Nepārsteidzoši Mogwai koncerts bija vieta, kur satikt daudz paziņas, bet viena interakcija īpaši izcēlās. Kā jau visi normāli cilvēki, stāvu es ar aizvērtām acīm, un baudu koncertu. Kaut kur otrās dziesmas vidū man kāds piebaksta pie pleca. Atveru acis, un tur liela Laura Ābeles seja saka man: “Čau!” Es mazliet salecos, viņš mazliet salecās, bet mēs sasveicinājāmies. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijis gana daudz pasākumu, kurā mēs būtu varējuši satikties, noteikti kādreiz esam arī runājušies, bet man tomēr likās mazliet dīvaini, ka viņam bija tik entuziastiska vēlme ar mani sasveicināties. Ābeles, Ābeles, Ābeles – virpināju šo vārdu galvā, un man pieleca, par ko viņš varēja salekties. Taisnība vien ir – es pirms koncertu pielīdzināju bārdu, izmazgāju matus, retumis ne telšu sezonā iesmērēju matos arī matu līdzekli, un noteikti tur ir neapstrīdama līdzība ar kādu citu Ābeli. Savas teorijas patiesumu negāju noskaidrot, tomēr koncerts, bet tas liek domāt, ka mūsu mājsaimniecība kopumā izskatījās jaunāka saviem gadiem, un tumsa arī drošvien palīdzēja. Nezinu gan, vai Jānim varētu būt interesējis Mogwai koncerts, bet man laikam būs jāpievēršas režijai.

Visādi citādi, diezgan iespaidīgs koncerts, ļoti patika, pat ja tas ir kaut kas tāds, ko es neklausītos mājās. Nezinu, kāda ir doma apakšā, un ko grupa mēģina panākt, bet kaut kas viņiem tur sanāk. Vienā brīdī man tas atgādināja, un tas nav uzbrauciens, to vienu suņa mazgāšanos man pie auss teltī, neatceros, vai es par to šeit rakstīju.