Ja neskaita difterijas poti, šis nebija pārāk produktīvi. Visas analīzes lieliskas, izņemot mazas nobīdes, kas ir normālas "manā vecumā", un nākamā vizīte pie ģimenes ārsta pēc pusotra gada. Vēl jau maijā ehokardiogramma, bet šī nebūs pirmā reize, kad kāds ārsts nepamatoti satraucas par manu sirdi, un domājams, ka šī reize nebūs citādāka.

Vēl šodien mēģinu pašdiagnosticēt ADHD. Diena vēl jauna, bet pagaidām izskatās, ka medikamenti manu fokusēšanās spēju neuzlabo. Kas, protams, sasaucas ar citiem maniem novērojumiem par to, kas man strādā, un kas man nestrādā. Šķiet, ka par savu galvu man ir lielāka skaidrība kā, piemēram, par muskuļiem.

Bear with me.

Man pirms gadiem diviem piezvanīja telemārketings no Somijas Veselības Produktiem, un piedāvāja iegādāties vitamīnus. Akcija, laba cena, ja nepatiks, varēs atteikties. Tā kā es biju jūtīgā vietā, un biju jau izmēģinājis vairākus magnija veidus, nolēmu dot iespēju šiem relatīvi lētajiem vitamīniem. Vēl bez magnija paņēmu "D" vitamīnu, jo pēdējās analīzēs tas man bija negaidīti zems. Ja slikts rādītājs bija zem desmit, tad man bija 0.5 vai kas tāds. Es zināju vairākus cilvēkus, kuriem ārsti ir specifiski izrakstījuši "D" vitamīnu, tāpēc es nenojautu, ka tik dzīvespriecīgai būtnei kā es šis rādītājs varētu būt tik zems.

Ko es nebiju ierēķinājis, pērkot šos vitamīnus, ka es neesmu somu pensionārs, jo viss šis pasākums ļoti atgādināja deviņdesmitos, un lietu pasūtīšanu no kataloga. Es saņēmu savus vitamīnus, aizmirsu laicīgi samaksāt rēķinu, kas izdrukātā veidā bija pievienots sūtījumam, aizmirsu atteiktos no nākamā sūtījuma, attapos tad, kad mistiski bija jāiet uz pakomātu iepriekšējās dzīvesvietas tuvumā, atkal aizmirsu samaksāt rēķinu, saņēmu brīdinājuma vēstuli par parādu vecajā adresē, turpināju nespēt saņemties piezvanīt, un atteikties no nākamā sūtījuma, līdz brīdim, kad man piezvanīja kurjers, kuram es teicu, ka neesmu tajā adresē jau kādu laiku, un lai sūta tos vitamīnus atpakaļ. Beidzot es sameklēju to sasodīto klienta numuru, un vēl pēc trīs mēnešiem piezvanīju uz klientu centru, pastāstīju, ka man ir nenormāls uzkrājums ar viņu jau izsūtītajiem vitamīniem, un es neprotu dīlot ar pakalpojumiem, kas man tiek sniegti telefoniskā formātā. Bet viņi turpina man zvanīt reizi dažos mēnešos, un mēs pieklājīgi parunājamies par to, ko man no viņiem nevajag. Pirms kādas nedēļas saņēmu no viņiem kārtējo zvanu, kur pastāstīju viņiem, kā es mēģinu joprojām tikt galā ar to, ko es no viņiem esmu saņēmis līdz šim. Kā no visa šī var noprast, vitamīnus es lietoju mazliet pēc vaibiem. Pēdējā laikā palīdz telefonā iebūvētā medikamentu atgādinājuma funkcija, un tad nu es viņus dzeru pēc principa - ātrāk tiksi no viņiem vaļā, ātrāk varēsi meklēt jaunu brendu.

Un šonedēļ es biju pie sava ģimenes ārsta uz savu pirmo vizīti, un attiecīgi vakar nodevu asins analīzes. You know what - man ir normāls "D" vitamīna rādītājs. Daudzi citi rādītāji ir labākā stāvoklī kā man likās, bet tieši "D" vitamīns mani pārsteidza visvairāk. Un man konkrētā vitamīna daudzums ir ne tikai pietiekams, viņš pat ir optimāls. T.i. es no "sliktāk nevar būt" esmu ticis līdz "turpini darīt to, ko tu darīji līdz šim". Diezgan negaidīta blakne stulbai ņemtnei ar vitamīnu tirgotājiem.

