Who you gonna call?

Sep. 9th, 2016 | 04:04 pm

9. aprīlis, 2015.
Šim Pētersalas ielas namiņam piemīt vēl kāda ekstra, kas nebija minēta ss.lv sludinājumā. Man te jau divas reizes apmeklējis spoks. Es, saprotams, uzskatu, ka tā abas reizes visticamāk bijusi kaut kāda saindēšanās ar tvana gāzi un tādēļ radušās halucinācijas, tomēr jocīgi ir tas, ka šī ir visreālākā paranormālā pieredze, kas mani jebkad piemeklējusi, tā notikusi šajā dzīvoklī dažu mēnešu laikā un abas reizes tas bijis viens un tas pats - skaļi soļi, kas tuvojas manai istabai no ārdurvju puses. Pirmoreiz tas notika janvārī, kad slīgu miegā un tādā kā pusnomoda stāvoklī (bet vēl apzinoties, kur esmu) sāku noredzēt sapnī, ka ir rīts, Sandris nāk kā tomēnes ierasti ik rītu strādāt, ienāk pa ārdurvīm, rosās priekšnamā, bet tad nez kāpēc sāk nepārprotami tuvoties caur virtuvi manas istabas virzienā. Kālab lai viņš tik nesmalkjūtīgi darītu, tas ir ļoti nedabiski, es nodomāju, un mani strauji pārņem nepatīkama sajūta, ka sapnis tikai ilustrē skaņu, ko es dzirdu nomodā. Es uz vietas atjēdzos līdz pilnīgam nomodam, apzinos Tūvi rokas līkumā, bet skaņa skaidri turpina tuvoties - šļūcoši, noteikti soļi, kas nonākuši līdz istabas atvērtajām durvīm, tad iešļūc istabā, tuvojas manai gultai, iet tai apkārt, lai pienāktu man pie sejas, tad, īsu mirkli pastāvējuši, šļūc gultai apkārt uz otru pusi, lai nostātos man pie muguras. Būdama visai stīva no šausmām (racionāli aptverot, ka neviens dzīvoklī nevar būt ienācis, tātad šai skaņai var būt vienīgi paranormāls raksturs), es spēju atsaukt atmiņā vienīgo glābšanās stratēģijas lausku, ka no spokiem aizsargājot tēvreize, tāpēc mēģinu to skaitīt balsī. Pie pirmajām zilbēm man nozūd balss, jo esmu pārāk pārbijusies, tāpēc skaitu to pie sevis galvā. Kad esmu beigusi, istabā valda klusums, varu saņemties ieslēgt gaismu, telpa, protams, bija tukša. Veicu pieņēmumu, ka iespējams, biju par ātru aizšāvusi šīberi un krāsns bija saražojusi tvana gāzi, no tā smadzenēm aptrūcies skābeklis un tika uzražots šāds gļuks, tādēļ pavēru logus un atlikušo nakti nogulēju normāli, lai arī no rīta visu atcerējos ļoti skaidri un ar nepatīkamu apjausmu, ka nekas tik reāls ar mani vēl nekad nebija atgadījies. Līdz pat pagājušajai nedēļai. Otra reize notika pirms dažām dienām un bija vēl baigāka.
Pēc nogurdinošas dienas ātri ieslīgu miegā un sāku intensīvi sapņot. Sižetu joprojām atceros, normāls nesakarīgs sapņa sviests, taču tas spēji pārtrūkst no ķermeņa raidīta trauksmes signāla, ka noticis kaut kas bīstams un man jāmostas. Es atveru acis (bija pagājusi ne vairāk kā pusstunda kopš iemigšanas) - es tiešām vairs nesapņoju, esmu nomodā, skaidri saskatu aizkara rūtaino rakstu pret logu un gaismas svītru uz griestiem, - bet es saklausu ko ļoti neparastu. Ārā skan nedabiskas skaņas, satraukti saucieni, it kā sauktu bērnu balsis, it kā ļaudis kur skrietu un sauktu viens otru, un mani pārņem baiļpilna nojauta, ka šiem saucieniem jāattiecas arī uz mani, ka ārā sācies karš vai liela mēroga ugunsgrēks, un visiem kaut kur jābēg. Šajās blīvajā skaņu fonā izšķiru, ka pie mana dzīvokļa durvīm kāds jau brītiņu ritmiski būkšķina, kā dodot man ziņu, ka man arī jāceļas. Es uz to nereaģēju, bet te piepeši skaidri dzirdu, ka ārdurvis tiek atrautas vaļā, vispirms pret kāpņutelpas margu nobūkšķ ārējās, tad pret priekšnama sienu iekšējās, un tad atkal sadzirdu soļus, šoreiz ne mīksti šļūcošus, bet smagus un noteiktus. Tie pa virtuvi apņēmīgi tuvojas manai istabai, un šajā brīdī es esmu ārprātīgi pārbijusies, jo vairs, atšķirībā no pirmās reizes, neesmu droša, ka šis nācējs mani fiziski neapdraud, tās ir bailes par savu dzīvību, ja šī būtne ienāks manā istabā, man no bailēm pārplīsīs sirds, tāpēc brīdī, kad soļi nonākuši līdz manas istabas slieksnim un tur apstājas, es daru vienīgo, ko instinkts man saka priekšā - sāku skaļā balsī kliegt, lai konfrontētu šo cilvēku vai parādību ar faktu, ka es viņu esmu sajutusi. Tā kā tās ir nāves bailes, es kliedzu pilnā balsī, kā nekad neesmu sapņu laikā kliegusi. Pēc kliedziena telpa ir apklususi, es stīviem pirkstiem sataustu gaismas slēdzi, pie manis no virtuves raižpilni skrien abi kaķi. Tūve man kā parasti mierinoši ieritinās pie sirds, bet Morisejs rīkojas savādi - sfinksas pozā noguļas uz istabas sliekšņa ar skatu uz virtuvi un ārdurvīm un dzīvu skatienu, pat brīžiem grozot galvu, uz kaut ko šajā tumsā skatās. Tas nez kāpēc manu mieru nepastiprināja. Mēģināju par to racionāli nākamajā dienā izstāstīt mammai, minēju, ka acīmredzot ciešu no kaut kāda līdz šim nepiefiksēta nervu sasprindzinājuma, tas ir vienīgais, kā to var izskaidrot. Varbūt tomēr pakvēpini kadiķi, māmuļa noraizējusies ieteica. Ja iešu pa šo ceļu, tad varbūt uzreiz jāķeras pie smagās artilērijas un ailab.lv ieteikumiem: "Kad kādā mājā manīti spoki, tad vajagot durvju priekšā nolikt ķirbi, jo no tā spoki baidoties./E. Metuzāls, Turaida./"

