and the riverbank talks of the Waters of March -

Aka

Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi,
lejā, miega mēness spožuma zeltīta,
dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz
pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs,
vai viņa tā nedabūs bērnu. Decembris, vēlie
deviņdesmitie. Lampiņām apjoztā pilsētas laukumā,
karstvīna mākonī un iesāktiem dzejoļiem visās kabatās,
jutāmies kā pasaules viducī. Dzejoļi rātni nevaicāja
ne par nākotni, ne par jēgu. Pār pasauli vēl nevaldīja
daudzsejainais dievs. Pieskāriens
bija esamības garantija. Nakts vilciens kā kaķis
tvarsta nakts pilsētiņas mēnesi – pārāk strauji,
gluži kā es tvēru baltās un apaļās krūtis
vēlajos deviņdesmitajos. Lūkojos uz to mēnesi un neko
nejūtu. Iebraucu tunelī. Sapņoju: saucu
akā: vai tu vēl tur esi? Un dzirdu: vai tu vēl
tur esi? Es saku: es esmu. Un dzirdu: es esmu.

Tadeušs Dombrovskis