Wolf, don't make a helpless move
Recent Entries 
28.-Feb-2020 08:04 pm
Man tikko nejauši sanāca neslikts joks, ka pats sasmējos, bet tad es sapratu, ka man īsti nav kam viņu izstāstīt tā randomly, jo viņš satur specifisku atsauci. Tas ir saistīts ar šērotām zināšanām par mūziku, un es zinu cilvēkus, kas viņu saprastu, bet nez vai es kaut ko tādu atcerēšos pēc dažiem mēnešiem. Uzrakstīt kaut kādu nesvarīgu personisku lietu pēdējās dienās ir diezgan aktuāla tēma.

joks, tātad )
27.-Feb-2020 09:34 am
Sapnī bija ballīte laukos. Ejot ārā pagalmā, instinktīvi paņēmu un apēdu šašlika gabalu. Protams, kāds man pajautāja, vai tad es ēdu gaļu? Sajutos diezgan liekulīgi.
26.-Feb-2020 09:53 am - Par citplanētiešu uzbrukumu
Ļoti sen neesmu tik intensīvi un strukturēti murgojis. Mēnešus? Gadus?

Šonakt pasauli iekarot bija nolēmuši citplanētieši. Lai tas neizklausītos pēc šausmu filmas bērniem, uzbrukums drīzāk līdzinājās vīrusa epidēmijai. Ok, vai zombiju apokalipsei, galīgi no banalitātes es nevaru izvairīties arī sapņos. Katrā ziņā vienā no uzbrukumiem man pat izdevās parunāties ar vienu no uzbrucējiem, jo viss par ko man bija jāparūpējas, ir nenonākt kaut kādā specifiskā fiziskā kontaktā, un nekļūtu par vienu no citplanētiešu apdzīvotiem zombijiem. Izdzīvošanas stratēģija šajā pasaulē bija teju vai autisma tests, jo bija jāvēro, vai kāds nesāk uzvesties īpatnēji. Līdz pretestības plāniem sapnis netika, bet es biju nonācis organizētā izdzīvotāju grupā. Kopumā šis bija vairāk tās saspringts, nevis bailīgs sapnis.

Pamodos es no tā, kā kāds rosījās pa viesistabu. Izrādījās, ka pie vainas ir viens ziņkārīgs balodis, kuram bija iepaticies viens no jumta logiem.
25.-Feb-2020 10:24 am
Tātad, dublis divi.

Filma The Mill and the Cross norisinās iekš Pītera Brēgela (tādu rakstību man piedāvā internets) gleznas. Filmā nav pārāk daudz dialogu, tāpēc ir plašas iespējas savām domām un interpretācijām.

Un es domāju par to, cik ļoti mākslas saturu un lomu ir mainījusi iesaistīto cilvēku maiņa. Varas kritika 16. gs. nav tas pats kas šodien pat tur, kur to mēģina ierobežot. Mākslu arī šobrīd dara aiz nespējas to nedarīt, bet pieņemu, ka viduslaiku alternatīvu trūkums bija graujošs. Šobrīd cīnīties ar pastāvošā bezjēdzību var diezgan daudz dažādos radošos un pat konstruktīvos veidos. Esi arhitekts, vai jaunības maksimālismā izdomā pasauli salabot caur reklāmām, vai ej un atrodi zāles pret vēzi. Toreiz tavas opcijas lielos vilcienos bija iešana kalpot dievam, vai kalpot dievam caur mākslu. Rūpes par ikdienišķo bija drausmīgi vienmuļas, un to darīja aiz nabadzības, vai neveiksmes piedzimt par sievieti. Arī zinātne vēl bija vienā katlā kopā ar mākslu, un šķiet, ka bieži vien bija vēl riskantāka par mākslu. Mākslā savus ķecerīgos nodomus bija vieglāk maskēt, un visu novelt uz nepareizu tās interpretāciju. Šo muļķa tēlošanas stratēģiju piekopj joprojām, lai izvairītos no publiskas linčošanas, lai gan nenoliedzami vēlmi izdzēst savu twitter kontu dēļ komentāriem nevar salīdzināt ar vēlmi atzīties sazvērestībā ar sātanu, lai izvairītos no fiziskas spīdzināšanas.

