Un vēl, es ik pa laikam iečekoju, kādā statusā ir Blade Runner 2099. Gūgle saka, ka pirmā sērija būs novembrī.

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.

Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.

Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.

So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.

Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.

Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.

JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā.