Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.

Kad tev pēdējo reizi treneris ir mēģinājis trāpīt ar tenisa bumbiņu pa galvu? Jāprecizē gan, ka tā bija daļa no treniņa, nevis amizants atgadījums. Bija arī citas aizraujošas epizodes, bet tās neizklausītos tik interesanti cibas ierakstā.

Ok, Usika un Džošua cīņa vēl nav sākusies, bet oumaigād... Kanelo un Galovkina trešā cīņa pēc trīs(?) nedēļām? Trešā, Karl! Cik boksā vispār ir troloģiju triloģiju?

UPD.

Patiesībā par Usika un Džošu cīņu nav nekād daudz ko teikt. Prieks par čempionu, much respect par Ukrainas karogiem un atbalstošiem vārdiem, drusku pārsteigums par split decision. Bet īsto drāmu gaidām no Kanelo vs Galovkins trešās cīņas. Tā varētu pārspēt Fjūrija vs Vaildera triloģijas spriedzi. Zelta puisītis jau ir nolikts pie vietas, vienīgi ļoti augstā svara kategorijā, kur vispār jābrīnās, ka viņš tanī ir līdis, bet man ļoti patiktos, ja četrdesmit gadīgais Golovkins atgūtu to, ko, manuprāt, nepelnīti viņam atņēma. Un ņemot vērā to, kādā fiziskā formā viņš ir bijs pēdējās cīņās, my god, cik viņam ir lielas izredzes to arī pielildīt.

About last night.

https://youtu.be/qzi9e-4OcxM

Liriska atkāpe par boksu.

Lieliem puikām ir lielas mutes, bet pēc absolūti crazy cīņas šonakt, šķiet, pagaidām nav dzirdēts, ka kāds kādu ir apsaukājis sliktiem vārdiem. I mean, izskatās, ka uzvarētājs saprot, ka tik pat labi viņš šovakar varēja būt zaudētājs, kamēr zaudētājam... nu jā, pieklātos paklusēt. Kas priecē.

Ok, I take it back. There are some sore losers tonight.

Bet tad es ieraudzīju video ar iznācieniem pirms cīņas, un what a fuuuuuuuck? I love the sport, un neapšaubāmi tas ļoti daudziem ir šovs, bet ir ļoti grūti stāstīt, ka bokss nav dolbajobu sporta veids, kad tu redzi ko šādu. Kas ir šīs skolas ludziņas mērķauditorija? Abu cīnītāju bērni? Ja kāds no viņie iznāktu, piemēram, Spandžboba kostīmā, to vēl varētu uztvert ironiski. Cringe, cringe.

https://youtu.be/Ar_qqRShHHU

Starp citu, es nezinu, kā tas iet kopā ar mūsu pasaules došanos ziemas miegā, bet nākamajā vīkendā Arēnā Rīgā atkal cīnīsies Briedis. Palasot pasākuma aprakstus, sajūta ir tāda, ka latviešu sirdīm būtu jāplēš krūtis uz pusēm aiz lepnuma par mūsu čempionu. Nenonivelējot Brieža panākumus, manipulācija ar vārdiem ir apbrīnojama. Cringe once again. Tai pat laikā ņemot tīri objektīvo cīņas nozīmi boksa reitingos, tāda sajūta, ka pasākumu organizē kaut kādi čomi no guļamrajona, kuri ir palaiduši garām to, ka pasaulē jau kādu laiku ir internets. Tā vien šķiet, ka šo cīņu varēs redzēt tikai klātienē. Laikam tad tas nav liels zaudējums to neredzēt.

Visādi citādi, apsveicu visus ar pasaules gala iestāšanos.

Lasot par ķermeniskajām pieredzēm, iedomājos, ka arī cīņas sporta veidi ir īpatnēja ķermeniska pieredze. Visai ātri ir iespējams nonākt līdz visādām interesantām atziņām.

Pirmkārt, tā joprojām ir male dominated area, un neskatoties uz progresīvajām tendencēm, iespējams tāda arī paliks. Iespējams, ka līdz tam brīdim kad sievietēm radīsies tikpat liela interese par cīņas sporta veidiem kā vīriešiem, mēs visu būsim tik tālu dekonstruējuši, ka secināsim, tur ir pārāk daudz nevajadzīgu sociālu konstruktu, un cīņas sporta veidi kopumā nonāks vēsturisko arhaismu plauktā kaut kur blakus blekfeisam un anekdotēm par sievasmāti. Bet var jau būt es par zemu novērtēju cilvēka monkey brain, un mums visiem ir vēlme un vajadzība kļūt par spartiešiem.

