ich will nicht tanzen, ich will revolution

es gribu wabi sabi bet man sanāk tikai vecās raganas māja

Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā?

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē?

Es atkal pabiju big corp ofisā, un atkal esmu norāvis nelielu kultūršoku.

Big corp jau kādu laiku izskatās pēc lidostas, bet šī sajūta ar katru reizi kļūst tikai spēcīgāka. Es biju parunāties par darbiņu, satikt jaunos kolēģus sejā, un man bija iespēja paklausīties arī viņu small talk. Tā nu viņi dzīvo jau gadiem kādā no Baltijas valstīm, drusku straglo ar vietējām valodām, jo vietējiem šķiet ērtāk ar viņiem komunicēt angliski, strādā savus ofisa darbiņus, ved bērnus uz pulciņiem, brauc atvaļinājumos pie saviem radiem, un visdrīzāk nevienai Veidemanei vai Dombravam acīs nekrīt, atšķirībā no jauniešiem ar ēdiena piegādes somām. Kāpēc viņu ir tik daudz tieši big corp es nezinu, bet nojauta saka, ka vietēji nespētu un negribētu aizpildīt šīs korporatīvās pozīcijas. Kaut kādā ziņā tas varbūt nav pat slikti, ja visa pasaule nekļūst par viendabīgu masu.

Vienu brīdi saruna aizvirzījās banālā kultūras atšķirību virzienā. Kamēr viņi atkārtoja tās frāzes, ka ir dzirdētas jau pirms divdesmit gadiem, es iedomājos, ka starpība starp vidējo latvieti un vidējo turku globālā kontekstā ir mazāka kā atšķirība starp diviem dažādiem latviešiem. Vidējam big corp darbiniekiem ir ko pastāstīt par restorāniem, pārkingu, gadžetiem, ceļojumiem un mākslīgo intelektu, tikmēr es savā nodabā domāju par to, cik ļoti jocīgi būs apmeklēt darba balli, kuras programmā ir “iet paēst un aiziet uz kādu dzērienu”, zinot to, kas tik par mani neatklāsies, mēģinot pielāgoties šīm abām aizraujošajām izklaidēm. Kaut kādu īpatnēju iemeslu dēļ man ir specifiskas zināšanas, kas ir vajadzīgas big corp, bet ārpus šī kapitālistiskā darījuma es jūtos kā viens pats iemaldījies svešā ballē. Man, protams, ir arī maz kopīga ar džeku no Jelgavas, kas strādā ģimenes zemnieku saimniecībā, un viņa acīs es drīzāk līdzinos big corp planktonam, un kaut kādā mērā viņam ir taisnība, bet piezūmojot tuvāk, es īsti neiederos nevienā no šīm kompānijām, tai pat laikā veiksmīgi varētu feikot piederību abām šīm grupām. Un runājot par feikošanu, man reizēm ir sajūta, ka es dzīvē nodarbjos ar nepareizām lietām. Un ar “dzīvē” es domāju tās lietas, kas man nodrošina komfortu pirkt filmiņu fotoaparātus, un braukt skrūvēt no paletēm huiņu.

Meanwhile mēs mājās esam pievērsušies saturam par cyberpunk, un lai gan mums nav izredzes piedzīvot lidojošas mašīnas un runājošus robotus (fingers crossed), grūti nepamanīt subtle līdzību starp distopiju un realitāti.

paspēlēja mana bolonka^ ar feneru^^ čempionu līgā izbraukumā
pirmajās divdesmit minūtēs mums četras dzeltenās kartītes
mums!
par ko?
nu un piektā neoficiāli un droši man, kā infiltrācijas grupas vadītājam
ejiet, nahuj, paši spēlējiet savā turcijā, serbijā un grieķijā

^profesionāls futbola klubs "bologna"
^^profesionāls futbola klubs "fenerbahce"

kortizola ugunskurs

Distant descendant of a frog.

