Atzīmējot aktuālo tautas kalpu balsojumu par Stambulas konvenciju, mūsu mājsaimniecība vakar pievērsās vardarbībai ģimenē. Civilizētai, abpusēji akceptētai, un trenera uzraudzībā, bet es ļoti novērtēju laiku, kad tas notika. Vispirms mēs katrs paklopējām treneri viena raunda garumā, tad viens otru. Man reportē, ka esot bijusi emocionāli pielādēta pieredze, kad adrenalīns izgāja no sistēmas. Kaut kādā ziņā tas bija sagaidāms, jo mēs pirms tam runājām, ka es nebūšu pārāk labs sparinga partneris, jo tur ir jāpārvar psiholoģiskas barjeras, lai mani sāktu sist arī ringā, un tomēr tikām līdz šai pieredzei. Kas man šķiet nedaudz interesanti, ka man šinī situācijā absolūti nebija bail nodarīt pāri savam svarīgākajam cilvēkam, turpretī man bija bail, ka es trenerim varētu netīšām iesist pārāk stipri. Tas gan varētu būt mazāk saistīts ar kaut kādu emocionālu saikni ar "pretinieku", vairāk ar atšķirīgo sagatavotības līmeni, jo lielāka stresa apstākļos ir lielāka varbūtība instinktīvi izdarīt kaut ko muļķīgu.

Tā saucamā “muskuļu atmiņa” ir prikolīga lieta. Es ar treneri jau biju piefiksējis, ka man diez ko veikli nepadodas kaut kādi vingrinājumi pārī. Reizēm arī sitot kombinācijas kaut kas aiziet automātā, kas galīgi nav tas, kas no manis tika prasīts. Bet jaunais novērojums sakarā ar atgriešanos grupā ir tāds, ka atstrādājot kombinācijas pārī, kur es esmu tas, kurš uzņem sitienus, smadzenes automātiski grib atbildēt, un to ir ļoti grūti “atslēgt”. Kad mums bija tas covid lokdauns? Lūk, vismaz kopš tā laika es uz grupu neesmu gājis, bet esmu trenējies individuāli. Interesanti, vai šis kaut kā ietekmē arī sapņus, kuros notiek kaut kāda cīņa ar sliktajiem personāžiem? Pēc manas izpratnes par cilvēka uzbūvi, arī visa tā “muskuļu atmiņa” tomēr mājo galvā.

Ar septembri sākās jauna ēra, un es esmu atgriezies grupu treniņos. Grūti atturēties no iespējas doties uz treniņu pēc darba laika trīs minūšu attālumā, visu dienas vidu nedēļas garumā plānojot bez iespringuma. Bija arī daži raundi sparingu, bet šoreiz tas bija kikbokss. Es noteikti nevaru ielādēt ne vienam ar kāju pa ausi, un vispār dažas boksa iemaņas traucē kikboksam, bet mani vakar nenosita, un tas jau man likās diezgan kruta. Pēdējā raundā es pat nedaudz aklimatizējos, un man pat negāja pārāk slikti pret džeku, kurš savukārt var ielādēt ar kāju pa ausi. Jāsaka, kad es gāju pirkt kāju sargus, man bija dažas bažas, vai es neiesaistos nevajadzīgā avantūrā, un man būtu laiks atgriezties pie kaut kāda skvoša, vai kaut kā mierīgāka un mazāk intensīvāka, bet šķiet, ka kādu laiku šis vēl strādās. Tas gan neatceļ arī skvošu, bet nedēļā ir tik daudz dienu, cik viņu ir, un ir jānosprauž arī kaut kādas prioritātes.

Vakar bija iespēja divus raundus viegli pasparingot ar treneri – bez kapes, bez ķiveres. Un nevis ar manu individuālo treneri, kas ir treneris jau vairākus gadus, bet mūsu kopējo treneri. Es nešaubījos, ka profesionālim mani dzenāt par ringu būs bērnu rotaļa, bet tāpat tā bija ļoti pazemību raisoša sajūta. Manis pietika uz kādam 30 sekundēm katrā raundā, pēc kurām iestājās izdzīvošanas režīms. Tai pat laikā tā ir ļoti aizraujoša sajūta.

