Ja kādam cibā pietrūka kaķu ziņu, varu pastāstīt, ka mēs ar Junkuru atkal bijām Rīgā pie daktera. Es tā nojaušu, ka viņam ar āpšiem, caunām, bebriem un seskiem ir tīri labas attiecības, bet nu tomēr viņš meža vidū iemanās izkauties ar kādu pieklīdušu kaķi. Tā kā šī neatkarīgā runčuka medības parasti beidzas ar asinīm, parasti manējām, tad nu mēs Rīgā sapotējāmies, sašpricējām antibiotikas un sasmērējāmies ar krutām pretparazītu zālēm.

Sāku novērot vienu nepatīkamu īpatnību sakarā ar šīm vetklīnikas vizītēm. Neskaitot, protams, izmaksas. Iepriekšējo reizi mēs bijām pie dermatologa, kas viņam draudēja nogriezt ausis. Lai gan es nopirku vajadzīgos šķīdumus, tīrīt viņam ausis divreiz nedēļā es nevaru, bet vismaz pa gabalu es uz tā ausīm paskatīties. Tagad dakteris draudēja, ka Junkuram būtu vajadzīgs higiēnists, kurš cita starpā varētu izraut viņam dažus zobus. Un šī tendence man pārāk nepatīk. Es varētu viņam arī vārīt putriņas un turēt istabā, bet ja Junkurs būtu opis, man ir aizdomas, ka mēs dzirdētu tik daudz rupjību, ka man dakterim pēc vizītes būtu jāiet speciāli atvainoties. Vot, nestādos es priekšā, kā Junkurs varētu nodzīvot dienu istabā, nenokontolējot savu perimetru kilometra rādiusā. Man šķiet, ja viņam būtu izvēle, viņš izvēlētos asiņainu muti un sāpošiem zobiem mirt negodīgā cīņā ar lapsu. Tad nu es jūtu, ka šeit man būs smaga izvēle starp diviem nepatīkamiem scenārijiem, un mēģinājuma rīkoties kaķa labākajās īpašībās.

Junkurs, protams, ir brīnumiņš, bet versija par to, ka viņš savulaik varētu būt bijis sūdīgi izkastrēts, ir episka.

Citās ziņās, vai kādam ir bijusi pieredze ar kaķiem un bišu kodumiem? Es gandrīz jau biju nobriedis kaķim ar ģipsi, bet ir versija, ka tas ir tikai bišu kodums un pampums.

Atziņa, ka pagalma drošībā drīzāk varētu uzticēties vienam no kaķiem, nevis abiem suņiem, lika aizdomāties par to, cik entitled cilvēks jūtas izdomāt savā galvā svešus dzīves stāstus. Un arī mazliet par to, ka varbūt nevajadzētu pārcensties ar to pasaules lāpīšanu.

Tātad. Junkurs, vārds mainīts, ir kaķis, kas tika "izglābts" no dzīves uz ielas. Atrasts vasarnīcu rajonā, kur cilvēki bieži mēdz atstāt savus līdz šim pilsētā dzīvojušos kaķus. Nekas par Junkura iepriekšojo dzīvi nav zināms, pat vecumu vetārsti aptuveni nosaka pēc zobiem, bet atrasts viņš tika bēdīgā stāvoklī, netīru un savēlušos kažoku, un vispār - viss slikti. Sakopts, sapotēts, izkastrēts viņš pilsoniski atbildīgu pilsoņu "krīzes centrā" ir pavadījis vairākus mēnešus. Iemesls tik ilgai vizītei bija tas, ka kaķis bija traumēts, un ļoti lēnām psiholoģiski atkopās no dzīves uz ielas. Pēc atlabšanas perioda viņš bija gatavs doties uz īstām mājām, un viņa bēdīgais dzīves stāsts apvienojumā ar estētiskajām kvalitātēm noveda pie tā, ka viņš nonāca pie... mums... manis, nav īsti svarīgi, viņš joprojām ir tepat blakus. Tālāk sekoja vairāku mēnešu dzīve zem gultas, pirmais kontakts ar jaunajiem saimniekiem, pakāpeniska iedraudzēšanās ar otru kaķi un jaunajiem saimniekiem, stāsts ko ir dzirdējuši ļoti daudzi cilvēki. Bet pilnīgi uzticēties cilvēkiem viņš tā arī neiemācījās, tāpēc tika izspriests, ka pirms nonākšanas uz ielas viņš ir ticis sists.