Otrkārt, cīņas sporta veids ir atklātākais power play kāds vien ir iespējams. Vai mums nāk prātā vēl kāda ķermeniska pieredze, kurā ir būtisks power play? O, jā, padsmitgadīgais Freids jau ceļ roku, lai visai klasei pavēstītu, ka viss ir par seksu. Es gan teiktu, ka mēģinājumā dominēt pār citu ķermeni ne obligāti ir kaut kas seksuāls, bet drīzāk seksā ir diezgan daudz mēģinājumu dominēt pār kāda ķermeni. Ja mēs cīņu aprakstām kā mēģinājumu dabūt kāda cita ķermeni sev vēlamā un pakļautā pozīcijā, izklausās diezgan reipī, vai ne?

Treškārt, tas ir brīvprātīgs un apzināts lēmums sevi pakļaut fiziskam riskam. Atkal jau, emocionāli un ētiski nebūtu korekti to pielīdzināt dzemdībām, bet akumulētais fiziskais kaitējums iespējams ir aptuveni tāds pats, vai pat lielāks. Profesionālā sportā pat nav vajadzīgs akumulētais, jo pietiek ar vienu cīņu, un tu sevi esi pakļāvis ilgstošam atkopšanās riskam. Aceramies, ka katrā cīņā ir viens uzvarētājs, un viens zaudētājs, tāpēc tas tīri matemātiski ir neizbēgami. Atgriežoties pie amatieriem, akumulētajam kaitējumam gan līdzi nāk arī diezgan iespaidīgi akumulētie ieguvumi, un te, iespējams, ir ļoti būtiska atšķirība no citām dzīves pieredzēm, kur mēs pakļaujam sevi fiziskā kaitējuma riskam. Gan jau strādājot celtniecībā vai ķīmiskā rūpniecībā kaitējums arī ir diezgan iespaidīgs, lai gan nenoliedzami šīs nodarbes ir ļoti svarīgas.

Un par šī rīta "nevārdiem" es pasludinu "gan" un "iespējams".

Šodien aizgāju pie zobārsta, jo jau nedēļu sāp žoklis. Zobārsts veica vispārējo apskati, un caurumus nekonstatēja. Arī šādā veidā sports palīdz man rūpēties par savu veselību.

Šis nebūs galvenokārt par boksu. Tā vienkārši ir sagadīšanās, ka šonakt notika fantastiska mēroga cīņa. Šis teju vairs nav sports, bet populārās kultūras fenomens. Nu, jā, also tas ir bokss.

Tātad, Vailders šonakt otro reizi uzvarēja čerdesmitgadīgo kubieti Ortizu. Un šis mani līdz galam pārliecināja, ka man ir jāmaina par viņu viedoklis.

Pirmā lieta kas varētu krist acīs kādam, kas neko nezina par Vailderu, ir fakts, ka viņš izskatās pēc kaut kādas Disnejas multenes personāža, vai kaut kā tāda. Visi tie tērpi ar karaliskajiem atribūtiem, kroņi, zelts, maskas, zvēru zobi un nagi, you name it. Lai cik ļoti tas arī nepiesaistītu uzmanību, ir kārdinājums to visu snobēt. Vēl viņam ir liela mute, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc visi izklaides mediji ir koncentrējuši uzmanību uz Vailderu. Un es par viņa eksistenci uzzināju tanī laikā, kad viņa izteikumus par nākamo pretinieku varēja interpetēt kā vēlējumus nomirt no viņa sitieniem. Saliekot visu kopā, nav pārāk grūti iedomāties, kāda varētu būs attieksme pret šādu lecīgumu.

Viena no pirmajām lietām, ko Vailders izdarīja pēc šis uzvaras, viņš kubietim pateica, ka viņaprāt kubietis ir viens no labākajiem bokseriem šobrīd, un pārējie vienkārši no viņa baidās. Komplementāri izteicieni par kubieti ir bijuši arī iepriekš, bet viena lieta ir dot kredītu savam pretiniekam intervijās, kas bieži vien ir vienkārši labais tonis, cita ir to pateikt personīgi pēc uzvarētas cīņas, un tā ir tikai neizbēgama realitāte, ka visas kameras ir pavērstas pret tevi. Un tad ir standarta intervija pēc cīņa. Tas ir tik interesanti, kā var apvienot tik ārkārtēju lecīgumu un pazemību savos izteikumos. Principā Vailders atbrīvo pārējos no atbildības bez aplinkiem pateikt to, ko pārējie par viņu domā. Mediji ļoti bieži meklē kontraversiju, un pazemība sen jau izkausās feika. Savukārt Vailders galīgi neizklausās feiks. Faktiski visi tie kam patīk atkārtot frāzi, ka viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu, varētu cieņpilnu retoriku pamācīties no šī boksera. Un tomēr viņš ir bokseris, tāpēc man personīgi patika Vaildera mēģinājumi neaizrīties ar vārdiem, gramatikas kļūdas, un frēze: "Nu, jūs sapratāt, ko es gribēju teikt." Man ir sajūta, ka cilvēki daudz biežās saprot, ko kāds gribēja teikt, bet ļoti bieži izvēlas izlikties, ka nesaprata, piesieties vārdiem, izteikumus izraut ārpus konteksta.

