Es neesmu bijis Lisabonā, un es skaidri atceros kāpēc. Savukārt attiecībā uz laika pronozi, es esmu drusku pārsteigts, ka Lisabonā būs karstāks kā uz salas Marokas tuvumā. Ne aukstāks kā Burnā gan, lai gan nav arī plāna staigāt apkārt ar deķi, tāpēc kaut kas siltāks par t-kreklu būs jāpaņem.

Vēl šī visa rezultātā es esmu bijis VISOS veikalos. Kontekstam - es šogad beidzot nevarēju vilkt šortus, kas man ir apmēram no divdesmit gadu vecuma. Tik ļoti bieži es pērku jaunas mantas. Braucot uz Burn, es humpalās nopirku divus šortus - par katriem samaksāju ap trīs eiro. Lai gan vieni no šortiem jau būs jāmet laukā, vai jāturpina lietot ekskluzīvi būvdarbos, man principā nav iebildumu pret lietotiem apģērbiem. Lai gan jāsaka, ka šis bija diezgan liels izmisuma pirkums dienu pirms izbraukšanas, un par savu guvumu es nebiju diez ko sajūsmā. Toties jaunā ceļojuma iespaidā man ir trīs jauni šorti, kas man iespējams kalpos nākamos divdesmit gadus, un es neteikšu, cik es samaksāju par tiem. Un tad vēl es iegāju H&M, kurā vajadzēja nodot vecās drēbes, un nopirku vēl vienus šortus par deviņiem (?) eiro. Have to say - šī pasaule nemeiko baigi daudz sensu. Katrā ziņā es negūstu lielu gandarījumu no tā, ka es esmu atradis kaut ko labu par labu cenu, nedaudz šauboties par to, ko lielajā bildē nozīmē šī labā cena, bet es gūtu lielu gandarīju no tā, ja es esmu atradis kaut ko, kas man patīk, un kas visdrīzāk man būs ilgu laiku.

Vēl viens iespaidīgs pirkums ir trail run/hiking apavi. Tādu, protams, man nekad nav bijis. Jau Palādiumi man bija liels solis uz priekšu, kas sevi arī labi pierādīja, kāpjot lejā no vulkāna. Šoreiz gribējās apavus, kurus es varētu nēsāk kādas septiņas no padsmit dienām. Es domāju, ka es viņus atradu, bet jāsaka, ka mūsu veikalu piedāvājums ir bēdīgs. No saraksta uzreiz izslēdzam North Face un visus sporta brendus, kas vēlas pakonkurēt outdoors segmentā. Es varētu teorētiski samierināties ar Nike, bet Nike Latvijā ir drusku garlaicīgs, un visam klāt gandrīz nespēj iztikt bez Gortex. Tad ir brendi, kas principā neuzskata, ka eksistē jebkāda cita krāsa par brūnu vai melnu. Vēl es biju gatavs skatīties arī Fjallraven vai Patagonijas virzienā, bet tādu apavu piedāvājumā nav. Tad nu ar pārējiem brendiem bija - zini vai mini - cik cilvēktiesību pārkāpumus tu vari saskaitīt? Es vēl padomāšu, vai es gribu gūglēt kaut ko par savu jauno apavu ražotāju.

lofi chill vibes with korn

Labs materiāls, dzerot kafiju, un kaut ko lasot. Bieži vien elektronika pat bez vārdiem pārāk aizņem procesoru. Šim mazliet ir lielveikala fona mūzikas vaibi, bet man patīk.

