and the riverbank talks of the Waters of March

neko nevaru padarīt tam, ka visu dienu galvā uz riņķi skan "Kerch bridge is on fire" disene

Lana del Ray ir amerikāņu Mollija Nilsone

Is Tolkien's Middle Earth supposed to be our world?

-Of course it is. Exhibit A is that Elrond lives to become agent Smith.

Izklaidējošākais šodienas atradums SS:

https://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/flats/ventspils-and-reg/ventspils/cdhkn.html

Šodien nonācām pie konceptuālā latviešu slow cinema: seriāla formātā ekranizēta "Zaļā zeme". Zemnieks visu sēriju brauc ar zirgu pa ceļu. Vai viņš nonāks galā? Skatieties nākamajā sērijā!

Losing Haringey

In those days, there was a kind of fever that pushed me out of the front door, into the pale, exhaust-fumed park by Broadwater Farm or the grubby road that eventually leads to Enfield: Turkish supermarket after chicken restaurant after spare car part shop. Everything in my life felt like it was coming to a mysterious close: I could hardly walk to the end of a street without feeling there was no way to go except back. The dates I’d had that summer had come to nothing, my job was a dead end and the rent cheque was killing me a little more each month. It seemed unlikely that anything could hold much longer. The only question left to ask was what would happen after everything familiar collapsed, but for now the summer stretched between me and that moment

It was ferociously hot, and the air quality became so bad that by the evening the noise of nearby trains stuttered in in fits and starts, distorted through the shifting air. As I lay in the cool of my room, I could hear my neighbors discussing the world cup and opening beers in their gardens. On the other side, someone was singing an Arabic prayer through the thin wall. I had no money for the pub so I decided to go for a walk

I found myself wandering aimlessly to the west, past the terrace of chip and kebab shops and launderettes near the tube station. I crossed the street, and headed into virgin territory - I had never been this way before. Gravel-dashed houses alternated with square 60s offices, and the wide pavements undulated with cracks and litter. I walked and walked, because there was nothing else for me to do, and by degrees the light began to fade

The mouth of an avenue led me to the verge of a long, greasy A-road that rose up in the far distance, with symmetrical terraces falling steeply down then up again from a distant railway station. There were four benches to my right, interspersed with those strange bushes that grow in the area, whose blossoms are so pale yellow they seem translucent, almost spectral; and suddenly tired, I sat down. I held my head in my hands, feeling like shit, but a sudden breeze escaped from the terraces and for a moment I lost my thoughts in its unexpected coolness. I looked up and I realized I was sitting in a photograph

I remembered clearly: this photograph was taken by my mother in 1982, outside our front garden in Hampshire. It was slightly underexposed. I was still sitting on the bench, but the colors and the planes of the road and horizon had become the photo. If I looked hard, I could see the lines of the window ledge in the original photograph were now composed by a tree branch and the silhouetted edge of a grass verge. The sheen of the flash on the window was replicated by bonfire smoke drifting infinitesimally slowly from behind a fence. My sister’s face had been dimly visible behind the window, and -yes- there were pale stars far off to the west that traced out the lines of a toddler’s eyes and mouth

When I look back at this there’s nothing to grasp, no starting point. I was inside an underexposed photo from 1982 but I was also sitting on a bench in Haringey

Strongest of all was the feeling of 1982-ness: dizzy, illogical, as if none of the intervening disasters and wrong turns had happened yet. I felt guilty, and inconsolably sad. I felt the instinctive tug back - to school, the memory of shopping malls, cooking, driving in my mother’s car. All gone, gone forever

I just sat there for a while. I was so tired that I didn’t bother trying to work out what was going on. I was happy just to sit in the photo while it lasted, which wasn’t for long anyway: the light faded, the wind caught the smoke, the stars dimmed under the glare of the street-lamps. I got up and walked away from the squat little benches and an oncoming gang of kids

A bus was rumbling to my rescue down the hill, with a great big ‘via Alexandra Palace’ on its front, and I realized I did want a drink after all

(Alasdair MacLean)

and the days are not full enough
and the nights are not full enough
and life slips by like a field mouse
not shaking the grass

(e.p.)

