Mazliet par ikdienišķo, mazliet par darbu.

Veģetārietis es noteikti neesmu, taču gaļu mājās neesmu redzējis jau kādu mēnesi, un arī veikalā reti ieraugu kaut ko kas no gaļas man kārotos un nebūtu tik pat nepraktisks kā milzīgs desas luņķis vai kilograms bekona. Vienvārdsakot visu gaļas ēšanu esmu noreducējis līdz Delīsnekam un pusdienlaikam darbadienās, kur pirmais ir pārtīanimālisms, otrais - fantāzijas trūkums pusdienu piedāvājumā. Un lūk, šķiet ir pienācis brīdis pamēģināt kaut ko sataisīt ar tofu.

Tagad mazliet par to daļu, kurai ir sakars ir ar darbu. Šķiet IBM Watson plašākai publikai ir pazīstams kā dators, kas (vai "kurš"?) piedalās televīzijas erudīcijas šovā "Jeopardy!". Tagad dators ir izdomājis kļūt par šefpavāru un sākt izgudrot receptes. Vispirms es redzēju recepšu grāmatu Cognitive Cooking with Chef Watson, bet ir arī lapa https://www.ibmchefwatson.com Doma aptuveni ir tāda, datoram tika iebarota kaudze ar eksistējošām receptēm, izejvielu apraksti, dati par dažādu pasaules virtuvju specifiku, un dators izejot no esošām receptēm, izejvielu saderības un cilvēku preferencēm izdomā jaunas receptes. Un nav nekāds pārsteigums, ka starp veģetārajiem ēdieniem ir diezgan daudz populāru ēdienu "kavervarsijas" ar tofu, visas tās boloņas mērces un viltotie zaķi. Kļuva ļoti interesanti, vai tofu tiešām ir tāds gaļas aizstājējs par kādu tiek pasniegts. Esmu dzirdējis, ka Kanādā esot populārā veģetārā "tītara" kūpinātā desa.


JūTjūbē ir visādas TED uzstāšanās un kas tik ne, bet te ir pavisam īss viģiks par to, kas ir kognitīvā gatavošana. Mājsaimnieču un cibas ballīšu izaicinājums.

https://youtu.be/EWF4sC5wuqs

Pareiza omlete prasa sekojošas lietas - pareizi pievienotus dārzeņus, pareizu temperatūru, čuguna pannu un cepeškrāsni. Visi sviesti, bekoni, sieri un kas tik ne ir preferences un noskaņojuma jautājums. Pasākums man prasīja zināmu kalibrāciju, bet trešajā reizē viss sanāca ideāli (nav tā, ka es nekad omleti nebūtu cepis, vienkārši es par konkrētiem kontrolējamiem apstākļiem). Un vissvarīgākais moments par čuguna pannu. Tomāti tomētiem, bet tas, kā čuguns akumulē karstumu, tas ir nenovērtējami brokastu omletei. Tev līdz seriāla sērijas vidum ir karsta omlete, un tu viņu tā lēnām ēd.

Bet vispār brokastu seriāls raisīja jautājumu par receptēm vispār. Kāpēc es, principā, arī par pannu, nevis "sagrieziet sīpolus plānās ripiņās". Visi tie stāsti, kā tieši šī recepte kairina tavas garšas kārpiņas visizsmalcinātāk, īsti es tam neticu. Es saprotu, ka uz ugunskura ir grūti dabūt tādu pašu espresso, kā no smalka un dārga espresso aparāta, bet lielos vilcienos kafija paliek kafija, un sūdīgu kafiju var dabūt ārā arī no smalka aparāta, un otrādi. Tie, kas garšu kārpiņu kairināšanu paceļ līdz neiedomājamiem augstumiem, visdrīzāk dodas garšas piedzīvojumos dzerot no mēģenēm, ēdot visādas jocīgas želejas, un ēdienus, kas dzesēti ar slāpekli. "Vecmāmiņas recepte" ir par tradīciju, par emocijām, par to, ka vecmāmiņa jau sen ir izkopusi un atradusi pareizāko čuguna pannu un cepšanas temperatūru. Un, ja vecmāmiņa savos ēdienos lika sīpolus, tad tur tiem sīpoliem ir jābūt, citādi tā nav vecmāmiņas recepte, un nevar būt pēc definīcijas (sveicieni pārtikas industrijas mārketingam). Ja tev nepatīk vecmāmiņas gatavotais, fine with that. Bet sīpoliem, bļeķ, tur ir jābūt.