Sarakstā, starp citu, ir arī Narcissistic Cannibal. Korn daiļradē netrūkst labu dziesmu, un es ar to nedomāju A.D.I.D.A.S vai Freak on the Leash, bet Narcissistic Cannibal ir ļoti laba dziesma. Es viņu tā pa īstam piefiksēju dēļ kaverversijas, kuru, kā man šķita, es jau biju licis, bet ielikšu vēlreiz. Domāju, ka Skrillex ir mazliet traucējis ieklausīties uzmanīgāk tā laika Korn daiļradē, bet tagad jāsaka, ka arī oriģināls ir jauks. Kaut kādā ziņā autentiskāks, jo viss ko dzied pats Džonatans, skan tuvāk tam, kā konkrētie vārdi ir virknēti. Bet labu dziesmu "ar sviestu nesabojāsi", tāpēc arī kaverversijas ar minimalistisku pavadījumu skar pareizās vietas. Nelieli "I tried so hard, and got so far" vaibi.

https://www.youtube.com/watch?v=xteCr0h-ZBE

Zirga galvas gads nav ietagots. Tas, ka pats pirmais nav, to es kainda saprotu.

UPD. Divi ieraksti 2021. gadā. Divi ieraksti vispār cibā jūnijā un jūlijā 2020. gadā. Arī tā ir sava veida laika evidence.

Un vēl par templi.

Kad bijām salabojuši pakāpienu skaitu, kas izrādījās ļoti svarīgi, mūsu vizionārei parādījās ideja, ka templī ir nepieciešams soliņš kā vieta tiem, kas vēlas pabūt templī, bet nav gatavi kāpt augšā, un vēlas atrasties mazliet nomaļus no pārējiem. Notika arī dibenu mērīšana, jo soliņam bija jābūt tieši divarpus universālu dibenu platumā. Šķiet, ka pēdējais darbs pirms soliņa tapšanas bija izvilkt vienu dēli, un doties vai nu pusdinās vai vakariņās, tāpēc soliņa tapšana bija pirmā lieta nākamajā darba cēlienā.

Tad kad soliņš vēl bija tikai vīzija, tie bija diezgan dažādi soliņi. Mums abiem soliņš bija dažāda augstuma, dažādas konstrukcijas un citām atšķirīgām detaļām. Tad sākās soliņa verbālā būvniecība. Pakāpeniski vienojoties par dažām detaļām, soliņam sāka parādīties fiziskas aprises, tika veikti vairāki labojumi līdz brīdim, kad soliņš ieguva savu gala veidolu. Un tikai tad, kad visas detaļas bija saliktas kopā, tika ieskrūvēta pirmā skrūve. Tas bija tāds soliņš, uz kura iespējams būtu turējies viss templis, ja būtu lūzusi kāda sija. Beigās mēs negaidīti daudz pavadījām laiku uz šī soliņa gan divatā, gan trijatā - no pirmā līdz pēdējam vakaram. Beigās teju sanāca tā, ka mēs bijām uzbūvējuši soliņu sev. Un citiem, protams. Lai gan templī nebija neviena sienas dēļa, kuru nebijām pielikuši mēs divatā, visvairāk mūsu tomēr bija tas soliņš. Varētu būt pat tā, ka pirmo sienas dēli pielika kāds cits, lai ievadītu mūs kopējā tempļa būvniecībā, un šis cilvēks ir pelnījis atsevišķu stāstu, kas šeit netiks izstāstīts. Šis gads bija īpašs arī citos neparedzētos veidos.

Kas attiecas uz tempļa dedzināšanu, arī šinī templī cilvēki atstāja zīmītes un citas lietas, kas tika sadedzinātas kopā ar templi. Ja pirms diviem gadiem es vēl nebiju gatavs neko sadedzināt, jo man to bija nepieciešams vispirms izdzīvot, tad šobrīd man šķiet, ka man īsti nav ko laist vaļā sadedzinot. Viss kas ar mani ir noticis esmu es. Viss tas paliks ar mani, visam tam ir vieta manī, ar visu to es arī tieku pieņemts, vai tā būtu naktī aurojoša kaķa auklēšana pilsētā, vai skaidrojumi tam, kāpēc es daru lietas tā, kā es tās daru. Un, protams, arī otrā virzienā.

