and the riverbank talks of the Waters of March

and the days are not full enough
and the nights are not full enough
and life slips by like a field mouse
not shaking the grass

(e.p.)

Ir jauki

Ir jauki elpot pavasara gaisu pie Sočas upes
un turklāt bez paģirām.
uzsūkt lāsītes no avota un tad tajās tecēt.
ir jauki justies labi. būt spējīgam
uz jebkādu ticības paveidu, kas nedara pāri citiem,
tātad, uz nekādu.
tāpat ir jauki dzīvot Basutskas ielā
un ticēt, ka tā pastāv.
ik rītu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi, ēst to
virs avīzēm, atrastām pastā.
jauki, kad pasts atrod tevi un kad tu vari atrast pastu.
ko atrast vispār ir jauki.
atrast pazīstamu seju, ejot garām stadionam
vai sliktai universitātei. kādu izzobot ir jauki.
ir jauki atrast punktu.
sviesta nazis, ko sen pazaudēji, joprojām ir zīdains.
parādes eņģeļu bataljons nolaiž dzelzs ausis,
un tas jau robežojas ar šausmīgo. viss robežojas ar šausmīgo,
un arī tas ir jauki.
nolipināt košļeni no vieglas kurpes zoles, ļaunumu, kas
izjauc līdzsvaru un tev izskaidro gravitāciju.
Ņūtons ir jauks, Brodskis ir jauks.
barikādes ir mākslas sirds, un tas ir neuzpērkami.
kad spēlē ideāls panks, kad ieraugi Annu Karinu, kad
aptumst mēness, kad paceļas karogi, kad pašķiras
Nāves jūra. pastaigāties ir jauki. noslīkt.
tas, kas mani ir jauki, citiem ir bīstami.
grūti elpot, jo gaiss ir piesātināts ar priedēm. runāt horvātu valodā.
slidot. tāpat der arī otrādāk.
jauki ir logi, kurus var atvērt
un caur tiem aizsniegt mākoņus. Mosora kalns ir jauks.
ir jauki staigāt, kāpt augšup un ticēt virsotnei, zināt,
kurā gadā beidzās karš kad ir atbrīvošanas diena godāt
sieviešu dienu mātes dienu mīlēt vijolītes,
izģērbties. krist. būt drošam, ka krīti, un tad izbīties.
pamosties. griezt. izšaut nevajadzīgi garas tava vārda kārtas,
būt sistemātiski traģiskam.

Marko Pogačars, atdzejojis A.V.

Aka

Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi,
lejā, miega mēness spožuma zeltīta,
dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz
pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs,
vai viņa tā nedabūs bērnu. Decembris, vēlie
deviņdesmitie. Lampiņām apjoztā pilsētas laukumā,
karstvīna mākonī un iesāktiem dzejoļiem visās kabatās,
jutāmies kā pasaules viducī. Dzejoļi rātni nevaicāja
ne par nākotni, ne par jēgu. Pār pasauli vēl nevaldīja
daudzsejainais dievs. Pieskāriens
bija esamības garantija. Nakts vilciens kā kaķis
tvarsta nakts pilsētiņas mēnesi – pārāk strauji,
gluži kā es tvēru baltās un apaļās krūtis
vēlajos deviņdesmitajos. Lūkojos uz to mēnesi un neko
nejūtu. Iebraucu tunelī. Sapņoju: saucu
akā: vai tu vēl tur esi? Un dzirdu: vai tu vēl
tur esi? Es saku: es esmu. Un dzirdu: es esmu.

Tadeušs Dombrovskis

55. Bet kurš gāja pa ielas saulaino pusi, kamēr ēnainajā risinājās svarīgi notikumi?

(Ļ. R.)

(..) Tomēr visi cer,
ka mēs šeit labi pavadām laiku... Un, zini, atcerējos, kā tu pēkšņi teici:

"Nekādu problēmu! Steigties nav mūsu stilā. Sameklējiet mūs vēlāk
pilsētas pludmalē, kurp mēs (stjuaršu un no mājām sūtītu
vēstuļu pavadībā) dodamies, lai uz atvadām palaistu gaisā pūķi...
Virzieties pēc orientiera: oranžs kaķis zilās debesīs. Bet, ja kādam tomēr trūkst
vairāk nekā mums, mēs vēl varam pa kabatām pāris simtnieku sagrabināt -
atdosiet vēlāk, kad būs tāda iespēja. Šejienes monētiņas vienalga (pēc atgriešanās)
mums noderēs varbūt vien tādēļ, lai aizgrieztu maza izmēra skrūvītes."

A.P.

mēs satiekamies un izšķiramies zem apburto ķīvīšu balsīm

V.K.