Tavs nospiedums paliks milzīgs un tik ļoti pilns ar gaismu.

Es pērngada beigās gāju cauri lielai un sāpīgai tumsai saistībā ar kāda tuva cilvēka - alkoholiķa - rīcību. Tā kā alkoholisms ir manu pēdējo mēnešu pastiprinātas uzmanības centrā, arvien biežāk tuvās sarunās ar cilvēkiem apkārt redzu, ka sadzīvošana ar alkoholiķa figūru šajā pasaules nostūrī ir ļoti liela mūsu dzīves daļa un potenciāli vainojama pie daudzām kroplībām mūsu uzvedības modeļos un psihē. Man mazliet palīdzēja tas, ka tajā akūtajā fāzē daudz par šo tēmu lasīju. Dažus fragmentus no noderīgākajiem tekstiem par to, kā darbojas alkoholiķu psihe, pārtulkoju, lai ērtāk ik pa laikam pārlasīt. Iepostēšu šeit - varbūt tas vēl kādam noder.

( ... tālāk ... )

Ir jauki

Ir jauki elpot pavasara gaisu pie Sočas upes
un turklāt bez paģirām.
uzsūkt lāsītes no avota un tad tajās tecēt.
ir jauki justies labi. būt spējīgam
uz jebkādu ticības paveidu, kas nedara pāri citiem,
tātad, uz nekādu.
tāpat ir jauki dzīvot Basutskas ielā
un ticēt, ka tā pastāv.
ik rītu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi, ēst to
virs avīzēm, atrastām pastā.
jauki, kad pasts atrod tevi un kad tu vari atrast pastu.
ko atrast vispār ir jauki.
atrast pazīstamu seju, ejot garām stadionam
vai sliktai universitātei. kādu izzobot ir jauki.
ir jauki atrast punktu.
sviesta nazis, ko sen pazaudēji, joprojām ir zīdains.
parādes eņģeļu bataljons nolaiž dzelzs ausis,
un tas jau robežojas ar šausmīgo. viss robežojas ar šausmīgo,
un arī tas ir jauki.
nolipināt košļeni no vieglas kurpes zoles, ļaunumu, kas
izjauc līdzsvaru un tev izskaidro gravitāciju.
Ņūtons ir jauks, Brodskis ir jauks.
barikādes ir mākslas sirds, un tas ir neuzpērkami.
kad spēlē ideāls panks, kad ieraugi Annu Karinu, kad
aptumst mēness, kad paceļas karogi, kad pašķiras
Nāves jūra. pastaigāties ir jauki. noslīkt.
tas, kas mani ir jauki, citiem ir bīstami.
grūti elpot, jo gaiss ir piesātināts ar priedēm. runāt horvātu valodā.
slidot. tāpat der arī otrādāk.
jauki ir logi, kurus var atvērt
un caur tiem aizsniegt mākoņus. Mosora kalns ir jauks.
ir jauki staigāt, kāpt augšup un ticēt virsotnei, zināt,
kurā gadā beidzās karš kad ir atbrīvošanas diena godāt
sieviešu dienu mātes dienu mīlēt vijolītes,
izģērbties. krist. būt drošam, ka krīti, un tad izbīties.
pamosties. griezt. izšaut nevajadzīgi garas tava vārda kārtas,
būt sistemātiski traģiskam.

Marko Pogačars, atdzejojis A.V.

Kaut kad pirms prombraukšanas reiz ciemos ienāca Gatis un nospēlēja bēdīgu dziesmiņu, ko izmantošu sirsnīgam sveicienam Līgosvētkos atgādinājumam, ka vasara klusiņām pagriezusies un sākusi lavīties uz izejas pusi.

