bērniņš jau vairākas dienas prasa skatīties tikai Totoro, un noskatās arī - visu pilnmetrāžu. pēc visām tām bēbju multēm - mēs beidzot varam kaut ko skatīties kopā, un tas nozīmē, ka drīz varēsim viņam atklāt vēl daudz brīnišķīgu filmu un pat iet uz kino.

vakar biju uz vēl vienu Zachary Oberzan izrādi par viņa un Hjūstones sinhronajiem pašnāvību mēģinājumiem, varējām padalīties deprī. viņš palūdza, lai zāle viņam padzied karaoki, bet tikai to daļu, kur saka "je t'aime". un mēs dziedājām, bet viņš tur stāvēja uz celīšiem un raudāja.

pēc tam biju 'patusēt', bet nejutu no tā vispār nekādu prieku un gandarījumu. mājās ir interesantāk.

baigi veiksmīgi šodien - sakārtoju māju, nesu mazgāt baltās veļas, atradu uz ielas diezgan ok lielo klubkrēslu ar orientālu apvalciņu, labā stāvoklī. mazgātavā ir tikai 1 lētā veļasmašīna (3.5 eur, pārējās dārgākas), sagrūdu tur veļu, izsaucu Ingmāru, lai aizstiepj klubkrēslu. mājās nodīrājām klubkrēslam tos pārvalkus, savācu arī krāsainās veļas, atnācu atkal uz mazgātavu - baltās jau bija izmazgājušās, ieliku žāvētājā, bet lētajā veļas mašīnā uzpildīju krāsainos un pārvalkus. aizbraucu uz veikalu pēc kaut kādiem produktiņiem gaidāmajām brīvdienām, atpakaļceļā izņēmu baltos no žāvētāja un iekrāvu to vietā krāsainos. tūlīt uzcepsies spināti, un iesim pēc krāsainajiem.

var nopelnīt naudu un laikus!

vakar vakarā bijām ar Eiženu pie viņa draudzenītes princeses Papijonas. šie parotaļājās un aizgāja blakus istabā mīlīgi uz sofas skatīties multfilmu. kad pēc 7 min ienācām pārbaudīt - viņi jau bija uz grīdas "karotītē" un Eižens meklēja, kur viņa ir plika. vispazorīgāk bija tad, kad viņš svētlaimīgu seju uz mums paskatījās un teica: "tā ir mana Santiņa!"

es riktīgi baidos, kad man ir jāzvana šeit uz kādu iestādi ar jautājumu, piemēram kā šorīt - kā, lūdzu, es varu piereģistrēt bērnu pie ģimenes ārsta? man ir sajūta, ka vienmēr telefonu paceļ viena un tā pati BIATCH, it kā viņa būtu piesaistīta manam numuram.

Ingmārs no Komūnas mājas vēl nedabūja savu beļģu ID, tikai uzzināja tā numuru.

bērns nogulēja visu nakti savā gultā, tā laikam ir bijis tikai dažas reizes pa šiem gadiem.

aizmirsām ar Ingmāru samainīties telefoniem - manam vairs nav kredīta, bet jāzvanās, jāmeklē ģimenes ārsts (dokumentiem). mums līdz aprīļa beigām jāizdzīvo drūmākajā taupības režīmā, jo no algas atdevām lielu parāda daļu, un nu vairs gandrīz nekas nav palicis.

toties ir spainis ar ielas krītiņiem. dzīvokļa izīrētāji mūs jau brīdināja, ka pirmā stāvā dzīvo ļoti nedraudzīgs vecs kungs, kurš visu laiku mēģina par kaut ko kasīties - ka troksnis, ka nopludināts, ka trepes jātīra. kad bijām visu piemājas trotuāru izkrāsojuši kā dzelteni-lillā-rozā karti, pirmo reizi arī satikām Veco kungu - pilnīgi zaļu no dusmām. es pasteidzos notikumiem pa priekšu ar "pirmais lietus to visu nomazgās", viņš atbildēja "es ceru", iegāja mājā un nolaida logu slēģus.

tagad nākamais papīrs, lai piereģistrētu skolā - slimokases apdrošināšana jeb karte "SIS". vajadzīgs ID, izziņa no LV slimokases, kuras I nav, izziņa no darba devēja un vēl kaut kas tur. to gatavo ~mēnesi pēc visu dok iesniegšanas. man ir jābūt pie skolas direktora pēc 10 dienām ar visiem papīriem. pamēģināsim sarunāt, ka viņš gaida, bet man liekas, ka mēs beigās tā arī tikai būsim pamēģinājuši iereģistrēties un pienāks jau laiks braukt atpakaļ.

sākās. Eižens lielveikalā pateica arābu puisītim "fak jū!" (skaļi, skaidri un pa tēmu, jo viņs bļaustījās un mēdījās uz viņu). viņa māte ļoti sadusmojās, es laikam nosarku, bet E noteica: "es tikai brīnos, ko viņš neklausa".

es maz ko šēroju par Ukrainu, bet šis ir satriecoši labs (nav vardarbības): http://youtu.be/FpdCvuf-ZOk

halal kaķu barību varētu saukt FalaFelix

bijām atkal Midi tirgū ēst pankūkas.

sākuši remontēt mūsu ielas baznīcu, pret kuru arābīšī bumbu mētā. saņemiet svēto ūdeni, šaitani!



( šš )

(apkārtējās marokāņu kafejnīcās vietējie vēro ar mierpilnu ziņkārību, nu, tā sakrustojuši rokas un smaidot) (diemžēl skatu neizdevā pilnībā iemūžināt, jo kad I atskrēja ar kameru, darbus jau beidza)

bet kad es atminos ap 01.00 mājās, man viss griezās un bija ļoti slikti. ja būtu bijis tālāk jābrauc, droši vien būtu apgāzusies kādā grāvī. varbūt saaukstējos, ejot laukā ar slapju galvu, vai no tās negulēšanas un pārslodzes.

vakar Tēja mani aizvilka uz Zachary Oberzan izrādi/video "Your brother. Remember?". augstākās raudzes performanci, kas atstāja ļoti spēcīgu sajūtu, kura man bija it kā iztrūkusi: brāļa sajūtu. aktieris rāda savas bērnības vhs video, kur viņi ar brāli un māsu tīņa gados izspēlē van Dammes filmas, un tad to, kādi viņi ir pēc 20 gadiem - viens atsēdējis cietumu un beigts, bet otrs - uz skatuves, viens - true van Damme, bet otrs tikai tēlo.

vēl es šodien baudu dzīvi: neeju laukā!

es nezinu, ko dara vājāks cilvēks ar ratiem vai ratiņos, kad nokļūst uz perona, no kura atiet tikai eskalators ar norādi, ka ratiem tas ir bīstami, un stāvas kāpnes.