29. decembris, 2015.
Ir viena konkrēta psihoaktīva viela, kas man izraisa kaut ko līdzīgu lucid dreaming fenomenam, proti, vairākas dienas pēc tās lietošanas, jau tikai noliekot galvu uz spilvena un aizverot acis, es jau nonāku totālā sapņu un zemapziņas pasaulē, kaut arī ķermenis vēl nav aizmidzis. Šādā kontekstā pirms pāris naktīm piedzīvoju arī reālāko lietuvēna pieredzi, kāda man bijusi. Lai arī neesmu vēl aizmigusi, esmu sākusi murgot: es sapnī atskārstu, ka esmu kaut kā ļoti nodarījusi pāri brālim un tieši vainojama pie viņa nāves, un man ir jālūdz Dievam piedošana, bet tam vairs nav jēgas, esmu nolemta drausmīgam sodam un ellei, tā ir drausmīga izmisuma un bezcerības sajūta. Es mēģinu no tā pamosties, taču šajā savādajā smadzeņu stāvoklī mans ķermenis ir nolēmis, ka ir aizmidzis, un man iestājusies miega paralīze, es nespēju pakustēties, vien mazliet atvērt acis un sajust telpu sev apkārt. Un šajā telpā es sajūtu, ka blakus gultai kāds stāv, ar acs kaktiņu skaidri nomanāms tumšs siluets, un šis siluets sāk ņirdzīgi dziedāt skaļā balsī, ļoti labi dzirdamā balsī: "Es no tumsas nebaidos, nebaidos, nebaidos," un smieties par mani, saprotiet, tumsas tēls mani izsmej par to, ka esmu pārbīļa stāvoklī, taščās un barojas no tā. Es mēģinu kliegt, bet man neizdodas, tad siluets, joprojām pie sevis izsmejoši dungodams aizplūst gultas kājgalī un tur sarūk, tā it kā caur kādu portālu izslīdēdams no grīdas laukā no telpas, es atgūstu spēju kustēties, instinktīvi pagrābju telefonu un ieeju instagrammā nomierinošu interjera un draugu foto sabiedrībā, kamēr atslābstu un lietuvēna dziesmiņa pārstāj atbalsoties ausīs.

