Es šo nobeigšu ar uzdirsienu, bet sākšu ar retorisku jautājumu. Nez, kā cilvēki jūtas par dzīvniekiem pilsētā? Cilvēki pilsētā tur kaķus un suņus, bet mums netrūkst arī citu zīdītāju sugu, no kurām žurkas būtu visizplatītākās. Varde mums varētu viskautko izstāstīt par putniem pisētā. Bērniem un arī daudziem pieaugušajiem patīk paglaudīt sunīti uz ielas vai kādā kafejnīcā, bet tīri no saimnieciskā viedokļa ir nevēlēšanās, lai suņi čurātu zālienā un uz māju fasādēm, par ko liecina daudzās zīmes pilsētā. Ņemot vērā suņu faktiskās vajadzības, dabu un pieejamo infrastruktūru, starp rindām var ielasīt to, ka ir vēlme, lai suņu pilsētā nebūtu vispār.

Bet ko suņu īpašnieki ir spiesti uzzināt, kas visdrīzāk nav tik acīmredzami pārējiem? To, ka cilvēki kopumā nav tik cultured, kā bieži vien izliekas. Protams, šī pati kritika attiecas arī uz suņu saimniekiem, kuri nespēj savākt pēc sava suņa, bet visa pārējā organisko atkritumu masa ir vēl iespaidīgāka. Pieņemsim, ka cilvēkiem vienalga par to, ko tas nozīmē suņu saimniekiem, bet kas viņuprāt notiek ar viņu izmestiem kaulien, neapēstiem rosoliem, pusiegrauztām maizēm un tā tālāk? Un tie nav tikai iereibuši jaunieši naktī no piektdienas uz sestdienu ar saviem pāļa kebabiem. Un pat ja cilvēks ir spējis dabūt savu pusapēsto sviestmaizi līdz kādai atkritumu tvertnei, vai viņam šķiet, ka tas atturēs kādu vārnu vai žurku izārdīt tās saturu pa visu ielu? Tie nav tikai nevīžīgi jaunieši, kas ir nometuši savus atkritumus uz ielas, tie pat biežāk ir dzīvnieki, kas vienkārši meklē ēdienu. Un, jā, ik pa brīdim ir kaut kāds slimību uzplaiksnījums šo dzīvnieku vidū, kas var tālāk nonākt līdz cilvēkiem. Tas viss kainda ir zināms. Tā ka vīsdegunīgas dāmas, kurām ir viedokļi par to, kuru koku suns drīks apčurāt, un kuru ne, visdrīzāk nevēlas domāt par sanitāro situāciju, kas nāk no radībām, kas nav apģērbtas iemaukots un piespraustas pavadas galā.

Šis viss, protams, man nav nekas jauns. Lieta, kas mani trigerēja šo uzrakstīt, ir tuvāko pilsētas atpūtas vietu apmeklējums. Staidzināt suni mēs dotos kaut kur tālāk no pilsētas, bet ja reiz mēs bijām nonākuši Zaķusalā, lai patrenētu braukšanu, šķita, ka var palaist arī suni izdzenāt savus dēmonus. Mēģināt sunim atņemt kāda nomestu gaļas gabalu ir tāds ikdienišķs rodeo, jo nevienam negribās dīlot ar suņa caureju naktī, vai maksāt lielu naudu vetārstiem, bet kad izdevās veiksmīgi to novērst, suns atrada vispretīgāko lietu, kurā izvārtīties. Suņi tā mēdz darīt. Šoreiz gan laikam pats suns saprata, kādu stulbumu bija izdarījis, jo pretīguma sesmiskajā skalā tas sasniedza rekordu. Jūtīgākie no mums mēģināja tik līdz mājām neapvemjoties, taču suns arī pēc četrām mazgāšanas reizēm turpina nedaudz smirdēt. Šodien procedūra tiks atkārota jau ar speciālu šampūnu, lai suns atkal varētu dabūt vēdera bužināšanu dīvānā. Bet vēl bez suņu saimnieku problēmām, man kaut kā šķiet dīvaini atrast pilsētā vienu no retajām atpūtas vietām, un piedirst viņu tā, ka tur arī bērnu nav iespējams palaist. Kaut kur spektrā starp vēlmi, lai pat vislielākajā putenī un salā ielas būtu tik tīras, lai pa tām varētu pārvietoties augstpapēdenēs, un neizgāzt savus sūdus vienkārši kaut kur uz zemes, ir kaut kāds common sense. But that's just my opinion.