man šķiet, ka mūsu projektā tiek ieviests princips: "katram programmētājam savu projekta vadītāju!"

2020.9.28. | 18:53
posted by: polija

Diemžēl jāatzīst, ka (diezgan paredzami) tas kopējo produktivitāti un kvalitāti īsti neuzlabo.
Jo īpaši, ja tam visam pa vidu parādās visādi wannabe "centrālās institūcijas" darbinieki kādās tur jomās, ar kuriem tad jāsaskaņo viss iespējamais.
Tags:

leave a comment


ingmars

aptīt katlu

2020.9.28. | 16:50
posted by: ingmars

Vārīt puķes, dedzināt akmeņus.

leave a comment


neoplasm

wishful drinking

2020.9.28. | 13:10
mood: :)
music: Filter - Hey Man, Nice Shot
posted by: neoplasm

vienīgais, kam mani šajos traģiskajos apstākļos ir izdevies sasmīdināt, ir priekšniecības ciešanas - aiz nepacietības pēc normalitātes viņi te nesen sāka mums spiest uz nerviem, ka jāiet dirnēt birojā, vai ne, un es paspēju iziet cauri šai spīdzināšanai tieši vienu reizi, kad valdība [maldība more like] atkal paziņoja, ka labāk jau tomēr strādāt no mājām lol. nabaga priekšnieks akaliņ iestrēdzis savā ziloņkaula tornī ar sievu un bērniem, very sarcastic šņuk šņuk. nēnu, paldies visiem idiņiem, kas jau no jūlija sāka sirsnīgi uzdzīvot, ballēties riņķī un sēdēt viens otram virsū pludmalēs. priekšniecība gan mums laipni piedāvājusi šad tad parēgoties birojā, ja nu galīgs četru sienu delīrijs piemetas. varbūt kādureiz aiziešu, tīri pačalot ar keitu. keita gan bija atbraukusi 6dien ciemos un mēs izgājām garā pastaigā, pēc kuras es mums uzhujārīju pusdienas + brauniju. principā pie manis ik palaikam viņa vai emma atnāk paēst, kas jauki, bet arī besīgi, jo dekorācijas nomainās tikai ciemiņiem. un principā ciemiņi tikai raud uz pleca, jo nevienam jau neiet spīdoši šobrīd. es, protams, gribu ballēties un ceļot, kas, visticamāk, nenotiks arī pēc tiem turpmākajiem 6 lokdauna mēnešiem. tas laikam ir smagākais šādos mājas aresta apstākļos, nava nekādas gaismas tuneļa galā kamēr nava, piemēram, vakcīnas. zinu, ka ir iespējas iziet uz restūžiem un bāriem, kuri piekopj normālus soc.distancēšanās noteikumus un tas viss ir diezgan droši, bet, manuprāt, ieguvumi no šādas nervōzas tirināšanās publiskās vietās neatsver pavisam iespējamos zaudējumus.

izklaides nolūkos visādus kursus meklēdama, uzgāju arī kaut ko vienkārši šokējoši debilu - vietējā koledža piedāvā enģeļu un bļeģ laumiņu kursu, kura beigās pat tiek piešķirts kaut kāds sertifikāts. jā, es pārlasīju vēlreiz un iekniebu sev ciskā, naivā cerībā pamosties no šī murga. then again, atceros, ka savulaik vienā no pirmajiem darbiem šajzemē man bija viena priekšniece-urla, kas bija apsēsta ar laumiņām, tāda ar lauķu akcentu, sliktiem zobiem un smēķi zobos. viņai bija arī diezgan bēdīgs laumiņas tetovējums. grown-ass lass with a fairy tattoo būtu bijusi zviedru trillera much drunker muhosranskas versija and it needs to happen lol.

kaut kad, katorgai gatavojoties, biju nolēmusi apgādāties ar maniem jaunajiem gabarītiem piemērotākām kleitām, bet atklāju, ka man joprojām der mans vecais izmērs. esmu drusku neizpratnē, bet nu reku tāda kleita, un šitāda, tad vēl reku šī and this old thing. tagad skaidrs, ka būtu labāk investējusi pidžammās, nakarkala obviously.

