Atzīmējot aktuālo tautas kalpu balsojumu par Stambulas konvenciju, mūsu mājsaimniecība vakar pievērsās vardarbībai ģimenē. Civilizētai, abpusēji akceptētai, un trenera uzraudzībā, bet es ļoti novērtēju laiku, kad tas notika. Vispirms mēs katrs paklopējām treneri viena raunda garumā, tad viens otru. Man reportē, ka esot bijusi emocionāli pielādēta pieredze, kad adrenalīns izgāja no sistēmas. Kaut kādā ziņā tas bija sagaidāms, jo mēs pirms tam runājām, ka es nebūšu pārāk labs sparinga partneris, jo tur ir jāpārvar psiholoģiskas barjeras, lai mani sāktu sist arī ringā, un tomēr tikām līdz šai pieredzei. Kas man šķiet nedaudz interesanti, ka man šinī situācijā absolūti nebija bail nodarīt pāri savam svarīgākajam cilvēkam, turpretī man bija bail, ka es trenerim varētu netīšām iesist pārāk stipri. Tas gan varētu būt mazāk saistīts ar kaut kādu emocionālu saikni ar "pretinieku", vairāk ar atšķirīgo sagatavotības līmeni, jo lielāka stresa apstākļos ir lielāka varbūtība instinktīvi izdarīt kaut ko muļķīgu.

Ar septembri sākās jauna ēra, un es esmu atgriezies grupu treniņos. Grūti atturēties no iespējas doties uz treniņu pēc darba laika trīs minūšu attālumā, visu dienas vidu nedēļas garumā plānojot bez iespringuma. Bija arī daži raundi sparingu, bet šoreiz tas bija kikbokss. Es noteikti nevaru ielādēt ne vienam ar kāju pa ausi, un vispār dažas boksa iemaņas traucē kikboksam, bet mani vakar nenosita, un tas jau man likās diezgan kruta. Pēdējā raundā es pat nedaudz aklimatizējos, un man pat negāja pārāk slikti pret džeku, kurš savukārt var ielādēt ar kāju pa ausi. Jāsaka, kad es gāju pirkt kāju sargus, man bija dažas bažas, vai es neiesaistos nevajadzīgā avantūrā, un man būtu laiks atgriezties pie kaut kāda skvoša, vai kaut kā mierīgāka un mazāk intensīvāka, bet šķiet, ka kādu laiku šis vēl strādās. Tas gan neatceļ arī skvošu, bet nedēļā ir tik daudz dienu, cik viņu ir, un ir jānosprauž arī kaut kādas prioritātes.

Šodien, sildoties uz velotrenažiera, televizorā redzēju muay thai bokseru iznācienu. Viņiem parasti ir tā lieta ap galvu, kas saucās "mongkhon", bet tai ir dziļas saknes tieši cīņu kontekstā. Kas mani pārsteidza, ir tas, ka viens no cīkstoņiem iznāca ar salmu (gan jau palmu lapu, bet tas šeit nav svarīgi) cepuri galvā, un pītu groziņu pār plecu, kas iesiets tādā ļoti vienkāršā striķī, kādu varētu nopirkt Depo. Tas viņam lika izskatīties mazliet pēc Amazones indiāņa, ko varētu redzēt kādā National Geographic filmā. Skaidrs, ka viņš uz cīņu nav nācis pa taisno no džungļiem, bet kosplejo vienkāršo cilvēku no sava reģiona. Tāds vienkārš zēns no laukiem, gluži kā Māris Briedis. Māris Briedis aside, pēc visa spriežot, vienkāršā cilvēka tēls ir cieņā arī šādā kontekstā. Bet man neliek mierā tas striķī iekārtais groziņš. Es saprotu kaut kādus tradicionālus apavus, apģērbu, galvas rotājumus, kam ir kāda tradicionāla garīga vērtība, bet šādu praktisku lietu izmantošana sava vienkāršā cilvēka tēla izveidei man šķiet patiešām jocīga. Tas ir kaut kur līnijās, ja Porziņģis saietu tādā patriotā, ka uz izlases spēli ierastos pastalās. Tai pat laikā es nešaubos, ka kaut kur kāds mūsu tautietis varētu uz kādām sporta sacensībām ierasties, piemēram, ar malkas klēpi, vai kaut ko tādās līnijās. Tas būt ļoti laikmeta garā.

Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.

Kad tev pēdējo reizi treneris ir mēģinājis trāpīt ar tenisa bumbiņu pa galvu? Jāprecizē gan, ka tā bija daļa no treniņa, nevis amizants atgadījums. Bija arī citas aizraujošas epizodes, bet tās neizklausītos tik interesanti cibas ierakstā.

Ok, Usika un Džošua cīņa vēl nav sākusies, bet oumaigād... Kanelo un Galovkina trešā cīņa pēc trīs(?) nedēļām? Trešā, Karl! Cik boksā vispār ir troloģiju triloģiju?

UPD.

Patiesībā par Usika un Džošu cīņu nav nekād daudz ko teikt. Prieks par čempionu, much respect par Ukrainas karogiem un atbalstošiem vārdiem, drusku pārsteigums par split decision. Bet īsto drāmu gaidām no Kanelo vs Galovkins trešās cīņas. Tā varētu pārspēt Fjūrija vs Vaildera triloģijas spriedzi. Zelta puisītis jau ir nolikts pie vietas, vienīgi ļoti augstā svara kategorijā, kur vispār jābrīnās, ka viņš tanī ir līdis, bet man ļoti patiktos, ja četrdesmit gadīgais Golovkins atgūtu to, ko, manuprāt, nepelnīti viņam atņēma. Un ņemot vērā to, kādā fiziskā formā viņš ir bijs pēdējās cīņās, my god, cik viņam ir lielas izredzes to arī pielildīt.

