Melaka (vai Malacca, vai... whatever) ir jauka pilsēta. Varētu te padzīvot pat dažus mēnešus. Pa dienu viņa ir mazliet tūristaina, mazliet hipsterīga, staigājot pa veikaliņiem var iztērēt kaudzi naudas. Vietējos saldējumus pa trīsdesmit sanķikiem te var ēst dučiem, bet visādas hipsterīgās lietas un lattes te maksā eiropas cenās. Malaizija gan jāsaka vispār nav nekāda nabadzīgā valsts (sveiciens lētajam vjetnamiešu alum, un nekā cita viņiem, šķiet, salīdzinoši arī nav). Taču neskatoties uz tūristainību, nebūt ne tik vēlu vakarā pilsēta viekārši nomirst. Nē, gan jau kaut kur pilsētā ir tusiņš, es vienkārši neko nezinu par šo pisētas daļu. Kaut kur tālumā katru vakaru jaunietis nopīpētā nebalsī auro roka klasiku. Bet šeit "centrā" viss ir miris. Par laimi ir indieši. Pie indiešiem par divi pieesmit (jeb trīspadsmit ringidiem) var nopirkt maisu ar ēdienu (karijs un rīsi, though), un pie otra indieša var nopirkt alu, pat ja tas ir nelegāli. Šodien gan Melakā ir piektdiena, tāpēc viss ir ne tikai vaļā, bet pa pilsētas galveno tūristaino ielu ir grūti pārvietoties. Bet atkal jau, tā ir mana pirmā piektdiena, nezinu, kā ir citās.

Bet neskatoties uz to, ka Malaizija nav nabadzīga valsts, viņa nav arī gluži tā ka ļoti bagāta. Kad es redzu onkuli, mizojot sīpolus ar ātrumu viens sīpols desmit minūtēs, un ēdiens "restorānos" te noteikti ir salīdzinoši lēts, tad es saprotu, ka te ir daudz cilvēku, kas pelna neko. Bet Melakā ir tāda sala, kur būvē... vēl vienu pilsētu... laikam. Tur būs sešdesmit stāvu viesnīcas, atrakciju parki ar leduslāčiem, milzu mošeja ar stāvvietu, milzīgi iepirkšanās centri n'shit. Jau šobrīd šajā spoku pilsētiņā, kurā pārvietojas cilvēki dzeltenās ķiverēs, par kuriem baltie cilvēki lasa bēdīgus stāstus njūjorktaimzos, var izīrēt tūkstošiem dzīvokļus. Dzīvokļi gan pagaidām izskatās pēc skvotiem, cilvēciņi ķiverēs vēl tikai krāso sienas un slēdz kopā vadus, bet tur jau mitinās real estate un inženieru kanotri no ķīnas. Lai vai kā, darbs notiek, upes pirms nodošanas ir nosusinātas, betonu lej, viss ir ieskauts plakātos par gaišo nākotni. Un gaišā nākotne ir tāda, ka mēs visi varam apdirsties no sajūsmas. Tur ir amerikāņu kalniņi cauri zooloģiskajam dārzam un veikaliem, restorānos servē tikai omārus un tā tālāk. Es pilnīgi redzu tā cilvēka sejas izteiksmi, kas šinī SIMS pilsētiņā licis iekšā leduslāčus un priecīgos cilvēciņus no foto stokiem. Tai pat laikā ar Melakas realitāti es saskāros šodien meklējot datoru. Centra lielveikals man atgādina Rīgas Sporta pili, kamēr apmeklējot kaut cik jēgpilnos datorveikalus, man radās sajūta, ka visu šeit pērk onlainā. Izņemot mobilos telefonus un planšetes. Šiem veikaliem viņi var atvēlēt hektārus. Anyway, man kaut kā neslēdzes kopā šī mazliet nabadzīgā šodienas Āzijas ar nākotnes mirdzošo Āziju, kurā cilvēki mizo sīpolus un saņem sūdu. Vai tiešām ir tā, ka vajag apēst reizi mūžā omāru un mirt? Es redzēju omāru cenas... vidējā alga šeit. Vai varbūt tā ir tā jaunattīstība, kamēr 'omīte Eiropa stagnē? Vai varbūt tie ir musulmaņu šeihi, kuriem tautai vajag uzbūvēt "New Vasuki"? Katrā ziņā tas viss ir mazliet mulsinoši.

Anyhow... Melaka ir forši. Brauciet uz Melaku. Tūristi gan sūdzas, ka te viss ir tik maziņš. Bet ja neinteresē tie seši portugāļu vai holandiešu lielgabali, Melaka ir diezgan liela, dzīvot viesnīcā varētu būt apmēram tāpat kā īrēt Rīgā dzīvokli, un viss pārējais, izņemot šmigu, ir lētāks. Jā, biedri alkoholiķi, te ir garlaicīgi (teicu es pēc pudeles vīnam uz diviem, un man rīt garantēti būs paģiras). Visi citi velokomēti.

P.S. Kļūdas labošu rīt, jāiet gulēt beidzot.

