Can't fight the seether
Recent Entries 
4.-Dec-2017 11:39 am - Programēšana bērniem
Šodien Gūgle svin programmēšanas valodas ”Logo” 50. dzimšans dienu, kas tiek saukta par pirmo programmēšanas valodu bērniem. Dabūju iziet visus lēkājošā zaķīša līmeņus, lai kaut ko uzzinātu par tiem 50 gadiem, bet par “Logo” tāpat dabūju gūglēt.

Toties ļoti ātri uzzināju, ka programmēšanu tepat pie mums bērniem māca ļoti aktīvi. Atceroties pieredzi Vjetnamā, aizdomājos, vai ar šo nodarbi varētu kaut ko arī nopelnīt, lai nebūtu tikai ekselis un kredītprocenti jārēķina. Izrādās, ka visas programmēšans skolas savus pasniedzējus reklamē kā izbijušus olimpiešus un strādājošus labākajos IT uzņēmumos, attiecīgi radās jautājums, vai tā ir laba naudu, sociālais aktīvisms, vai šie cilvēki ir izlikti kā izkārtne?
3.-Dec-2017 04:00 pm - Mūzika: Highly Suspect "Mom"
https://youtu.be/X6orG03fQ5I
29.-Nov-2017 02:19 pm - Pelēkie zirņi ar speķi
Šodien mana ātrās ēdināšanas iestāde (ēdnīca ofisā, kur fiksi noskriet lejā apēst griķus ar mērci) izcēlās ar garšās īpaši neizteiksmīgu piedāvājumu, tāpēc es paņēmu pelēkos zirņus ar speķi. Lūk, tā ir lieta, kas ir jāiekļauj latviskajā dzīvesziņā. Ēdot zirņus ar speķi, ir grūti nedomāt par to, ka ir novembra beigas, ārā ir mazliet sniega, jāsāk kārt lampiņu virtenes un domāt par egles iegādi. Bez tam, zirņi ar speķi nav akurāt karbonāde ar kartupeļiem, es pat domāju, ka daudzi kaut ko tādu ēd aiz principa, nevis tāpēc, ka ļoti garšo, tāpēc ēdnīcu vēlme saglabāt šo īpatnējo ēdienu ir kaut kas īpatnējs.

Un kāpēc tieši zirņi līdz jaunajam gadam ir jāapēd, citādi nākamajā gadā būšot jāraud? Vai arī tā ir kaut kāda oriģinālā ticējuma jocīgā dvīņumāsa?
28.-Nov-2017 12:34 am - Par jaunu vietu, ko saukt par mājām
Dzīvokļa īpašnieks mani ir uzaicinājis Feisbukā draudzēties. Sajūsmas spiedzieni par jauno mājvietu būs pēc tam, kad es būšu pamodies pēc kādām sešām vai mazāk stundām, aizbraucis uz darbu, pastāstījis, kāpēc es tomēr neesmu pabeidzis to, ko es solīju, aibraucis uz ģimenes saietu, mēģinājis vēlreiz izgulēties, un varbūt aizgājis uz treniņu, ja man būs par maz ar mantu stiepšanu uz sesto stāvu.

Bet vispirms es izpakošu tumbiņas un plašu atskaņotāju, kas nav redzēts pusotru gadu.
27.-Nov-2017 08:30 am - Battle of the sexes (Poff part two)
"Battle of the sexes" ir daļa no cīņas par dzimuma līdztiesību uz lielā ekrāna. Viens ir fakti (http://time.com/4952004/battle-of-the-sexes-movie-true-story), kas ir atspoguļoti filmā, bet cīņa par lielo ekrānu notiek arī tādā ziņā, ka es neatceros, ka kādreiz būtu bijis tik daudz filmu ar feministisku ievirzi. Es tiešām nezinu, vai baltie vīrieši tik ļoti un masveidīgi pārdzīvo sieviešu veiksmes brīžus, bet šinī biopic viņu reakcijas bija attēlotas tā, it kā viņiem atlikušo mūžu būtu jāpavada izmirstošu sugu rezervuārā. Katrā ziņā šis džins no pudeles ir izlaist laukā, un atpakaļ viņu vairs neiebāzīsi, būs vien jāsadzīvo tāpat kā ar faktu, ka kāds atļaujas neēst ne tikai kotletes, bet arī garneļu salātus vai picu.

Vēl bija filma par vardarbīgu tēvu, kurai bija zināmas problēmas ar sižetu. Treileris kaut kādā ziņā solīja "ka viss nav tik vienkārši kā izskatās", lai gan īstenībā filma eskalējās strauji un paredzami. Toties klātesamības efekts bija panākts lielisks. Par cik tā tomēr ir filma, kurā tu esi pasīvs skatītājs, tā vēl bija iespēja baudīt absolūto bezpalīdzības sajūtu uz ekrāna notiekošajās situācijās. Mans iekšējais bērns bija mērenās šausmās gandrīz visas filmas garumā.
26.-Nov-2017 02:08 pm - POFF part one
Ja ir iespēja uz lielā ekrāna noskatīties The Florida Project, iesaku to izmantot. Stāsts ir par nabadzību un cīņu ar dzīves apstākļiem Amerikas dienvidos, kā uz to norāda nosaukums, kas nosacīti izstāstīts bērna acīm. Man gan šķiet, ka ne mazāk svarīgs ir bērna mātes un Defo varoņa skatījums, kuri mēģina saglabāt iecietību un cilvēcību, lai arī cik kaitinoša būtu viena vai otra dzīves situācija, daļu no kurām nodrošina tie paši bērni, kurus visi kopīgiem spēkiem pieskata un audzina, taču tieši bērni izdara šo filmu par to, kas viņa ir. Tēma, protams, nav pārāk oriģināla, un lai arī varoņi kaut kā bīda to visu sižeta līniju uz priekšu, nekādu konkrētu mērķu ko sasniegt varoņiem īsti nav, kā vien mēģinājums gūt kaut kādu prieku mazajās un nenozīmīgajās dzīves situācijās, tomēr ja viss šis fons jau nav neglābjami nokaitinājis vai nogarlaikojis, filmai ir potenciāls tā iespert pa vārīgām vietām, pie tam absolūti negaidīti, ka uz brīdi var pazaudēt līdzsvaru. Šķiet, ka vismaz puse zāles konkrētajā seansā piedzīvoja šo efektu.