8. septembris, 2016.
Pie manis šobrīd uz kādu laiciņu dzīvo draudzene. Naktī neesmu mājās, bet no viņas negaidot ap trijiem pienāk ziņa:

a: "piedod bet dzīvoklī ir vampīri un vairāk nekā viens, un šonakt šancē, un kaķīši arī tā domā, ne tikai es"
es: "What?"
a: "nu, spoki. tu neesi neko manījusi?"

Saite | Shave 'em Dry {63} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Sep. 3rd, 2016 | 06:05 pm

Viens ir kopā labi pavadīt laiku, sarunāties, gulēt kopā, censties savstarpēji palīdzēt. Tā ir siltā attiecību būdiņa - citreiz celta no salmiem, citreiz no žagariem, citreiz no koka. Pirmā izjūk ātri, otrā un trešā pārcieš attiecīgi stiprākas vētras.

Cita situācija ir lēmums mēģināt būvēt ideālā gadījumā katedrāli vai vismaz māju ar stiprām sienām, un tai tātad vajag tos betona pamatus. Un tam savukārt nepieciešama liela drosme, ja iemaņu tik sarežģītā darbā nav. Šis smagais process ietver, piemēram, šādus čeklistes punktus:

1. Vai tu spēsi godīgi atbildēt uz otra cilvēka jautājumu: "Kas tev sāp?", kad tu raudāsi viņam blakus?
2. Vai tu iemācīsies izstāstīt, ko tu vēlies seksā un ko tu sagaidi no otra?
3. Vai tu problēmsituācijās pratīsi izvēlēties nereaģēt kā upuris (t.i., akceptēt ciešanas kā normu, pašsaprotami justies slikti, necensties situāciju mainīt, neapzināti likt otram saprast, ka tavas ciešanas ir otra cilvēka atbildība)?
4. Vai tu būsi gatavs iemācīties, ka mīlestība nozīmē gan dot, gan prast paņemt?
5. Vai tu neprojicēsi negatīvās pagātnes pieredzes scenārijus uz vēl nenotikušiem nākotnes scenārijiem?
utt.

Saite | Shave 'em Dry {37} sang along | Add to Memories


:(

Aug. 16th, 2016 | 11:29 am

Cibas Fanijai liela nelaime, jāpalīdz: http://klab.lv/users/muzungu/768611.html

Saite | Shave 'em Dry {4} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Jul. 27th, 2016 | 11:25 pm

2009. gada sākums. Kihelkonna man kāda ieraksta komentāros iedod saiti uz grāmatu "Sievietes, kas mīl par daudz".
2016. gada vidus. Pēc terapeites rekomendācijas beidzot atveru un izlasu uz desktopa gadiem stāvējušo grāmatu. Jau vairākas dienas nevaru atjēgties no šaušalām, cik, iespējams, kvalitatīvi citādi būtu bijuši šie septiņi iepriekšējie gadi, ja grāmatu būtu izlasījusi toreiz.

Then again, tad man, iespējams, nebūtu savākts viss tas disfunkcionālais materiāls, no kā veidots diplomdarba filmas scenārijs.

Saite | Shave 'em Dry {71} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Jul. 11th, 2016 | 11:42 pm

Forši, pusotru gadu ne skrambiņas, bet šodien beidzot izlaidu no rokām un krāšņi pret grīdu sašķaidīju aifonu. It kā ar to nepietiktu, tas, protams, notika Dāvja Sīmaņa acu priekšā. Noteikti tagad vairs mani neprecēs, domās - šitai tak pirmdzimto nevarēs dot turēt.
Tags:

Saite | Shave 'em Dry {23} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Jun. 27th, 2016 | 12:52 pm

Draugi, vai kādam nav lieks makbuka lādētājs?

