Afterhours

Botāniska pavasara traģēdija, vairākcēliens, fragments.

Džims:
Audziet, mazie stādiņi,
dzeniet asnus, dēstiņi,
viss nokaltušais atdzīvojas,
miltu rasa aiziet projām,
uzzied reja, orhideja,
skat, jau pumpuriņus aizmet
dēstiņš mazs.

Soņa (tai aiz muguras piebalso koris):
Nokost, nokost,
to visu vajag nokost.

Rīt "Četrus mielastus" un vēl pāris filmas, tātad, rādīs Valmierā.

https://www.facebook.com/events/527690737276639/

( virtuāla skrejlapa )

Vakar no rīta pamodos ar pārliecību, ka viena siena beidzot jānokrāso sarkana. Īsi pirms pusnakts biju tikusi galā, bet pāri bija palicis kļūmīgi daudz sarkanās krāsas, tālab zvanīju Usnei un apvaicājos, vai viņa nevēlētos sev šonakt nokrāsot sarkanu gaiteni. Viņa, saprotams, vēlējās, tādēļ būtne, kas vakar ap pusnakti klīda pa Pārdaugavu ar šļakstošu sarkanās krāsas paplāti rokās, biju es, 'cause that's what we do in Āgenskalns.

"Četri mielasti" Latvijas Filmu maratona ietvaros brīvdienās apceļos Latviju:

3.maijā 14:30 Ventspilī "Jūras vārtos"
4.maijā 18:10 Liepājā k/t "Balle"
5.maijā 12:30 Cēsīs Jaunajā pilī
5.maijā 14:00 Siguldas k/c kinozālē
5.maijā 15:00 Jelgavā k/n

Ieeja visur brīva.

Iespējams, krāšņākais brīdis spoku un raganu pavasara dejās Kaņepē bija tas, kurā pret rītu mēs nenoturējāmies un uzlikām pavasara dziesmu "Springtime for Hitler" (ar reveransu Begemotam, kas savulaik ierādīja Melu Bruksu un "Producentus") un tad ārdījāmies pa deju grīdu kopā ar nenokausējamajiem Au un Kinski, dziedot līdzi "Don't be stupid, be a smartie, come and join the Nazi party" un "Heil Hitler", pēc kā rēķinājos, ka mūs palūgs šeit vairs nespēlēt, bet tā vietā pie mums tiešām pienāca un palūdza sākt spēlēt minētajā krogā regulāri. Pēc disenes beigām starp sešiem un septiņiem ar Usni klīdām pār kluso pilsētu pirmo saulrieta staru gaismā, līdz atradām tukšu spēļu zāli, kur dzērām kafiju, lielākoties klusēdamas un ik pa brīdim viena otrai uzsmaidīdamas, kopīgi viena otrai bez vārdiem piekrītot, ka being alive is very much ok.

(20:00 gan ir dezinformācija, sāksim drusku vēlāk)

Svētdien mēs braucām mājup no neaprakstāma ceļojuma pa Valmieras nakti un Makbeta pirmizrādi, mašīnā skanot Vlada Madonnas un ABBAs kasetēm, meitenes smējās aizmugures sēdeklī, pār ceļu klājās zemi spoži pavasara mākoņi, un es domāju par personīgās vēstures kartēšanu, par to, kā katram gadam mēs mēdzam piesiet "Tas gads, kurā.." birku, tas gads, kurā iestājos augstskolā, gads, kurā sagāju kopā ar dzīvesbiedru, gads, kurā pārcēlos, un tā tālāk, un es domāju, varbūt šis būs tas gads, uz kuru vēlāk es atsaukšos kā uz to gadu, kurā es iemācījos būt laimīga. Ne jau tā, ka līdz šim nebūtu bijis ļoti daudz labu un skaistu brīžu vai asu konkrētu mirkļu, kurā zini, ka esi dzīvs un laimīgs, bet tādā ziņā, ka arvien vairāk izdodas apjaust iekšējā miera un starojoša gandarījuma par dzīvi neatkarību no ārējiem apstākļiem, proti, arvien mazāk nepieciešams, lai tiktu izpildīti noteikti nosacījumi laimei, piemēram, būt attiecībās vai pelnīt konkurētspējīgu naudas daudzumu, tāpēc, ka arvien vairāk zinu, ka ir labi tāpat un ka es vadu savu dzīvi, nevis tā vada mani, un tieši es izlemju neizvēlēties tādu pasauli, kurā katrs sīkums mani sāpina vai katrs cilvēks ir potenciāls ienaidnieks, vai kur piedošana ir neiespējama. Es sēdēju auto un domāju, raugoties uz mirdzošo ceļu sev priekšā, tieši tas, ka laimei ir arvien mazāk nosacījumu, spēcina apjautu par katra mirkļa skaistumu un svarīgumu, un to, cik tu esi negaidīti laimīgs tieši par to, ka šajā saulainajā spožo mākoņu svētdienā jūs piecatā braucat mājup, izdauzījušies visu nakti, bet patiesībā - piedzīvojuši maģiju, kas nebūtu iespējama, ja jūs nebūtu draugi, un tajā brīdī es aptvēru, ka šajā mirklī un situācijā esmu jau bijusi, nē, nevis dežavū izpratnē, bet esmu te pabijusi Timofejeva dzejolī par kluso Dievu, kuru mēs turpat mašīnā arī uzmeklējām un nolasījām viens otram priekšā - dzejoli par braukšanu piecatā mājup saulainā spožu mākoņu svētdienā pēc izdauzīšanās nakts garumā, kad tieši ceļš izrādās tā vieta, kad tevi negaidīti piemeklē gaisma.