Bet atgriežoties pie nesmukumiem, tas ir mazliet jocīgi, cik ļoti liels respekts Vailderam ir pret tiem, kas viņa pozīcijas reāli var apdraudēt, un cik nekorekti viņš izsakās par citiem, kas ir uzdrošinājušies mest viņam izaicinājumu, ko viņš pats neuzskata par pamatotu. Es, protams, esmu saskāries ar šo parādību iepriekš, un es arī saprotu, kā rodas cieņa pret tava līmeņa talantu, bet man totāli nepielec, kur paliek vispārēja cieņa pret līdzcilvēkiem, kuriem varbūt pietrūkst talanta tieši jomā, kas padodas tev. Šīs loģikas apgrieztā versija varētu būt tā, kad cilvēki ciena kādu par viņa mākslu, bet uzskata par pilnīgu mēslu par viņa vispārēji cilvēciskajām īpašībām. Bet mēs visi arī labi saprotam, ka mums ir dota iespēja labi pazīt tikai ļoti maz cilvēkus, bet mēs uzturam vajadzību pēc viedokļa arī par daudziem citiem. Kaut kas dziļi iekodēts cilvēka dabā.

Presene: https://youtu.be/Mp_zqkTdMJo

Tā kā man ir noriebusies visa pasaule, gudru sarunu vietā Cēsīs es dienas pirmo pusi pavadīju JūTjūbē. Vai es skatījos boksu? Protams, tāpēc tālāk var nelasīt. Bet ir dažas interesantas lietas notikušas.

Lielākā bomba, protams, ir tā, ka Antonijs Džošua ir pakāsis savas četras jostas kaut kādam meksikāņu (?) tuklītim, kuram ir pārsteidzoši ātras rokas. Masu, protams, pieminēt ir pat lieki. Tagad boksa pasaule ir mērenā ahūnā, jo sapnis par Džošua un Vaildera megacīņu pagaidām ir izsapņots, tā vietā pasaule gaida divas revanša cīņas. Kaut kur tur figurē Brieža klupšanas akmens Usiks, kas savu debiju smagajā svarā ir atcēlis dēļ traumas, bet nav atcēlis arī savus plānus savākt šis piecas jostas. Vienu, starp citu, Džošua atņēma citam nu jau leģendāram ukrainim.

Vēl my man Golovkins piekāva melnādainu jaunieti. Viņš turpina laist cauri sitienus, no kā parasti boksā mēģina izbēgt, bet viņam ir parādījies interesants sitiens pa galvu no augšas uz leju, kas diezgan fiziski spēcīgo, bet nepieredzējušo jaunieti arī atmēkšķēja, lai piebeigtu ar kreiso sāna sitienu. Prieks, ka kungi manā vecumā joprojām ir topā, un spēj iemācīties jaunus trikus. Visi, protams, tagad sapņo par trešo Kanelo un Galovkina cīņu, jo pirmās divas divas pēc būtības neparādīja, vai šinī svara kategorijā ir jauns karalis, vai tomēr vecais tomēr vēl nav atstādināts

Es parasti esmu imūns pret labiem vārdiem, bet kad tevi uzslavē treneris, tas ir patīkami. Jo pārsvarā treniņš sastāv no tā, ka tev stāsta, ko tu dari nepareizi.

Treniņos epizodiski notiek kaut kas tāds, ko ir doma ierakstīt cibā, bet tās ir visādas mazas, negaidītas lietas. Caurmērā tomēr viss ir kā parasti: sparingi, traumas, jauni pretinieki, vienkārši jaunas sejas, kas diezgan bieži vairāk par vienu reizi neparādās utt. Tāpēc arī nekas cibā beigās arī netiek ierakstīts. Bet šodienas treniņš tiešā bija fun, neskatoties uz pēdējā laikā iztrūkstošo miegu. Absudrā kārtā es šodien mācījos staigāt, pie reizes laužot iepriekš iemācītos konceptus, bet tas bija mazliet kā atklāt sev jaunu dimensiju. Protams, nākamajā reizē, kad būs iespēja šo visu izmēģināt ar dzīvu cilvēku, es atraušos pa seju, kam sekos ilgs un grūts treniņu posms, tomēr šis bija vajadzīgs, ka šis viss virzās arī kaut kur uz priekšu, nevis ir nepārtraukta rutīna.