sildu māju, vārot ūdeni un lejot bērna vanniņā. pret vakaru tuksnesī nolaižas reāls aukstums. mājā drēgni. pūšam praktiski nepiepūšamus party blonus no vietējā arābu veikala, lai kaut kā vismaz bērnam novirzītu domas no besīgā klimata. šodien nomazgāju kājas, rīt mazgāšu rumpi.

arrgh, mēs esam apmetušies Marokā. saimnieki sāka kārtot mūsu neejošā boilera problēmu: saimniece ar bērnu padusē aizgāja "tepat uz laukumiņu, kur parasti sēž visi boileru labotāji", atnāca ar vienu, kuram puse sejas ir nodauzīta zila, ilgi kaut ko murmulēja, kaut ko mīņājās un grozīja, kāpa laukā pa logu - skatījās skursteni. pateica, ka nevar salabot, ka vajadzēs kādu no Boileru kompānijas, kuru iešot pameklēt "tepat uz laukumiņa", varbūt vēlāk pēcpusdienā šis būs atnācis dzert tēju.

tagad es vismaz sāku saprats to laukumiņu, kurā parasti sēž daudz arābu veču un un pa vidu zēni spēlē bumbu. izrādās, viņi strādā.

pamodāmies pie tējas, Eižena pirmais vārds bija "mājās". uzreiz lecām zirgos un braucām, jo viņš vakar bija īsts party pooper - tikai raudāja un lūdzās mājā. un es apsolīju, ka no rīta būsim.
bet vismaz izbraucām caur tirgu, un tagad, 8os no rīta es dzeršu savu petit cafē un ēdīšu petit poulet.

7dien būšot jau 19 grādi, bet mans kreizī dēls 1) totāli liedzas iet laukā uz parku (visu saulaino šodienu esam notupējuši istabā ar lego), 2) ja piekrīt iziet, tad tikai biezā šallē, cepurē un cimdos

šorīt visi cēlāmies pirms 7 un gājām reģistrēties komūnā

laukā bija tikko novācies tirgus, spīdēja saulīte un gaiss smaržoja pēc medainiem pomerančiem, marahujām un mango. un pieleca, ka es pagaidām vienkārši gribu būt lamīga tepat mazā rādiusā ap jaunajām mājām. man tikai drusku pietrūkst man mīļo draudziņu.

varbūt tad, kad mēs apdrošināsimies, es jutīšos mazliet labāk.

bet man ir bail braukt vakaros ar bērnu metro, jo daudz agresīvu psihu un jāraustās, ka kāds nenogrūž pa eskalatoru. tēpēc es atvainojos, ja kādu reizi atsaku tikšanos vakarā ārpus mājas, kur nokļūšana ir ar metro. arī satiksmes dalībnieku vidū ir psihi, kas brauc virsū uz pārejas tā ka šņerkst. un tas ir mulsinošāk nekā Rīgā, jo šeit it kā ir pieņemts laist, un tad tu ej, bet tevi nepalaiž. kā teica dejavu - uztver Briseli kā jaunattīstības valsti, tad būs prāts mierīgāks.

šorīt nekas nesāp. tad, kad Eiženam palika auksts un viņš atnāca ieritināties pie mums, I pārvācās uz viesu guļamplauktu. varbūt viņam vienīgi sāp tagad.

bija arī kultūras vakars andergraundā. ar bēbīti.

ja kaut kam noteikti ir jāsākas, tad - lai sākas visas pasaules revolūcija!

šodien Kultūras diena. mēneša pirmajā 3dienā muzeji pa velti un mūsu rajonā ap stūri ir laimetīgās mākslas centrs WIELS. aizgājām abi ar E uz viena veca laba vācu mākslinieka FRANZ ERHARD WALTHER izstādi. viņš strādā uz ķermeņa sajūtām, veidojot auduma u.c. vielu objektus-skulptūras, kuru izskats un telpa sniedz tādu ķermenim pazīstamu stāstu par brīvību, kārtību, klātbūtni u.c. līdzīgi kā aplietots ziepju gabals, sagulēts palags, ienēsāti apavi, sakārtots skapis vai laukā plandoša bura.

Eižens ātrāk par mani saskatīja, ko katrs auduma murskulis īstenībā nozīmē un atgādina. un izskatījās, ka arī viņam ir interesanti.

zinkā es sapratu, kur ir LV pārstāvniecība? turp plūda cilvēki ar nesajaucamajām rimi somām. /es savējai to šveices krustiņu esmu aizlīmējusi ar sēni.

trešā trikīgā lieta dzīvoklī ir trepes uz guļamplauktu, kas ir ļoti stāvas un diezgan augstas, un E uz tām ir kā uzburts. skaidrs, ka viņš prot rāpties kā bērnu laukumiņā, taču viņš uz tām dauzās un mēģina uzkāpt ar lego pilnām rokām vai dzenās pakaļ kaķim, kurš savu resno pakaļu tomēr tur uzdabū daudz ātrāk. un jā - lejā kaķis tenteriski nolec, bet Eiženu vajag "rescue" desmitiem reižu dienā.

atkal sāp galva. ir skaidrs, ka vaina ir gulēšanas apstākļos. tātad - vai nu spilvens, vai nu apkure vai apgaismojums. vakar nesāpēja - vakar Eižens ierāpās gulēt lielo gultā jau stipri pret rītu un nebija īpaši jāspiežas, tāpēc domāju, ka galvenais sāpju iemesls ir kaut kā slikti nogulēts kakls, zem kura tiek vai netiek pareizais spilvens.
otrs laimes spēļu automāts ir mūsu boileris. pāris reizes dienā tas izslēdzas, un reizēm vairākas stundas to nevar dabūt atpakaļ - ejam pa kārtai katrs nospiest podziņu, kamēr paveicas. un, protams, mēģinām tur atkost sakarības.

visu vakaru čivina: oncle Karlos present (visvieglāk Eižena sirdi ir iekarot ar Lego)

leļļu teātri mums toties šodien parādīja zivju tirgotājs. kādas 15 min vienzobainais arābs amzierējās ar Eiženu - rādot zivju žaunas un liekot tajās mazās zivtiņas un skaidrojot: maman, bebe. maaman mange son bebe.

kaut kā sanāk, ka pagaidām visbiežāk gatavojam paeljas, jo no viena katla ēdam 2 dienas: ir gan ingmārām, ko līdzi paņemt uz darbu, gan eiženu, ar ko visu dienu izbarot. viņam ļoti garšo kuskuss, un arī pret jūras mošķīšiem neiebilst. turklāt paka lielveikala jūreņu ir lētāki par gaļu.
šodien šmorēt negribēju, paņēmu tirgū vakariņām gatavu grilētu cālīti. un dažus alus.