07:15 pm
Mājās izskatās kā pēc sprādziena. Jo es pakoju somas. Rīt mēs ar Lauvu beidzot dodamies uz safari!!!
Starp citu, par jūtīgumu kā par dāvanu: britu zinātnieki izpētījuši, ka tieši jūtīgām personām biežāk ir garīgas slimības https://www.msn.com/en-xl/news/other/sc
Nogulēju darbu. Un pie visa vainīgs tas sasodītais suns.
Suns sāka smilktēt aiz sienas divos naktī. Lai aizmigtu, es visbeidzot iedzēru vēl 1/4 daļu miega zāļu. Uzliku uz galvas spilvenu un gulēju līdz astoņiem no rīta, kad atskanēja modinātājs.
- Cik stulbi, - es miegaini nodomāju. - Man taču brīvdiena, ko zvani.
Un likos uz otriem sāniem.
Pēc divarpus stundām pamodos, jo zvanīja kolēģe. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai kas noticis un kad es būšu...
Izlīdu no spilvenapakšas, pabaroju kaķi un jozu uz darbu.
Bet es joprojam neesmu pamodusies.
Bļā.
Kas bija jādara, lai atgūtu cibas maksas jūzeri? Varbūt kāds atceras?
Es nupat atradu abus maisus ar savām pazudušajām vasaras kleitām.
!!!!!!!!!!
Gandrīz ar sirdi aizgāju.
Mājās izskatās kā pēc sprādziena. Jo es pakoju somas. Rīt mēs ar Lauvu beidzot dodamies uz safari!!!
…if they were any dumber they’d need to be watered twice a day…
Šovakar FB mani iepriecināja ar Blaumani. Blaumani, Karl!
"Mūsu nelaime ir, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas."
Bet naglai uz galvas. Pasmaidīju.
Atceraties visu, ko sarakstīju iepriekšējā ierakstā? Ja atceraties, tad ātri aizmirstiet.
Jo - ja nu gribas uzgriezt muguru civilizācijai, tad labāk, protams, to darīt nevis aukstā un slapjā mežā, mokoties ar vārpām, vilkiem, plaušu karsoņiem, gangrēnām, badu, zobu sāpēm un ziemām, bet patīkamā subtropu klimatā, 25 grādos, teiksim kādā nelielā, nomaļā salā, drusku nost no galvenajiem tūrisma ceļiem. Tieši tādu ceļu iet ir nolēmuši "The Last Cavemen" varoņi - jo lai gan nosaukums lika man fantazēt par kādiem mežonīgiem pigmejiem, patiesībā īsfilma ir par dažiem lietuviešu bomžiem Tenerifē. Klimats, ka jau minēju, ir draudzīgs, barības ķēdes augšgalā tur virs tevis ierindosies tikai vietējais policists, kam reizi gadā, parasti taisni pirms tūristu ierašanās, uzdots iztīrīt pludmali no visādiem zālītes pīpētājiem. Citādāk tu vari netraucēti klimst pa salu ar savu plastmasas kulē iepakoto caurumaino deķīti vienā rokā un alus bundžu otrā, pārvācoties no kādas klinšu alas uz kādiem krūmiem, un tad uz kādiem citiem krūmiem, jūsmot par plakanās zemes teoriju un fantazēt par cīņu pret sistēmu, pa vidu uzspēlējot basīti (jo kas gan tu esi par lietuvieti bez basīša). imdb.com "Pēdējais alu cilvēks" saņēmis 9,3 balles (!) no 14 skatītājiem (!!!). Iespējamais, esmu 15. cilvēks, kas jebkad ir noskatījies šo šedevru. Varbūt tagad es varētu uzņemt filmu par sevi un nosaukt to par "Pēdējais cilvēks, kas jebkad ir noskatījies "Pēdējo alu cilvēku"". No vērtēšanas atturēšos. Lai gan labprāt piebildīšu, ka tik daudz šķību horizontu vienuviet reti gadās redzēt. Namaste!
