Vajadzēs zināmu laiku, lai apkopotu domas un vārdus par "Phoenix Rising", bet man gribējās redzēt šo stāsta versiju, lai spētu formulēt viedokli par to ne tikai no ziņu virsrakstiem. Ja nu kāds vēl meklē šo divu sēriju filmu, un nevar viņu dabūt, jo man bija zināms stragls viņu dabūt, let me know.

Es laikam atradu seriālu, kas man patīk. Es nezinu, cik oriģināls ir šis formāts, bet viena sērija ir zem divdesmit minūtēm. Viena vai divas insightful ainas, kaut kāda aina par seksu, mostly smieklīga, un viss. Kaut kādā ziņā, tas ir kā skatīties filmu vairākos piegājienos, bet katrai sērijai tomēr ir kaut kāda pabeigtības sajūta. Tas ir kā Lunchables, kur viss ir miniatūrs, bet noformēts vienas mazas maltītes formātā. Pietiekami gari, lai virzītu stāstu uz priekšu, bet pietiekami īsi, lai neizbesītu.

Arī in general man laikam patīk woke queer seriāli, jo tajos ir daudz cilvēcības. Iespējams ļoti palīdz tas, ka, piemēram, gay man personāžiem var sekot tādā bērnišķīga naivuma līmenī - ne tu īsti vari releitot, ne arī kaut kur zemapziņā vērtē viņu hotness. Tas ir kā skatīties stāstu par lapsas un eža piedzīvojumiem burvju mežā. Varbūt arī tas burvju meža elements palīdz, jo arī vide most of the time man ir diezgan sveša. Ne vienmēr to pašu var teikt par sieviešu personāžiem, jo tur kaut kur fonā ieslēdzas kaut kāds cits process, ko laikam tā vienkārši nevar nemaz izslēgt. Visbiežāk tas ir džadžmets par kaut kādām rīcībām, vai jautājums - why do you like this looser? Un spriežot pēc "hot celebrities" naratīva, es domāju, tā ir gana izplatīta parādība. Visi tie SNL ko reizēm nākas skatīties pārtinot uz priekšu, jo tad kad to vada kāds hot celebrity bez personības, astoņdesmit procenti skeču ir par viņu hotness, and how long are you going to milk this cow? It has no milk left.

Runājot par Bonding centrālo fokusu (so far), esmu dzirdējis kritiku par to, kā seriālā tiek atainots kink play. Mans pretarguments - un kurai fikcijai, īpaši jau seriāliem, nevar pārmest to pašu? Paralēli skatoties "We Are Lady Parts" (seriāls par sieviešu panku grupu), es nevarētu teikt, ka mēs iegūstam pareizu priekšstatu par pagrīdes mūzikas grupas ikdienu. Īpaši jau komēdiju žanra primārā misija ir izklaidēt, nevedod mūs pārāk sarežģītās vietās. Un tomēr Bonding, manuprāt, visu laiku vedina uz domu, ka kinks ir kauna produkts. Neesmu drošs, vai tam ir potenciāls atbrīvot no kauna. Nevertheless, we don't kinkshame. Bet sekss vispār ir diezgan mītiem apvīta tēma, līdzīgi kā narkotikas, un mēs tikai sākam kaut ko no tā saprast. Man šķiet, ka labākā cerība uz kaut kādu objektīvu bildi ir dokumentālās filmas ar pieaicinātiem ekspertiem, vai arī pašam dodoties pie kāda seksa terapeita. Cilvēki par seksu praktiski nerunā, un ja runā, tad tā ir kaut kāda performance, nevis saruna no ievainojamības pozīcijām. Savukārt māksla mums sniedz vai nu fetišizētu skatījumu, vai arī karikatūru. "Sex education" pirmā sērija ar bulijiem, kas gaitenī atņem naudu, ko vien ir vērts. Uz tā fona, starp citu, "Big Mouth" ir diezgan bērnišķīgs, bet nav slikts multeņu seriāls. Kaut kad nesen, pieminot "Big Mouth", cilvēks uzreiz pieminēja Shame Wizard performanci, kas neapšaubāmi ir lieliska. Es kādreiz nesapratu kauna milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, bet tas laikam tāpēc, ka man pašam kauns nav pārāk nozīmīga manas personības sastāvdaļa. Ir visādas citas, bet tā kā es bērnībā pārāk aktīvi netiku socializēts, un augu kā nezāle, kauns nav pārāk spēcīgi ietekmējis manu attīstību. Maybe it's a reason why I am so vanilla.