Es pilnīgi noteikti esmu snobs. Man nenormāli patīk Sky. Tas ir veikals, kurā es jūtos saprasts. Ok, šmigu un dārzeņus, visbiežāk, es mēdzu pirkt citur, lai gan atlaides uz šmigu Sky mēdz būt ļoti stingras un pārliecinošas. Nākamais veikals ir Prizma. Es zinu, kas viņā ir, un tās konkrētās lietas, kas tur ir, mani apmierina. Bet visvairāk es neciešu Rimi. Neskatoties uz to, ka tur ir labi salāti, un avokado. Lai gan man tā īsti vajadzēja mārrutkus un biezpienu, vazājos es kā muļķis gar plaktiem, klausoties savā sārtvaidzības nomocītajā iekšējā balsī. Un ticiet uz vārda, man šobrīd ir ļoti svarīgi sadzirdēt iekšējo balsi uztura sakarā. Nē, nu, šo to jau nopirku, lai arī ne bez grūtībām

Un te savu kāri pēc gaļas, siera un olīvām es realizēju sekojoši - maize, zaļo olīvu pasta, itāļu siers (nu, tie ar appelējušo apvalku), svaigs baziliks, tomāts, melni pipari. Ļoti laba uzkoda.

Bet citādi, laikam ir kaut kas jāsāk rīt, lai atjaunotu minerālvielas. Šodien episkā kombinācija no tunča, vistas, un domāju, vai nevajadzētu uzēst arī ruleti. Bet tas ir šobrīd. Ņemot vērā manu lielisko diētas disciplīnu, apsveru iespēju sākt lietot kaut ko kompleksu un patērniecisku. Esmu nodzinies līdz stadijai, kad organisms sāk protestēt ar traumām.

Nu, tā, pūristi un fūdfašisti, par miltiem es jūs nemocīšu, bet man ir jautājums par gvakamoli. Dažu konkrētu cibiņu viedokļus es zinu, jo es zinu kā vieni taisa gvakamoli, kamēr citi to blakšu zāli principā necieš. So, gvakamole bez kinzas - vegānpolicija ierodas uzreiz, vai tikai pagroza pirkstu pie deniņiem?

Cita starpā, pirmo reizi nopirku čipšus. Tas ir simts cik tur dienu ietvaros. Varu attainoties, ka tie ir kukurūzas čipši. Down side - ar sieru un ko tur.

Dažas vienkāršās lietas ir ģeniālas. Nu, iz sērijas, vistu aknu plācenīši. Tad nu lūk, pildīta paprika ir viens no slinko cilvēku ēdieniem. Vai vecpuišu. Pamatnostādne tupa kā trīs kapeikas - paprikā tiek pildīta gaļa ar graudaugiem (un nevis citu huiņu, kā man sākumā bija ienācis prātā). Pisnes daļu es izvēlējos graudaugu daļā, tāpēc 40 minūtes vārīju pērļu grūbas. Gaļa - malta vista (don't judge). Būtu kaut kāds jērs, visa prep pistne aizietu uz jēru, nevis grūbām. Jēra gadījumā pieliktu kaut kādus banālus rīsus, un liktos mierā. Nomīzu pielikt kaperus, bet toties pieliku tomātu.


Un, tagad know-how. Visi kinzas nīdēji saviebjas, jo tur gāja godīga šķipsna kinzas. Un garšvielās, par cik grūbas bija diezgan sālītas, tika likta klāt adžika, un tas darīja dienu. Kā var nojaust, "rabota ņe piļnaja", to visu var izdarīt ar vienu roku čatojot feisbukā, ar otru apmaisot ar karoti pildījumu, divas minūtas to visu sapildīt, un krāsnī uz slavenajiem 180 grādiem iekša'. Lai čakars vēl mazāks, visu to likt stāvus. Kamēr paprika stingra, viss notiek. Kad viss sagāžas uz sānu, tad jau vairs arī nav svarīgi.

Citās ziņās, jā, vistas maltā gaļa... ir ērti... bet, nekad vairs. Pēc šitās pieredzes pirkšu tirgū tikai zilkāju franču vistas.

Es, šķiet, esmu atrisinājis gadsimta problēmu ar baltajiem miltiem uzturā. Lai kā man garšotu lavašs, nu, ne tas plānais izsmiekls, bet normālā maize, viņš, nelietis, pelē. Ok, varbūt ledusskapī nepelētu. Jebkurā gadījumā, tortiļas būs mūsu viss. Paņem vienu, uzmet uz pannas, saliec virsūt ko vajag, un krāsnī iekšā. Gatavs pēc dažām minūtēm. Mazā tortiļa ļauj viegli dozēt daudzumu.

Šodienas ēdienkartē: tortiļa, Rundāles baklažānu-olīvu brušeta (jā, arī Rundālē ir itāļu filologi), cukini, garšvielas un siers pa viru. Viss. Gandrīz gribēju teikt, cik vegāniski, bet tad atcerējos par sieru.

Vēl Prizmā ir tāds leišu gaļas iepakojums uz 120 gramiem tādiem vārguļiem kā es. Desa, šķiņķis, bekons. Ok, tomātus es nopirku getliņu, bet nu šiem leišiem es nespēju atteikt.