Bo ir jauks, tumsnējs malaiziešu jaunietis, īstajā vārdā Roberts kaut kas... katrā ziņām pēc īstā vārda varētu padomāt, ka dzimis kaut kur Kembridžā. Bo nav ne malaijs, ne ķīnietis, ne intdietis, viņš ir no Malaizijas federācijas (1) austrumu salas (2), tāpēc uz galvenās salas arī Malaizijas piederīgie viņam piedēvē dīvainas etniskās piederības, piemēram, noturot par japāni. Par Malaizijas austrumu salu mēs zinājām vien tik daudz, ka tur nav labi būt tūristam, īpaši no ASV: ir iespēja mazliet nomirt vai nolaupīties. Bet Bo mums pastāstīja, ka uz viņa salas ir vēl kādas divdesmit etniskās grupas, kuras tad nu arī ir iekļāvušās Malaizijas federācijā. Malaizijas federācijā nav iekļāvusies Singapūra, kas it kā gribēja, tad it kā pārdomāja būt daļa no Malaizijas (3), jo viņi ir kā Norvēģija: viņi ir bagāti un viņiem tāpat ir labi.

Vēl Bo dzimtajā pusē cilvēkiem ir visādas dīvainas reliģijas. Malaizijā galvenokārt dzīvo musulmaņi, budisti, kristieši un hinduisti, bet ir arī cilvēciņi kas tic gariem, pielūdz kokus un runājas ar dzīvniekiem. Pats Bo gan ir bijis baznīczēns katoļu baznīcā, un šobrīd īsti nav pieslējies kādai no reliģijām. Viņš gan to formulē tā, ka viņš no visām reliģijām paņem labāko, bet nešokējas arī par to, ka baltais cilvēks īpaši netic nevienai no tām. Citiem vārdiem sakot, diezgan liberāla persona, kas palīdz slimiem kaķiem un suņiem, ceļo, nedaudz spekulē ar valūtām un visādi citādi ir parasts mums saprotams cilvēks. Arī valodas ziņā viņš ir viegli saprotams, jo vārdus kas viņam angļu valodā uz brīdi ir aizmirsušies, viņš diezgan atraktīvi māk parādīt ar žestiem. Bet nojaušu, ka vietējie tomēr viņu uzskata par īpatni. Viņš kādu laiku nav lietojis Facebook, bet tagad viņš to ir atsācis darīt, jo viņam ir divi profili: viens ir vecais ar īsto vārdu, otrs, kur ir piedraugoti viņa rietumnieciskie draugi. Jā, viena dīvainība attiecībā uz Facebook viņiem piemīt, viņš domā, ka lielais brālis viņu internetos vēro.

Stātst par Bo gan nav stāsts par visu Malaiziju. Malaizija oficiāli ir islāma valsts, taču ar reliģisku brīvību. Bet Malaizijas kulturālais kokteilis ir radījis tādus apstākļus, kādos es labprātāk uzturētos, ja man būtu jāizvēlas starp divām distopijām: Eiropa islamizējas, vai Eiropa ultranacionalizējas. Te būtu vietā arī stāsts par Šrilanku, bet to nu atstāsim citiem urā-patriotisma uzplūdiem un "dekolonizēsim Latvijas republiku".

(1) "Malaysia is a federal constitutional monarchy located in Southeast Asia."

(2) Malaizijas Borneo daļa, jo uz austrumiem no "main land" ir vairākas salas, viena no tām ir Tioman, uz kuru jābrauc uzrādot pasi, un var nopirkt no nodokļiem atbrīvotu šmigu.

(3) Tā es sapratu, faktčekojiet paši.

Tātad, kaķu pludmales setaps ir tāds: mājiņa pludmalē, vairāki vienvietīgie būri, daži lielie būri, daudz kaķu. Mātes ar kaķēniem ir saliktas atsevišķā telpā, kura tiek norobežota ar aizslietni, kas palīdz kopējiem izvingrināt rokas, jo aizslietnis no iekļūšanas telpā spēj apturēt tikai bērnus līdz četru gadu vecumam, bet noteikti ne citus kaķus. Katram otrajam kaķim šeit ir iesnas, tomēr daži izredzētie dēļ iesnām sēž būros, vai tiek vesti uz dzīvokli. Kaķēni šeit tiek piebaroti ar mākslīgo pienu no šļircēm. Ja viņi būtu divi, tas būtu sīkums, bet te, šķiet, prasās pēc gudrāka risinājuma.

