Šodien, sildoties uz velotrenažiera, televizorā redzēju muay thai bokseru iznācienu. Viņiem parasti ir tā lieta ap galvu, kas saucās "mongkhon", bet tai ir dziļas saknes tieši cīņu kontekstā. Kas mani pārsteidza, ir tas, ka viens no cīkstoņiem iznāca ar salmu (gan jau palmu lapu, bet tas šeit nav svarīgi) cepuri galvā, un pītu groziņu pār plecu, kas iesiets tādā ļoti vienkāršā striķī, kādu varētu nopirkt Depo. Tas viņam lika izskatīties mazliet pēc Amazones indiāņa, ko varētu redzēt kādā National Geographic filmā. Skaidrs, ka viņš uz cīņu nav nācis pa taisno no džungļiem, bet kosplejo vienkāršo cilvēku no sava reģiona. Tāds vienkārš zēns no laukiem, gluži kā Māris Briedis. Māris Briedis aside, pēc visa spriežot, vienkāršā cilvēka tēls ir cieņā arī šādā kontekstā. Bet man neliek mierā tas striķī iekārtais groziņš. Es saprotu kaut kādus tradicionālus apavus, apģērbu, galvas rotājumus, kam ir kāda tradicionāla garīga vērtība, bet šādu praktisku lietu izmantošana sava vienkāršā cilvēka tēla izveidei man šķiet patiešām jocīga. Tas ir kaut kur līnijās, ja Porziņģis saietu tādā patriotā, ka uz izlases spēli ierastos pastalās. Tai pat laikā es nešaubos, ka kaut kur kāds mūsu tautietis varētu uz kādām sporta sacensībām ierasties, piemēram, ar malkas klēpi, vai kaut ko tādās līnijās. Tas būt ļoti laikmeta garā.

Porziņģa trauma svētdienas spēlē mani ir aizvedusi interesantās vietās.

Pirmkārt - profesionālais sports. Nav nekāds noslēpums, ka profesionālais sports nav pārāk veselīga nodarbe. Porziņģis intervijā solījās kaut vai nomirt laukumā, ja būs tāda nepieciešamība, bet viņa iespējamā trauma ir tika specifiska, ka es nez - man laikam būtu bail riskēt ar savu veselību tik ļoti. Te, protams, ir virkne interesantu hipotētisku dilemmu. Piemēram, iegūt čempiona titulu, bet beigt savu karjeru. Vai arī uztaisīt uzreiz operāciju, un turpinātu veiksmīgu karjeru, bet vairs neiegūt iespēju spēlēt finālā. Visbeidzot, protams, pieņemt, ka tu esi izdarījis pietiekami komandas labā visas sezonas laikā tai skaitā pirmajā fināla spēlē, kādēļ komanda sērijā ir vadībā, un tu jau esi nopelnījis titulu, ko komanda iespējams iegūs arī bez Porziņģa palīdzības. Viņš ir svarīgs spēlētājs, bet ne izšķirošs, īpaši jau gadījumā, kad viņš nav savā labākajā fiziskajā formā. Lukas situācija ir daudz interesantāka, jo ir versija, ka viņš dzīvojot uz peinkilleriem, un lai arī cik niecīga ir varbūtība, viņam uz svara kausiem stāv nāve no plaušu traumas bez jebkādām metaforām. Luka, protams, ir Dallasai kā Džordans. Tas es tā spriežu pēc divām spēlēm, lol.

Otrkārt, es Jūtjūbē atradu Brian Sutterer MD, un, džīzas, cik aizraujošs saturs tas ir. Potītes vien ir neizsmeļams aizraujošas jaunas informācijas avots. Bez pieejas ārkārtīgi dārgiem izmeklējumiem, mēs ar saviem fizioterapeitiem varam mēģināt uzminēt sāpju un traumu cēloņus velkot kārtis. "Metot kauliņus" būtu too much of a pun. Un es labprāt gribētu zināt, ko es vakar treniņā tādu traumēju, kas man ikrā rada sāpes, bet netraucē kāpt pa trepēm. Vai kāpēc pēc ieskriešanas sienā futbolā, man joprojām nelokās viens pirksts, ja reiz rentgens neuzrādīja lūzumus.

Fun, fun, fun. Es ceru, ka Apple Watch kādreiz būs iestrādāta pilnā magnētiskā rezonanse.

Es pēdējo mēnešu laikā esmu novērojis, ka mana pulsa augšējā robeža ir pacēlusies. Lai sasniegtu 175, vairs nav nepieciešams veikt pārcilvēciskas darbības, un arī pēc sajūtām ne vienmēr es varu secināt, ka pulss ir tika augsts. Bet nu ir sācies laiks saņemt brīdinājumus no pulksteņa, ka naktī pulss ir zem 40. Tagad es zinu, kādi ir aplikācijas uzstādījumi.

Džīzas, kā mani dolbī kreatīns... katru fakin reizi! Ja vēl man patiktu šī sajūta, varētu lietot alkohola vietā, bet disociācija nav mana mīļākā tēma. Es laikam labāk ņemtu tos gremošanas traucējumus, kas pēc laika pāriet, nevis šo. Bet jāatzīst - strādā.

Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

Izskatās, ka šis ceļojums (pun was not intended, but it makes sense) liks pārskatīt attiecības ar manu treneri. Tā kā šī boksa/kikboksa lieta sāk kļūt par couple thing, man būs savi treniņi pie sava trenera, un kopīgie treniņi pie otra trenera. Un es arī nepretojos šim uzstādījumam, jo tie ir diezgan dažādi treniņi pat tad, kad viņos ir jādara tās pašas lietas, un man jau sen gribējies diversicēt šo pieredzi, bet tam drusku traucēja lojalitātes jautājums. Šinī situācijā mans treneris diezan pavirši iztērēja savu uzticības kredītu, kas bija aizlienēts no manis. He had his chance, he fukced up it a little bit.

Šorīt mani informēja, ka Didrihsone esot piezemējusies tajā pašā provincē, uz kuru mēs rīt izlidojam. Es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet ņemot vērā, ka pie mana trenera nāk arī visādi influenceri, un es viņus uz aci nemāku atšķirt no parastiem cilvēkiem, es neko nevaru izslēgt.

Visādi citādi es ceru, ka nedēļas laikā būšu iemācījies nostāties špagatā, vai vismaz izmēģinājis "american dancing" kā Van Damme.

https://www.youtube.com/watch?v=CE8XKeN0zk4

Es tagad drīkstu dzert arī tēju. The joy!

Pašreizējā diēta man būs iemācījusi pazemību. Un lieku reizi atgādinājusi par mūsu trauslo ķermenīšu ierobežotajām spējām. Kā arī to, ka katrai lietai, ko tu liec savā ķermenī, ir milzīga ietekme, un tur pat nevajag neko tik dramatisku kā, piemēram, alkohols.

Iespējams, ka tie, kuri regulāri seko gavēnim, šo jau zina, bet daži paredzami un neparedzami novērojumi:

* Bada intensitāte ir mazinājusies, bet nav gluži tā, ka tā ir pārgājusi pilnībā. Kā jau es gaidīju, ir diezgan grūti šādā veidā pieēsties līdz ilgstošam sātam.

* Galvassāpes, reiboņi un bezspēks. Arī šis ir mazinājies, bet nav pazudis pilnībā. Taču vienu dienu kaut kad sākumā es galvenokārt pavadīju ēdot un guļot, un arvien pieaugošām galvassāpēm. Nu jau es varu paēst, uzreiz pēc tam nevēloties mazliet pagulēt, un arī galva sāp reti un ne pārāk stipri.

* Viens no veidiem, kā ķermenis taupa enerģija, ir pazeminot ķermeņa temperatūru. Nu jau tā ir pacēlusies līdz 36.4, bet tā noteikti vēl nav mana normālā ķermeņa temperatūra, un sākumā bija vēl mazāk. Pieņemu, ka no turienes arī salšana, par kuru mani brīdināja uzreiz. Šo es, protams, uzzināju, kad sāku apsvērt, vai gadījumā es neesmu saslimis.

* Kognitīvo spēju pazemināšanās. Grūti koncentrēties lietām, kas prasa fokusu, bet arī ikdienišķā komunikācijā reizēm parādās grūtības. Arī fiziskas kustības bieži vien notiek automātiski, un sasaiste ar apziņu mēdz būt lēna. Piemēram, stāvēt pie atvērta skapīša, un domāt, kāpēc tu viņu esi atvēris.

* Nezinu, vai tas ir atsevišķs punkts, vei iekļaujas iepriekšējā, bet ir nelielas bezfilmas. Īpaši augstas intensitātes nodarbēs. Tā nav bezsamaņa, bet drīzāk apjukums, kad tu atkal pieslēdzies apkārt notiekošajam, un tu īsti neatceries pēdējo brīdi, kad tu esi sekojis tam, kas notiek apkārt. Tai pat laikā tas nekādi netraucē pašai darbībai. Domāju, ka visi pamanītu, ja es pēkšņi apstātos futbola laukumā.

Atgriežoties pie tēmas par vēlmi un vajadzību lietot dažādus dzērienus. Izrādās trenera ģeniālā doma nav nelietot alkoholu, bet vismaz pirmās piecpadsmit dienas lietot tikai ūdeni. Es nebiju sajūsmā par Gaujas bezalkoholisko dzērienu izvēli, bet nupat sanāk, ka es divas nedēļas vispār varu neskatīties krogu virzienā. Lai gan dzērienus lietojošā kompānijā varbūt man ļautu sēdēt ar savu ūdens pudeli.

Bet tas nav viss. Ēdienam man aizliedza lietot pat sriraču, kas beisiklī izslēdz gandrīz visu ārpus mājas gatavotu ēdienu. Šinī kontekstā iespējams meiko sensu tas, ka man esot jāēd vairāk. Pie tik plain diētas iespējams pat gribēsies ēst vairāk. Bet faking hell cik šis viss ir nesavietojams ar ēšanas traucējumiem. Tagad man šķiet, ka tomēr vajadzēu padomāt par alternatīvu veidu, kā smadzenēs dabūt kādu dopamīna devu.