|
| https://www.youtube.com/watch?v=QuKXbEB7bUIJa "Hallelujah" autorību es nepamatoti esmu piedēvējis vienam no Baklijiem, tad starp "Song to the Siren" daudzajām versijām man bieži vien aizmirstās atcerēties par Bakliju. Lai gan visaizmirtākais šinī stāstā drīzāk būtu Lerijs Bekets. Un vēl - lai gan manī arvien spēcīgāk mazinās sajūsma par traģiski romantiskiem arhetipiem, un ir grūti atrast spēcīgāku metaforu stāstam par nonākšanu postā, dzenoties pakaļ nepiepildāmām alkām, kā šis grieķu mīts, šī tomēr ir skaista dziesma, un visi mēs kaut kad esam maldījušies ilgās pēc... drīzāk pat nezināmā, mazāk nesasniedzamā. Cita starpā arī Lerijs Bekets vēl ir dzīvs, un cik saprotu vēl gana produktīvs. So, good for him. |
|
| Mēs nebūsim mūžīgi pusaudži, to visu es saprotu, bet fakts, ka Širlijai Mensonei ir bijusi hip replacement operācija ir diezgan iespaidīgi. |
|
| Ok, dancī dance vibes are fading away, ir laiks sākt lēnām migt ciet. Bet speaking about childhood crushes, this shit is serious shit. I need to talk with my therapist about it. https://youtu.be/RkpT948yTGw |
|
| Manā pusaugu zēna sirsniņā ir īpaša vieta grupai Garbage, tāpēc bija īpatnēja sajūta, saņemt nakts skurbumā rakstītu komentāru par "femherņu". Nu labi, dziesma saucas "The Men Who Rule The World", tēpēc beisiklī I asked for it. Bet man patika, kā man izdevās artikulēt atbildi uz šo komentāru. Cita starpā, man iepriekš ir bijušas grūtības pamatot, kāpēc metāls ar savu bezjēdzīgo agresiju ir ok, un iespējams esmu ieguvis kādu jaunu argumentu. Bez šaubām, vienmēr ir svarīgs konteksts. Lai vai kā, "metālists" ir daļa no manas identitātes, un lai kādi nebūtu tie cilvēki, kurus es pazīstu, I refuse to be ashamed of that. We should learn accept each other. https://youtu.be/t0IaRnEgzIA |
|
| Pēc Shirley Manson intervijas izlasīšanas man radās versija, no kurienes man ir tāda apsēstība ar "crazy". Viens ir deviņdesmito rokscēna, kas tipa esot dumpīgo jauniešu laiks. Tipa, jo varētu padomāt, ka pirms tam neviens nedumpojās, bet ne par to ir stāsts. Otra lieta ir īpatnējā audzināšana, kurai tagad ir savas blaknes, bet ir arī savi bonusi. Un, šķiet, viena no īpatnībām bija tas, ka mūzikas elku dzimumam īsti nebija nozīmes. T.i. bija, bet ne jautājumā, cik liela muzikāla autoritāte tā bija. Mensons vai Mensone, pilnīgi nekādas starpības, kamēr vien mūzika šķita kruta. Vienīgā starpība, ka vienai daļai no mūzikas elkiem bija krūtis, un kaut kas nenormāli kruts un pie tam ar krūtīm, kas pusaudzim vēl ir vajadzīgs? |
|
|