ich will nicht tanzen, ich will revolution

ak nē, pielijusī Latvijas zeme.
Trīs atzīmēšanas vērtas augusta lietas:
1) vētra, 24 stundas bez elektrības un interneta, nekas traks, pateicoties tai, pabeidzu lasīt Sarmītes Trūpas "Melno stārķi", kas kļūst par:
2) otro svarīgo augusta lietu — riebumu pret Latgales vīriešiem mazā melnā grāmatiņa var spēcīgi pastiprināt (lai gan — kur nu vēl vairāk!), žēlumu un šausmas par Latgales sieviešu likteņiem arī.
3) vēl īsti neattapusies no "Melnā stārķa" iespaidiem, šorīt pamanīju kroders.lv recenziju par Imanta Strada haltūrizrādi —
Marks Usāns | "Kāzas Latgalē” ar scenāriju no Krievijas un Ukrainas TV šoviem.

(Pie 3. punkta varētu ielikt facepalm gifiņu, taču slinkums. Paskat', kas par iekšām! Čiepj un nekaunās.)

Smiltenītē kā dieva austiņā - viss mierīgi. ap vieniem naktī sākās arī vētra, bet elektrība bija gan ejot gulēt, gan mostoties, dārzā nekas nav nolūzis, pagrabā ūdens nespiežas, tikai kaut kādi lielāki augi - kā sparģeļi, vībotnes utt. mētājas pa zemi, āboli padaudz nokratīti, viss ļoti, ļoti pielijis un turpina pielīt.

No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē”

jā, jums pietrūks āra tualetes smaržas

izrādās, vismelnākā lieta pasaulē ir zivs. viņu nevar redzēt, pat paņemot rokā

https://www.si.edu/newsdesk/releases/scientists-discover-how-deep-sea-ultra-black-fish-disappear

es nezinu

Es ne vienmēr saprotu, cik daudz ironijas ir iekļauts, kad kāds pasaka, ka labākā terapija viņam ir sports, bet es ceru, ka cilvēki pie pilna prāta saprot, ka vienīgā terapija ir terapija. Bet man jāsaka, ka sports var būt laba nodarbe, kurā panākt rezultātu kādā konkrētā dienā. Var būt tādi periodi, kad citās dzīves jomās pilnīgi nekas nekustās uz priekšu, un tas ļoti čakarē rewarding system. Nez kādēļ ir sajūta, ka "apbalvošanas sistēma" nav īsts termins. Pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc sportot ir tik populāri to starpā, kas neaizraujas ar citām atkarībām. Es kainda gribētu teikt, ka no sporta nokāpt varētu būt vieglāk, kā, piemēram, no alkohola, bet neiesim tik tālu, un paliksim pie tā, ka sportam, atšķirībā no alkohola, ir visādas pozitīvas blaknes arī uz fizisko veselību. Tas, protams, ja emocionālā un garīgā nespiež darīt sev pāri.

Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem.

Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.

Affirmations.

Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.

Mana sajūta par pasauli šobrīd ir aptuveni līnijās, ka mums ir mērķis, piemēram, uzbūvēt lapeni, siltumnīcu, vai jebkādu citu praktisku, bet ne pārāk sarežģītu konstrukciju, bet no pieejamajiem resursiem mums ir mazdārziņu kaķu kolonija. No offence mazdārziņu kaķu kolonijām.

Pēdējā laikā nododos eskeipismam, lasot Hugo ieguvušo sci-fi. Nesaprotu kā biju palaidis garām (kāpēc neviens neieteica agrāk?) Koniju Villisu. "All clear", "Blackout" un "Doomsday Book" (pirmā sērijā, bet izlasīju pēdējo) - ļoti, ļoti labs eskeipisms vēsturē un laikā.

Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

Es saprotu, ka pasaulē ir ātrie kredīti un sporta likmes, bet es nesaprotu, kāpēc joprojām eksistē telemārketings?

Es varbūt drusku saprotu pensionāru vajadzību pēc vitamīniem, ne tik ļoti vajadzību pēc elektriskajām zobu birstēm. Arī vajadzību vispār cilvēkiem uzbāzties ar elektriskajām zobu birstēm es diez ko nesaprotu. Un, protams, arī faktu, kāpēc ir jāignorē potenciālā upura apgalvojumi par to, ka viņu neinteresē ne elektriskās zobu birstes, ne šī saruna pa telefonu. Drusku zūd motivācija palikt pieklājības robežās, pat ja es saprotu, ka ne visi var darīt emocionāli pacilājošu darbu, lai apmaksātu savus īres rēķinus. Ja mēs izliekamies, ka visas šīs darbības ir maksimāli racionālas, tad kainda vajadzētu saprast, ka nav vērts uz tādu cilvēku kā es tērēt laiku, un es esmu zudis kā klients pat tad, ja tev ir pasaules labākais produkts, kurš man pat būtu vajadzīgs.

