Suņu lāsts. "Oskarā" apmetās pāris ar 2 trīceklīšiem, kas visu laiku rej, aprej un rūc uz bērniem

Zenta un Oskars ir dvīņu mājas. mums ir tikai Zenta, un Zentas galvgalī uzlikām nakts kino, svinīgi iet Freimaņa Dzīvīte.
Oskaru nepaguvām pierezervēt un tur ievākušies divi "strādnieki pa Latviju" - māju siltinātāji strīdās par to, kurš pirmais "norāva zobu".
Es midzinu Simo un klausos abus notikumus.

nakšņoju namiņā "Zenta"

e: "es ieguļos jaunā nelaimē"

bērni mīl savu Reini

fak, es atkal neguļu, jo man ir šaubas par to pašu ko pagājšgad - vai iet strādāt, ja sanāk nosegt tikai aukli un etalonu, vai palikt neveselīgajā frīlansā ar bērnu klēpī.

es kā muļķe biju aizmigusi kaut kur pa vidu Hannah Gadsby stendapam un nenovērtēju, cik tas ir perfekts katrā sīkumā, un biju tāda "ā, nu ir labāki redzēti". īstenībā nav labāki redzēti, tur ir viss, kam stendapā jau sen vajadzēja būt - bēdas un patiesība, un beigšana sevi nostādīt idiotes lomā. viņas patoss man patīk un šķiet gaumīgs, arī šo streotipu par patosa bezgaumību viņai izdodas salauzt, tāpat kā "nesaprastos ģēnijus" un uzskatu, ka mākslai jātop mokās un jābūt nesmieklīgai.
2 x noskatījusies jūtos tā it kā pati būtu visu pateikusi. lai arī skaidrs, ka es nekad tā nevarētu, ak, cik ļoti es tā gribētu. it sevišķi mākslas vēstures daļu, par visiem tiem mācību gadiem, kuros esmu mācīta apbrīnot "vāzes, kurās viņi sprauž savas diņķu puķes". tas bija tik atbrīvojoši.

team karpetjans

Mārupes veloceliņš <3

Simo joprojam iet gulēt tikai ar Sv. Ēģiptes Taisjas ikonu rociņās

kad dedlains ir jau nodrukāts uz piena paciņas, bet ideju joprojam nav

Simo atradis mantu kastē mazu robotiņu, nosaucis to par Eiženu, cītīgi spēlējas. atveda viņu ēst brokastis, dos zilu medutiņu. vienkārši pirmo reizi tā, viņam nekad nav bijusi kāda īpašā manta un lomu spēles.