Sēžu es savā kovārņa ligzdā, pīpēju, vēroju laternu ielu. Vienā brīdī radās vēlme paņemt divus alus, un nokāpt lejā pie jaunieša, kas izmisīgi sāka dauzīt roku pret žalūzijām. Šķiet mērķis ir bijis salauzt roku. Pasit, pasit, apsēžās uz trotuāra malas. Nu, un tā virzās palēnām uz Tallinas ielas pusi. Mazliet bija bail, ka manas uzmanības kripatas viņam būs par maz, jo cilvēkiem runājamā parasti ir ļooooti daudz. Mazliet bail no tā, ka pašam jau viņam šā kā tā būtu jātiek ar sevi galā. Mazliet bail, ka tas varētu būt arī reibuma delīrijs. Dažādu mastu menti pie viņa stājās dažāda kalibra. Daži vienkārši uzspīdināja, daži vienkārši brauca garām. Mentu te ir daudz. No vienas puses, mazliet jocīgi, ka brauc prom, no otras puses, nez vai mentenē pavadīta nakts ko viņam dotu. Bet kopumā sōcijums strādā, nu ir ieradusies ātrā palīdzība. Nu, kaut ko jau desmit minūtes apspriež.

Tas par to, ka visus kaķīšus neizglābsi. No otras puses, atcerējos par iespēju tikt pie brīvprātīgo darba. Varbūt Positivus nedēļas atvaļinājumu varētu izmantot šinī brīvprātīgo darbā.