Laikam tas ko es gribēju pateikt, ka toreiz aiz šausmām vērojot notiekošā bezjēdzību, ar mākslu nodarbojās daudz vairāk konstruktīvu cilvēku ar veselo saprātu. Iesaistīties politiskos procesos varēja tikai pareizi piedzimuši cilvēki, glābt cilvēku dvēseles un graut sistēmu no iekšas gāja pilnīgi psihopāti, kurus bieži vien piemeklēja ne pārāk skaistas beigas, viss ko tu varēji darīt, ir izlikties, ka tu apceri dzīves un cilvēku garīgumu, acu aizmālēšanai piemetot kādu reliģisku motīvu. Ja kāds paskatījās uz taviem darbiem, un skaļi pateica, ka karalis ir pliks, tev vismaz bija atkāpšanās iespējas.
24.-Feb-2020 11:18 pm - KINO: The Mill and the Cross
Jā, man šķiet, diezgan sen neesmu redzējis šādu kino. The Mill and the Cross. Kādu brīdi būs jāļauj iesūkties, jo tik daudz domu cauri galvai izskrēja. Visīpatnējākā bija jautājums, kas Rozenštrauham bija ar tām likteņdzirnām?
17.-Feb-2020 11:21 am
Runājot par latvisko darba tikumiņu, es joprojām nespēju tikt pāri psiholoģiskai barjerai, lai kādam maksātu par kaut kādiem darbiem. Šobrīd man ir tik daudz darba, ka jūtu vainas sajūtu par to, ka es tērēju stundas miegam. Racionāli es saprotu, ka miegs ir vajadzīgs manai produktivitātei, bet tas netraucē vainas sajūtai. Bet tas ir tik dziļi un pamatīgi ieaudzināts, ka pašam ir jāskalda malciņa, jāskrīvē trubas un jāmaina eļļa, jo tas pierāda to, ka tu esi labāks cilvēks. Rezultātā, pārkrāmējot malkas šķūni, es vakar domāju, ka šinī laikā es būtu nopelnījis tik daudz, lai varētu apkurināt māju nedēļu. Tas motivēja visu samest vienā nestrukturētā kaudzē, un padomāt, cik ļoti kādam tas šķistu nepareizi, un tas mani padarītu par vēl mazdrusciņ sliktāku cilvēku, un cik ļoti man par to ir vienalga. Sauksim to par pusceļu uz to, ka es kādam samaksātu, lai viņš izvāktu to šķūni. Vispareizāk, protams, būtu sameklēt kādu, kas tev palīdzētu to izdarīt par velti, to visu varētu pavadīt ar kaut kādām kopīgām pusdienām, un skat, diena jau būtu pagājusi.

Side note, latviskajā dzīvesziņā noteikti ietilpst arī "noderīgo krāmu" vākšana. Konkrētā lieta ko es vakar krāmēju, bija kaut kādi dēļi ar skrīvēm, nez no kurienes izlauzti, nez no kurienes atvesti. Ļoti bieži ir novēroti savstarpējās izpalīdzības rituāli, kur kāda nevajadzīgās lietas kļūst par kāda cita vajadzīgajām, un tad vienā brīdī tu attopies, ka būtu labi sameklēt kādu piekabi, lai visas šīs "kaut kad noderēs" mantas varētu aizvest uz izgāztuvi. Es vakar ar auto vedu vecmammu, kura man pajautāja, kā es pavadīju nedēļas nogali, un kad es norantoju savu neizpratni par vajadzību krāt nevajadzīgus krāmus, viņai vairs jautājumi neradās. Es mēģināju dozēt savu sašutumu, zinot, kā izsktatās viņas dzīvoklis, bet šķiet, man sanāca diezgan emocionāls rants. Bet izskatās, ka viņa pamazām sāk atbrīvoties no nevajadzīgām lietām savā dzīvoklī. Vai arī pārvākt uz savu jauno uzturēšanās vietu.

