Nepārsteidzoši Mogwai koncerts bija vieta, kur satikt daudz paziņas, bet viena interakcija īpaši izcēlās. Kā jau visi normāli cilvēki, stāvu es ar aizvērtām acīm, un baudu koncertu. Kaut kur otrās dziesmas vidū man kāds piebaksta pie pleca. Atveru acis, un tur liela Laura Ābeles seja saka man: “Čau!” Es mazliet salecos, viņš mazliet salecās, bet mēs sasveicinājāmies. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijis gana daudz pasākumu, kurā mēs būtu varējuši satikties, noteikti kādreiz esam arī runājušies, bet man tomēr likās mazliet dīvaini, ka viņam bija tik entuziastiska vēlme ar mani sasveicināties. Ābeles, Ābeles, Ābeles – virpināju šo vārdu galvā, un man pieleca, par ko viņš varēja salekties. Taisnība vien ir – es pirms koncertu pielīdzināju bārdu, izmazgāju matus, retumis ne telšu sezonā iesmērēju matos arī matu līdzekli, un noteikti tur ir neapstrīdama līdzība ar kādu citu Ābeli. Savas teorijas patiesumu negāju noskaidrot, tomēr koncerts, bet tas liek domāt, ka mūsu mājsaimniecība kopumā izskatījās jaunāka saviem gadiem, un tumsa arī drošvien palīdzēja. Nezinu gan, vai Jānim varētu būt interesējis Mogwai koncerts, bet man laikam būs jāpievēršas režijai.

Visādi citādi, diezgan iespaidīgs koncerts, ļoti patika, pat ja tas ir kaut kas tāds, ko es neklausītos mājās. Nezinu, kāda ir doma apakšā, un ko grupa mēģina panākt, bet kaut kas viņiem tur sanāk. Vienā brīdī man tas atgādināja, un tas nav uzbrauciens, to vienu suņa mazgāšanos man pie auss teltī, neatceros, vai es par to šeit rakstīju.

Savukārt koncertdzīves ziņās, šodien ir Stoned Jesus, un es domāju, ka man nebūs enerģijas pēc treniņa vēl iet uz koncertu. Izrādās, ka Rīgā būs arī Jinjer, un es vēl pat neesmu nopircis biļetes uz Three Days Grace/Badflower. Tas neskaitot tās biļetes, kas man jau ir. Un pat neapsvērt pirkt biļetes uz The Offspring... what is happening this year?

Vakardienas koncerts parādīja, ka I still have it in me - spēja izbaudīt metāla koncertu. Kaut kas tuvs un pazīstams ir tajā dažāda vecuma sapisto bērnu kopienā. Behemoth theatrics lielā daļā mani tomēr garlaikoja, bet skanēja arī daži veci bengeri. Nu, un Satyricon ir vienkārši bengeru ģenerējoša mašīna, kas gan vairākus gadus neko diži jaunu nav radījusi, un varbūt tas arī bija baudāmas performances iemesls. Mājās gan tāpat līdz diviem bija jāklausās Disclosure, jo jāsaka kā ir, ārpus koncerta nerodas vēlme turpināt kaut ko tādu klausīties.

Skyforger koncerts Arēnā. Tas, ka viņi spēj piepildīt Arēnu - good for them. Neskatoties uz viņu problemātiku kultūrkaru kontekstā, es pat labprāt aizietu uz viņu koncertu. Bet, fakin, Arēnā! Kur palikusi visa romantika, par ko Joņevs rakstīja?

Mani mazliet neliek mierā tas, ka Viļņā man bija iespēja aizkavēties ne tajos patīkamākajos apstākļos. Es centos no tā izvairīties, un man tas arī izdevās, bet principā bija visas iespējas, ka kāds draņķīgs cilvēks varēja izvēlēties konfliktu turpināt risināt turpat uz vietas koncerta laikā. Pēdējo reizi es apzināti gāju uz konfliktu pirms kādiem gadiem desmit, kad vienam citam draņķīgam cilvēkam iemetu sejā ar izsmēķi, skaidri zinot, kas notiks tālāk. Arī šoreiz cilvēkam pietrūka paškritikas, un viņš nolēma aiztikt manu cilvēku. Un es varu būt pūkains zaķītis cik uziet, un apskauties ar visiem pēc kārtas, bet ja kāds sūds sāks aiztikt manus cilvēkus, I will fuck them over. Un tas nav par bruņnieciskumu, jo es nejaukšos konfliktā kurā es nespēju izvērtēt apstākļus un iemeslus, un ļaušu pašam konfliktā iesaistītajam dīlot ar to konfliktu. Līdz robežai. Un ja tā robeža tiek pārkāpta, tad man ir vienalga, kuram te bija taisnība.

