Šodienas Eirovīzijas pusfinālā bija viena dziesma, kas man pat... patika(?), un tā nebija Triānas Parka dziesma. Beļģiete gan nedaudz atgādina Auroru, bet, šķiet, tā kā reiz bija labā lieta.

Kiviča raidījuma intro (don't ask) viesi tiek sagrupēti politiķos, mūziķos, sportistos un... personībās. Personībass ir domās "u.c.", vai tā ir īpaša kasta, tādi kā renesanses civlēki? Nu, vismaz Dāvis Kaņepe titros ir režisors, lai gan jau sarunas sākumā ļoti tiek dēvēts par kultūras nama vadītāju (pans, laikam, tur ir intendēts), kas varētu nozīmēt, ka viņš ir personība, nevis vienkārši režisors.

Rubrikā, ieklausies kas viedajam un sirmajam black_data ir sakāms, kamēr vēl viņam ir pieejama ciba:

* Satori TV ir pārvērtēts.

* Donāti (donuts) ir pārvērtēti.

* Uz Inquisition koncertu gan derētu aiziet. Atcerējos, ka jaunais albums ir spirdzīgs. Vienīgi Nabaklab liek saraukt pieri. Ātrāk un skaļāk ir forši, bet paskatīsimies, cik šis akustikas titāniks spēj pavilkt blekerus. Runā gan, ka koncerti tagad notiek disenes telpā. Varbūt tas skaņai nāks par labu?

Visa maksāšana par digitālo televīziju ir reducējusies līdz raidījumam "Food Factory", jo nav seriālu ko skatīties. (Mozart in the Jungle, The Fall, The Following... bōōōōring waste of time.) Tur rāda un stāsta, kā daži onkuļi un tantes iemanās saražot tik un tik miljonus kūciņu, cepumiņu, konfekšu un pudeļu alus gadā, un saliekot to visu kaudzē, rindā, vai salejot vienā traukā, var uzkāpt līdz mēnesim, aptinot piecus Amurikas štatus piecas reizes, un piedzirdīt trīs Aleksandra lielā armijas. Un visas tās mašīnas ir tik krutas, ka vēl arī katru konfekti un cepumiņu iemanās iepakot individuālā apvalciņā. Redz, pirms mašīnas iegādes tantes un onkuļi cēlās četros no rīta, lai izceptos mandeļu mīklas kukulīšus sagrieztu šķēlītēs, un mērktu šokolādē. A tagad - hujkakš, un 500 štukas cepumiņu katru dienu sagriež un šokolādē iemērc mašīna, un onkuļi un tantes pārstumj tikai ratiņus.

Un tu skaties uz tiem milzonīgajiem cipariem, un domā - tur takš pietiek ar piecām fabrīkām, lai ar cepumiņiem apgādātu visu Amuriku. Ko dara visa pārējā Amurika? A visa pārējā Amurika taisa Feisbūkus, Holivudas filmas un izpilda veca Maikla Džeksona dziesmas uz madalīna, kas tēsts no kāda Ņujorkas parka soliņa vecajiem dēļiem. Nu, vai, vismaz, spēlē grandžu. Vienvārdsakot, ja cepumiņu var saražot divreiz lētāk, viņu noteikti vajag saražot divreiz lētāk, jo tas ir tik nenormāli kruta. Nu, kruta tas, protams, ir tik tālu, kamēr divreiz lētāks cepumiņš nozīmē to, ka tev paliek nauda pāri kaut kam citam, nevis ir iemesls nopirkt un apēst divus mandeļu cepumiņus ar šokolādi.

Iespējams, Domburs ir nomierinājies par reitingiem, un vairs gurķus pa studiju nemētā. Visādi, "saderam?", nāk ārā no viesiem, un, laikam, ar to viņam šobrīd arī pietiek. Līdz ar to saruna, lai arī laika ierobežojuma dēļ ļoti koncentrēta, tomēr daudz maz sakarīga, un par tēmu. Nu, vismaz salīdzinot ar Sprinģes aļa: "Kas ezītim miglā bija nēzdogā?"