Saite | Shave 'em Dry {9} sang along | Add to Memories


(subjectless)

May. 18th, 2016 | 02:43 pm

Morisejs: O, skan modinātājs. Tātad esi pamodusies. Ejam uz virtuvi? Kāpēc tu aizgriezies? Nekas, es apiešu no otras puses. (Pāriet man pāri.) Hei! Rekur tu esi! Cik jauki, ka esi pamodusies. Ejam uz virtuvi?
Tūve: Džims ir pamodies? Paej malā, resnais. Džim, cik jauki. Es tev ieritināšos šite un mazliet tevi pamīcīšu. Kāpēc tu aizgriezies?
Morisejs: Tas nekas. Es viņu jau gaidīju. Ejam uz virtuvi? Kāpēc tu palīdi zem spilvena? Es tev uzkāpšu pasēdēt uz muguras, labi?
Tūve: Paej malā. Es arī gribu pasēdēt uz muguras.
Morisejs: Džim, tu laikam mūs nedzirdi. Tev tas spilvens traucē. Es parakšos viņam apakšā, lai tu nenosmoc. Rekur tu esi. Kāpēc tu kliedz? Ejam uz virtuvi?
Tūve: Nav jāiet uz virtuvi. Džim, nedīdies tik daudz. Es tev uzritināšos uz krūtīm un mazliet pamīcīšu, labi. Nē, te nav ērti. Es nākšu atpakaļ padusē. Tur arī ērtāk ielaist nagus.
Morisejs: Man liekas, virtuvē uz galda stāvēja gluži laba stikla bļoda. Es aiziešu to nogrūst uz grīdas.
Tūve: Es aiziešu pēc mantiņas un uzlikšu to Džimam uz sejas. Šī ir tik brīnišķīga diena.
(Plīstošu stiklu troksnis no virtuves)
Morisejs: Džim, cik jauki, ka tu esi pamodusies.
Tūve: Jā, nudien.

Saite | Shave 'em Dry {28} sang along | Add to Memories


(subjectless)

May. 6th, 2016 | 03:01 pm

Vakar piedzīvoju spēcīgu depresijas relapsu. To gan sapratu tikai pašā vakarā. Visu dienu nogulēju čokuriņā gultā. Man bija jāiet pie psihoterapeita un uz foršajām pilatēm, both prepaid, bet man bija vienalga, es spēju tikai pievilkt segu tuvāk zodam. Ārā spīdēja saule un ritēja brīnišķīgs pavasaris, es jutu, kā mana bezspēcība mani izsmej par neprasmi pieslēgties šai prieka, gaismas un darbīguma realitātei. Pāris reižu piecēlos, lai aizietu uz tualeti vai paņemtu ko ēdamu un tad atgrieztos gultā. Izlasīju kādus desmit Cracked rakstus, mazliet pačatoju ar cilvēkiem, ik pa brīdim atstūmu datoru un truli blenzu sienā stundu no vietas vai iekritu trauksmainā dažstundu miegā. Tūve, mazais gudrais kaķis, daudz nāca mani mierināt un ritinājās pie sirds. Pienākot tumsai, visas tās vārdā nenosaucamās baiļu un šausmu ķirzakas mitējās rāpot pa sienām, salīda kopīgā kamolā un beidzot pa īstam vēlās man virsū. Savas ne pārāk daudzās mūža panikas lēkmes neprotu aprakstīt citādi kā vien ar metaforu, proti, kad realitāte sašķīst daudzās sīkās lauskās. Sajuzdama, ka īstenība sāk bīstami plaisāt, atcerējos par savu emergency glābiņu, kurā ļauju sev patverties pāris reižu gadā, sameklēju nazi un mazliet