Es nezinu, vai šādas mārketinga aktivitātes ir normalizētas publiskā apziņā, bet man šķiet, ka to nedrīkstētu normalizēt. Gan virtuālā, gan fiziskā publiskā telpa ir piebāzta ar mārketingu, un neejot dziļi filozofiskā diskusijā, pieņemsim, ka tā ir mana brīva izvēle tur uzturēties. Skatos, ka pilsēta uzskata, ka vēl ne pietiekami, un šobrīd visur zaļajās zonās aktīvi tiek uzstādīti ekrāni. Bet arī tad, ja man uz ielas kāds pienāktu, un es viņu palūgtu likt man mieru, un viņš izmisīgi turpinātu man uzmākties ar savu personu, tas jau būtu harassment. Šajās līnijās man nav skaidrs, kāpēc random cilvēkiem būtu tiesības sasniegt mani manā privātajā telpā, un ja ar to vēl nepietiek, ignorēt manu lūgumu atpisties? Nomiris kāds mans radinieks? Sure, policija vai medicīnas personāls mani par to var informēt. Mūzika par skaļu, vai tek ūdens no griestiem? Kaimiņš droši var mani traucēt arī nakts stundā, ja situācija to prasa. Tev ir lielisks jauns produkts, ko varētu vēlēties iegādāties visi Latvijas iedzīvotāji? Sure, ej uzliec milzu baneri uz sienas kaut kur Brīvības ielā pāri Šlesera sejai. Don't you fucking dare to call anyone!

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

pēdējā rītā ap plkt.6, kad es gāju modināt vientuļnieku būdiņas, pāri ceļam nenormāli ātri sprīžoja melns dieva sunītis (pūkainas kāpurs) un viņš bija tik nenormāli melns, salīdzinot ar visu pārējo, kas bija ainavā, ka bija redzams jau no 10m attāluma, kas nav baigi raksturīgi kāpuriem, un izskatījās gandrīz kā portāls uz citu dimensiju.

Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.

Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.

Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.

(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)

Biju tehniskajā apskatē. Blakus boksā ieripinājās tāds nu diezgan skaļš mocis. Ņemot vērā, ka trokšņa mērīšana apskatē it kā ir vispārzināms fakts, bija jāpieņem, ka šis pēc LV likumiem skaitās normāli, jo kā gan citādi izskaidrot to, ka čalis ar šitādu izpūtēju uz tejieni ir atstūmies?

Vakarā CSDD uzmeklēju braucamo pēc numura. Hā, tak tomēr troksnis nomērīts esam par skaļu. (Mocis pirmo reizi LV reģistrēts jau 2014. g., kāds izpūtējs tam ir bijis līdz šim?)

Protams, nav nekādu ilūziju par to, kas notiks tālāk. Čalis gan jau kaut ko uz atkārtoto skati saķimerēs un pēc tam droši atkal mauks pilnā skaļumā.

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis.

Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.

Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.

Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām.

it kā gribas un šķiet, ka vajag kkā aprakstīt kko no tā, kas ar mani ir noticis augusta pirmajā pusē, bet es nezinu kā, jo visa ir bijis nenormāli daudz

Nekā (vairs) personīga

Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Pie mana komentāra kādā citā cibā viens seksuāli norūpējies anonīmiķis atstājis man jautājumu: "Atradi sev spāņu pisaku?" Šoreiz linku nelikšu, kā parasti to daru, jo šis vīrišķības un drosmes iemiesojums, pats slēpdamies aiz anonimitātes, mani uzrunā irl vārdā. (Un attiecīgajā cibā, kā skatos, doksētāji ir mīļi gaidīti ciemiņi.)

Par savu personisko dzīvi varbūt pastāstīšu citreiz un zem atslēgas. Taču šis izmisušais jautājums man atgādināja par vienu lietu, ko esmu jau labu laiku pamanījusi. Es pazīstu vairākas latvietes, kuras ir vai nu precējušās, vai nopietnās attiecībās ar spāņiem. Arī Spānijas latviešu FB grupās esmu šo pamanījusi - daudzas latvietes ir nopietnās, ilgstošās attiecībās ar spāņiem. Nu, tas jau nekas tāds īpašs mūsdienās. Bet - kur ir visi tie latviešu vīrieši, kuriem ir attiecības ar spānietēm? Nezinu, neesmu nevienu manījusi. Nevienu pašu! Nešaubos, ka speciāli meklējot gan jau var atrast kādu piemēru. Taču pagaidām, cik var spriest pēc maniem paviršajiem novērojumiem, tendence ir graujoša. Jāsecina, ka latvietei "atrast spāņu pisaku" ir elementāri. Bet latvietim "atrast spāņu piseni"? Nez, varētu būt neiespējamā misija.

Bet tagad beidzot par būtisko: vakar vēroju pilnu saules aptumsumu. Satriecoša pieredze!

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.

Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.

Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.

Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.

Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.

Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.

Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.

Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.


P.S. Vēstule, protams, nav īsta.

Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...

Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.

Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.

Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.