Varbūt saslimšana ar Covid nav sliktākais, kas ar mani ir noticis. Nespējot fokusēties uz citām, parasti svarīgām lietām, visas fokusa paliekas var veltīt sev. Reziēm gan pārņem izmisums, ka visai šai pašrefleksijai nav jēgas, ja dzīve nekļūst no tā labāka. Cerēsim, ka tā ir tikai sajūta.

Bet jautājums par vajadzību rakstīt cibā ir diezgan interesants, un ir bijis apritē jau sen. Es vairākas reizes esmu pārstājis rakstīt, un tad atgriezies. Un lai arī ciba ir arī dienasgrāmata, ja nebūtu vajadzība pēc šīs iespējamās atgriezeniskās saiknes, noteikti varētu atrast arī citus pašrefleksijas medijus. Galu galā, mēs visi esam pamanījuši tās reizes, kad kāds ventilē emocijas cibā, bet pilnīg noteikti negrib saņemt komentārus no citiem. Bet ir arī ok bez atgriezeniskās saites, jo ciba nav arī gluži Feisbuks vai Instagrams. Iespējamā atgriezeniskā saite is all that matters. If it clicks, it clicks.

Bet man pašam būtu jāiemācās gan saprast, ko es īsti vēlos pateikt (pārsteidzošā kārtā this is not always the case), gan spēt artikukēt savas domas saprotami. Tas ir ne tikai treniņš vai iespēja saņemt šo atgriezenisko saiti, bet kaut kā muļķīgi ir tad, kad tu pats vairs nesaproti, ko tu esi gribējis pateikt, pārlasot savus vecos ierakstus. Pēc kāda izmisuma izskatās tie divu teikumu ieraksti vairākas reizes dienā, kas man ir bijuši diezgan tipiski. Un, protams, tie kriptētie signāli, kas te ļoti daudziem piemīt. Žēl, protams, ka nedzīvojam tik brīvā sabiedrībā, lai no tiem varētu atbrīvoties pilnībā. Un es te nedomāju tikai kaut kādas sabiedriskas normas, vai verbālus uzbrukumus citiem, bet ir šādas tādas stigmas par lietām, kas nenes kaitējumu citiem. Protams, cik es saprotu, pēdējā laikā te ir aktivizējušies arī tādi civlēki, kas par kaitējumu citiem uzskata "nepareizu domāšanu", un tāpēc visi te sāk arhivēt savas cibas. Bija cibā laiki, kad mēs tev visi bijām svešinieki, un brīvi viens ar otru runājām par seksu. Vismaz līdz threesome trolejbusā epizodei, and I'm sorry for that. Šis bija kriptēts ziņojums oldtaimeriem, and I'm sorry for that too. Lai vai kā, reizēm skaistums ir formā, bet visbiežāk tomēr nākas šeit atgriezties, jo maldoties trijos teikumos, gribās izvelntilēt ārā kādu domu vai sajūtu, un kas zina, varbūt kāds to arī šeit validēs.

Bet runājot par dzīvi ārpus cibas, man prieks par katru, kurs šeit vairs neraksta, un nav pārcēlies uz kaut kādu tviteri, bet ir sācis spēlēt kādā grupā, audzēt tomātus vai bērnu. Man ir tikai daži cilvēki, ar kuriem es spēju uzturēt jēgpilnu kontaktu, bet noteikti vajadzētu viņus uzturēt aktīvāk, tad varbūt retāk būs tā sajūta, ka gribās pierakstīt pilnu cibu, bet īsti nav skaidrs ar ko tieši. Un te nu varētu būt vēl viens pašreizējās saslimšanas bonuss - es nevienam vairs nebūšu bīstams, un neviens vairs nebūs bīstams man, un es varēšu nākt ārā no meža gan fiziski, gan metaforiski. Kā Kairišs. (I'm sorry, šis bija lieki, bet pārāk kārdinoši.) Vismaz tik tālu, cik tas skar aktuālo pandēmiju.

Ciba reizēm tomēr spēj pārsteigt. Šinī gadījumā ar to, kādos tik dīvainos veidos spēj manifestēties paštaisnums un "kad mēs augām, tā nebija". Kādu reizi kādam satrauc līdzcilvēku ciešanas, ko radījušas pārpildītas kafejnīcas, kādu citu reizi tiek meklēts pamatojums (justification?) tiesībām nogalināt dzīvu radību, lai to izmantotu uzturā, un tad tavs morālais kompass sāk nervozi raustīties konvulsijās. Es, protams, saprotu, ka ortnungam ir jābūt, un katram pārkāpējam pa nocirstai rokai, bet es tomēr atļaušos būt tas pidars, kas turpinās uzskatīt, ka šķērsot gājēju pāreju pie sarkanās gaismas divos naktī, ja saredzamā attālumā nav neviena auto, nav noziegums, Viļņā par to mani pat sodīja par diviem eiro. Un ja likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, tad vismaz nerakstītos likumus būtu jāspēj nokomunicēt pieklājīgā formā.