Godīgi sakot, es tieši tā arī sāku aizrauties ar boksu. Mani pierunāja aiziet pie trenera, un es sākumā pat biju pārsteigts, ka man vispār liek darīt tik daudz boksa. Bet tajās reizēs, kad overbukojot treniņi sanāca kopā ar vēl kādu, bija iespēja izjust šo stūrī iedzītā sajūtu, un tas piešķīla nenormālu azartu. Līdz pat šai dienai iespējas attīstīties ir neizsmeļamas, kamēr vien atrodas pretinieks, kas tevi var nolikt pie vietas un iedzīt stūrī.

Runā, ka skvošs ir zaudējis savu pievilcību jauno speciālistu vidū, un ka tagad visi mileniāļi spēlē paddle tennis, bet man patika atkal uzsist pa bumbiņu. Bija pārsteidzoši un patīkami uzzināt, ka panikas brīžos es joprojām varu iesist bumbiņu stūrī. Atsist bumbiņu, kas ir tuvu stiklam vai sienai, protams, ir izaicinājums, bet godīgi sakot, es biju gaidījis, ka būs daudz sliktāk. Es nekad neesmu spēlējis augstā līmenī, bet domāju, ka iepriekšējo formu varētu atgūt dažu apmeklējumu laikā. Visi refleksi tur dziļumā ir saglabājušies, kas jau tagad nekontrolēti un negaidīti līda ārā. Bet galvenais, ka joprojām ir fun.

Akurāt spēles es neskatos, bet ziņās sekoju Bostonas grūtībām ar Ņujorku, tāpēc mani tagad sasniedza ziņa par Teituma traumu. Un traumas, kas gūtas strauji atsperoties, hurts right in the meow-meow. Pie tam vēl ir aizdomas par ahileju. Gan jau potīšu cilvēkiem ir citas jūtas, bet es saprotu, kā te var izplūst asarās par to, ka fiziski viss it kā ir labi, ja neskaita nogurumu, bet ķermenis pasaka - fuck you, you should slow down.

Man laikam gribētos iemācīties par cilvēka ķermeni kaut ko vairāk. Lai gan dažas lietas man problēmas ir sagādājušas arī divdesmit gadus atpakaļ, bet šobrīd man gribētos spēt tās novērst un risināt arī bez iespējas tik līdz speciālistam. Daļēji tam ir sakars ar vecumu, varbūt ne tik daudz ar pašreizējo, bet vairāk ar neizbēgamo, daļēji tam ir sakars ar brūkošo uzticību visām institūcijām. Nav tā, ka es neticu, ka Latvijā ārsti ir spējīgi veikt sirds transplantāciju, bet problēma ir faktā, ka šie ārsti tieši ir aizņemti ar to, ka cīnās par cilvēku dzīvībām, un nenodarbojas ar muskuļu sastiepumiem, vai ko tādu. Mums parastajiem mirstīgajiem visā pārējā laikā ir pieejamas rindas, nekompetence un konservatīvisms. Es pat šajā sarakstā neiekļaušu ezotēriku, kuras dēļ mirst nevakcinēti bērni, vai cilvēki par autoritāti uzskata ārstu, kurš kaut ko bīda par pēcnāves pieredzēm.

Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.

Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.

Vēl pasaulē ir tāda parādība kā sporta kluba tētuki. Sāksim laikam no pozitīvā gala.

Pirmdienās pēc mana treniņa sarodas kaudze ar bērniem, un pilna recepcija ar vecākiem. Daļa no vecākiem ir tādi, kas jau gadiem nāk uz savām grupiņām, es aptuveni nojaušu viņu nodarbošanos, un ļoti necienu viņus par to, bet taisnības labad tīri cilvēcīgi viņi nav sliktākie cilvēki pasaulē. Viņi paši pēc brīža uzrodas ģērbtuvē, lai dotos uz savu treniņu, viņi ir gana paškritiski, empātiski, un spējīgi izrādīt mīlestību. Galvenokārt es viņu klātbūtni pamanu tādēļ, ka sporta kluba priekšpuse ir pārparkota kur drīkst un nedrīkst stāvēt, un man ar savu kuģi tas rada problēmas tikt laukā no stāvvietas, lai gan ierodoties uz treniņu es nevaru paredzēt visus ģeniālos cilvēku pārkinga skilus, un totālu nemēģināšanu padomāt par citiem.

