Viena no praksēm, kas man ir ieteikta, ir mindfulness. Esmu tik fokusēts, ka esmu spējis pārskriet pāri vien dažiem vispārīgiem aprakstiem. Man ir kaut kādas darba lapas, kur ir visādi jocīgi ieteikumi, un ļoti daudzi, ko es neapzināti esmu piekopis vienmēr. Sports lielā mērā ir tīrs mindfulness. Viens no ieteikumiem, kas man šķita jocīgs, ir vienkārši spontāni sākt dejot. Pēc dažām dienām es piefiksēju sevi to darām, un sapratu, ka es tā vienmēr esmu darījis, kad jūtos relaksēts.

Tagad Netfliksā ir parādījies Guide to Meditation. Ļoti veiksmīgs taimings. Neizbēgami bija zināma skepse par to, vai guide to anything Netfliksā vispār ir uzmanības vērts. Tai pat laikā, kāpēc gan lai es neuzzinātu arī kaut kādus beisikus par meditāciju, ņemot vērā, kāds meditācijas eksperts es esmu, tāpēc šodien nolēmu paskatīties, par ko šis viss ir. Un jau pirmajā epizodē bija uzdevums pamēģināt viselementārāko fokusēšanos uz elpošanu, ko pavadīja pieredzējuša cilvēka intrukcijas, un es biju diezgan pārsteigts par rezultātu. Šī pieredze, protams, nebija grandioza, bet pietiekami jocīga, lai spētu ieraudzīt tanī visā kaut kādu pointu. Un kā man tika solīts, ir zināma līdzība ar citām nesenām pieredzēm. Atskaitot intensitāti, protams. Bet ja šo spēju var trenēt, kļuva interesanti, kas tur ir tālāk.

Bet jā, Netfliks - kas to būtu domājis?

Viena vecmāmiņa raksta e-pastus par zāļu lietošanu, un interesējas, vai man ir gāzes plīts. Otra mašīnā pa telefonu čalo par laikapstākļiem un braukšanu uz Sky. Tai pat laikā es priecājos, ka man neviens neko nejautā vairāk kā par plīti, vai tā būtu gāzes, vai malkas.

Treniņus jau nedēļu es esmu aizstājis ar malkas skaldīšanu, galvā mēģinot izdomāt dzīvi no jauna. Kādu brīdi tas nomierināja, lai gan arī mazliet nomāca pēkšņais mietpilsoniskums ar sastrēgumu plānošanu un prakstiku rosīšanos. Uz āru gan izlīda arī daži melnumi. Vispirms es satraumēju kāju, kas tomēr kaut kā pazuda vispārējā rosībā, bet tad es vēl iemanījos nokrist ar riteni, un to salauzt, un tas gan veiksmīgi atbalsojās dvēseles tumšajos stūros. Vakars noslēdzās ar lietu mešanu pa gaisu, un mēģinājumiem sev nodarīt pāri, par laimi nesanāca, citādi turpmākās dienas es nevis turpinātu skaldīt malku, bet staigātu apkārt ar šuvēm. Šodien atkal relatīvo mieru nomainīja armagedons, jo visas galvā saceltās pilis sabruka vēl maketēšanas fāzē, līdz būtiskajam nemaz netiekot. Bet par būtisko zemapziņa ārdās. Nav īsti gan skaidrs, ko un kā tieši tā grib, bet ir absolūti skaidrs, ka ir uztaustīta sensitīva tēma. Rezultātā es riju klinģeri, plānoju iet uz treniņu, ignorējot faktu, ka kāja vēl sāp, un šausmīgi gribās piedzerties. Parunāt? A kuru tas reāli piš? Paši sevi novedam līdz vājprātam, paši sevi šrinkojam.

Ja grimt pašnožēlā, tad skaisti: kā In Flames, kā Cīsiņsuns Solondza filmā . Es ceru, ka Joņevs deviņdesmitajos slīka melanholijā klausoties arī šo dziesmu.

https://youtu.be/L50Zu4xmQIc

Visādi citādi atgriežos pie "chosen optimist" ceļa. Tas gan nemaina sajūsmu par In Flames estētiskajām skumjām.

Es tomēr turpinu brīnīties par to, ka cilvēki rīkojas emociju vadīti. Citi cilvēki, savukārt, savus socioloģiskos novērojumus balsta šinī faktā. Iespējams tieši tāpēc man rodas zināmas problēmas ar to, ka cilvēki nesaka to, ko patiesībā domā. Nav runa par melošanu, melo cilvēki racionālu iemeslu dēļ.

