Sevis aizsardzība ir ļoti svarīga, un fui man par to, ka biju to atlicis vairāk kā gadu. Izrādās gan, ka ir viens psiholoģisks triks - ja es sajūtoties drošāk, es sāku mazliet vairāk riskēt. Gan jau izpriecāšos par jauno pirkumu, un pāries.

Tikko sagribējās būt tam motociklistam, kurš izdauza kādam stiklus. Ir bijušas dažas epizodes, kad es esmu iztēlojies sevi mirstam, atsitoties pret auto, bet tas pārsvarā aiz autovadītāju kriminālas neuzmanības. Šinī pašā braucienā viens onkulis nolēma mainīt joslu, mazliet ignorējot manu eksistenci, lai gan beigās tomēr pamanīja. Bet jau pie pašām mājām pa nepārtraukto sadalošo līniju līdz ar spoguļiem mani apdzina Bolt taksis, kamēr es tanī pašā brīdī apbraucu velosipēdistu. Visa šī steiga bija vajadzīga, lai apstātos krustojumā pie sarkanā.

Kas šādiem cilvēkatkritumiem darās galvās, es patiešām nesaprotu. Es ceru, ka viņi mirst no saindēšanās ar krutku, pirms ir paspējuši notriekt kādu uz gājēju pārejas. Varu derēt, ka mana vicināšanās gar logiem tādiem ir pilnīgi vienaldzīga, un tur aiz bezspēcības var vienīgi mest ar ķieģeli pret vēstiklu.

Dažus mēnešus atpakaļ es iegādājos motociklu. Esmu dažiem cilvēkiem zvanījis, ar dažiem runājies, bet tāpat ir skaidrs, ka šis "hobijs" prasīs dažus naudas ieguldījumus. Galvenokārt mans mērķis ir tik cauri Rīgas nejēdzīgajai satiksmei gadījumos, kad braukt ar riteni šķiet pārāk sarežģīti. Skok elektroskūteri ir baigi labā lieta, bet maksā naudu, un to pieejamība pareizajā laikā un vietā bieži nepiepilda cerības.

Vispirms, protams, naudas ieguldījumus prasīs aizsargapģērbs. Lai gan es neko daudz neesmu vēl nopircis, jo iepazīšanās kaut vai ar motociklistu "džinsu" piedāvājumu vien atklāj jaunu un plašu pasauli, bet nav šaubu, ka tas ir jāizdara. Taču pagaidām vizinos parastos džinsos un jakā.

Nu lūk, braukāties uz mazmiesta Rimi pēc saldējuma ir jauki, bet beidzot es nolēmu atvest moci uz Rīgu, kamēr vēl nav iestājusies ziema. Un vakar arī skaisti nožāvos, paslīdot uz tramvaja sliedēm. Bija skaidrs, ka agri vai vēlu tas notiks, un principā tas pierādīja nepieciešamību pēc speciāla apģērba. No otras puses nekas traks arī nenotika. Es nebiju uzvilcis pat parastus cimdus, bet tāpat tiku cauri ar sīkiem skrāpējumiem. Šķiet, ka notikušā morāle ir tāda, ka nevajag uzreiz mesties pirkt vislabākās un dārgākās hi-end mantas, bet arī pārāk neatlikt kaut kādu elementāru aizsarglīdzekļu iegādi.

Viss, man vajag šitādu. Tagad!



A vispār ir kaut kādi tusiņi, kur džeki skrūve močus? Nu, kas nepārklājas ar impotentu tusiņu ar hārlijiem, kam interesē tik alu strēbt, un visādos ūķos aurot “Dzimto valodu”.