Klāāāāu, ja jums vajag pie daktera, jūs visi ejat pie sava ģimene ārsta? Es, protams, zināju, ka mūsu medicīnas sistēmai ir problēmas, bet es tikko pierakstījos pie sava ģimenes ārsta pēc trim nedēļām, un sāku bažīties, ka es daru kaut ko nepareizi. I mean, man nevajag, lai šī valsts par mani baigi rūpējas, bet čota besī sajūta, ka man speciāli met sprunguļus riteņos. Es tomēr dzīvoju ar to lepno sajūtu, ka mums ir valsts apmaksāta medicīna, ne tā kā tur Amerikā, bet kaut kā es sāku šaubīties, vai tas tā pa īstam arī ir. Es, piemēram, zinu, kuram zobārstam zvanīt, bet viss pārējais man ir liela mistērija. Nu labi, es zinu, kur ir traumpunkts.

Man laikam gribētos iemācīties par cilvēka ķermeni kaut ko vairāk. Lai gan dažas lietas man problēmas ir sagādājušas arī divdesmit gadus atpakaļ, bet šobrīd man gribētos spēt tās novērst un risināt arī bez iespējas tik līdz speciālistam. Daļēji tam ir sakars ar vecumu, varbūt ne tik daudz ar pašreizējo, bet vairāk ar neizbēgamo, daļēji tam ir sakars ar brūkošo uzticību visām institūcijām. Nav tā, ka es neticu, ka Latvijā ārsti ir spējīgi veikt sirds transplantāciju, bet problēma ir faktā, ka šie ārsti tieši ir aizņemti ar to, ka cīnās par cilvēku dzīvībām, un nenodarbojas ar muskuļu sastiepumiem, vai ko tādu. Mums parastajiem mirstīgajiem visā pārējā laikā ir pieejamas rindas, nekompetence un konservatīvisms. Es pat šajā sarakstā neiekļaušu ezotēriku, kuras dēļ mirst nevakcinēti bērni, vai cilvēki par autoritāti uzskata ārstu, kurš kaut ko bīda par pēcnāves pieredzēm.

Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.

Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.

Higiēnista stāsta paskaidrojošais ieraksts.

Mutes higiēnas procedūras beigās man pajautāja, vai man nav alerģija pret pienu? Izrādās, ka pēc šīs procedūras uz zobiem mēdz smērēt Kazeīnu, kas satur piena proteīnu. Uz brīdi uzkāros, jo nebiju gaidījis, ka zobārsta kabinetā man būs jāpārdomā manu izvēļu ētiskie apsvērumi. Negribēju kļūt arī par stereotipu, un mēģināju izvairīties no vārda "vegāns". Tā kā zobu veselība man ir diezgan sensitīva tēma, pēc neveiklas vārdu apmaiņas paskaidroju, ka alerģijas man nav.

Cita starpā es iedomājos, kā ar šo situāciju tiek galā tie, kuri nemaz nezina, vai viņiem ir alerģija? Pieredzējušākie droši vien saka, ka viņiem ir alerģija, nevis mēģina izskaidrot savus ētiskos argumentus, vai noskaidrot, vai eksistē vegānās alternatīvas.

Kā nonākt vegānās policijas melnajos sarakstos? Aiziet pie higiēnista. Jautājums gan bija par alerģiju, nevis par manu uzturu, bet es palaidu garām iespēju pajokot, ka tā nav gluži alerģija. Es vienīgi domāju, vai īsti vegāni vispār var atbildēt uz jautājumu, vai viņiem ir alerģija uz pienu? Vikipēdijā par Kazeīnu ir kaut kas rakstīts arī par cilvēka pienu, tāpēc tīri teorētiski es varētu nebūt grēkojis, un ir jāatceļ imaginārais picas vakars sveču gaismā. No pozitīvajiem aspektiem, šķiet, ka mana mutes higiēna ir diezgan labā stāvoklī. Parasti vizītes laiks tiek izmantots pēc maksimālās programmas, un nozieguma vietā ir daudz asiņainu pierādījumu. Šoreiz viss bija pārsteidzoši čill un ātri.