iegriezu rokā. Savādā kārtā šī bija pirmā reize, kad tas nesniedza immediate relief. Lucifers, Kendrika Lamāra vārdiem runājot, joprojām man ložņāja apkārt, taču onlainā bija Īve, kas ar mani ļoti mierīgi un saprotoši parunājās. Viņa izteica nožēlu, ka nevar man caur internetu atsūtīt mazliet ksanaksa, un es atcerējos, ka man pašai somā glabājas viena tablete. Paņēmu pusīti un ar interesi gaidīju tos izdaudzinātos ksanaksa efektus. Nekad viņu nebiju lietojusi, biju tikai dzirdējusi stāstus par eiforisku pūkainumu, ar ko apaug akūtā trauksme. Neko tādu sevišķi nejutu, nekļuva mazāk smagi vai bēdīgi, taču sajūtas drusku notrulinājās, Lucifers kļuva pret mani vienaldzīgāks, atmeta ar roku un atvilkās mazliet tālāk uz istabas kaktu. Parunājām vēl ar Īvi, tad strauji uznāca miegs, ar uzmācīgajām domām pēc gaismas nodzēšanas kāvos tikai kādu pusstundu, tad uzreiz izdevās iemigt. Sapnī satiku brāli un izjutu pret viņu naidu un agresiju (šādu motīvu par brāli sapņos redzu regulāri un šie sapņi mani vienmēr ļoti sāpina), kā arī nevarēju atrast vēstules no Marģera. Pēc pamošanās ilgi nesapratu, kas tās par vēstulēm no Marģera, līdz pieleca, ka nav tādu vēstuļu. Šorīt ir tāds truls, tukšs apdolbījiens, bet, kā jau pēc badtripa, perspektīva ir mazliet pārbīdījusies un šorīt jau biju spējīga izlīst no pidžamas, iztīrīt zobus, apsēsties pie datora un sākt ražot vakar iekavētos darbus. Domāju par to, cik realitāte un identitāte ir trauslas un fiktīvas konstrukcijas un cik ļoti šāda tipa sabrukums varētu būt sekas šiem pāris mēnešiem intensīvās psihoterapijas. Es vilkšu piemēru ar psihedēliķu lietošanu: es, piemēram, nekad neesmu tripojusi vienatnē, apbrīnoju cilvēkus, kas to dara. Apziņu paplašinošas vielas vienmēr sev atļauju ņemt tikai tad, ja man ceļojuma laikā blakus būs kāds, ko pazīstu un mīlu, tev jābūt manam point of reference, es saku; kad realitātes struktūras nobrūk, tad šis cilvēks un pieskāriens viņam man dod drošības sajūtu, ka kaut kas vispār ir īsts. Un lūk, kad psihoterapija ir uzrādījusi, ka visi mani priekšstati par realitāti un manis pašas identitāte ir viltus konstrukti, ko esmu sacēlusi kā aizsargvaļņus pret dzīvi (pieņēmums, ka cilvēki ir x, pasaule ir y, es esmu z), visa mana rīcība un nerīcība ir tikai baiļu motivēta, tad es attopos tādā dienā kā vakar, kad nav vairs drošās telpas, kur pieturēties, nav nekāda point of reference. Es domāju, ka šis viss ir veselīgi. Demolition of previous coping strategies nozīmē, ka sāk atbrīvoties telpa jauna tipa dzīves saprašanai, un tā, cerams, būs kvalitatīvi labāka.

