Wolf, don't make a helpless move
Recent Entries 
19.-Jan-2020 09:43 pm - You celebrate nothing, you feel a-okay
"Get yourself a nice cold beer, and drink yourself away."

https://youtu.be/Uq_REsvdCg0
19.-Jan-2020 03:58 pm - Copy of a copy
Mēģinājumi atrast sev mēbeles spēj aizvest līdz dvēseles tumšākajiem stūriem. Meklējot vispareizāko plauktu, rodas sajūta, ka šie meklējumi nav dzīves nepieciešamība, bet visa dzīves jēga. Fakts, ka tagad mums ir IKEA, nepadara to labāku, jo brovzējot tos katalogus, acu priekšā mirgo kadri no Fight Club ar savu "a copy of a copy of copy", un mana pārspīlētā aizraušanās ar boksu tad šķiet īpaši ironiska. Un lai cik lētā un pielāgojamā dizaina demokratizācija nebūt laba lieta, prātā zīmējas distopijas, kur pasaulē ir tikai viens mēbeļu veikals. Jā, un mazliet besī, ka es nevaru nopirkt lietas, un vienkārši piebraukt pie noliktavas vārtiem, neejot tanī veikalā iekšā. Vienīgā reize kad es biju tanī veikalā iekšā, bija tad, kad es asistēju akadēmiskā darba tapšanā, un mēs bildējām cilvēkus un viņu attiecības ar sapni par labāku dzīvi, ko atnesīs masveida produkcija.
12.-Dec-2019 07:48 pm - Par vinilu
Klausos NIN plates un sava "jaunā" Tehnics atskaņotāja, un secinu, ka nav nekādu lieku trokšņu. Ja neskaita to ne pārāk maigo adatas nolaišanos. Ņemot vērā, ka plašu birstītes nolikšanu uz atskaņotāja tumbās var dzirdēt ļoti labi, tas ir ļoti labs rādītājs. Līdz šim es biju pieradis, ka plates vairāk vai mazāk sprakšķ, arī jaunas.
25.-Nov-2019 01:09 pm - Par otra Jāņa Jelgavu
Runājot par Jelgavu 94. Pirmkārt, tas ir Joņeva stāsts, kas gan ir stating the obvious. Un tad ir visi tie, kas lielākā vai mazākā mērā ir piedzīvojuši grāmatā aprakstīto, un spēj ar to releitoties. Un es te nodomāju tikai coming of age sajūtu, bet tieši visu to, kas mūs ir veidojis tādus, kādi mēs šobrīd esam. Man kāreiz Aleponījā sanāca ar Jāni parunāt par tām visām detaļām, kas ir iekļautas grāmatā, un kāpēc tas viņam bija svarīgi. Un tad ir viss pārējais, kas ar šo stāstu notiek pēc tam, piemēram filmas, kas kas tiek uzņemtas pēc šīs grāmatas motīviem. Gaidīt, ka filma spēs izstāstīt Joņeva stāstu, ir līdzīgi kā gaidīt no Titānika, ka tas ļaus pieredzēt to, ko ir pieredzējuši izdzīvojušie pasažieri. Filmā mēs redzēsim to, ko Kamerons ir gribējis un spējis parādīt. Arī šis ir mazliet stating the obvious.

Arī sestdien sanāca parunāt par grāmatu, par filmu un nedauz arī par dzīvi. Tas deva nelielu mierinājumu, ka es neesmu neatgriezeniski sapists, vai vismaz mēs daudzi esam sapisti vienā un tajā pašā veidā. Varbūt dzīves ir izvērtušās mums dažādi, bet kaut kādas fundamentālās lietās mēs esam ļoti līdzīgi, un nespējam to vairs mainīt. Mēs tomēr turpinām augt, un spējam reflektēt par to, ko mēs dzīvē būtu varējuši mainīt, bet spējam mainīt diezgan maz. Varbūt tās ir lamatas, domāt, ka tu būsi unikālā sniegpārsliņa, kas spēs mainīt to, kas ir dziļi iededzināts dvēselē. No otras puses, es zinu, ka daudzu uztverē es neesmu vairs tas pats cilvēks, iepsējams pat sajucis prātā, vai nodevis kaut kādus ideālus.