Šodien aizgāju pie zobārsta, jo jau nedēļu sāp žoklis. Zobārsts veica vispārējo apskati, un caurumus nekonstatēja. Arī šādā veidā sports palīdz man rūpēties par savu veselību.

Es biju spēlēt futbolu! Wiii! Es gan stāvēju vārtos, kā nu mācēju, bet tomēr es biju spēlēt futbolu. Wiiii!

Tagad vajadzētu atsākt skriet.

Ir baigi forši apcerēt medicīnas aprūpes trūkumus tad, kad tev nekas nekaiš. Nav grūti aizstāvēt medicīnas aprūpes sistēmu, salīdzinot to ar trešās pasaules valstīm. Taču neskatoties uz to, ka mūsu ķirurgi operāciju laikā neizmanto parastus saimniecības uzrbjus, kā tas parādīts vienā dokumentālā filmā, un vispār mums apkārt ir salīdzinoša civilizācija, man joprojām ir bail no mūsu dakteriem. Tikai tu pats, tavas paša zināšanas un empīriskā pieredze var būt mēraukla tam, vai cilvēks halātā, ar kuru tev nākas saskarties, ir zinošs vai nē. Es pilnīgi noteikti girbētu ārstēties pie daktera, kas manu lauzto kāju sasietu ar tīkla kabeli, bet ar sajēgu ko viņš dara, nevis skolas sola teicamnieka, kas man apgalvo, ka gadījumā ja es nesapotēšos pēc sešiem mēnešiem, bet gan pēc sešiem mēnešiem un divām nedēļām, tad viss ir dirsā un nepareizi.

Tātad, vakar sapotējos, un lūk kas mani samulsināja. Aizeju pie terapeita, stāstu, ka vakcīnas aprakstā ir rakstīts A un B. Terapeits man saka, ka zinot tikai par A. Labi, izrunājām kalendāros plānus un riskus, paspēšu sapotēties otro reizi pirms aizbraukšanas, paveicās man, un lai gan saruna pamatā noritēja pēc intervijas principa, dakteris vismaz pameta ideju un apskaidroja situāciju ar malāriju, kas nebija manis iniciēta tēma. Vēl cita starpā izmērīja man arī asinsspiedienu. Pašās sarunas beigās prastu, kā tad asinsspiediens izskatās? Ak, jā, esot paaugstināts, bet tie aparāti esot jūtīgi uz muskuļu sasprindzinājumu, droši vien tāpēc arī tādi cipari. Izmērīja vēlreiz bez aparāta, bet tieši kāpēc informācija, ka man potenciāli varētu būt paaugstināts asinsspiediens, bija tik nesvarīgi, tā arī nesapratu, bet labi, ka pajautāju. Visbeidzot pati vakcinācija. Ja neuzdod jautājumus, tad žļurk un uz mājām, redzēsimies nākamajā potē. Par cik iepotētais vīruss ir tāds, kas uzbrūk aknām, prasu, kādi tad irobežojumi pēc potes? Ak, jā, viss pēc standarta - neiet pirtī, trīs dienas nelietot alkoholu. Labi, nezināju, ka nav pilnīgi nekādas starpības, ko tev tur potē iekšā, bet vai akurāt mantra par pirti un trim dienām bez alkohola nav tik pat obligāta kā "jums ir tiesības klusēt, viss ko jūs teiksiet, var tiks izmantots pret jums"?

Vienvārdsakot, es neesmu drošs, ko tieši nozīmē Hipokrata zvērests, bet man ir aizdomas, ka pārdot medicīnas pakalpojumus nav gluži tas pats, kas pārdot serverus vidējiem un lieliem uzņēmumiem. Man drīzāk gribētos domāt, ka dakterim ir jābūt kā stjuartei lidmašīnā - lai cik smieklīga, garlaicīga un tūkstots reizes dzirdēta nebūtu drošības instruktāža pirms pacelšanās, tā vienmēr ir obligāta, un vienmēr satur aicinājumu tai pievērst uzmanību. Un vispār būtu labi savas zināšanas neturēt pie sevis, bet gan gāzt virsū pacentam bez jautāšanas.