jo viņiem viss ir

mācieties no kaķiem gultā

Iztaisno muguru

biju pasludinājusi savu dzimšanasdienas nedēļu par sūdīgāko šajā gadā. tagad varu pasludināt, ka šī nedēļa bija vēl daudz daudz sūdīgāka.
es šobrīd atrodos ļoti tumšā vietā.
iepriekšējai sūdīgākajai gada nedēļai ar šo ir arī kaut kas vienojošs. toreiz bija sapisies Volvo un šoreiz - nākamajā dienā pēc iepriekšējā postā aprakstītajiem notikumiem, Volvo atkal parādījās elektrogļuks un viņš atteicās slēgties iekšā. nu tā, ka vispār. kopš vasaras, kad nomainījām ģeneratoru, vispār, vispār nebija bijis neviens gļuks. tas notika brīdī, kad no Saļika devos uz Rīgu. sēdēju, raudāju, no mēģa atbrauca bij. vīrs, nopūtās un aizdeva savu mašīnu. man kauns par to. šis, tāpat kā iepriekšreiz, protams, ir brīdis, kad man ritīgi vajag auto. provinces sabtransa saraksts vispār, vispār neatbilst manām vajadzībām.
4dien no rīta iekikoja emocijas. piezvanīju savai pirmajai terapeitei un sanāca pierakstīties jau uz nākamo dienu.
5dienu pārsvarā pavadīju braucot autobusā, jo negribēju stūrēt. ejot pie terapeites satiku Kl, kurš tieši tikko bija iznācis no savas terapeites. satikt terapeiti bija ļoti, ļoti labi. man pēc tam bija kkāds pēcterapijas high.
šodien laikam bija vissūdīgākā diena (neskaitot, protams, 2d), jo man nebija vispār nekādu ārēju darīšanu. nu, ne darbs, ne ar kādu kkas sarunāts. bija šis tas sarunāts ar sevi, bet nespēju neko. kādu laiku atpakaļ biju pasūtījusi kompi līzingā - 4d dabūju rokā. no vienas puses - būtu zinājusi, kā būs, nebūtu ņēmusi. vismaz kamēr CA nav atņēmis darba kompi. jo mēneša maksājums ir apm viena reize pie terapeita. then again - man atkal ir Heroes, kur pazust un paslēpties.
vēl šodien pamodos ar kniesošu kaklu. moš kovids? man tam šobrīd vispār nav vaļas un kapacitātes.
unnnn konkurences padome atkal pagarināja lēmuma pieņemšanu (bija solīts 27.11.), viss vēl vairāk karājas gaisā, neviens neko nezina un nesaprot, kolēģi jau paši sāk rakstīt atlūgumus (piem, ir aizgājusi pilnīgi visa pārdošanas daļa). ļoti, ļoti nepatīkams stāvoklis.
vēl, tā kā papsītis laikam nekā negribēja sevi apgrūtināt, māte ņēma un iesaistīja volvo lietā manu lielisko Saļika kaimiņu, ar kuru kādreiz dzērām kopā un viens otru ganījām, bet kopumā neesam runājuši gadiem. man kauns arī par šo, bet nu šaubos, ka viņam tur kkas sanāks. vēl māte teica, lai ņemot viņas zārka naudu un pērkot mašīnu. virs zemes jau viņu neatstāšot.

kas vēl tāds?
pagājšsestdien bijām uz Oblicus Valmierā.
3d Briānielā atklājām Līvas Graudiņas izstādi (ritīgi smuka, ejiet skatīties) un bija Elīzas Daines koncerts.
4d muižā bija forša kulinārā mantojuma meistarklase pirmās Vidzemē driķētās pavārgrāmatas kontekstā.

šajā gadā atlicis vēl mēnesis. ļoti ceru, ka tajā nebūs kāda nedēļa vēl drausmīgāka par šo. gaišu visiem šo skaisto adventa laiku.

un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.

Unnamed Arizona Ranger has a fateful duel with the notorious outlaw Texas Red.

no noklausītām sarunām:
jauna māmiņa ar diviem bērniem (viens ratiņos) uz ielas atbild uz kādu no nebeidzamajiem jautājumiem:
"Nav viedoklis!"

No rīta izlasīju NYT, ka drīzumā iespējams AI uzņēmumu akciju burbuļa plīsiens līdzīgi kā savulaik bēdīgi slavenais dotkom krahs. Vēlāk ap pusdienlaiku "Spices" "Lidiņā" ieraudzīju, ka trauku novācēju robotu vietā stājušies trauku novācēji pakistānieši. #ĶirsonaŅuhs

Ejiet uz "HA" Ģertrūdes ielas teātrī. Kaut ko tādu gandrīz nekad dzīvē nebūsit redzējuši! Ļoti laba izrāde.

Ahoi,

Ir nepieciešams dāvanai ierāmēt A3 formāta poligrāfiju/izdruku.
Skatos, ka Rīgas centrā ir padaudz vietu, kas to dara.

Ir kādi ieteikumi no pašu pieredzes?

Vēlams, ja to var izdarīt uzreiz - ok, ja extra samaksa.
un vēl superīgi būtu, ja piedāvā arī nosaukuma plaksnīti/etiķeti, ko uz rāmja piestiprināt.

Vakar sanāca darba dienu pavadīt vienā bibliotēkā, kur rāmi kā upe aiz bibliotēkas loga plūda dažāda veida apmeklētāji. Kāda jauna sieviete vērsās pie bibliotekāres ar lūgumu - "man, lūdzu, kādu grāmatu par dzīves kvalitāti". "Jums privāti vai profesionāli?"" bibliotekāre pārvaicācja. Tālāk nedzirdēju.

