Parasti par savām sliktajām filmu pieredzēm es nerakstu, bet ja filma ir nominēta Oskariem gada labāko filmu kategorijā, domāju, ka tai nekaitēs daži skarbi vārdi no random džeka, kuru tuvākie cilvēki reizēm dēvē par snobu. Un es nepiekasos kaut kādām tehniskajām nominācijām, manis pēc var runāt par lielisku aktiera darbu, inovatīvi trīcošu kameru, vai izteiksmīgākajām pumpām uz galvenā varoņa sejas, bet par ko bija šis gandrīz trīs stundas garais lieliskā Mārtija stāsts? Džons Stjuarts kāreiz šonedēļ veldzējās atmiņās par to, cik "patīkama" vieta bija Ņujorka viņa jaunībā, un ja mums šobrīd pietrūka sliktu priekšstatu par Ameriku no ziņām, tad šī filma lieliski mēģināja pastāstīt, ka Amerika varbūt tāda ir bijusi vienmēr. Uzreiz pēc filmas es noskatījos Stjuarta kolēģa sižetu par Melānijas doķenes pirmizrādi, un pirmizrādes viesi apstiprināja visus stereotipus, ko par viņiem bija iespējams iedomāties.

Bet runājot par aroda prasmēm, varbūt Šalamejs ir labs aktieris, bet es viņu esmu redzējis Dune pirmajā daļā, vienā SNL epizodē, un šinī šedevrā, un tagad šis būs mans priekšstats par viņu kā par aktieri, ja vien apvārsnī neparādīsies kaut kas, kas šo priekšstatu mainīs. Piedāvājums līdz šim nav bijis tāds, ka es skrietu pirkt kino biļetes. Varbūt Džonijs Deps ir sūdabrālis, bet viņš, piemēram, līdz pat pirātiem savu jaunā aktiera tēlu veidoja piedaloties projektos, kas varbūt reizēm bija jocīgi, bet ne klaji sūdīgi. Un jāsaka, ka arī pirāti lielākajā daļā bija gana izklaidējoši. Kas vēl mums ir ar savdabīgu bagāžu? Keidžs?

Bet tātad, par lielisko Mārtiju. Es neuzskatu, ka nepatika pret visiem filmas varoņiem obligāti liecina kaut ko sliktu par filmu, bet šīs filmas beigas es sāku gaidīt no epizodes ar joku par Hitleru, un filmai vēl bija divas stundas pierādīt to, ka priekšnojauta mani māna. Tur bija daudz epizodes par to, kāpēc Mārtijs ir sūdabrālis, bet Šalamejs varbūt ir labs aktieris, bet tanī brīdī, kad galvenais varonis paņem naudu, lai aizvestu kāda onkuļa suni pie vetārsta, un beigās to suni pazaudē bez jebkādas nožēlas, šī filma mani pazaudēja līdz galam. Un onkulis ar suni nebija nekāds labais tēls - viņš sadūra džeku, kas viņam mēģināja iesmērēt citu suni, un piedraudēja grūtniecei, kas no šī darījuma mēģināja izspiest sev finansiālu labumu, bet nu es vismaz novērtēju onkuļa pieķeršanos savam patversmes sunim. Varbūt vēl japāņu džeka motivāciju es sapratu, jo viņš bija tieši tāds pēckara japāņa tips, kādi pēc tam visai pārejai pasaule atnesa veselu kaudzi ar inovācijām. Un fakin Gvineta Paltrova bija lieliska savā norietošās kinozvaigznes lomā, kas ļoti lieliski saskan ar viņas marmora vaginālajām olām. Slay queen!

Lai vai kā, kopumā es esmu dusmīgs par to, ka es apklusināju savu intuīciju, noticēju Leterboksa četrām zvaigznēm un Oskaru nominācijai, un pakāsu savu single kino vakaru šādam mēslam. Dažas filmas es neizvēlējos, jo varētu tās mēģināt skatīties kopā, bet arī tad es varēju saīsināt savu darba dienu, un aiziet vienkārši uz Džārmušu, pat ja viņš nav lielisks. Man jau tā ar visiem treniņiem un plānu saskaņošanu laika filmām ir mazāk, kā man gribētos, un kino industrijas vilciens traucas uz priekšu ar nenormālu ātrumu. Un nav arī tā, ka visas festivālu pieredzes un obligātās latviešu filmas ir lieliskas, bet ar visu to tās neatstāj tik ļoti lielu pakāsta laika sajūtu. Man šķiet, ka uz Oskara nominācijām es turpmāk skatīšos ne tikai ar aizdomām, bet nu jau ar nicinājumu.