Cita starpā, es varētu būt tāds kretīns, kas atkal iebāzīs acīs savu neseno pieredze svešzemē. Nu, ja reiz sākam plēst kreklus uz krūtīm. Lai gan Vjetnama nav caur-un-caur lieliska un jauka vieta, mani tomēr fascinēja vjetnamiešu pārvietošanās kultūra, ļoti bieži arī pozitīvā ziņā. Neskatoties uz to, ka luksofora signāli tur tiek ignorēti gandrīz pilnībā (ir diezgan grūti aprakstīt vārdiem, cik lielā mērā un kā viņi tomēr tiek ņemti vērā), tomēr šis šķietamais haoss parasti iztiek bez jebkādiem starpgadījumiem. Braucam pa pretējo joslu? Bet ja ļoti vajag, kāpēc gan nē? Un ja nu tomēr kāds tiek aizķerts ar motocikla stūres rokturi, kas negadās tik bieži kā varētu likties, viss tiek atrisināts ar smaidu, atvainošanos un pārliecināšanos, ka nav nodarīts nekāds kaitējums. Un viss, braucam tālāk.

Lai arī cibā sāku rakstīt kaut kad 2004. gadā, pirms desmit gadiem es biju miris. 2006. gada marta beigas... oh, well. Nez ko pats viktorīnas ierosinātājs darīja tanī laikā?

Paldies, protams, martkorem par nakts cibas ierakstiem. Tagad, bļin, visu rītu galvā skanēs?



Nu, tad labrīt, runčāgi.

Man lielā vilšanās cibā ir saistīta ar to, ka darbā es kašķos nevaru piedalīties, jo telefonā to darīt ir neērti, bet uz to brīdi, kad esmu ticis līdz mājās, un, atsevišķos gadījumos, arī paēdis, cibā nekas vairs nenotiekm.

Par cik es esmu jauns, skaists, iekārojams, tievs un neprecēts, es jums tūlīt pateikšu, ko jūs darāt cibas cepienos nepareizi, un jums apbrīnā būs man jāpiekrīt. Jo es esmu foršs. Bet to jau jūs zināt.

Cibas cepiens visu pirms ir kāda izkliegta sāpe viedokļa formā. Te nav materiāla tam, lai taisnība dzimtu diskusijā. Tas viss ir viedokļu apmaiņa, kas vienmēr beidzas ar "agree to disagree". Labi, līdz "ad hominem" līmenim varbūt viss tik bieži nenolaižas, bet savu unikālo pieredzi cibā caurmērā gan vērtē augstāk par visu citu unikālajām pieredzēm, tas ir fakts. Un, kas parasti notiek komentāros? Pareizi, sākam piepisties kaut kādām frāzēm, vēlams ārpus konteksta, vēlams neņemot vērā viedokli kopumā, un sākam močīt, tādējādi ceram parādīt, ka oponenta viedoklis kopumā ir sūds. Argumenti pēc būtības - ļoti reta parādība. Pat, ja tev ir spēja uz objektivitāti un izaugsmi, nav jau īsti diži materiāla uz kā izaugt. Reti, ļoti reti. Neviens jau te neaizstāv maģistra grādus, lai sāktu piepisties formai, kādā viedoklis tiek pasniegts.

Lūdzu!

Kā jūs viņas nosaucāt, par šopinglistēm?

Nē, nu visus viedokļus jūs tur jau izrakstījāt, tur jau nekas daudz nav palicis ko teikt. Varu tik pateikt, ka manā neatkārtojamā pieredzē, lai arī šopinglistes gluži neesmu stādījis, dažādi uzstādījumi par potenciālajām sievietēm blakus ik pa laikam ir izrādījušies aplami. Protams, tā visa rezultātā nav gluži tā, ka mani par manu laimīgo dzīvi tagad apskaustu no Urāliem līdz Vidusjūrai, bet diezgan bieži ir pierādījies - gribi sasmīdināt dievus, pastāsti viņiem par saviem plāniem. Labākajā gadījumā kā granītā cirsts paliek vien sarakst, ko tu dzīvē negribētu vairs pieredzēt. Nu, un arī tad tas tevi neglābj no šīs lieliskās pieredzes. Bet, nu, ja kādam ir skaidrs, ko viņš no dzīves grib, skaužu ar zaļu skaudību. Man kaut kā parasti sanāk gribēt visu, bet neizdarīt neko.

Bet, kas man patiesi liek smīnēt ūsās, ir cilvēku spēja atrast svešas apenes, un uzvilkt viņas mastā publiskai apsmiešanai. Drošvien tāpēc man nav draugu. Labi un lietderīgi pavadīts laiks. Bet drīkst man norādīt - ko tad jūs nākat uz mūsu cibiņu?

Vienvārdsakot, šopinglistes ir pārvērtētas. Džadžot cilvēkus vēl vairāk.

Daudz izrunāsities, sākši likt selfijus ar piesvīdušu likru. Right?

Tā, gulbīši, un balodīši, un citi zvēri! Jūs, varbūt, varat arī dzert, un viens otru apvainot savos žurnālos, bet man rītā ir eksāmens. Ja kāds kaut ko vēlas noskaidrot no manis, pieteikties komentāros, komentāri skrīnoti. Citādi tiš uz mežu villu izmest!