Vispār man jāsecina, ka Burns manā dzīvē ir bijis vēl nozīmīgāks, kā man līdz šim šķita. Un jau atkal ir jāpiekrīt manam šrinkam, ka tā ir sava veida reliģija. Ļoti sekulāra, bet tomēr tā piepilda kaut kādu filozofiski garīgu vajadzību, no kuras cilvēkam ir grūti izvairīties. Var jau būt, ka kaut kad nākotnē būs kaut kāds mākslīgais intelekts, kas spēs rast visas atbildes balstoties uz kaut kādu algoritmu, kas cilvēkā neradīs nemieru, bet pagaidām starp šo zinātniskās fantastikas utopiju un lielas daļas cilvēku vajadzību pieķerties jebkādai mistiskai pieredzei, pat ja tas viņus noved sazvērestību teorijās, ir milzīga plaisa. Bet katram ir savs trips. "Trips" šīnī gadījumā ir tāds filozofiski abstrakts koncepts, ko es lietoju ikdienā, piemēram, aprakstot suņa dīvainās attiecības ar viņas džemperi, kurām man ir grūti rast skaidrojumu, un kuras man atliek tikai pieņemt.

Es kaut kad iepriekš kontemplēju par to, kas ir tās lietas, ko cilvēks varētu nolikt templī sadedzināt. Tagad man ir diezgan skaidra atbilde, un šis dedzināšanas rituāls vairs nav tikai par "smuki sadega". Vakar man bija jāpaskaidro atšķirība starp mantu ar sentimentālu vērtību, un mantu bez sentimentālas vērtības, un es norādīju uz gleznu, kurā veiglī ir atpazīstama mana vecmāmiņa ar manu tēvu, kuram varētu būt kādi seši gadi. Blondie matiņi, par kuriem es izfrīkojos pirms bērēm, atrodot tos aploksnē, krietni palīdzēja tēlu atpazīšanā. Man ļoti būtu jāzaudē jebkāda cilvēcība, lai es to gleznu tā vienkārši izmestu atkritumos. Es drošvien uztaisīši šīs bildes foto, lai varētu ar to padalīties ar savu brāli, kuram varbūt kādreiz būs bērni, un topošajam cilvēkam varētu būt interese par savu izcelšanos, bet es mazliet apšaubu, ka manam brālim būs tik siltas jūtas pret mūsu tēvu, lai viņš to bildi gribēt arī paturēt. Es arī negrasos kļūt par memorabīlijas noliktavu, un šis būtu ļoti skaists un adekvāts veids, kā noslēgt šo vēstures lappaspusi. Visā sadedzināmās memorabīlijas sarakstā, šādas gleznas noteikti ir pirmās, kuras atdot ugunij, nevis kartiņas no izirušām attiecībām. Protams, pienāks laiks arī kartiņām no attiecībām, kas pilnīgi noteikti ir mirušas un kurām pilnīg noteikti nav nekādas vērtības, bet mirušu cilvēku vēsturēm tomēr ir prioritāte.

Bet lielākā bildē stāsts nav tikai par gleznu dedzināšanu. Šī dzīvokļa tīrīšana būs mans trips ar daudz dažādām atziņām.

Doma par to, ka man varētu piederēt dzīvoklis, ir mazliet mulsinoša. Tas ir ļoti īpatnējs kokteilis starp dažādām sajūtām. Tā nav panika par to, ka būs par kaut ko jāuzņemas atbildība. Es esmu paspējis piemērīt dažādas lomas dzīvē - no šofera līdz auklei. Tās pašas vecmāmiņas sakarā es esmu bijis tas, kas rūpējas par praktiskām lietām, tagad tās pašas lietas vienkārši būs darīt vieglāk, jo es tagad būšu gan kontaktpersona, gan lēmējs. Man ir jāpierod pie domas un atklāsmes, ka man ir jāizdomā, kā to visu savest kaut kādā nebūt skatā un kārtībā. Joprojām mani nepamet sajūta, ka tūlīt piezvanīs vecmāmiņa ar saviem iebildumiem un visnepiemērotākajā brīdī. Visi pēdējo gadu ceļojumi ir bijuši ar sajūtu - fingers crossed, ka šīs nedēļa, divu, četru laikā nekas nenotiks. Šis dzīvoklis, protams, arī nekādā gadījumā nebūs kaut kādas mājas, lai gan es neizslēdzu, ka viņš varētu kļūt par atslēgu tādām. Bet tas noteikti ir ievērojams paradigmas šifts, ka es nevaru visas savas mantas sakraut dažās kastēs, un doties kaut kur tālāk.