Visbeidzot, šķiet būs jāaizbrauc pakaļ ēdienam, jo brīdi pirms piesēsties pie šī ieraksta, es jau grasījos sākt griezt dārzeņus, lai tādējādi "ietaupītu laiku". Protams, būtu ļoti ietaupījis. Vienīgais attaisnojums ir tas, ka ļoti bieži man patīk taisīt ēst, bet šoreiz tas noteikti bija latviskais darba tikumiņš un taupībiņa kas ierunājās.
15.-Feb-2020 01:35 pm
Runājot par tradicionālo vērtību sabrukumu, Kramer vs. Kramer noskatīšanās lika pārdomāt dažas lietas.

Pirmkārt, laika distance no filmas tapšanas brīža līdz šodienai ļoti akcentē izmaiņas pasaules uztverē. Zinu, nav pārāk oriģināla atziņa. Diezgan nepārsteidzošā kārtā ir diezgan daudz filmu par attiecībām, tai skaitā par attiecību izbeigšanos. Oriģinalitātes meklējumos šo stāstu var mēģināt stāstīt no vīrieša, sievietes, bērnu, vecāku, draugu un citām perspektīvām, un kaut kad varētu šķist, ka šinī stāstā neko jaunu vairs nav iespējams pateikt. Bet ja salīdzina nesen iznākušo critically acclaimed filmu Marriage Story ar Kramer vs. Kramer, atkal jau nepārsteidzošā kārtā viņas ir ļoti dažādas, neskatoties uz ļoti lielām līdzībām dažos stāsta elementos.

Bet tas nav pats galvenais, par ko lika padomāt Kramer vs. Kramer. Man visvairāk nodarbināja jautājums, kā cilvēki sevi ir ietrikojuši tik ekstrēmā vientulībā, mēģinot sekot kaut kādiem sociālajiem kodiem? No džeka aiziet sieva, un viņam pēkšņi ir tik lielas problēmas, ka viņam pat varētu nebūt laika emocinālam pārdzīvojumam par šo faktu. Filmā, protams, tika attēlots ekstrēms gadījums, un dzīvē visdrīzāk bērns tiktu vecmāmiņas gādīgajās rokās, un kaut kad būtu piedzeršanās ar draugiem, kuri pastāstītu, cik sieva ir nepateicīga kuce, bet nevar arī dzīvē nenovērot to, kā cilvēki pārī ir tendēti uz pašizolēšanos. Un kas īsti ir bērni šinī gadījumā? Ok, konkrētajā filmā tēvs ar dēlu sāka veidot attiecības, bet pieņemu, ka dzīvē ir daudz gadījumu, kur bērni kļūst par šķirtās laulības mēbeli, kurai bija kaut kāda jēga konkrēto attiecību nākotnes kontekstā. Tev bija dzīves plāns "A", un pēkšņi tu attopies rūpēs par šī plāna gruvešiem, un fakta, ka nav pat īsti laika padomāt par plānu "B".