Un tā lieta, kas mani nomāc, ir sajūta, ka šādas situācijas radīsies arvien biežāk. Kaut kā īpaši krīt acīs to cilvēku klātbūtne, kas savu eksistenci vērtē augstāk par apkārtējiem. Un man ir sajūta, ka ir laiks moralizēšanai, un ir laiks gāzt pa seju katram, kura vienīgais atturēšanas mehānisms ir bailes. Par laimi viņi ir saņēmušies drosmi sākt riet, bet vēl ne kost. Un man ir bailes, ka tas mani padarīs par sliktāku cilvēku, un bailēs nogulēt to brīdi, kad ir jārīkojas, sākšu aizsvilties daudz ātrāk, kā nepieciešams.

Un runājot pat King Gizzard & The Lizard Wizard - viņi maijā būs Viļņā. Just saying. Ja nu likās, ka jūnijā ir par maz koncertu tepat Rīgā.

Tā vietā, lai atkal vārītos par visumu un cilvēku jocīgo dabu, dažas piezīmes par Viļņu.

Nothing but Thieves noteikti ir grupa, uz kuras koncertiem iet atkal un atkal. Viņu daiļrade spēj deliverot spektrā no liriskām balādēm līdz roķīgiem blāstiem, un grupas cilvēcība nespēj atstāt vienaldzīgu. Vismaz tos cilvēkus zālē, kas vēl ir pie cilvēcīgas samaņas. Es gan neteiktu, ka Compensa koncertzāle ir pati labākā vieta koncertiem, bet ir ok. Mēs vismaz Bolt Drive dabūjām gan uz konecertzāli, gan atpakaļ uz centru. Šaubos, ka Rīgā pēc kāda koncerta varētu dabūt transportu tik vienkārši.

Bolt Drive vispār tika izmantos drusku vairāk, kā būtu pieklājīgi, taču Lietuvas galvaspilsētas ziemas ir drusku skarbākas, un pārvarot smieklīgus attālumus ar auto, no pēdējām 15 minūtēm Viļņā ir iespējams izspiest vēl mazliet vairāk. Vēl Bolt Drive mūs izglāba no palikšanas bez vakariņām, jo izkāpjot no vilciena, un ar auto aizbraucot uz pēdējo atvērto vegānvietu, mūs tur pabaroja, neskatoties uz to, ka virtuve bija "slēgta" jau septiņas minūtes.

Un iespēja nokļūt Viļņā ar vilcienu ir ļoti jauka opcija. Būtu, protams, jauki, ja vilciens kursētu mazliet biežāk, vai vismaz mazliet citos laikos, bet tas tomēr ir labāk kā nekas. Lux Express vietas pie galdiņiem ir fine, bet jāsaka, ka vilciens tomēr mazās detaļās ir jaukāka pieredze, un Lux Express ar laiku ir palicis mazliet sliktāks kā pirms desmit un vairāk gadiem, kad man regulāri sanāca braukt uz Tallinu.

Par vegāniem draudzīgām vietām runājot, RoseHip Vegan Bistro joprojām eksistē, joprojām ir lieliski, un bija vienīgais glābiņš ne tikai ierodoties Viļņā, bet arī deliveroja brokastis, kad svētdien pirms došanās mājās divas citas brokastu vietas bija pilnas.

