Prikoļi. Vakar lakts līdz četriem, darbā business as usual, futenes šodien nav, mājās ir tikai kaķi, un ko es datu? Skatos seriālus? Nope! Mācos. Nu, taisnības labad jāteic, tūlīt sākšu. Bet tomēr. Užas!

Redz, vakar atkal tikām pie pavisam klasiskas televīzijas, ar visām reklāmām un citām blaktīm. Nu, ir jau viņa mums tagad interaktīva, un kāda tik ne, bet par to es vēl neko nevaru spriest. Un tur ir visādi brīnumaini kanāli, ieskaitot Krievijas propagandu, un viskautkas jauns, par ko es agrāk neko nezināju, un pa lielam arī tagad neesmu palicis informētāks.

Protams, mēs viennozīmīgi esam mūzikas kanālu mērķauditorija. Ar meinstrīmpopsu viss takā skaidrs, viss tur hujārijās un migājās. Bet ir tāds šedevrs kā VH1 Classic. Vot tas ir spēks! Tas ir kā skatīties sūdīgu jūtjūbi.

Un tad vēl Domburšovs. Es tagad nevaru saprast, viņš visu laiku ir bijis tik kaitinošs, vai ir kļuvis tik kaitinošs. Viņš izsakās nesakarīgi, pārtrauc runātājus arī sakarīgas atbildes vidū, kas pats ļaunākais, mēģina būt asprātīgs. Vot ko, ko, bet mēģināt būt asprātīgam viņam nevajadzētu būt. Nu, un tad, kad viņš sāka skraidīt apkārt ar kāpostiem un gurķiem, es vispār ahujel. Viņš nav saskatījies kaut kādus amerikāņu diskusiju šovus?

Jā, tā nu sanāca, ka arī es vakar noskrēju četrus kilometrus. Nu gatavais sārtvaidzis.

Un sākām piebeigt True Blood sāgu. Nu, saundtreks, izskatās, atkal ir lielisks. Ā, un otrajā sērijā (ĻOTI NOSACĪTS SPOILERIS !!!) jokdari bija uz sienas kaut ko uzķēpājuši par Obamu. Sižeta kontekstā pilnīgā figņa, bet kādam no autoriem, acīm redzot, šķitis baigi prikolīgi. Gaidu tagad kādu nebūt "Puķin huilo".

Seriāli rada atkarību. Divas stundas pie televizora pa manam ir gana. Bet, neskatoties uz futeni, vakar, tomēr, piebeidzām The Killing. Tās beigas seriāliem mēdz būt jocīgas, un bieži arī didaktiskas. No otras puses, kad visas tās sāgas paliek gaisā karājoties, tad jau labāk pūdercukurs ar kanēli. Katrā ziņā, kad beidzas visa sāga, ir tāds atvieglojums. Kas lieku reizi atgādina, ka varbūt jāsāk apsvērt sākt seriālu skatīties nevis līdz ar sezonas beigām, bet ar visas sāgas beigām. Citādi, kad pēdējā sērijā izlien kaut kādi personāži no pirmajām sezonām, tad ir nedaudz wtf. Esmu primāts, manas empātijas spējas ir ierobežotas, un šizofrēnijā arī neplānoju iedzīvoties.

Par futeni runājot, neskatoties uz visu kvoruma trūkumu, sanāca labi izskrieties. Kad spēlē bars pret baru, tad, tomēr, ir vēlams, lai tie vārti būtu lielāki, un laukums ar robežām, citādi pazūd jebkāds spēles zīmējums. A tā, kad cilvēku maz, tev īsti nav pamatojuma sist bumbu kaut kur, cerot, ka kāds kaut kur viņu izbakstīs. Vai nu uz fizisko, vai ar prātu. Un fiziskais, kā zināms, ir ierobežots resurss.

Programmā "izmoki vasaru līdz galam", jo drīz varēs tikai iekštelpās dzert, pīpēt opiātus, apmeklēt rokkoncertus un kino, un skatīties seriālus, atgriežamies pie seriāliem. The Killing ceturtā sezona pēc trešās sērijas noskatīšanās, tātad jau pēc puses sezonas, liekas tik fucked up. Nē, nu galvenais keiss ir saprotams, jāmeklē slepkava, lietā ir milzīgi robi faktos un notiekošā loģikā, bet tam visam pa vidu visi ir visu tā sapisuši, ka beigās ne slepkavas atradīs, ne vispār kādu tur tā lieta vairs interesēs.