Pēdējā diena Šrilankas laukos. Tik daudz nav paspēts izdarīt: bērniem, ģimenei, sev.

Mošanās sešos ar bļāvieniem un skaļu rosīšanos mājā, rīsi un karijs trīs reizes dienā, saldajā jogurts ar "medu" - katru dienu viens un tas pats. Tai pat laikā visi tie mazie paredzamie rituāli ir tas, kas rada mājas un ģimenes sajūtu, kā arī veido to, kas nepārprotami atšķir singāli no latvieša.

Viena no savdabīgākajām mazohistiskajām baudām ir auksta duša džungļu vidū. Sākumā ir ļoti grūti pierast pie tā, ka tu tā īsti nevari pilnībā izģērbties, ja kāds ir mājās, ūdens ir auksts un tek vienkārši no trubas. Apmeklējot galvaspilsētu bija pat bail un jocīgi iet siltā dušā. Tomēr mazgāties zem palmām, vērojot zvaigznes un "jāņtauriņus", tā ir neatkārtojama pieredze. Un retajās reizēs kad neviena nav mājās, tu vari normāli ieiet dušā bez drēbēm, vērojot visdažādākos putnus un dzīvniekus.

Un pilnīgi noteikti kādu rītu pietrūks ļoti paredzamā: "Alisha (jo manu vārdu neviens nespēj iemācīties), tea is ready."

Domāt, kā prezentēt Latviju, ir sarežģīta nodarbe. Bet šrilankiesiem (vismaz singāļiem) un latviešiem ir daudz kas kopīgs, un viena no lietām ir nenormāls lepnums par nemainīgo fonu.

Vakar bija jāspēlējas "studentos". Tā nu es uzzināju, ka piecpadsmitgadīga jaunieša sapnis ir kļūt par "computer engineer", lai ko tas arī nozīmētu (jo no viņa paša es tā arī nespēju to izdibināt), un to, ka viņš gribētu aizbraukt uz citu valsti iepirkties. Var jau būt, ka es pazudu tulkojumā, bet mazliet baisi.

Brokastīs rīsi ar kariju. Pusdienās rīsi ar kariju. Vakariņās rīsi ar kariju. Karijs, protams, ir kaut kādi dārzeņi mērcē, un dārzeņu dažādība te ir neaprakstāma, bet tomēr es tagad saprotu Mankija fotoreceptes no Taizemes laikiem, kur viņš cep cūkgaļas karbonādes. Es neatteiktos arī no cīsiņiem un biezpiena. Bet tā nav īsta sūdzēšanās, gan jau pēc divām nedēļām būs īstā.

Dušā (tāda vieta džungļos, kur ir ūdens caurule dažu brezenta gabalu ielenkumā), savukārt, es prātoju, kas ir kaitinošāk, katru rītu tīrīt mašīnu no sniega, vai katru dienu līst aukstā dušā. Tad izdomāju, ka dubļus brist tomēr ir patīkamāk čībās un šortos, nevis slapjos zābakos un mētelī.

Visādi citādi latgale, tikai ar daudz vairāk lopiņniem visapkārt, un vecais caurumainais laptops, kuru nez kādēļ pa nakti ir apsēdušas skudras, patiesībā šeit ir jaudīgs dators.

Panika droši vien sāksies vēlāk, bet pagaidām te ir silti un nāk miegs. Desmit stundu pārlidojums bija drusku nogurdinošs, bet tomēr, salīdzinot ar nakti, kas pavadīta kravājot somas, gandrīz vai jūties možs un izgulējies.