Mani mazliet neliek mierā tas, ka Viļņā man bija iespēja aizkavēties ne tajos patīkamākajos apstākļos. Es centos no tā izvairīties, un man tas arī izdevās, bet principā bija visas iespējas, ka kāds draņķīgs cilvēks varēja izvēlēties konfliktu turpināt risināt turpat uz vietas koncerta laikā. Pēdējo reizi es apzināti gāju uz konfliktu pirms kādiem gadiem desmit, kad vienam citam draņķīgam cilvēkam iemetu sejā ar izsmēķi, skaidri zinot, kas notiks tālāk. Arī šoreiz cilvēkam pietrūka paškritikas, un viņš nolēma aiztikt manu cilvēku. Un es varu būt pūkains zaķītis cik uziet, un apskauties ar visiem pēc kārtas, bet ja kāds sūds sāks aiztikt manus cilvēkus, I will fuck them over. Un tas nav par bruņnieciskumu, jo es nejaukšos konfliktā kurā es nespēju izvērtēt apstākļus un iemeslus, un ļaušu pašam konfliktā iesaistītajam dīlot ar to konfliktu. Līdz robežai. Un ja tā robeža tiek pārkāpta, tad man ir vienalga, kuram te bija taisnība.

Un tā lieta, kas mani nomāc, ir sajūta, ka šādas situācijas radīsies arvien biežāk. Kaut kā īpaši krīt acīs to cilvēku klātbūtne, kas savu eksistenci vērtē augstāk par apkārtējiem. Un man ir sajūta, ka ir laiks moralizēšanai, un ir laiks gāzt pa seju katram, kura vienīgais atturēšanas mehānisms ir bailes. Par laimi viņi ir saņēmušies drosmi sākt riet, bet vēl ne kost. Un man ir bailes, ka tas mani padarīs par sliktāku cilvēku, un bailēs nogulēt to brīdi, kad ir jārīkojas, sākšu aizsvilties daudz ātrāk, kā nepieciešams.