Kaut kad mēs spēlējām spēli, kur man bija jāpaskaidro, kāpēc es nekad negribēšu atgriezties ofisā, un visgrūtāk man bija izskaidrot, kas tieši ir tas briesmīgais gājienos uz virtuvi pēc kafijas. Lūk, īss apkopojums no četru cilvēku diskusijas, kuru es dzirdēju aptuveni divas minūtes, kamēr kafijas automāts piepildīja krūzi ar kafiju:

“Jā, televīzijā būtu pavisam citādāk, no sākuma būtu grūti pierast, tur visi ir mākslinieki, ekseli, drošvien, neprot, bet jauns stimuls tomēr ir kaut kas, kas tevi dzen uz priekšu… (durvis man aiz muguras aizveras)”

Vakar, starp citu, Feisbukā redzēju LMT darba sludinājumu, un sludinājums piesaistīja manu uzmanību ar “flešojošām” bildītēm. No četrām tur esošajām ainiņām, divas bija: klaviatūras pogu spaidīšana (implies darbu ar datoru) un no kafijas automāta līstoša kafija. Ak, viss šis aizraujošais ekselis un sarunas pie kafijas krūzes. Nevar gan šo visu galīgi nolikt, jo rēķinus tas tomēr nomaksā, un kurš gan cits šodien nīstajā ofisā bija jau 8.30.