leave a comment [8]


morraa

***

2020.9.28. | 19:51
posted by: morraa

Ekh... Saņēmu zvanu no mātes, viņas dzīvesbiedrs jūtoties pavisam švaki un ir visas SARS-2 pazīmes. Uz slimnīcu neejot, jo ir jālieto sab. transports.
Pašai nekas nav. Zinot viņas švako veselību ir zināms uztraukums.

leave a comment [2]


morraa

***

2020.9.28. | 17:09
posted by: morraa

Šeit man būs jāsaka, ka dzīvoju ļoti labā vietā. Tik labā, ka kad par to saki draugu lokā, visi saka "o-o-o" un domās uzštancē "biezais" uzlīmi.
Ar "biezumu" (vai tas joprojām ir vārds?) tam nav nekāda sakara, bet savulaik paveicās atrast dzīvokli centrā ar terasi. Tas ir, jā, man ir pilnīgi privāts zemes gabals ar kokiem, augiem un jebko pilnīgi, kas Tokijas centrā parasti ir tikai ļoti, ļoti dārgām mājām.

Māja pavisam nebija dārga. Vienīgais iemesls kāpēc es dabūju to terasi rokā ir tāds, ka viņa bija nožēlojamā stāvoklī iebraucot, tas ir, tas bija vairāk kā mīnuss, un otrā lieta bija tāda, ka iepriekš dzīvoklī mitinājās ķīniešu ģimene, kas automātiski vietu padara par nolādētu, netīru, aplipinātu ar visbriesmīgākajiem vīrusiem un japāņa necienīgu. Man pret ķīniešiem nav nekas pilnīgi, tāpēc priecīgs iebraucu iekšā. Trešais mīnuss bija vairāku logu esamība. Tas ir paradokss, bet jā, tokijieši ienīst logus. Ja mājai ir logi, tad tas ir privātuma drauds, ļaunā saule, ļaunā gaisma, sniegbaltās ādas drauds un mūsdienīguma trūkums kā tāds, jo mūsdienīgi cilvēki, kā zināms, visu apgaismo ar mākslīgo gaismu.

Terase bija nekopta un zemes gabalos auga tikai pašķidras papardes, tāpēc divus gadus es to gatavoju, stādīju, laistīju un tā. Iestādīju vairākas mimozas, kuras priecē apkārtējos ar ziediem pavasarī un mani ar mīlīgu ēnu vasarā. Aug kā negudras, ir jāapgraiza trīsreiz gadā. Iestādīju arī vistērijas, visādas mētras un melisas. Saimniekiem ir prieks, jo tagad varēs dzīvokli iznomāt dārgāk, jo, redz, ir smuka terase ar kokiem. Man pašam gan nekur negribās doties, jo izņemot kādu epizodisku zagli apkārtnē, vieta ir laba.

leave a comment [1]


ingmars

Evachinko

2020.9.28. | 01:55
posted by: ingmars

I can't tell you anything about the plot of these Eva Pachinko games.

leave a comment


honeybee

***

2020.9.27. | 23:46
posted by: honeybee

Šīs nedēļas sākumā es paskatījos uz savu darāmo darbu sarakstu un sapratu, ka nebūs, vienkārši nebūs. Ka jautājums ir tikai par to, ko es nofeilošu un cik ļoti, un cik smagas tam būs sekas, un vai es spēšu izvēlēties pareizo nofeilojamo lietu no visām.
Pa nedēļas vidu saņēmu atgādinājumu, ka vispār vēl šis tas jāizdara.
Un uzņēmos vēl vienu darbiņu uz jautājuma zīmes.

Tagad es esmu izdarījusi praktiski visu, kas bija jāizdara (t.i., visas svarīgās lietas), ietverot arī tās, kas pienāca klāt no jauna.
Nu, šis tas tur ir izdarīts diezgan gļukaini (es zinu, ka varēja labāk un kā, bet tas būtu prasījis vēl xxx stundas, kuru man nebija) un prozistu workšopa laikā es n-tās reizes izkritu no procesa un vispār nesapratu, kas notiek, bet viņi laikam nepamanīja atšķirību no mana parastā agregātstāvokļa (kas gan ir diezgan biedējošs fakts).

