Dear Mr. von Fuehlsdorff: Thank you for your champagne

es jums kādu laiku vairs neko nestāstu, jo grūti visu notiekošo paspēt formulēt, bet īsumā - uzfilmēju lielāko daļu sava bakalaura, sanāca diezgan pēc ieceres jeb drusku melna komēdija par to, kā dzīvot (latviešu) ģimenē. Reku tīzerkadrs.



Bet man vēl palikusi virkne piefilmējumu, kuru ietvaros rītdien gribu piedāvāt jums iespēju pastārot uz ekrāna vienā darbā ar Baibu Broku: man nepieciešmai fona cilvēki epizodei klubā. Vai kādam no jums būtu interese? Filmēšana notiek rītdien 14-16 (ilgāk tiešām ne, tā ir ātra epizode) Pulkvedī, epizodes būtība - Jaungada nakts klubā Vācijā (tāpēc nevajadzētu ļoti latvisku apģērbu, bet var uzvilkt ko dīvainu un karnevālisku), var ņemt līdzi draugus un otrās pusītes. Ja kādam ir interese, atsitiet kādu rindiņu uz jim@citakinozeme.lv, lai apjaušam skaitu, vai rēķināties ar diviem vai trim masu skatu pārstāvjiem :)

(ritmiski ar galvu veidojot iedobumu rakstāmgaldā) Es tiešām nesaprotu, kurš mani dzina nolemt iegūt grādu tieši šajā specialitātē. Ja tā padomā, pats trakākais ir tas, ka neviens nespieda! Neviens! Neviena paša, ko vainot! Āāāā!

Ar šo interesentiem pasludinu, ka Rīgā reti sastopamie Prāgas kolēģi vistu_zaglis un etalonfunkcija aptuveni pēc stundas sēdēs Džima virtuvē, malkodami dzērienus un saviesīgi tērzēdami. Ja kādam ir interese šādā aktivitātē piedalīties, ziņojiet un brauciet, Āgenskalna namiņa durvis būs laipni atvērtas un tēja vārīta jau no ieraksta publicēšanas brīža.

Soņa atklājusi sev bērzu sulas un nu dzer kā traka. Piedāvājiet arī saviem kaķīšiem!

Lai viņa nejustos kā vienīgā nama alkoholiķe, smalkjūtīgi ielēju sev Rasbainieka Berlīnes šeriju un nu radoši prokrastinēju jeb īstenoju pirms gadiem četriem uzsākto apņemšanos realizēt uz sienas van Goga "Kafejnīcas terasi Arlā".

Vanagam literārā ziņā ļoti izdevusies eseja par mūžīgo abortu tēmu. Ja atskaitām aizraujošās tehniskās metodikas aprakstu ievaddaļā (neesmu speciāliste, bet vai tiešām Latvijā piekopj tik daudzveidīgas metodes, nevis kkādu vienu-divus standartvariantus?), kas man patika argumentos: 1) norāde uz bieži sastopamo sieviešu šovinistisko attieksmi pret vīriešiem un vīriešu beztiesību lēmuma pieņemšanā, piekrītu, es pati esmu nosauktā "daža sieviete", kas "nepieļauj pat domu, ka arī vīrietim Dievs varētu būt piešķīris kādas izjūtas bērna ieņemšanas, veidošanās un dzimšanas priekšā un ir pārliecināta, ka vīrietis nespēj aptvert dzīvības noslēpumu dziļumus, kas viņām atklāti, bet izprast vīrieti nav vērts pat censties, jo tāpat tur nekā nav"; 2) atsaukšanās uz personīgo pieredzi un situāciju, kad pats savulaik apsvēris bērna abortēšanu. Kas mani sanikno: ka šie ļoti pārliecinoši izklāstītie un maksimāli tolerantizētie argumenti visi tomēr atkal ir adresēti jau apaugļotajām sievietēm, lai pārliecinātu viņas to nedarīt, nevis uzrunātu vīriešus nebāzt sievietēs neapģērbtus locekļus, ja negribi, potenciālais tēti, lai tavam bērnam ar vakuumsūcēju norauj galvu etc. Proti, mans dusmu objekts ir baznīcas dīvainā realitātes uztvere: apaugļota sieviete, kurai tiek adresēta "kristīgās izšķiršanās par labu dzīvībai" retorika, piepeši uznirst kā fantoms no nekurienes, bet process, kā viņa apaugļojusies, neietilpst šajā retorikā, jo seksuālus sakarus ārpus/pirms laulības baznīca ignorē kā kaut ko, par ko runāt būtu to leģitīmi atzīt. Kaut kā kājām gaisā tas viss. Es sīrioslī ietu un iesaistītos tādā baznīcā, kas tērētu kristīgus resursus un daiļrunību droša seksa popularizēšanai, nevis aizvērtu acis un izliktos, ka ārpuslaulības sekss neeksistē, taču piepeši eksistē no šī seksa apgrūsnējušās sievietes, kuras gļēvi "kautrējas atzīt abortu par bērna nonāvēšanu".