Iesakiet latviskus (vai krievu valodas) youtube kanālus, ko abonēt pensionārei, lai viņa visu dienu neskatās stulbības par Putinu.

Es aizgāju iepazīties ar auto tirgus piedāvājumu, un secināju, ka man nav ne mazākās vēlmes iegādāties auto. Es saprotu, ka tas kaut kad eventuāli notiks, bet tas būs atkarīgs no citu ieinteresēto pušu vēlmes iesaistīties, kas nav nekur pavirzījusies kopš vasaras beigām. Šo manu interesi gan ir pamanījuši algoritmi, un apgādā mani ar visādiem aizraujošiem piedāvājumiem, bet man šķiet, ka viņi pārvērtē savu spēju pārdot saistības, iepakojot to kā aizraujošu piedzīvojumu. Taisnības labad jāsaka, ka kempinga risinājumu saturs mani tiešām aizrauj, bet par laimi es reāli apzinos, cik daudz laika gadā es pavadu ārpus civilizācijas.

Bet kopumā jāsaka, ka esam tālu ceļu gājuši no limuzīna Jāņu nakts krāsā līdz bezprocentu līzingam Ķīnā ražotam elektro auto. Sapņi par sapņu auto Peugeot būs jau izsapņoti, un jāsāk domāt, vai nav laiks šos sapņus apgreidot līdz kam mazāk infantilam. Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzība bērnus izvadāt uz pulciņu, vai aizbraukt pie mammas uz laukiem nav īsta vajadzība, bet tur jau katrs var paņemt ekseli, un parēķināt, kāds risinājums viņam ir labākais. Par laimi kapitālisms mums ir atnesis ne tikai bezprocentu līzingu.

"Bastardi" ir izcili. Neatceros, vai mēs savulaik no Rijnieka "Pavasara atmodas" arī tādu bliezienu pa smadzenēm dabūjām. Kaut kas attāli atmirdz. Nu un gribas, lai visi šodienas pusaudži aiziet noskatīties. Līdzīgi kā savulaik ar Rāga "Klasi".

vai mums un jums nav draudziņš kopengāgenā, kurš varētu norādīt, vai nav kāds inčīgs mākslas notikums šajā nedēļas nogalē? izstādes atklāšana, performances, utt. Nemāku sagūglēt.

šī bija ļoti baisa un drausmīga diena. toties man bija ļoti laba pieredze ar pašvaldības policiju, valsts policiju un neatliekamo medicīnisko palīdzību.
jūtos vienlaikus ļoti alert un ļoti numb. ļoti gribas pie terapeita kaut kā to visu procesēt, bet piķis ir ļoti liela problēma.
ļoti par daudz vārdu "ļoti" uz trim (nu jau četriem) nieka teikumiem.

šķiet, 2/3 uz spēlmaņu nakti bija paņēmuši līdzi bērnus vai mammas, tik forši

ojāra novērtējums valstī - īss, precīzs, kodolīgs

pie maijas runas es apraudājos

Nevienai filmai gan nesaņēmos (arī tas ir grūti) bet iekritu CinemaTherapy, sākot ar The Hobbit/Lord of the Rings apskatiem.

vai kāds ir redzējis kādu labu videomateriālu par hibrīdkaru uz Latvijas robežas / nezināmo migrantu apbedījumiem?

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free

Miegaini skrollējot cauri internetam, algoritms bija apņēmies mani apgādāt ar boksa, auto un dzīves gudrību saturu. Pie dzīves gudrajiem bija arī Pītersons, tā ka ar satura moderēšanu algoritmiem vēl iet grūti. Bet bija arī viens džeks, kurš pieteicās vairāku gadu terapiju izskaidrot 90 sekundēs. Lai gan es biju skeptisks, bet noklausoties viņu līdz galam, man nācās secināt, ka viņam tiešām tas izdevās. Es viņu fīdā redzēju vēl dažas reizes, un man jāsaka, ka viņš runāja par man saprotamām lietām, kamēr pārējie gāja abstrakcijās. Var jau būt, ka arī šī džeka runas varētu likties kā abstrakcijas, ja es nebūtu piedzīvojis konkrētās problēmas un transformācijas praksē. Bet iemesls tam, kāpēc viņš spēja visu terapiju izskaidrot 90 sekunžu apkopojumā, manuprāt, ir tāds, ka racionāli tur nav nekā pārāk sarežģīta. Diemžēl racionālie skaidrojumi nav tas instruments, kas maina lietas, lai gan ir labi saprast mehānismus. Izlauzties tiem cauri tiem džungļiem prasa laiku un emocionālo noturību. No sevis es piemestu tikšanu pāri pārliecībai, ka tur otrā pusē nav nekā fundamentāli labāka.

Iesakiet sūdīgas (ne aukstā māgsla) un sirdi sildošas filmas brīžiem kad esi slims un viss riebjas.

