Ja es turpināšu agri ierasties ofisā, es varēšu pierakstīt pilnu cibu ar ofisa stāstiem.

Es nekad nebūtu iedomājies, ka svaigas zivs pirkšana ir tik diskusijas raisoša tēma. The joke's on me. Bet šodien atkal kādu sveica, un kādā brīdē es apsveicamo ar puķēm redzēju virtuvē, un bija saruna.

- O, tu visa tāda priecīga ar tām puķēm.
- Nu, jā, ko tad sievietei vairāk par puķēm vajag?

Man, protams, ir versijas, ko vēl sievietes mēdz vēlēties vēl bez puķēm, bet tas nav tik interesanti. Kas man šķiet tiešām interesanti, ir jautājums, vai šinī ķēdītē "sievieti var iepriecināt ar puķēm, es esmu sieviete, man ir puķes, tātad es esmu priecīga" tajās sieviešu galviņās nekas nenobrūk? Nē, man nav nekas pret puķēm, sievietēm vai prieku, bet skatoties uz šo patieso prieku, man pašam iet uz īso no domas, ka tas tiešām ir patiess prieks, jo viss ko es redzu ir dresēts mērkaķītis. Lai gan es nevaru noliegt, ka tīri no praktiskā viedokļa man kā vīrietim tas ir ļoti ērti, ja starp sievieti un puķu patikšanu varētu vilkt vienlīdzības zīmi.

Kaut kad mēs spēlējām spēli, kur man bija jāpaskaidro, kāpēc es nekad negribēšu atgriezties ofisā, un visgrūtāk man bija izskaidrot, kas tieši ir tas briesmīgais gājienos uz virtuvi pēc kafijas. Lūk, īss apkopojums no četru cilvēku diskusijas, kuru es dzirdēju aptuveni divas minūtes, kamēr kafijas automāts piepildīja krūzi ar kafiju:

“Jā, televīzijā būtu pavisam citādāk, no sākuma būtu grūti pierast, tur visi ir mākslinieki, ekseli, drošvien, neprot, bet jauns stimuls tomēr ir kaut kas, kas tevi dzen uz priekšu… (durvis man aiz muguras aizveras)”

Vakar, starp citu, Feisbukā redzēju LMT darba sludinājumu, un sludinājums piesaistīja manu uzmanību ar “flešojošām” bildītēm. No četrām tur esošajām ainiņām, divas bija: klaviatūras pogu spaidīšana (implies darbu ar datoru) un no kafijas automāta līstoša kafija. Ak, viss šis aizraujošais ekselis un sarunas pie kafijas krūzes. Nevar gan šo visu galīgi nolikt, jo rēķinus tas tomēr nomaksā, un kurš gan cits šodien nīstajā ofisā bija jau 8.30.