Atkal jau par ēdienu.



Redz, tie, kas dzīvo pie jūras pretī Korsikas salai, tā no Marseļas līdz Dženovai, ēdot šitādu te sīpolmaizi ar anšoviem un olīvām. Nu, itāļi jau, protams, nespēj atteikties arī no siera un tomātiem. Bet, jā, pamatmasa ir biezenī sasautēti sīpoli, un pa virsu ir uzkrāmēti anšovi. Drošvien slinkajā versijā varētu ņemt mūsu pašu sīpolzapti, un zaimot to ar kādu ķilavu.

Pilnīgi nepraktisks virtuves padoms, bet, ja gadījumā klēpī iesēžas kaķis, un nav nekur gatavs doties, tas sanāk pavisam neapzināti. Tātad, lai buljonam vāroties ik pa laikam nebūtu jānosmeļ putas, vajag uzlikt vāku, un atstāt mazu šķirbu. Kad šķidrums nodzēš gāzes uguni, visas nosmeļamās putas paliek pie katla vāka. Protams, plīts kas aptur gāzes padevi ugunij nodziestot, ir vēlama.

Zinu, ka tik vēlu tā pat neviens nelasa, bet rīt būs slinkums, vai aizmirsīšu.

1. Sēņu salāti. Vārītas lēcas, vārītas bērzlapes, sarkanais sīpols, saulespuķu sēklas (to es tikai šoreiz pieliku). Sēnes, sīpolus sagriež pēc patikas, man patīk sēnes lielākos gabalos kā lēcas, samaisa ar krējumu un majonēzi aptuveni 3/1, sāls un pipari. Salāti gatavi.

2. Ņemam kādu gaisīgu baltmaizi (konkrētā gadījumā RIMI sezama bulkas), virsū jau minētos salātus, plānas šķēlītes tomāta, uzrīvē cieto sieru. Liek cepeškrāsnī kādā grila režīmā, un cep... nu, tā lai siers un maize nesāk svilt. Nu, ārā ņemot it kā virskārta karsta, bet viss ātri atdziest, un viss saturs ir krietni silts. Nu lūk, izrādās baigi labi, un garšo savādāk, nekā auksti salāti.