Ciba reizēm tomēr spēj pārsteigt. Šinī gadījumā ar to, kādos tik dīvainos veidos spēj manifestēties paštaisnums un "kad mēs augām, tā nebija". Kādu reizi kādam satrauc līdzcilvēku ciešanas, ko radījušas pārpildītas kafejnīcas, kādu citu reizi tiek meklēts pamatojums (justification?) tiesībām nogalināt dzīvu radību, lai to izmantotu uzturā, un tad tavs morālais kompass sāk nervozi raustīties konvulsijās. Es, protams, saprotu, ka ortnungam ir jābūt, un katram pārkāpējam pa nocirstai rokai, bet es tomēr atļaušos būt tas pidars, kas turpinās uzskatīt, ka šķērsot gājēju pāreju pie sarkanās gaismas divos naktī, ja saredzamā attālumā nav neviena auto, nav noziegums, Viļņā par to mani pat sodīja par diviem eiro. Un ja likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, tad vismaz nerakstītos likumus būtu jāspēj nokomunicēt pieklājīgā formā.

Cita starpā, es varētu būt tāds kretīns, kas atkal iebāzīs acīs savu neseno pieredze svešzemē. Nu, ja reiz sākam plēst kreklus uz krūtīm. Lai gan Vjetnama nav caur-un-caur lieliska un jauka vieta, mani tomēr fascinēja vjetnamiešu pārvietošanās kultūra, ļoti bieži arī pozitīvā ziņā. Neskatoties uz to, ka luksofora signāli tur tiek ignorēti gandrīz pilnībā (ir diezgan grūti aprakstīt vārdiem, cik lielā mērā un kā viņi tomēr tiek ņemti vērā), tomēr šis šķietamais haoss parasti iztiek bez jebkādiem starpgadījumiem. Braucam pa pretējo joslu? Bet ja ļoti vajag, kāpēc gan nē? Un ja nu tomēr kāds tiek aizķerts ar motocikla stūres rokturi, kas negadās tik bieži kā varētu likties, viss tiek atrisināts ar smaidu, atvainošanos un pārliecināšanos, ka nav nodarīts nekāds kaitējums. Un viss, braucam tālāk.

Nākamās četras dienas solās būt jocīgas. Jocīgi pavadīt pēdējo dienu Vjetnamā. Jocīgi doties uz lidostu, lai sāktu ceļu uz mājām. Jocīgi ierasties Rīgā. Un tad pirmā pilnā diena, kurā jau kaut kur ir jābrauc, kāds jāsatiek.

Braukt prom, protams, arī bija jocīgi, bet šobrīd pārlidot vai pārbraukt uz kādu citu tuvējo valsti liktos krietni mazāk jocīgi kā atgriezties. Un laika prognoze pat nesola pavasari.

"TOP darba devējs 2016 TIRDZNIECĪBAS sektorā ir SIA "Circle K Latvia"."

Kwe? Kurš brends ir zem Circle K?

Mazliet par Vjetnamas satiksmes īpatnībām... https://web.facebook.com/bikesofburden/

Es līdz galam neesmu atkodis, vai tā ir vjetnamiešu apmātība ar cūkgaļu, vai tā ir balto cilvēku apmātība ar vienu konkrētu ēdienu Vjetnamā, bet man gribās mest ar smagiem priekšmetiem katru reizi, kad kāds atkal uzmācas ar cūkgaļu ar nūdelēm, kad tu vienkārši pieej pie ēdinātavas izpētīt viņu piedāvājumu. Reizēm pietiek tikai paskatīties tajā virzienā. Reizēm vienkārši paiet garām. Tas šķiet īpaši dīvaini, jo te netrūkst ne garneļu, ne astoņkāju, krabju vai varžu kājiņu, ko gan, protams, neviens nekautrējas papildināt ar cūkgaļu. Ja tu esi veģetārietis, kas ēda arī zivis, tev kā alternatīvu cūkgaļai var piedāvāt arī pīli. Šodien, piemēram, pusdienās apēdām kebabus, un doner kebabs, lai alāhs nogrābstās, ir ar cūkgaļu.

Tagad sēžu viesnīcas recepijā, un tā vietā lai meklētu autobusa biļetes uz dienvidiem, eju cauri savam vecajam RSS rīderim, un skatos ēdienu receptes. Skatos, un domāju, kā atkal gatavošu ēst, kā es ēdīšu pupas un avokado, kā es cepšu picas zoles vakariem. Nav arī gluži tā, ka man būtu apnikuši rīsi ar nūdelēm, drīzāk pietrūkst tā sajūta, ka ir vieta šai pasaulē, kur tu pats vari sataisīt kaut kādu ēdienu, kas neaprobežojas ar lietu pārliešanu ar karstu ūdeni, vai vietu, kur kāds pie tevis var atnākt ciemos.

Vēl viena homesickness pazīme ir nākotnes plāni, kā es katru rītu iešu skiet, nopirkšu maisu ko dauzīt, pareizi ēdīšu, laicīgi iešu gulēt. Sporta kluba apmeklējumi parāda, ka tas viss nav neiespējami arī ceļojot, un tiešām šīs dažas dienas kurās ir bijuši treniņi ir likušās jēdzīgākās, tomēr doma par absolūto savas dienas kārtības kontroli šobrīd vilina, jo šeit, tomēr, uz tevi skatās kā uz nogarlaikotu balto cilvēku, kas atnācis uz sporta klubu meklēt piedzīvojumus. Šai attieksmei gan ir savi plusi, jo reizēm nomāc pārāk lielā nopietnība, kas saistās ar visa veida sportošanu, bet šoreiz stāsts ir par sava laika plānošanu un notikumu kontroli.

Jeb Džārmuša jaunās filmas iespaidā, Rona Padžeta vārdiem izsakoties:

"Get some sleep.

...

Take care of your teeth and gums.

...

Eat an orange every morning.

...

Raise your pulse rate to 120 beats per minute for 20 straight minutes
four or five times a week doing anything you enjoy.

...

"

Šodien bija jāatsvaidzina atmiņas par saules sistēmu. Protams, kad šito mācījas skolā, mums bija deviņas planētas. Tā nu, gatavojot nodarbību bērniem, es iegrimu astronomijas pasaulē un kaislībās ap Plutonu un citām mazajām planētām.

https://youtu.be/AwSra5p8MDw

Pagaidām komunisms nešķiet tik skarbs, kā likās. Redzēs, kas būs vēlāk.