Šodien izdarīju vairākas praktiskas lietas, kas bija atliktas kopš jūnija beigām, un sāk piezagties noslēguma sajūta. Šī lielā lapaspuse ir pāršķirta tik tālu, ka vēl var pārlasīt iepriekšējās rindkopas, bet jau ielūkoties arī nākamajās. Ēdot dārzā pusdienas, uz kuru devāmies izmazgāt telti, un piesiet tomātus, es apjautājos par sarunu templī. Tas viss vēl ir trausls un sargājams, bet vismaz noskaidrojām, ka abi atrodamies tajā pašā lapaspusē. Pirmdien sāksies otrais vasaras cēliens un nākamais piedzīvojums, bet konceptuāli iezīmējām ziemu kā laiku, kad nākotnes vīzijai sākt piešķirt formu. Bet tas vēl ir kādas trīs lapaspuses tālāk, vēl līdz galam ir jāpāršķir šī.

Mūsdienu Krievijas karavīri, kas maršējot dzied "Группа Крови", ir diezgan paradoksāls skats. Tas ir tāds nolemtības līmenis? Es ceru, ka nākamā dziesma, ko viņi dziedās, būs "Перемен". Also - I'm old.

Ir noslēdzies šī gada big event. Šoreiz apstiprinājās vairākas pagājušā gada atziņas, piedzīvotas vairākas ļoti līdzīgas pieredzes, bet neapšaubāmi ir arī vairākas jaunas atziņas un pieredzes. Dažas no tām pat ļoti fundamentālas, ar kurām būs jāstrādā ne tikai līdz nākamajam pasākumam, bet iespējams mazliet ilgāk. Lai kā man patiktos ļaut lietām attīstīties dabiski, šis tas dzīvē prasa papildus uzmanību un piepūli, pirms ir iemetusies puve.

Varēt būt, ka es šo jau esmu rakstījis, bet neviens cits gadskārtējs pasākums nestāv klāt šim. Arī Ziemassvētkos katru gadu ir egle un dāvanas, bet ne jau gaismiņas un svecītes ir pasākuma būtība, un to es šoreiz izjutu ļoti skaidri. Daļēji arī tāpēc, ka šogad nebija daudzu ļoti svarīgu cilvēku. Bija citi ļoti svarīgi cilvēki, bet tur ir tik daudz dažādu lietu ko darīt, ka vajag vēl, ja nu kādam iestājas sagurums, un kurš katrs man neder. Man sagurums un ģībonis bija tikai uz būvēšanas nedēļas beigām, bet jau sākoties svētkiem, es biju gatavs tresīt līdz visiem rīta saulrietiem.

Šogad es biju daļa no komandas. Tās bija ne tikai jaunas pazīšanās un lielāka kopības sajūta, bet arī idejas par to, ka mums jākļūst integrētākai daļai no pasākuma. Šogad vēl gribējās piedzīvot un parādīt svētkus pēc maksimālās programmas, lai gan pa dienu bija šādi tādi darbiņi arī galvenajās dienās, bet nākamgad varētu jau iesaistīties as savām idejām. Varbūt tādā veidā papildināt arī mazliet pagurušo kodolu.

Bet summējot īsumā - šis ir laiks, kad iečekoties un padomāt par to, kas ir noticis kopš pagājušā pasākuma, padomāt un paplānot nākamo gadu, iegūt jaunas zināšanas un rīkus nākamā gada ikdienai. Šeit pilsētā ir viena dzīve un vieni noteikum, bet tur pavisam citi. Tur drīkst un vajag darīt un pieredzēt visu, bet reflektēt par to pēc tam.

Būt kādam par enkuru šaipusē ir pavisam cita veida trips. Retrospektīvā tas ir mazliet bailīgi, bet tanī brīdī nebija ne baiļu ne šaubu. Tas ir sanācis mazliet negaidīts un liels solis uz priekšu. Šī nakts visdrīzāk tiks veltīta refleksijai par šo notikumu.

Man šodien darbiņā ir bijuši VISI zvani. Un vēl runā, ka pasaulē neesot neaizstājamu cilvēku. Nu neko, šovakar krāmēsim mašīnu, brauks rīt no rīta.