Lasot Rīgas Laiku, es grasījos rakstīt par vajadzību "redzēt" kara šausmas. Meanwhile es šonakt sapnī nošāvu cilvēku. Viņš mēģiāja ielauzties pa dzīvokļa durvīm, sure, bet tas bija diezgan cold-blooded. Man vienkārši bija pistole, viņš lauzās iekšā pa durvīm, un pēc ne pārāk sarežģītiem aprēķiniem es vienkārši pieņēmu lēmumu. Es nedomāju, ka tur ir liela disonance starp spēju kādu nogalināt un spēju parūpēties, bet kaut kā pēdējā laikā šīs abas puses tiek demonstrētas lieliem, trekniem, spilgtiem triepieniem. Tā arī nav pārāk jauna īpašība, jo es vēl no pusaudžu gadiem atceros apkārtējo reakcijas, ka man nebūtu principiāla tabū apēst cilvēka gaļu. A slaughter is a slaughter, un dzīvnieka sugai nav lielas nozīmes.

Savukārt sapņu pasaulē mana zemapziņa pēdējās dienas nolēmusi paārdīties. Šonakt bijusi vesela virkne badshit crazy sapņu, kur lielākajai daļai no tiem es vairs neatceros detaļas. Bet viena tēma kādu laiku nav bijusi.

Vienā sapnī mana māte bija kaut kāda demoniska tiesneša lomā. Es nezinu, kas tieši demonisks tur bija, bet noritēja kaut kāda tiesas prāva ar lielu nolemtības sajūtu, kur vēl bez manis bija vairāki citi cilvēki, kas bija iesprostoti šinī procesā. Nezinu tieši kā, bet laikam es palīdzēju tikt ārā no turienes. Tam laikam bija kaut kāds sakars ar to, ka šis bija man pazīstams "ļaunums". Lai vai kā, interesantākais noritēja pēc tam. Es jau tās tiesas procesa laikā sāku zaudēt kaut kādas maņas. Laikam dzirdi un balsi. Un tad bija kaut kāda izmeklēšana jau civilizētajā īstajā pasaulē, kurā es pēdējiem spēkiem vēl spēju parunāt, bet es jutu, ka mana balss pazūd. Es sapratu, ka pēc izmeklēšanas ir jādodas pie ārsta, lai noskaidrotu iemeslus. Bet es arī sapratu, ka es tūlīt saskaršos ar mūsu medicīnas sistēmu bez iespējas komunicēt mutiski, un man viss būs jāspēj komunicēt rakstiskā veidā. Tas kaut kā radīja sajūtu, ka man šis viss būs ļoti dārgi, jo visa sistēma ir ļoti novecojusi, un visi digitālie kanāli ir lēni un neefektīvi. Un tad man radās arī bažas, ka es nevaru nevērīgi šķiest naudu šajā sistēmā, jo no otras puses mani jaunie ierobežojumi varētu arī mazināt manus ienākumus. Un tad es sapratu, ka es riskēju vienmēr palikt šinī stāvoklī, jo man nebūs bezgalīgi daudz resursu šo operatīvi risināt. Bija sajūta, ka netrūkst cilvēku, kas tiešām ko šādu piedzīvo.

Mana zemapziņa nolēma demonstrēt savu humora izjūtu.

Šodien sapnī es biju uz kaut kādas peldošas salas - es un vēl vairāki cilvēki, kuru starpā bija mūsu ceļojuma organizators. Nebija nekāda paskaidrojuma par to, kā mēs tur nonācām, ko mēs tur īsti darījām, bet tur bija dažādas tādas kā paciņas stīmpanka estētikā - viss brūnā ādā, dabīgas krāsas papīrā, utt. Vienā no paciņām bija rieksti (sveiciens vakardienas lielajai riekstu bļodai) ar kaut kādām garšvielām. Es uzgrauzdēju tos riekstus, sataisot tos garšvielu glazūrā, paralēli uzrakstīju kaut kādu zīmīti, un grasījos to visu sapakot. Man izskatījās, ka iepakojamais papīrs varētu kādu laiku nelaist cauri ūdeni, un sameklējot vēl kaut kādas papildus lietas, šo saini varētu uztaisīt tā, lai tas varētu turēties uz ūdens virsmas, un doties peldošā ceļojumā.

Meklējot papildus iepakojamo materiālu, vairāki ceļabiedri interesējās par manu plānu, un ar interesi to noklausoties, atbalstoši māja ar galvu. Šo visu padzirdēja mūsu pasākuma organizētājs, kas, šķiet, bija autors tai situācijai, ka mēs atradāmies uz šīs peldošās salas, un viņš arī bija tas, kas bija sagatavojis šīs uzdevumu paciņas. Viņa komentārs uz manu plānu palaist riekstu iepakojumu ceļojumā bija sekojošs: "Es pārgriezīšu to paciņu!" Uz manu - the fuck? - viņš atbildēja, ka viņš nevēlas, lai ēdiens ietu bojā. Tanī brīdī man ieslēdzās rage mode, un es sāku kliegt: "Nē, mēs iesim bojā! Rieksti neies bijā, rieksti būs fine! Mēs iesim bojā!"

(Will check spelling later.)