Iepriekšējā filma realitātes sajūtu mēģināja panākt ar autentisku vidi, iespējams arī daļa aktieru nebija profesionāli, savukārt igauņu filmā Novembris, šķiet, vispār bija tikai divi profesionāli aktieri. Ja neskaita filmā redzamos dzīvniekus. Laikam gan būtu godīgi dzīvniekus tomēr ieskaitīt pie profesionāliem aktieriem. Jebkurā gadījumā, aktierus režisors ir meklējis divas vasaras dziļākajos Igaunijas lauku nostūros. Šķiet, ka viņam izdevās atrast bārdainu onkuli ar šķībāko degunu Igaunijā, un melnbaltā bilde izcili panāca to, kam melnbaltā bilde vislabāk ir domāta, izceļot visas krunkaino seju aprises. Vizuāli ļoti iespaidīga filma. Stāsts gan ir vienkāršs kā igauņu tautas pasaka, vai par vairākas pasakas vienlaicīgi, bet ļoti pašironisks un koncentrēts veids, kā izstāstīt igauņu pasaules uztveri un atšķirību no citiem cilvēkiem šai pasaulē. Noteikti arī latvieši varētu rādīt šo filmu ārzemniekiem, stāstot par latviešu izcelšanos no parastiem zemniekiem, kas vienmēr ir mēģinājuši apčakarēt skarbos dzīves apstākļus, glaunos kungus un svešās ticības.
23.-Nov-2017 07:13 pm - Jau atkal pārvācoties
Sakarā ar to ka es dodos uz ziemeļu krastu, sanāk tā, ka nākamo nakti Rīgā pavadīšu jau jaunajā mājā. Un lai cik jaunā māja būtu daudzas reizes krutāka par esošo, tomēr mazliet tā kā iesmeldzās kaut kas. Es gan skaidri zinu, ka ar visu kravāšanos es vēl paspēšu ienīst šo vietu. Vēl arī virziens būs tik līdzīgs kā pirms diviem gadiem, ka pastāv iespējamība, ka kādu reizi inerces pēc aizbraukšu līdz Krāsotāju ielai.
23.-Nov-2017 11:54 am - My way or the highway
Interesanti, kāda funkcija ir mehānismam, kas liek cilvēkiem vēlēties, lai viņam izrādās taisnība? Jo itkā liktos, ka jebkuru sociālo interakciju jēga, kuras mēs saucam par strīdu, ir uzzināt, kā ir patiesībā, jo, loģiski, ja tev ir zināmi fakti, tu vari drošāk pieņemt lēmumus. Bet tur kaut kur iekšā mājo tā vēlme veikt "leap of faith", un taču negribās teikt, ka mēs visi esam iekārtoti tik nepareizi, ka mūsos ir iestrādāts kaut kas, kas mums var kaitēt.
23.-Nov-2017 12:43 am - Rational Geographic
https://youtu.be/vXMAATogHaw
22.-Nov-2017 10:22 pm - Ko gan sievietei vēl vajag
Ja es turpināšu agri ierasties ofisā, es varēšu pierakstīt pilnu cibu ar ofisa stāstiem.

Es nekad nebūtu iedomājies, ka svaigas zivs pirkšana ir tik diskusijas raisoša tēma. The joke's on me. Bet šodien atkal kādu sveica, un kādā brīdē es apsveicamo ar puķēm redzēju virtuvē, un bija saruna.

- O, tu visa tāda priecīga ar tām puķēm.
- Nu, jā, ko tad sievietei vairāk par puķēm vajag?

Man, protams, ir versijas, ko vēl sievietes mēdz vēlēties vēl bez puķēm, bet tas nav tik interesanti. Kas man šķiet tiešām interesanti, ir jautājums, vai šinī ķēdītē "sievieti var iepriecināt ar puķēm, es esmu sieviete, man ir puķes, tātad es esmu priecīga" tajās sieviešu galviņās nekas nenobrūk? Nē, man nav nekas pret puķēm, sievietēm vai prieku, bet skatoties uz šo patieso prieku, man pašam iet uz īso no domas, ka tas tiešām ir patiess prieks, jo viss ko es redzu ir dresēts mērkaķītis. Lai gan es nevaru noliegt, ka tīri no praktiskā viedokļa man kā vīrietim tas ir ļoti ērti, ja starp sievieti un puķu patikšanu varētu vilkt vienlīdzības zīmi.
This page was loaded Dec 14. 2017, 12:08 pm GMT.