tas ir, kā es redzu latest posts: http://www.messynessychic.com/2013/08/02/americas-forgotten-pin-up-girl/

pie LIDL lielveikala šodien bija mana draudzene ubadze. pirms kādām ~2 ned. nopirku viņai fantu, lau nekaltē saulē. tad viņa bija pamatīgā stāvoklī, šodien viņa jau ar bērniņu. un man nebija keša. un no nopiktā arī neko dot nebija vērts - nu, ko es pārlsas atbēršu sauju?

un tad tur pa vidu visām tām briseles mīztuvēm, dirstuvēm, taisni pie uteņa, aiz divrindu žogiem un dzeloņdrātīm ir mazs zaļš pleķītis - dārziņš, kur bērni iekopj dobes, dzied dziesmas un audzina cāļus. dārziņa direktors runāja laipni. teica, lai liekos mierā ar papīriem un nesu tik papīru, cik ir. viņa seja tiekoties izskatījās tikpat izmīdīta kā tas zemes pleķītis.

( izkrāso pats )

bērns arī rij kā dulls. 8.00 omlete, 11.00 griķu putra, 14.00 jogurts, vafele, 15.00 pārslas ar pienu. un drīz jau jāsāk šmorēt gaļīgas vakariņas. es beidzot esmu tikusi pie kafijas, ieēdu arī brokastu siermaizīti. lai arī ceļos ap 7, man joprojām apetīte un dzīvot griba parādās tikai uz vakaru. pa dienām lielākoties sāp galva no spožās saules. saulenēm un biezajiem aizkariem pagaidām nesanāk $.

atkal jau paņēmu smskredītu

Ingmārs bija piemirsis, ka viņš Rīgā dzīvoja virtuvē. (pēc tam pārvācās uz istabu atkal)

dokumentu kārtošanu arī esmu aizlaidusi pašplūsmā: nes mani, papīra upe, bet es tikai gulēšu ar maijpuķīti pie nāss.

Albertlaan ir simtgadīgu kastaņu avēnija, ļoti ēnaina un smeldzīga kā Žaks Brels. greznajās mājās dzīvo tikai plastiskie ķirurgi un paveci aristokrāti, kas ne tikai neaizklāj plašos, spodros logus, ļaujot apskatīt visu viesistabu un skatu caur pretējās sienas logu uz dārzu, bet arī atver vaļā durvis, kad spēlē klavieres fuajē. tur burtiski smird pēc kino un detektīvromāniem.

(pagalvī plūstoši smaržo kastaņa svecīte, un es nevaru aizmigt no satraukuma)

konditorejas tirgotavas elektroniskais tablo mija šādus uzrakstus: boulangerie - tout est artisanal - welkom - ترحيب

klausos radio Judaica, tur skan System of a Down

bērniņš jau vairākas dienas prasa skatīties tikai Totoro, un noskatās arī - visu pilnmetrāžu. pēc visām tām bēbju multēm - mēs beidzot varam kaut ko skatīties kopā, un tas nozīmē, ka drīz varēsim viņam atklāt vēl daudz brīnišķīgu filmu un pat iet uz kino.

vakar biju uz vēl vienu Zachary Oberzan izrādi par viņa un Hjūstones sinhronajiem pašnāvību mēģinājumiem, varējām padalīties deprī. viņš palūdza, lai zāle viņam padzied karaoki, bet tikai to daļu, kur saka "je t'aime". un mēs dziedājām, bet viņš tur stāvēja uz celīšiem un raudāja.

pēc tam biju 'patusēt', bet nejutu no tā vispār nekādu prieku un gandarījumu. mājās ir interesantāk.

baigi veiksmīgi šodien - sakārtoju māju, nesu mazgāt baltās veļas, atradu uz ielas diezgan ok lielo klubkrēslu ar orientālu apvalciņu, labā stāvoklī. mazgātavā ir tikai 1 lētā veļasmašīna (3.5 eur, pārējās dārgākas), sagrūdu tur veļu, izsaucu Ingmāru, lai aizstiepj klubkrēslu. mājās nodīrājām klubkrēslam tos pārvalkus, savācu arī krāsainās veļas, atnācu atkal uz mazgātavu - baltās jau bija izmazgājušās, ieliku žāvētājā, bet lētajā veļas mašīnā uzpildīju krāsainos un pārvalkus. aizbraucu uz veikalu pēc kaut kādiem produktiņiem gaidāmajām brīvdienām, atpakaļceļā izņēmu baltos no žāvētāja un iekrāvu to vietā krāsainos. tūlīt uzcepsies spināti, un iesim pēc krāsainajiem.

var nopelnīt naudu un laikus!

vakar vakarā bijām ar Eiženu pie viņa draudzenītes princeses Papijonas. šie parotaļājās un aizgāja blakus istabā mīlīgi uz sofas skatīties multfilmu. kad pēc 7 min ienācām pārbaudīt - viņi jau bija uz grīdas "karotītē" un Eižens meklēja, kur viņa ir plika. vispazorīgāk bija tad, kad viņš svētlaimīgu seju uz mums paskatījās un teica: "tā ir mana Santiņa!"

es riktīgi baidos, kad man ir jāzvana šeit uz kādu iestādi ar jautājumu, piemēram kā šorīt - kā, lūdzu, es varu piereģistrēt bērnu pie ģimenes ārsta? man ir sajūta, ka vienmēr telefonu paceļ viena un tā pati BIATCH, it kā viņa būtu piesaistīta manam numuram.