Kas attiecas uz filmu, tad filma esot ok. Man saka, ka filmā nav laikmeta gara, un tas lielā mērā ir jau cits stāsts. Stāsts nav slikts, bet tam maz sakara ar grāmatā aprasktīto sajūtu. Visdrīzāk tas ir tāpēc, ka filmu veidoja tie, kas jau ir citādāki. Beidzot es arī varu mierīgu sirdi iet paskatīties, vai es filmā atradīšu kaut ko no sava stāsta. Diemžēl es to varēšu darīt viens, un īsti nebija jēgas atlikt visas tās reizes, kad man bija iespēja filmu noskatīties. No visām pasaules filmām ko noskatīties, vai nenoskatīties, šai nu gan ir potenciāls būt ļoti personīgai. Skumjas par šo faktu gan atrada ceļu līdz apziņai tikai nākamajā dienā, kad es to sapratu.
24.-Nov-2019 04:00 pm
Dzeršana ir pārvērtēta. Ļoti neorģināla atziņa, bet tas reflekss ir tik spēcīgs, ka pat zinot visus atturības plusus, ir ļoti grūti no tā atbrīvoties, pat ārpus sociālās līmes konteksta. Tie, kas ir saskārušies ar īstām alkoholisma problēmām, protams, varētu iesmīkņāt par to, ko es saucu par nespēju pārvarēt dzeršanas refleksu, bet kad es saskaros ar paģirām, reāli gribās pagriezt laiku atpakaļ.

Nenoliedzmi, ir ļoti daudz pozitīvā iziešanai ārā metālistu tusiņā, jo grozi kā gribi, tā ir daļa no manas identitātes. Tu tur pazīsti tik daudz cilvēku, ka ar visiem nav iespējams pat sasveicināties, kur nu vēl parunāt. Bet tas ir briesmīgi, ka dzeršana ir vienīgais veids, kā iekulties pidzīvojumos, un tas attiecas uz visiem iesaistītajiem. Kaut kāds cilvēcīgs bondigs notiek arī tajās sarunās. Bija pat viens brīdis, kad es izteicu vienu diezgan abstraktu frāzi, un diviem sarunu biedriem totāli rezonējās šī doma, un viņiem uzreiz bija ko piebilst par tēmu. Tēma gan aizsākās ar kāda cita izteiktu random generic frāzi par cilvēku attiecībām. Tik random, ka pārējiem radās jautājums... why? Bet tomēr ļoti liela daļa sarunu ir par "kā mēs toreiz piedzērāmies." Vienā brīdī man pat bija sajūta, ka es izdzešu savu vienu alu, un došos mājās. Cita starpā, man nav baigās pieredzes ar kaut kādu mežciema darbaļaužu tusiņu, kas skatās Rīgas Dinamo, un tusē pirtīs, bet metālistu tusiņš ir vienīgā vieta kur man ir sanācis piedzīvot to, ka trīs cilvēki tev apkārt vienkārši paguļ tur pat pie galda. Agrāk es šādas epizodes, protams, neskaitīju, bet tas ir īpatnēji. Visos burbuļos cilvēki mēdz piedzerties, bet tā aizmigšana pie galda ir specifiska lieta.

Lai vai kā, es neizdzēru daudz, bet pietiekami, lai man drusku sāpētu galva, un mani kaitinātu doma, ka vakarā futbolā es būšu kādu sekundes daļu lēnāks, mazāk fokusēts. Tam ir kaut kāds sakars ar alkohola ietekmi uz signāliem ķermenī. Nav pārāk daudz lietu, kas man sagādā patiesu prieku, un ir žēl tās epizodes sadrāzt ar nebūšanu savu spēju augstākajā punktā. Cita stapā alkohola maznozīmība manifestējās tanī faktā, ka es uz koncertu aizbraucu ar mašīnu, un pārsteidzošā kārtā arī atbraucu mājās ar mašīnu, un pārsēdos uz velosipēdu. Kaut kur koncerta vidū čoms man piedāvāja alu, un es atteicos. Principā tas viens malks neko nemainītu manā spējā braukt, bet visas tās muzikālās pieredzes kontekstā tas vienkārši šķita lieki.

Sarežģīta lieta ir tie mēģinājumi izdabāt iekšējiem demoniem. Nākas kalkulēt katru darbību. Diezgan daudz laika aizies fokusējoties uz sevi, un nespējot atrast laiku citiem.
24.-Nov-2019 01:40 pm - Par lecīgu pazemību
Šis nebūs galvenokārt par boksu. Tā vienkārši ir sagadīšanās, ka šonakt notika fantastiska mēroga cīņa. Šis teju vairs nav sports, bet populārās kultūras fenomens. Nu, jā, also tas ir bokss.

Tātad, Vailders šonakt otro reizi uzvarēja čerdesmitgadīgo kubieti Ortizu. Un šis mani līdz galam pārliecināja, ka man ir jāmaina par viņu viedoklis.

