Ir viena problēma - ir iznācijas Marilyn Manson otrais singls, un arī tas ir labs. Varbūt ne gluži Antikrasa līmenī, bet labākais, kas ir dzirdēts desmit(?)... piecpadsmit(?)... divdesmit(?) gadu laikā. Un es nedomāju, ka pilnīgi viss par viņu ir baseless accusations, bet nu tas viens keiss ir radījis tādu neskaidrības miglu ap viņa personību. Un ja vēl jaunās dziesmas būtu sūds, būtu dikti viegli, bet nav.

Ar Lindemanu kainda šobrīd ir vieglāk. Nu, ja neskaita dažas neizpakotas Rammstein plates.

Ha! Runājot par dvēselisku čerņu, Reznors nācis klajā ar paziņojumu, ka viņš pirms 20 gadiem esot teicis, ka Mensons nav labs cilvēks, un uzskata tā joprojām.

Es kaut kad augstprātīgi pasmīkņāju, kad cilvēkiem lūza sirdis par Hermaņa publiskajiem izteikumiem. Ir bijušas arī citas reizes, kad cilvēki masveidā vīlās savos elkos. Un lai arī es pa grīdu nevārtos, tomēr ir interesanti sevī šobrīd pavērot sajūtas, kas rodas saistībā ar Merlinam Mensonam izvirzītajām apsūdzībām. Pēdējos divdesmit gadus es neesmu baigi sekojis viņa aktivitātēm, bet toreiz viņš bija diezgan relevants mākslinieks. Efektīvākais no viņa instrumentiem, protams, bija spēja šokēt cilvēkus, bet tas nav viss, kas viņš bija, un es esmu gatavs par to pat pastrīdēties. Bet tagad ir jocīgi vērot, ka džokers pats ir kļuvis par liekuli. Galvenokārt, protams, noliedzot apsūdzības. Jo cik gan vēl lielāks varētu būt sarkanais karogs, ja cilvēks, kurš nekautrējās pielaikot antikrista titulu, pēkšņi apgalvo, ka nav ļaundaris.

Vēl ir interesanti retrospektīvā paskatīties uz lietām, ko tu esi zinājis jau iepriekš. Viens no iemesliem kāpēc es pārtraucu interesēties par viņa daiļradi, bija Mensona pēkšņā fokusēšanās uz personīgajiem dēmoniem. Kaut kādā līmenī, protams, viss ir personīgie dēmoni, bet visa tā kašķēšanās ar grupu, līdz ar to neizbēgamās izmaiņas pašā mūzikā, kaut kā šķita bezgaumīga. Tad tur viņam sākās kaut kādas mīlas drāmas, un tas bija vēl garlaicīgāk. Kādas antikristam var būt mīlas drāmas? Viņš taču ir kā Jēzus, tikai otrādi. Tagad uz to visu var skatīties citā gaismā. Jau tad gan dziesmai, gan klipam "heart-shaped glasses" bija jocīga slava, tad tagad ir pavisam jocīgi, ka klipa galvenā varone ir arī galvenā apsūdzētāja. Un ir savdabīgi klausīties arī citas dziesmas kopš tā laika, nedomājot par to, vai tur nevar atrast vēl kaut ko atmaskojošu. Ir, protams, arī streight weird lietas, piemēram, Mensons ir romantizējis savulaik slavenā vācu kanibāla attiecības ar savu upuri. Vienvārdsaot, tāds konkrēts downward spiral.

Runājot pat downward spiral, nez kā būtu uzzināt, ka Reznoram arī ir Me Too epizodes. Ja mēs runājam par dvēselisku čerņu, tad viņam tur ir riktīgi ko piedāvāt. "I wanna respect you like an animal" mēme iegūtu pavisam citu garšu.

Lai gan Mensons vairāk ir draudzējies ar Reznoru, un Reznors ir ļoti daudz darījies priekš kino, Mensona attiecības vairāk atgādina Roba Zombija pieredzi. Tās pamatā ir jocīgas šausmu filmas. Bet šī Menson nodeva filmai The Lost Boys ir īpaši jauka.

Cita starpā es nevaru atcerēties faktu, ka es būtu redzējis šo astoņdesmito gadu šedevru, bet kaut kāda iemesla dēļ zinu to epizodi ar karāšanos lejā no dzelzceļa tilta.

https://youtu.be/r1Iqy6m7U7c

https://youtu.be/BG5sFUROGX0