apriju bulciņu, bet neko neuzrakstīju