Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.

Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.

Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.

So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.

Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.

Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.

JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā.

Es laikam atradu seriālu, kas man patīk. Es nezinu, cik oriģināls ir šis formāts, bet viena sērija ir zem divdesmit minūtēm. Viena vai divas insightful ainas, kaut kāda aina par seksu, mostly smieklīga, un viss. Kaut kādā ziņā, tas ir kā skatīties filmu vairākos piegājienos, bet katrai sērijai tomēr ir kaut kāda pabeigtības sajūta. Tas ir kā Lunchables, kur viss ir miniatūrs, bet noformēts vienas mazas maltītes formātā. Pietiekami gari, lai virzītu stāstu uz priekšu, bet pietiekami īsi, lai neizbesītu.

Arī in general man laikam patīk woke queer seriāli, jo tajos ir daudz cilvēcības. Iespējams ļoti palīdz tas, ka, piemēram, gay man personāžiem var sekot tādā bērnišķīga naivuma līmenī - ne tu īsti vari releitot, ne arī kaut kur zemapziņā vērtē viņu hotness. Tas ir kā skatīties stāstu par lapsas un eža piedzīvojumiem burvju mežā. Varbūt arī tas burvju meža elements palīdz, jo arī vide most of the time man ir diezgan sveša. Ne vienmēr to pašu var teikt par sieviešu personāžiem, jo tur kaut kur fonā ieslēdzas kaut kāds cits process, ko laikam tā vienkārši nevar nemaz izslēgt. Visbiežāk tas ir džadžmets par kaut kādām rīcībām, vai jautājums - why do you like this looser? Un spriežot pēc "hot celebrities" naratīva, es domāju, tā ir gana izplatīta parādība. Visi tie SNL ko reizēm nākas skatīties pārtinot uz priekšu, jo tad kad to vada kāds hot celebrity bez personības, astoņdesmit procenti skeču ir par viņu hotness, and how long are you going to milk this cow? It has no milk left.

Runājot par Bonding centrālo fokusu (so far), esmu dzirdējis kritiku par to, kā seriālā tiek atainots kink play. Mans pretarguments - un kurai fikcijai, īpaši jau seriāliem, nevar pārmest to pašu? Paralēli skatoties "We Are Lady Parts" (seriāls par sieviešu panku grupu), es nevarētu teikt, ka mēs iegūstam pareizu priekšstatu par pagrīdes mūzikas grupas ikdienu. Īpaši jau komēdiju žanra primārā misija ir izklaidēt, nevedod mūs pārāk sarežģītās vietās. Un tomēr Bonding, manuprāt, visu laiku vedina uz domu, ka kinks ir kauna produkts. Neesmu drošs, vai tam ir potenciāls atbrīvot no kauna. Nevertheless, we don't kinkshame. Bet sekss vispār ir diezgan mītiem apvīta tēma, līdzīgi kā narkotikas, un mēs tikai sākam kaut ko no tā saprast. Man šķiet, ka labākā cerība uz kaut kādu objektīvu bildi ir dokumentālās filmas ar pieaicinātiem ekspertiem, vai arī pašam dodoties pie kāda seksa terapeita. Cilvēki par seksu praktiski nerunā, un ja runā, tad tā ir kaut kāda performance, nevis saruna no ievainojamības pozīcijām. Savukārt māksla mums sniedz vai nu fetišizētu skatījumu, vai arī karikatūru. "Sex education" pirmā sērija ar bulijiem, kas gaitenī atņem naudu, ko vien ir vērts. Uz tā fona, starp citu, "Big Mouth" ir diezgan bērnišķīgs, bet nav slikts multeņu seriāls. Kaut kad nesen, pieminot "Big Mouth", cilvēks uzreiz pieminēja Shame Wizard performanci, kas neapšaubāmi ir lieliska. Es kādreiz nesapratu kauna milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, bet tas laikam tāpēc, ka man pašam kauns nav pārāk nozīmīga manas personības sastāvdaļa. Ir visādas citas, bet tā kā es bērnībā pārāk aktīvi netiku socializēts, un augu kā nezāle, kauns nav pārāk spēcīgi ietekmējis manu attīstību. Maybe it's a reason why I am so vanilla.

Šorīt redzēju ziņu par to, ka Netflix ir kancelējis kaut kādu seriālu pēc pirmās sezonas, un es sapratu vēl vienu problēmu ar seriāliem - man nepatīk neskaidrība par to, vai stāsts ar kaut ko beigsies. Bailes bezjēdzīgi iztērēt laiku. Pie tam seriāla gadījumā ir pat grūti izdarīt apzinātu lēmumu, ka es tagad bezjēdzīgi nobumbulēšu nākamās divas stundas. Un te iezīmējas "Rick & Morty" un "Black Mirror" priekšrocība - katra sērija ir atsevišķs stāsts. "Black Mirror" pie tam tēli jāiepazīst katrā sērijā no jauna. Savukārt "Bojack" ir labais piemērs, jo stāsts attīstās līdz kaut kādām loģiskām beigām, lai arī kādas mocības man sagādāja pirmā sezona.

Izaicinājums ar filmām ir tāds, ka man ir vajadzīgas vidēji tās divas stundas nedalītas uzmanības. Man nepatīk pārtraukt skatīties filmas, un man nepatīk atsākt viņas skatīties no vidus. Man drošvien ir kāda saujiņa filmu, kuras es neesmu noskatījies, jo kaut kāda iemesla dēļ es esmu tās pārtraucis skatīties. Cita starpā man nepatīk nenoskatīties līdz galam arī sliktas filmas, jo kaut kur apakšā ir tā pati nožēla par bezjēdzīgi patērēto laiku, un noskatoties filmu līdz galam, ir cerība mīkstināt šo sajūtu, vai vismaz to nepasliktināt, vai arī ja ļoti paveicas, pat mainīt savas domas. Izņēmums gandrīz bija "The Substance", bet tur man mazliet apnika sevi mocīt, nevis tāpēc ka es obligāti to uzskatītu par sliktu filmu. Ja tā būtu ļoti laba, gan jau arī tās ciešanas nebūtu tik trakas.