Noskatījos TED par "transparent" (joks par to, ka transpersonas arī mēdz kļūt par vecākiem), un domāju par dekonstrukcijas apmēriem un to, kāpēc daudziem tik ļoti tas izraisa šausmas? Jo tīri racionāli, ja kaut ko ir iespējams izdarīt, kāpēc lai to nedarītu? Ir jau, protams, kopienas, kas principiāli turpina braukt ar pajūgu, kad visapkārt ir šosejas un auto.

Anyway, tagad fonā skan Nine Inch Nails, un cik ļoti tajos "hey, pig" ir kaut kāds deviņdesmito vaibs, kas, iepējams, vairs nav un nebūs. Varbūt kļūdos. Un ļoti daudzi no šiem Reznoriem n' shit ir liberal as fuck, bet kaut kur dziļi vēl joprojām ir hardwired kaut kādos novecojušos priekšstatos, un vienīgi reflektējot, diskutējot un argumentējot ir nonākuši līdz pārliecībām, kas nekad nav bijušas dotas tāpat. Es pieņemu, ka tagad ir mazliet citādāt, tagad tā ir vairāk cīņa ar citādi domājošiem, mazāk cīņa pašam ar sevi.

Es atceros vienu sarunu, kas aizgāja augstos toņos. Es toreiz izteicu viedokli, ka īsti nesaprotu vajadzību iet praidā. Kopš tās reizes tik daudz par to ir runāts, ka man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tas viss kaut ko ir mainījis, tik ievērojami mainījis, ka tagad "viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu". Un tomēr iekšā joprojām ir daļa no tā pusaudža no deviņdesmitajiem, kas joprjām nav pārliecināts, kāpēc viņam šis viss būtu vajadzīgs. Pārējie lai iet, tas viss ir labi un pareizi, par to šaubu nav.

Feisītī atradu OskaR veikala lapu. Nu, tur ir savākti visi jaunizceptie latviešu dizaineri. Visa veida apdrukāta apakšveļa (ja atceramies, tad pēc Viņa Gaišības teiktā, arī t-krekls ir apakšveļa), un lietas ar latvju rakstiem. Nu, viss kā parasti.

Bet džentelmeņu komplekti, tas ir zelts. Pludmales komplekts ar koka tauriņu un filca somiņu man pacēla vienu uzaci. Burciņa (de fak, why?) ar uzrakstu "tu esi lielisks" lika ieplest acis.

Es varētu sākt tirgot burciņas ar dažādiem uzrakstiem. "Vēl tas kretīns". "Tu uzvedies kā pimpis, bet, atzīsti, tev patika". "Viņa nebija sajūsmā, bet, tāpat, skaitās". "Nu un kas, ka piedzēros". "Bet nākošnedēļ gan sākšu jaunu dzīvi".

"I love you. Let's get married." Skaisti, vai ne? Nu, ja neatklāj, ka šādu frāzi saka cilvēks brīdī, kad viņa draudzene kravā čemodānu. Bet, nopietni, tas kādam homō sapiensam var ienākt prātā, ka situācijā, kad otrs kravā čemodānu, viņam sirds aplidosies uzzinot, ka pirmais, pēkšņi, ir gatavs viņu precēt? Protams, mēs visi esam nepieredzējuši muļķi, kad situācija eskalējās līdz kaut kam, ko mēs negaidījām, bet, tiešām, "let's get married"?

Cīņu sporta veidos, kur, itkā, cīņā dodas trenēti cilvēki, ir tāda lieta, kā panikas bloki. Nu, ja runa ir par zobencīņu, tad viens no tādiem ir bloks ar rokām. Tā rezultātā, kā reizi, bieži tiek lauzti pirksti. Lūk, augstāk minētā situācija ir salīdzināma ar to, ka cilvēks nomet zemē ieroci, un rokas brīvi izstiepj uz priekšu, cerībā, ka pretinieks padosies.

Skatījos interviju ar Koriju Teiloru, un nespēju vien “nopriecāties” par intervētāju. Nav jau tā, ka viņam būtu viena auss, no pieres augtu pirksts, vai deguns būtu kā Pinokio, bet, tomēr, nu ir takš nesimpātiski cilvēki. Nu, tā netverami nesimpātiski. Un ņemot vērā cilvēka dabu un vēlmi “pāroties” (un es te nedomāju pišanos, bet visu to otrās pusītes, dvēseles radinieka un dzīves partnera meklēšanu), kurš parakstās būt kopā ar nesimpātiskiem cilvēkiem? Jo tā visa “pārošanās” fīča vispār ir diezgan netriviāla lieta. Protams, “beauty is in the eye of the beholder”, bet ir takš moments, ka tev jāspēj uz to cilvēku paskatīties vēl pirms rīta kafijas, viņš tev migāsies gar acīm kamēr tu ēdīsi brokastu bekonu, un vispār tev viņš būs jāsatiek katru sasodītu dienu. Nu, tas tā “tradicionālo vērtību” izkārtojumā. Nu, vot, kā, es jautāju? Vai te atkal ir runa, ka katrai cibiņai ir savs vāciņš, un nav neglītu cilvēku, ir tikai dažādas preferences?

Tieši šobrīd nāk prātā Inokentijs Mārpls, kas nav uz labu. Īpaši tādēļ, ka stāvēšana vārtos higiēnai par labu nav nākusi.