Saite | Shave 'em Dry {52} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Apr. 28th, 2016 | 01:12 am

Nē nu super, es divas stundas neprokrastinēju, speciāli nenāku cibā, un, kad beidzot kā balvu atļauju sev ienākt, neviens to divu stundu laikā nav publicējis nevienu jaunu ierakstu. Shame on you, people. Par ko es maksāju.

Saite | Shave 'em Dry {14} sang along | Add to Memories


Piektdienas socioloģija

Apr. 22nd, 2016 | 04:46 pm

Poll #20695
Open to: All, results viewable to: All

Salīdzinot sevi tagad ar sevi pirms desmit gadiem, tu teiktu, ka:

View Answers

dzīve ir gājusi uz augšu
74 (78.7%)

dzīve toreiz bija labāka
12 (12.8%)

nekas sevišķi nav mainījies
8 (8.5%)

Saite | Shave 'em Dry {34} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Apr. 18th, 2016 | 11:57 pm

Es nezinu, vai tas ir terapijas vai pavasara vai kā cita nopelns, bet pēdējās nedēļās es pārsteigta ievēroju, ka pašas no sevis sāk notikt lietas, kuras man gadiem nebija izdevies panākt. Pirmais un svarīgākais, kas mani gadiem ir nomocījis, ir normālāka diennakts režīma ieviešana. Tas sabojājās pirms vairākiem gadiem un to kronēja tābrīža attiecības ar Injasu, kuram darbs beidzās pēc trijiem naktī, es parasti mēdzu viņu sagaidīt pasaulē veselīgākajā vietā - Čomskī, un gulēt tad parasti sanāca aiziet ap pieciem vai sešiem no rīta. Šo ritmu vairs gadiem nav izdevies salabot, man miegs nekad nemēdz nākt ātrāk par četriem no rīta labākajā gadījumā, un es no tā ciešu, no vienmēr nogulētās dienasgaismas, no pastāvīgās salauztības sajūtas un noguruma. Un tagad, pēdējās nedēļās, es mostos agri, bieži vien pat stundu pirms modinātāja, ceļos, nenormāli priecājos par pavasara sauli, pabrokastoju, saģērbjos un saprotu, ka man vēl ir pusstunda, lai ietu laukā no mājas uz rīta preses seansu, un es pat nesaprotu, ko ar to iesākt. Aizmigt līdz ar to arī sāk izdoties arvien normālākā laikā. Otrs, man vienmēr klīniski riebies skriet, jo tā ir pasaulē garlaicīgākā lieta, var sajukt prātā no visām tām domām, kas netraucēti uzmācas skrienot, bet pēdējās nedēļās man tas pat iepaticies. Es izeju saulainā novakarē un apmetu niecīgu trīs kilometru lociņu pa Pētersalas estētiski mežonīgo pagalmu takām ar noslēgumu Viesturdārzā, pa ceļam priecājoties, kā ceļmalas dobēs sazeļ arvien vairāk ziedu, tad nāku mājās, kur visi darbi iet labāk no rokas. Nu nenormāls rocket science, bet man šī iekšējā pati no sevis, bez varmācīgas piespiešanas, notikusī attieksmes maiņa ir baigais deal. Man arī vienmēr dergušies sporta klubi, bet nupat nopirku abonementu Martas apmeklētajā Grīziņkalna fitnesa frizētavā, jo aiziet ar draugu kopā pavingrot ir ļoti jēgpilna nodarbe, jēgpilnāka par bondingu pie šņabja glāzes: jūs nevis kopā nogalināt aknu šūnas, bet kopīgi ražojat endorfīnus, tas ir supercreative project. Sliktākais šobrīd ir tikai tas, ka maija divdesmitajos datumos jānodod maģistra darba melnā montāža, un man, protams, kā vienmēr, joprojām nav pat scenārija, ir tikai nepaceļami ambicioza ideja, kuru nav vēl nekādi sākts realizēt. Rītā jāiet uz priekšaizstāvēšanos, kur vairums biedru demonstrēs savu jau safilmēto materiālu. Es Dainim šodien sūtīju žēlabainu īsziņu, ka mēs varētu iztikt bez šīs pazemošanas un uzreiz teikt, ka aizstāvēsimies nākamgad. Pēc gada jau situācija nebūs citādāka, viņš dzīvespriecīgi par atbildi man iesita zem jostasvietas. Esmu šovakar tik radoši pastrādājusi, ka izdomāju, kādu profesionāla, taču vienlaikus seksīga paskata krekliņu rītā uz šo eksekūciju vilkšu (jo tas krekliņš noteikti visu izšķirs, aha); plīz, paturiet par mani rītu īkšķus, ja varat.

Saite | Shave 'em Dry {29} sang along | Add to Memories


Ceturtdiena, 7. aprīlis.

Apr. 8th, 2016 | 12:26 am

Šodien satiku ļoti nobēdājušos draudzeni. Es nācu no psihoterapeita un arī biju ļoti bēdīga. Ierosināju paklausīties vienu bēdīgu latviešu dziesmu, ko šorīt no rīta jau biju klausījusies. Ā, es arī šorīt jau viņu klausījos, teica mana nobēdājusies draudzene. Varbūt viss no tās latviešu mūzikas.

Saite | Shave 'em Dry {27} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Mar. 9th, 2016 | 02:54 pm

Vakardienas sieviešu stendapa personīgi labākā gega balvu piešķiru Mis Sarājevo par šo resnuma skeču:
"Bailes no resnuma vispār palīdz daudz ko izskaidrot dzīvē. Džeks neatbild uz tavām jūtām? Protams, ka tikai tāpēc, ka esmu resna. Mani nenominē Spēlmaņu nakts balvai? Kritiķi noteikti nosprieda, ka režisorei vispirms mazliet jānotievē. Deivids Bovijs nomira? Arī tā katrā ziņā ir mana vaina. Viņš taču nevarēja dzīvot pasaulē, kurā ir tik resns cilvēks kā es."

Saite | Shave 'em Dry {14} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Mar. 7th, 2016 | 02:22 pm