Pirmā lieta kas varētu krist acīs kādam, kas neko nezina par Vailderu, ir fakts, ka viņš izskatās pēc kaut kādas Disnejas multenes personāža, vai kaut kā tāda. Visi tie tērpi ar karaliskajiem atribūtiem, kroņi, zelts, maskas, zvēru zobi un nagi, you name it. Lai cik ļoti tas arī nepiesaistītu uzmanību, ir kārdinājums to visu snobēt. Vēl viņam ir liela mute, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc visi izklaides mediji ir koncentrējuši uzmanību uz Vailderu. Un es par viņa eksistenci uzzināju tanī laikā, kad viņa izteikumus par nākamo pretinieku varēja interpetēt kā vēlējumus nomirt no viņa sitieniem. Saliekot visu kopā, nav pārāk grūti iedomāties, kāda varētu būs attieksme pret šādu lecīgumu.

Viena no pirmajām lietām, ko Vailders izdarīja pēc šis uzvaras, viņš kubietim pateica, ka viņaprāt kubietis ir viens no labākajiem bokseriem šobrīd, un pārējie vienkārši no viņa baidās. Komplementāri izteicieni par kubieti ir bijuši arī iepriekš, bet viena lieta ir dot kredītu savam pretiniekam intervijās, kas bieži vien ir vienkārši labais tonis, cita ir to pateikt personīgi pēc uzvarētas cīņas, un tā ir tikai neizbēgama realitāte, ka visas kameras ir pavērstas pret tevi. Un tad ir standarta intervija pēc cīņa. Tas ir tik interesanti, kā var apvienot tik ārkārtēju lecīgumu un pazemību savos izteikumos. Principā Vailders atbrīvo pārējos no atbildības bez aplinkiem pateikt to, ko pārējie par viņu domā. Mediji ļoti bieži meklē kontraversiju, un pazemība sen jau izkausās feika. Savukārt Vailders galīgi neizklausās feiks. Faktiski visi tie kam patīk atkārtot frāzi, ka viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu, varētu cieņpilnu retoriku pamācīties no šī boksera. Un tomēr viņš ir bokseris, tāpēc man personīgi patika Vaildera mēģinājumi neaizrīties ar vārdiem, gramatikas kļūdas, un frēze: "Nu, jūs sapratāt, ko es gribēju teikt." Man ir sajūta, ka cilvēki daudz biežās saprot, ko kāds gribēja teikt, bet ļoti bieži izvēlas izlikties, ka nesaprata, piesieties vārdiem, izteikumus izraut ārpus konteksta.

Bet atgriežoties pie nesmukumiem, tas ir mazliet jocīgi, cik ļoti liels respekts Vailderam ir pret tiem, kas viņa pozīcijas reāli var apdraudēt, un cik nekorekti viņš izsakās par citiem, kas ir uzdrošinājušies mest viņam izaicinājumu, ko viņš pats neuzskata par pamatotu. Es, protams, esmu saskāries ar šo parādību iepriekš, un es arī saprotu, kā rodas cieņa pret tava līmeņa talantu, bet man totāli nepielec, kur paliek vispārēja cieņa pret līdzcilvēkiem, kuriem varbūt pietrūkst talanta tieši jomā, kas padodas tev. Šīs loģikas apgrieztā versija varētu būt tā, kad cilvēki ciena kādu par viņa mākslu, bet uzskata par pilnīgu mēslu par viņa vispārēji cilvēciskajām īpašībām. Bet mēs visi arī labi saprotam, ka mums ir dota iespēja labi pazīt tikai ļoti maz cilvēkus, bet mēs uzturam vajadzību pēc viedokļa arī par daudziem citiem. Kaut kas dziļi iekodēts cilvēka dabā.

Presene: https://youtu.be/Mp_zqkTdMJo
22.-Nov-2019 10:11 pm - Par sparingiem
Katru piektdienu sešos no rīta es sevi drusku ienīstu un uzdodu jautājumu, kāpēc man šo visu vajag. Arī šorīt. Vakar man mazliet pamainījās vakar plāni, mazliet par ilgu es klausījos plates, un nevajadzēja dzert alu vispār, ja reiz vakars izvērtās par piecām stundām miega. Bet katru reizi rīta boksa sparingi beidzas ar lielisku piedzīvojuma sajūtu un pozitīvu lādiņu visai dienai. Ar garantiju. Tas gan, protams, netraucēs nākamajā reizē ienīst sevi atkal, un domāt, ka šoreiz būs citādāk.