Kāds mans draugs Centrāltirgū taisa augšā jaunu stilīgu kafejnīcu, kura tiks ieskandināta šovakar "radi" nedēļas ietvaros ar pasākumu "Jurģi Centrāltirgū", programma solās būt interesanta un, ja kāds vēl nav redzējis un ir interese, tur varēs noskatīties arī "Četrus mielastus" jeb sīkāk šitā:

Šovakar kultūras telpā/ēdinātavā "371" no 20:00

Lienes Lindes filma "Četri mielasti"
Kristīnes Zamurajevas un Kārļa Lesiņa filma "Izolētie latvieši"
"Soul Tap"
"Alesh Walker" dzīvās uguns instalācijas
Ielu vingrotāju instruktori
"371" pavāru komandas uznirstošā ēdinātava
"Trihars"

Adrese: Rīgas Centrāltirgus 3k-6

https://www.facebook.com/events/321196088010185/?ref=25

( liela reklāmbildīte )

Mēs ar Daini izdomājām spožu ideju dokumentālai īsfilmai. Tagad vajaga tikai apmēram 2000 latu un brīvu nedēļu reibinoši tveicīgā jūlijā, un dažu jūsu klātbūtni.

Šodien pēcpusdienā novēroju, kā profesors Briedis ap ugunskura vietu aplītī sasēdušajiem studentiem notur pirmo šīgada lekciju akadēmijas dārzā. Pavasaris tiešām ir iestājies. Esmu zaudējusi derībās pudeli baltvīna.

Es nespēju līdz galam saprast, ko tieši Soņai man ir uzdots iemācīt par nāvi un dzīvību. Visi pēdējie gadi bijuši tāda jocīga deja, kur tu visu laiku piedejo ar to zvēriņu rokās nāves ugunskuram, kura aukstās liesmas lāgiem gandrīz apsaldē ādu, bet, kamēr vien kāds par kādu citu karo, dzīvība turpinās. Tagad arī - pēc pēdējo gadu smagākās krīzes notika negaidīti strauja atkopšanās, tā, ka ārstam, viņu ieraugot, iemirdzējās acis un viņš izsaucās, ar visu savu daudzo gadu un izglābto kaķīšu pieredzi, "Tas man tikai kārtējoreiz pierāda, ka Ir Vērts!", un tad mēnesi kaķis ir tik mundrs, dzīvs un veselīgs, it kā atkal būtu kaķēns, ik vakaru murrājot saritinās man pie labā vaiga un ik rītu aiziet modināt no kreisā, un šorīt tieši rīta murrituāla vidū atkal tā briesmīgā epilepsijas lēkme, ko stoiski pārciešam, sabaroju ar fenobarbitālu, bet pret vakaru vēl viena, daudz smagāka, un uz brīdi viņai atsakās darboties pakaļkājas, viņa kliedz no šausmām, kā daždien pēc smagām lēkmēm, tad es ar viņu apguļos gultā un uzlieku sev uz sirds, kur viņa mēdz mazliet nomierināties un sirdsklauves pierimst, es tur guļu, ar viņu runājos un kā parasti pārcilāju visus scenārijus, piemēram, kā rīkoties, ja paralīze ir nepārejoša, cik daudz tablešu varu dot, lai viņa nepārdozē iedarbību, kurš pirmdien no rīta nepieciešamības gadījumā varētu aizvest pie ārsta, un pāri visam tu domā, dzīvība laikam ir tik sīksta galvenokārt no muļķības.

"10. aprīlī 12:36 pēc Latvijas laika (9:36 pēc Griničas) sācies īstais vēdiskais Jaunais gads, 2070. Vikram Samvat gads. Saskaņā ar Guru 60 gadu ciklu, šis gads, kura nosaukums ir Vidžaja, būs īpašs tāpēc, ka tas iesāk jaunu ciklu."

Neprasiet, no kuras aizpakaļas šito izrāvu, bet laimīgu jauno, vienvārdsakot.

Lūk, pateicoties sociālajiem tīkliem, uzzināju, ka 1910. gadā, kad Āgenskalna priežu vietā vēl bija Švarcmuižas mežs, līdzās manai ielai, tasir, pilnīgi iespējams, ka taisni vietā un augstumā, kur es patlaban dirnu savā hruščovkā pie datora, Āgenskalna strēlnieku biedrība esot ierīkojusi rodeļu trasi, kas darbojusies līdz pat divdesmitajiem. Visu laiku biju domājusi, ka garām maigi mēdz aizšalkt tikai dedlaini, bet nu zināšu, ka dažreiz tie ir simtgadīgu rodeļotāju rēgi, kas uz savām vintāžas kamaniņām aizelsušies traucas cauri šim šodienas dzīvoklim, smejoties ļoti sen pagājušus smieklus.

Vakar vakarā uzzināju, ka jūzeris brookings atzīst tikai divus vecumus: "ļoti jauns", tas ir, zem trīsdesmit, un "ļoti vecs", tas ir, virs četrdesmit.

Frāze, ar ko šomēnes ievilkt gultā pievilcīgu būtni vietējās inteliģences bāros un mājballītēs: "Esmu redzējis Eihes "Daugavu"."

Man vienmēr Viļņa šķitusi galvaspilsēta, kādu būtu uzcēluši rīdzinieki, ja būtu hobiti.

Šorīt apņēmos sākt jaunu un laimīgu dzīvi. Beidzot zinu, kā.

хорошо что кот не пьёт
он и так меня поймёт

Vecais kramplauzis Džims, dvēseles pašportrets ar TT roku, 2013, papīrs, marķieris.

mīļais dieviņ, kur lai ņem spēku

Kurš putniņš agri ceļas, agri visus izbesī.