Nu, lūk, kas interesanti, lielāko kretīnu partija vismaz muldēšanā izskatās pārsteidzoši labi. Nu, labi, viņiem ir klauns Šlesers, un arī Kalvīti, domājams, daudzi organiski nevar panest, pat, ja šis pasaka arī kaut ko jēdzīgu. Bet kopumā muļķus viņi tur nav savākuši. Lūk, toties mūsu superstārs Vjačeslavs izskatījās aprijies. Itkā vārdus liek kopā pareizi, itkā pat doma skaidra. Tikai problēma - tēma ir mazliet par kaut ko citu. Neizbēgami rodas sajūta, ka viņš tupa necērt zivi. Dies pasarg, ja izvēle būtu jāizdara starp muļķiem, vai kretīniem.

Kamēr skraidīju pa māju kā sanarkojies oposums, pēc ziņām pa tv atkal sākās kaut kāds šedevrs. Šoreiz vācu seriāls. Un, cik nu skraidot uz priekšu un atpakaļ sapratu, vienā epizodē vēstījums bija tāds - džusei atnāk no bijušā ielūgums. Pašreizējais čoms, protams, prasa, kas tad nu, kāpēc no bijušā, ko šis grib. Džuse šokā, trolejbusā krīt cilvēki, jo ielūgums ir uz bijušā kāzām, un precas viņš, ne daudz, ne maz, ar savu labāko draugu. Nu, un labākajās Ugunsgrēka tradīcijās, seko lekcija pašreizējam draugam, ka viņš tā nedrīkstot darīt, un cik tas ir šausmīgi.

A vēl saka, ka geiropa. Tas tur jums, varbūt, berlīnēs ir mīlas parādes, un visi pīpē zāli un staigā dredos. Īstam vācietim arī sāp sirds par zudušiem tikumiem.

Tie, kuri uzskata, ka sašutuma pilnas diskusijas sociālajos tīklos ir kaut kā rādītājs, varētu apgādāties ar televīziju. Satori un IR lasošā smārtfōnistu kopiena nav sabiedrība. Īstā sabiedrība ir teļļukā.

No sākuma LNT ziņu cilvēki aprunājās ar Ministru prezidenti par pielaidi valsts noslēpumam, airBaltic un fotoradariem, nu tur "interesenti izrāda interesi" un "nolikums tiks uzlabots". Vienvārdsakot - ziņas, Holivuda, ziņas. Un tad nāca "holivuda" ar Scenar terapiju. Nu, par slimiem cilvēkiem nav labi smieties, un es šeit domāju fiziski slimos, bet kad zaķis sāk stāstīt par to, ka aparāta vibrācijām ir jāsakrīt ar organisma pozitīvajām vibrācijām, man uzreiz top skaidrs, ka viņai sen ir bijis vajadzīgs aparāts, kas vibrē. Tā nu viņas tur trīs sēž starp ziloņu statuetēm un zaļo tēju, runā par enerģijām, un vibrē viena otru. Es piezīmēšu, ka no rīta teļļuku arī bērni skatās. Visādiem tur rudzīšiem ne tas ka politikā, šai planētai sievietes var sāk likties nepiemērotas, un jāsūta kaut kur uz alfa centauru. Lūk ar ko tas audzējs jāsāk ārstēt. A jūs te "speciālistam" piesējāties. To scenar terapiju, starp citu, var dabūt VC3, un kaut kā man šķiet, ka tur nevar aiziet uz organisma pozitīvi vibrāciju analīzēm. Lai gan, kas viņu zina.

Vienvārdsakot, no rīta teļļuks nē, rādžiņš nē. Labi, ka atradu kasti ar veciem diskiem. Vismaz Rammstein varēja uzlikt. A laika ziņas būs jāskatās internātos.

http://youtu.be/NFfSs_UkwCY

Redz, vakar atkal tikām pie pavisam klasiskas televīzijas, ar visām reklāmām un citām blaktīm. Nu, ir jau viņa mums tagad interaktīva, un kāda tik ne, bet par to es vēl neko nevaru spriest. Un tur ir visādi brīnumaini kanāli, ieskaitot Krievijas propagandu, un viskautkas jauns, par ko es agrāk neko nezināju, un pa lielam arī tagad neesmu palicis informētāks.

Protams, mēs viennozīmīgi esam mūzikas kanālu mērķauditorija. Ar meinstrīmpopsu viss takā skaidrs, viss tur hujārijās un migājās. Bet ir tāds šedevrs kā VH1 Classic. Vot tas ir spēks! Tas ir kā skatīties sūdīgu jūtjūbi.