I'm OK.
Nu tā kā droši vien neesmu OK, droši vien pēc šitā sekos vismaz viena diena, kurā es truli blenžu sienā, bet pofikkkkk. I'm OK. I'm good.

leave a comment


ingmars

my agros

2020.9.27. | 22:56
posted by: ingmars

leave a comment [1]


ingmars

nnnb

2020.9.27. | 22:53
posted by: ingmars

Nākotne nemaz nav biedējoša.

leave a comment


ingmars

Swex

2020.9.27. | 22:01
posted by: ingmars

Swiss voters have rejected a proposal to end an accord with the EU allowing the free movement of people. With all referendum votes counted, nearly 62% said they wanted to keep free movement, while 38% were against.

leave a comment [1]


simamura

***

2020.9.27. | 17:34
posted by: simamura

Divas galvenās tēmas šodienas garās pastaigas laikā (kas, ceru, vēl nav galā): parādes normālība (virtue signaling) kļuvusi tik dramatiski totāla, ka raganu un ķeceru dedzināšanai jāsākas kuru katru brīdi. (Visu laiku cerēju, ka šejienes austrumeiropas traumas un to iespaidā attīstītā blefa kultūra mūs no tā pasaudzēs -- tipa, te daudz labāk apzinās atšķirību starp pozēšanu apkārtnei un privāto prakšu neaizskaramību, -- bet nē, tā vairs nav. Privātais ir nodots.)
Otrā, protams, saistīta ar pirmo. Pats jūtos nodevis privātumu. Sākumā, kā pašam šķita, ļoti praktisku apsvērumu dēļ -- jo redzamāks tu esi, jo mazāk nesodāmi būs tavi vārtrūmju uzbrucēji. Bet kas gan gribētu tādu, kurš visu laiku drošības pēc stāv uz ielas un baidās ienirt vārtrūmē. (Kurā saskaņā ar pirmo punktu tikpat kā neviens vairs nav satiekams.)

leave a comment [1]


martcore

***

2020.9.27. | 15:06
posted by: martcore

starp citu, man ir baltkrievu draugi vai drīzāk paziņas, kas dzīvo minskā
tie ir salīdzinoši līdz šim vismaz publiski apolitiski cilvēki - viņiem ir ģimenes, bērni, viņi neiet uz mītiņiem
es palasīju, ko raksta fb viņi vai viņu draugi
respektīvi, tā sabiedrības daļa, kas it kā inerti atrodas pa vidu policejiskai valdībai un aktīvajiem margināļiem
tas milzīgais planktons, par kuru abām minētajām polaritātētām vajadzētu it kā cīnīties
es rakos viņu frendu postu dzīlēs, lai saprastu, kā vispār jūtas "parastie un kazuālie minskas iedzīvotāji, kas tur ikdienā iet uz darbu, rūpējas par tuvākajiem, uzmanās no vīrusa" un nesniedz intervijas radio un telekanāliem

mamma mia
vairs nestāstiet man par mierīgajiem un ultracivilizētajiem minskiešiem, kas tur noauj kedas pirms uzkāpt uz soliņa parkā
jo šajā middle masā valdā Pilnīgi Nereāls Heits pret eiropensionēto prezidentu - tik nereāls, ka nav pat īsti saprotams, ko jūt tie cilvēki, kas dodas demonstrācijās
vienu es varu pateikt droši, ka aleksandrs grigorjevičs no turienes točna neizies ārā vesels un dzīvs, un  neaizmuks uz krieviju
viņa līdzība ar janukoviču jau tā beidzās ļoti agri, un visdrīzāk, ka ļoti agri beigsies arī līdzība ar janukoviča likteni

vispār agrāk es uzskatīju, ka lukašenko vēlēšanas zaudēja tieši sievietēm - pat pie reģionā neeksistējošas socioloģijas var redzēt zināmus paternus, kā attīstījās notikumi ar lēdiju kontingentu vecuma un izglītības kategorijās
ģeds ir kļuvis vecs un pazaudējis krastus, a viņa ziņā pazaudēt krastus ir kā prasmīgam harizmātiskam hipnotizētājam sklerozes un koncentrācijas trūkuma dēļ pēkšņi pazaudēt kontaktu ar pacientu, kas negaidīti un nesankcionēti pamostas un jautā, kas te vispār notiek  
un par lēdijām ir skaidrs - no "baltkrievijas konstitūcija nav rakstīta sievietēm" līdz apvienotiem femimaršiem, es šeit diezgan skaidri redzu iemeslu un sekas
krievu polittehnologiem it kā vismaz šis moments arī bija skaidrs, uzreiz koncerts ar baskovu un vipjem za prekrasnih dam, jāatgriež cilvēki, taču trāpa atkal tikai lukašenko kodolektorātā - 40-gadīgajās stasa mihailova atraitnēs, kur vīrs, tēvs un brālis; ja seniorēs trāpa, tad viņas laikam nedzīvo minskā
jo 60+ gadīgās tantes mītiņos lamā omonu ārā no panckām 