Bet, šis arhaiskais video notrigerēja mana mīļākā Kristiana Sleitera personāža teikto, ka visas izdarīšanas vērtās lietas jau ir izdarītas. Lūk, kā tur īsti ir, nav tā, ka visas dziesmas par pupiem, vagīnām, dzeršanu un dusmīgām mammām jau ir nodziedātas? Vai arī es vienkārši esmu vecs, un jauniešiem ir joprojām ko teikt par to visu, pie tam tā, lai varētu noticēt? Jā, šķiet, spēja noticēt ir tā lielākā problēma.

Kas varētu būt par iemeslu, lai rietumnieciska "kristīga" sieviete precētu ortodoksālu ebreju? Nu, to, kas tur melnās drēbēs un pūkainu cepuri lec āzī, ja jāprecizē.

Apelsīni, kā izrādās, tradicionāli Latvijā neaug. Nelietojie, lūdzu, apelsīnus. Latvijā, piemēram, tradicionāli aug aronija. Lietojiet aroniju.

P.S. 100. grami kultūras, un vairāk neiesvēra. Moderatori tādi ģēniji. Dirsā darbs un materiāls, vienvārdsakot.

Jā, īsti neizsekoju cepienam par naudu, tik vien piefiksēju, ka viena no pirmajām nabadzības pazīmēm ir zināt cik maksā lietas. Un te nu es skaidri apzinos, ka esmu nabags. Es zinu, cik maksā alus, cik maksā skapis, kuru esmu gatavs arī nopirkt, cik maksā televizors, mugursoma, vinila plates. Zinu, par cik Rīgā var normāli paēst, un kad sākas dārgi. Aptveni zinu, cik man maksās auto remonts. Zinu īres cenas Rīgā. Un, es nemēģinu tagad ņirgāties. Protams, es nezinu, cik maksā litrs piena, vai kilograms cīsiņu, arī tādēļ, ka tādas lietas nelietoju. Un, pasarg dies, mani no tiem laikiem, kad veikalā bija jāskaita, cik naudiņas tu esi ielicis groziņā. Never again! Bet savus pirkumus pārdomāju, ilgi izvēlos, izvēlos laiku, kad mantu pirkt. Es nevaru šobrīd tā vienkārši ieiet veikalā, un nopirkt aifōnu, jo vecais telefons ir piebesījis, vai televizoru, jo ir beigusies Game of Thrones jaunākā sezona. Tātad, kamēr tas tā ir, es esmu nabags, un varu vien atļauties spontāni nopirkt vinila plati, vai sporta ekipējumu, kad pēkšņi savajagās. Jeb, kā saka briti - es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas kurpes.

Šodien “feisītī” taisīju eventu futenei, jo kaut kā regulārie entuziasti klusē. Lai iniciatīva pilnībā netiktu pārlikta uz maniem pleciem, sākumā bija doma uzlikt kādu bildi ar pusplikām meitenēm. Beigās neuzliktu.

Bet, tad par tām pusplikām meitenēm. Lūk, visādi sociālantrapalogi un primātu pētnieki skaidri zina, kādēļ seksīgi ir lieli pupi, sakačātas lūpas un apaļi dibeni. Jā, kaut kā tā apaļā forma cilvēkam patīk. Laikam liek domāt par sauli.

Jā, bet kā sociālantropologi un primātu pētnieki skaidro seksīguma palielināšanai vēlmi meitenes (un reizēm arī puikas) izvārtīt dubļos, iemērt eļļās, noķēpāt ar krāsām? Ok, mājām fasādi krāso, lai māja smukāka. Then again, visādi bezkoncepta grafiti rada nobružātības efektu. Bet te jau nav runa par dzīvojamo māju. Takš, vroģi, cilvēks.

Citās ziņās, ja būtu jāemigrē, es gribētu uz Kanādu. Valsts, par kuru atceras tikai hokeja pasaules čempionāta laikā, un citējot South Park. Viss pārējais ir mistērija.

Mūzika viņiem ir jocīga. Piemēram, Selīna. Nu, paņemam kādu amerikāņu puņķainu gabalu - tētis, pametis, vai dzērājs, dzīve treilerī, vai mazgājot traukus, un sapnis par pokarjeru. Selina... nu, dzied, un dzied. Viņai vajag slavu un nadu? Priekš kam? Brajans Adams? Ēē... Kanādas Bons Džovijs... takā ne gluži? Rokeris Kaža? Ne tik tizls? Nē, takā muzikāli viss ok, bet ne gluži arī skaidrs - priekša kam? Lūk, Stings, jā - metini kuģus līdz savai kapa malai, vai kļūsti par zvaigzni. Pat metāls kanādiešiem ir tāds... nu ir divas lielas plūsmas, amerikāņu un eiropiešu... un tad tur kaut kur ir Kanāda, kas, šķiet, Bahu ir pārklausījusies. Nu, visādus hipsterus kā Mother Mother, vai AU4 es pat neapspriedīšu.

Kas vēl ir zināms par Kanādu? Tur likumsargi staigā sarkanās uniformās ar haskijiem pie sāniem. Bebri ar grizlijlāčiem ēd pankūkas ar kļavas sīrupu. Vīri ar kuplām ūsām un rūtainos flaneļa kreklos cērt kokus, un pludina lejā pa upēm un Ameriku. Viņiem ir astranauts/kosmonauts, kam patīk dziedāt Bovija dziesmas. Kaut kāda jocīga iemesla pēc viņiem padodas ziemas sporta veidi. Vienvārdsakot, ja Alāhs iedos ISIS burvju nūjiņu, kas iznīcina visus neticīgos kapitālistus, viņi drīzāk atcerēsies par Norvēģiju, kā par Kanādu.

Un, tai pat laikā, viņi ņem un uzvelk "veļikuju ģeržavu" kā mazus ežus.