Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free

Oh, wow! Tā gan nav filmas galvenā tēma, bet dzimšanas dienas dažreiz mēdz būt nevajadzīgs ciešanu iemesls. Kaut kur vaibos atgādināja Sundown un The Lost Daughter, lai gan tās ir trīs dažādas filmas.

Oh, wow! Tas ir noticis. Splendidā ir Straumes zāle. Es gan neesmu bijis klātienē.

Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.

Es biju redzējis The Fall, bet nebiju redzējis The Cell, kas ir režisora debija kino. Cik nu es atceros 2000. gadu, diezgan progresīvi. Teju vai stāsts par psihodēlijas asistētu terapiju. Grūti spriest par oriģinalitāti - varētu noskatīties tās filmas, kas šo ir iedvesmojušas - bet kopumā es teiktu, ka ir diezgan labi, ja nesnobē vizuālo daļu. Šī filma vairāk liek just lietas, kā izstāsta kādu stāstu.

Tālāk varētu vienkārši saukt vārdus, no kuriem Džei Lo nav svarīgākais, lai gan viņai esot sava loma tanī, ka filma tika tomēr uzņemta. Režisors iepriekš ir filmējis klipus, un spilgtākās autsauces ir uz REM klipu "Loosing My Religion". Diezgan daudz ir arī Deivida Linča. Šis tas ir no 1992. gada Drakulas, jo tērpu dizainere bija Eiko Išioka, no kā iespējams ir iespaidojušies arī Behemoth. Visbeidzot ir interesanti, vai personāžs "young Carl" ir sagadīšanās, vai nodeva psihoanalīzes pamatlicējiem. Gūglei katrā ziņā šķiet, ka es esmu pārrakstījies.

Sāku lasīt Dieva Suņa recenziju, kas principā apstiprināja manas aizdomas par to filmu. Cik nu korekti ir atsaukties uz recenziju, kuru es neizlasīju līdz galam, bet man drusku apnika lasīt detalizētus aprakstus par ekrānā redzamo. Lauris reiz bija atnācis teikt ievadvārdus pirms The Holy Mountain seansa, un man nav ne mazāko šaubu, ka viņš gribētu uztaisīt savu The Holy Mountain. Nezinu, vai Dieva Suns viņu ir tuvinājis šim mērķim. Katrā ziņā provokācija ir izdevusies, un es arī noteikti uz to pavilkšos, kad beigsies Riga IFF. Neatkarīgi no citām filmas kvalitātēm, provokācija ir labi, mums vēl pagaidām vajag provokāciju. Nez vai latviešu kino repertuārā ir līdzvērtīgs piedāvājums pēc visa ciešanu un varoņu kino piedāvājuma, ko mēs esam saražojuši. Tas ir mazliet līdzīgi kā ar Brekti. Es netiktu, ka es esmu liels Brektes mākslas cienītājs un patērētājs, un viņa parādīšanos tirdziņos es galvenokārt uztveru kā performanci, nevis reālu mēģinājumu pārdot piķī mērcētu kaķi par milzīgu naudu. Taču reālā māksla sākas, kad kāds konservs sāk mēģināt ierobežot Brektes aktivitātes.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Varētu jautāt, kāpēc pie mums joprojām notiek Baltijas Pērle, bet tik pat labi varētu jautāt, kāpēc tiek būvēts Waterfront, vai kāpēc nedēļas nogalēs ap Dailes teātri ir pārparkotas visas legālās un nelegālās apstāšanās vietas. Katrā ziņā Splendids uz nedēļu ir aizbliezts ar lielisku saturu.