Intuīcija teica, ka tā būs pareizā izvēle, bet filmas pirmās trīsdesmit minūtes šķita pārāk sadzīviskas. Pēc tam visi klucīši sāka krist pareizās vietās, un lēnais sākums atmaksājās. Ne pārāk lielais kino Bizes skatītāju pulks diezgan emocionāli reaģēja uz dažām epizodēm. Jāsaka, ka dažādie filmas apraksti mazliet radīja nepareizu priekšstatu par filmu. Nebūs pirmā reize, ka ir jānožēlo mēģinājums lasīt aprakstus latviešu valodā.

Nedaudz pieskaroties apmeklētāju tēmai, te nesen mājas ballītē atskanēja frāze: "Mūsu laikos nevarēja pat konfekšu papīrīti attīt bez pārmetošiem skatieniem." Es zinu, ka ir vesela paaudze mileniāļu, kam kino apmeklējums un popkorns ir sinonīmi, un tāpēc mūsu mājsaimniecība mēdz apmeklēt blokbāsterus Forumā. Bizē man blakus apsēdās džeks, kurš seansu sāka ar ļoti skaļa iepakojuma atvēršanu. Nebija tā, ka viņš neapzinājās savas rīcības sekas, kas man radīja sajūtu, ka viņam aizrādīt ir diezgan bezjēdzīgi, bet viņa mēģinājumi grauzt savas uzkotas pēc iespējas klusāk bija komiski neveiskmīgi. Filmā bija ļoti daudz specifisku skaņas efektu, kas mēģināja uzburt noskaņu, un tos visus pavadīja čaukstināšana, kamēr retās skaļās epizodes džeks nolēma netraucēt ar savām našķu skaņām. Cilvēki noteikti pamanīja šo džeku, lai gan neviens tālāk par pasīvi agresīviem skatieniem negāja. Visam klāt man izskatījās, ka džekam ir kaut kāda neiroze, jo tas veids, kā viņš mēģināja izķesēt savus kārumus no iepakojuma, un dzēra savu divlitrīgo gāzēto dzērienu, radīja sajūtu, ka viņš sāks raudāt, ja viņš tūdaļ neapmierinās šo vajadzību. Bet kopumā mana teorija ir tāda, ka uz šo filmu viņu atvilka viņa draudzene, un džekam par kino pieredzi ir pavisam cits priekšstats. Uz ko man gribētos teikt, ka ir ok uz filmām iet arī vienam, tāpēc es vienmēr pārliecinos, ka mans partneris zina, uz ko viņš dodas, savukārt pirmajiem randiņiem ir arī disnamiskākas un izklaidējošākas filmas. Lieli kino entuziasti mēdz iegādāties arī projektoru, un filmas skatīties mājās, jo kino zāle ne vienmēr ir labākā un ērtākā vieta. Es bieži vien klātienē filmas eju skatīties tāpēc, lai finansiāli atbalsītu tos cilvēkus, kas veido savas iestādes repertuāru, un Bizē specifiski es nopērku to dzērienu ne tāpēc, ka es trīs stundas nevaru nosēdēt ar tukšām rokām.

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)

Tagad es arī esmu redzējis Dieva Suni, un man drīkst būt viedoklis. Par latviešu filmām gan neizpausts viedoklis mēdz būt daiļrunīgāks par pašu viedokli. Pīļu dīķis un tā.

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free

Oh, wow! Tā gan nav filmas galvenā tēma, bet dzimšanas dienas dažreiz mēdz būt nevajadzīgs ciešanu iemesls. Kaut kur vaibos atgādināja Sundown un The Lost Daughter, lai gan tās ir trīs dažādas filmas.

Oh, wow! Tas ir noticis. Splendidā ir Straumes zāle. Es gan neesmu bijis klātienē.

Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.

Es biju redzējis The Fall, bet nebiju redzējis The Cell, kas ir režisora debija kino. Cik nu es atceros 2000. gadu, diezgan progresīvi. Teju vai stāsts par psihodēlijas asistētu terapiju. Grūti spriest par oriģinalitāti - varētu noskatīties tās filmas, kas šo ir iedvesmojušas - bet kopumā es teiktu, ka ir diezgan labi, ja nesnobē vizuālo daļu. Šī filma vairāk liek just lietas, kā izstāsta kādu stāstu.

Tālāk varētu vienkārši saukt vārdus, no kuriem Džei Lo nav svarīgākais, lai gan viņai esot sava loma tanī, ka filma tika tomēr uzņemta. Režisors iepriekš ir filmējis klipus, un spilgtākās autsauces ir uz REM klipu "Loosing My Religion". Diezgan daudz ir arī Deivida Linča. Šis tas ir no 1992. gada Drakulas, jo tērpu dizainere bija Eiko Išioka, no kā iespējams ir iespaidojušies arī Behemoth. Visbeidzot ir interesanti, vai personāžs "young Carl" ir sagadīšanās, vai nodeva psihoanalīzes pamatlicējiem. Gūglei katrā ziņā šķiet, ka es esmu pārrakstījies.