Savukārt brokastu vietas, kurās izdevās dabūt brīvu galdiņu, bija Pirmas Blynas. Tā varbūt nav pati glamūrīgākā vieta brančiem ar mimozām, bet kad tu pēdējo reizi esi ēdis savu brokastu milzu pankūku baznīcā? Un cik bieži tu no vegāna varētu dzirdēt, ka šis humuss (tas, kas ēdiens, ne mēslojums) ir kaut kā īpaši garšīgs? Un cik bieži tu vari arī sajusties labi par to, ka tu ne tikai esi bijis foršās brokastīs, bet arī atbalstījis kādu sociāli svarīgu iniciatīvu? Šo visu delivero Pirmas Blynas. Otro kafiju gan mēs gājām izdzert vietējā kafijas tīklā. And yet, neskatoties uz kāda ieteikumiem par "labāko kafiju Viļņā", man RoseHip kafija patika labāk kā vietājā kafijas tīklā.

Joprojām ir MO muzejs, lai gan es tur biju pirmo reizi. Joprjām ir Halės tirgus, kur varēja dabūt empanadas ar seitanu, un visas pārējās vegānu un nevegānu izvirtības. Ja Depešu kafijai nebūtu tik generic nosaukumi un iepakojumi, varbūt mēs kaut ko nopirktu dāvanā kādam Depeche Mode fanam. Savukārt ja man būtu līdzi kādi labāki ēdiena trauciņi, es drošvien Rīgā ierastos ar kādiem korejiešu marinējumiem. Joprojām ir vaļā un nav mainījies arī Dėvėti bārs. Pēc koncerta man gribējās iedzert tieši vienu garšīgu alu nepretenciozā atmosfērā, un mēs tur nebūt nebijām pēdējie apmeklētāji. Kokteiļus (alkoholiskus) ar saldējumu varēs mēģināt nākamajā Viļņas apmeklējuma reizē.

Šo jau gandrīz var uzskatīt par reklāmu, bet ja kādam interesē naktsmītnes askētiskā, bet ļoti stilīgā un tīrā studio tipa pagrabiņā, kas atrodas uzreiz aiz pilsētas mūriem, un netālu no stacijas un tā paša tirgus, tad Milda ir superhost, kas attālināti un profesionāli tevi izmitinās. Noteikti ir būts jaukākās vietās, bet reti kad sanāk izbaudīt komfortu tajā līmenī, kas ne milimetru nepārsniedz tavas nedēļas nogales pieticīgās vajadzības. Mēs vēl, protams, varējām mēģināt izmasgāt koncertā ar alu aplieto hūdiju, tad tas būtu vēl drusku tuvāk perfektam match.

Mēs bijām uz Faithless Palādiumā.

Es jau kādu laiku formulēju domas un gribu uzrakstīt par dažām lietām, kas ir fundamentāli mainījušās - un nē, šī nebūs tā reize. Bet es mēģinu izprast šo savdabīgo dzīvi kaut kur pa vidu starp ievārījuma burkām, miljards tomātiem, un šādiem koncertiem. Un citējot mākslinieku: This is my church and God is a DJ! Un lai kā es sākumā pretojos šai domai, es arvien vairāk saprotu, ka manam šrinkam bija taisnība, un tagad ir atlicis šo visu vienkārši pieņemt - tā ir sava veida baznīca.

Savukārt koncerts bija... lielisks? Es gribēju teikt negaidīti, bet ja tā padomā, nav nekāda pamata tam, lai tas būtu negaidīti, drīzāk es nebiju pārāk daudz par to domājis, un tad attapos šī piedzīvojuma vidū. Šī nebūs arī koncerta recenzija, jo mana subjektīvā pieredze visdrīzāk netransformējas nekādos objektīvos faktos. Un jāsaka arī tas, ka Faithless jau kādu laiku vairāk ir par manām šī brīža attiecībām, un mazāk par konkrēto grupu vai mūzikas žanru. Lai vai kā, šī bija ļoti emersive audiovizuāla pieredze, kas izkustināja visādas atmiņas un dvēseles vietas. Vienpadsmit zvaigznes no desmit.

Bet also, te nu es viss tāds rakstu par šo koncertu, nevis guļu. You know, one of those experiences.

https://www.youtube.com/watch?v=65EfTFUFDwI

Tas kainda bija sagaidāms, bet quality stuff. Pilnīgi viss, arī tās dziesmas, kas nav baigie bengeri. Arī jaunais albums zīmējas košās krāsās.

Gāju klausīties Fontaines jauno albumu... a nav jau nekāda jaunā albuma. Ir tikai viens jauns singls.