Man ir vājība uz visādiem reliģiskiem dīvainīšiem, tāpēc ir nācies lasīt par ģimenēm, kas centušās glābt savas un savu bērnu nemirstīgās dvēseles, pilnīgi pārcērtot sakarus ar civilizāciju un uzceļot būdu, piemēram, meža vidū. Pēc tam viņi visu vasaru sargā vienu vārpu, gaidot, kad no tās vārpas izaugs piecas citas, tad 25 citas, tad 125 citas, un piektajā gadā tie, kas izdzīvojuši, var pat uzvārīt vienu bļodu putras. Nezinu, kas tur ar tām dvēselēm, bet ideja visumā šausmīga. Izdzīvo tikai daži pārcilvēciski veiksmīgi indivīdi ar dzelzs veselību, ļoti īpatnēju domāšanas modeli un drāšu nerviem. Līdz ar to šeit viss bija skaidrs no paša sākuma: Не ходите, дети, В Африку гулять, jeb nav ko vazāties apkārt pa mežiem naktīs (vai dienās). Ne velti visos laikos izraidīšana no kopienas bija viens no smagākajiem iespējamiem sodiem. 
Par vienu tādu ģimeni - vecticībniekiem Likoviem no Sibīrijas - var palasīt šeit https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9
Nevaru turēt sveci zem pūra - šis ir absolūti lielisks atradums Netflix'ā. Absurda komēdija par kāda japāņu vidusskolēna skarbo dzīvi un ne tikai. Smejamies abi ar Lauvu kā divi plānprātiņi.
Piemēram, gandrīz izklepoju pusi plaušu*, kad pirmajā epizodē saniknotā māmiņa tētim vakariņās pasniedza... kurpi. Mērcē. Kā gan man tas nekad neienāca prātā! 
*Jā, es joprojām slimoju.
Ursulai Le Gvinai un imdb.com varbūt arī nepatika, bet man gan. Stabili 8 no 10. 
Palaidu garam visu praidu, izņemot: "Brīvu, brīvu Palestīnu".
Man liekas, ka šovasar es slimoju vairāk nekā ziemā. Pusi laika iesnas, kāss un 37 grādi. Kad tas vienreiz beigsies!!!
Kamēr pasaule atkal karo, man brīvdienas. Es guļu, guļu, guļu (beidzot!) un metu ārā vecas mantas. Gatavoju ēst tikai sev un drusku paskatos "Tēvu Braunu".
No pozitīvām ziņām - piemājas stadiona nomaļākajā galā, izrādās, ir brīvdabas trenažieri. Un visai labi trenažieri! Bez maksas un praktiski bez rindām.
Citās, pozitīvās ziņās - šodien atklāju peldsezonu. Man tas ir milzu sasniegums, jo pēdējos gados brīvā dabā peldu apmēram reizi gadā. Kaut kā nesanāk biežāk un vienmēr kaut kas traucē. Bet šodien beidzot bija vasarīgi karsts laiks, mēs ar Lauvu aizbraucām uz Dzintariem, ēdām saldējumus, uzkāpām skatu tornī un tad jau nebija citu variantu, jo cik tad ilgi sēdēsi jūras krastā vai dzenāsi bumbu pa seklumu. Kopumā tas bija smieklīgi viegli un ļoti patīkami, un šovasar es to noteikti atkārtošu.
Nupat zvanīja kāda miegaina sieviete, kas stādījās priekšā kā Dzīvokļu īpašnieku asociācija. Viņi esot tikuši informēti, ka no mana dzīvokļa nākot trokšņi, vai tā tas patiešām ir?
Noliku klausuli un vēlreiz pablenzu uz numuru. Lielbritānija, vai zinies. Tad jau nu gan mums vajadzētu būt dikti trokšņainiem!
Navigate: (Previous 20 Entries)
