Tā izskatās džeki, kas gatavojas viens otram sist pa seju.

https://youtu.be/VBozW3_1QfY

Mairi, Mairi, Mairi. Labi, varbūt jāsāk ar mēģinājumiem pārdot "lielo cīņu" ar tekstiem "kad tumsa satiksies ar gaismu". Es ieteiktu katram kopīraiterim dienu pirms kopijas rakstīšanais aiziet uz sparingiem, un tad rakstīt kopijas boksa translācijām. Tā jau ir dedzinošs kauns lasīt soctīklus, lai šo vēl uzkurinātu vēl vairāk, par laimi pagaidām neesmu manījis atsauksmes internetos par šo cīņu.

Tātad, Mairis ir guvis uzvaru līdz šim kontroversālākajā cīņā, un katrs "sarauj, Latvija" šinī situācijā būtu maziski. Es gan neuzskatu, ka vācietis bija pelnījis uzvaru, man vispār riebjas visi šie mazie netīrie triki, lai tik iegūtu izšķirošo punktu, bet es neizslēdzu, ka tiesneši varētu saskaitīt, ka vācietis tomēr ir uzvarējis. Šinī ziņā man patika Vlasovs nākamajā cīņā, kurā izšķīrās nākamais Brieža pretinieks, kurš ļoti pārliecinoši zaudēja, bet atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Pēc cīņas gaitas varēja redzēt Brieža teorētisko pārsvaru, kuru viņš ne pārāk realizēja praksē, tā vietā nedaudz psihoja un bičoja, par ko tiesnesis viņam ari atņēma punktu, lai gan varēja būt tā, ka tiesnesis tieši vācietim atņem vēl vienu punktu, un tad arī būt mazāk kontraversijas. Lai vai kā šī mīcīšanās beidzās Briedim labvēlīgi, novēlēsim Briedim atgūt formu pēc traumas vai operācijas, un skatīsimies uz šo kā uz iespēju briedim nākamajā cīņā pret poli sevi pierādīt. Jā, un Briedis nu jau varētu atļauties intervijas sniegt latviski, un tā visiem būtu labāk.

Toties saldajā ēdienā bija Usika cīņa ar britu. Labi cīņa, Usiks atnāca un izdarīja savu darbu. Brits uzvedās kā histēriska rokzvaigzne, un tas man tik ļoti riebjas, ka neviena uzvara to neatsver, tāpēc divdik patīkami, ka Usiks parādīja atšķirību starp sportu un šovu. Visam klāt Usiks ļoti cienpilni izturējās pret zaudētāju, kuru tikko bija ar dūrēm noguldījis uz grīdas. Usiks ir tik pazemīgs, vienkāršs un jautrs, ka man pat viņa reliģiskums liekas simpātisks. Katrā ziņā būs cīņa jānoskatās vēlreiz, kad būs labākā kvalitātē, tur ir ko pamācīties tieši no konkrētās cīņas.

P.S. Es laikam beidzot sapratu to "savu naidnieku vienu pašu zemē grūdīs". Tas ir ne tikai tāpēc, ka Lāčplēša diena, bet vācietis. Man gan Brieža nākamais pretinieks, polis Glavackis, vairāk straiko kā vācienis, ja salīdzina ar Gevoru/Mikaleanu, bet nu labi. Es visu šo valstisko piederību piesaukšanu saprotu komandu sporta veidos, bet nu nekādi ne boksā.

Es jau atkal par savu mīļāko tēmu, boksu, bet šodien es tiešām guvu ļoti labu mācību un nolaidu pirmās asinis. Man šodien viss tik labi sanāca: diezgan labi aizsargājos, izmantoju tās iespējas, kas man bija, pašam prieks. Bet tad man pretiniekos nonāca džeks, kas pagājušajā reizē dikti ātri pagura, un vispār gaisā virmoja priekšstats, ka viņš ir mazliet vājāks kā visi pārējie. Raunda pašā sākumā tiešām viss bija daudz vieglāk kā ar pārējiem, un es mazliet atslābu. Bet bija jāņem vērā, ka viņš jau ļoti sen nāk uz vakara grupiņu, tāpēc izlaidu cauri vienu sitienu, pēc kura nolaižas rokas, un tad ielidoja vēl divi, pirms es paspēju pateikt stop. Raundu nobeidzu ar lielāku pietāti, tomēr galva tagad mazliet dulla, un degunā nepatīkama sajūta.

Shit just got real. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā es esmu sācis piedalīties "draudzīgajos trešdienas sparingos", un tas ir mazliet bailīgi. Man ir bail no neziņas, kā tam būtu pareizi jānotiek. Pēc trešās minūtes beigām, protams, viss ir forši, bet tad ir nākamās trīs minītes, nākamais pretinieks, un ļoti liels kārdinājums izvēlēties pretinieku, kuru tu vislabāk pazīsti. Visvairāk man ir bail iesist pārāk stipri, par ko es arī saņēmu pārmetumus, bet kamēr es neesmu saņēmis pirmos tiešos trāpījumus pa galvu, man nav ne jausmas cik stipri atbildēt. Ja pretiniekam nav ķivere, man vispār negribās sist pa galvu. Un vēl ir tie pārsteiguma pilnie: "O!" Un tad tevi nomāc domas par to, vai cilvēks ir sapratis, kā man nevarēs tikt klāt, vai vienkārši ir pārsteigts, ka man vispār kaut kas ir sanācis, un tad tevī iezogas neliela lūzerisma sajūta. Bet ar prātu es saprotu, ka visefektīgāk kaut ko iemācīties ir nolikt sevi neparedzamos apstākļos.

Jā, un vēl vakar pirmo reizi sanāca sparingot ar treneri. Tas vipār ir pavisam cits panikas līmenis, jo tu zini, ka tevi tūlīt mācīs, nepastāv iespēja, ka tu izdarīsi kaut ko tādu, ko tev ļaus izdarīt, bet šī mācība tev būs jāatkož pašam.

Cita starpā bokss nav visa mana dzīve, ja tāds priekšstats rodas, tā ir terapijas forma, kas palīdz dīlot ar pārējo dzīvi. Par pārējo es vienkārši nerakstu cibā.

Tā kā vieni boksa cimdiņi ir noplēsti, jāmeklē jauni, un te sākas pirmās pasaules problēmas. Gribētos jau mazliet, lai ir arī drusmu smuki, bet pietiktu jau ar to, ka tie izvilktu kādu gadiņu, un tas tev nav Sportlandā ieiet un paņemt Nike. Jūtu, ka šis lēmums atkal nāks smagi.

Citās ziņās, Brieža ukraiņu pāri darītājs sestdien kausies ar... krievu... "krievu", ko es galīgi biju palaidis garām. Positivusam vajadzētu pārtraukt visus koncertus uz to laiku.

Vēl citās ziņās, es te tā padomāju par to "pa mozgu", tik ilgi, ka tas sen vairs nav aktuāli, un izdomāju, ka lai jau cilvēki dara ko grib. Kam patīk šņabi dzert, kam smadzeņu satricinājumus pelnīt, kam sevi caurdurt, katram savi pašdestrukcijas veidi. Pats gan es nekad kaut kāmā tādā nepiedalītos, pietiek jau ar visām iespējām uz ielas sev potenciālas traumas sameklēt.

Tā jau mana dzīve ir garlaicīga as fuck, bet šo pat varētu piefiksēt. Sestdien aizvadīju savu pirmo cīņu ringā. It's been one hell of a ride.