About last night.

https://youtu.be/qzi9e-4OcxM

Liriska atkāpe par boksu.

Lieliem puikām ir lielas mutes, bet pēc absolūti crazy cīņas šonakt, šķiet, pagaidām nav dzirdēts, ka kāds kādu ir apsaukājis sliktiem vārdiem. I mean, izskatās, ka uzvarētājs saprot, ka tik pat labi viņš šovakar varēja būt zaudētājs, kamēr zaudētājam... nu jā, pieklātos paklusēt. Kas priecē.

Ok, I take it back. There are some sore losers tonight.

Bet tad es ieraudzīju video ar iznācieniem pirms cīņas, un what a fuuuuuuuck? I love the sport, un neapšaubāmi tas ļoti daudziem ir šovs, bet ir ļoti grūti stāstīt, ka bokss nav dolbajobu sporta veids, kad tu redzi ko šādu. Kas ir šīs skolas ludziņas mērķauditorija? Abu cīnītāju bērni? Ja kāds no viņie iznāktu, piemēram, Spandžboba kostīmā, to vēl varētu uztvert ironiski. Cringe, cringe.

https://youtu.be/Ar_qqRShHHU

Starp citu, es nezinu, kā tas iet kopā ar mūsu pasaules došanos ziemas miegā, bet nākamajā vīkendā Arēnā Rīgā atkal cīnīsies Briedis. Palasot pasākuma aprakstus, sajūta ir tāda, ka latviešu sirdīm būtu jāplēš krūtis uz pusēm aiz lepnuma par mūsu čempionu. Nenonivelējot Brieža panākumus, manipulācija ar vārdiem ir apbrīnojama. Cringe once again. Tai pat laikā ņemot tīri objektīvo cīņas nozīmi boksa reitingos, tāda sajūta, ka pasākumu organizē kaut kādi čomi no guļamrajona, kuri ir palaiduši garām to, ka pasaulē jau kādu laiku ir internets. Tā vien šķiet, ka šo cīņu varēs redzēt tikai klātienē. Laikam tad tas nav liels zaudējums to neredzēt.

Visādi citādi, apsveicu visus ar pasaules gala iestāšanos.

Lasot par ķermeniskajām pieredzēm, iedomājos, ka arī cīņas sporta veidi ir īpatnēja ķermeniska pieredze. Visai ātri ir iespējams nonākt līdz visādām interesantām atziņām.

Pirmkārt, tā joprojām ir male dominated area, un neskatoties uz progresīvajām tendencēm, iespējams tāda arī paliks. Iespējams, ka līdz tam brīdim kad sievietēm radīsies tikpat liela interese par cīņas sporta veidiem kā vīriešiem, mēs visu būsim tik tālu dekonstruējuši, ka secināsim, tur ir pārāk daudz nevajadzīgu sociālu konstruktu, un cīņas sporta veidi kopumā nonāks vēsturisko arhaismu plauktā kaut kur blakus blekfeisam un anekdotēm par sievasmāti. Bet var jau būt es par zemu novērtēju cilvēka monkey brain, un mums visiem ir vēlme un vajadzība kļūt par spartiešiem.

Otrkārt, cīņas sporta veids ir atklātākais power play kāds vien ir iespējams. Vai mums nāk prātā vēl kāda ķermeniska pieredze, kurā ir būtisks power play? O, jā, padsmitgadīgais Freids jau ceļ roku, lai visai klasei pavēstītu, ka viss ir par seksu. Es gan teiktu, ka mēģinājumā dominēt pār citu ķermeni ne obligāti ir kaut kas seksuāls, bet drīzāk seksā ir diezgan daudz mēģinājumu dominēt pār kāda ķermeni. Ja mēs cīņu aprakstām kā mēģinājumu dabūt kāda cita ķermeni sev vēlamā un pakļautā pozīcijā, izklausās diezgan reipī, vai ne?

Treškārt, tas ir brīvprātīgs un apzināts lēmums sevi pakļaut fiziskam riskam. Atkal jau, emocionāli un ētiski nebūtu korekti to pielīdzināt dzemdībām, bet akumulētais fiziskais kaitējums iespējams ir aptuveni tāds pats, vai pat lielāks. Profesionālā sportā pat nav vajadzīgs akumulētais, jo pietiek ar vienu cīņu, un tu sevi esi pakļāvis ilgstošam atkopšanās riskam. Aceramies, ka katrā cīņā ir viens uzvarētājs, un viens zaudētājs, tāpēc tas tīri matemātiski ir neizbēgami. Atgriežoties pie amatieriem, akumulētajam kaitējumam gan līdzi nāk arī diezgan iespaidīgi akumulētie ieguvumi, un te, iespējams, ir ļoti būtiska atšķirība no citām dzīves pieredzēm, kur mēs pakļaujam sevi fiziskā kaitējuma riskam. Gan jau strādājot celtniecībā vai ķīmiskā rūpniecībā kaitējums arī ir diezgan iespaidīgs, lai gan nenoliedzami šīs nodarbes ir ļoti svarīgas.

Un par šī rīta "nevārdiem" es pasludinu "gan" un "iespējams".

Šodien aizgāju pie zobārsta, jo jau nedēļu sāp žoklis. Zobārsts veica vispārējo apskati, un caurumus nekonstatēja. Arī šādā veidā sports palīdz man rūpēties par savu veselību.