Vakar pārmaiņas pēc noskatījāmies "The Unbearable Weight of Massive Talent". Domāju, ka gandrīz visi ir redzējuši gifu ar Keidžu un Paskālu mašīnā. Jāsaka, ka skābes bits bija ļoti izklaidējošs.

Runājot par problemātiskiem vīriešiem, skatos, ka Bizē būs Tontegodes filmas pirmizrāde. We are just going with it?

Šorīt redzēju ziņu par to, ka Netflix ir kancelējis kaut kādu seriālu pēc pirmās sezonas, un es sapratu vēl vienu problēmu ar seriāliem - man nepatīk neskaidrība par to, vai stāsts ar kaut ko beigsies. Bailes bezjēdzīgi iztērēt laiku. Pie tam seriāla gadījumā ir pat grūti izdarīt apzinātu lēmumu, ka es tagad bezjēdzīgi nobumbulēšu nākamās divas stundas. Un te iezīmējas "Rick & Morty" un "Black Mirror" priekšrocība - katra sērija ir atsevišķs stāsts. "Black Mirror" pie tam tēli jāiepazīst katrā sērijā no jauna. Savukārt "Bojack" ir labais piemērs, jo stāsts attīstās līdz kaut kādām loģiskām beigām, lai arī kādas mocības man sagādāja pirmā sezona.

Izaicinājums ar filmām ir tāds, ka man ir vajadzīgas vidēji tās divas stundas nedalītas uzmanības. Man nepatīk pārtraukt skatīties filmas, un man nepatīk atsākt viņas skatīties no vidus. Man drošvien ir kāda saujiņa filmu, kuras es neesmu noskatījies, jo kaut kāda iemesla dēļ es esmu tās pārtraucis skatīties. Cita starpā man nepatīk nenoskatīties līdz galam arī sliktas filmas, jo kaut kur apakšā ir tā pati nožēla par bezjēdzīgi patērēto laiku, un noskatoties filmu līdz galam, ir cerība mīkstināt šo sajūtu, vai vismaz to nepasliktināt, vai arī ja ļoti paveicas, pat mainīt savas domas. Izņēmums gandrīz bija "The Substance", bet tur man mazliet apnika sevi mocīt, nevis tāpēc ka es obligāti to uzskatītu par sliktu filmu. Ja tā būtu ļoti laba, gan jau arī tās ciešanas nebūtu tik trakas.

Runājot par citu audiovizuālo saturu, man ir reālas grūtības atrast kādu seriālu, ko es gribētu skatīties. Pirms brīža es nolēmu, ka šis vakars pārmaiņas pēc nebūs tas, kurā es mēģināšu noskatīties kādu filmu, tāpēc pa ilgiem laikiem iegāju Netfix, un nekas man nerada tādu dzīves bezjēdzības sajūtu, kā mēģinājumi tur atrast ko skatīties. Kopš Bojack noskatīšanās, ir iznākušas septiņas Rick & Morty sezonas, kas bija tāds kā plāksteris. God knows cik ilgi viņš vēl izvilks, bet tās ir kādas desmit sērijas gadā, vai pat vēl retāk. Paskatījos, ko es neesmu noskatījies no Black Mirror pirms septītās sezonas. Sagūglēju vienas epizodes apskatus, un ātri vien atmetu šo domu. Es saņēmos līdz galam noskatīties Game of Thrones, bet es nepabeidzu "House of Dragon" pirmo sezonu. Ok, "Cunk on Earth" un "Britain" bija easy game, bet komēdija vispār ir atsevišķs plauktiņš. Bet arī tur ir Bo Burnham ar savu "Inside", un tā latiņa ir fucking augstu.

Varbūt jādod iespēja "Dune"? Kaut kad būs arī "Blade Runner 2099". "Andor" esot labi uzrakstīts skripts. So, I don't know, un es zinu, ka arī visu varenais internets man nevar palīdzēt.