tas tā, pārdomas
es tikai vēlējos sacīt to, ka minskā tukšu pudeļu un benzīna ir daudz vairāk, nekā daži labi iedomājas

leave a comment [4]


ingmars

🦆☠️☠️☠️☠️

2020.9.26. | 15:02
posted by: ingmars

leave a comment


punkts

***

2020.9.26. | 08:44
posted by: punkts

Zupu ar ekskavatoru grābj.

leave a comment


maya

***

2020.9.25. | 22:29
posted by: maya

Jāpieraksta, jo šī bija diena pēc kuras ilgojos visu darbu pilno vasaru. Ar riteni aizbraucu līdz Raiskuma ezeram. Nopeldējos. Tad lasīju ar skatu uz ezeru. Gulēju uz soliņu ar skatu uz zilajām debesīm. Tad novēroju vardi. Ēdu līdzpaņemtos ābolus. Izlikos, ka rakstu plānu rakstam, kuru biju apsolījusi nodot līdz šodienai. Tad pasūtīju visas domas par rakstu ļoti tālu prom. Atkal lasīju. Kaut ko bakstījos feisbukā. Gulēju, skatījos debesīs. Ēdu ābolus. Atkal nopeldējos. Lēnām braucu atpakaļ uz Cēsīm. No Raiskuma pagrieziena pa Limbažu šoseju, neminoties var aizbraukt gandrīz līdz Gaujas tiltam. Tāds slīpums.

leave a comment [2]


usne

***

2020.9.25. | 20:13
posted by: usne

no vienas puses man vajadzētu justies vecai, bet profesionāli, es jūtu, mana dzīve tikai sākas.

leave a comment


vedjmah

HELP needed: он понимает что он нефтяник, но он не понимает где он нефтяник

2020.9.25. | 12:35
posted by: vedjmah

Reiz ~2002. gadā man bija pāris videokasetes ar krievu komiķu / humoristu ierakstiem, nu tas nozīmē to, ka viņi bija bijuši samērā slaveni '90-'00 periodā.

Tātad, nezinkāpēc liekas ka tas varētu būt bijis Žvaņeckis or smth, un viņam bija izcils gabals par Maskavas biznesmeni, kurš dodas biznesa tripā uz Tjumeņu pie neftjaņņikiem. Sekoja ~20min. garš zelts, kura atslēgas frāze bija "он понимает что он нефтяник, но он не понимает где он нефтяник", kad pamostas pēc 5 dienu kodiena kautkādā Tjumeņas pirtī.

Wild shot, bet vai jūs nezināt, kā to varētu atrast kaut kādās rutubēs vai cots senos krievu video prikolos? Neesiet bēdīg, ja šis izklausās pēc murgaina mission impossible :)
Problēma ir tajā, ka es pat nezinu droši, kurš no senajiem krievu humoristiem tas īsti bija..

PALDIES!

leave a comment


morraa

***

2020.9.25. | 15:20
posted by: morraa

2009. gadā ar kolēģi izlasījām Murakami "Dance, dance, dance".
Tas ir diezgan drēgns stāsts par kādu viesnīcu Sapporo ar grafisku pašas viesnīcas un tās apkārtnes aprakstu. Notikumi varētu būt apmēram astoņdesmitajos gados, burbuļa laikos un Japāna kopš tā brīža neko daudz mainījusies nav, tāpēc izdomājām, ka aizbrauksim uz Sapporo meklēt to vietu.
Nebija jau grūti, apraksts bija tik smalks un ar tādām detaļām kā liels parks, bet parku pilsētā nevar būt ļoti daudz.

