Seriāli rada atkarību. Divas stundas pie televizora pa manam ir gana. Bet, neskatoties uz futeni, vakar, tomēr, piebeidzām The Killing. Tās beigas seriāliem mēdz būt jocīgas, un bieži arī didaktiskas. No otras puses, kad visas tās sāgas paliek gaisā karājoties, tad jau labāk pūdercukurs ar kanēli. Katrā ziņā, kad beidzas visa sāga, ir tāds atvieglojums. Kas lieku reizi atgādina, ka varbūt jāsāk apsvērt sākt seriālu skatīties nevis līdz ar sezonas beigām, bet ar visas sāgas beigām. Citādi, kad pēdējā sērijā izlien kaut kādi personāži no pirmajām sezonām, tad ir nedaudz wtf. Esmu primāts, manas empātijas spējas ir ierobežotas, un šizofrēnijā arī neplānoju iedzīvoties.

Par futeni runājot, neskatoties uz visu kvoruma trūkumu, sanāca labi izskrieties. Kad spēlē bars pret baru, tad, tomēr, ir vēlams, lai tie vārti būtu lielāki, un laukums ar robežām, citādi pazūd jebkāds spēles zīmējums. A tā, kad cilvēku maz, tev īsti nav pamatojuma sist bumbu kaut kur, cerot, ka kāds kaut kur viņu izbakstīs. Vai nu uz fizisko, vai ar prātu. Un fiziskais, kā zināms, ir ierobežots resurss.