Un tad vēl Domburšovs. Es tagad nevaru saprast, viņš visu laiku ir bijis tik kaitinošs, vai ir kļuvis tik kaitinošs. Viņš izsakās nesakarīgi, pārtrauc runātājus arī sakarīgas atbildes vidū, kas pats ļaunākais, mēģina būt asprātīgs. Vot ko, ko, bet mēģināt būt asprātīgam viņam nevajadzētu būt. Nu, un tad, kad viņš sāka skraidīt apkārt ar kāpostiem un gurķiem, es vispār ahujel. Viņš nav saskatījies kaut kādus amerikāņu diskusiju šovus?

Tikko redzēju epizodi no doķenes par surikātiem. Ir tāds strazdam līdzīgs melns putniņš sarkanām acīm. Ar to es gribēju teikt, ka tā arī nesapratu, kas par putnu. Lido tur, teiksim, ērglis. Putniņš noķērcās, surikāti pa alām. Foršs tāds putniņš. Bet, redz, ir tāda badīga sezona, un putniņš ir iekārojis kaut ko, ko kāds no surikātiem ir izracis. Putniņš noķērcas, surikāti pa alām. Nu, izrādās putniņš mēdz būt arī pimpis. Nu, bet surikāti arī nav muļķi. Vienreiz mūs piepisi, otrreiz uz šo joku mēs neuzrausimies. Nu, bet putniņš arī nav bez talantiem. Šis dzīvojot blakus šiem lopiņiem arī ir samācījies imitēt surikātu trauksmes signālus. Nu, vienvārdsakot, tādas abpusēji izdevīgas, bet ne vienmēr godīgas attiecības.

Vēl pirms tam ar vienu aci redzēju kaut ko par latviešu skvoteriem sapņu zemē Lielbritānijā. Viņiem tur likumdošana diezgan lojāla pret tiem, kas dzīvo telpās, kurās neviens cits nemitinās. Nozieguma moments ir tikai tas brīdis, kad skvoteri mēģina ielauzties telpās. Šie vēl tur metropolēs lasa pa miskastēm produktus, ko mums Maksimā pārmarķētu ar jaunu derīguma termiņu. Vienvārdsakot, skatījos uz šiem izveicīgajiem, dzīvē iekārtoties mākošajiem cilvēkiem, un domāju - nu gudri tie putni un surikāti tomēr ir, gudri.

Jeļena strādā, gatavo un uzņem viesus, tāpēc aerogrils viņai palīdz ietaupīt laiku. Viņš gatavo pats, un bez taukiem. Jo visiem patīk labi paēst.

Tas kreatīvs, ko rāda visos tajos TV veikalos, ir kaut kas neticami apbrīnojams un biedējošs vienlaicīgi. Tā ir mārketinga virsotne, kurai klāt nestāv pat visas poda baktērijas, parastie pulveri un higiēnas priekšmeti ar spārniņiem. Labi, tās visas isusjas trjapkas, naži, ar kuriem griež flīzes un parketu, maģiskie skrūvgrieži, ar kuru palīdzību var saskrūvēt kosmoskuģi, un rīves, kas 15 sekunžu laikā tev pagatavo čilli kartupelīšus, ir vismaz kaut kāds fans. Bet visi tie smaidīgie sārtvaidži, kas katru vakaru apēd vistu, pus kīlō karbonādes, divas kukurūzas vālītes un strūdeli, un tas viss, protams, gatavots bez taukiem, ir kaut kādi spageti monstra sektanti, un viņiem katru dienu ir svētais vakarēdiens. Un, prikaļi, viņi dzīvo starp mums, raksta internetus un iet uz vēlēšanām. Vienīgais, kas viņos ir mazāk biedējošs, salīdzinot ar jaunizceptajiem krimnaš imperiālistiem, šiem vismaz nav vēlmes ņemt rokās AK-47. Tā vismaz gribētos domāt.

Jā, vakar, pēc seriāla noskatīšanās, uz brīdi ieslēdzu telefīzoru, un ieraudzīju pasauli mums apkārt. Jā, arī uz Rīgas svētkiem bijām aizstaigājuši. Gandrīz tik pat episki kā aerogrils.