Vakar mani nedaudz pielika pie skapīšu kārtošanas. Iznāca viss vecais kultūrsānis ar masāžas eļļām (šķiet kādreiz kaķiem tika smērēti kažoki ar eļļu), vecām tārpu tabletēm un suņu ķēžu pavadiņām. Apmēram radās priekšstats, kā šeit viss radās. Mans iekšējais "white male" savāca visus "varbūt kādreiz noderēs", ar visām tabletēm, kurām termiņš ir iztecējis 2014. gadā, sakrāva atkrituma maisos, un sakārtoja lietas nosacītās loģiskās vienībās. Mans "white male" arī iedomājās, ka viņš varētu izmest visus tukšos ziepju un citu substanču traukus, no kuriem kaķi tiek dzirdīti, sapirktu divu vai trīs veidu standartizētus traukus, sausajai barībai saliktu dozatorus, atstātu lietas ko katrs tūrists mācētu atpazīt un spētu iemācīties lietot trīs minūšu laikā. Tas ietaupītu pišanos katram volantierim ielikt rokās vates tamponu ar tīrāmo šķidrumu, tas palīdzētu visu dienu darbā nomocītajai ķīniešu tantei savu ikvakara rutīnu izdarīt ātrāk un efektīvāk un gan jau kopumā te būtu tīrāks un patīkamāk. Bet mans iekšējais "white male" grib alu un sērfot, nevis iegrimt stundām garās sarunās par to, kā lietas varētu darīt pareizāk, bet naudas tam visam nav, tāpēc vienkārši noskatās sieviešu mēģinājumos izglābt kārtējo kaķēnu. Kuru te nekļūs mazāk, kamēr vien kaķi netiks sterilizēti. Ak, jā, visu krāsu un rasu vīrieši te tīri labi noder, ja ir jāizšķir runču kautiņš. Tad šķīst visu sugu asinis, un pa gaisu lido kārtīgi saliktās mantas.

Un visbeidzot, kas attiecas uz "sabāzt maisā un jūrā" - fuck you. Te ir tādi bezcerīga paskata kaķēni ar pūžņojošām actiņām. Šodien aiz vajadzības iefilmēt kaķu acu tīrīšana tika veikta ārā. Pēc nepatīkamās operācijas "aklie" kaķēni pārvēršas par neapturamiem lauvām, atšķirībā no būra, kurā viņi izskatās pēc pasaulē bēdīgākajām būtnēm. Ja neskata apkārt staigājošos nīgros un puņķojošos runčus, es īsti nesaprotu vajadzību tos kaķēnus turēt izolatorā. Paņemot vienu no viņiem rokās, sajutu, ka viņš reaģē un uzvedas tāpat kā Pirāts. Pasēdēju uz terases, padarbojos ar datoru, izķemmēju viņu, ļāvu viņam pavāļāties pa āru. Tad atnāca labā pamāte, un drošības pēc es viņu ieliku atpakaļ būrī. Rīt no rīta jābrauc no šejienes prom. Ar steigu.

Visiem pasaules vazaņķiem ir kopīga viena īpatnība, viņi netērē neko lieku. Šī attieksme parādās pati, tā sevī ievelk iekšā. Nopirkt alu, lai to izdzertu sēžot pludmalē? Priekš kam? Var taču sataisīt tēju. Un pasarg dies, ja alus maksā gandrīz tik pat dārgi kā, piemēram, Kaņepē, tas taču ir neprāts. Limonāde, tas ir dārgi. Saldējums tikai vietējais. Ja man būs jāpērk jauns telefons, mugursoma vai vēl kaut kas dārgs, es pat nestādos priekšā, kā to var izdarīt? Tāpat ar grūtībām iedomājos ierašanos atpakaļ Rīgā. Tur taču varēs sajukt prātā no dārdzības.

Divas reizes ņēmu skaidru naudu vienā un tajā pašā vietā un arī vienādas summas, bet no dažādām bankām. Gribēju pārbaudīt kāda ir starpība. Šis eksperiments, par kura rezultātiem es jau nojautu, man izmaksāja apmēram 4.50 eur, kas ir apmēram 700 rūpijas, kas ir divi zivju roti. Paldies manam mīļajam bijušajam darba devējam, bet nahuj, es atkal sāku iemīļot darbaļaužu Swedbank.

Dzeru alu un uzgraužu Šrilankā pirktos zirnīšus. Par ko tas liek aizdomāties? Par to, ka tev pieder tas, ko tu vari panest. Paplašinot un vispārinot
šo domu - ar tevi notiek tas, ko tu vari panest.

Pirmās stundas, bet es jau esmu sajūsmā par Kuala Lumpuru. Un Malaizija pat nebija ieplānota kā apstāšanās vieta. Neviens tev nepiesienas, nemēģina neko pārdot*, nekur aizvest. Musulmaņu valsts, bet jebkurā limonādes veikalā var nopirkt alu. Dārgi, bet toties uz katra stūra. Ķīniešu, indiešu, arābu un vēl sazin kādi restorāni**, kas diezgan kontrastē ar mūžīgajiem rīsiem ar kariju vai rotti ar viskautko. Arī "rietumu" preces te ir visai interesantas.

* Tā kā esmu pazaudējis jau divas saules brilles, man tagad ir feikais Rei Bans, jeb kā to sauc šeit: "oridžinal kopī". Es pat nemēģināju kaulēties, bet cena kaut kā nokrita no 45-iem ringidiem līdz 20.

** Tās ir tādas vietas, kas atgādina garāžas kur maina riepas, bet tur ir plastmasas galdiņi, un cilvēki tur ēd savas... lietas.