Milēnas Fārmeres koncert filma ķinī bija episka. Biju gaidījis pilnu zāli spiedzošu meiteņu, bet izrādās Milēnu klausās arī onkuļi un zēni. Visvairāk, protams, patika tas, kā tas viss tika uzfilmēts, bet arī muzikāli lielākai daļai nebija ne vainas. Starp citu, internetos klejo treileris Roba Zombija koncert filmai. Režisors, protams, pats.

Piektdienas vakara reibumā sāku saprast, ka briesmīgās prognozes par fizisko mazspēju varētu nepiepildīties. Kaut kādas fantoma sāpes vēl klejo, bet visādi citādi jūtos pilnvērtīgs.

Sestdiena, kā parasti sapurgāta. Nu, dienas daļa, es domāju. Ļoti steidzamā kārtā beidzot jāsāk atkost tas Rubijs, vai būt jāatgriežas pie tīrās Javas.

Vēlāk izrādījās, ka cilvēki sestdienā talko. Visas tās mākslas telpas ir kaut kas dīvains. Bet izkāpelēt pa jumtiem bija interesanti. Atsauca atmiņā bērnību. Savukārt par mākslas telpām - man ir ierosinājums ieviest kaut ko pārvietojamu. Nu, kā klejojošais cirks, vai čigānu tabors. Citādi notiek kaut kādas pašiniciatīvas, ik pa brīdim kāds ierēdnis kaut ko apsola, iedod, atņem, slēdz, neiedod naudu, tad nu mākslinieki un mākslas telpas mētājas pa pilsētu kā tādi bāreņi. Uz riteņiem tomēr ērtāk un prikolīgāk.

Sestdienas vakarā bija iespēja pagaršot pa dienu dalīto Stock Pot izaicinājumu. Jā, ass, jā, ieēst var, nē, nesapratu priekš kam. Toties ar vienu kumosu pietika, lai garšas kārpas noķertu gļuku, un alus uz vairākām minūtēm garšā bija pārvērties par limonādi.

Nu, un noslēdzot sestdienu, džentlmeņi baudīja viskijus. Secinājums (mans personīgais, personīgi priekš sevis) - Makallans ir tāds dranķis. Kaut kāds meiteņu dzēriens, goda vārds.

Svētdien otro reizi brančoju. Eko kateringa launagus atļaušos neuzskatīt par trū brančiem. Šis mēģinājums Trusī ir uzskatāms par veiksmīgu. Tā piebrančojos, ka negribēju ēst līdz pat vakaram. Plus, nenoķēru to pretīgo pārēšanās sajūtu, kas man riebjas vairāk par paģirām. Plus, labs alus, garšīga kafija. Nu, cik nu es no kafijas saprotu.

Botāniskais dārzs, taureņu māja. Manuprāt totāli ir tā vērts. Viens ir paši taureņi, kas plivinās apkārt, plus zilie taureņi, kas mēģina izvarot tavas zilās brilles. Otrs - takš uztaisīt tādu miniatūru ekosistēmu, kur viss ir radīts tam, lai notiktu pilns cikls no kāpura līdz taurenim, ar vajadzīgiem augiem, temperatūru un mitrumu. Da i putni ar zivīm noskaņai.

Nu, un noslēgumam - Pārdaugavas Fazendā pie sienas ir tepiķis. Goda vārds!

Pusdienlaikā atteikties no burbona. Ček!

Paldies kolēģiem, basketbolistiem, vakar uzlaboju danu viskijos (atļaušos izmantot šo nepolitkorekto "viskijs"). Beidzot pagaršoju mītiem un leģendām apvīto Lagavūlenu. Dzerams, jo nav tas pretīgais saldums, bet manai gaumei par apaļu. Bet nu buķete, protams, ir uh, un eh, un tomēr. Toties atklāju, ka man tīri labi garšo Taliskers, kurš, par laimi, ir arī krietni vien lētāks. Britu žurnālisti esot šo iecienījuši. Vēl to-do listē man pierakstīja vēl vienu zorti, bet nosaukumu, protams, neatceros. Bet nu, mēs jau oficiāli arī vēl neesam iepazīstināti.

Vēl apspriedām zivis, bet tās gan tīri teorētiski.