Pirms gadiem, teiksim, astoņiem manā virzienā ielidoja uzbrauciens, ka es cibā esmu sācis rakstīt par filmām. Šo es atcerējos, jo parunājos Bluesky ar cilvēku, ar kuru es neesmu komunicējis tos pašus gadus astoņus, un saruna nonāca līdz "hipseri, kas katru gadu rada nevienam nevajadzīgus produktus". Tas "nevienam nevajadzīgais produkts" ir Latvijā tapušās filmas. Šodienas es uz to uzbraucienu (par rakstīšanu cibā, ne hipsteriem) varētu atbildēt: "Yeah, bitch, jo man vairs nav jāskatās Marvel filmas, un man tagad ir ko teikt." Daži zina, ka šī trauma ir tik dziļa, ka mani ir grūti piespiest noskatīties kādu Marvel filmu, un šī iemesla dēļ es tikai pēdējā gada laikā esmu noskatījies Dune un Blade Runner. Es esmu izaudzis par diezgan lielu snobu šo pēdējo astoņu gadu laikā, bet varu secināt, ka filmas man ir patikušas vienmēr, un tā vienmēr ir bijusi daļa no manas personības. Es pirms dažām dienām significan other parādīju "Pump Up The Volume", kas ir mana pusaudžu laika favorītā filma, kas ne tikai joprojām ir laba, un dod iespēju mani drusku labāk iepazīt, bet es arī zināju, kāda ir šīs nosacīti marginālās filmas nozīme vienā konkrētā kontekstā. Tā ka nav tā, ka es mīlestību pret kino atklāju sevī negaidīti un nosacīti nesen.

Vēl man tagam "kino" gribās ieviest atsevišķu jūzerpikču, un no visām, ko es spēju iedomāties (visus suņus un kaķus es esmu izskatījis, un neesmu atradis neko, ar ko girbētu releitot), visvairāk man patīk tā bilde, kur Maikls Džeksons sarkanā ādas jakā grauž popkornu. Patiesībā tā ir arī pirmā versija, kas man ienāca prātā. Bet... you know, Maikls mums ir diezgan problemātisks personāžs. Lai gan Lyric Blaster (ir tāda pagaidām margināla viktorīna Loftā) repertuārā ir "Pepsi Generation" melodija. Un arī "Smooth Criminal" turpina blāstot no JūTjūbes un Instagramiem.

Oh, wow! "Women Talking" izrādījās kaut kas cits nekā visas versijas, ko es varētu būt spējis iedomāties. Drošvien grāmatas formātā šis ir daudz niansētāk un ietilpīgāk, bet reizēm stāstiem vajag pielikt cilvēka sejas, lai tam noticētu pa īstam, un varbūt tieši tāpēc ir šāda filma. Bet atklāti sakot, man vispār patīk filmas kā stāstu medijs.

Dažas metaforas bija ļoti on the nose, taču ne mazāk jaukas. Nu, vai arī briesmīgas, bet jauks bija radošais veids, kā kaut ko parādīt, nenosaucot to vārdos. Bet lielākā vērtība, manuprāt, ir iespējas ļoti dekonstruētā veidā uz diskusiju paskatīties no malas. Vai varbūt ļoti konstruētā, es neesmu drošs. Problēma visiem ir viena, bet tik daudz dažādu skatījumu, kā to risināt. Drošvien tas parāda to, ka problēma visiem ir viena no putna lidojuma, bet katram jeb katrai ir savas sāpes, bažas, vēlmes un situācija, un tāpēc tik grūti ir panākt vienošanos.

Es, protams, negribu neko spoilot, tāpēc nespēju izteikties skaidrāk, bet man tagad ir jautājums, kāpēc šī filma tika ierindota tajās, ko es varu skatīties viens. Bet es neizslēdzu, ka reflektējot par šo tēmu visu mūžu, un iegūstot kaut kādu pārliecību par savu attieksmi, filma var raisīt arī aizkaitinājumu. Es tomēr tāpat kā Augusts esmu tikai vērotājs, mans viedoklis nav svarīgs.

Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies.

Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas.

Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.