Vakar bija iespēja divus raundus viegli pasparingot ar treneri – bez kapes, bez ķiveres. Un nevis ar manu individuālo treneri, kas ir treneris jau vairākus gadus, bet mūsu kopējo treneri. Es nešaubījos, ka profesionālim mani dzenāt par ringu būs bērnu rotaļa, bet tāpat tā bija ļoti pazemību raisoša sajūta. Manis pietika uz kādam 30 sekundēm katrā raundā, pēc kurām iestājās izdzīvošanas režīms. Tai pat laikā tā ir ļoti aizraujoša sajūta.

Godīgi sakot, es tieši tā arī sāku aizrauties ar boksu. Mani pierunāja aiziet pie trenera, un es sākumā pat biju pārsteigts, ka man vispār liek darīt tik daudz boksa. Bet tajās reizēs, kad overbukojot treniņi sanāca kopā ar vēl kādu, bija iespēja izjust šo stūrī iedzītā sajūtu, un tas piešķīla nenormālu azartu. Līdz pat šai dienai iespējas attīstīties ir neizsmeļamas, kamēr vien atrodas pretinieks, kas tevi var nolikt pie vietas un iedzīt stūrī.