Izlidojām no Tokijas piektdien, lai svētdien vakarā varētu tikt atpakaļ Tokijā.
Lidojums un vispāri tie laiki bija ar visai smagnēju pēcgaršu. Salarīmaņu sejās varēja redzēt rūpes par darbavietām, kuras pasaules krīzes dēļ bija apdraudētas, lielais TV ekrāns lidmašīnā rādīja sižetus par Brazīlijas japāņiem, kurus izsūtīja projām uz Brazīliju bez tiesībām jebkad atgriezties, pustrekno gadu eiforija bija beigusies. Turklāt bija ziema, bet ziema Tokijā ir skumjas vairojošs laikmets.

Sapporo bija sniega vētra. Lidmašīna vismaz stundu riņķoja virs Hokkaido gaidīdama skrejceļa tīrīšanu. Nolaižoties bija jau tumšs, tāpēc iebraucām viesnīcā, aizgājām paēst vietējos krabjus un gulēt.
Nākamo dienu pavadījām sirojot pa Sapporo, ap katru parku. Mūsu iztēlē vajadzīgais parks bija samērā neliels, bet viesnīca tāda tipiska pilsētas ēka: deviņos stāvos un bez īpašām pazīmēm. Divas lietas Murakami stāstā mums nedeva mieru: pirmā bija tāda, ka viesnīcai bija kādas ārzemju firmas vārds. Otrā bija tāda, ka viesnīcai priekšā būtu jābūt palielai auto piebrauktuvei, tāpēc, iespējams, ka viesnīca nemaz tik maza nav.
Un jau tikai vakara pusē, ar slapjām kājām, nosalušiem pirkstiem un ausīm, izdomājām iečekot Nakadžimas parku, kurš bija tepat degungalā, pilnīgi neienāca prātā ka tas varētu būt viņš. Parks ir liels. Un arī zilonis istabā: Novotel viesnīcas debesskrāpis bija tur, kur tam būt jābūt Murakami stāstā. Viesnīcas priekšā joprojām bija palikusi astoņdesmito gadu kafejnīca, par kuru dažreiz bija runa, bet jau nedarbojās.
Pašai viesnīcai nebija tās draudošās atmosfēras, kura bija grāmatā. Tā bija vienkārši viesnīca. Mazliet paliela, ar mājīgu, negaidīti mazu vestibilu. Ienācām iekšā palūkoties, saņēmām jautājumu vai nākam no Murakami. Dīvains jautājums, bet, izskatās, neesam vienīgie kuri brauc uz Sapporo, siro un atrod to viesnīcu. Tā tik tiešām izskatījās pēc Murakami grāmatas viesnīcas, tiesa, aitas cilvēka eksistenci atestēt nevarēju.

Dienas atlikumu pavadījām tiekoties ar divām interneta paziņām, kuras mums izrādīja Susukino iekšas, pavadījām kopā arī nākamo rītu, pēc tam aizbraukdami uz Otaru pusi pasēdēt karstajos avotos. Tokijā gaisā varēja just to slideno uztraukumu par krīzi, finanšu tirgiem, banķieru dumjumu un to visu. Sapporo bija pavisam cita pasaule. Tas bija tāds kā Sibīrijas turpinājums, ar saviem likumiem un tik spēcīgu personību, ka Tokijas uztraukumi tam bija sveši.

leave a comment [10]


piene_ne

***

2020.9.25. | 09:58
posted by: piene_ne

labrīt. visiem, kas gaida kkf rezultātus un lasa šo novēlu saņemt vairāk par 50% no prasītās summas.

leave a comment [2]


brookings

Pastkarte no Latvijas

2020.9.24. | 22:56
posted by: brookings

"And then it all came together for me – why Latvia hasn’t succumbed to the hysteria and inanities that Britain has. The ordinary Latvian has little time for state propaganda. They had enough of being told what to do in the Soviet era and they know that political masters are prone to filling them with nonsense. Yes, the regulations are there – the art gallery I visited was not short of OTT instructions on how many people should be in a room or which way you should walk along a corridor – but the visitors often ignored them and staff didn’t intervene. Between 1940 and 1990 the Latvian people were either under the heel of the Nazis or the Soviets. Like so much of Eastern Europe, Latvia has had a taste of totalitarianism in recent memory and the people don’t want to go back to it. They also have no time for identity politics or any other dumb trivialities – there are no debates about gender neutral loos here.

For now I’ve escaped the psycho-circus that is the UK. I’m dreading returning to our anxious, masked, misinformed, divided, cowed nation. How I wish we were more Latvian. It is a country which is so much more at ease with itself than we are, in so many ways."


leave a comment [19]