Es jau mēnesi eju pie psihoterapeites. Varu paziņot, ka tas ir labākais lēmums, ko esmu pieņēmusi pēdējo gadu (!) laikā. Pēc pēdējās sesijas piektdien kļuva diezgan emocionāli grūti; terapija lauž vaļā manus aizsargmehānismus, piemēram, nespēju raudāt, tā nu kopš piektdienas raudu katru vakaru, svētdien vispār visu dienu, kas bija diezgan murgaini. Vienubrīd pusnemaņā iemigu un redzēju sapnī, ka eju pie terapeites, lai pateiktu, ka jau trīs dienas raudu, kaut kas ir jādara. Atveru kabineta durvis, bet tur terapeites vietā sēž Toms un saka: Daces šodien nebūs, tāpēc es paņēmu viņas sesiju kā vēl vienu haltūru. Esmu stipri ahujēta, skaidroju viņam, ka terapija nav vienkārši parunāšanās un ka viņš nevar piehaltūrēt kā psihoterapeits, viņam nav "profesionālo instrumentu", lai to nohandlotu. "Tā jau ir", Toms sevišķi nelaužas un piekrīt. "Tad es braukšu uz Rēzekni. Man tur šovakar cita haltūra. Uzmini, kurš šovakar dzers? Ne es. Haha."

Saite | Shave 'em Dry {45} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Feb. 23rd, 2016 | 05:16 pm

Es pērngada beigās gāju cauri lielai un sāpīgai tumsai saistībā ar kāda tuva cilvēka - alkoholiķa - rīcību. Tā kā alkoholisms ir manu pēdējo mēnešu pastiprinātas uzmanības centrā, arvien biežāk tuvās sarunās ar cilvēkiem apkārt redzu, ka sadzīvošana ar alkoholiķa figūru šajā pasaules nostūrī ir ļoti liela mūsu dzīves daļa un potenciāli vainojama pie daudzām kroplībām mūsu uzvedības modeļos un psihē. Man mazliet palīdzēja tas, ka tajā akūtajā fāzē daudz par šo tēmu lasīju. Dažus fragmentus no noderīgākajiem tekstiem par to, kā darbojas alkoholiķu psihe, pārtulkoju, lai ērtāk ik pa laikam pārlasīt. Iepostēšu šeit - varbūt tas vēl kādam noder.

... tālāk ... )

Saite | Shave 'em Dry {51} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Feb. 3rd, 2016 | 01:32 am

Vistoksiskākie džeki nebūt nav tie, kas manifestējas kā "totāli assholi". Visnežēlīgākie ir tie, kas aizrautīgi māstero mixed messages teritoriju. Kas ir visjocīgākais, paši visbiežāk uzskata, ka ir šausmīgi labi pret sievietēm.
(Pieņemu apsūdzību arī pretējā virzienā, varbūt, ka tā dara arī vispretīgākās sievietes un es pati.)

Saite | Shave 'em Dry {39} sang along | Add to Memories


Well hello there

Feb. 1st, 2016 | 10:47 pm

Saite | Shave 'em Dry {18} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Jan. 5th, 2016 | 01:13 am

Nez, vai izpist pudeli vīna vienītī pirms eksāmena ir pareiza doma?

*Es gribētu kādreiz atlaist savu stīvumu, composedeness un paškontroli tiktāl, lai varētu sev atļaut šādu teikumu kādreiz iepostot feisbukā, neapcerot, kā tas iedragās manu reputāciju par izsmalcinātu vārdu un tematu izvēli. Vai, piemēram, atļauties postot cibā visus 100, nevis tikai piecpadsmit procentus no visiem cibas ierakstiem.

Saite | Shave 'em Dry {27} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Dec. 31st, 2015 | 05:34 pm

Man ļoti patīk jūsu gada atskaites, bet pati nespēju skatīties uz šo gadu kā nogriezni. Kas varbūt ir labi, laiks šķiet drīzāk kā plašs un nebeidzams ezers, nevis vienā virzienā plūstoša upe, kā to diktē uztvert latviešu valodā noteiktie striktie dalījumi pagātnes, tagadnes, nākotnes kategorijās.

Gada sākums: "Septiņi gadi, pelēkas acis". Uzzināju, ka esmu spējīga paplašināt savu personu drosmes teritorijā. Tas bijis ļoti nozīmīgi. Rakstījusi šogad esmu ārkārtīgi maz, bez šī teksta šogad esmu iebilancējusi tikai kādus četrus jēdzīgus rakstus par kino (+52 iknedēļas dežūrrakstus šausmu žurnālam, ko neskaitu par lasīšanas vērtu). Apjaušu, ka mana reputācija šobrīd ir "raksta labi, taču reti, un nav uzticama sadarbībai". Rakstiem pagaidām nespēju, lai kā gribētu, pieiet ar pret ārpusi vērstu motivāciju "Jāizdara, jo ir pasūtīts," mana motivācija vienmēr ir "Mazliet augt ar katru rakstu," un tam laikam ir tikai tik resursu, cik ir. Šo aspektu sevī gandrīz jau akceptēju.