Spriežot pēc sapņiem, zemapziņas līmenī mani tomēr satrauc globālā nedrošība. Es pieņemu, ka tas iederas naratīvā, ka mani murgi ir pārslēgušies uz eksistenciālām šausmām. Šonakt nebija pirmā reize, kad es sapņoju kaut ko par bruņotiem konfliktiem, bet šī nakts ar dažādām metaforām izgaismoja arī neuzticēšanos gan sistēmām, gan sabiedrībām. Ja es kaut ko esmu iemācījies visādos korporatīvajos kursos, kas nāk līdzi ar zināmu skandināvu pasaules uztveri, ir tas, ka uzticēšanās trūkums mērķu sasniegšanu padara grūtāku.

Sapnī es ar dažiem cilvēkiem privātā kārtā devos uz kaut kādu frontes līniju. Par tuvošanos galamērķim liecināja tas, ka bija jābrauc garām nebeidzamām kolonnām ar smago bruņu tehniku, un, protams, kāds kaut ko nebija zinājis, un tai kolonnai uzbruka. Miglaini atceros, ka iemesls man kaut kur doties kā reiz bija fakts, ka es kaut ko zināju, un viss ko es varēju darīt, ir pats kaut kā rīkoties, nevis paļauties uz to, ka kāds kaut ko iesāks ar šo informāciju. Un vēl tur bija situācija ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kas bija palikuši šajā frontes pusē, un tad izrādījās, ka viņi nav uzticami cilvēki. Un arī šai situācijai es kaut kā biju vairāk gatavs, un šķiet, ka tas bija primārais iemesls, kāpēc es uz turieni devos. Šis viss neiztika arī bez abstraktākiem simboliem, tāpēc es pamodos pēc epizodes, kad es kaut kādam pūķveidīgam radījumam pārdūru ķepu ar nazi. Un jau atkal es sapnī kādam uzbruku. Šķiet, ka pacifisms manī ir tikai racionāls, bet zemapziņas līmenī es esmu gatavs kost un skrāpēt.

Šīs nakts sapnis man atgādināju, ka es gribēju uzrakstīt par kādu citu sapni.

Bet lai paskaidrotu to sapni, man jāizstāsta par citiem nakts murgiem, no kuriem es parasti mostos. Ja tas ir kaut kāds sapnis ar ļaundariem vai monstriem, es gandrīz vienmēr viņus nogalinu. Vai vismaz mēģinu to darīt. Diezgan bieži es sapnī arī saprotu, ka tas ir sapnis. Bērnībā es modos īsi pirms monstrs man kaut ko nodarīja. Vai īsi pēc. Ar laiku es arvien biežāk aizbēgu no monstriem, lai cik mokošs nav bēgšanas process. Vēl vēlāk parādījās cīņas elementi, ja tas bija nepieciešams, lai atbrīvotu telpu mukšanai. Tā nu tas evolucionēja līdz tam, ka monstra vai ļaundara nogalināšana kļuva par primāro plānu. Arī šonakt es sēdēju zem galda, un plānoju uzbrukumu monstram, ja tas paskatīsies zem galda. Vēlāk es sāku domāt, kāpēc es neapsveru opciju bēgt, jo situācija neprasa tik drastiskus mērus. Beigās viss sapnis bija uzkāries, jo tas vairs nezināja, kā virzīties uz priekšu tā, lai mani pārsteigtu. Tā nu es dabūju celties, lai drusku restartētu smadzenes, un varētu gulēt, un sapņot kaut ko citu.

Bet kādu laiku atpakaļ es biju pamodies ar to īsto pārbīli, paniku, un joņojošiem sirdspukstiem. Vairs neatceros, kā es nonācu tādā situācijā, bet es cīnījos ar kādu vīrieti, kas bija krietni lielāks par mani, attiecīgi tā nebija tāda īsta cīņa, bet mani izmisīgie mēģinājumi tikt ārā no izveidojušās situācijas. Kaut kādā brīdī, nespējot mani savaldīt, vīrietis mani piespieda pie kaut kāda skapja, un stūma mani kopā ar visu skapi pret kaut kādu logu vai stiklotām durvīm. Kad tālāk vairs nebija kur stumt, viņš balsī sāka saukt kaut ko līnijās: "Draudze, palīdziet man!" Gar loga vai durvju malām izlīda vairākas rokas, saķēra skapi, pie kura es biju piespiests, un sāka to griezt kājām gaisā. Šī visa procesā es sapratu, ka mani mēģina dabūt kaut kādā citā, paralēlā realitātē. Tādā kā aizspogulijā, kur tu lietas vairs nevari redzēt tā, kādas tās patiesībā ir. Tas bija brīdis, kad es pamodos no patiesām šausmām.

Metaforas nav pārāk sarežģītas, bet es pirmo reizi biju pamodies no eksistenciālām šausmām, nevis no kaut kādiem mītiskiem dēmoniem. Tanī rītā es kādu laiku nevarēju vairs aizmigt, un arī pierakstīju dažādas domas, bet viena no galvenajām tēmām bija tāda, ka es laikam esmu nonācis kaut kādā citā stāvoklī, kurā prāts ir pārstājis sevi nodarbināt ar kaut kādām fiziskās pasaules šausmām, bet sācis pārstrādāt kaut kādas konceptuālas lietas. Kaut kas līnijās, ka mani vais nebiedē tas, ka kāds man mēģinās nodarīt pāri par manām pārliecībām, bet mani biedē doma par dzīvošanu pasaulē, kas ir izveidota no nepareiziem priekšstatiem un vērtībām, un tāpēc mēs te visi mokāmies paši savu priekšstatu cietumā.