Ja kādam ir jautājums, a ko tur dara ritenis - tā ir nodeva internāta velorastu glamūram. Ja man nozags riteni, man būs bilde ar riteni tumšā, pelēkā, mitrā un aukstā pagrabā.

In other news, ko lai sataisa hot-as-shit pasākumam? Kaut kāds radošais pagrimums iestājies.

Sāku gūglēt, kādas ir tapiokas receptes. Un, ko iedomājies, burbuļtēja ir ar tapioku.

Vieta, kur dzīvo svarīgās ziņas. Visi, drošvien, jau zina, ko Pēteris Apinis domā par šī gada dzīves svinēšanu. Bet ir gaisma tuneļa galā - kreftīgā pelmeņu zupa. Tas ir literārs un kulinārs šedevrs - divi vienā. Gan jau arī panaceja, jo "piepilda vēderu ar mierinošu siltuma sajūtu". Es jau teiktu, ka tad ir jātaisa un jādzer asiņainā mērija, bet tas noteikti nav "ātri pagatavojama, sātīga".

Un kas ir "kreptīga"? Tas ir kaut kāds latviešu know-how? Dižonas sinepes, pekinas pīle un kreptīgie latviešu ēdieni? Tas ir kaut kur skalā starp pikants un ass?



Pats receptes apraksts arī ir tāds, it kā es viņu uz paģirām būtu rakstījis. Viss, atskaitot pelmeņus un sīpolu, tur ir pēc garšas. Pēc šāda principa to zupu varēja vārīt arī no cirvja - tīģergarneles pēc garšas, pipari pēc garšas, un sanāk labs gambo. Pelmeņi - pagatavoti vai pirkti. Aha, tā nu būs viena ātri pagatavojama zupa, kad tu trīcošām rokām mēģināsi salipināt pelmeni, lai savārītu viņu, fakin, zupā. Bet citādi, tas viss izklausās pēc kaut kā, ko māk pagatavot arī mans sencis, un māk viņš, es atvainojos, tikai pelmeņus.

Bet, kopumā, jā - latvietis no pelmeņiem vāra zupu, un lasa delfus. Mēs ar šodien latvietītī aizgājām pabrokastot uz lielveikalu. Tagad varēs mirt nost pie televizora.

UPD. Pāri galdam ziņo, ka esot arī šedevri par to, kā uzvārīt zupu no siera desas un saldētiem dārzeņiem, un pagatavot saldskābmaizi no ķieģeļīša. Jā, no faktin RUPJMAIZES ĶIEĢELĪŠA SALDSKĀBMAIZI!!!!!viensviens

Tā franču virtuve ir vien smalk liet, ka es jums saku. Tas tev nav sviestu uz bagetes uzsmērēt, un pabērt kapātu ķiploku. Tur ir jāzina lietas.



Lūk, kas ir redzams attēlā? Letiņš, drošvien, teiktu - dārzeņu sautējums. Un itkā būtu arī taisnība. Ja vien tas nebūtu franču ēdiens, un nesauktos tian de légumes. Un kas ir tian de légumes? Nu, principā, tie ir dārzeņi tādā māla traukā, ko frencūži sauc par tian. Nu, tā burtiski tulkojot tā arī ir - dārzeņi "tiānā"(?). Ok, varētu jau pagrābt kaut kādu cepam pannu, un taisīt augšā tian de légumes, bet tur atkal ir jāzina lietas. Nedod dies, ka tavs cepamais trauks neizrādās "mērces panna", jeb pa francūziskam casserole. Tad, tieši tos pašus dārzeņus, tu, labākajā gadījumā, vari sataisīt kā ratatouille, un nekādi ne tian de légumes, jo, sasodīts, tas taču ir prasts casserole, nevis mazliet seklākais tian. Un tur jau atkal nav viss vienkārši. Ir daži ķeceri, kas kabaci ar cukini negriež kubiņos, bet plānās šķēlītēs, tā izdarot dievam netīkamu darbu, jo ratatouille ir īsts, kārtīgs sautējums gabalos, nevis tur kaut kāds kārtains izsmiekls. Un tiem, kas skatījušies multeni par gardēdi žurku, un nevar saprast, tad tai multenē ir īsts ratatouille, vai tā ir dievam nevēlama ķeceība, nu, ja nepietiek ar to, ka žurka gatavo ēst, varu paziņot - kā apgalvo wikipēdijas, tas vispār ir confit byaldi. Multeni pārdēvēt, autorus uz zirņiem! Citādi ņems vēl uztaisīs multeni par Muhamedu.

Lūk, tā, mīlīši, un mēs vēl neesam tikuši līdz varžu kājām un gliemežiem. Labāk cūciņ podiņā, pāri kartfeļus ar burkāniem, pēc tam vēl kādu leknu karoti krējuma, un nav ko dirsties ar visādiem smalkiem ēdieniem. Citādi jums te košers, ne košers, un dēlīsnekā nevarot dabūt svaigēdājvegānburgeri trijos naktī.