Bet ja treneris kādu rītu nolemj nefilmēt, tad ir garantēta jautrība. Dažas sāpīgas epizodes, daži zilumi un pārsisti deguni, bet komiskākā epizode bija tā, kur viens no garajiem džekiem izkrita ārā no ringa. Bet es arī saprotu, ka no malas šis izklausās bērnišķīgi, par to kā puikas sakāvās, tāpēc detaļās neiegrimšu. Galvenais, ka pašiem patika. Bet interesantākais ir tas, ka nepazīstami cilvēki patiesībā bondojas šādās epizodēs. Kaut kāda mikroskopiska “kā mēs kopā gājām izlūkos” pieredze. Tas ir dažus pakāpienus augstāk, kā kopā ar kolēģiem piedzerties darba ballītē.
21.-Nov-2019 11:49 pm - Par vinilu
Somewhat precīzi pa vidu starp vārda un dzimšanas dienu tiku pie jauna plašu atskaņotāja. Pie "jauna". Vairāk kā divus mēnešus skatījos, domāju, lasīju internetus, beidzot ieraudzīju vienu, kuru būtu jābrauc skatīties uz Ogri. Visi zina Ogres džeku. Un te pēkšņi viens cits džeks pārdod veselu komplektu faktiski par to pašu naudu. Mans nenotikušais iekšējais mākleris kliedza: "Buy, buy, buy!" Nav direct drive, nav stroboskopa, bet man ir uz kā klausīties plates. Koka klucis konstantīns ir mīļa rotaļlieta, un uz viņa var klausīties kasetes, bet viņš arī sāka mirt lēnām. A te uzreiz Technics. Nabaga kaimiņi, protams, bet no otras puses skan tā, ka baigi skaļi nav jāgriež. Zemējuma vadu vienīgi vajag salabot... vai nopirkt jaunu.

P.S. Jāuzliekt In Utero tagad.
15.-Nov-2019 08:06 pm
Mums ofisā ir viens džeks, kuram patīk tāds provokatīvs humors. Savukārt es esmu sācis uz ofisu staigāt ar nelielu papīra maisiņu, lai varētu paņemt sev līdzi visādas ēdamas lietas un augu pienu. Un džeks pajokoja par tēmu, ka man kā džekam nevajadzētu staigāt ar apkārt ar tādiem papīra maisiņiem. Es savukārt atjokoju pretī, lai viņš labāk velk savu bārdaino seju pie mums uz sparingiem septiņos no rīta. Un tad mēs parunājāmies par citām lietām. Bet mana piezīme notrigeroja.

Skatoties kaut kādas smieklīgas bildes par "fragile masculinity", iedomājos, ka tā varētu būt diezgan universāls kambeks. Ja man garšotu koteiļi, es varētu viņus dzer caur salmiņu, un gaidīt piezīmes.
10.-Nov-2019 11:31 am
Vakar uz mūzu sporta klubiņu bija atnākusi tāda jocīga grupiņa: jaunas, tievas meitenes. Mosty tievas. Nav jau tā, ka uz mūsu sporta klubiņu nenāktu meitenes, bet kad viņas savāc tādā grupiņā, šāda grupiņa kļūst ļoti uzkrītoša uz kopējā fona. Tikko atvēru instagramiņu, un ieraudzīju, ka meitenes ir trenējušas sitienus pa maisu un smaidu. Mostly smaidu. Izrādās meitenes ir no modeļu aģentūriņas. Es gan pats uz treniņu sestdienā biju tikai otro reizi, un var jau būt, ka meitenes trenējas regulāri, bet tas instagramiņš ar "davai, smaidam" bija drusku krindžī. Neizslēdzu, ka šis ir tas iemesls, kāpēc Ritenieks pazuda no šī sporta kluba, un ir uztaisījis savu mākslinieku grupiņu. Var jau būt, ka pusmūža vīriešu mēģinājumi trenēties boksā no malas izskatās tik pat krindžī, īpaši uz visu to zēnu fona, kas tehniski jau sen ir pārāki par onkuļiem. Pie tam daudzi onkuļi pērk sev smukus cimdus un pieskaņotas kurpītes, kamēr puikas velk to, ko vecāki viņiem ir sagādājuši. Jāteic gan, ka viens, otrs no puikām to visu dara ar tādu entuziasmu, ka nerodas šaubas, ka šis hobijs visvairāk sajūsmina tieši vecākus.

Bet labi, man ir treneris, man ir grafiks un stabili sparinga partneri, tehniski mani viss apmierina, pofig par instagramu.
This page was loaded Jan 25. 2020, 1:02 pm GMT.