Nav daudz, un tādus es pārsvarā pamanu pa dienu, kas iet trenēties kopā ar savu bērnu, un tos nākas paciest kopā ar to bērnu. Reizēm man rodas vēlme tādiem darīt pāri, pastāstīt viņiem, lai liek bērnam mieru, un lai vispirms savāc kārtībā sevi, ja reiz viņš ir tik zinoši par to, kā vajag lietas darīt pareizi.

Un arvien vairāk es sāku pamanīt tos, kas atved bērnu uz treniņu, un tad vienkārši tur recepcijā sēž. Es nezinu katru individuālo stāstu, bet man gribās šos cilvēkus turēt aizdomās. Sure thing, bērnam ir divi vecāki, un ja ir situācija, kur vienam no viņiem bērns ir jāaizved uz ārpus skolas nodarbību, un jāziedo šis laiks no sava dienas, neko darīt. Bet man liktos loģiski, to laiku nevis vienkārši nobumbulēt, bet arī veltīt sportiskām aktivitātēm. Un tas nav obligāti jādara kopā ar bērnu, un ja bērnam ir treneris, pat labāk ja vecāks nejaucas iekšā treniņa procesā. Kas mani satrauc, vai tie jaunie džudisti un kikbokseri paši ir izvēlējušies šo hobiju, vai arī tā ir tieši šo tēvu izvēle viņiem likt trenēties. Es esmu atskatījies uz bērniem, kas ir nelaimīgi par to, kur viņi ir nonākuši, es zinu reālus piemērus, kur tēvs nelaiž savu sešgadīgo dēlu uz dejām, bet liek iet uz džudo, kur citā starpā ir jāpiedalās arī sacensībās. Un labi, man nesaskan dzīves filozofija ar gym bros, kas savus bērnus audzina par nākamajiem gym bros, but my guy, ja tu savu filozofiju realizē tikai caur saviem bērniem, I spit in your soul. Kanta imperatīvs to the rescue. Your children are not means to your goals.

Nav tā, ka es neapzinājos šādu risku, bet jauno gadu es sagaidīšu ar zilu aci. I had fun, of course, bet tāpat tas nav tas, ko es gribēju. Stulbi arī tas, ka spēju noturēt fokusu visu laiku, izņemot pēdējās piecas minūtes, kad pēdējie trīs raundi bija daudz vieglāki kā vidējie, jo man izdevās atlābināties. Atslābinājos mazliet par daudz. Ceru uz vēsturisko pieredzi, ka ballītes, kuras es pavadu ar zilu aci, ir diezgan jautras.

Šodien, sildoties uz velotrenažiera, televizorā redzēju muay thai bokseru iznācienu. Viņiem parasti ir tā lieta ap galvu, kas saucās "mongkhon", bet tai ir dziļas saknes tieši cīņu kontekstā. Kas mani pārsteidza, ir tas, ka viens no cīkstoņiem iznāca ar salmu (gan jau palmu lapu, bet tas šeit nav svarīgi) cepuri galvā, un pītu groziņu pār plecu, kas iesiets tādā ļoti vienkāršā striķī, kādu varētu nopirkt Depo. Tas viņam lika izskatīties mazliet pēc Amazones indiāņa, ko varētu redzēt kādā National Geographic filmā. Skaidrs, ka viņš uz cīņu nav nācis pa taisno no džungļiem, bet kosplejo vienkāršo cilvēku no sava reģiona. Tāds vienkārš zēns no laukiem, gluži kā Māris Briedis. Māris Briedis aside, pēc visa spriežot, vienkāršā cilvēka tēls ir cieņā arī šādā kontekstā. Bet man neliek mierā tas striķī iekārtais groziņš. Es saprotu kaut kādus tradicionālus apavus, apģērbu, galvas rotājumus, kam ir kāda tradicionāla garīga vērtība, bet šādu praktisku lietu izmantošana sava vienkāršā cilvēka tēla izveidei man šķiet patiešām jocīga. Tas ir kaut kur līnijās, ja Porziņģis saietu tādā patriotā, ka uz izlases spēli ierastos pastalās. Tai pat laikā es nešaubos, ka kaut kur kāds mūsu tautietis varētu uz kādām sporta sacensībām ierasties, piemēram, ar malkas klēpi, vai kaut ko tādās līnijās. Tas būt ļoti laikmeta garā.