13200. Katrīnas ir kustoņu svētki, jo tad viņi, cilvēkiem nezinot, naktī pulkstens divpadsmitos ejot baznīcā. Ja nocērpot aitas priekš Katrīnām, tad viņas kaunoties kailas iet baznīcā.
/G. Pols, Baldone./

ja man būtu crash uz sievietēm, man būtu ceash uz katrīnu neiburgu

Visiem censoņiem der atcerēties ka bērnības zemē aizbraukt un jaunības upē nopeldēties nevar. bet ja negribas dzīvot tagadnes mājā ko tad darīt? Lūk uz šo mums vajadzētu kādu atbildi, man pastkastes pārsvarā tukšas

biju vakar uz kapiem. es nebiju bijusi gadiem, man liekas, ka tikai pirmo māmiņdienu pēc mammas nāves un viss.
man likās, ka arī šoreiz nevarēšu, bet bērni gāja pa priekšu, kopā ar viņiem var visu.
Fricis ļoti priecīgs kapos meklēja citus Fričus, brāļu kapos atrada piecus (viss tāds lepns).

un ir kaut kāda gruzdēšana paplašinātajā ģimenē, ka es kapakmeni neliekot. nu nevaru. un nelikšu.
kā var uzlikt.

Oh, wow! Tā gan nav filmas galvenā tēma, bet dzimšanas dienas dažreiz mēdz būt nevajadzīgs ciešanu iemesls. Kaut kur vaibos atgādināja Sundown un The Lost Daughter, lai gan tās ir trīs dažādas filmas.

Tas bija viens eksperiments ar vienu helikopteru 2009. gadā, folijcepurīt:

Only two known experiments have been carried out in the open air to date that could be considered geoengineering-related: University of California, San Diego, researchers sprayed smoke and salt particles off the coast of California as part of the E-PEACE experiment in 2011, and scientists in Russia dispersed aerosols from a helicopter and car in 2009. https://www.technologyreview.com/2017/03/24/153028/harvard-scientists-moving-ahead-on-plans-for-atmospheric-geoengineering-experiments/

The Russian scientists put that plan into action by placing aerosol generators on a helicopter and a car chassis, so that they could spew sulfates at heights of up to 656 feet (200 meters) and see how much that cut back on sunlight.
The field test proved that the concept works, according to study results published in the journal Russian Meteorology and Hydrology in July.
https://web.archive.org/web/20240223224132/https://www.popsci.com/technology/article/2009-12/first-geoengineering-field-trial-carried-out-russia-0/

piereģistrējos nākamgad Venēcijas pusmaratonā, jeij!

Ko es noskatījos patriotu nedēļā (ne "Tumšzilo evaņģēliju" un arī ne "Tīklā. TTT leģendas dzimšanu") — vecas, pirms 30 gadiem tapušas filmas, kas atkal jāliek zem #noskatos_pedejais:
1. Kas dzīvo komunalkā (1993), režisors Askolds Saulītis (1966-2021).
Zanes Daudziņas bestselleru "Bērnudienas komunālijā" neesmu lasījusi, kā noprotams no atsauksmēm, jautrs un izklaidējošs (varbūt kaut kad saņemšos paņemt no bibliotēkas), toties A.Saulīša filma par tēmu... Ievelciet dziļi elpu, pirms skatīšanās labāk neko neēdiet — ka nepaliek nelaba dūšiņa.

2. Ligzda (1995), režisors Aivars Freimanis (1936-2018).
Šogad filmai jubileja — 30. Gara, gara (2 stundas un 13 minūtes), lēna, lēna, bet galu galā ievelk. Un pravietiska savā ziņā, kad Gatis (Valdis Lūriņš) pašās filmas beigās bažīgi saka: - Un man ir bail, jo nekas taču vēl nav beidzies.
Periodikā atradu Dairas Āboliņas rakstu par filmas tapšanu: Ligzdas vīšana. Šo lenti veido vismazākā aktierkino grupa varbūt visā latviešu kino vēsturē. Viņi ir tikai desmit. Tāds kā ģimenes kino gandrīz burtiskā nozīmē. (Pavisam mazs arī kāds cibaliņš.)

Ja The Diplomat trešā sezona bija ok, tad Slow Horses 5ā sezona jau bija vilšanās, šķit ka viss pulveris jau ir izšauts, palikuši tikai tēli, kuri tukšuma aizpildīšanai tiek uzgriezti uz 120%. Aizvien biežāk gadās, ka filmu/seriālu pametu pēc pirmās kaut kādas stulbās epizodes, kad "ticamības memonts tiek nozagts" © vai kārtējās klišejas - nez vai tas vairāk ko stāsta par mani, kā skatītāju, vai filmu/seriālu ražošanu kā biznesu.