Kaut kad pirms dažiem gadiem, kad es biju nošērojis Garbage "The Men Who Rule The World", kāds to nosauca par feministisku huiņu. Tagad klausos Širlijas jaunāko veikumu, kur tiek dīlots arī ar novecošanu. Kurš gan nav redzējis komentārus iz sērijas: "Ko tā neglītā vecene tur čiepst?" Šauba nav, ka "feministiskās huiņas" karogs turpina būt turēts augstu. Neapšaubāmi, ka ne par kādu feminismu es nedomāju, kad klausījos "Version 2.0", bet kaut kā Garbage nebija izkritis no redzesloka arī tad, kad es biju full on nodevies metālam. Ir kaut kas Širlijas izpausmēs tāds, kas liek par viņu justies tā, ka viņa ir my kind of person, un nekāda novecošana un ģūžas operācijas to nemaina.

Es ik pa brīdim domāju, kā tas nākas, ka man nav bijusi vēlme pieslieties "spēcīgajam" dzimumam, neskatoties uz veselu virkni stereotipisku īpašību. Pat esot tur iekšā, vienmēr ir bijusi zināma autsaiderisma aura. Kādu brīdi es virpināju domu par to, vai tam nav sakars ar dzīvi matriarhātā ar māti, māsu un vecmāmiņu. Tēvs tur bija visai margināla figūra. Varbūt tas būs mēģinājums apmainīt jēdzienus vietām, bet man sāk rasties sajūta, ka es tomēr esmu dzīvojis sieviešu patriarhātā, un mēģinājis tam nevardarbīgi pretoties. Katrs Širlijas "fuck you" manī norezonē, un liek acerēties par tām epizodēm, kad kādam nav patikusi, piemēram, mana zeķu krāsa. Ja man ir trigerpunkti, tad tie ir mēģinājumi mani ielikt kastītē, un šaubu nav, kādā kastītē mani mēģināja ielikt jau kopš agra vecuma.

https://www.youtube.com/watch?v=QuKXbEB7bUI

Ja "Hallelujah" autorību es nepamatoti esmu piedēvējis vienam no Baklijiem, tad starp "Song to the Siren" daudzajām versijām man bieži vien aizmirstās atcerēties par Bakliju. Lai gan visaizmirtākais šinī stāstā drīzāk būtu Lerijs Bekets. Un vēl - lai gan manī arvien spēcīgāk mazinās sajūsma par traģiski romantiskiem arhetipiem, un ir grūti atrast spēcīgāku metaforu stāstam par nonākšanu postā, dzenoties pakaļ nepiepildāmām alkām, kā šis grieķu mīts, šī tomēr ir skaista dziesma, un visi mēs kaut kad esam maldījušies ilgās pēc... drīzāk pat nezināmā, mazāk nesasniedzamā. Cita starpā arī Lerijs Bekets vēl ir dzīvs, un cik saprotu vēl gana produktīvs. So, good for him.

Mēs nebūsim mūžīgi pusaudži, to visu es saprotu, bet fakts, ka Širlijai Mensonei ir bijusi hip replacement operācija ir diezgan iespaidīgi.

Ok, dancī dance vibes are fading away, ir laiks sākt lēnām migt ciet. Bet speaking about childhood crushes, this shit is serious shit. I need to talk with my therapist about it.

https://youtu.be/RkpT948yTGw

How I found out that I'm attracted to crazy.

( Mazliet mūzikas klipu, mazliet teksta )

Manā pusaugu zēna sirsniņā ir īpaša vieta grupai Garbage, tāpēc bija īpatnēja sajūta, saņemt nakts skurbumā rakstītu komentāru par "femherņu". Nu labi, dziesma saucas "The Men Who Rule The World", tēpēc beisiklī I asked for it. Bet man patika, kā man izdevās artikulēt atbildi uz šo komentāru. Cita starpā, man iepriekš ir bijušas grūtības pamatot, kāpēc metāls ar savu bezjēdzīgo agresiju ir ok, un iespējams esmu ieguvis kādu jaunu argumentu. Bez šaubām, vienmēr ir svarīgs konteksts. Lai vai kā, "metālists" ir daļa no manas identitātes, un lai kādi nebūtu tie cilvēki, kurus es pazīstu, I refuse to be ashamed of that. We should learn accept each other.

https://youtu.be/t0IaRnEgzIA

Pēc Shirley Manson intervijas izlasīšanas man radās versija, no kurienes man ir tāda apsēstība ar "crazy". Viens ir deviņdesmito rokscēna, kas tipa esot dumpīgo jauniešu laiks. Tipa, jo varētu padomāt, ka pirms tam neviens nedumpojās, bet ne par to ir stāsts. Otra lieta ir īpatnējā audzināšana, kurai tagad ir savas blaknes, bet ir arī savi bonusi. Un, šķiet, viena no īpatnībām bija tas, ka mūzikas elku dzimumam īsti nebija nozīmes. T.i. bija, bet ne jautājumā, cik liela muzikāla autoritāte tā bija. Mensons vai Mensone, pilnīgi nekādas starpības, kamēr vien mūzika šķita kruta. Vienīgā starpība, ka vienai daļai no mūzikas elkiem bija krūtis, un kaut kas nenormāli kruts un pie tam ar krūtīm, kas pusaudzim vēl ir vajadzīgs?