Tālāk visu iespējamo kaķu dzīvēs notika daudz un dažādas pārmaiņas. Junkuram parādījās vēl divi mazākie brālīši, no stresa bija vizītes pie vetārstiem, divu nedēļu potes, pagaidu māju meklēšana, vienvārdsakot, diezgan daudz pārvietošanās. Paradoksālā kārtā tas viņu padarīja par drosmīgāku kaķi, viņš daudz vieglāk adaptējās katriem jaunajiem apstākļiem un cilvēkiem. Tālāk sekoja Mežaparks, arī daudzas reizes stāstīts stāsts par to, kā mājas pacifists pēkšņi sāka stiept mājās nomedītas vāveres un ežus. Kopš tā laika viņu iekšā dabūt ir iespējams tikai ar viltu, viņam ir bijušas divas operācijas, jo viņam ļoti patika kauties ar svešiem kaķiem, un iestājās visādi citādi atraktīva dzīve. Protams, paņemt rokās viņu joprojām nav iespējams, bet viņš ļoti droši no sava pagalma dodas pretī svešiniekiem pēc uzmanības, kas viņa cēlā izskata dēļ no visiem iespējamiem svešiniekiem viņam arī tiek.

Visā šinī laikā science kicked in, kaķu murrāšana zinātniekiem joprojām ir nosacīta mistērija, bet par kaķa uzvedību ir ienākuši šādi tādi jauni vispārizglītojoši fakti. Es jau iepriekš izteicu šādu versiju, bet tagad arī viss kaķa psiholoģiskais portrets atbilst tam, ka ir diezgan liela varbūtība, ka viņš nekad nav bijis mājas kaķis. Viņš ir mežonīgs dzīvnieks, kas ar laiku apstākļu spiests ir pieradis un beidzis baidīties no cilvēku klātbūtnes. Es joprojām nezinu viņa dzīvesstāstu, bet, ja jāizvērtē varbūtības, tad ir krietni lielāka iespējamība, ka viņš nekad nav pazinis mājas, kā varbūtība, ka viņš ir pamests vasarnīcā, un iepriekš ir cietis no saimnieku vardarbības. Fantāzijas lidojumā ir sanākusi tāda Jēzus cienīga upura leģenda par mazo, pamesto nabaga kaķīti. Patīk tiem cilvēkiem izdomāt par citiem stāstus. Šinī gadījumā cilvēkus var attaisnot vienīgi ar to, ka kaķa versija par viņa dzīvi izpaliek.

Nākamais stāsts varētu būt par pazudušo suni, kas visu mūžu ir pavadījis pie ķēdes.

Gribēju kaut ko ierakstīt par to, ka ir grūti koncentrēties eksāmena jautājumiem, kad apkārt notiek kaķu un strazdu batālijas. Un tad padomāju, jā, protams, dzīves sadirsta un velta, atliek vien uztaisīt instagram bildi no sērijas "this is how we roll". Stress par rītdienas eksāmenu gan mazliet saindē dzīvi, tāpēc olšūnas ar jums, man vajag mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Un vēl es gribu daudz naudas, bet tas jau visiem tā.

Un tomēr, citās kaķu ziņās, lai kā man nekaitinātu Junkura stulbums (tas ir objektīvs lielums, nav vērts ar mani par to strīdēties), es apbrīnoju viņa nez no kurienes uzradušos drosmi. Kad vakar redzēju viņu divreiz paskrienam garām durvīm, gāju pārliecināties par sava prāta skaidrību. Tiešām, izrādījās, ka pagalmā ir divi balti kaķi. Un kamēr visi pārējie trīc pa pakšiem, Junkurs iet aizstāvēt pagalma godu un nelūgtiem viesiem norādīt viņu vietu.

UPD. Saules aklums ir ņevjebenākā lieta ko noraut. No papīra atpakaļ pie ekrāna.