Vasaru nepamanīju. Tas laikam ir normāli, ja atkal studē. Studiju ietvars toties piespieda beidzot uzņemt pirmo īsfilmu trīs gadu laikā kopš "Četriem mielastiem". Izmēģināju tajā vairākus riskantus elementus, kas mani interesē kinoveidošanā, proti, mēģinājumus maksimāli attālināties no inscenējuma diktatūras, uzmanību vēršot uz to, kā caur ekrānu notvert pašu dzīvi. Tas nozīmē daudz improvizācijas, daudz no dzīves zagtu elemetu, daudz draugu filmēšanas procesā. Šķiet, izdevās. Ar šo filmiņu lepojos.

Rudenī ļoti nozīmīgs un faktiski nereflektēts notikums bija piedalīšanās izrādē "Lasītava". Tik ļoti cietusi, kā tajās dažās stundās, kad divpadsmit svešinieku priekšā jālasa sava pusaudža gadu dienasgrāmata, sen nebiju, bet vēl smagāk bija katram no svešiniekiem vispirms minūti skatīties acīs un izlasīt katra acīs savu, ļoti dziļu un neparastu gaismu. Es sapratu, ka "Lasītava" ir viltīgs nosaukums. Šis bija ārkārtīgi nozīmīgs nospiedums manā dzīvē.

Gada nogale bija ļoti smaga. Piedzīvoju pret sevi vērstu vēl nekad neizjustu zemiskumu. Cenšoties saprast notikušo, daudz lasīju un uzzināju par alkoholismu un alkoholiķu meliem un aptvēru, cik tumšā eneibleru kultūrā mēs dzīvojam. Dažos vistumšākajos brīžos pat atsāku ilgoties pēc nedzīvošanas. Nesapratu, kā dzīvot pasaulē, kurā ir cilvēki bez mazākās svētuma kategorijas. Taču ievēroju, ka šajā tumšajā laikā ne brīdi nebiju viena. Rokas ne tikai pastiepās pret mani, kad tās meklēju. Draugi pat bez prasīšanas visu laiku turēja siltas plaukstas man uz muguras. Izmisumu pārmāca daudz lielāka sajūta, proti, pateicība.

Gada beigās skolā bija jāiesniedz maģistra darbam uzfilmēts tīzeris. Mana pārdrošā ideja bija uzņemt filmu, par to, kā tiek uzņemta filma par autobiogrāfiskām seksa reizēm manā mūžā. Daudz domāju par frāzi, ko kādā sarunā man teica Simis: "Mūs uz priekšu virza tikai robežu pārbaudīšana." Nolēmu, ka viņam ir taisnība, un izdarīju, ko nekad nebiju darījusi - šajā divu minūšu tīzerī filmēju pati sevi galvenajā lomā. Prezentācijas laikā gandrīz noģību. Rezultātā uzzināju, ka ne vien ideja visiem patīk, bet es esot laba aktrise un diplomdarbā man noteikti jāfilmējoties pašai. Gada beigas tāpat kā sākumu tāpēc atkal iezīmēja drosmes robežu pabīdīšana par dažiem metriem. Tas laikam ir labs rādītājs.

Un par visu tāpēc ir pateicība. Pēdējā laikā arvien vairāk gribas dabiski pieskarties cilvēkiem. Vārdi ir mākslīgi un izplūduši (tāpēc arī šajā ierakstā tik grūti ko precīzu pateikt), bet pieskārienā varu ielikt mīlestību un pateicību, un apbrīnu pret to gaismu, kas no visiem plūst. Ja mēs sastopamies un jūs pamanāt, ka gribu piespiest pieri jūsu pleciem vai izvilkt pirkstus cauri jūsu matiem, tas ir tāpēc, ka citādi neprotu izstāstīt par to gaismas sajūtu, kas laužas laukā no jums un no maniem pirkstu galiem, un plūst mums visiem pāri, nevienu īpaši nežēlojot.

Saite | Shave 'em Dry {14} sang along | Add to Memories


(subjectless)

Dec. 28th, 2015 | 11:53 pm

Iemīlēšanās sajūta ir ļoti jauka Ziemassvētku dāvana. Sēdi viss tāds līksms, līksms, ļoti nobijies, bet pilns gaismas.

Saite | Shave 'em Dry {14} sang along | Add to Memories