Iniciatīvas trūkums ir slikti, bet bieži iniciatīva bez iedziļināšanās ir daudz kaitinošāka. Trešo reizi darbiņā skaidroju, kādi ir mūsu mērķi, lai gan priecātos arī par to, ja mūsu arhitekti ar savu lielo autoritāti kaut kā piedalītos šajā kaitinošajā sarakstē, un šoreiz arī pievienoju patronizējošo: "I don't think you should worry." Man pašam šķiet, ka man ir diezgan daudz pacietības pret kolēģiem, jo es darbā neinvestējos emocionāli, bet man jāatzīst, ka šī paša iemesla dēļ es pārāk nesaudzēju neviena jūtas, ja kāds atkārtoti pierāda savu nespēju vai nekompetenci. Un jā, mani tas kaitina, un tā jau kļūst par emocionālu investīciju, un man tas nepatīk. Attālinātajā darbā mēs pat nesatiekamies virtuvē pie kafijas, lai es šo visu uztvertu citādāk kā mana produktīvā laika tērēšanu.

Es visu šo nedēļu esmu labi gulējis, tādēļ man ir bijuši labi treniņi, es arī darbā izdaru daudz vairāk, bet... tas rutīnas dzirnakmens ļoti labi grauž. Vajadzētu vairāk pastrādāt un vairāk izdarīt, pirms doties uz siltajām zemēm, un tāpēc es, piemēram, ne tikai neesmu bijis uz kino, bet pat mājās neesmu neko noskatījies izņemot dažus... humoristiski informatīvos šovus. Saticis es arī esmu tikai savu treneri, ja neskaita cilvēkus, kas strādā pusdienu vietās, kuru apmeklējumu var apvienot ar suņa pastaidziņu. Un tā vēl nav sūdzēšanās, sūdzēšanās sāksies tagad. Pirmkārt, es atkal jūtu, kā intelektuālās noslodzes vakums izdēd dvēseli, un ka šāda dzīve ilgtermiņā nav sustainable, bet to mēs jau zinājām. Otrkārt - burtiski viss organisms pretojas tam, kad viena lieta ir pabeigta, ir jāķerās klāt nākamajai. Es neēdu slikti, jo citādāk es visdrīzāk būtu kaut ko jau satraumējis. Bet tāpat tikko ir mazliet vairāk jāfokusējas, tā es uzreiz sāku grauzt kaut kādus riekstus un cepumiņus. And I don't like it. Ja ne nauda, varētu iet uz IKEA mēbeles skrūvēt. Pie tam tur rezultātu varētu redzēt ātrāk , nevis pabeigt kaut kādu savu darbu, un tad iemest viņu divu nedēļu klusuma bezdibenī tikai tādēļ, lai viņš atgrieztos ar papildus jautājumiem un komentāriem. Ko mēs te visi vispār darām? Varētu vēl strādāt kādā piecu cilvēku komandā, kur visus lēmumus var pieņemt uz vietas, nevis vērot mēnesfāzes.

Darbs paliek darbs, protams, un nav jau tā, ka es šobrīd cilvēku dzīves glābju, bet es varētu pieteikties klientu datu analītiķa darbam Rimi. Tā teikt, ļaut savai sociopātiskajai daļai izklaidēties. Vai arī pārliecināties, ka man tā nav diez ko izteikta.

Nē, nav tā, ka es esmu sācis meklēt jaunu darbu. Vienkārši amjūzējos par LinkedIn informatīvajiem e-pastiem.

Es kādu laiku neesmu piedalījies uzņēmuma sapulcēs, jo, you know, es neesmu gluži daļa no tā uzņēmuma. Un, oh goooood, šodien es pieslēdzos.

Man jāsecina, ka es nemāku dzīvot, jo es nemāku būt tādā čilā, lai runātu visādu tuftu, iz sērijas, kā audzināt bērnus, vai kā palūgt vīram nopirkt pienu. Tā droši vien ir laba sajūta, ka tev nav konstanta panika, ka pasaule deg.

Nezinu, cik no šeit esošiem zina, kas ir GitHub, bet ierakstīt meklētājā HitGub liecina par to, ka jāmet miers šai izklaidei. Jo īpaši, ja rīt vēl kāds grasās strādāt.

Mani ik pa brīdim nebeidz sajūsmināt starptautiskās korporācijas darba konferences zvani. Varbūt es kādreiz neizturēšu, un uzrakstīšu kaut ko par, emmm... vieglo rasismu pret indiešu kolēģiem.

Bet šodien man pajautāja, vai es atrodos Āfrikā? Iemesls šim jautājumam bija fakts, ka es strādāju verandā, un dārzā dzied putni. Man vienmēr licies, ka Amazones džungļi ir slaveni ar saviem putniem, bet ok, rūtojam par Āfriku, un ceram šovasar uz atbilstošu klimatu.

Nezinu, vai tas ir "everyday sexism" vai "feminism", bet es tikko ekšelī e-pastu nobeidzu ar: "but she can have her own opinion".

Bet ļoti bieži korporatīvajā vidē cilvēki izvēlas neizteikt viedokli, un diezgan droši tam ir maz sakara ar dzimumu. Ir vienkārši tādi cilvēki, kas 17.00 skatās pulkstenī un sāk pārvilkt apavus.

Man pirms brīža radās vēlme iesist kafijas automātam. Es paņēmu maziņu krūzīti, jo es kafijas automātam neļauju pieliet tik daudz piena, cik standartā ir paredzēts, bet šoreiz kaut kā aizdomājos par dzīvi sapisto un velto. Atjēdzos tanī brīdī, kad piena putas sāka plūst pāri visam, un kafijas automāts man jautri paziņoja: "Izbaudi!"

Ofisā gandrīz visiem ir parādījušās Jabra bezvadu austiņas, un es padomāju, ka varbūt man arī vajag nopirkt. Varēs klausīties runāšanā, paralēli mazgājot traukus vai ģērbjoties. Divsimtpiecdesmit eiro? Are they that good? Secināju, ka telefona austiņas ir absolūti lielisks risinājums, kas ir drusku lētāks, neaprakstāmi kompakts utt. Bet visu cieņu uzņēmumiem, kas savas sapulces tver tik nopietni, lai katru nodrošinātu ar austiņām par 250 eur. Es sagaidīšu nākamo gadu un PVN maksātāja statusu, un padomāšu vēlreiz.

Kad jāskaita nodokļi, tad tie cipariņi šķiet kaut kāda spēļu nauda kā Monopolā. Vot nereģistrē prāts, ka tā ir īsta nauda, ko tu aizskaiti kaut kur prom.