Vakar atnāca mugursoma, atnesa picas, viskiju un zāli, parādīja Kindzadzu un vēl plauktiņus vannasistabā pielika.

Atcerējos, kāpēc principiāli izvairos paust viedokli cibā, bieži pat +1 formā pie citu viedokļiem - puse darbadienas paiet skaidrojot, kāpēc man ir tiesības uz šādu viedokli, un otra puse, pēc tam pārdzīvojot, kāpēc visi dusmīgi un bļauj. Še jums labāk kaķītis:

Kas ir bēdīgākais, kas ar tevi jelkad noticis? Kāda traģēdija tevi visvairāk ievainojusi? Kas ir tas, ko tu nestāsti savam psihoterapeitam? Vai tev piemīt kāda fiziska kroplība, ko tu slēp no visiem? Vai tevi kāds ir mērķtiecīgi un ilgstoši pazemojis tā, ka tu no tā nevari atgūties? Vai kāds ir tavu acu priekšā pazemojis tavu bērnu vai vismaz mājdzīvnieku? Kāds ir spilgtākais notikums, par kuru runājot, tev jāraud? Kādu notikumu tu vēlētos no savas dzīves izdzēst? Pastāsti šeit vai, vēl labāk, ja kas tāds noticis bērnībā, iekomentē albumiņā satoros!

Tā, beidzot uzmargojām vasaras filmēšanas treileri "Atrodi cibiņu". Jau iepriekš atvainojos par piespamotajiem soctīkliem.

Holy fuck jeb, latviskāk, svētpisne. Var lietot arī izsaucienos. "Holy fuck!" Tavu svētpisni!

Draudziņš mani nolēma uzmundrināt un pārnesa no Maximas dzīvespriecīgus garīgi slimus cepumiņus.

Oskarus ieskandinot, piedāvāju iesildošu blokbāsteru "Soņa un cīņa ar pūķi" .

Pēdējā laikā saaktivizējušies kaudze kaučsērferu (nez kas viņiem Rīgā februārī pazudis?), kurus visus lakoniski noraidu laika trūkuma dēļ, bet šodien viens Dublinā dzīvojošs itālis atraksta pavisam lietišķi: "Džim! Ja ņemsi mani pretī, atvedīšu tev no Dublinas īru viskiju un itāļu vīnu." Tagad lauzu galvu, vai cibai vajadzētu īritaljāno gastroballīti ap 10. martu?

Darba tik daudz, laika tik maz, bet vislaiku naudas nesanāk pat viskija mēriņam no mahimas pa deviņi deviņsdeviņi, tā nu sēdi un nespēj pastrādāt ne prokrastinācijas dēļ, bet tādēļ, ka trīc rociņas un liecies dumš un nespēcīgs, tādēļ saņēmos un iedvesmai uzliku uz desktopa šo bildi:



un katrreiz, kad nolaižas rokas un gribas brēcot visu mest pie malas, ieskatos un viedi sevi pamācu, skat, cik tiem mežcirtējiem ilgi nācās vīlēt un vīlēt ar savu kilometriem garo zāģi, līdz varēja ielūgt dāmu uz mežu nofotografēties ciemā iebraukušajam reportierim, un gan jau arī pie manis tāds kādreiz atbrauks.

Varētu kaut kad atvērt Rīgā bāru ar godīgu nosaukumu: "Dzertuve uzpūtīgiem jauniešiem".

Jaungada apņemšanās: 1. vieglums, 2. kamīns, 3. Kevins Speisijs.

Citādi - dzīve plūst garām strauja un grūti apkopojama reflektācijai, cibu turpinu mīlēt, taču patlaban pieklājīgi tai atsaku, ka sāp galva, un aizveru durvis, nestājoties ar to intīmās attiecībās, un eju atpakaļ uz ielas, kur turpinu ķert un spraust sev pie sirds visus mazos prieka gabaliņus, kas dzirkstī visapkārt. Kaut kur fonā skan grupa "Ļeņingrad", un es tai klusām pašķībi, tomēr līksmi dungoju līdzi, ka хочется сдохнуть, как хочется жить.

Pa ceļam uz veikalu atradām sniegā vēl gluži labu, zaļu eglīti un uzdāvinājām Soņai pūķa gadā elegantu trenažieri.