1996. gads.

https://youtu.be/iEAZGkwtcx4

Sodomic Rites bonusam

http://youtu.be/2LJHYAEj4rI

Nu tad beidzot viens blekmetālistu links, uz kuru arī delvira var klikot. Nu, viģikam komentāros ir arī links uz oriģinālu, bet to tad labāk ne. :)

Lūk, tas ir smieklīgi.

"Black and longing". Cik poētiski. Ja to pašu pasaka formā "musta kaipuu", nez kādēļ emocionālais fons sķiet citāds. Anyway, Horna joprojām dīrā āzi, spārda dirsu, un kas tik žanram tur vēl piedienas. Kamēr Amerikas tirgus vēl nav piesātinājies, Eiropas metāla tradicionālās vērtības nav apdraudētas.

Viena dīvana filam par "black metal" (visus "melnmetāla" sludinātājus vajadzētu sadzīt šķūnī un nosvilināt), ir jenķu "Out of the Black" (linku nelikšu, ar viņu notiek kaut kas dīvains). Dīvaina, vai dranķīga, tas ir izteiksmes līdzekļu jautājums. Paskaidrojot - jenķi šobrīd nekritiski uzsūc šo eiropisko žanru, lai arī mēģina nostāties pozā.

Tātad, par dažām tēzēm:

Jā, belks ir skandināvu žanrs, līdzīgi kā skandināvu kino. Tā šīza ir saistīta ar kaut kādu eiropeisko kultūras vēsturi. Romieši, Kārlis Lielais, un citi spruksiņi, kas nesa kristīgās vērtības, ar kurām visi nebija mierā. Līdzīgi kā daudzi filozofi atdūrās pret dilemmu, ka tradicionālā sabiedrība tomēr nav iznīdēta, bet tā ir pārejas procesā. Te es, protams, nedaudz liekuļoju, jo jenķiem ir bijušas protesta formas, bet jenķiem ir vienmēr bijusi tikai opcija nostāties pretpozā, kamēr eiropiešiem, īpaši ne tradicionāli kristīgās sabiedrībās tas vienkārši gūzd iekšā neatkarīgi. Nu, jā, jenķi par savu subžanru nespēj atbrīvoties no lielā brāļa sindroma, un tas ir likumsakarīgi.

Otrs - šoks, brutalitāte u.t.j.p. To ir darījuši daudzi pirms tam. Pilnīgi visa metāla skatuve ir bijusi par nostāšanos pozā, vai atgādināšana, ka cilvēkos ir šīs kortaversālās jūtas. Elis Kūpers? Par britu strādnieku grupām nemaz nerunājot. Tātad, viss metāls ir tāds. Ja bleks atšķiras ar kaut ko no tādiem žanriem kā šok metāls, tad mēģinājums šokēt nav noteicošais.

Sātanisms, tas ir viens veids kā raksturot žanru, gribam mēs to vai nē. Tā ir vēršanās pret tradicionālām vērtībām. Bet, ar šokējošām tēmām ir par maz. Arī The Doors bija savam laikam kontraversāli. Bija vajadzība, bet es drīzāk teiktu iespēja, pacelt to uz nākamo līmeni. Un, lai vai kā, kristīgās vērtības ir pierādījušas sevi kā gana dzīvot spējīgas, tādēļ tās arī ir uzbrukuma epicentrā. Tālāk? NSBM, anti islāmiskās idejas, anti da jeb kas. Bleks ir cīņa ar ideoloģiju, ne tikai cīņa ar pretīgiem asiņainiem rituāliem, vai sabiedrības šokēšanu. Baznīcas dedzināšana ir stilbi? Jā, ja tu esi par to atsēdējis, un tu sēdi kameras priekša, protmas, tu teiksi, ka tas ir jaunības stulbums, un tā darīt bija pārgalvīgi. Bet, būsim reāli, tas ir stāsts par līdzekļiem, nevis par ideju. Ideja pa lielam ir skaidra.

Muzikālā daļa. Te, kā reizi, stāsts kļūst interesants. Viens ir plakne, vai tā ir tikai mākslinieciska izpausme? Jā, ir žanra kanoni, bet tie ir grūti definējami. Un tomēr, skanējums ir pavisam savādāks. Te pat stāstīt nav jēgas - vai nu zinu, vai mini. Vai ar to viss beidzas? Drošvien nē. Te ir jautājums, forma izriet no vēstījuma, vai vēstījums no formas.

Trū, ne trū jautājumi. Tie ir žanra mīļāķie. Es, personīgi, neiebilstu pret to, ka tiek pasperts solis pretī masām. Lūk, drīzāk tā ir pieaugšanas pazīme, nekā atzīšana, ka kaut kas jaunībā izdarīts ir bijis stulbi. Kas izdarīts, izdarīts, un izdarīts tas tika tieši tāpēc. Un ne matu apgriešana, ne atkāpšanās no kanoniem liecina par to, ka tu esi nodevis ideju. Un tomēr, ja tu tici, ka tava idejai ir pareiza, vai vismaz dzīvot spējīga, neredzu problēmu, ja tā izaug no pagrīdes autiņiem.

Gan jau bija vēl tēmas, par ko man bija ko teikt, bet mans rezumējums ir tāds - gan formai, gan idejai ir nozīme. Manuprāt bleks ir tāds filozofisks turpinājums tām idejām, ka sabiedrība ir iesūnojusi, un, ka visas iepriekšējās vērtības, ja nu ne gluži ir noslaukāmas, tad vismaz apšaubāmas. Un kamēr būs protests pret tām, pastāvēs kontraversālā māksla, un bleks ir vien no šādām mākslām. Tiešs, nepolitkorekts un šokējošs spļāviens sabiedrības sejā. Ja nu vienīgi ne akadēmisks. Varbūt pat amatierisks. Bet, what do you know, arī ne filozofiskās teorijās apgaismotiem ļaudīm ir ko teikt par šī brīža sabiedrību. Ok, varbūt tas nekļūs par zinātniskas izpētes objektu, bet arī tas nav zvaigznēs rakstīts. Bet kamēr būs iespēja savu nostāju paust, tikmēr tā tiks pausta. Arī šādā veidā.

Ir tāda VH1 dokumentālo filmu sērija - Heavy: The Story of Heavy Metal. Tad nu ceturtās (I guess pēdējās) daļas... es pat varu pateikt, ka ap 20 minūti, visiem lielajiem māksliniekiem lūdz nosaukt metāla žanrus, ko viņi zina. (Goth Metal? Rīlī?) Ko neviens nenosauca? Yessss! Black Metal! True genre.

Viena lieta noved pie nākamās, un skaties, esi ko jaunu uzzinājis. Visdrīzāk kādreiz jau būšu sajūsminājies par šo dziesmu, kurai ir dikti debīlas lirikas. Nu lūk, nogalināt balto ziloni nav nemaz tik muļķīga doma. To ir izdarījis puisēns vārdā Rostams. Motivāciju īsti nesapratu, bet ar stāstu kopumā arī neesmu iepazinies. Nu, nav bijis arī iemesla lasīt Šāhnamā, vai kā to varētu nosaukt latviski. Bet britu muzejā ir arī biužas.



www.britishmuseum.org

Fifīga kolāža - detuha, blekuha un tad folks. Kas tas ir? Tas ir cildenais Nokturnal Mortum līderis visā savā godībā. Ok, pirmā bilde gan, visdrīzāk, ir no Suppuration, bet ātrumu tas nemaina.