Viena no jaukākajām lietām, ko suns ir sācis darīt, ir prasīt noslaucīt seju ar dvieli pēc pastaigas lietainā dienā. Kas liek domāt, ka arī ķepu mazgāšanu viņa uztver kā neizbēgamu parādību, nevis vardarbīgu piespiedu aktu. Arī šim patversmes bumbulītim rūpju pieņemšana ir bijis ilgs process.

Es jau otro dienu pēc kārtas saskaros ar kritisku attieksmi pret suni publiskā telpā. Vakardienas pieredzi audio salonā es varētu norakstīt uz aroganci, jo es īsti nesapratu, ko suns pavadā nodarītu viņu glancētajām tumbām, bet tā kā šie iebildumi netika paskaidroti, es varu tikai spekulēt. Būtu gan interesanti, vai viņi arī pircējus ar maziem bērniem nelaiž iekšā, jo es skaidri iztēlojos, ko mazs bērns varētu izdarīt viņu glancētajām tumbām un spožajām podziņām visapkārt. Toties šodien es saņēmu aizrādījumu par to, ka suns apčurāja koku pretī medicīnas iestādei. Nav tā, ka es sunim ļauju apčurāt visu, ko viņš vēlas, bet līdz šim man tā konkrētā vieta ir šķitusi kā legāls mērķis. Jau atkal īsti nesapratu, kā dobe pie koka, kurā cilvēkiem nav paredzēts kāpt, varētu būt sliktāka par visām pārējām vietām pilsētā, un kāds medicīnas iestādei ar to visu ir sakars? Ne tur izsniedz sterilas šļirces, ne es tur esmu redzējis cilvēku rindas, un tā ir tāda medicīnas iestāde, kur es vispār nevienu cilvēku neesmu redzējis ieejam vai iznākam no tās. Piemēram, ja kāds koks ir pie āra kafejnīcas galdiņa, es kaut kā tomēr rēķinos, ka cilvēki tur mēdz ēst.

Ja tā globāli, ir diezgan sarežģīti sekot katra pilsētas iemītnieka nerakstītajiem likumiem, un nav tā, ka pilsētā ļoti labi sastāv jau ar rakstīto likumu ievērošanu. Pajautājiet man vēlreiz, ko es domāju par Dailes teātra apmeklētājiem un viņu tikumiem, bet es tomēr to pieņemu kā tādu neizbēgamu stihisku parādību. Vai sunim būtu vieta tikai suņu laukumiņā? Ar tiem laukumiņiem ir kā ir, un pilsētai par tiem arī nav pārāk liela interese, bet cita starpā pat daudzi lielveikali uzskata, ka suņiem tajos ir vieta, un katrs atsevišķais tirgotājs var izvēlēties savu attieksmi pret šādiem klientiem. Varbūt kāds varētu argumentēt, ka sunim vispār ir vieta tikai laukos, bet šī jau ir tā slidenā taciņa, kur mēs varam nonākt diskusijās par to, vai maziem bērniem ir vieta teātrī, un vai naktsklubi pilsētā ir svētāki par ģimenēm ar bērniem. Varam arī pacelt to līdz filozofiskam līmenim, un parunāt par to, kas suns ir tāds par dzīvnieku, un kāpēc viņš vispār eksistē uz šīs planētas.

Bet nenoliegšu, ka kopumā suņu saimnieki, tāpat kā citi pilsētas iemītnieki, nav bez savām problēmām. Es tiešām nesaprotu to nespēju paņemt maisiņu, un savākt pēc sava suņa, kā arī cilvēki saviem suņiem ļauj apčurāt visneiedomājamākās vietas. Tai pat laikā es nesaprotu pārbāztās miskastes ar vienreizējām kafijas krūzītēm, un tās jau nu noteikti dzīvos ilgāk par suņa sūdu, pat ja tās nemētātos uz ietvēm.