Filma iznāca 1979. gadā, kad sociālais aktīvisms tradicionālo vērtību piekritējiem jau krienti bija pabojājis dzīvi. Bet tieši šis vientulības moments man liek domāt, ka viss jau bija sabrucis krienti pirms tam. Tādā ziņā visas padomju šķirtās ģimenes ar vecmāmiņām un onkuļiem bija krietni tradicionālākas. Tas ir tāds kā nesaprotami funkcionējošs organisms, kas galau galā nonāk pie kaut cik veiksmīga rezultāta, pat ja kaut kas šinī organismā līdz galam pareizi nefunkcionē. Un tagad, kad mēs esam sasmēlušies rietumu demokrātijas vērtības un paradumus, tā vien gribās teikt, ka varbūt jālauž šīs "tradicionālās vērtības" līdz galam? Un kaut kādā ziņā tas arī notiek, un cilvēki veido cita veida kopienas, kas nav balstītas asinsradniecībā. To, protams, dara tie, kas uz to ir spējīgi. Pašironija intended. Tie ir citi organismi ar citām supporta sistēmām, kas aizņemas patiešām strādājošus mehānismus arī tradicionālām sistēmām. Cita starpā šis manī vairo pārliecību, ka neviena sociāla kustība neizraisa pārmaiņas, bet drīzāk reaģē uz jau mainījušos objektīvo realitāti. Protams, viss tas sociālais aktīvisms ir vajadzīgs, lai izrunātu lietas, un vienotos par jaunajiem spēles noteikumiem, bet viņš maz ko iznīcina. Es domāju, ka daudz vairāk iznīcina visādi sociopāti un autisti, kas aizraujas ar dabas procesu pētīšanu, paralēli izdomājot, kādu praktisku labumu no šīm jaunajām zināšanām iegūt. Jeb runājot metaforās, vispirms kāds nāk ar kuvaldu, un izlauž perfekti funkcionējošā mājā caurumu, un tad viņam seko citi, kas mēģina visus mierināt, sarunāt, kā turpmāk tiks organizēta dzīve mājā ar šo caurumu, un varbūt vajadžetu uzbūtēt kādu jaunu žogu vai jumtu virs šī cauruma.
15.-Feb-2020 12:03 pm
Higiēnista stāsta paskaidrojošais ieraksts.

Mutes higiēnas procedūras beigās man pajautāja, vai man nav alerģija pret pienu? Izrādās, ka pēc šīs procedūras uz zobiem mēdz smērēt Kazeīnu, kas satur piena proteīnu. Uz brīdi uzkāros, jo nebiju gaidījis, ka zobārsta kabinetā man būs jāpārdomā manu izvēļu ētiskie apsvērumi. Negribēju kļūt arī par stereotipu, un mēģināju izvairīties no vārda "vegāns". Tā kā zobu veselība man ir diezgan sensitīva tēma, pēc neveiklas vārdu apmaiņas paskaidroju, ka alerģijas man nav.

Cita starpā es iedomājos, kā ar šo situāciju tiek galā tie, kuri nemaz nezina, vai viņiem ir alerģija? Pieredzējušākie droši vien saka, ka viņiem ir alerģija, nevis mēģina izskaidrot savus ētiskos argumentus, vai noskaidrot, vai eksistē vegānās alternatīvas.
14.-Feb-2020 12:54 pm
Kā nonākt vegānās policijas melnajos sarakstos? Aiziet pie higiēnista. Jautājums gan bija par alerģiju, nevis par manu uzturu, bet es palaidu garām iespēju pajokot, ka tā nav gluži alerģija. Es vienīgi domāju, vai īsti vegāni vispār var atbildēt uz jautājumu, vai viņiem ir alerģija uz pienu? Vikipēdijā par Kazeīnu ir kaut kas rakstīts arī par cilvēka pienu, tāpēc tīri teorētiski es varētu nebūt grēkojis, un ir jāatceļ imaginārais picas vakars sveču gaismā. No pozitīvajiem aspektiem, šķiet, ka mana mutes higiēna ir diezgan labā stāvoklī. Parasti vizītes laiks tiek izmantots pēc maksimālās programmas, un nozieguma vietā ir daudz asiņainu pierādījumu. Šoreiz viss bija pārsteidzoši čill un ātri.
13.-Feb-2020 09:30 am
Paradīze varētu nebūt tā vieta, kur... enģeļi dzied, vai tevi sagaida četrdesmit jaunavas, bet laiks kas tev ir atvēlēts, kurā tu varētu saņemt atbildes uz visiem jautājumiem, kas tev nav likuši mieru. Un nevis atbildes, kādas varētu sniegt cilvēks, bet bezkaislīga dievišķa būtne, kas tev atklātu absolūtu patiesību, cik nu cilvēka prāts tai vispār spēj pietuvoties. Pēc tam varētu mierīgi izšķīst visumā.
This page was loaded Mar 29. 2020, 8:52 am GMT.