Beidzot izdarīju to, ko bija plāns izdarīt garajās brīvdienās. Nu, garajās brīvdienās bija pēc sesijas krīze, plus, nesatikt cilvēkus, kurus es satiku - tādu iespēju es nožēlotu ilgi. Bet, tagad, ierāpos Ziedoņdārza maliņā, dzēru minerāli ar apelsīnu sulu, ēdu ķiršus (ok, procesa laikā apēdu kādus trīs, pārējos jau tad, kad pabeidzu pirmo skici), un zīmēju. Ziedoņdārzs, es atzīmēšu, ir kaut kāda rajona citadele. Četri basketbola grozi, nezinu cik bērnu laukumi, vienā no kuriem viņi ņemās kā zvirbuļi pa peļķi, un daudz ratu. Vienvārdsakot, buzzz vēl tas. Drošvien izskatījās kinematogrāfiski, bet es tur pa vidu sēžu zem koka ar austiņām ausīs, kaut ko zīmēju. Jāatzīmē (cik labs kalambūs sanāk), no zīmēšanas jēdzu tik daudz, ka zīmulis uz papīra atstāj tumšus nospiedumus, un dzēšgumija skolā bija tāds jocīgs, reti izmantots priekšmets. Man skolā bija viena tāda, kurai vienā pusē bija iegrebts "life" un otrā izgrebts "death", vai otrādi. Es ierāpos tādā burbulī, kurā laiks neeksistē. Es pat precīzi nezinu, cik ilgi es tur sēdēja. Kaut kas ap divām, vai trim stundām. Rezultāts, par nezinu. No vienas puses ir pārsteigums, ka kaut kādu rezultātu var panākt tik īsā laikā, no otras - nav jau nekas dikti episks. Nu, jā, nekas mazāk kā episks mani neapmierina.

Bet citādi, jā, ar zīmuli jau kādu laiku esmu sācis skircelēt visādus sīkumus. Visu "sēdi sapulcē, un zīmē" esmu sastiepis mājās, un piespraudis pie... planšetes(?). Tur pat ir arī iesāktais "adventes kalendārs", kuram ideja man pat patīk, bet, drošvien, tas netiks tā arī pabeigts. Bet šāds lielformāts ir kaut kas pavisam savādāk.

Kurt Cobain: Montage of Heck - filma, kura būs kā Dāmokla zobens visiem nākamajiem muzikālo autobiogrāfisko dokumentālo filmu radītājiem. Vai nu viņi mēģinās viņu atdarināt, vai speciāli izvairīsies no salīdzināšanas ar to.

( tālāk seko nevajadzīga liekvārdība )

Slava Allāham un Budam, man dzimene iekrīt sestdienā!

Jūs jau, drošvien, padomājāt, ka varēs dzert? Ha! Pirmkārt, sestdienās ir lekcijas. Bet, kas svarīgākais, es varēšu ieslēgties mājās, izslēgt telefonu, un izlikties par beigtu. Nu, labi, gan jau kaut kur divatā aizies. Bet katrā ziņā, ņemot vērā jauno modi taisīt surpraiz pārtijus, labākais veids kā ar mani neglābjami sabojāt attiecības, ir sarīkot man pārsteiguma ballīti. Naids uz mūžu, iespējams arī fiziska vardarbība.

Un vēl man ir jutība pret dāvanām. Visa dzīve nav bijusi viena vienīga katastrofa, un es, piemēram, esmu sācis lietot tabakas tinamo etviju un blašķi, bet to ir dāvinājuši zinoši cilvēki. Citādi man nepatīk mantas, un es mēģinu aprobežoties ar lietām, kas man tiešām ir nepieciešamas, un mantām ir jābūt fundamentālām. Nezinu, kā citiem, bet man drīkst dāvināt alkoholu un tabaku, jo tiek dāvināta pieredze. Pat pašdzīta ļerga ir pieredze. Tabaka izkūp dūmos, tukšās pudeles tiek izmestas stikla konteinerī, un paliek tikai atmiņa par dāvanu un dāvinātāju. Un vēl arī naudu aploksnē, par to nedabūjot pa seju, drīkst dāvināt tikai vecmamma.

http://www.adme.ru/zhizn-dobro/mama-i-papa-glazami-rebenka-789510/

Ha, ha, cik smieklīgi. Rīt pasmiešos divtik.