Aka

Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi,
lejā, miega mēness spožuma zeltīta,
dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz
pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs,
vai viņa tā nedabūs bērnu. Decembris, vēlie
deviņdesmitie. Lampiņām apjoztā pilsētas laukumā,
karstvīna mākonī un iesāktiem dzejoļiem visās kabatās,
jutāmies kā pasaules viducī. Dzejoļi rātni nevaicāja
ne par nākotni, ne par jēgu. Pār pasauli vēl nevaldīja
daudzsejainais dievs. Pieskāriens
bija esamības garantija. Nakts vilciens kā kaķis
tvarsta nakts pilsētiņas mēnesi – pārāk strauji,
gluži kā es tvēru baltās un apaļās krūtis
vēlajos deviņdesmitajos. Lūkojos uz to mēnesi un neko
nejūtu. Iebraucu tunelī. Sapņoju: saucu
akā: vai tu vēl tur esi? Un dzirdu: vai tu vēl
tur esi? Es saku: es esmu. Un dzirdu: es esmu.

Tadeušs Dombrovskis

par mīlestību

varu mīlēt arī no attāluma un klusējot. bez tēliem, vārdiem un darbībām. neredzamā, nedzirdamā un nejūtamā veidā. it kā es būtu kādā tukšā istabā nolicis uz plaukta tukšu vāzīti kaut kādu, istabu aizslēdzis, bet pats dzīvotu tālāk kaut kur citur ārpusē. es staigāju, guļu, ēdu, viskautko citu daru, ko nu cilvēki dzīvē dara, bet tukšā vāzīte pa to laiku visu laiku stāv tajā tukšajā istabā. nu varbūt ne gluži tukša tā vāzīte, vāzītē mana mīlestība iekšā. cits nekas gan ar to nenotiek, viņa tur vienkārši ir, un viss. un man ar to pilnīgi pietiek.

tikai viena sajūta man brīžiem - ka tā vāzīte uzsilst. tas māls vai porcelāns, vai stikls, no kā nu viņa tur veidota, vienalga. bet tas jau tikai manis paša ietvaros, jo pats es staigāju apkārt, it kā nekas nebūtu noticis, tikai no attāluma iekšēji jūtu, ka uzsilst, un viss. pēc tam atkal atdziest, bet ir. citi? ko citi? kas citiem par daļu? citiem gar to vispār nekādas daļas un nekādu traucējumu.

r.b.

The city looked big, and I felt big, cause I was part of the landscape.

Mana draudzene ukraiņu filmmeikere Katja instagrafē Kijevas ziemu.

55. Bet kurš gāja pa ielas saulaino pusi, kamēr ēnainajā risinājās svarīgi notikumi?

(Ļ. R.)

"it kā būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt"

Не верь, не бойся, не проси — тюремная поговорка, получившая известность благодаря писателям Варламу Шаламову и Александру Солженицыну. Смысл заключается в том, что заключённому, чтобы не ухудшить своё положение в местах лишения свободы:

1) не следует доверять другим заключённым и администрации,
2) не следует проявлять страх перед угрозами: виктимное поведение провоцирует насилие
3) не следует просить чего-либо у заключенных и администрации, чтобы избежать появления у них новых рычагов воздействия на заключённого:
рычаг дать/не дать — для тех, в чьей это власти
рычаг для остальных: просимое воспринимается исключительно как слабость или уязвимость, которая может быть использована администрацией или другими заключёнными для враждебных данному заключённому целей.

Svens kopā ar Toma tēti uzcēla pagalmā nojumi un piekāra tai izkārtni "Bārs VILŠANĀS". Tajā tad sēdēja, pīpoja un ēda aitas šašliku, bet tiem, kas ieklīda nojumē, prasot "Vai jums ir vēl alus" un "Kur palika šņabis", tika drūmi norādīts uz izkārtni.